1
Droši vien ļoti daudzi iegaumēja šo datumu — 197 … gada 4. augustu. Vakarā, kad pulkstenis bija 19 un 12 minūtes, visu Japānu skāra klusuma vilnis. Laikrakstos ziņots, ka šī dīvainā parādība, kas vēlāk ieguva apzīmējumu «Klusuma josla», izplatījusies tālu aiz Japānas robežām. Klusuma josla stiepās apmēram sešsimt kilometru platumā no ziemeļaustrumiem līdz dienvidrietumiem visapkārt zemeslodei, pilnīgi aptvērusi Japānas salas.
Lidmašīnas un kuģi, kas atradās šajā joslā, tūlīt pazaudēja sakarus ar zemi. Satrauktie radisti veltīgi raidīja ēterā signālus, lūgdami palīdzību. Radioviļņi izlauzās cauri Klusuma joslai, bet pašā Klusuma joslā parastie sakaru līdzekļi nedarbojās, jo gan radiosignālus, gan Morzes ābeci uztver ar dzirdes palīdzību. Ārpus zonas robežām nekādas pārmaiņas netika novērotas, tā ka briesmas nemaz nebija tik lielas. Tomēr katastrofas notika. Gluži dabiski, ka pēkšņi kurli un mēmi kļuvušie kuģi un lidmašīnas meklēja glābiņu tuvākajās ostās un tuvākajos lidlaukos. Vairāki kuģi, ieejot ostā, sadūrās un nogrima. Avarēja arī desmitiem lidmašīnu, tāpēc ka pa radio nevarēja koriģēt nosēšanos.
Pirmajās minūtēs visus pārņēma panika. Pēc desmit stundām noskaidrojās, ka Klusuma josla aptver tikai ierobežotu platību. Sāka evakuēt visas lidmašīnas un kuģus, kas atradās šajā zonā. Bet vēl pēc divdesmit četrām stundām visi piloti un kapteiņi saņēma rakstisku pavēli izvairīties no bīstamās zonas.
Tiesa, par to es uzzināju daudz vēlāk.
Kuģiem un lidmašīnām tomēr bija vieglāk: tie varēja izbēgt no Klusuma joslas. Cilvēkiem, kas bija spiesti palikt uz vietas, klajas daudz ļaunāk.
Visvairāk cieta japāņi un citu salu iedzīvotāji. Kontinentā cilvēkus var izvest no Klusuma joslas, bet Japānā tādas iespējas nebija.
Tātad 197… gada 4. augustā, pulksten 19 un 12 minūtēs, visu Japānu pārņēma nāves klusums.
Un neviens cilvēks nebija varējis to iepriekš nojaust.
2
Kas tagad ar mums notiks? Kādas neparedzētas izmaiņas sabiedrības dzīvē radīs skaņas trūkums? …
Ar avārijām uz ceļiem vien tas viss nebeigsies. Jādomā, ka patlaban pat nevar noteikt, kādi zaudējumi būs jācieš šī klusuma dēļ.
Manī pamodās bažas par savu profesiju jeb precīzāk — kalpotāja nožēlojamās bailes pazaudēt darbu. Mūsu firma taču ražo dažādas sakaru ierīces, skaļruņus un atskaņotājus.
«Kādas šausmas,» es nodomāju, «kas gan notiks ar mūsu firmu?!» Es laikam domāju skaļi un nevis tikai domāju, bet pat iekliedzos, savu balsi, protams, nesaklausīdams.
Apziņā uznira draudīgie vārdi: personāla samazināšana .. . atlaišana … bankrots … bezdarbs …
Mani pārņēma ārprātīga nepacietība, un es, atstājis Kisako guļam zālājā, metos pāri automašīnu apgriešanās ceļam.
Kisako skatījās izbaiļu pilnām acīm, liekas, viņa man kaut ko kliedza, taču es, bez šaubām, to nedzirdēju.
Varbūt puiši no tehniskās nodaļas — viņi vienmēr aizkavējās darbā līdz vēlam vakaram — ir noskaidrojuši šīs dīvainās parādības cēloni? Par to nebūtu jābrīnās, tehniskās nodaļas puiši ir ārkārtīgi centīgi . .. Turklāt būtu interesanti uzzināt, ko šajā sakarā domā mūsu firmas pīlāri…
Es atjēdzos tikai telefona automāta kabīnē, kas atradās otrā pusē ceļam. Nu gan rīkojos muļķīgi! Telefons taču man nelīdzēs. Pat tādā gadījumā, ja dabūšu savienojumu, es tik un tā nedzirdēšu ne signālus, ne arī balsis.
Turēdams vienā rokā desmit jēnu monētu, otrā telefona klausuli, es aiz šausmām sastingu. Mana piere pārklājās sviedriem.
Nav vairs balss! … Nav vairs skaņas! …
Cik briesmīgi! … Kāda drausmīga nelaime mūs piemeklējusi! … Ja tā turpināsies ilgāku laiku … Ar delnas virspusi es noslaucīju pieri.
Telefoni kļuvuši pilnīgi nederīgi… Un ari radio … Televīzija pa pusei paralizēta . .. Skaņu signālierīces pārvērtušās par bērnu rotaļlietiņām .. .
Aukstums līda man aiz apkakles. Kļuva nelabi, likās, ka esmu nonācis briesmīga bezdibeņa malā. Es sagrīļojos un atslējos pret kabīnes sienu. Un tikai tad aptvēru, kāpēc man pēkšņi sāka salt. Tas nebija vienīgi aiz bailēm.
Uz kabīnes sliekšņa stāvēja Kisako. Pa atvērtajām durvīm lauzās iekšā aukstais vakara gaiss. Agrāk es būtu dzirdējis, ka viņa pienākusi man klāt, bet tagad …
— Kas noticis?
Kisako vaicāja ar lūpām, acīm un uzacīm. Nesagaidījusi atbildi, spēji atmeta galvu. Viņa izņēma no kabatas lūpu krāsu un uzšņāpa uz kabīnes sienas: «Ko tu esi nolēmis darīt?»
Paņēmis no viņas krāsu, es atbildēju: «Došos uz mūsu firmu. Pie puišiem no tehniskās nodaļas…»
T.iju bildi viņa izrāva man lupu krāsu no rokām un, dusmīgi saraukusi uzacis, lieliem vilcieniem uzšņāpa: «Nespied tik stipri! Tā ir ļoti dārga krāsa. Kas no tās paliks pāri?»
Sievietes gan ir dīvainas būtnes! Lūpu krāsa patiešām samazinājās gandrīz uz pusi — Kisako rakstīja pārāk plaši un arī spieda no visa spēka.
Apņēmis ap pleciem Kisako, kura gandrīz vai sāka raudāt, es izgāju no telefona kabīnes.
Ja telefons nestrādā, tad jāiet vien uz darbu, nekas cits neatliek. Protams, nebūtu slikti atgriezties mājās un paskatīties televīzijas raidījumu, — lai arī nav skaņas, uzrakstus taču var pārraidīt. Bet man tomēr gribējās drīzāk nokļūt firmā.
Tehniskajā nodaļā strādā mūsu vislabākie speciālisti. Un arī laboratorijas iekārta tur ir pirmšķirīga… Ļoti iespējams, ka puiši…
Pēkšņi Kisako satvēra mani aiz pleca un pavicināja ar roku. Es spēji atkāpos, nodomādams, ka viņa man tūlīt iecirtīs pļauku. Taču šoreiz Kisako negatavojās mani samizot, likās, viņa lūdza pagaidīt viņu tepat, uz ielas.
Atstājusi mani pie ieejas durvīm, Kisako devās uz trešo stāvu, uz manu dzīvokli, un tūlīt atkal atgriezās, nesdama rokā somiņu. Viņa atvēra somiņu, izņēma vairākus krīta zīmuļus un iedeva man pusi no tiem.
«Ņem,» viņa uzrakstīja uz apgaismojuma staba, «gan noderēs, — kā gan lai citādi sarunājas?»
Kisako strādāja par pasniedzēju skolā, kur gatavoja reflektantus augstākajām mācību iestādēm, un vienmēr nēsāja līdzi krītu. Viņas negaidītā attapība aizkustināja mani gandrīz līdz asarām. Es pievilku viņu sev klāt un noskūpstīju.
Un pēkšņi atcerējos nekaunīgo ciemiņu, kas bija nosaucis skūpstīšanos par «košanos».
«Ko dara Goemons?» — es uzrakstīju uz staba.
«Guļ kā nosists. Es steigšos uz mājām, gribu paskatīties, kas notiek pie mums. Nespēju uzturēties zem viena jumta ar šo šausmīgo tipu!»
«Pareizi. Ej vien. Bet es, tiklīdz atgriezīšos, iztriekšu ārā to lopu, — lai vācas pie velna!»
«Labi, gan nokārtosim. Tagad labāk ej.»
Es vēlreiz cieši apskāvu Kisako un, «iekodis» viņai, ātri devos projām pa naksnīgajām ielām.
Nē, es nekad nespēšu izprast sievietes būtību! Pat manas iecerētās rīcība man bija īsta mīkla. Dārgo lūpu krāsu viņa nēsā kabatā, bet vienkāršus krīta gabaliņus glabā somiņā. Varbūt šis ieradums izskaidrojams ar viņas profesiju? Diezin vai, — gluži vienkārši sievietes nervu sistēma izveidota pēc kaut kādas vīriešiem pavisam neizprotamas shēmas …
Tokijas ielās es šajā naktī redzēju diezgan dīvainus un, varētu teikt, pat baigus skatus. Tieši to arī biju gaidījis.
Mašīnas brauca ārkārtīgi lēnām. Ļaudis gāja, bažīgi lūkodamies uz visām pusēm. Cilvēki iegāja mājās un tūlīt atkal iznāca uz ielas, pūlēdamies apjēgt, kas īsti notiek. Raudzījās uz debesīm, šūpoja galvas, tīrīja ausis, neveikli žestikulēja.
Kāds zīdainis spārdījās mātei uz rokām un izmisīgi brēca. Protams, to varēja nojaust vienīgi, lūkojoties uz viņa krunkaino, asarām pārplūdušo sejiņu un plati atplesto, bezzobaino mutīti. Kāds vīrietis, izstiepis kaklu, bez mitas kustināja lūpas un bija kļuvis pavisam zils no piepūles. Man bija skaidrs — bļauj pilnā rīklē, lai gan pats saprot, ka neviens viņu nedzird. Varbūt jau sajucis prātā… Vai arī gluži vienkārši žāvājas? Katrā ziņā, kamēr es skatījos uz viņu, man briesmīgi sagribējās žāvāties.
Visiem acīs bija lasāms apjukums, satraukums, neziņa par to, kas notiks turpmāk.
Tramvaji un trolejbusi joprojām kursēja, taču tie pārvietojās neparasti lēnām un pilnīgi bez skaņas — gluži kā gigantiski bruņurupuči drudža slimnieka murgos.
Pār milzīgo galvaspilsētu, kura pirms pusstundas vēl gura no lielā trokšņa un dārdoņas, tagad bija nolaidies baigs klusums. Ārkārtīgi palēninātas kustības un klusums — gluži kā jūras dibenā. Ja es pēkšņi būtu kļuvis par skatītāju, nevis par darbojošos personu, tad droši vien būtu pat visai interesanti pavērot neparasto ainu.
Es paskatījos uz ēnu, kas pavīdēja man virs galvas, un ieraudzīju lielu pasažieru lidmašīnu.
Izpletuši melnos spārnus, tā slīdēja pa gaisu kā baisms teiksmu putns. Mirgoja sarkanās un zaļās borta sig- nālugunis. Šasijas bija izbīdītas. Četru propelleru sidrabotajās lāpstiņās atstarojās pilsētas laternu gaisma. Un tomēr nevienas skaņas, lai gan lidmašīna lidoja tik zemu.
Tā apmeta loku, acīmredzot gatavojās nosēsties. Kad es iedomājos, cik nobažījies ir pilots, kas veltīgi pūlas izsaukt pa radio lidlauku, un cik pārbijušies ir pasažieri, man kļuva pavisam neomulīgi ap dūšu.
Uz ceļiem katastrofu skaits arvien palielinājās.
Protams, kurlam šoferim vadīt automašīnu ir daudz vieglāk nekā aklam, taču, ja kurlums ir pilnīgs, absolūts, tad visas reakcijas, jādomā, arī ir bremzētas un šofera īpašās jušanas spējas pavājinātas.
Kas gan notiks tālāk? .. .
Šis jautājums urdīja mani arvien vairāk un vairāk .. .
Kad biju nokļuvis līdz elektrovilciena piestātnei, mans satraukums vēl palielinājās. Pie biļešu kases bija šausmīga burzma. Kāds vīrietis bija piespiedis kontrolieri pie turniketa, kas aizšķērsoja ceļu uz peronu, un purināja viņu kā tukšu maisu. Un atkal — ne kliedzienu, ne lamu, ne soļu dimas. Nomācošais klusums palielināja baiļu un bezpalīdzības sajūtu.
Es braucu pārpildītā, mēmā vagonā, kas brīdi pa brīdim noraustījās, riteņiem slīdot pāri sliežu savienojumiem. Braucu mēmās pilsētas centra virzienā. Un kopā ar citiem mēmiem pasažieriem, acis nenolaidis, skatījos uz gaismas avīzes rindām, kas mirgoja pie debesīm, un lasīju pēdējās ziņas:
.. . Visā Japānā pārtrūkuši sakari… Lidmašīnu kustība pa iekšējām līnijām un vilcienu satiksme pa jaunajiem dzelzceļa atzarojumiem uz laiku apturēta…