Džordžu pārņēma pēkšņas šaubas par [doktora saprātu. Vai tad viņš to nezina?
Džordžs teica: — Es nemāku lasīt, ser. — Vai tev gribētos lasīt? — Jā, ser.
— Kāpēc, Džordž?
I' Džordžs izbijies paskatījās. Neviens ne-F kad agrāk to viņam nebija jautājis. Viņš nezināja, ko lai atbild.
Zēns nedroši teica: — Es nezinu, ser.
P" — Rakstītā informācija tevi vadīs visu ļ mūžu. Pat pēc Izglītības Dienas būs vēl i tik daudz tāda, kas tev jāizzina. Šai līdzī¬gas kartītes tev to pavēstīs. Grāmatas pa¬vēstīs. Iespieddarbi pavēstīs tik daudz HRrīga un interesanta, ka nespēja lasīt nozīmētu to pašu, ko nespēja redzēt. Vai ' tu saproti?
— Jā, ser.
— Labi. Tagad es tev konkrēti pateikšu, ko mēs darīsim vispirms. Es uzlikšu šos vadus uz tavas pieres. Tad ieslēgšu kaut ko, kas radīs dūkoņu. Tas skanēs jocīgi, un tev varbūt pat kutēs, bet nebūs sā¬pīgi. Bet, ja sāpēs, tu man pasaki, un es to tūlīt izslēgšu, bet tas nesāpēs. Labi?
Džordžs pamāja un norija siekalas. Ka¬mēr doktors darbojās, viņš aizvēra acis. Vecāki viņam bija visu izskaidrojuši. Ari viņi bija teikuši, ka tas nesāpēs, bet vien¬mēr taču bija vecākie bērni. Desmit un divpadsmit gadus vecie astoņgadīgos, kas gaidīja Lasīšanas Dienu, visvisādi biedēja un spīdzināja: «Uzmanies no adatas!» Bija arī tādi, kas paveda maliņā un biedinošā čukstā teica: «Viņi nošķels tev pakausi. Viņi ņem milzīgu asu nazi ar ķeksi galā,» un tika stāstīti šausminoši sīkumi.
Džordžs viņiem nekad nebija ticējis, bet bija par to murgojis, un tagad viņš aiz¬vēra acis un izjuta patiesas šausmas.
Džordžs nejuta vadus uz deniņiem. Dū¬koņa likās nākam no tālienes. Viņš uzdro¬šinājās lēnām atvērt acis.
Doktors bija pagriezis muguru. No kādas ierīces ritinājās papīra strēmele un noklā¬jās ar tievu, viļņveidīgu sarkanu līniju. Doktors rāva gabalu pēc gabala un lika citas mašīnas atverē. Katru reizi iz¬slīdēja mazs filmas gabaliņš, kuru doktors pētīja. Beidzot viņš pagriezās pret Džordžu ar savādu rievu stap uzacīm. Dūkoņa bei¬dzās.
Džordžs kā bez elpas vaicāja: — Vai viss jau beidzies? Vai es jau māku lasīt? — Viņš jutās tāpat kā līdz šim.
Doktors atvaicāja: — Ko tu teici? — Tad pēkšņi īsi pasmaidīja. Viņš sacīja: — Viss ir kārtībā, Džordž. Tu lasīsi pēc piecpadsmit minūtēm. Šoreiz mēs izmantosim citu ma¬šīnu, un tas prasīs ilgāku laiku.
Viņam galvā uzlika lielu gludu izliektu ķiveri ar gumijas oderējumu. Ķermenis it kā pagaisa, nebija maņu, nebija Visuma, tikai viņš viens un tāla murmināšana no nebūtības dzīlēm, kas viņam kaut ko stāstīja. . stāstīja. . stāstīja. .
Tad ķiveri no viņa galvas noņēma, gaisma bija tik spoža, ka sāpēja acis, bet ausīs dārdēja doktora balss.
Doktors teica: — Ņem savu kartīti, Džordž. Ko tā vēstī?
Džordžs vēlreiz paskatījās uz kartīti un apslāpēti iekliedzās. Zīmes vairs nebija ti¬kai zīmes vien. Tās veidoja vārdus. Tās tikpat noteikti veidoja vārdus, it kā tos kāds viņam čukstētu ausīs. Viņš va¬rēja sadzirdēt tos čukstam.
— Tā vēstī… tā vēstī. . «Platens Džordžs. Piedzimis 6492. gada 13. februārī Pīteram un Eimijai Plateniem …»
Viņš aprāvās.
— Tu proti lasīt, Džordž, — teica dok¬tors. — Viss beidzies.
Pagāja dienas, līdz Džordžs attapās no šī sava jaunā un milzīgā talanta. Viņš klīda pa pilsētu, lasīdams katru raksta galiņu, ko vien varēja atrast, un brīnījās, kā tas varējis būt, ka agrāk viņš tam visam nebija piešķīris nekādu nozīmi.
Viņš centās atcerēties, kā tas ir neprast lasīt, un nespēja. Cik vien spēja atminēties, viņš vienmēr bija pratis lasīt. Vienmēr.
Astoņpadsmit gadu vecumā Džordžs bija tumsnējs, vidēja auguma, bet slaids un izskatījās garāks. Trevelians bija tikai par kādu sprīdi īsāks un druknu miesas uzbūvi; tas iesauku «Strupais» darīja at¬bilstošu vairāk kā jebkad, pēdējā laikā viņš bija kļuvis atturīgāks. Tagad uz ie¬sauku viņš reaģēja ar dūrēm. Trevelianam savs īstais vārds nepatika varbūt pat vēl vairāk, viņu sauca par Trevelianu vai jeb¬kurā šī vārda variantā.
Viņi atradās tajā pašā lielajā zālē, kurā bija bijuši pirms desmit gadiem. Pūlis bija mazāks nekā bērnībā. Šoreiz te bija tikai vīrieši. Meitenēm bija noteikta cita diena. Trevelians paliecās, lai pateiktu:
— Taisni neticami, kā viņi prot piespiest gaidīt.
— Birokrātisms, — Džordžs atteica.
— No tā nevar izvairīties.
Trevelians uzprasīja: — Kas tevi pret visu to padara tik sasodīti iecietīgu?
— Man nav par ko uztraukties.
— Ai, brālīt, tu mani padarīsi traku. Es ceru, ka tu beigsi kā reģistrēts mēslu vedējs, gribu redzēt tavu seju, kad tu par tādu kļūsi.
Viņa drūmās acis nemierīgi pārslīdēja pūlim. Arī Džordžs pavērās apkārt. Tā nebija gluži tāda pati sistēma, kādu iz¬mantoja bērniem. Viss notika lēnāk, un sākotnējā instrukcija tika izsniegta rak¬stiski (tā bija priekšrocība salīdzinājumā ar lasītnepratēj iem).
Jaunie cilvēki nāca ārā no izglītības istabām, saraukuši pieres un juzdamies neveikli, paņēma drēbes, personiskās man¬tas un izgāja, lai uzzinātu rezultātus.
Katru, kas iznāca, tūlīt aplenca dilsto¬šais pūlis. Džordžs saņēmās un palika ārpus pūļa. Tas tikai saceļ asinsspiedienu. Visi atzina, ka vislabākās izredzes ir tad, ja esi mierīgs. Un arī tad plaukstas kļuva aukstas.
Trevelians nomurmināja: — Un kas gan beigās iznāk? Vispirms viņi saka, ka vis¬labāk izdodas tad, ja esi atraisīts un da¬bisks. Tad viņi liek izbaudīt šo visu, un tad vairs nav iespējams būt atraisītam un dabiskam.
— Var būt, ka tā tas arī domāts. Viņi nošķir puišeļus no vīriem, no lietasko¬kiem. Nav ko uztraukties, Trev.
Kad pienāca Džordža kārta, viņš bija laimīgs, ieiedams pārbaudes kabinetā. Tik tiešām laimīgs.
Vīrs aiz rakstāmgalda vaicāja: — Džordžs Platens? Nu?
— Esmu Džordžs Platens, ser.
— Tad tā arī sakiet. Es esmu doktors Zahārijs Antonelli, un mēs tūlīt iepazī¬simies tuvāk.
Viņš, acis piemiedzis, pētīja mazas filmas strēmeles, izstiepis tās pret gaismu. Džordžs iekšēji sarāvās. Ļoti neskaidri viņš atcerējās to otro doktoru (viņš bija aizmirsis vārdu) aplūkojam tādu pašu fil¬mu. Vai tās varēja būt tās pašas? Tas otrais doktors bija raucis pieri, un tagad šis skatījās uz viņu tā, it kā būtu dusmīgs.
Doktors Antonelli izklāja sev priekšā lapas no biezas mapes un vienā pusē uz¬manīgi nolika filmiņas.
— Te teikts, ka jūs vēlaties kļūt par skaitļotāju programmētāju. Vēl joprojām vēlaties?
— Jā, ser.
— Tas ir ļoti atbildīgs amats. Vai jūta¬ties tam piemērots?
— Jā, ser.
— Lielākā daļa pirmsizglītoto neizvirza kādu noteiktu profesiju. Domāju, ka viņi baidās izaicināt likteni. Vai jūs no tā ne¬baidāties?
— Es to arī godīgi atzīstu, ser. Doktors Antonelli pamāja, bet bez ma¬nāmas sejas izteiksmes noskaidrošanās.
— Kāpēc jūs vēlaties kļūt par program¬mētāju?