Reiz dzīvoja kāds inženieris kosmogoniķis, kurš iededza zvaigznes, lai kliedētu tumsu. Andromedas miglājā viņš ieradās, kad tas bija vēl pieblīvēts ar melniem ņīākoņiem. Inženieris nu sagrieza visu vienā lielā vir- mulī, un, kad tas jau viruļoja, viņš pasniedzās pēc saviem stariem. Tādi šim Kosmogoniķim bija treji: sarkans, violets un neredzams. Viņš aizdedza zvaigznes kamolu ar pirmo, un tas tūdaļ tapa par sarkanu milzi, taču gaišāk no tā miglājā nekļuva. Tad viņš iedūra zvaigznē ar otru staru — un tā iekvēlojās baltiņ balta. Savam māceklim Kosmogoniķis piesacīja:
— Uzraugi viņu! — bet pats gāja aizdegt citas.
Māceklis gaidīja tūkstoš gadu un vēl otru tūkstoti, bet inženieriš kā nenāca, tā nenāca. Māceklim tāda gaidīšana apnika. Ņēma un savirpināja zvaigzni — no baltas tā tapa gaišzila. Māceklim tas varen iepatikās, un viņš jau iedomājās, ka māk visu. Gribēja vēlreizīt savirp'ināt, bet apsvilinājās. Māceklis ielūkojās vācelītē, ko bija atstājis Kosmogoniķis, bet tur — tukšums, pat tāds kā pārmērīgs tukšums; raudzījās māceklis un pat dibenu vācelītei nesaskatīja. Noprata māceklis, ka tas ir neredzamais stars. Gribēja ar to pabikstīt zvaigzni, bet, kā tas darāms, nezināja. Paņēma vācelīti un iesvieda liesmās. Visi Andromedas mākoņi uzblāzmoja, it kā vienlaikus būtu atspīdējušas tūkstoš saules, un viss miglājs kļuva gaišs kā dienā. Ielīksmojās māceklis, tikai viņa prieki nebija ilgi, jo, raugi, zvaigzne sasprāga. Atjoza Kosmogoniķis, ieraudzīja nelaimi un, tā kā bija radis neko neaizlaist postā, tvēra liesmas un darināja no tām planētas. Pirmo viņš radīja no gāzēm, otru no oglekļa, bet trešās darināšanai bija palikuši vairs tikai smagie metāli, tālab no tiem iznāca aktinīdu planēta. Kosmogoniķis saspieda to labi blīvu, aizlidināja gaisos un teica:
— Pēc simt miljoniem gadu es atgriezīšos, paraudzīsimies, kas no tā iznācis.
Un Kosmogoniķis aizsteidzās meklēt mācekli, kurš aiz bailēm no viņa bija aizmucis.
Tostarp uz šīs planētas, vārdā Aktinūrija, bija izveidojusies liela valsts, kuras iedzīvotāji bija palatinīdi. Visi viņi bija tik smagi, ka staigāt varēja vienīgi pa Aktinūriju, jo uz citām planētām pamats zem kājām iebruka un no katra skaļāka izsauciena sagāzās kalni. Turpretī uz pašmāju planētas palatinīdiem solis bija viegls un runāt paskaļāk viņi neiedrīkstējās, jo viņu valdnieka Arhitora nežēlībai nebija robežu. Viņš mitinājās no platīna klints izcirstā pilī ar sešsimt milzīgām zālēm, un katrā no tām iesniedzās viena viņa delna — tik milzenīgs viņš bija. Iziet no pils Arhitors nevarēja, taču it visur viņam bija spiegi, tik aizdompilns viņš bija, turklāt vēl vajāja pavalstniekus ar savu neremdināmo alkatību.
Naktīs palatinīdiem nevajadzēja ne lampu, nedz kādu citu gaismekļu, jo visi planētas kalni bija radioaktīvi un pilnmēnesī bija tik gaišs, ka vai adatas skaiti. Dienā, kad no saules nevarēja glābties, palatinīdi gulēja savās kalnu pazemes mītnēs un tikai pa naktīm sanāca kopus metāla ielejās. Taču nežēlīgais Arhitors pavēlēja, lai katlos, kuros karsējās pallādijs un platīns, met urāna gabalus, un lika to izziņot pa visu valsti. Katram pa- latinldam bija jāierodas karaļa pilī, kur viņam noņēma mēru jaunam bruņutērpam un turpat arī aplika plec- segus un bruņucepures, cimdus un ceļsegus, sejsegus un ķiveres, un viss viņu ietērps mirdzēja vien, jo bija darināts no urāna skārda, bet vairāk par visu mirdzēja ausis.
Nu palatinīdi vairs nevarēja pulcēties uz apspriedēm, jo, raugi, ja vienkop salasījās pārāk daudzi, notika sprādziens. Tālab dzīvi vadīt viņiem nācās vienatnē, ejot tautiešiem ar līkumu — aiz bailēm no ķēdes reakcijas. Bet Arhiors priecājās par savu padoto bēdām un uzlika tiem aizvien jaunas nodevas. Viņa naudas kaltuvēs kalnu dzīlēs kala svina dukātus tāpēc, ka alvas uz Aktinūrijas bija vismazāk un tā bija vislielākā vērtē. ' *
Smags posts gūlās uz ļaunā valdnieka padotajiem.
Dažs labs vedināja uz dumpi pret Arhitoru un, lai sazinātos, ņēma talkā žestu valodu, bet arī tad nekas nesanāca; jo aizvien pagadījās kāds mazāk apjēdzīgs, kurš gāja klāt pārējiem, lai pārvaicātu, ko tie gribējuši teikt, un viņa neattapības dēļ sazvērnieki acumirklī uzsprāga.
Dzīvoja uz Aktinūrijas jauns izgudrotājs, vārdā Pi- rons, kurš bija iemācījies no platīna izvilkt tik smal- ciņas stieplītes, ka no tām varēja izpīt tīklus, kuros ieķērās mākoņi. Pirons izgudroja vadu telegrāfu, bet vēlāk iemanījās izvilkt tik smalku vadiņu, ka tā vispār nebija, un tādā kārtā radās telegrāfs bez vadiem. Cerība iemājoja Aktinūrijas iedzīvotājos, jo viņi nodomāja, ka tagad nu gan izdosies organizēt sazvērestību. Taču viltīgais Arhitors noklausījās visas sarunis, turēdams katrā no sešsimt rokām pa platīna vadītājam, un tādēļ zināja, ko viņa padotie runā, un, līdzko viņa ausi sasniedza vārdi «dumpis» vai «sacelšanās», Arhitors uzreiz raidīja lodveida zibeņus, kas pārvērta sazvērniekus liesmainā paltī.
Pirons nolēma ļauno valdnieku apvest ap stūri. Sarunājoties ar draugiem, viņš vārda «dumpis» vietā teica «kurpes», bet vārdu «rīkot sazvērestību» vietā — «taisīt liestes» un šādā ceļā gatavoja sacelšanos. Brīnīt brīnījās Arhitors, kālab viņa padotie tik pēkšņi pievērsušies kurpniecībai, jo nezināja taču, ka, sacīdami «uzvilkt uz liestes», viņi ar to domā «uzsēdināt uz nokaitēta mieta», bet «kurpes spiež» nozīmē valdnieka tirāniju. Diemžēl tie, ar kuriem Pirons runāja, ne vienmēr viņu īsti labi saprata, tāpēc ka viņš nevarēja atklāt tiem savus plānus citādi kā vien kurpnieku žargonā. Pirons skaidroja tiem gan šā, gan tā, bet, kad šie nu nekādi nevarēja apjēgt, viņš nepiesardzīgi aiztelegrafēja: «no plutonija dīrāt ādu», tā sakot, priekš pazolēm. Tad nu karalis pārbijās, jo, raugi, plutonijs ir tuvākais radinieks urānam, savukārt urāns — to- ram, bet viņa vārds tak bija Arhitors. Uz karstām pēdām viņš nosūtīja bruņotu sardzi, kas sagūstīja Pi- ronu un nometa uz svina grīdas karalim pie kājām. Pirons neatzinās pārkāpumos, kuros viņu apsūdzēja, taču karalis tik un tā ieslodzīja viņu pallādija tornī.
Palatinīdi nu zaudēja jebkādas cerības, taču beidzot bija pagājis Kosmogoniķa, treju planētu radītāja, prombūtnes laiks — un viņš atgriezās.
Notālēm viņš pavēroja kārtību, kāda valdīja uz Aktinūrijas, un klusībā noteica:
— Tā nedrīkst būt!
Tad viņš izvērpa smalciņsmalku un cietincietu starojuma apvalku, ietīstīja tanī kā kokonā savu ķermeni, lai tas gaidītu viņu atgriežamies, bet viņa gars pārtapa nabaga sirotājā un nokāpi uz planētas.
Kad iestājās tumsa un platīna ieleju apgaismoja tikai tālīnie kalni, kas to bija ieskāvuši kā salts gredzens, Kosmogoniķis lūkoja tuvoties karaļa Arhitora pavalstniekiem, taču tie izmisīgi vairījās no viņa, jo baidījās no urāna eksplozijas.
Un Kosmogoniķis veltīgi dzinās pakaļ vienam, tad citam, nekādi nevarēdams saprast, kādēļ tie bēg no viņa. Tā nu Kosmogoniķis, soļus šķindinādams, klīda pa pakalniem, kas bija līdzīgi bruņinieku vairogiem, līdz nonāca pie torņa, kurā Arhitors turēja važās iekalto Pironu. Pirons ieraudzīja Kosmogoniķi caur aizrestoto logu, jo viņš, kaut necila robota izskatā, tomēr ļoti atšķīrās no visiem pārējiem palatinīdiem] viņš, rau, nemaz nespīdēja tumsā, bet bija tumšs kā līķis. Tas bija tāpēc, ka viņa bruņas nesaturēja pat atomu urāna. Pirons gribēja viņam uzsaukt, taču lūpas bija aizskrūvētas, tālab viņš tikai šķīla dzirkstis, dauzīdams galvu pret cietuma sienu, un Kosmogoniķis, pamanījis šos zibsnījumus, piegāja pie torņa un ielūkojās pa aizrestoto lodziņu. Runāt Pirons nespēja, toties varēja žvadzināt ķēdes, un viņš izžvadzināja Kosmogoniķim visu patiesību.
— Pacieties un gaidi, — Kosmogoniķis viņam teica, — gan sagaidīsi,
Kosmogoniķis nu devās uz Aktinūrijas vismežonīgāko kalnu apvidu, trīs dienas meklēja kadmija kristālus un, uzgājis tos, saplacināja skārda sloksnēs, dauzīdams ar pallādija bluķiem. Tad no kadmija plāksnes izgrieza aussegus un nolika uz ceļiem pie visām mājām. Bet palatinīdi, tos atraduši, bija pārsteigti un uzreiz piesedza ausis, jo bija ziema.
Naktī Kosmogoniķis iejuka starp palatinīdiem un ar nokaitētu ^tienīti vēcināja gaisā tik aši, ka gaisā iz- vijās ugunīgas līnijas. Tā Kosmogoniķis, tumsumā rakstīdams, darīja viņiem zināmu: «Droši varat tuvoties, no urāna posta jūs pasargās kadmijs.» Palatinīdi tomēr domāja, ka viņš ir karaļa spiegs, un neuzticējās padomam. Apskaitās Kosmogoniķis, ka tie netic viņam, aizgāja kalnos, savāca tur urāna rūdu, izkausēja no tās sidrabainu metālu un izkala no tās spožus dukātus, vienā pusē dukātam vīdēja mirdzošs Arhitora profils, bet otrā —i viņa sešsimt roku atveids.
Apkrāvies ar urāna dukātiem, Kosmogoniķis nokāpa ielejā un parādīja palatinīdiem šādu, rau, brīnumu) viņš meta dukātus krietni tālu no sevis citu uz cita, līdz no tiem izauga skanīga grēda, bet, kad bija piesviedis vienu dukātu par daudz, gaiss ietrīsējās, no dukātiem uzšāvās spozme, un tie pārvērtās baltā liesmojošā lodē, tad atskrēja vējš, visu aizmēzdams, un palika tikai klintī izkausēts krāteris.
Tad Kosmogoniķis sāka sviest dukātus no maisa pa otram lāgam, tikai šoreiz citādi, un proti: kā aizsvieda dukātu, to no virsas pārklāja ar kadmija plātnīti, un, kaut šī kaudze bija seškārt lielāka par pirmītējo, nekas nenotika. Tad nu pēdīgi palatinīdi viņam noticēja un, sapulcējušies vienkop, lielā pacilātībā tūdaļ pat sazvērējās dumpī pret Arhitoru. Viņi gribēja gāzt karali, bet, kā lai to izdara, nezināja, jo, raugi, pilij visapkārt slējās starojuma mūris, uz paceļamā tilta stāvēja bendes nāvējošā mašīna un katru, kas nezināja paroli, tā sakapāja gabalu gabalos.
Klāt bija diena, kad vajadzēja maksāt jaunu nodevu, ko bija iedibinājis alkatīgais Arhitors. Kosmogoniķis
izdalīja karaļa padotajiem urāna dukātus un teica, lai
ar tiem maksājot nodevu. Viņi tā arī izdarīja._
Priecājās karalis, ka tik daudz spožu dukātu ieplūst viņa kasē, jo nezināja, ka tie ir urāna dukāti, nevis svina.
Naktī Kosmogoniķis izkausēja cietuma restes un izbrīvēja Pironu, un, kad abi klusēdami gāja pa ieleju, radioaktīvo kalnu gaismas apspīdēti, itin kā mēnešu gredzens būtu nokritis un aplī apjozis visu apkārtni, pēkšņi uzspulgoja briesmīgs gaišums, jo urāna dukātu kaudze karaļa naudas krātuvē bija izaugusi pārmēru liela un tanī sākusies ķēdes reakcija. Atbalsodamās debesu velvē, eksplozija saspridzināja pili un Arhitora metālisko ķermeni, bet sprādziena spēks bija tāds, ka tirāna sešsimt norautās plaukstas aizlidoja starpzvaigžņu izplatījumā. Uz Aktinūrijas iemājoja prieks, Pirons kļuva par tās taisnīgu valdnieku, bet Kosmogoniķis, atgriezies atpakaļ tumsībā, izdabūja savu ķermeni no starojumu kokona un gāja tālāk, lai aizdegtu zvaigznes. Bet sešsimt Arhitora platīna plaukstas vel šobaltdien riņķo ap planētu, veidojot Saturna gredzenam līdzīgu apli, kas atmirdz brīnišķā spožumā, simtkārt spulgākā par radioaktīvo kalnu gaišumu, un ielīksmotie palatinīdi mēdz sacīt: — Raugieties, cik jauki mūs apspīd Tors.
Tā kā dažs labs vēl šodien viņu dēvē par bendi, sacītais pārtapis par parunu, bet līdz mums tā nonākusi pēc ilgstoša ceļojuma pa galaktiku salām, un tāpēc mēs sakām: «Bende viņam spīdina.»[1]