Manuptāt, visdīvainākais no visa dīvainā un brīnumainā, kas notika tajā piektdienā, bija mūsu sabiedrības ikdienišķo ieradumu nesatricināmība brīdī, kad sākās notikumi, kuri draudēja līdz pamatiem sagraut pašu šo sabiedrību. Ja jūs piektdienas vakarā būtu paņēmuši cirkuli un apvilkuši ap Vokingas smilšu karjeru apli ar rādiusu piecas jūdzes, šaubos, vai jūs ārpus šās līnijas būtu atraduši kaut vienu cilvēku (ja vien tas nebūtu radinieks Stentam, tiem trim četriem velosipēdistiem vai londoniešiem, kas gulēja beigti tīrelī), kura emocijas vai ieradumus kaut jel kādā veidā būtu ietekmējusi marsiešu ierašanās. Daudzi, protams, bija dzirdējuši par cilindru un vaļas brīžos par to runājuši, taču tas nesacēla tādu sensāciju, kādu, piemēram, būtu sacēlis Vācijai iesniegts ultimāts.
Nabaga Hendersona telegramma, kas ziņoja par šāviņa pakāpenisko atskrūvēšanos, Londonā tika atzīta par «pīli», un vakara avīze, nosūtījusi viņam telegrāfisku pieprasījumu apstiprināt šo ziņu un nesaņēmusi atbildi — Hendersons jau bija nogalināts—, nolēma neizlaist speciālizdevumu.
Pat šai piecu jūdžu aplī vairākums cilvēku palika inerti. Es jau aprakstīju, kā izturējās vīrieši un sieviete, ar kuriem es runāju. Visā novadā ļaudis mierīgi pusdienoja un vakariņoja; strādnieki pēc dienas darba rakņājās pa dārzu, mātes guldīja bērnus, jaunieši pastaigājās starp dzīvžogiem un amizējās, studenti sēdēja pie savām grāmatām.
Varbūt šur tur ciemu ieliņās par to parunāja, krodziņu apmeklētājiem bija atradies jauns sarunu temats un dažuviet kāds zinātājs vai pat pēdējo notikumu aculiecinieks sacēla uztraukuma vilni, vaimanas un rosīšanos, taču visā visumā ikdienas dzīve ritēja ierastajā gaitā — ļaudis strādāja, ēda, dzēra, gulēja, kā bija darījuši neskaitāmus gadus, it kā debesīs tāda Marsa nemaz nebūtu. Tā tas bija pat Vokingā, Horselā un Čobemā.
Vokingas stacijā līdz pat vēlai naktij piestāja un atgāja vilcieni, citi sastāvi manevrēja uz sānceļiem, pasažieri izkāpa no vagoniem un gaidīja uz perona, un viss bija gluži tāpat kā parasti. Kāds zēns no pilsētas par spīti Smita monopoltiesībām pārdeva avīzes ar pēcpusdienas ziņām. Preču vagonu dārdoņa un būkšķēšana, lokomotīvju spalgie svilpieni sajaucās ar avīžu zēnu saucieniem: «Cilvēki no Marsa!» Ap pulksten deviņiem stacijā ieradās ļaudis ar neticamām vēstīm, taču tās nesacēla lielāku nemieru kā uzklīdušu dzērāju tērgāšana. Cilvēki, kas brauca vilcienā uz Londonu un raudzījās pa vagonu logiem tumsā, redzēja tikai retas, mirgojošas dzirksteles uz- virpuļojam gaisā Horselas pusē, sārtu blāzmojumu un plānu dūmu plīvuru, kas pacēlās pret zvaigznēm, un nodomāja, ka tīrelī izcēlies ugunsgrēks un tas ir viss. Vienīgi tuvākajā apkārtnē bija jūtams zināms uztraukums. Vokingas nomalē dega vairākas villas. Trīs ciemos visas mājas, kas atradās tīreļa pusē, augu nakti bija apgaismotas, un cilvēki tur neaizmiga līdz rītausmai.
Uz Čobemas un Horselas tiltiem nemierīgi drūzmējās ziņkārīgie. Cilvēki nāca un gāja, bet pūlis nesaruka. Pāris piedzīvojumu kāras dvēseles, kā vēlāk noskaidrojās, devās uz priekšu tumsā un pielīda gluži klāt marsiešiem. Viņi nekad vairs neatgriezās, jo ik pēc brīža pār tīreli pārslīdēja gaismas stars, gluži kā kara kuģa prožektors, un karstuma stars bija gatavs tūlīt tam sekot. Citādi plašais tīrelis bija kluss un tukšs, un pārogļojušies līķi gulēja tur zem zvaigznēm visu nakti un vēl arī visu nākamo dienu. Daudzi teicās dzirdējuši no bedres āmuru klaudzoņu.
Tāds bija stāvoklis piektdienas naktī. Pašā centrā, iedūries mūsu vecās planētas ādā kā saindēts šķēps, atradās šis cilindrs. Bet inde vēl tik tikko bija sākusi iedarboties. Apkārt pletās kluss tīrelis, kas vietām gruzdēja, un šur tur tajā gulēja tumši, neskaidri saskatāmi ķermeņi kroplīgās pozās. Šur tur dega kāds krūms vai koks. Tīreli apjoza uztraukuma loks, un tālāk par šo loku iekaisums pagaidām vēl nebija izplatījies. Pārējā pasaulē dzīves straume joprojām plūda tāpat, kā bija plūdusi neatminami ilgus gadus. Kara drudzis, kas drīz vien aizsprostos tās vēnas un artērijas, nomērdēs nervus un izpostīs smadzenes, vēl nebija sācies.
Visu augu nakti marsieši bez brītiņa miega, nenoguruši klaudzinājās un rosījās, darbodamies ap savām mašīnām un sarīkodami tās, un šad tad pret zvaigžņotajām debesīm uzvirpuļoja zaļganbaltu dūmu mutulis.
Ap vienpadsmitiem cauri Horselai izgāja kareivju rota un izvērsās ķēdē gar tīreļa malu, izveidojot kordonu. Vēlāk cauri Cobemai aizmaršēja otra rota, kas aplenca tīreli no ziemeļiem. Daži virsnieki no Inker- menas kazarmām jau dienā bija ieradušies tīrelī, un tika ziņots, ka viens no viņiem, majors īdens, nav atgriezies. Pulka komandieris pusnaktī atbrauca uz Čobemas tiltu un izprašņāja ļaudis. Militārā vadība labi apzinājās stāvokļa nopietnību. Ap pulksten vienpadsmitiem, kā zināja vēstīt nākamā rīta avīzes, no Olderšotas devās ceļā huzāru eskadrons, divi mak- simi un četrsimt vīru no Kārdiganas pulka.
Dažas sekundes pēc pusnakts pūlis uz Čērtsijas ceļa redzēja no debesīm nokrītam zvaigzni priežu silos ziemeļrietumos. Tā izstaroja zaļganu gaismu un krītot radīja zibenim līdzīgu uzliesmojumu. Tas bija otrs cilindrs.