Atkal sāka pūst vējš. Migla mirkli kļuva biezāka, mutuļoja, un uz novērošanas laukumiņu, kur viņi stāvēja, kā ūdenskrituma šaltis lejup gāzās silta lietus strūklas. Tas ilga tikai mirkli, bet viņi bija spiesti satvert metāla žoga margas, lai ūdens nasta nepiespiestu viņus pie zemes. Tiklīdz lietus pārstāja, viņi jutās daudz labāk, it kā no pleciem būtu novelta smaga nasta. Lietus gāze turpinājās tikai īsu brīdi.
Sākās tveice. Miglas plēņu skrandas, šķiet, dejoja zaļajos viļņos un izklīda turpat acu priekšā. Bezgalīgais, sudrabotais jūras klaids spīdēja tik ļoti, ka vajadzēja aizsegt acis, kas pieradušas pie blāvākas, ne tik nežēlīgas saules gaismas.
Viļņi glāsaini glauda balto smilti, noguldīja tur putu pērles un atkāpās. Taču pa jūras klaju neskraidelēja tikai vējiņš vien: dažreiz līmeni šķēla ass, zobots skausts, un tādās vietās ūdens virpuļoja un it kā vārījās. Brīžiem virs ūdens
parādījās riebīga, paplesta, zobaina mute un tūlīt pazuda dzelmē kā murgains sapnis.
— Uzmanies, viņi ir tuvu, — sacīja garais, pārliecies pār margām.
Resnais iegāja caurspīdīgajā kupolā, ap kuru žogs veidoja šauru balkonu, un apsēdās pie vadības pults. Metāls nožļerk- stēja, kupols sakustējās. Tas griezās. Spirāliska josta, veidota no caurspīdīgas, smaragdzaļas vielas, slīdēja ap vadītāju kā milzīga čūska. Augšā spirāliskā josta beidzās ar izliektu tīklveida kausu, kurš griezās kopā ar kupolu.
— Tur tie ir, tur tie ir! — garais sauca.
Viņa biedrs piespieda pogu, un ekrāns atdzīvojās. Tajā parādījās viļņi un smilšaina krasta strēmele. Taustekļiem līdzīgie aparāta pirksti iestādīja asumu. Tagad resnais redzēja to pašu, ko viņa biedrs ārpusē, taču daudz sīkāk.
Pēc tam parādījās viņi.
Augstu dzidrajā gaisā svaidījās daži tumši plankumiņi. Jūra pazuda, tikai baltā debess pletās uz visām pusēm. Ekrānā bija redzams riebīgs, garš purns ar garu, asu jo asu knābi, ar ragu, kas rēgojās uz pakauša. Briesmoņa pelēkā, it kā appelējusī āda bija nobārstīta ar spīguļojošām lāsēm, asinssārtajās acīs kvēloja alkatība un niknums. Lēni, gandrīz nemanāmi novērotājs pavirzīja attēlu sāņus un turpmāko rīkošanos uzticēja robotam. Tas atzīmēja koordinātes un briesmoņa attēlu vairs nelaida laukā no ekrāna.
— Lielisks eksemplārs, — resnajam aiz muguras sacīja garais, pavisam klusu ienākdams kupolā.
Tas tiešām bija lielisks eksemplārs. Milzīgo, izplesto ādas spārnu kopgarums gandrīz astoņi metri, un zaļganrudais rumpis beidzās ar īsu asti. Spārnu galos saliecās un atliecās trīs pirksti ar nagiem. Zvīņnesis majestātiski šķēla gaisu, un no viņa dvesa senlaicīgs, drausmīgs niknums. Abi novērotāji to juta un sirds dziļumos bija pateicīgi savai drošajai, caurspīdīgajai slēptuvei un varenajam spēka laukam, kas sargāja viņus no jaunās planētas šausmām.
8*
103
Zvīņnesis strauji nolaidās līdz viļņiem, pēc tam nolaidās arī citi zvīņneši, bet novērotāji, tiklīdz bija ieraudzījuši šo pirmo, uz citiem vairs nelūkojās. Spārnu ādas buras skāra viļņus, un briesmonis tūlīt, smagi gāzelēdamies kā pīle, uzņēma virs jūras līmeņa ātrumu un devās augšup. Zobainajā mutē spirinājās neliels zivjveida zvīņnesis, un tā asinis
tecēja no garajiem nezvēra žokļiem kā sārtas dzijas. Spārnotais briesmonis pagriezās pret novērotāju ar asti, un pēc krampjainajām galvas un garā čūskveida kakla kustībām bija redzams, ka jau lidojumā zvīņnesis remdina izsalkumu.
— Esi uzmanīgs, seko, lai viņš nepazustu, — garais nervozi un bezmērķīgi sacīja. Ekrāna stūrī iemirdzējās caurspīdīga zvaigzne un tuvojās centram. Robots tēmēja ar gra- vitona lielgabalu. Spalga skaņa, un atkal klusums .. .
— Trāpīts, trāpīts! — resnais satraukti iesaucās.
Briesmonis it kā sastinga un sāka krist. Krītot tas smagnēji griezās un gāzās lejup kā akmens. Lielā galva pa priekšu, strupās astes gals rēgojās pret debesīm. Zvīņnesis krita aizvien ātrāk un ātrāk …
Tagad sākās visgrūtākais.
Zinātniskajai ekspedīcijai vajadzēja iegūt trešajā planētā, cik vien iespējams, vairāk paraugu, un šajā nolūkā Zinātniskā Padome bija apgādājusi ekspedīcijas dalībniekus ar pašu jaunāko izgudrojumu — gravitona lielgabalu. Tas darbojās automātiski, tiklīdz mērķis bija uztverts ekrāna redzes laukā, un pēc tam par visu pārējo gādāja robots. Vispirms lielgabals izraudzīto eksemplāru paralizēja ar spēcīgu elektromagnētisku lādiņu, tad, strauji mainot svārstības, elektromagnētisko lauku pārvērta par gravitācijas lauku un notverto dzīvnieku ietransportēja plašās telpās, kas atradās kaļķakmens klintīs zem Bāzes. Speciāli iekārtotos zvaigžņu kuģos medījumu pakļāva anabiozei un aizveda uz pētnieku dzimto planētu.
Grūtības radās, ja gribēja pareizi rīkoties ar gravitona lielgabalu. Šis ierocis bija jauns, un arī robots dažreiz precīzi nefunkcionēja. Ekspedīcijas dalībnieki izkaulēja atļauju pārbaudīt jauno izgudrojumu tikai tāpēc, ka bija dzirdēti jūsmīgi stāsti par trešās planētas daudzajiem baismīgajiem dzīvniekiem.
— Pārslēdz, — teica garais. — Citādi zvīņnesis noslīks .. .
— Dzīvnieks vēl ir stacijas līmenī, — resnais čukstēja, taču viņa biedrs vairs nespēja valdīties.
Viņš pieliecās pie pults un ar visiem trijiem pirkstiem uzsita pa violetajiem taustiņiem. Telpā ieskanējās melodisks akords, un mirkli šķita, ka apakšā klints sašķelsies. Saule ārpusē satumsa.
Bet nē, tā bija tikai ilūzija, saule spīdēja virs vētrainā
Jūras laikmeta okeāna, tāpat kā līdz šim, un kosu stumbri tiecās pretī saulei. Viss bija tāpat kā iepriekš …
Izņemot zvīņneši. Zvīņnesis bija pazudis.
— … Tāpat kā tie divi pirms šā, — resnais skumji, taču bez pārmetuma sacīja.
— To es sev nepiedošu, — garais nomurmināja pēc īsa brīža. — Trešais spārnotais milzenis pazudis. Biologi mūs lādēs, nemaz nerunājot par fiziķiem …
Resnais laiciņu klusēja. Trīsstūrainās acis saraucās šaurākas un zaļganajā sejā pārvērtās par vertikālām svītrām.
Pēc tam viņš teica:
— Pamēģināsim invertirēt spēka lauku — varbūt nebūs par vēlu …
— Tu esi prātā jucis — mums iepriekš jāizprasa Padomes atļauja, — atpakaļgājiens var iznīcināt mašīnu . . .
— Citas izejas mums nav: jāsatausta nulles telpa, kurā dzīvnieks pazuda.
Garais paraustīja plecus un paklausīja. Galu galā, ja mēģinājums neizdosies, viņiem vismaz būs apziņa, ka darīts viss iespējamais.
Resnais atkal apsēdās pie pults, viņa trīs pirksti ātri ātri skāra taustiņus, un viņiem atkal šķita, ka apakšā klints trīc un saule virs kupola dziest.
— Turi viņu, turi tā… — garais kliedza un gandrīz lēkāja zem kupola caurspīdīgā jumta.
Lēni, ļoti lēni uznira zvīņneša attēls kādus simt metrus virs jūras — sākumā nenoteikts, pēc tam arvien skaidrāks. Resnais tagad pilnīgi pievērsās aparāta vadīšanai, viņa kustības bija piesardzīgas, gandrīz nemanāmas.
Zvīņneša kritiens pēkšņi rimās dažus metrus virs jūras līmeņa, it kā nezvēru gaisā būtu satvērusi neredzama roka; tā nesa viņu uz klints pusi, un tur smagajam dzīvniekam lika slīdēt augšup uz Bāzi. Gravitonu virpuļa nestais, apstulbušais un apdullinātais nezvērs tika pievirzīts pie klinšainās kraujas, metāla vārti atdarījās, un dzīvnieks pazuda aiz tiem. Viss turpmākais jau ietilpa preparētāju pienākumos.
Abi mednieki iznāca no novērošanas tornīša un steidzās pa kāpnēm augšup uz Bāzi. Lifts viņus uzveda plašajās paraugu zālēs. Preparētāju telpā mednieki sastapa Bāzes priekšnieku un preparētāju. Abi bija satraukti un plātīja rokas.
— Kas noticis? — garais vaicāja.
— Gan jau redzēsiet, — priekšnieks strupi atbildēja. Resnais steigšus klāstīja notikušo, bet tad pēkšņi apklusa un izvelba acis.
— Lūk, ko izvilkām no zvīņneša kakla, — priekšnieks sacīja.
Uz galda rēgojās neparasts priekšmets. Garš, dīvaini krāsots stienis, kas beidzās ar asu, trīsšķaut- nainu uzgali.
— Vai augs? — garais vaicāja.
— Jāšaubās. Bet šī gan laikam kāda auga daļa, — preparētājs rādīja uz stieni, — kaut arī līdzīgus priekšmetus uz šīs planētas vēl nebijām atraduši. — Pēc tam viņš rādīja ar pirkstu uz uzgali. — Tas neapšaubāmi ir metāls. Apstrādāts metāls.
Bridi neviens neteica ne vārda.
— Par atradumu tūliņ ziņošu Padomei, — priekšnieks sacīja. Pēc tam griezās pie abiem medniekiem: — Vai jums ir precīzi dati par svārstību frekvenci inversijas momentā?