De Gozons apstājās.
Pa labi kāpieniem slējās augšup klints, kuras otra mala vērsta pret jūru. Nogāzē melnēja tumšā alas rīkle. Muskusa smaka šeit vairāk cirta nāsīs. De Gozons sarāvās, sirds krūtīs sita līdzīgi veserim. Kājas it kā svina pielietas, bet viņš lēnītēm gāja uz alu, atbalstīdamies pret oša koka pīķi kā pret zizli. Jo vairāk bruņinieks tuvojās alas mutei, jo nejaukāka kļuva asā smirdoņa, taču drosme plaka ne vien aiz nelabuma sajūtas — šajā smakā bija kaut kas baismīgi pazīstams, necilvēcīgi ļauns un tāls, kaut kas no sen aizmirstiem laikiem, kad cilvēku dzimuma virs zemes vēl nebija un tur ar debesu tēva ziņu ņudzēja un kustēja mežonīgi, velnišķi radījumi…
Bruņinieks uzkliedza, lai gan rīkle likās aizkaltusi:
— Jel rāpies ārā, nāc šurp, ja tev nav bail!
Atbalss aizdunēja un apklusa lauru koku birzīšu biezoknī, ieplakā iegulās klusums. Nevienas svešas skaņas… Tikai strauts urdzēja un tālumā dobji šalca jūra.
Bailes rimās. Bruņinieks soļoja tālāk, ļaudams pieri spirdzinošai vēja pūsmai. Klupdams starp akmeņiem, mezdams līkumu apkārt klints bluķiem, viņš tuvojās alai.
— Dieva tā kunga vārdā izaicinu tevi uz cīniņu — nāc ārā, parādies, mērosimies spēkiem!
«Spēkiem, spēkiem!» atkārtoja atbalss. Muskusa smaka kļuva vēl stiprāka. Bailes atgriezās un tagad nomāca bruņinieku. Viņš gribēja kliegt, gribēja atsvabināties no šausmām, taču visapkārt valdīja klusums — nekur neviena pūķa!
Pēc tam bruņinieks sadzirdēja troksni. Suņu rejas. Jā, attāla suņu riešana, kas skanēja arvien tuvāk: abi suņi bija izrāvušies no Džeronimo rokām un tagad sekoja savam saimniekam. Suņiem bija izdevies salauzt baiļu žņaugus, kuros tos iekļāva muskusa smaka.
Juzdams suņu sausās, raupjās mēles laizām savas rokas, bruņinieks atraisījās no bailēm un gandrīz līksmi devās uz priekšu. Viņš izaicinoši palūkojās augšup uz melno alas spraugu, uzkāra plecā zobenu un cieši satvēra pīķi. Pasvārstīja to rokā, ar prieku raudzīdamies uz mirguļojošiem saules atspulgiem pīķa smailes asajā trīsstūrī. Paspēra vēl dažus soļus un …
Kāja aizķērās aiz kaut kā mīksta; bruņinieks slīdēja, atkrita augšpēdu, un nāsīs iecirtās skarba puvekļu smirdoņa. Tā bija tik briesmīga, ka acu priekšā viss sāka slīdēt: klintis, akmens bluķi, ala, un zilā debess šķita ceļamies aizvien augstāk un augstāk… Pārlieku mocīdamies sliktās dūšas dēļ, viņš sarāvās čokurā. Pēc tam lēnītēm paslējās uz elkoņa un ieraudzīja to.
Bruņiniekam blakus bija glumas, smirdošas ādas lēveri, stiegrainu plēvju blāķis, iegarena galva ar lielu ragu un milzīgu, stingu aci. Šķita, ka acs ļauni vēro viņu, bet tā bija tikai iedoma. Nezvērs bija nosprādzis.
Jā, tas bija pūķis •— viens no briesmoņiem, par kuriem stāsta teiksmu teicēji un balādu dziedoņi, — milzīgs, šaušalīgs pūķis, kaut arī tas vairs nekustējās un kaut arī saule, kas karsēja klintis, bija pārvērtusi pūķi par nejauki smirdošu puvekļu blāķi…
Deodats de Gozons nodrebēja. Viņš uz mirkli iedomājās, ko darījis šis nezvērs, — iedomājās, uz ko varētu cerēt bruņinieks, cīnīdamies pret to. Briesmonis bija liels, tas bija milzīgs — daudz daudz prāvāks par vērsi — un, pakritis uz sāniem, sniedzās bruņiniekam gandrīz līdz jostas vietai, bet nezvēra spārni, kuri atgādināja sikspārņa spārnus un uz kuriem bruņiniekam bija paslīdējusi kāja, visapkārt sedza zemi kā ruds paklājs.
Deodats pavērsa augšup galvu un smējās mežonīgi un laimīgi. Sirds kļuvusi vieglāka: tātad viss paveikts, pie kājām guļ tas briesmonis, tas biedēklis. Pat roku nevajadzēja pakustināt, viss darīts, — dvēselē skanēja pateicības dziesma.
Bruņinieks izvilka zobenu un cirta nost riebīgo galvu; tas bija grūts darbs, galva smaga, un jauneklis nespēja savaldīt drebuļus, kad ar dzelzs cimdu pieskārās pūķa miesām. Aizsviedis galvu klints ēnā, streipuļodams starp saplosīto aitu kaulu atliekām, viņš devās uz alu.
Ala bija auksta, daudz aukstāka nekā dziļā ieplaka. Pūķa smaka tik stipra, ka pilnīgi nomāca visas citas sajūtas — tā neatvairāmi iekļuva nāsīs un no turienes skāra smadzenes. Bruņiniekam vēlreiz izdevās pārvarēt nelabo dūšu. Pēkšņi viņš sastinga kā sālsstabs.
Atkal pretī blenza nekustīga acs, un pie alas sienas kaut kas melnēja kā milzīga, ruda ēna. Ritēja laiks, saltām sviedru lāsēm pilot, aizgāja mūžībā mirklis pēc mirkļa. Taču vairāk nekā nebija. Klusums, pelējuma plankumi un ēna. Nekā cita .. .
Pēc tam bruņinieks iesmējās tik skaļi, ka pats brīdi gandrīz neko vairs nedzirdēja: tikai muļķis bīstas no sprāgoņas, un šis te bija vēl viens nosprādzis pūķis — gulēja šeit un puva, tāpat kā tas tur ārā, tiesa, alā pūšana nebija tik strauja kā laukā, karstā saulē. Taču bruņinieks tomēr aizsedzās ar vairogu, kad gāja pie sprāgoņas un aši iedūra tanī pīķi. Smaile viegli izgāja cauri gludai, zvīņainai ādai — tas bija dīvaini un nesaskanēja ar pasakām par bezgala cietajām pūķu zvīņām.
Bruņinieks lēni izvilka pīķi un, kāpdams pāri kauliem, izgāja ārā.
Pie alas ieejas viņš nometās ceļos un lūdza dievu dedzīgi un ilgi. Divi pūķi šeit ir pagalam, sala atpestīta no viņu draudiem, — vai tas nav atalgojums drosmīgam vīram, ja viņš domās pievārējis bailes? Vai šausmas, kas liek stingt, kas atņem prātu un saprašanu, nav briesmīgākas un vairāk postošas nekā šie baismīgie pūķi? Taču viņš savas bailes bija uzveicis, viņš tiešām tagad var dēvēties par pūķu uzvarētāju, tāpat kā visu drosmīgo bruņinieku patrons svētais Juris, kas kāvis daudz mazākus pūķus nekā šos, —• to var apliecināt ikviens, kurš redzējis svēto Juri attēlos.
* * *
Viņš atgriezās tur, kur pirmoreiz bija ieraudzījis briesmoni, atgriezās īstajā laikā, lai neļautu abiem suņiem nikni plēsties pūķa lielo, melno gaļas gabalu dēļ.
— Amrijas, vācieties! — bruņinieks kliedza un sita suņus. Neviens jau negrib, lai galu dabū lieliskie angļu dogi, jo ir zināms, ka pūķu gaļa tikpat indīga kā viņu elpa. De Gozons pārmeta krustu, uzsprauda pirmā pūķa galvu uz pīķa un pārlika to pār plecu. Pīķa kāts mazliet saliecās, taču nepār- lūza; bruņinieks aizsmakušu balsi sāka dziedāt pirmo pantu no svētās jaunavas un svētā Jāņa — ordeņa aizstāvja slavināšanas dziesmas. Par to, ka pārkāpts Lielmestra aizliegums, par to Deodats pat nepadomāja. Viņš bija uzvarējis pūķi — bruņinieks pats tam sāka ticēt — un domās jau tīksminājās, kā visi brīnīsies, kā viņš gūs slavu, kura vainagos viņa jauno galvu, kad viņš vareno trofeju noliks pie bargā Villanovas kājām.
Bruņinieks devās lejup pa saules apmirdzēto nogāzi uz tumšo pretējās nogāzes ēnu. Pasaule bija brīnišķīga, un saule spīdēja spožāk nekā pirmīt.
Tobrīd ieplakā sāka skanēt trīsuļojošs akords. Nē, tā nebija mūzika, tikai dažas pieglaimīgas, melodiskas skaņas, kas saplūda vienkop. Šķita — skaņas nāk no kalna dzīlēm, šķeļ gaisu, klintis, jūru, piepilda visu pasauli. Saule aptumsa.
Deodatam izslīdēja pīķis, abas rokas viņš piespieda pie ausīm, taču tas nelīdzēja, jo skaņa ķiverē atbalsojās un kļuva spēcīgāka. Abi suņi laikam gaudoja — bruņinieks neko nedzirdēja, taču redzēja, ka suņi krampjaini rij gaisu… Pēc tam skaņa pārtrūka gluži kā pārrauts diegs. Aprimušās skaņas vietā tūlīt bija dzirdami parastie, vēl pirms mirkļa nomāktie daždažādie trokšņi: lapu čabēšana lauru birzī, strauta čalas, vārnu ķērkšana un jūras šalkoņa aiz kalna. Tas viss bruņinieku gandrīz apdullināja.
Viņa acu priekšā nelielā attālumā parādījās tumšs, ieapaļš un mainīgs mākonis — tas stiepās garumā, pletās platumā, uzblīda un svārstījās, lēni, laiski kustēdamies. Tumsa atkāpās, un tās apveids vērtās citāds, apveids bija nenoteikts …
Saules staros pēkšņi iemirdzējās zaļganas zvīņas un dīvains rags uz gara putna knābja ar divām rindām sīku, bet ļoti asu zobu, iemirdzējās sarkanīga, zaigojoša acs … Jā, Deodats bija sastapies ar trešo pūķi! Šoreiz ar dzīvu, milzum lielu un briesmīgu pūķi.
Gara galva grozījās uz lokana čūskas kakla, galva bija smaga un lāgiem noslīga briesmonim uz zvīņainajām krūtīm, vājās pakaļkājeles nespēja noturēt smago rumpi, un tas balstījās uz ādas spārniem, kuru galā saliecās un atliecās trīs pirksti ar asiem nagiem. Likās — pūķis apjucis ne mazāk kā bruņinieks. Pūķa prātiņš trauksmaini un veltīgi cerēja uztvert pazīstamās smakas, taču uztvert nespēja. Nezvērs noskārta, ka tuvumā atrodas cilvēks. Bruņinieku pārņēma šausmas, sirdsapziņas pārmetumi par pāragro līksmošanu, truls fatālisms — jā, viņš bija zaimojis dievu, ļaudamies neapvaldītam lepnumam, viņš bija pārkāpis aizliegumu, un nu viņu piemeklēs sodība. Debesu tēvs ir sūtījis savu trešo kalpu, lai sodītu grēcinieku. Deodats nokāra galvu …
Tobrīd pūķis saplivināja spārnus, mazliet pacēlās gaisā un smagnēji lēca. Pirmie attapās suņi. Redzēdami, ka viņu kungam draud briesmas, tie metās virsū briesmonim un kampa to aiz pakaļkājām. Vienam sunim tas izdevās, otram neveicās, un suns uzlēca tieši uz zvīņneša purna. Sņikt, šņākt! — atvērās un aizvērās zobainie žokļi. Abpus nezvēra purna šļāca koši sarkanu asiņu strūklas.
Nezvēram tas patika — viņš saoda asins smaku, — tiesa, ne jau tādu, kāda bija pierastajām, garšīgajām ihtiozauru asinīm, bet labas bija arī šīs. Acis piemiedzās, un nezvērs alkatīgi rija saplosīto suni. Otrs suns vēl niknāk ieķērās pūķa ķetnā, bet tad nošvīkstēja garais spārns un nelajmīgais dzīvnieks nokrita blakus briesmonim: sunim bija pārlauzts mugurkauls.
Četrkājainie kalpi jau otrreiz pierādīja jaunajam bruņiniekam, kas ir drosme. Šausmīgs bija viss; tas, ka briesmonis tik nevērīgi pieveica divus spēcīgus dogus, neko vairs neļāva cerēt. Par bēgšanu nebija nemaz ko domāt: pūķis, pāris reižu palēkdamies, panāktu bruņinieku. Atlika vienīgi mirt. Atlika vienīgi cīnīties.
Bruņinieks nolaida ķiveres sejsegu, pakampa izkritušo pīķi un strauji to atvēzēja. Pīķis apbrīnojami viegli iedūrās garajā nezvēra kaklā, taču briesmonis, šķiet, nemaz to nemanīja.
Vienā lēcienā pūķis bija blakus bruņiniekam, un tas tikko paspēja izraut zobenu. Bruņinieks zināja, ka viņam tūlīt jāmirst, ieraudzīja zobu rindām iežogoto nezvēra rīkles bezdibeni. Viņš cirta pa pūķa galvu ar visu jaudu, jo šis bija viņa pēdējais cirtiens, un tajā viņš ielika visus savus spēkus …
… Nogāzās zemē, turēdams rokā zobenu, kas, triekdamies pret akmeni, pārlūza.
Tur, kur pirms mirkļa stāvēja briesmonis, nebija vairs
nekā — tikai saulē mirguļojošs gaiss. Pūķis bija pazudis. Ja Deodats de Gozons nebūtu tik apjucis — viņš dzirdētu to pašu trīsuļojošo skaņu, kāda radās, pūķim parādoties …
Cauri miglai lūkojās asiņainā saules acs. Tā lēnām kāpa tieši no jūras, virs kuras klājās migla, apakšā balta, augšā sarkana. Miglas vāli ira, mutuļoja, vijās apbrīnojamos tēlos, iekām atkal saaudās pelēkā, necaurredzamā autā. Bija agrs rīts, labākais medību laiks. Lai tikai izklīst migla …
— Kad migla izklīdīs, viņi ieradīsies, — teica garākais vīrs.
— Kad migla izklīdīs, dosimies ceļā. Tik trakā svelmē … — resnais krek- stēja.
—_ Šinīs četrpadsmit dienas esam padarījuši diezgan daudz.
Otrs sāka skaļi smieties:
— Deviņi ūdens zvīņneši, bet lidojošā — neviena. Divi mums aizbēga. Neveiksme. Taču mēs sākam atkal visu no gala … Man tas apnicis.
Viņa darbabiedrs pasmējās un teica:
— Visprātīgāk būtu viņus ķert tīklā — šeit būtu derīgs tikai tīkls… — Garais ieraudzīja trīsstūraino acu skatienā nepatiku. — Tomēr Padome atkal atcerējās par šiem lidojošiem zvīņnešiem. Lai nu runātu par ūdenī dzīvojošiem zāl- ēdājiem, bet šie spārnainie… Visriebīgākie šīs planētas dzīvnieki! — Viņš pagriezās un skumji palūkojās uz Bāzi.
Tā bija iekalta simt metrus augstā kaļķakmens kraujā virs līča. Bāzes caurspīdīgais astoņskaldnis raudzījās uz rudi zaļajiem staipekņu un kosu mežiem, kas auga apkārtējās nogāzēs un spoguļojās piekrastes purvu un purviņu sasmakušajā ūdenī.
Viņi stāvēja novērošanas punktā kādus trīsdesmit m?trus zem Bāzes uz šauru kāpnīšu apakšējā laukumiņa. Kāpnītes bija izcirstas kaļķakmens kraujā. Lejā dunēja jūra ar baltām bangu krēpēm, tiesa, šajā agrajā stundā bangas nebija saskatāmas un migla mazliet nomāca jūras šalkšanu. Gaiss bija karsts un valgs.
Resnajam vīram trūka elpas, pa gludo, pelēkzaļo seju kā krelles ritēja sviedru lāses. Garais vīrs elpoja dziļi, un viņam šķita, ka ar katru elpas vilcienu viņš ierij karstu ūdeni.