Visi apklusa. Rohans lēnām pagriezās un devās projām tikpat klusu, kā bija ieradies. Pa ceļam viņš pagāja garām divām laboratorijām; lielajā spuldzes bija izdzēstas, mazā bija apgaismota. Gaisma iespīdēja gaitenī pa iluminatoriem, kuri atradās pie pašiem griestiem. Viņš ielūkojās iekšā. Pie apaļā galda sēdēja tikai kibernētiķi un fiziķi — Jazons, Kronotoss, Sarners, Livins, Šaura- hans un vēl kāds, kas, pagriezis pārējiem muguru, slīpas šķērssienas ēnā programmēja lielās elektronsmadzenes.
— … ir divi eskalatīvi atrisinājumi, viens ar anihilāciju, otrs ar pašiznīcināšanos, bet pārējie jau ir planētu sistēmas mēroga, — sacīja Saurahans. Rohans slieksnim nepārkāpa. Viņš atkal stāvēja un noklausījās.
— Pirmā eskaflatīvā atrisinājuma pamatā ir lavīnveida procesa ierosināšana. Vajadzīgs antimatērijas izstarotājs, kas ieietu aizā un paliktu tur.
— Viens tur jau ir bijis… — kāds ieteicās.
— Ja tam nebūs elektronsmadzeņu, tas varēs darboties pat tad, kad temperatūra pārsniegs miljonu grādu. Vajadzīgs plazmas izstarotājs, plazmai nekaitē zvaigžņu temperatūras. Mākonis rīkosies tāpat kā iepriekš — mēģinās to nomākt, noskaņoties rezonansē ar vadības kontūriem, bet tur nekādu kontūru nebūs, nebūs nekā, tikai subnukleārā reakcija. Jo vairāk matērijas iesaistīsies reakcija, jo tā kļūs straujāka. Šādā veidā var savākt vienkopus un anihilēt visu planētas nekrosfēru .
«Nekrosfēra .. .», nodomāja Rohans, «ahā, acīmredzot tāpēc, ka šie kristālfņi ir nedzīvi. Redz, ko nozīmē zinātnieki: vienmēr izgudros kādu jaunu, skaistu nosaukumu …»
— Man vislabāk patīk pašiznīcināšanās variants, — sacīja Jazons. — Bet kā jūs to iedomājaties?
— Nu, vispirms jāpanāk divu atsevišķu «mākoņsmadzeņu» konsolidācija, bet vēlāk jāizraisa sadursme starp tām — viss jānodara tā, lai ikviens mākonis atzītu otra konkurenci cīņā par eksistenci…
— Saprotu, bet kā jūs to domājat paveikt?
— Viegli jau nebūs, tomēr šada iespēja pastāv, ja vien mākonis ir tikai pseidosma- dzenes, tāta'd nav apveltīts ar spēju loģiski domāt…
— Tomēr drošāks ir planētu sistēmas variants ar apstarojuma vidējā līmeņa pazemināšanu … — teica Sarners.
— Pietiks ar četriem ūdeņraža lādiņiem pa piecdesmit līdz simt megatonnām uz katru puslodi — kopā nepilni astoņi simti … Okeāna ūdeņi iztvaikojot palielinās mākoņu segu, pieaugs albedo un simbionti, vietsēži nevarēs piegādāt «mušiņām» enerģijas minimumu, kas nepieciešams vairošanās procesam …
— Aprēķinu pamatā ir nepārbaudīti dati, — iebilda Jazons. Redzēdams, ka sācies speciālistu strīds, Rohans atkāpās no durvīm un aizgāja savu ceļu.
Viņš nebrauca vis ar liftu, bet atgriezās uz savu kajīti pa tērauda spirālkāpnēm, kuras parasti neviens neizmantoja. Ejot garām arvien augstāko klāju starpstāvu pārsegumiem, viņš redzēja, kā remontcehā de Vrīsa komandas zibināja metināšanas aparātus ap melniem, nekustīgiem, lieliem arktaniem. Viņš paskatījās iztālēm -uz kuģa slimnīcas logu apaļajiem iluminatoriem, kuros vīdēja blāva, mēļa gaisma. Kāds ārsts baltā halātā bez trokšņa aizgāja pa gaiteni, viņam sekoja palīgautomāts, nesdams mirdzošu instrumentu komplektu. Rohans pagāja garām tukšām un tumšām kopkajītēm, kluba telpām, bibliotēkai, līdz beidzot nokļuva savā stāvā; pagāja garām astrogatora kabīnei un apstājās pussolī, it kā vēlēdamies noklausīties arī komandiera sarunu, taču cauri durvju gludajai virsmai nebija dzirdama neviena skaņa, neizspraucās neviens gaismas stars, bet apaļie iluminatori bija cieši noslēgti, skrūves ar vara galviņām aizgrieztas līdz galam.
Tikai kabīnē viņš atkal sajuta nogurumu. Pleci noslīdēja, viņš smagi apsēdās uz kojas, noāva kurpes un atbalstīja galvu pret sakrustotajām rokām. Tā sēdēdams, viņš vērās naktsilampiņas vāji apgaismotajos griestos, kuru zilgano virsmu vidū šķēla plīsums lakas segumā.
Ne jau pienākuma apziņas dzīts viņš klejoja pa kuģi, ne tāpēc, ka viņu interesētu citu cilvēku sarunas un dzīve. Viņu vienkārši biedēja šādas nakts stundas, jo tad viņam prātā uzmācīgi uzpeldēja ainas, kuras viņš negribēja atcerēties. Visļaunākās no visām bija atmiņas par cilvēku, kuru viņš bija nonāvējis, nošāvis no niecīga attāluma tādēļ, lai tas nenonāvētu citus. Viņam bija tā jārīkojas, taču tāpēc tagad nekļuva vieglāk. Rohans zināja, ka atliek tikai nodzēst gaismu, lai atkal ieraudzītu šo skatu, ieraudzītu, ikā kāds cilvēks ar samocītu, tukšu smaidu soļo pakaļ Veira stobram, kas raustās viņa rokā, kā tas pārkāpj pāri uz akmeņiem gulošam mirušam cilvēkam ar norautu roku … pārkāpj Jargam, kurš bija atgriezies, lai tik bezjēdzīgi ietu bojā pēc tam, kad brīnumainā kārtā bija izglābies, l3et pēc sekundes arī viņa nogalinātājam bija lemts nogāzties uz mirušā ar saplēstu un uz krūtīm kūpošu kombinezonu. Rohans veltīgi būtu pūlējies aizdzīt šo skatu, kas neatkarīgi no viņa gribas parādījās acu priekšā, viņš juta aso ozona smaržu, nosvīdušajās rokā's žņaudzītā laidņa karsto atgrūdienu un dzirdēja, kā smilkstēdami gaudoja cilvēki, kurus vēlāk elsdams pūzdams viņš bija stiepiis, lai sasietu kā labības kūļus, un atkal tuva, pazīstama sašautā cilvēka seja, kas pēkšņi bija kļuvusi it kā akla, satrieca viņu ar savu izmisīgā bezpalīdzīguma izteiksmi.
Kaut kas noklaudzēja — nokrita grāmata, ko viņš bija sācis lasīt vēl bāzē. Viņš bija ielicis starp lappusēm baltu papīra sloksni, bet nebija vēl izlasījis nevienu rindu — nebija vaļas. Viņš ērtāk iekārtojās uz kojas. Iedomājās par stratēģiem, kuri tagad apsprieda mākoņa iznīcināšanas plānus, un viņa lūpas saviebās nicinošā smīnā. «Tas viss ir bezjēdzīgi, viss…», viņš domāja. «Viņi grib iznīcināt … un patiesībā mēs arī, mēs visi gribam to iznīcināt, bet-tik un tā nevienu neizglābsim. Planēta ir neapdzīvota, cilvēkam uz tās nav ko meklēt. No kurienes tad šis niknums? Ir taču tā, it kā viņus būtu nonāvējusi vētra vai zemestrīce. Nekāds apzināts nolūks, neviena naidīga doma nav stājusies mums ceļā. Nedzīvs pašorganizācijas process … Vai ir vērts izšķiest visus spēkus un enerģiju, lai to iznīcinātu tikai tāpēc, ka sākumā esam to uzskatījuši par viltīgu ienaidnieku, kas vispirms slepus uzbrucis «Kondoram», bet pēc tam — mums? Cik tādu baismīgu, cilvēka saprašanai svešu parādību slēpj sevī Kosmoss? Vai mums visur jāierodas ar iznīcinošu spēku uz kuģu klājiem, lai satriektu to visu, kas nesaskan ar mūsu domāšanas veidu? Nekrosfēra — tā viņi to nosaukuši, tātad arī nekroevolūcija, nedzīvās matērijas evolūcija. Varbūt līriešiem būtu bijis kas sakāms, Regis III taču allradās viņu darbības rādiusā, varbūt viņi gribējuši to kolonizēt, kad viņu astrofiziķi paredzēja, ka Saule pārvērtīsies par Novu … varbūt tā bijusi viņu pēdējā cerība. Ja mēs būtu nokļuvuši līdzīgā situācijā, mēs, protams, cīnītos, sagrautu šo melno kristālisko dzimumu, bet tā? … Parseka attālumā no bāzes, kuru savukārt šķir no Zemes ti'k daudz gaismas gadu, — kā vārdā mēs te īsti paliekam, zaudēdami cilvēkus, kāpēc stratēģi caurām naktīm meklē vislabāko iznīcināšanas metodi? Par atriebību taču nevar būt ne runas …»
Ja Horpahs būtu še, Rohans tagad pateiktu tam visu. «Cik smieklīga un neprātīga ir šī «iekarošana par katru cenu», šis «cilvēka heroiskais spīts», šī vēlēšanās atriebt biedru nāvi, kuri gājuši bojā, tāpēc ka tikuši sūtīti nāvē… Mēs vienkārši bijām nepiesardzīgi, pārmērīgi uzticējāmies mūsu izstaro- tājiem un indikatoriem, esam pieļāvuši' -kļūdas un izbaudām to sekas. Mēs, tikai mes esam vainīgi.»
Tā viņš domāja, aizvēris acis, kas sūrstēja pat vājajā gaismā, it kā zem plakstiem būtu piebirušas smiltis. Cilvēks — viņš šobrīd to saprata bez vārdiem — vēl nav pacēlies pienācīgos augstumos, vēl nav izpelnījies ga- laktocentrisku stāvokli, kuru pats nosaucis šai skanīgajā vārdā un kura būtība nav vis meklēt sev līdzīgus un tikai tādus saprast, bet gan neiejaukties cilvēkiem svešās lietās. Sagrābt, apgūt tukšumu, kāpēc gan ne, bet neuzbrukt tam, kas pastāv, kas miljonu gadu laikā izveidojis pats savu, nevienam un nekam, izņemot radiācijas un materiālos spēkus, nepakļautu eksistences līdzsvaru, darbīgas, aktīvas eksistences, kas nav ne labāka, ne- sliktāka par olbaltumvielu savienojumu eksistenci, kurus sauc par dzīvniekiem vai cilvēkiem.
Tieši šai brīdi, kad Rohans tik dziļi izjuta šo ikvienas pastāvošās formas galakto- centriskās vissaprašanas cildenumu, viņu kā adata, kas uzdūrusies uz nerva, satrauca trauksmes sirēnu spalgie kaucieni.
Viss, par ko vēl pirms sekundes viņš bija domājis, pazuda, to aizmēza uzmācīga skaņa, kas pildīja visus klājus. Nākamajā mirklī viņš izlēca gaitenī un skrēja līdz ar citiem gurdenu soļu smagajā ritmā, sajuzdams biedru karsto elpu. Vēl nesasniedzis liftu, viņš apjauda — turklāt nevis ar kādu sajūtu un pat ne ar visu ķermeni, bet it kā ar kuģa korpusu, par kura molekulu viņš bija kļuvis, — triecienu, kas šķietami gan bija ļoti tāls un vājš, bet caurstrāvoja kreisera korpusu no pakaļgala sprauslām līdz pat priekšgaliam, ne ar ko nesalīdzināma spēka triecienu, kuru — arī to viņš sajuta — uzņēma un elastīgi atvairīja kaut kas vēl lielāks par «Neuzvaramo».
— Tas ir viņš! Tas ir viņš! — varēja dzirdēt skrejošu cilvēku kliedzienus. Viņi cits pēc cita pazuda liftos, durvis sīcot sabīdījās, cilvēki, nevarēdami sagaidīt savu rindu, dārdināja pa spirāļu kāpnēm, bet cauri balsu un saucienu jūklim, bocmaņu svilpieniem, atkārtotām trauksmes sirēnu skaņām un soļu dārdiem no augšējā klāja izlauzās otrs, neskanīgs, bet jo varenāks nākošā trāpījuma trieciens. Gaiteņa spuldzes nomirkšķināja un atkal iemirdzējās. Rohans nekad nebija domājis, kar lifts var braukt tik iilgi. Viņš stāvēja, pat neapzinādamies, ka aizvien vēl ar visu spēku spiež pogu. bet viņam līdzās bija palicis vairs tikai viens cilvēks, — kibernē- tiķis Livins. Lifts apstājās, un, izlēkdams no tā, Rohans saklausīja vissmalkāko svilpienu, kādu vien varēja iedomāties, tā augstākie reģistri — viņš to zināja — cilvēka ausij vairs nebija uztverami. Likās, ka pēkšņi ievaidējās visi kreisera titāna spraišļi. Viņš atrāva vadības kabīnes durvis, sapratis, ka «Neuzvaramais» atbildējis uz uguni ar uguni.
Tās tad patiesībā arī bija kaujas beigas. Ekrāna priekšā, melns un liels uz tā zaigojošā fona, stāvēja astrogators; augšējās spuldzes bija izdzēstas, varbūt tīšuprāt — bet cauri švīkām, kas, aizmiglodamas visu redzeslauku, ņirbēja pa ekrānu no augšas uz leju, apakšā skardama zemi, augšā gigantiska, vēderaina, uz visām pusēm izgrūzdama bumbuļainus izaugumus, rēgojās šķietami pavisam nekustīga sprādziena sēne, kas bija sašķēlusi atomos un iznīcinājusi «Ciklopu» uz trīskāršā spēka lauka robežas. Gaisā vēl virmoja gaistošās eksplozijas drausmīgās, stiklainās trīsas, caur kurām bija dzirdama tehniķa vienmuļā balss:
— Divdesmit tūkstoši seši simti nulles punktā … deviņi tūkstoši astoņi simti perimetrā … tūkstoš četri simti divdesmit divi laukā …
— Mums ir tūkstoš četrsimt divdesmit rentgenu laukā, tas nozīmē, ka starojums izlauzies cauri spēka barjerai… — saprata Rohans. Viņš nebija zinājis, ka tas ir iespējams. Bet, palūkojies uz jaudas sadales centrālo puilti, viņš saprata, kādu lādiņu bija lietojis astrogators. Ar šādu enerģijas rezervi varētu uzvārīt vidēja lieluma jūru. Protams, Horpahs negribēja riskēt, šaudams atkārtoti. Varbūt viņš bija pārspīlējis, bet vismaz tagad viņiem bija palicis tikai viens pretinieks.
Pa tam ekrānos risinājās neparasta izrāde: sprogainā un vienlaikus ziedkāposta galvai līdzīgā sēnes virsma liesmoja visās varavīksnes krāsās, sākot no sidrabaini zaļiem un beidzot ar dziļi purpursarkaniem un karmīnsarkaniem toņiem. Tuksnesis — Rohans to pamanīja tikai tagad — vispār nebija redzams; kā bieza migla to aizklāja vairāku desmitu metru augstumā uzsviestās smiltis, kas tā arī palika, bangodamas, it kā pārvērtušās par īstu jūru. Bet tehniķis joprojām turpināja nolasījumus:
— Deviņpadsmit tūkstošu nulles punktā … astoņi tūkstoši seši simti perimetrā .. . tūkstoš un simt divi laukā …
Pār «Ciklopu» gūtā uzvara tika uzņemta ar nāves klusumu. Un kā gan citādi: triumfs par pašu vienības, turklāt par visspēcīgākās vienības sagrāvi nav diezkādu svinību cienīgs. Cilvēki sāka izklīst, bet sprādziena sēne turpināja augt atmosfērā, lai pēkšņi augšā uzliesmotu otrā krāsu gammā, šoreiz vēl zem apvāršņa esošās saules staros. Sprādziena sēne izlauzās cauri ledaino spalvu mākoņu visaugstākajiem .slāņiem uin augstu virs tiem pārvērtās par mēļi zeltainu, dzintardzeiltenu un platīnsudrabainu; no ekrāniem šis mirdzums viļņiem izplatījās pa visu vadības kabīni, kas laistījās, it kā kāds uz balti emaljētajām pultīm būtu sajaucis visas Zemes ziedu krāsas.
Rohans pabrīnījās vēlreiz, ieraudzījis Hor- paha tērpu. Astrogators bija mētelī — tai pašā sniegbaltajā svētku mētelī, ko pēdējo reizi viņš bija redzējis tam mugurā atvadu svinību laikā bāzē. Droši vien Horpahs bija pakampis pirmo apģērba gabalu, kas bija patrāpījies pie rokas. Viņš stāvēja, iebāzis rokas kabatās, izpūrušiem sirmiem matiem deniņos, un pārlaida skatienu pār klātesošajiem.
— Kolēģi Rohan, — viņš ierunājās negaidīti maigā bailsī, — lūdzu, pie manis.
Rohans pienāca un instinktīvi izslējās, bet tad astrogators pagriezās un devās uz durvju pusi. Tā viņi gāja viens aiz otra pa gaiteni, bet pa ventilācijas šahtām sūknētā gaisa šalkoņā bija dzirdama dobja un it kā dusmīga cilvēku du«dināšana, kas pildīja zemākos stāvus.