Zaļais, draudzīgais mežs pazuda. Viss kļuva liels un neparasts, un gar stāvajiem krastiem, maudami un šņākuļodami, klīda sveši, neglīti zvēri. Tā bija patiešām laime, ka uz Juras orkesta klāja bija divas tik atbildības pilnas personas kā es un Frēdriksons. Juksars neko neņēma nopietni, un Bizekļa intereses nekad nesniedzās tālu ārpus kārbas. Mēs bijām novietojuši to uz priekšklāja, kur tā pamazām sāka saulē žūt. Bet Bizekli pašu rnēs nekad nedabūjām īsti tīru, — tas uz visiem laikiem palika viegli iesārts.
Upes laiva lēnītēm plakšķināja uz priekšu, manis apzeltītā uzgaļa greznota. Saprotams, Frēdriksonam uz kuģa bija zelta krāsa, es būtu izbrīnījies, ja viņš nebūtu iegādājies šo svarīgo sastāvdaļu.
Pa lielākai daļai es mēdzu sēdēt navigācijas kabīnē un lūkoties, kā garām slīd krasti ar visvisādu brīnumai- nību, mēdzu nedaudz piesist pie aneroīda barometra vai arī staigāt uz priekšu un atpakaļ pa komandtiltiņu un d®māt.
Jo sevišķi man patika iedomāties, kādu iespaidu es būtu atstājis uz Murmuli, ja viņa varētu mani redzēt kā dēkainu upes laivas līdzīpašnieku. Patiesību sakot, tā viņai arī vajadzēja!
Kādu vakaru mes iebraucam dziļa, vientuļā līcī
— Man nepatīk šī līča izskats, — sacīja Juksars. — Tas izraisa manī Priekšnojautas.
— Priekšnojautas! — neaprakstāmā tonī ieteicās Frēdriksons. — Brāļa bērns! Izmet enkuru!
— Tūdaļ, nekavējoties! — iekliedzās Bizeklis un pārmeta pāri bortam lielu kastroli.
— Vai tās bija mūsu pusdienas? — es jautāju.
— Bēdīgi gan! — izsaucās Bizeklis. — Piedod! Ātrumā ir tik viegli izdarīt aplam! Es tā uztraucos… Bet tā vietā jūs dabūsiet želeju — ja vien es to atradīšu…
Šis gadījums ļoti labi raksturoja bizekļus.
Bet Juksars stāvēja pie reliņiem un spulgām acīm vērās uz zemi. Krēsla ātri klājās pār kalnu korēm, kas līdzenos, vientulīgos viļņos aizvēlās uz apvārsni.
— Nu, kā tad ir ar tavām priekšnojautām? — es jautāju.
— Ciet klusu! — teica Juksars. — Es kaut ko dzirdēju…
Es saspicēju ausis, bet saklausīju tikai vāju krasta vēju šalcam Juras orķestra takelāžā.
— Tur nekā nav, — es teicu. — Nāc, iesim iekšā un aizdedzināsim petrolejas lampu.
— Es atradu savu želeju! — iesaucās Bizeklis, izlēk- dams no kārbas ar bļodu ķepās.
Un tieši tobrīd mierīgo vakaru pāršķēla vientulīga skaņa, žēlabains un draudīgs kauciens, kas lika matiem uz ikviena pakauša sacelties stāvus. Bizeklis iekliedzās, un bļoda nokrita uz klāja.
— Sitā ir Morra, — sacīja Juksars. — Un šonakt
vina dzied savu medību dziesmu.
— Vai viņa prot peldēt? — es jautāju.
— To neviens nezina, — Frēdriksons atbildēja.
Morra medīja kalnos. Viņas kauciens bija visvientuļākā skaņa, kādu es jebkad esmu dzirdējis. Skaņa kļuva aizvien vājāka, tad atkal tuvojās — un pazuda… Tas bija vēl šausmīgāk nekā, kad viņa bija klusa. Tad varēja iztēloties, kā viņas ēna lido pār zemi, gaismā, ko meta kāpjošais mēness.
Uz klāja bija auksts.
— Skatieties! — sauca Juksars.
Kāds, skrienot uz visām četrām, drāzās lejā uz krastmalu un sāka šaudīties šurpu turpu gar ūdens malu.
— Sito, — Frēdriksons drūmi teica, — apēdīs.
— Ne jau nu Mumintroļļa acu priekšā! — es izsaucos. — Es viņu izglābšu!
— Tu nepagūsi, — iebilda Frēdriksons. Bet savu lēmumu es biju pieņēmis. Uzkāpis uz reliņiem, es sacīju:
— Nekādi vainagi nerotā nezināma piedzīvojumu meklētāja kapu! Bet uzceliet man vismaz granīta pieminas zīmi ar diviem raudošiem Murmuļiem! — To pateicis, es metos iekšā melnajā ūdenī un paniru zem Bizekļa katla dibena, kas noskanēja "bliukš", ar sparīgu vēzienu izsviedu ārā gaļas sautējumu un peldēju uz krastu kā zibens, ar degunu stumdams kastroli sev pa priekšu.
— Drosmi! — es saucu. — Te nāk trollītis Mumins! Kas šī ir par pasauli, kur Morras netraucētas var apēst visu, kas tām labpatikas?!
Augšā kalnu pusē nožvadzēja akmeņi… Morras medību dziesma apklusa, tagad bija dzirdama tikai karsta elsošana, tuvāk, tuvāk…
— Kāp kastrolī! — es uzkliedzu nelaimīgajam.
Tas ielēca tieši kastrolī, kas iegrima līdz pašam
rokturim. Kāds tumsā taustījās pēc manas astes… es to parāvu prom… Hā! Slavens darbs! Vientuļš veikums! Es uzsāku vēsturisko bēgšanu uz Juras orķestri, kur dziļā saspringumā gaidīja mani draugi.
Izglābtais bija smags, ļoti smags.
Es peldēju pilnā spēkā, izmantodams ātri rotējošas astes vēzienus un ritmiskas kustības ar vēderu. Kā Mu- minvējš es lidoju pār ūdeni, ieslidinājos laivā, nokritu uz klāja un izmetu izglābto no kastroļa, kamēr Morra krastā vientuļa izkauca savu izsalkumu un niknumu (jo viņa neprata peldēt).
Bet Frēdriksons aizdedzināja petrolejas lampu, lai palūkotos, ko esmu izglābis.
Es esmu diezgan pārliecināts, ka šis acumirklis ir viens no visļaunākiem manā vētrainajā jaunībā. Jo man priekšā uz slapjā klāja sēdēja neviens cits kā — Murmule! Kā tolaik teica:
— Pārējo ir viegli iztēloties!
Es biju izglābis Murmuli.
Pirmajā izbīlī es pacēlu asti četrdesmit piecu grādu leņķī, bet atcerējos, ka esmu brīvs trollītis Mumins, un bezbēdīgi sacīju:
— Hallo! Hopsā! Tas tik ir negaidīti! To gan neviens nebūtu varējis iedomāties!
— Ko iedomāties? — Murmule vaicāja, izņemdama no sava lietussarga gaļas sautējumu.
— To, ka es tanti izglābšu, — es uztraukts atbildēju. — Tas ir, ka tante tiks manis izglābta. Es gribēju teikt, vai tante saņēma manu atvadu vēstuli?
— Es neesmu tava tante, — Murmule rezervēti sacīja. — Un neesmu saņēmusi arī nekādu vēstuli. Tu jau uz tās neuzlīmēji marku. Vai arī uzrakstīji nepareizu adresi. Vai arī aizmirsi to nosūtīt. Ja vien tu māki rakstīt…
Sakārtojusi savu cepuri, viņa visžēlīgi piebilda:
— Bet peldēt tu māki.
— Vai jūs pazīstat viens otru? —Juksars piesardzīgi ievaicājās.
— Nē, — Murmule atbildēja. — Es esmu Murmules mātesmāsa. Kas te visu grīdu nolējis ar želeju?
Tu, ar tām ausīm, padod man lupatu, lai varu to satīrīt.
Frēdriksons (jo Murmule bija domājusi viņu) metās klāt ar Juksara pidžamu, un Murmules mātesmāsa sāka ar to berzt klāju.
— Es esmu dusmīga, — viņa paskaidroja. — Un
— Vai es neteicu, ka man ir Priekšnojautas? — beidzot nomurmināja Juksars.
Tad Murmules mātesmāsa, pagriezusi savu neglīto degunu pret mums, sacīja:
— Lai viņš apklust. Viņš ir par mazu, lai smēķētu. Viņam vajadzētu dzert pienu, tas ir veselīgi, un tad nav ne trīcošas ķepas, ne dzeltens deguns, ne kaila aste. Tā ir tīrā laime, ka jūs mani izglābāt. Nu šeit būs kārtība!
— Paskatīšos aneroīdu barometru, — Frēdriksons žigli sacīja. Ielavījies navigācijas kabīnē, viņš aizvēra durvis.
Bet aneroīda barometrs aiz tīrā izbīļa bija nokri- ties par četrdesmit svītrām un uzdrošinājās atkal pacelties tikai pēc atgadījuma ar klintsāpšiem. Bet par to es pastāstīšu vēlāk.
Pagaidām mums nebija nekādu cerību, ka spēsim izvairīties no pārbaudījuma, un es esmu pārliecināts, ka neviens no mums to nebija pelnījis.
— Tā gan, tik tālu esmu ticis, — savā parastajā balsī sacīja trollīša Mumina tētis un pacēla acis no memuāriem.
— Vai zini ko, — ieteicās trollītis Mumins, — es sāku pierast, ka tu pēkšņi izdomā savādus pavērsienus. Sitais kastrolis būs bijis milzīgi liels… Vai mēs būsim bagāti, kad grāmata būs gatava?
— Šausmīgi bagāti, — Mumintētis nopietni teica.
— Tad es domāju, ka mēs dalīsimies, — ierosināja Snifs. — Tu taču esi izmantojis manu tēti Bizekli kā grāmatas varoni?
— Es visu laiku domāju, ka varonis ir Juksars, — ieteicās Susuriņš. — Padomā, tikai tagad uzzināt, kāds tev ir smalks tētis! Un ir tik patīkama sajūta, ka viņš ir līdzīgs man.
— Jūsu veči ir tikai fons, — izsaucās trollītis Mumins, iesperdams Snifam zem verandas galda. —Jūs varat būt priecīgi, ka viņi vispār tajā ir!
— Tu man iespēri! — Snifs iekliedzās saslietām ūsām.
— Ko jūs darāt? — palūkojusies pa salona durvīm, jautāja trollīša Mumina māmiņa. — Vai esat par kaut ko noskumuši?
— Tētis skaļi lasa par savu dzīvi, — paskaidroja trollītis Mumins (uzsvērdams vārdu savu).
— Nu, kā jums liekas? — māmiņa jautāja.
— Saistoši! — atbildēja viņas dēls.
— Jā, vai nav tiesa, — māmiņa piekrita. — Tikai nelasi neko tādu, kas var bērniem radīt sliktu iespaidu par mums. Labāk saki — daudzpunkti, daudzpunkti. Vai vēlies savu pīpi?
— Neļauj viņam smēķēt! — iekliedzās Snifs. — Murmules mātesmāsa saka, ka no tā trīc ķepas, paliek dzeltens deguns un kaila aste!
—Nu, nu, — trollīša Mumina māmiņa sacīja.
— Viņš ir smēķējis visu savu mūžu un nav kļuvis ne drebelīgs, ne plikpaurains, ne dzeltens. Viss, kas ir patīkams, ir labs vēderam.
Un, aizdedzinājusi Mumintēta pīpi, viņa atvēra logu vakara vējiņam no jūras. Pēc tam svilpodama izgāja virtuvē, lai uzvārītu kafiju.
— Kā jūs, ielaižot laivu jūrā, varējāt aizmirst Bi- zekli, — Snifs pārmetoši sacīja. — Vai viņš pēc tam jebkad ieviesa kārtību savā pogu kolekcijā?
— Kā tad, daudzas reizes, — Mumintētis atbildēja.
— Viņš visu laiku atrada jaunas pogu sistēmas. Kār- ' toja tās vai nu pēc krāsas vai lieluma, vai formas, vai materiāla, vai arī pēc tā, kura no tām vislabāk patika.
— Fantastiski, — Snifs sapņaini sacīja.
— Man visvairāk raizes dara tas, ka manam tētim pidžama bija pilna ar želeju, — sacīja Susuriņš. — Ko viņš pēc tam vilka mugurā?
— Manu pidžamu, — sacīja trollīša Mumina tētis, izpūzdams pret griestiem lielus dūmus mākoņus.
Snifs žāvājās. — Vai neiesim pamedīt sikspārņus? — viņš ierosināja.
— Iesim, — piekrita Susuriņš.
— Paliec sveiks, tēti, — sacīja trollītis Mumins.
Trollīša Mumina tētis palika viens sēžam verandā.
Brīdi prātojis, viņš paņēma memuāru pildspalvu un turpināja rakstīt par savu jaunību.
Nākamā rītā Murmules mātesmāsa bija iznīcinošā noskaņojumā. Viņa mūs pamodināja pulksten sešos un žirgti taurēja:
— Labrīt! Laprīt!! Labrīt!!! Tūlīt mēs ķersimies pie lietas! Vispirms neliela sacensība zeķu lāpīšanā (proti, esmu tās atradusi jūsu lādēs). Pēc tam kā atalgojums būs audzinošas rotaļas. Cik noderīgi! Un kāds mums šodien ir spēcinošs mājas ēdiens?
— Kafija, — atbildēja Bizeklis.
— Biezputra, — sacīja mātesmāsa. — Kafiju dzer tikai tad, kad ir vecs un drebošs.
— Es pazinu kādu, kurš nomira no biezputras, — murmināja Juksars. — Viņam tā iesprūda kaldā, un viņš noslāpa.
— Diez ko teiktu jūsu māmiņas un tēti, ja redzētu jūs dzeram kafiju, — teica Murmules mātesmāsa. — Viņi raudātu. Kā ir ar jūsu audzināšanu? Vai esat audzināti? Varbūt jau esat piedzimuši nelabojami?
— Es esmu piedzimis zem gluži īpašām zvaigznēm, — es pamanījos pateikt. — Mani atrada ar samtu izklātā mazā gliemežvākā!
— Es negribu tikt audzināts, — ļoti skaidri sacīja Frēdriksons. — Es esmu izgudrotājs. Es daru, ko gribu.
— Piedodiet! — izsaucās Bizeklis. — Bet mans tētis un māmiņa it nemaz neraudās! Viņi pazuda lielajā uzkopšanas reizē!
Juksars draudīgām kustībām piebāza savu pīpi.
— Hā! — viņš noteica. — Man nepatīk rīkojumi. Tie man liek atcerēties kādu parka sargu.
Murmules mātesmāsa mūs ilgi nopētīja. Pēc tam viņa lēnām sacīja:
— No šī brīža par jums rūpēšos es.
— Mātesmāsa bez tā var iztikt! — mēs visi reizē kliedzām.
Bet, papurinājusi galvu, viņa izrunāja šausmīgos vārdus:
— Tas ir mans nemurmulisks Pienākums. — Un nozuda laivas iekšienē, neapšaubāmi, lai izdomātu kaut ko audzinošu un peklīgu. Mēs palīdām zem saul- sargu nojumes laivas pakaļgalā un žēlojām cits citu.
— Zvēru pie savas astes, ka nekad tumsā vairs nevienu neglābšu! — es izsaucos.
— Nu jau ir par vēlu, — sacīja Juksars. — Šī mātesmāsa ir gatava uz sazin ko. Kādu dienu viņa pārmetīs pār bortu manu pīpi un pieliks mani pie darba! Nav taču nekādu robežu tam, ko viņa var pastrādāt!
— Varbūt atgriezīsies Morra, — cerīgi čukstēja Bizeklis. — Vai arī kāds cits, kas būs tik labs un viņu apēdīs. Piedodiet! Vai tas bija neglīti teikts?
— Bija, — sacīja Frēdriksons. Pēc brīža viņš nopietni piebilda: — Bet tajā kaut kas ir.
Mēs iegrimām klusumā un sevis žēlošanā.
— Kaut es būtu jau liels! — es beidzot izsaucos.
— Liels un slavens! Tad bez bēdu varētu tikt galā ar tādu mātesmāsu!
— Kā top slavens? — jautāja Bizeklis.
— Ak, tas jau ir diezgan viegli, — es atbildēju.
— Dara tikai ko tādu, ko neviens cits nav iedomājies agrāk izdarīt… Vai kaut ko vecu dara pa jaunam…
— Par piemēru, ko? — vaicāja juksars.
— Taisa lidojošu upes laivu, — murmināja Frēdriksons, un vina mazās acis sāka mirdzēt izbrīna mirdzumā.
— Es domāju, ka būt slavenam nav jautri, —Juksars skaidroja. — Varbūt iesākumā, bet pēc tam jau ir gluži parasta sajūta, un beidzot no tā metas nelabi. Tāpat kā braucot karuselī.
— Kas tas tāds? — es jautāju.
— Mašīna, — Frēdriksons dedzīgi atbildēja. — Zobrati šķērsgriezumā funkcionē šādi. — Un viņš paņēma papīru un pildspalvu.
Frēdriksona dziļā padevība mašīnām bija fenomens, kas nekad nepārstāja mani izbrīnīt. Mašīnas viņu apbūra. Turpretī man tās liekas gandrīz vai baisas. Ūdensrats ir patīkams un saprotams, bet jau rāvējslēdzējs ir kas tuvāks mašīnu pasaulei un dara mani viegli aizdomīgu. Juksars pazina kādu, kuram biksēs bija rāvējslēdzējs, un reiz tas iestrēga un to vairs nevarēja atvilkt. Biedējoši!
Tieši tobrīd, kad biju nolēmis dalīties ar citiem savās pārdomās par rāvējslēdzējiem, mēs izdzirdām
loti savādu skanu.
Tā bija klusināta un dobja skaņa, kas likās nākam no attālas skārda caurules. Skaņas draudīgo raksturu nevarēja pārprast.
Frēdriksons palūkojās ārā no saules telts un izteica vienu vienīgu liktenīgu vārdu: klintsāpši\
Te varbūt vietā būtu daži paskaidrojoši vārdi (lielākoties jau katra saprātīga būtne var to pati uzzināt, bet tomēr). Kamēr mēs saules nojumē atguvāmies, Juras orķestris lēnām bija iepeldējis upes deltā, kuru apdzīvoja klintsāpši. Klintsāpsis ir sabiedriska būtne, kas neieredz vientulību. Zem upes gultnes viņš ar acu zobiem rok kanālus un tajos veido tīri patīkamas sabiedrības. Klintsāpsim ir piesūcekņi, un tas atstāj aiz sevis ķēpīgas pēdas, kāpēc viņu gaužām aplami dažs labs dēvē par klintsķēpi vai klintsķepi.
Pa lielākai daļai viņš ir laipns, bet ne par ko nevar negrauzt un nekost visu, ko redz, jo sevišķi, ja viņš to nekad agrāk nav redzējis. Turklāt klintsāpsim piemīt viena apnicīga īpašība: gadās, ka viņš nokož kādam degunu, ja viņam tas liekas par lielu. Tāpēc mēs (viegli saprotamu iemeslu dēļ) bažījāmies, kā nu būs.
— Paliec kārbā! — Frēdriksons uzsauca savam brāļa bērnam.
Juras orķestris gluži rāms gulēja klintsāpšiein pilnajā jūrā. Ar savām apaļajām, zilajām acīm tie mūs kārtīgi noskatīja, kamēr paši draudīgi māja ar vaigu bārdām un plekšķināja ūdeni.
— Esiet tik laipni, pavirzieties, — sacīja Frēdriksons.
Bet klintsāpši tikai saspiedās ciešāk ap upes laivu, un pāris no viņiem ar savām piesūcekņu pēdām sāka rāpties augšā pa laivas malu. Kad pirmajam ģīmis jau bija pāri malai, no navigācijas kabīnes aizmugures iznāca Murmules mātesmāsa.
— Kas par lietu?! — viņa sauca. — Kas tie par tipiem? Es absolūti nevaru pieļaut, ka tie nāk un traucē mūsu pamācošās rotaļas!
— Nebaidi tos. Tie sadusmosies, — Frēdriksons sacīja.
— Es esmu dusmīga! — kliedza Murmules mātesmāsa. — Prom! Prom! Taisieties, ka pazūdat! — Un viņa bija gatava belzt tuvākajam klintsāpsim pa galvu ar lietussargu.
Visi klintsāpši tūdaļ pavērsa acis pret Murmules mātesmāsu, un bija skaidrs, ka tie aplūko viņas degunu. Kad tie krietnu brīdi bija to aplūkojuši, tie atkal uzsāka savu klusināto kaucienu kā skārda caurulē. Pēc tam viss notika ļoti žigli.
Tūkstošiem klintsāpšu ņudzinājās pāri reliņiem. Mēs redzējām Murmules mātesmāsu zaudējam līdzsvaru, mežonīgi vēcināmies ar lietussargu un aizvedam viņu prom uz dzīvo klintsāpšu paklāja muguras. Kliegdama viņa nogāzās pār reliņiem, un visa sabiedrība nozuda nezināmā liktenī.
Viss atkal bija kluss un mierpilns, un Juras orķestris plakšķinājās tālāk, it kā nekas nebūtu noticis.
— Nuu? — jautāja Juksars. — Vai tu viņu neglābsi? Mana bruņniecība mudināja mani tūdaļ steigties
glābt mātesmāsu, bet mani nejēdzīgie un dabiskie instinkti uzskatīja, ka tas ir nevajadzīgi. Es nomurmināju kaut ko, ka ir par vēlu. Starp citu, tā arī bija.
— Ak tā, — Frēdriksons nedroši novilka.
— Tur viņa aizgāja, — Juksars konstatēja.
— Nepatīkams atgadījums, — es sacīju.
— Piedodiet! Vai tā bija mana vaina? — Bizeklis atklāti pajautāja. — Es cerēju, ka kāds būs tik labs un
viņu apēdīs. Vai tas ir ļoti slikti, ka mēs ne druskas nesērojam?
Neviens neatbildēja.
Es jautāju jums, mīļie lasītāji, ko jūs būtu darījuši šai kutelīgajā situācijā?
Es taču jau vienu reizi biju izglābis mātesmāsu, un Morra ir patiešām ļaunāka par klintsāpsi, kas īstenībā ir diezgan laipns… Varbūt Murmulei tā bija tikai neliela pārmaiņa. Varbūt viņa ar mazu degunu izskatījās patīkamāka? Vai jūs arī tā nedomājat?
Lai vai kā, saule spīdēja un mēs berzām klāju (kas bija kļuvis pavisam lipīgs no klintsāpšu piesūcekņu pēdām) un dzērām milzīgus daudzumus labas, melnas, stipras kafijas. Juras orķestris slīdēja iekšā un ārā starp
simts reiz simts saliņām.
>
— Tām nemaz nav gala, — es teicu. — Kur mēs nonāksim pēc tam?
— Kaut kur… vai arī nekur īpaši, — atbildēja Juksars un piebāza savu pīpi. — Nu un tad? Mums taču šitā ir labi.
Es negribu noliegt, ka mums bija labi, bet es ilgojos tikt tālāk! Es gribēju, lai atgadītos kas jauns. Vienalga kas, kaut tikai tas atgadītos! (Izņemot, saprotams, murmuļus.)
Man bija drausmīga sajūta, ka visi lielie piedzīvojumi nepārtraukti nomaina cits citu tur, kur manis nav, — pasakaini, krāsaini piedzīvojumi, kuri nekad vairs neatkārtosies. Man bija jāsteidzas, šausmīgi jāsteidzas! Tālu priekšgalā stāvot, es nepacietīgs lūkojos nākotne, vienlaikus apcerot piedzīvojumus, kurus biju paguvis savākt. Pagaidām tie bija septiņi:
1. Raugieties, lai jūsu Muminbērni piedzimtu astroloģiski piemērotā laikā, un sagādājiet tiem romantisku ienākšanu pasaulē! (Pozitīvs piemērs: mana apdāvinātība. Negatīvs piemērs: tirgus turza.)
2. Ļaudis nekā negrib dzirdēt par murmuļiem, kad viņiem ir steiga. (Pozitīvs piemērs: Frēdriksons. Negatīvs piemērs: ezis).
3. Nekad nevar zināt, kas var iepeldēt tīklā! (Pozitīvs piemērs: Frēdriksona kompasmājiņa.)
4. Nekad nepārkrāsot mantas tikai tāpēc, ka ir pāri palikusi krāsa! (Negatīvs piemērs: Bizekļa kārba.)
5. Nav vajadzības būt bīstamam, lai gan esi liels. (Pozitīvs piemērs: dronts Edvards.)
6. Var būt ļoti drosmīgs, kaut arī ir maziņš. (Pozitīvs piemērs: es.)
7. Izvairieties glābt kādu nunsā! (Negatīvs piemērs: Murmules mātesmāsa.)
Kamēr es izprātoju šīs nozīmīgās patiesības, upes laiva stūrēja garām pēdējai saliņai un piepeši mana sirds ielēca kaklā, tur vai iestrēgdama, un es iekliedzos:
— Frēdrikson! Priekšā jūra!
Beidzot kaut kas bija atgadījies. Taisni man priekšā gulēja mirdzoši zilā, piedzīvojumiem bagātā jūra.
— Tā ir pārāk liela, — noteica Bizeklis un līda savā kārbā. — Piedodiet, bet man sāk sāpēt acis, un es nezinu, ko lai domāju!
Bet Juksars sauca:
— Cik tā ir zila un mīksta! Brauksim taisni tur un tikai šūposimies, un nekad vairs nekur nenonāksim…
— Kā baltais zalktis, — sacīja Frēdriksons.
— Kas? — es jautāju.
— Baltais zalktis, — Frēdriksons atkārtoja. — Tie tikai brauc un brauc… Nekad tiem nav miera.
— Tur jau ir tā atšķirība, — Juksars apmierināts sacīja. — Manī ir milzīgs miers! Un man patīk gulēt. Baltie zalkši nekad neguļ, viņi to nespēj. Viņi arī nevar runāt, viņi tikai mēģina nokļūt pie apvāršņa.
— Vai kādam no viņiem ir laimējies? — es jautāju un notrīsēju.
— To neviens nezina, — atbildēja Juksars un paraustīja plecus.
Mēs noenkurojāmies klinšainā krastā. Vēl šodien man pār muguru skrien klusas trīsas, kad es pie sevis čukstu "mēs noenkurojāmies klinšainā krastā". Pirmo reizi mūžā es redzēju sarkanas klintis un caurspīdīgas medūzas, tos ērmotos baloniņus, kas elpo un kuru sirdis ir puķveidīgas.
Mēs devāmies krastā lasīt gliemežvākus.
Frēdriksons, protams, apgalvoja, ka viņš iet krastā, lai izpētītu enkura pamatu, bet man ir tāda nojauta, ka ari viņš slepenībā interesējās par gliemežvākiem. Starp klintīm mēs atradām ļoti mazas, noslēpušās smilšu piekrastes, un spriediet paši par Bizekļa prieku, kad viņš atklāja, ka ikviens akmentiņš ir pilnīgi gluds un apaļš kā bumba vai ola. Krājēja nepārspējamās laimes pārņemts, Bizeklis noņēma kastroli un tik lasīja, lasīja un lasīja. Zem dzidrā, zaļā ūdens smilts bija savelta smalkos vilnīšos, un kalns bija silts no saules- gaismas. Nu aizgāja vējš un norimās, un nemaz vairs nebija apvāršņa, tikai liela, gaiša caurspīdība.
Pasaule tolaik bija tik liela, un tas, kas bija mazs, bija mazs ļoti patīkamā veidā — daudz patīkamākā nekā pašlaik, un derēja man daudz labāk. Ja vien jūs saprotat, ko es ar to domāju.
Tieši pašlaik man prātā iešaujas jauna doma, kas man šķiet svarīga. Tam, ka jūra pievelk, ir jābūt Mu- miniskai īpašībai, es ar apmierinājumu redzu to atkārtojamies savā dēlā.
Bet, mīļie lasītāji, ievērojiet, ka mūsu sajūsmu modina drīzāk krastmala.
Jūras vidū apvārsnis normālam trollītim Muminam top maķenīt par garu. Mums vairāk patīk draudzīgi mainīgais un niķīgais, neparedzētais un savādais. Krastmala, kas ir mazliet zemes un mazliet ūdens, saulriets, kas ir mazliet tumsas un mazliet gaismas, un pavasaris, kas ir mazliet vēsuma un mazliet siltuma.
Nu atkal uznāca krēsla. Tā izplētās ļoti lēnām un piesardzīgi, lai dotu dienai pietiekami daudz laika aiziet gulēt. Pār visām rietumu debesīm bija izmētāti mazi mākonīši kā sārta putukrējuma piciņas, un itin viss spoguļojās jūrā. Tā bija gluda spoguļjūra, kas it nemaz neizskatījās bīstama.
— Vai tu jebkad esi redzējis mākoni tuvumā? — es jautāju Frēdriksonam.
— Esmu, — viņš atbildēja. — Grāmatā.
— Es domāju, ka tie izskatās kā debessinanna, — piezīmēja Juksars.
Mēs sēdējām līdzās viens otram uz kalna. Patīkami oda pēc jūras aļģēm un pēc kaut kā, kas varbūt oda pēc jūras. Es jutos tik laimīgs un man nebija bail, ka laime pāries.
— Vai tu jūties laimīgs? — es jautāju.
— Te ir laba sajūta, — Frēdriksons nomurmināja un izskatījās nokaunējies (tad es zināju, ka viņš ir šausmīgi laimīgs).
Tieši tobrīd mēs ieraudzījām veselu flotili mazu laiviņu, kas devās uz jūru. Viegli kā tauriņi tās slīdēja uz priekšu pār saviem spoguļattēliem. Ik laiva bija pilna ar miermīlīgu sabiedrību, sīkām pelēkbaltām būtnēm, kas sēdēja cieši cita pie citas un blenza jūrā.
— Baltie zalkši, — sacīja Frēdriksons. — Burā ar elektrību.
— Baltie zalkši, — es uztraukts čukstēju. — Kas tikai brauc un brauc un nekad nenonāk galā…
— Negaisa laikā viņi uzlādējas, — sacīja Frēdriksons. — Dedzina kā nātres.
— Un tad viņi nododas uzdzīvei, — paskaidroja Juksars.
— Uzdzīvei? — es jautāju un ieinteresējos. — Kā tā?
— Es īsti nezinu, — Juksars sacīja. — Varbūt viņi nomīda cilvēku virtuves dārziņus un izdzer alu.
Mēs ilgi sēdējām un noskatījāmies pakaļ baltajiem zalkšiem, kas burāja uz apvārsni. Es jutu dīvainu patiku doties līdzi viņu noslēpumainajā braucienā un nodoties uzdzīvei. Bet par to es nekā neteicu.
— Nu, tad rīt? — Juksars piepeši jautāja. — Vai brauksim tieši jūrā?
Frēdriksons palūkojās uz Juras orķestri.
— Tā ir upes laiva, — viņš domīgi sacīja. — Iet ar ūdens riteņiem. Bez kādām burām…
— Metīsim par šo lietu monētu, — teica Juksars un piecēlās. — Bizekli! Panāc uz brīdi šurp ar pogu!
Bizeklis kā lode izšāvās no krasta ūdens un sāka iztukšot uz kalna savas kabatas.
— Ar vienu pogu pietiek, mīļais brāļa bērns, — sacīja Frēdriksons.
— Bet lūdzu! — sajūsmināts izsaucās Bizeklis.
— Vai tai jābūt ar diviem vai četriem caurumiem? No kaula, plīša, koka, stikla, metāla vai perlamutra? Vienkrāsainai, raibai, punktainai, svītrainai vai rūtainai? Apaļai, ieliektai, izliektai, plakanai, astoņstūra vai…
— Ņem parasto bikšu pogu, — ieteica Juksars.
— Tagad es metu. Labā puse uz augšu: mēs braucam jūrā. Kas iznāca?
— Caurumi iznāca uz augšu, — skaidroja Bizeklis un piebāza degunu cieši pie pogas, lai spētu to krēslā saskatīt.
— Ek, — es ieteicos. — Kā tā stāv?
Tobrīd Bizeklis pamāja ar ūsu, un poga ieslīdēja kalna spraugā.
— Piedodiet! Tavu likteni! — izsaucās Bizeklis. — Vai gribat jaunu?
— Nēe, — atbildēja Juksars. — Mest monētu var tikai vienu reizi. Lai lieta nokārtojas pati no sevis, jo man nāk miegs.
Mums bija sevišķi nepatīkama nakts uz klāja. Kad iebāzu kājas savā kojā, sega bija lipīga no sīrupveida masas. Durvju rokturi bija lipīgi, zobu birste un čības — lipīgas, un Frēdriksona kuģa žurnālu gluži vienkārši nebija iespējams atvērt.
— Brāļa bērns! — viņš teica. — Kā tu šodien te
> >
uzkopi?!
— Piedodiet, — Bizeklis pārmetoši izsaucās. — Es itin nemaz neesmu uzkopis!
— Tabaka pilna ar ķēpu, — murmināja Juksars, kam patika smēķēt gultā.
Tas viss patiešām bija ļoti mokoši. Tomēr mēs pamazām nomierinājāmies un saritinājāmies vismazāk lipīgās vietās. Bet visu nakti mūs traucēja savādas skaņas, kas, likās, nāca no kompasmājiņas.
Es pamodos no tā, ka kuģa zvans zvanīja neparasti un liktenīgi.
— Celieties augšā! Celieties augšā un paskatieties! — pie durvīm kliedza Bizeklis. — Visur ūdens! Liels un tuksnesīgs! Un es krastā aizmirsu savu vislabāko spalvu slaucītāju! Tagad nu mans mīļais spalvu slaucītājs tur guļ gaužām vientuļš…
Mēs izdrāzāmies uz klāja.
Juras orķestris īrās pār jūru, plakšķinādams ūdensratus, mierīgi un mērķtiecīgi un, kā man likās, ar zināmu slepenu sajūsmu.
Līdz pat šai dienai es neesmu spējis saprast, kā divi greizi zobrati var radīt šo posta darbu, ko, iespējams, var saprast plūstošā upē, bet jūrā tas liekas drīzāk mistisks. Bet mans spriedums, kā sacīt jāsaka, ir nenoteikts. Ja balto zalkti var virzīt paša elektrība (ko dažs labs dēvē par ilgām vai nemieru), tad nevajadzētu brīnīties, ka laivai pietiek ar diviem zobratiem. Nu ja, tad es to arī tā atstāšu un pievērsīšos Frēdriksonam, kas ar sarauktu pieri aplūkoja savu pārdilušo enkura trosi.
— Tagad es esmu dusmīgs, — viņš teica. — Ļoti dusmīgs. Dusmīgāks kā jebkad. Tā ir nograuztai
Mēs palūkojāmies viens otrā.
— Tu zini, ka mani zobi ir šausmīgi mazi, — es sacīju.
— Un es esmu pārlieku slinks, lai grauztu tik resnu trosi, — norādīja Juksars.
— Tas nebiju es! — iekliedzās Bizeklis, kam nemaz nevajadzēja taisnoties. Tā vismaz domāja, jo neviens nekad nebija dzirdējis Bizekli mānāmies, pat ne par pogu krājuma lielumu (ievērības cienīgs fakts, ņemot vērā, ka tas bija īsts krājējs). Iespējams, ka bizekļiem ir pārāk vāja fantāzija.
To pašu mirkli mēs izdzirdām vieglu klepošanu un pagriezušies ieraudzījām ļoti mazu klintsāpsi, kas sēdēja un mirkšķināja acis zem saulessarga.
— Ak tā, — ieteicās Frēdriksons. — Ak tā! — viņš uzsvērti atkārtoja.
— Man taisās nākt jauni zobi, — kautrīgi paskaidroja mazais klintsāpsis. — Man gluži vienkārši kaut kas ir jāgrauž\
— Bet kāpēc tieši enkura trose? — Frēdriksons jautāja.
— Tā izskatījās tik veca, un es domāju, ka tas nebūs nekas tāds, — atbildēja klintsāpsis.
— Kāpēc tad tu paslēpies uz klāja? — es jautāju.
— Es nezinu, — klintsāpsis vaļsirdīgi sacīja. — Man dažreiz iešaujas prātā idejas.
— Un kur tu paslēpies? — Juksars brīnījās.
Tad klintsāpsis pārgudri atbildēja:
—Jūsu izcilajā Stēvedoringas kompasmājiņā (gluži pareizi, arī koinpasmājiņa bija lipīga).
— Paklau, klintsāpsi, — es nobeidzu šo apbrīnojamo sarunu. — Kā tu domā, ko teiks tava mamma, pamanījusi, ka esi aizbēdzis?
— Viņa laikam raudās, — sacīja klintsāpsis.