Kādā drūmā un vējainā augusta vakarā sen sen uz kāpnēm pie atradeņu mājas trollīšiem Muminiem tika atrasta tirgus turza. Turzā gulēja neviens cits kā es — diezgan pavirši ietīts avīžu papīrā.
Cik daudz romantiskāk gan būtu bijis, ja es būtu ielikts, piemēram, sūnām izklātā skaistā groziņā!
Tomēr Murmule, kas bija dibinājusi atradeņu namu, interesējās par astroloģiju (mājas vajadzībām) un, kad es ierados pasaulē, diezgan saprātīgi ņēma vērā pie debesīm valdošās zvaigznes. Tās vēstīja, ka ir piedzimis ļoti neparasts un apdāvināts trollītis Mumins, un Murmule tātad raizējās, vai viņai ar mani nebūs grūtības (ģēnijus jau visumā uzskata par nepatīkamiem, bet es pats neesmu jutis, ka mani tas būtu traucējis).
Zvaigžņu stāvoklis ir viena savāda lieta! Ja es būtu piedzimis pāris stundu agrāk, es būtu kļuvis par
mežonīgu pokera spēlmani, un visi, kas piedzima divdesmit minūtes pēc manis, jutās spiesti iestāties Murmuļu brīvprātīgajā orķestrī (tētiem un mammām piesardzības gan nekad nevar būt par daudz, laižot pasaulē bērnus, un es iesaku ikvienam izdarīt visrūpīgākos aprēķinus).
Tomēr, kad mani izcēla no tirgus turzas, es ļoti apņēmīgi trīs reizes nošķaudījos. Tam būtu vajadzējis kaut ko nozīmēt!
Murmule uzlika zīmogu uz manas astes, apzīmogodama to ar maģisko skaitli trīspadsmit, jo viņai jau bija divpadsmit atradeņi. Tie visi bija vienādi nopietni, paklausīgi un kārtīgi, jo Murmule tos mazgāja, diemžēl, biežāk, nekā apskāva (viņai piemita krietnums, kuram trūkst jebkādu smalku nianšu). Mīļie lasītāji, iztēlojieties Muminu māju, kur visas istabas atrodas kārtīgās rindās, četrstūrainas un izkrāsotas alus brū- nurna krāsā. Jūs man neticat? Jūs sakāt, ka Muminu mājai jābūt piepildītai ar vispārsteidzošākiem leņķiem un slepenām istabām, kāpnēm, balkoniem un torņiem? Bet ne šeit! Un vēl ļaunāk: neviens nedrīkstēja celties naktī augšā, lai ēstu, parunātu vai pastaigātos (mēs tik tikko uzdrīkstējāmies iet čurāt!).
Es nedrīkstēju nest uz mājām patīkamus mazus kukaiņus un turēt tos zem gultas! Man vajadzēja ēst un mazgāties noteiktā laikā! Sasveicinoties man vajadzēja turēt asti četrdesmit piecu grādu leņķī! Ak, kurš gan spēj runāt par šādām lietām, neritot asarām!?
Es mēdzu stāvēt pie mazā priekšnama spoguļa un dziļi ielūkoties savās skumjajās, zilajās acīs, pūlēdamies izlauzties cauri savas dzīves noslēpumam. Iespiedis purniņu ķepās, es nopūtos: vientuļš! Cietsirdīgā pasaule! Liktenis ir mana daļa! — un citus skumjus vārdus, līdz kļuva mazliet vieglāk.
Es biju ļoti vientuļš Muminbērns, kā tas bieži vien ir ar savdabīgiem talantiem. Neviens mani nesaprata, vismazāk jau es pats. Saprotams, ka es pamanīju atšķirību starp sevi un pārējiem Muminbērniem. Tā izpaudās galvenokārt viņu skumjajā nespējā brīnīties un būt izbrīnītiem.
Es, piemēram, varēju pajautāt Murmulei, kāpēc viss ir tā un nevis otrādi.
— Tas gan izskatītos jauki, — Murmule tad atteica. — Vai tad šādi varbūt nav labi?
Viņa nekad man nedeva nekādus kārtīgus paskaidrojumus, un man radās arvien noteiktāka sajūta, ka
vina cenšas tikt vaļā
> >
no šādiem jautājumiem. Kas? kad? un kurš? kā? — šādiem jautājumiem murmuļi nepiešķir nozīmi.
Es varēju viņai vaicāt, kāpēc es esmu es un nevis kāds cits.
— Nelaime mums abiem diviem! Vai tu esi nomazgājies? — skanēja Murmules atbilde uz šo svarīgo jautājumu.
Es turpināju:
— Bet kāpēc tante ir Murmule un nevis trollītis Mumins?
— Mans tētis un mamma bija Murmuļi, lai gods viņiem, — Murmule atbildēja.
— Un viņu tētis un mamma? — es brīnījos.
— Murmuli! — Murmule izsaucās. — Un vinu tēti un mammas, un visi viņējie, un tā tālāk, un tā tālāk, un tagad ej mazgāties, citādi es kļūšu nervoza!
— Tik baisi. Vai vini nekad nebeidzas? — es jautāju. — Kaut kur taču būs bijuši pirmais tētis un mamma?
— Tas ir tik sen, ka par to nav vērts likties zinis, — atbildēja Murmule. — Starp citu, kāpēc mums būtu jābeidzas? (Kāda tumša un nenovēršama nojausma man teica, ka tā tētu un mammu virkne, kam bija sakars ar mani, ir kaut kas diezgan vienreizējs. Mani neizbrīnītu, ja manus autiņus būtu rotājis karaļa kronis. Bet, ak vai! Ko gan var paust avīžu papīrs!?)
Kādu nakti es sapņoju, ka apsveicinājos ar Murmuli, saliecis asti aplamā leņķī, proti, septiņdesmit grādos. Es aprakstīju savu patīkamo sapni Murmulei un jautāju, vai tas viņu sadusmo.
— Sapņi ir blēņas, — Murmule atbildēja.
— Kā to var zināt? — es iebildu. — Varbūt trollītis Mumins, par kuru es sapņoju, ir īstais, un trollītis, kas stāv še, ir kas tāds, ko tante ir nosapņojusi?
— Diemžēl ne! Tu esi gan! — Murmule nogurusi sacīja. — Es ar tevi netieku galā! Tu dari man galvassāpes! Diez kas no tevis iznāks šai nemurmuliskā pasaulē!
— Es būšu slavens, — es nopietni paskaidroju. — Un starp citu es uzcelšu namu maziem atrastiem murmuļiem. Un viņi visi drīkstēs ēst sīrupsviestmaizes gultā un zem tās turēt zalkšus un skunksus!
— Tam viņi nekad nepiekritīs, — Murmule sacīja.
Man liekas, ka diemžēl viņai bija taisnība.
Tā pagāja mana agrā bērnība — pastāvīgā un miermīlīgā izbrīnā. Es nedarīju nekā cita kā brīnījos un pastāvīgi atkārtoju savus jautājumus: kas? kad? un kurš? kā? Murmule un viņas paklausīgie atradeņi izvairījās no manis, cik vien spēja; acīmredzot vārds "kāpēc" lika tiem justies neveikli. Tā nu es klaiņoju viens pats apkārt tuksnesīgajā bezkoku krasta ainavā ap Murmules māju, gudrodams par zirnekļu tīkliem un zvaigznēm, par sīkiem kukaiņiem ar līkām astēm, kas bizoja pa ūdens peļķēm, un par vēju, kas pūta no visām pusēm un vienmēr oda dažādi (vēlāk es uzzināju, ka apdāvinātais trollītis Mumins vienmēr ir pārsteigts par to, kas liekas pats par sevi saprotams, bet viņam it nemaz nešķiet dīvains tas, kas liekas savāds parastam trollītim Muminam). Tas bija melanholisks laiks.
Bet maz pamazām radās pārmaiņas; es sāku prātot par sava deguna formu. Es pametu vienaldzīgo apkārtni likteņa varā un arvien vairāk pārdomāju pats par sevi, ko es atradu par apburošu nodarbošanos. Es mitējos jautāt, un mani pārņēma ilgas runāt par to, ko es jutu un domāju. Bet, ak vai, bez manis nebija neviena cita, kam liktos, ka es esmu interesants.
Bet tad atnāca tas pavasaris, kas bija tik svarīgs manai attīstībai. Iesākumā es nesapratu, ka tas ir domāts man. Es dzirdēju parasto pīkstēšanu, dūkšanu un rūkšanu no visiem, kas modās augšā pēc ziemas un kuriem bija steiga. Es redzēju Murmules simetrisko virtuves dārzu uzņemam augšanas ātrumu kopā ar visu, kas spraucās ārā un aiz nepacietības bija sakrunkojies. Jauni vēji dziedāja pa naktīm. Smaržoja citādāk. Smaržoja pēc pārmaiņām. Es ošņāju un ostīju, un man kājās iemetās augšanas sāpes, bet es joprojām nesapratu, ka tas viss skar mani.
Beidzot kādā vējainā rītā es sajutu… jā, es gluži vienkārši sajutu. Un es devos taisnā ceļā uz jūru, kas Murmulei nepatika un ko viņa tātad bija aizliegusi.
Tur mani gaidīja nozīmīgs pārdzīvojums. Pirmo reizi es ieraudzīju pats sevi visā augumā. Spožais ledus bija daudz lielāks nekā Murmules priekšnama spogulis. Es redzēju pavasara debesu mākoņus aizlidojam garām manām mazajām, skaistajām, stāvajām ausīm.
Beidzot es varēju aplūkot visu degunu un tā stingro, labi izveidoto turpinājumu līdz pat savām ķepām. Ķepas īstenībā bija vienīgās, kas darīja mani viegli vīlušos; tām piemita bezpalīdzības iezīmes un bērnišķība, kas mani mulsināja. Bet, es nodomāju, ar laiku tā varbūt pāries. Un neapšaubāmi, ka tā ir galva, kas ir mans spēks. Lai ko es darītu, es nekad negarlaikošu ļaudis. Viņi nemaz nepagūs palaist skatu līdz manām ķepām. Apburts es aplūkoju savu attēlu. Lai varētu to labāk ledū saskatīt, es nogūlos uz vēdera.
Bet tad es pazudu. Pāri palika tikai zaļš tumšums, kas līda tālāk un tālāk lejā. Nenoteiktas ēnas kustējās svešajā pasaulē, kas dzīvoja slepus zem ledus. Tās likās draudīgas un ļoti vilinošas. Mani pārņēma reibonis, un es nodomāju krist lejā! Lejā starp svešajām ēnām…
Tā bija tik šausmīga doma, ka es iedomājos to vēl vienu reizi, dziļāk, dziļāk… Mūžīgi! Tikai lejā un lejā, un lejā.
Tas mani darīja drausmīgi uztrauktu. Es piecēlos kājās un stampāju ledu, lai redzētu, vai tas turēs. Tas turēja. Tad es devos tālāk, lai redzētu, vai tas tur ari tajā vietā, un tas neturēja.
Piepeši es atrados līdz ausīm aukstajā, zaļajā jūrā, un manas bezpalīdzīgās ķepas karājās pāri bezdibe- nīgam un bīstamam tumšumam. Pa to laiku debesīs mākoņi peldēja tālāk, it kā nekas nebūtu noticis, gluži mierīgi.
Varbūt kāda no draudīgajām ēnām mani apēdīs!
Bija ļoti iespējams, ka tā paņems līdzi uz mājām manu ausi un sacīs saviem bērniem: ēdiet nu žigli, iekams tā nav atdzisusi! Tā ir no īsta trollīša Mumina, un tādu jau nedabū katru dienu! Vai arī mani izskalotu
krastā traģiskā izskatā, ar jūras zālēm aiz auss, un Murmule raudātu un nožēlotu, teikdama visiem, kurus pazīst: ai, tas bija tik neparasts trollītis Mumins! Žēl tikai, ka es nesapratu to laikus …
Es biju ticis līdz bērēm, kad jutu, ka kaut kas ļoti piesardzīgi skrubina manu asti. Ikviens, kam ir aste, zina, cik ļoti tu baiļojies par šo īpašo košumu un kā tu vienā acumirklī reaģē, ja tā ir pakļauta briesmām vai apvainojumam. Es atmetu savus aizraujošos sapņus, un manī papilnam ielija darbošanās spēks. Apņēmīgi es atkal izrāpos uz ledus un izlīdu krastā.
Tur es teicu pats sev: tagad esmu piedzīvojis Notikumu. Tas ir pirmais Notikums manā mūžā. Tagad ir pavisam neiespējami palikt dzīvot pie Murmules. Es ņemšu likteni pats savās ķepās!
Man sala visu dienu, bet neviens man nejautāja, kāpēc man salst. Tas stiprināja manu lēmumu. Krēslā es saplēsu savu palagu garās strēmelēs un no tām sasēju virvi. To es piesēju pie loga aplodas. Paklausīgie atradeņi skatījās, bet nekā neteica, kas mani aizvainoja. Pēc vakara tējas es ar lielu rūpību uzrakstīju atvadu vēstuli. Tā bija vienkārša, bet cienīga, un skanēja šādi:
Godātā Murmule.
Es jūtu, ka mani gaida lieli uzdevumi un ka Mumina dzīve ir īsa. Tālab es atstāju šo vietu, ardievu. Nesērojiet, es atkal atgriezīšos, greznots goda vainagiem!
P.S. Paņemu līdzi burku ar ķirbju biezeni.
Sveiki, sveiki, novēl trollītis Mumins, kas nav tāds kā citi.
Kauliņi bija mesti! Sava likteņa zvaigžņu vadīts, es devos ceļā, nenojauzdams ievērojamos notikumus, kas man stāvēja priekšā. Es biju tikai ļoti jauns trollītis Mumins, kas skumji klīda pār tīreli un nopūtās, skatot aizu tuksnesīgumu, kamēr nakts šausmīgās skaņas vairoja manu vientulību.
Kad trollīša Mumina tētis savos memuāros bija ticis tieši tik tālu, viņu tik ļoti satrieca paša nelaimīgā bērnība, ka viņam kādu brīdi vajadzēja atgūties. Uzskrūvējis memuāru pildspalvai uzgali, viņš piegāja pie loga. Muminieleja bija pilnīgi klusa.
Vienīgi nakts ziemelis čukstēja dārzā un trollīša Mumina virvju kāpnes šūpojās šurpu turpu gar mājas sienu. Es arī tagad spētu tikt galā ar bēgšanu, nodomāja tētis. Par manu vecumu faktiski nemaz nav vērts runāt!
Viņš viegli iespurdzās. Tad, izmetis kājas ārā pa logu, viņš pievilka sev klāt virvju kāpnes.
— Sveiks, tēt! — teica trollītis Mumins pie blakus loga. — Ar ko tu nodarbojies?
— Ar vingrošanu, mans dēls, — tētis atbildēja. — Derīgi! Vienu soli uz leju, divus uz augšu, vienu uz leju, divus uz augšu! Nostiprina muskuļus.
— Ka tikai tu nenokrīti, — ieteicās trollītis Mumins. — Kā iet ar memuāriem?
— Labi, — atbildēja viņa tētis, ieslidinādams savas trīcošās kājas pāri loga palodzei. — Es tikko aizbēgu.
Murmule raud. Tas būs loti aizkustinoši.
>
— Kad tu to nolasīsi? — trollītis jautāja.
— Drīz. Kolīdz būšu ticis līdz upes laivai, — atbildēja tētis. — Ir šausmīgi jautri lasīt priekšā ko tādu, ko pats esi uzrakstījis!
— Noteikti, — piebilda trollītis Mumins un nožāvājās. — Pagaidām, sveiks.
— Sveiks, sveiks, — teica viņa tētis un noskrūvēja memuāru pildspalvas uzgali.
— Ak tā. Kur tad nu es paliku … Jā, es biju izbēdzis un pēc tam no rīta — nē, tas būs vēlāk. Man ir jāizpušķo bēgšanas nakts …
Visu nakti es klaiņoju pa nepazīstamu, drūmu ainavu. Cik man sevis tagad ir žēl! Es neuzdrošinājos palikt, es neuzdrošinājos paskatīties apkārt. Sazin kas var piepeši parādīties tumsā! Es pūlējos dziedāt "Cik nemurmuliski ir šai pasaulē", atradeņu rīta maršu, bet mana balss trīcēja tik stipri, ka tā sabiedēja mani vēl vairāk. Tonakt bija migla. Bieza kā Murmules auzu putra tā līda pār tīreli, pārvērzdama krūmus un akmeņus par bezformīgiem nezvēriem, — tie slīdēja man pretī, tie snaicīja pēc manis savas rokas… Cik man sevis bija žēl!
Tieši tobrīd mani būtu mierinājusi pat Murmules apšaubāmā sabiedrība. Bet lai ietu atpakaļ — nekad! Ne pēc tik lepnas atvadu vēstules!
Beidzot nakts kļuva gaišāka.
Un saullēktā notika kaut kas skaists. Migla tapa tik rožu sarkana kā plīvurs Murmules svētdienas cepurē, vienā acumirklī visa pasaule kļuva mīļa un rožsārta!
Es stāvēju pavisam nekustīgi un raudzījos, kā nakts pazūd, es gluži vienkārši to aizslaucīju prom, es piedzīvoju savu pirmo rītu, pavisam savu un sev piederošu! Mīļie lasītāji, spriediet par manu prieku un triumfa, kad es norāvu no savas astes nīsto zīmogu un aizsviedu to tālu prom viršos! Pēc tam es dejoju jauno brīvības Mumindeju aukstajā, austošajā pavasara rītā, saslējis savas mazās skaistās ausis un pacēlis purniņu.
Nekad vairs nekādas mazgāšanās! Nekad vairs nekādas ēšanas tikai tāpēc, ka pulkstenis ir pieci! Nekad vairs salutēt ar asti kādam citam kā vienīgi Karalim, nedz arī gulēt četrstūra alus brūnuma istabās! Nost ar Murmuļiem!
Saule uzripoja augšā, tā iezaigojās zirnekļu tīklos un slapjajās lapās, un starp izgaistošiem miglas vāliem es ieraudzīju Ceļu. Ceļu, kas aizvijās cauri tīrelim, tieši iekšā pasaulē, tieši iekšā manā dzīvē, kas izvērtīsies gluži neparasta, — slavena dzīve, un tā nemaz nelīdzināsies kāda cita dzīvei.
Vispirms es izēdu ķirbju biezeni un aizmetu prom burku. Pēc tam man nekas vairs nepiederēja. Nebija nekā, ko man būtu vajadzējis darīt, un nekā, kas būtu darāms aiz veca pieraduma, jo viss bija absolūti jauns. Nekad es neesmu juties labāk.
Ar šo vienreizējo dvēseles noskaņojumu pietika līdz pat vakaram. Es biju tik piepildīts pats ar sevi un savu brīvību, ka krēsla man it nemaz neviesa bažas. Dziedādams pats savu dziesmu, kas sastāvēja vienīgi no lieliem vārdiem (kurus, diemžēl, es tagad esmu aizmirsis), es iegāju tieši naktī.
Vējš nāca man pretī ar svešādu, patīkamu smaržu un pildīja manu purniņu ar gaidām. Toreiz es nezināju, ka tā ir meža smarža, ka tā smaržo sūnas, papardes un tūkstošiem lielo koku. Kad es noguru, es saritinājos uz zemes, pavilcis savas aukstās ķepas sev zem vēdera. Varbūt es tomēr nedibināšu atradeņu namu murmuļiem. Starp citu, viņus atrod ļoti reti. Kādu brīdi es gulēju un prātoju, vai kļūt par piedzīvojumu meklētāju nebūtu labāk nekā kļūt slavenam. Beidzot es nolēmu kļūt slavens piedzīvojumu meklētājs. Un tieši tobrīd, kad laidos miegā, es nodomāju: rīt!
Pamodies es ielūkojos īsti jaunā, pavisam zaļā pasaulē. Saprotamu iemeslu dēļ es biju ļoti pārsteigts, nekad agrāk nebiju redzējis koku. Tie bija reibinoši augsti, taisni kā šķēpi tie stiepa augšup savu zaļo jumtu. Lapotne viegli šūpojās un spīdēja saulē, un putni traucās te šurp, te turp, klaigādami aiz sajūsmas. Es kādu brīdi pastāvēju uz galvas, lai saņemtos. Pēc tam es iesaucos:
— Labrīt! Kam pieder šī skaistā vieta? Te taču nebūs nekādu murmuļu?
— Mums nav laika! Mēs rotaļājamies! — kliedza putni un uz galvas iemetās lapotnē.
Tad es devos tieši mežā iekšā. Sūnas bija siltas un ļoti mīkstas, bet zem papardēm gulēja dziļa ēna.
Milzum daudz rāpojošu un lidojošu dzīvnieciņu, kādus es nekad agrāk nebiju redzējis, šaudījās visapkārt, bet tie, saprotams, bija pārlieku mazi, lai ar tiem nopietni runātu. Visbeidzot es sastapu kādu vecāku ezieni, kas sēdēja un savā nodabā spodrināja riekstu čaumalu.
— Labrīt! — es teicu. — Es esmu vientuļš bēglis, kas ir piedzimis zem pavisam sevišķām zvaigznēm.
— Ak tā, — eziene atteica, acīmredzami bez intereses. — Es strādāju. Šis būs rūgušpiena trauks.
— Tāa? — es ieteicos un manīju, ka esmu izslacis. — Kam pieder šī skaistā vieta?
— Nevienam! Visiem! — atbildēja eziene un paraustīja plecus.
— Arī man? — es jautāju.
— Man vienalga, — viņa nomurmināja, turpinādama spodrināt savu rūgušpiena trauku.
— Bet kundze taču būs pilnīgi pārliecināta, ka šī vieta nepieder kādai Murmulei? — es bažīgs vaicāju.
— Kam tādam? — jautāja eziene.
Iedomājieties tik, šī laimīgā būtne nekad nebija
redzējusi Murmuli!
— Murmulei ir šausmīgi lielas pēdas un nemaz nav humora, — es skaidroju. — Viņai ir uz priekšu izvirzīts, viegli saplacināts deguns, un mati aug nenoteiktos kušķos. Murmulis dara visu ne tāpēc, ka tas ir jautri, bet tāpēc, ka tas ir jādara, un visu laiku stāsta otram, ko pašam būtu vajadzējis darīt un…
— Ak tu tētīt! — eziene izsaucās un atmuguriski kāpās iekšā papardēs.
Nu ja, es mazliet aizvainots nodomāju (man butu
V
bijis daudz kas vairāk stāstāms par Murmuli). Sī ir vieta nevienam un vieta visiem, tātad ari man. Ko es nu tagad iesākšu?
Ideja radās piepeši, kā jau tas ar mani notiek. Tā vienkārši iesaucas: "kluks", un viss ir skaidrs. Ja ir trollītis Mumins un ja ir Vieta, tad pavisam noteikti tur būs Māja. Kas par aizraujošu domu: Māja, ko es pats būšu uztaisījis! Māja, kas būs tikai mana! Gabaliņu nostāk es atradu kādu strautu un zaļu noru, kas
man likās ļoti piemērota trollītim Muminam. Strauta likumā atradās pat neliela smilšu krastmala.
Paņēmis sprungulīti, es smiltīs sāku zīmēt māju. Nebija ne mirkļa šaubu, es uz mata zināju, kādai ir jāizskatās Muminmājai. Tā bija augsta un smaila un rotāta ar milzum daudziem balkoniem, kāpnēm un torņiem. Augšstāvā es uzbūvēju trīs mazas istabiņas un skabūzi priekš visa kā, jūs jau zināt, bet apakšstāvu pilnībā aizņēma liels, iespaidīgs salons. Pie tā es iztaisīju verandu ar stikla sienām, tur es sēdēšu savā šūpuļkrēslā un raudzīšos, kā garām tek strauts, un man līdzās būs milzīga sulas glāze un gara rinda sviestmaižu. Verandas margas bija ļoti smalks darbs priežu čiekuru rakstā. Smailo jumtu es izrotāju ar skaistu sīpolveida uzgali un nolēmu to kaut kad vēlāk apzeltīt. Es ilgi prātoju, ko lai iesāku ar tradicionālajām podiņu krāsns durtiņām, palieku no tiem laikiem, kad visi trollīši Mumini mājoja aiz podiņu krāsnīm (tātad pirms kāds ieprātojās izgudrot radiatorus). Beidzot es nolēmu atteikties no misiņa durtiņām, bet to vietā salonā iemūrēju milzīgu podiņu krāsni.
Starp citu, visai mājai piemita nepārprotama podiņu krāsns forma. Es biju tieši apburts no savas skaistās mājas, kas cēlās noslēpumainā ātrumā. Tas būs bijis atkarīgs ne tikai no iedzimtiem dotumiem, bet arī no apdāvinātības, spriešanas spējām un paškritikas. Bet, tā kā pašam savs darbs nekad nav jāslavē, es esmu sniedzis tikai vienkāršu rezultāta aprakstu.
Piepeši es pamanīju, ka ir auksts. Ēna no paparžu apakšas bija aizlīduši pa visu mežu, taisījās uz vakarpusi.
Es biju tik noguris un izsalcis, ka man galva griezās riņķī, un es nespēju domāt neko citu kā par ezienes rūgušpienu. Un varbūt viņai mājās būs zelta krāsa Muminmājas jumta uzgalim… Stīvām, nogurušām kājām es devos cauri tumstošajam mežam.
— Vai tas nu atkal ir viņš? — teica eziene, kas
stāvēja un mazgāja traukus. — Bet tikai nesaki nekā par murmuļiem!
Es izmetu plašu žestu un atbildēju:
— Mana kundze, murmuli man vairs neko neno- zīmē. Es esmu uzcēlis māju! Pieticīgu divstāvu māju. Un tagad esmu ļoti noguris un ļoti laimīgs, un galvenokārt drausmīgi izsalcis! Es esmu pieradis ēst pulksten piecos. Un man vajadzētu mazliet zelta krāsas uzgalim…
— Ak tā? Zelta krāsu! — eziene saīgusi pārtrauca. — Jaunais rūgušpiens vēl nav sarūdzis, un veco es apēdu. Viņš ieradās tieši trauku mazgāšanas reizē.
— Var jau būt, — es atbildēju. — Viens rūgušpiena trauks šurp vai turp jau nav tik svarīgs piedzīvojumu meklētājam. Bet es jūs lūdzu, mana kundze, beidziet to mazgāšanu un nāciet paskatīties manu jauno māju!
Aizdomīgi mani uzlūkojusi, eziene nopūtās un noslaucīja ķepas dvielī.
— Nu ja, — viņa novilka. — Tagad man atkal būs jāsilda ūdens. Kur tad viņam ir tā māja? Vai tālu no šejienes?
Es gāju pa priekšu, un ejot man pa kājām un tālāk uz vēderu sāka kāpt augšā nejauka nojausma. Mēs nonācām pie strauta.
— Nuu? — jautāja eziene.
— Mana kundze, — es žēli atbildēju, norādīdams uz mājas celtniecību smiltīs. — Tā es esmu iedomājies savu māju… Verandas marga ir priežu čiekuru rakstā. Tas ir, ja kundze var man aizdot finierzāģīti… — Es biju pilnībā apjucis.
Mīļie lasītāji, saprotiet, es biju tik spēcīgi iedzīvojies mājas celtniecībā, ka patiešām uzskatīju: māja ir gatava! Tas nenoliedzami norāda uz ļoti spēcīgu fantāziju, īpašību, kas nākotnē atstās iespaidu uz manu dzīvi un arī uz manu apkārtni.
Eziene nekā neteica. Uzmetusi man ļoti garu skatu, viņa nomurmināja ko tādu, ko, par laimi, es neuztvēru, un aizgāja prom, lai atsāktu mazgāt traukus.
Es iekāpu strautā un, it nekā nedomādams, sāku brist pa dzestro ūdeni. Strauts tecēja, kā jau daždien strauti, niķīgi un bez steigas. Dažbrīd tas bija dzidrs un sekls ar sīkiem akmentiniem dibenā, dažbrīd tas
padziļinājās, kļūdams tumšs un rāms. Saule stāvēja ļoti zemu un bija gluži sarkana, tā apspīdēja mani starp priežu stumbriem un, aizvēris acis, es bridu tālāk.
Beidzot atkal atskanēja "kluks": man bija radusies jauna ideja. Ja nu es patiešām būtu uzcēlis māju tai tur skaistajā pļaviņā ar visām puķēm, tad taču visa pļaviņa būtu izpostīta, vai nav tiesa? Māju būtu vajadzējis celt līdzās pļaviņai, un līdzās pļaviņai, redziet, nebija vietas, kur celt. Un tagad iedomājieties, ka es būtu kļuvis par mājas īpašnieku. Vai mājas īpašnieks vienlaikus var būt piedzīvojumu meklētājs? Es teikšu — neiespējami!
Tālāk: padomājiet, ja man visu mūžu būtu tāds kaimiņš kā eziene! Droši vien viņa piederēja lielai ežu dzimtai, kas, ticams, bija tādas pašas iedabas. No trim lielām nelaimēm es biju izvairījies pašā būtībā, un man vajadzēja būt dziļi pateicīgam.
Tagad vēlāk es lēšu mājas celtniecību kā savu pirmo lielo Pieredzi un uzskatu, ka tai manā attīstībā ir vislielākā nozīme.
Lai būtu kā būdams, saglabājis savu brīvību un savu pašcieņu, es bridu tālāk pa strautu, līdz manas domas pārtrauca jautra, viegla skaņa. Strauta vidū griezās skaists ūdensrats, taisīts no sprunguļiem un stīvām lapām. Es pārsteigts apstājos. Nākamajā mirklī es dzirdēju kādu sakām:
— Tas ir eksperiments. Apgriezienu aprēķins.
Samiedzis acis pret sarkano sauli, es ieraudzīju no melleņu čemuriem ārā slejamies krietni lielu ausu pāri.
— Ar ko man tas gods? — es jautāju.
— Frēdriksons, — tas ar ausīm atbildēja. — Kas tu pats esi?
— Trollītis Mumins, — es atteicu. — Bēglis, un dzimis zem gluži īpašām zvaigznēm.
— Kādām tad? — Frēdriksons jautāja ar redzamu interesi, un es ļoti nopriecājos, jo pirmo reizi man kāds uzdeva inteliģentu jautājumu.
Vienalga, izkāpis no strauta, es apsēdos līdzās Frēd- riksonam un, nevienu pašu reizi netiekot pārtraukts, izstāstīju par visām tām zīmēm un pareģojumiem, kas pavadījuši manu ienākšanu pasaulē. Es pastāstīju par skaisto lapu groziņu, kurā Murmule bija mani atradusi. Es pastāstīju par viņas šausmīgo māju un par savu nesaprasto bērnību. Pēc tam es turpināju ar piedzīvojumu pavasara ledū un savu dramatisko bēgšanu, un aprakstīju šausmīgo gājienu pāri tīrelim.
Visbeidzot es Frēdriksonam paskaidroju, ka esmu nolēmis kļūt par piedzīvojumu meklētāju (par to māju un ezieni es nelikos zinis, vienmēr ir jākoncentrējas uz vienu stāstu).
Frēdriksons nopietni klausījās un īstajās vietās māja ar ausīm. Kad biju apklusis, viņš ilgi domāja un beidzot noteica:
— Ievērojami. Diezgan ievērojami.
— Jā, vai nav tiesa, — es pateicīgs sacīju.
— Murmuļi ir nepatīkami, — Frēdriksons paskaidroja. Izklaidīgi izņēmis no kabatas sviestmaižu sainīti, viņš iedeva man pusi. — Ar šķiņķi, — viņš piebilda.
Pēc tam mēs bridi sēdējām līdzās un raudzījāmies, kā pazūd saule.
Es bieži esmu brīnījies garajā draudzības laikā ar Frēdriksonu, ka viņš spēj nomierināt un pārliecināt cilvēkus, īstenībā nesakot nekā nozīmīga, nedz arī runājot skaļus vārdus. Ir jau mazliet netaisnīgi, bet esmu nodomājis tomēr runāt.
Lai vai kā, diena nobeidzās skaisti, un es iesaku
ikvienam, kam ir bažīga sirds, vērot labi iztaisītu ūdensratu, kas griežas strautā.
Māku pagatavot šādus ratus es vēlāk esmu iemācījis savam dēlam trollītim Muminam (tas notiek šādi: nogriež divas mazas zaru stakles un iesprauž tās strauta smiltīs kādu gabalu vienu no otras. Pēc tam noplūc četras garas, stīvas lapas un uzver tās uz sprungulīša, lai kopā izveidotos zvaigzne. Attēlā jūs redzat, kā konstrukciju nostiprina ar sīkiem zariņiem. Visbeidzot sprunguli ar lapām uzmanīgi pārliek pāri zaru staklei, un ūdensrats sāk griezties).
Kad mežs bija pavisam tumšs, mēs ar Frēdriksonu aizgājām uz manu zaļo pļaviņu un tur pārlaidām nakti. Mēs gulējām verandā, bet to viņš nezināja. Visādā ziņā priežu čiekuru raksts man bija pilnīgi skaidrs. Es zināju, kā ir jākonstruē kāpnes uz augšstāvu. Es biju pārliecināts, ka māja ir nobeigta un savā ziņā gatava. Man par to vēl nevajadzēja domāt.
Vienīgais, kas kaut ko nozīmēja, bija tas, ka es biju atradis savu pirmo draugu un tātad visā nopietnībā sācis dzīvot.