- Cilvēki ir aizmirsuši šo patiesību, - sacīja lapsa, - bet tev nevajag to aizmirst. Tev vienmēr jābūt atbildīgam par tiem, ko esi pieradinājis. Tev jāatbild par savu rozi…
- Man jāatbild par savu rozi … - atkārtoja mazais princis, lai paturētu atmiņā.
- Labdien, - sacīja mazais princis.
- Labdien, - atņēma pārmijnieks.
- Ko tu še dari? - vaicāja mazais princis.
- Es šķiroju ceļotājus pa tūkstotim, - sacīja pārmijnieks. - Es nosūtu vilcienus, kas tos aizved gan pa labi, gan pa kreisi.
Un dārdēdams garām aizjoņoja kāds apgaismots ātrvilciens, ka pārmijnieka būdiņa nodrebēja vien.
- Cik ļoti viņi steidzas, - mazais princis brīnījās. - Ko viņi meklē?
- Pat lokomotīves vadītājs to nezina, - atteica pārmijnieks.
Un pretējā virzienā aizbrāza otrs apgaismots ātrvilciens.
- Vai viņi jau atgriežas? -jautāja mazais princis.
- Tie nav tie paši, - sacīja pārmijnieks. - Tā ir maiņa no citurienes.
- Vai tad tur, kur viņi bija, viņiem klājās slikti?
- Labi ir tur, kur mēs neesam, - atteica pārmijnieks. Un aizdārdēja trešais apgaismotais ātrvilciens.
- Vai viņi dzenas pakaļ pirmajiem ceļotajiem? - vaicāja mazais princis.
- Viņi nedzenas pakaļ nekam, - atteica pārmijnieks.
- Viņi vagonos vai nu guļ vai žāvājas. Vienīgi bērni piespieduši deguntiņus pie logu rūtīm.
-Vienīgi bērni zina, ko viņi meklē, - ieteicās mazais princis. - Viņi ziedo savu laiku lupatu lellei, un tā viņiem kļūst ļoti tuva, bet, ja viņiem to atņem, viņi raud…
- Viņi ir laimīgi, - noteica pārmijnieks.
- Labdien, - sacīja mazais princis.
- Labdien, - atbildēja tirgotājs.
Viņš tirgojās ar uzlabotām tabletēm, kas remdē slāpes. Ja norij vienu šādu tableti, tad veselu nedēļu nav jādzer.
- Kādēļ tu tās pārdod? -jautāja mazais princis.
- Tas ir ārkārtīgs laika ietaupījums, - teica tirgotājs.
- Eksperti to aprēķinājuši. Mēs ietaupām piecdesmit trīs minūtes nedēļā.
- Un ko lai dara šais piecdesmit trīs minūtēs?
-Ko katrs vēlas …
"Ja manā rīcībā būtu piecdesmit trīs minūtes," mazais princis nodomāja, "es it mierīgi aizstaigātu līdz kādai akai…"
Tā bija astotā diena, kopš katastrofas tuksnesī, un klausīdamies stāstu par tirgotāju, es izdzēru pēdējo pilienu no sava ūdens krājuma.
- Tavas atmiņas, protams, ir jaukas, - teicu mazajam princim, - bet es vēl neesmu salabojis lidmašīnu, man vairs nav ko dzert, un arī es būtu laimīgs, ja varētu mierīgi aizstaigāt līdz kādai akai!
- Mana draudzene lapsa … - viņš iesāka.
- Mīļo zēn, te vairs nav runa par lapsu!
-Kādēļ?
- Tādēļ, ka mēs nomirsim aiz slāpēm …
Mazais princis nesaprata manu atzinumu un atbildēja:
- Ir labi, ja tev bijis draugs, pat ja tev jāmirst… Es esmu ļoti apmierināts, ka man bijusi draudzene lapsa…
"Viņš neapjauš briesmas," es nodomāju. "Viņš nekad nav ne izsalcis, ne izslāpis. Viņam pietiek ar mazumiņu saules …"
Bet mazais princis uzlūkoja mani un atbildēja uz manu domu:
- Arī man slāpst… meklēsim aku …
Noguris atmetu ar roku: nav nekādas jēgas milzīgajā tuksneša plašumā meklēt aku. Tomēr mēs devāmies ceļā.
Klusēdami gājām vairākas stundas, līdz uznāca nakts un iemirdzējās zvaigznes. Es tās redzēju kā sapnī, jo pārliecīgo slāpju dēļ man bija viegls drudzis. Mazā prinča vārdi atkal un atkal atausa atmiņā.
- Tev taču arī slāpst? - es viņam jautāju. Bet viņš neatbildēja uz manu jautājumu. Viņš tikai noteica:
- Ūdens var būt labs arī sirdij…
Es nesapratu viņa atbildi un klusēju… Es labi zināju, ka nevajag viņu iztaujāt.
Mazais princis bija noguris. Viņš apsēdās. Es apsēdos viņam blakus. Un pēc klusuma brīža viņš vēl piebilda:
- Zvaigznes ir tik skaistas, pateicoties puķei, kuru nevar redzēt…
Es atbildēju: "Protams," - un klusēdams uzlūkoju mēness apmirdzētās smilšu krokas.
- Tuksnesis ir skaists, - mazais princis ierunājās.
Tas bija tiesa. Aizvien esmu mīlējis tuksnesi. Tu sēdi uz kādas smilšu kāpas. Nekas nav redzams. Un tomēr klusumā kaut kas staro.