MAIJA NAKTS VAI SLĪKONE
Velns viņa tētiņu zina! Sāk ar kaut ko darboties kristīgi ļaudis, mokās, mokās, dzenas kā kurti pēc zaķa, bet netiek ne no vietas; tik nez' no kurienes radies, it kā no debesīm nokritis velns, prom šmaukdams, novicina asti.
Skaļa dziesma kā upe plūda pa N. ciema ielām. Bija tas laiks, kad dienas darba un raižu nogurdinātie jaunekļi un jaunavas trokšņaini salasījās pulciņā, dzidrā vakara mirdzumā, lai izteiktu savu prieku skaņās, kas arvien bija saistītas ar skumjām. Un domās iegrimušais vakars sapņaini ieskāva zilo debesi, pārvērsdams visu neapjaušamu un tālu. Jau krēsla, bet dziesmas arvien vēl neapklust. No dziedātājiem aizlavījies, ar banduru rokās, soļoja jaunais kazaks Ļevko, ciema galvas dēls. Galvā viņam no stiebriem pīta cepure. Kazaks soļo pa ielu, ar roku stīgas trinkšķinādams un padiedams. Lūk, viņš klusu apstājās pie pazemās, ķezberēs iegrimušas mājas durvīm. Kam pieder šī māja? Kam šīs durvis? Brītiņu klusējis, viņš sāka spēlēt un dziedāt:
Saule jau zemu, vakars jau tuvu Iznāc pie manis, sirsniņa mana!
«Nē, kā redzams cieti aizmigusi mana spulgace skaistule,» kazaks noteica, beidzis dziedāt un tuvodamies logam. «Haļa! Haļa! vai tu guli jeb negribi iznākt pie manis? Tu baidies laikam, ka mūs varētu kāds ieraudzīt vai arī negribi varbūt rādīt aukstumā savu balto sejiņu? Nebaidies: neviena nav; vakars silts. Un ja arī kāds parādītos, apklāšu tevi svārkiem, aptīšu ar savu jostu, aizsegšu tevi rokām — un neviens mūs neieraudzīs. Un kaut arī uzpūstu auksta dvesma, piespiedīšu tevi tuvāk pie sirds, sasildīšu skūpstiem, uzģērbšu savu cepuri tavām baltajām kājiņām. Mana sirsniņa, mana zivtiņa, dārgumiņ! Parādies uz mirklīti! Izbāz pa lodziņu kaut vai savu balto rociņu . . . Nē, tu neguli, lepnā meiča!» viņš izrunāja skaļāk un tādā balsī, kas izteica kaunu par acumirkļa pazemošanos, «tev tīk pasmieties par mani: ardievu!» Tad viņš aizgriezās prom, atstūma cepuri uz vienas auss un lepni atgāja nost no loga, klusu trinkšķinādams banduras stīgas. Šai brīdī durvju koka tveroklis sakustējās, durvis čīkstēdamas atvērās un meitene septiņpadsmitajā pavasarā, krēslas ietverta, bailīgi apkārt skatīdamās un neizlaizdama durvju tverokli no rokas, pārkāpa pār slieksni. Neskaidrajā pustumsā laipni kā zvaigznītes mirdzēja skaidrās acis; zaigoja sarkanā korāļu kakla rota, un jaunekļa ērgļa acīm nevarēja palikt apslēpts kaunīgais sārtums, kas bija iededzies viņas vaigos. «Kāds gan tu esi nepacietīgs!» viņa tam teica pusbalsī. «Jau noskaities! Kāpēc tu izraudzījies tādu laiku? Tik daudz ļaužu pašlaik tā ir klīst pa ielām … Es visa drebu…»
«Ak, nedrebi, mana sārtā odziņa! Piespiedies ciešāk pie manis!» jauneklis runāja, apskaudams viņu, atsviedis ban- duru, kas tam garā siksnā karājās kaklā, un sēzdamies kopā ar viņu istabas durvju priekšā. «Tu zini, ka man grūti iztikt kaut stundu tevis neredzējušam!»
«Zini, ko es domāju?» meitene pārtrauca to, domīgi raudzīdamās viņā. «Man it kā kāds visu laiku čukst ausī, ka turpmāk mēs tik bieži neredzēsimies. Ļaudis jūsu pusē nav labi: meitenes visas noraugās tik skaudīgi, bet jaunekļi… Esmu pat novērojusi, ka mana māte jau labu laiku sāk stingrāk uzraudzīt mani. Atzīstos, man pie svešiem bija jautrāk.» Pie pēdējiem vārdiem viņas sejā parādījās it kā skumjas.
«Divus mēnešus tik dzimtajā pusē un jau apnikusi? Varbūt arī es tev esmu apnicis?»
«Ak, tu man neesi apnicis,» viņa teica pasmaidījusi. «Mīlu tevi, kazaku ar melnajām uzacīm! Mīlu tevi tāpēc, ka tev brūnas acis, un, kad tu uzlūko mani ar tām, tad sirds man it kā uzgavilē un tai ir priecīgi un labi; tāpēc, ka tu laipni vīpsnā savās melnajās ūsās; tāpēc, ka tu eji pa ielu, dziedi un trinkšķini banduru.»
«Ak, mana Haļa!» puisis iesaucās, skūpstīdams un spiezdams viņu ciešāk pie savām krūtīm.
«Pagaidi! Pietiks, Ļevko! Saki vispirms, vai tu esi runājis ar savu tēvu?»
«Ko?» viņš prasīja, it kā no miega pamodies. «Ka gribu precēties un tu gribi nākt pie manis par sievu? Runāju.» Bet kaut kā skumji skanēja viņa lūpās šis: runāju.
«Ko teica?»
«Ko tu viņam padarīsi? Izlikās vecais āzis, pa savai paražai, kurls: nekā nedzird un turklāt vēl baras, ka es vazājoties diezin kur un palaidņojoties ar puišiem pa ielām. Bet nebēdājies, mana Haļa! Dodu tev kazaka vārdu, ka pielauzīšu viņu.»
«Jā, tev, Ļevko, jāteic tikai vārds, un viss notiks pēc tava prāta. Zinu to no sevis: dažreiz nebūtu tevi klausījusi, bet tu saki vārdu — un es daru bez pretrunas visu, ko tu gribi. Paskaties, paskaties!» viņa turpināja, nolikusi galvu viņam uz pleca un pacēlusi acis uz augšu, kur neaptveramā tālē mirdzēja zilā, siltā Ukrainas debess, ko no apakšas aizsedza kuplie ķezberu zari, zem kuriem viņi stāvēja. «Paskaties: rau, rau, tālē iemirgojas zvaigznītes: viena, otra, trešā, ceturtā, piektā… Vai nav tiesa, tur dieva eņģeļi atver savu gaišo debess mājiņu lodziņus un nolūkojas uz mums? Vai ne tā, Ļevko? Viņi taču noskatās uz mūsu zemi? Kā būtu, ja cilvēkiem būtu spārni kā putniem — varētu aizlaisties tur augstu augstu … Uch! drausmīgi! Neviens mūsu ozols nesniedzas līdz debesīm. Bet stāsta, ka kaut kur kādā tālā zemē esot tāds koks, kas ar savu galotni šalkojot pašās debesīs un Lieldienu naktī dievs nokāpjot pa to uz zemi.»
«Nē, Haļa! Dievam ir garas kāpnes no debesīm līdz pašai zemei. Tās svētie erceņģeļi Lieldienu naktī uzstāda, un, tiklīdz dievs liek kāju uz pirmā pakāpiena, visi nešķīstie gari pa galvu, pa kaklu bariem dodas uz elli, un tāpēc Lieldienu nakti virs zemes nav neviena ļaunā gara.»
«Cik klusu šūpojas ūdens, it kā bērns šūpulī!» Hanna turpināja, norādīdama uz dīķi, kas bija iekļauts drūmā kļavu biezoknī, un sēru vītoli, gremdēdami tā ūdenī savus skumjos zarus, to apraudāja. Kā vārgs vecītis viņš turēja savās aukstajās skavās tālās, tumšās debesis, apbērdams saviem ledainajiem skūpstiem mirgojošās zvaigznītes, kas nespodri šūpojās siltajā nakts gaisa okeānā, it kā gaidīdamas drīzu spožā nakts karaļa parādīšanos. Meža malā, kalnā snauda veca koka māja aizvērtiem slēģiem. Jumts bija apaudzis ar sūnu un nezālēm; kuplas ābeles bija saaugušas logu priekšā. Mežs ietina māju savā drūmajā, aukstajā ēnā; tā pakājē pletās lazdu birstala un nolaidās līdz dīķim.
«Atceros kā pa sapņiem,» Hanna sacīja, nenolaizdama no tā acis, «sen sen, kad vēl biju maza meitenīte un dzīvoju pie mātes, par šo māju stāstīja kaut ko drausmīgu. Ļevko, tu droši vien zini, pastāsti! …»
«Dievs ar to, mana skaistulīti Sievas un muļķa ļaudis daudz ko melš. Tu tikai uztrauksi sevi, sāksi baidīties un nevarēsi mierīgi aizmigt.»
«Pastāsti, pastāsti, mīļo, tumsuzacaino puisīt!» viņa lūdzās, pieglauzdama savu vaigu viņa sejai un apskaudama viņu. «Nē, tu, kā redzu, nemīli mani, tev ir cita meitene. Nebaidīšos, gulēšu nakti mierīgi. Ja nepastāstīsi, tad gan nevarēšu aizmigt. Nomocīšos ar domām … Pastāsti, Ļevko!…»
«Redzams, ļaudīm taisnība, ja saka, ka sievietē sēd velns, kas urda viņas ziņkāri. Nu, klausies! Sen atpakaļ, manu sir- sniņ, šinī mājā dzīvoja sotņiks. Sotņikam bija meitiņa, gaiša meitenīte, balta kā sniegs, kā tava sejiņa. Sieva sotņikam jau sen bija mirusi. Sotņiks nodomāja precēt citu. «Vai tu mani tāpat lolosi kā agrāk, kad apņemsi citu sievu?» — «Lološu, mana meitiņa! Vēl ciešāk spiedīšu tevi pie sirds; lološu, mana meitiņa! Vēl krāšņākus auskarus un kakla rotas dāvāšu tev!» — Sotņiks atveda jauno sievu savā jaunajā mājā. Jaunā sieva bija skaista. Sārta un balta bija jaunā sieva; tikai tik drausmīgi paskatījās uz savu pameitu, ka tā iekliedzās, viņu ieraudzījusi, un kaut vai vārdu pa visu dienu būtu bildusi bargā pamāte. Pienāca nakts. Sotņiks ar savu jauno sievu aizgāja savās guļamās telpās. Ieslēdzās arī gaišā meitene savā istabā. Sadrūma, sāka raudāt. Redz: šausmīgs, melns kaķis zogas tai klāt; spalva viņam zvīļo un dzelzs nagi skrapšķ pa grīdu. Izbailēs viņa uzlec uz sola, kaķis tai pakaļ; pārlec gultā — kaķis arī tur un pēkšņi apkrīt viņai ap kaklu un žņaudz viņu. Kliegdama viņa atrauj to no sevis un nomet uz grīdas. No jauna zogas tai klāt briesmīgais kaķis. Viņu pārņēma izmisums. Pie sienas karājās tēva zobens. Satvēra to un cirta pa grīdu, ķepa ar dzelzs nagiem atsprāga nost, un kaķis ņaudēdams nozuda tumšajā kaktā. Visu dienu jaunā sieva neizgāja no istabas, trešajā dienā iznāca ar-pārsietu roku. Nabaga meitenīte sāka nojaust, ka viņas pamāte ir ragana un viņa tai pārcirtusi roku. Ceturtajā dienā sotņiks pavēlēja savai meitiņai nest ūdeni, tīrīt māju kā vienkāršai zemniecei un nerādīties saimnieku galā. Grūti bija nabadzītei, bet nevarēja nekā darīt, vajadzēja izpildīt tēva gribu. Piektajā dienā sotņiks izdzina savu meitiņu kailām kājām no mājas, pat gabalu maizes neiedeva ceļam. Kā meitenīte tad sāka raudāt, aizklājusi rokām savu balto sejiņu: «Iegrūdi tu, tētiņ, postā savu īsto meitiņu! Ragana iegrūdusi postā tavu grēcīgo dvēseli! Lai dievs tev piedod, bet man, nelaimīgajai, kā redzams, viņš nav vēlējis dzīvot šai pasaulē!…» Un, lūk, vai tu redzi? …
Ļevko pievērsās Hannai, norādīdams ar pirkstu uz māju. «Skaties turp: redzi tur, patālāk no mājas ir pats stāvākais krasts! No šī krasta meitenīte metās ūdenī. Un no tā laika viņas vairs nav pasaulē …»
«Bet ragana?» Hanna bailīgi pārtrauca viņu, pievērsusi viņam asaru pilnās acis.
«Ragana? Vecas sievas izdomājušas, ka no tā laika visas slīkones, mēnesim spīdot, iznākot pana dārzā sildīties mēnesnīcā, un sotņika meitiņa tapusi viņām par vadoni. Kādu nakti viņa ieraudzījusi savu pamāti pie dīķa, uzbrukusi viņai un kliegdama ierāvusi to ūdenī. Bet ragana arī te attapusies: pārvērtusies zem ūdens kādas slīkones izskatā un tādā kārtā izbēgusi zaļu niedru pletnei, ar ko slīkones gribējušas viņu sist. Ej nu tici sievām! Stāsta arī, ka sotņika meitiņa ik naktis sapulcinot slīkones un ieskatoties katrai sejā, gribēdama izdibināt, kura no viņām ir ragana, bet līdz šim vēl nav uzzinājusi. Un, ja gadās kāds cilvēks, tūliņ liek viņam uzminēt, citādi draud noslīcināt viņu. Lūk, mana Haļa, tā veci ļaudis stāsta!… Tagadējais pans grib šajā vietā ierīkot brūzi un tādēļ atsūtījis šurp deģi… Bet dzirdu sarunu troksni. Tur mūsējie atgriežas no līksmēm. Ardievu, Haļa! Guli mierīgi un nedomā par šīm sievu pasakām!» To teicis, viņš to apskāva cieši jo cieši, noskūpstīja un aizgāja.
«Ardievu, Ļevko!» Hanna sacīja, domīgi urbdamās acīm tumšajā mežā.
Milzīgs, ugunīgs mēness šajā brīdī diženi cēlās no zemes. Vēl puse no tā bija aiz zemes, bet jau visa apkārtne pielija ar svinīgu gaismu. Dīķis piebira dzirkstīm. Koku ēnas skaidri iezīmējās tumšajā zaļumā. «Ardievu, Hanna!» viņai aiz muguras atskanēja skūpsta pavadīti vārdi. «Tu atgriezies!» viņa sacīja atskatīdamās; bet ieraudzīja sev priekšā nepazīstamu jaunekli un novērsās. «Ardievu, Hanna!» atskanēja no jauna, un atkal kāds noskūpstīja viņu uz vaiga. «Lūk, nelabais uz- griīda vēl vienu!» viņa sapīkusi noteica. «Ardievu, mīļā Hanna!» — «Vēl trešais!» — «Ardievu! ardievu! ardievu, Hanna!» un skūpsti apbēra viņu no visām pusēm. «Bet te jau viņu vesels pulks!» Hanna sauca, izraudamās no jaunekļu bara. kas viens aiz otra centās viņu apskaut. «Kā viņiem neapnīk bez mitas skūpstīties! Drīz, nudien, nevarēs parādīties uz ielas!» Pēc šiem vārdiem durvis aizcirtās un bija tika» dzirdams, ka čirkstēdams noklaudzēja dzelzs aizšaujamais.
Vai jūs pazīstat Ukrainas nakti? Ak, jūs nepazīstat Ukrainas nakti! Ieskatieties tajā: no zenita nolūkojas mēness. Neaptveramais debess jums izplēties, izplēties vēl neaptvera- māks: tas kvēlo un elpo. Visa zeme tīta sudrabotā gaismā; un brīnišķīgais gaiss cik vēsi tveicīgs, cik tvīksmes pilns, kā smaržu okeāns. Dievišķīgā nakts! Burvīgā nakts! Meži stāv nekustīgi, apgaroti, tumsas pielieti, un met milzīgu ēnu. Klusi un mierīgi šie dīķi: to dzestrais un tumšais ūdens drūmi ieslēgts tumšzaļo dārzu sienās. Jaunavīgā ievu un ķezberu lapotne bailīgi stiepj savas saknes avoksnainajā vēsumā un retumis pačaukstina lapām, it kā skaizdamās un ļaunodamās, kad skaistais nebēdnis — nakts vējš — pēkšņi piezadzies, skūpsta tās. Visa ainava dus. Bet augšā viss elpo; viss brīnišķīgs, viss svinīgs. Un ap sirdi tik neapjaušami, tik brīnišķi, un sudrabainu sapņu ainas diženi paceļas tās dziļumos. Dievišķīgā nakts! Burvīgā nakts! un pēkšņi viss atdzīvojas: gan meži, gan dīķi, gan stepe. Plūst lieliskās Ukrainas lakstīgalas dziesmas skaņas, un liekas, ka pat mēness, debess zilgmē sastindzis, klausās tās … Kā apburts snauž pakalnē ciemats. Vēl baltāk, vēl spilgtāk spīd mēnesnīcā māju kopa; vēl žilbi- nošāk izceļas no tumsas to sienas. Dziesmas apklusušas. Viss klusu. Labie ļautiņi jau dus. Šur tur tik vēl gailējas šaurie lodziņi. Tikai nedaudzu istabu durvju priekšā nokavējusies saime ietur savas vēlās vakariņas.
«Jā, hopaku tā nedejo! Tāpēc skatos, pavisam neveicas. Ko gan kūms melš? … A, nu: hop-trallā! hop-trallā! hop, hop, hop!» tā pats ar sevi sarunājās iereibis zemnieks vidējos gados, dejodams pa ielu. «Nudien, tā hopaku nedejo! Vai man jāmelo? Nudien, tā nē! Rau, kā: hop-trallā! hop-trallā hop, hop, hop!»
«Lūk, cilvēks palicis muļķis! Būtu nu bijis vēl kāds puisis, bet vecs kuilis, bērniem par apsmieklu uz ielas!» iesaucās padzīvojusi sieviete, kas gāja garām ar salmiem rokā. «Ej savās mājās! Sen jau laiks gulēt!»
«Iešu,» zemnieks atbildēja apstājies. «Iešu. Neļaušos iebai- dīties no kāda nebūt galvas. Ko viņš gan domā, liela lieta, ka viņš galva, ka viņš aplej cilvēkus salā ar aukstu ūdeni, tad viņam deguns gaisā! Nu, galva, galva. Esmu pats sev galva. Dievs sodi, dievs sodi! Pats sev esmu galva. Lūk, kā, bet ne tā ka …» viņš turpināja, piegājis pie pirmās mājas, kas gadījās ceļā un, apstājies loga priekšā, centās sataustīt koka tve- rokli, grābstīdamies pirkstiem pa stiklu. «Sieva, taisi vaļā! Sieva, ātrāk, saku tev, attaisi! Kazakam laiks iet gulēt!»
«Kur tu, Kaļeņik? Tu jau esi nokļuvis svešā mājā,» viņam aiz muguras smiedamās iesaucās meitenes, kas atgriezās no līksmēm. «Vai lai parādām tev tavu māju?»
«Parādiet, mīļās jaunuvītes!»
«Jaunuvītes? Vai jūs dzirdat,» viena uztvēra, «cik smalks kļuvis Kaļeņiks? Par to viņam jāparāda māja.. . bet nē, papriekš padejo.»
«Padejot? … ak jūs gudrinieces meitenes!» gari novilka Kaļeņiks, smiedamies un draudēdams ar pirkstu un atkāpdamies, jo kājas viņam nespēja noturēties uz vietas. «Bet ļau- sieties visas noskūpstīties? Visas noskūpstīšu, visas!. . .» Un nedrošiem soļiem metās viņām pakaļ. Meitenes sacēla troksni, sajaucās; bet vēlāk sasparojās, pārskrēja pāri ielai, redzēdamas, ka Kaļeņiks nav īsti drošs uz kājām.
«Lūk, kur tava māja!» viņas tam uzsauca, aiziedamas un parādīdamas māju, kas bija krietni lielāka par citām un piederēja ciema galvam. Kaļeņiks paklausīgi aizlīgoja uz norādīto pusi, sākdams no jauna lamāt galvu.
Bet kas gan bija šis galva, kas izraisīja tik daudz runu un spriedelējumu par sevi? O! šis galva ir ievērojama persona ciemā. Kamēr Kaļeņiks nonāks sava ceļa galā, mēs, bez šaubām, paspēsim kaut ko pateikt par viņu. Viss ciems, ieraudzījis viņu, ķeras pie cepurēm: bet meitenes, pašas jaunākās padod labdienu. Kurš gan no jaunekļiem nebūtu gribējis būt par galvu? Galvam ir brīva pieeja visām tabakas dozēm, un spēcīgs zemnieks godbijīgi stāv, noņēmis cepuri, visu laiku, kamēr galva iegremdē savus resnos, rupjos pirkstus viņa tāses tabakas dozē. Kaut gan galvas vara aprobežota ar dažu balsu skaitu, ciema un pagasta sapulcēs viņš arvien ņem virsroku un gandrīz patvaļīgi izsūta līdzināt un gludināt ceļu vai rakt grāvjus. Galva ir drūms no izskata, bargs un nemīl daudz runāt. Sen, ļoti sen atpakaļ, kad nelaiķe lielā cariene Katrina brauca uz Krimu, viņš bija ievēlēts viņas pavadoņos; veselas divi dienas viņš izpildīja šo pienākumu un piedzīvoja pat godu sēdēt blakus carienes kučierim uz bukas. Un no tā paša laika sākot, galva bija izmācījies domīgi un svarīgi pašķiebt galvu, glaudīt garās, uz leju nokārušās ūsas un vanaga acīm skatīties no pieres apakšas. Un no tā laika, par ko arī nerunātu ar viņu, galva arvien prata valodu pagriezt uz to, ka viņš vedis carieni un sēdējis uz carienes karietes bukas. Galva mēdz dažreiz arī izlikties pakurls, sevišķi, ja dzird to, ko viņam netiktos dzirdēt. Galva nevar ciest lepnību: valkā arvien melnus, pašaustus vadmalas svārkus, apjožas ar krāsainu vilnas jostu, un neviens nekad viņu nav redzējis citā apģērbā, izņemot vienīgi tos laikus, kad viņš bija vedis carieni uz Krimu un kad viņam bijis mugurā zils kazaka župans. Bet šo laiku nezin vai kāds no viņa ciema atcerējās; bet svārkus viņš glabā lādē aiz atslēgas. Galva ir atraitnis; bet viņam mājā dzīvo svaine, kas gatavo pusdienas un vakariņas, mazgā solus, balsina māju, vērpj linus viņa krekliem un pārvalda visu māju. Ciemā runā, it kā viņa nemaz neesot viņam rada, bet mēs jau redzējām, ka galvam ir daudz nelabvēļu, kas labprāt izplata visādus melus. Tomēr, var arī būt, ka cēlonis šīm valodām bija tas, ka svainei nekad nepatika, ja galva aizgāja uz lauku, kur bija daudz pļāvēju sieviešu, vai pie kāda kazaka, kam bija jauna meitiņa. Galva ir ar vienu aci, bet par to viņa vienīgā acs — ļaundare, kas tālu var saskatīt glītu meitieti. Taču viņš nekad ātrāk nepiegriež skatienu skaistajai, kamēr nav labi apskatījies, vai no kaut kurienes neglūn svaine. Nu gan būsim izstāstījuši par galvu visu, kas stāstāms, bet piedzērušais Kaļeņiks vēl nav nogājis ne pusceļa un ilgi vēl apveltīja galvu visādiem izmeklētiem vārdiem, kādi tik gadījās viņam uz slinkās un grūti kustināmās mēles.
«Nē, puiši, nē, negribu! Kas tā par izlaidību! Kā jums neapnīk trakulības dzīt! Arī bez tām mēs jau esam izdaudzināti par diezin kādiem trakuļiem. Liecieties labāk gulēt!» Tā Ļevko runāja ar saviem nebēdņiem biedriem, kas mēģināja viņu pierunāt uz jaunām palaidnībām. «Ardievu, brālīši! Saldu dusu jums!» un ātriem soļiem devās pa ielu no viņiem projām. «Vai mana spulgacīte Hanna jau guļ?» domāja viņš, tuvodamies mums jau pazīstamajai ķezberēs ieslēptajai mājai. Nakts klusumā bija dzirdamas klusas balsis. Ļevko apstājās. Starp kokiem pavīdēja balts krekls. .. «Ko tas gan nozīmē?» — viņš nodomāja un, piezadzies tuvāk, aizslēpās aiz koka. Mēness apspīdēja viņam priekšā stāvošās meitenes seju … Tā Hanna. Bet kas tas par liela auguma cilvēku, kas stāvēja ar muguru pret viņu? Velti viņš lūkoja ieskatīties viņā: ēna ietina viņu no galvas līdz kājām. Tikai no priekšpuses viņš bija nedaudz apgaismots. Ļevko bija tomēr jābaidās spert kaut soli uz priekšu, lai netiktu pamanīts. Klusu pieslējies kokam, viņš nolēma palikt uz vietas. Meitene skaidri izrunāja viņa vārdu. «Ļevko? Ļevko vēl ir zīdainis,» aizsmacis pusbalsī runāja garais cilvēks. «Ja es viņu kādreiz satikšu pie tevis, es viņu izpurināšu aiz matu cekula…» <iLapbrāt gribētos zināt, kas tas ir par nelieti, kas lielās izpurināt mani aiz matu cekula?» Ļevko klusu noteica un izstiepa kaklu, lai no sarunas nezustu ne vārds. Bet svešais turpināja tik klusu, ka neko nevarēja sadzirdēt. «Kā tev nav kauna!»» Hanna sacīja, kad viņš bija beidzis runāt. «Tu melo; tu apmāni mani; tu mani nemīli; nekad neticēšu, ka tu mani mīli!» — «Zinu,» turpināja garais cilvēks; «Ļevko tev ir sastāstījis daudz nieku un sagrozījis galvu» (te puisim likās, ka nepazīstamā balss viņam nav gluži sveša, ka viņš to kādreiz jau ir dzirdējis). «Bet es Ļevkam parādīšu sevi!» nepazīstamais arvien vēl turpināja: «viņš domā, ka es neredzu visus viņa stiķus. Viņš, suņa dēls, dabūs izbaudīt manas dūres.» To dzirdot, Ļevko nevarēja vairs savaldīt savas dusmas. Piegājis viņam uz trim soļiem klāt, viņš atvēzējās visā spēkā, lai dotu nepazīstamajam tādu pliķi pa ausi, ka tās, droši vien, nepaliktu uz vietas stāvam, lai gan bija redzami spēcīgs vīrs; bet šajā brīdī mēness iespīdēja nepazīstamajam sejā, un Ļevko sastinga, ieraudzījis sev priekšā savu tēvu. Nevilša galvas pašūpošana un viegla iesvilpšanās caur zobiem izteica viņa izbrīnu. Sāņus kaut kas iečabējās; Hanna steidzīgi ielidoja istabā, aizcirzdama aiz sevis durvis
«Ardievu, Hanna!» šajā brīdī iesaucās kāds puisis, kas bija piezadzies un apskāvis galvu; bet izbijies atlēca atpakaļ, sajuzdams asās ūsas. «Ardievu, skaistulīti» iesaucās otrs, bet šoreiz atsprāga atpakaļ no galvas smagā belziena «Ardievu, ardievu, Hanna!» iesaucās vairāki puiši, viņam kaklā pakāru- šies. «Velns lai jūs parauj, nolādētie trakuļi!» galva kliedza, atvairīdamies un spārdīdams viņus kājām. «Kas es jums par Hannu! Posieties saviem tēviem pakaļ uz karātavām, velna bērni! Uzkrituši kā mušas uz medu. Es jums parādīšu Hannu!…»
«Galva! galva! Tas ir galva!» puiši iesaucās un izklīda uz visām pusēm.
«Ak tu, tētīt!» ierunājās Ļevko, atžilbis no sava izbrīna un noskatīdamies pakaļ galvam, kas aizgāja lamādamies. «Lūk, kādus nedarbus tu strādā! Lieliski! Bet es brīnos un nesaprotu, kāpēc viņš arvien izliekas kurls, kad sāku runāt par lietu! Pagaidi, vecais āzi, drīz tu sajutīsi, ko nozīmē vazāties gar jaunu meiteņu logiem; sajutīsi, ko nozīmē atņemt otram līgavu! Hē, puiši, šurp, šurp!» viņš kliedza, mādams ar roku jauniešiem, kas salasījās atkal pulkā. «Nāciet šurp! Pierunāju jūs iet gulēt, bet tagad esmu pārdomājis citādi, un esmu gatavs kaut visu nakti draiskot ar jums kopā.»
«Lūk, tā ir lieta!» iesaucās plecīgs, spēcīgs puisis, kas skaitījās par pirmo trakuli un nebēdni ciemā. «Man vienmēr trūkst gaisa, kad neiznāk kārtīgi padzīvot un izdarīt kādas nebēdnības. Arvien it kā kaut kā trūkst, it kā būtu pazaudējis cepuri vai pīpi, vārdu sakot, tad neesmu kazaks, un tas ir viss.»
«Vai esat ar mieru šodien pamatīgi nokaitināt galvu?»
«Galvu?»
«Jā, galvu. Ko viņš īstenībā iedomājies? Viņš rīkojas pie mums kā kāds hetmanis. Nav vēl diezgan, ka viņš izrīko mūs kā savus rokas puišus, viņš neliek mierā arī mūsu meitenes. Domāju, ka ciemā tiešām nav nevienas jaukas meitenes, ko galva nebūtu apcēlis.»
«Tā ir, tā ir!» visi puiši iesaucās vienā balsī.
«Kas mēs, zēni, esam par rokas puišiem? Vai mēs neesam tāda paša dzimuma kā viņš? Mēs, paldies dievam, esam brīvie kazaki!»
«Parādīsim!» puiši iesaucās. «Bet ja galvu, tad arī rakstvedi nevar palaist garām!»
«Nelaidīsim garām arī rakstvedi. Bet man kā likts radusies galvā lieliska dziesma par galvu. Iesim, es jums iemācīšu,» Ļevko turpināja, uzsizdams ar roku banduras stīgām. «Bet klausieties: pārģērbieties katrs kā gadās!»
«Padzīvo līksmi, kazaka galva!» dižais trakulis izsaucās, piecirzdams kāju pie kājas un rokas saplaukšķinājis. «Kāds jaukums! Kāda brīve! Kad sāc trakot, tad liekas, ka piemini senpagājušos gadus. Sirds jūtas tik labi un brīvi, bet dvēsele ir kā paradizē. Heidā, puiši! Heidā, būsim līksmi!…» Un pūlis trokšņaini devās pa ielām uz priekšu. Un dievbijīgās vecenītes, kliedzienu uzmodinātas, atvēra lodziņus, pārkrustījās miegainām rokām, noteikdamas: «Nu, jaunieši tagad padzīvo jautri!»
Viena vairs tikai māja ielas galā bija apgaismota. Tas ir galvas miteklis. Galva jau sen beidzis vakariņot, un, bez šaubām, sen jau būtu aizmidzis; bet viņam šai brīdī bija viesis, vīndeģis, kas bija ieradies ierīkot degvīna dedzinātavu kādam muižniekam, kam bija neliels zemes īpašums brīvo kazaku zemju starpā. Viesis sēdēja goda vietā zem pašām svētbildēm, tas bija zems, paresns cilvēciņš ar mazām, mūžam smejošām acīm, kurās, likās, bija ierakstīts tas prieks, ar kādu viņš sūca savu īso kajķīti, ik minūtes nospļaudamies un piespiezdams ar pirkstu tabakas pelnus, kas līda ārā no kalķīša. Dūmu mākoņi viņam pāri ātri sabiezēja un ietina viņu zilā miglā. Likās, it kā kādas degvīna dedzinātavas resnajam dūmenim būtu apnicis sēdēt uz sava jumta un tas būtu iedomājies pastaigāties un cienīgi nosēsties galvas istabā aiz galda. Zem deguna viņam rēgojās īsas, biezas ūsas. Bet tās tik neskaidri iezīmējās tabakas atmosfērā, ka izskatījās pēc peles, ko deģis noķēris un tur savā mutē, tādā kārtā graudams klēts runča monopolu. Galva kā saimnieks sēdēja vienā kreklā un audekla biksēs. Viņa ērgļa acs kā rietoša saule sāka pamazām sa- raukties un dzist. Galda galā, smēķēdams kaļķīti, sēdēja viens no tiem ciema desmitniekiem, no kuriem sastāvēja galvas komanda, un, aiz cieņas pret saimnieku, sēdēja svārkos.
«Vai jūs drīz domājat ierīkot savu dedzinātavu?» galva prasīja, griezdamies pie deģa un pārkrustodams žāvās atplēsto muti.