I
Divus gadus garš bija mans ceļš uz Angliju, uz Lin- kolnas grāfisti. Tas bija grūts ceļš. Bieži vajadzēja aizmirst savu mērķi un rūpēties par dzīvības saglabāšanu, gādāt par to, lai dzīvības nīcīgais pavediens nepārtrūktu aiz aukstuma un bada …
Par ko man vajadzēja būt, kamēr satikos ar veco žonglieri un jokdari! Viņš man iemācīja savu sarežģīto un ļaudīm patīkamo mākslu. Tirgus laukumos es dziedāju dziesmas par lielajām kaujām un spēcīgajiem varoņiem, kas pieveikuši milžus un burvjus, metu gaisā un ķēru rokā spožos nažus un vairākas vara bumbas, bet vecais vīrs savāca naudu. Manas mākslas slava steidza ātrāk par mūsu mantu vezumā iejūgto nabaga zirdziņu. Reizēm mūs aicināja pat pilīs, kur mēs uzjautrinājām bagātos un dižciltīgos vasaļus.
— Uz dienvidiem! — sacīja mans biedrs. — Uz dienvidiem, kur šalko jūra, kur nav jāstaigā smagās un siltās drēbēs!
— Uz ziemeļiem! — atsaucos es. — Tikai uz ziemeļiem! Man jānokļūst Linkolnas grāfistē …
Par lielu naudu laivinieks mūs pārcēla no Buloņas uz Anglijas karalistes krīta krastiem. Te žonglierus cienīja vēl vairāk nekā Burgundijchrai Šampaņā. Mans draugs, vecais jokdaris, pa ceļam saaukstējās. Tāpēc atstāju viņu pie kāda zemnieka, atdevis vecajam vīram visu naudu, cik vien man tās bija, bet pats soļoju tikai tālāk un tālāk uz ziemeļiem. Starojošajā maijā es jau gāju pa Linkolnas grāfistes ziedošajām pļavām. Mani gaidīja briesmīga vilšanās: Linkolnas bīskapa kalpi
man paziņoja, ka bīskaps, pie kura es devos, esot sen jau miris.
— Ej uz Oksfordu, — viņi man ieteica. — Tur dzīvo kāds brīnum gudrs mūks, mūsu nelaiķa bīskapa liels draugs.
Nekādu lielu cerību man nebija, bet es tomēr gāju, lai vismaz redzētu šo mūku, kurš dabūjis iesauku Mīrābilis — Apbrīnojamais un par kura gudrību man jau sen bija nācies dzirdēt. Vai viņš mani pieņems?… Mani pārņēma dziļa vienaldzība pret manu žongliera un jokdara diendienas darbu. Bet, kad sanāca ļaudis un uzmundrināja mani ar klaigām un skopām dāvanām, ko sameta manā cepurē, es atdzīvojos un strādāju ar sajūsmu. Tomēr vakarā, iedomājot, kā rūc uguns atanorā, kā, ar dzīvsudrabu savienodamies, kūst zelts, kā ož degošais sērs, mani atkal māca grūtsirdība. Vai tiešām nevarēšu nodoties dažādu metālu brīnišķīgo īpašību un noslēpumaino pārvērtību pētīšanai, vai tiešām savu dzīvi nevarēšu veltīt alķīmijai, kas ir daudz brīnišķīgāka un dziļāka zinātne nekā sholastika un astroloģija!
Oksfordā nokļuvu daudz vieglāk, nekā biju domājis. Pa visiem ceļiem gan kājām, gan jāšus snāja karavīri. Jo tuvāk nāca Oksforda, jo vairāk to bija. Man labprāt ļāva iesēsties ar vīna mucām un smagiem kauju vairogiem piekrautajos ratos. Līdzās, ne ar ko neapkrāvu- šies, jāja bruņinieki un baroni. Tas bija ērmots svētceļojums.
Karstā jūnija pēcpusdienā biju izslējies stāvus ratos un, atzinības kliedzieniem skanot, metu gaisā un atkal ķēru rokā četrus asus nažus un vairākas bumbas. Tālumā parādījās pilsētas mūri.
Es tos pamanīju pirmais un iesaucos:
— Pilsēta!
Kāds cienīgs barons ierāpās ratos, izmeta mani no tiem un sāka vērīgi aplūkot Oksfordas jumtus un mājas.
Pilsēta bija pilna ar jātniekiem, bruņiniekiem un kalpiem. Milzīgas svītas pavadībā parādījās karalis. Tas bija Henrijs III. Viņa pavadoņi baroni drīzāk izskatījās kā gūstekņa vedēji, nevis sava karaļa pavalstnieki.
Nākamajā dienā es ierados Oksfordas universitātes
lielajā ēkā. Pa krēslainu gaiteni mani aizveda līdz šaurām durvīm. Es gaidīju ilgi. Cauri durvīm spiedās man tik pazīstamā degošā sēra smaka, bija dzirdama vienmērīgā šņirkstoņa, kas rodas, grūžot miezerī pulveri. Dzirdēju arī stiklu plīstam. Beidzot durvis atvērās. Istabā bija daudz gaismas, un es negribot piemiedzu acis. Garš, smagnējs mūks rupjā franciskāņu sutanā kailām kājām stāvēja manā priekšā. Viņa tonzūra pakausī ilgi nebija skūta, un kuplie, cirtainie mati sedza pieri. Mūks cieši raudzījās gaiteņa tumsā.
— Kas mani gaida? — viņš jautāja.
— Odo, jauneklis no Flandrijas, — es sacīju, paspēris soli uz durvju pusi. — Es ilgi meklēju Linkolnas bīskapu, bet viņš ir miris. Tāpēc atnācu pie jums.
— Mana neaizmirstamā skolotāja vārds man ir svēts, — teica mūks.
Tad es sapratu, ka tas ir tas pats maģistrs, par kuru man bija stāstījuši bīskapa kalpi.
Viņš mani ielaida savā darbnīcā. Vai šī lieliskā, ar apbrīnojamiem, man nepazīstamiem traukiem pilnā istaba, īsta alķīmiķa laboratorija, kurā pie lieliem galdiem strādāja mācekļi un palīgi, varēja līdzināties tai niecīgajai klētiņai, kādā strādāja mans krietnais un nelaimīgais saimnieks Kompjenas Gotfrīds! Vai šo istabu maz varēja salīdzināt ar mesera Transjordānijas Dāniēla šķirstiņu, kurā bija tikai pāris desmit dažādu vielu! Un tomēr viņam netrūka bezkaunības saukt to par savu laboratoriju.
Mani sagrāba biklums.
Es pasniedzu maģistram pergamentu, uz kura mesers Dāniēls bija uzrakstījis vēstuli Linkolnas bīskapam, un pakāpos sāņus, vērodams mācekļu straujās kustības. Divi no tiem pūlējās iekurt lielo krāsni. Viņu rīkošanās nebija veikla, un es, izmantodams mirkli, ka lielais zinātnieks nogrimis vēstules lasīšanā, nedroši piedāvājos palīdzēt.
— Apbrīnojami! — maģistrs iesaucās. — Tas ir īsts dokuments! . . . Mani bērni, — viņš uzrunāja mācekļus, — šis jauneklis man atnesis apbrīnojamu pergamentu! Gadu simtiem šis dokuments klīdis, līdz nonācis manās rokās! Un es saskatu likteņa pirkstu, ka jauneklis gājis
pie mana drauga un skolotāja Roberta Grosetesta, bet nonācis pie manis. Tas ir mans brīnišķīgais skolotājs, kas sūta man sveicienus no sava dzestrā kapa … Puisēn, mēs tev viņa vietā atlīdzināsim …
— Naudas man nevajag, — es atteicu. — Mans saimnieks, mesers Transjordānijas Dāniēls, šīs lapas otrajā pusē uzrakstījis vēstuli.
Maģistrs ātri pagrieza pergamentu uz otru pusi un iesmējās:
— Redz, kā! Viņam trūcis papīra, un šo apbrīnojamo dokumentu viņš izlietojis vēstulei! Viņš izdarījies kā tas tumsonis Tulūzas skriptorijas mūks, kurš ņēmis un izdzēsis nenovērtējamo Aristoteļa rakstu, lai uz pergamenta atzīmētu ienākušo vīna mucu skaitu un pierakstītu kartulāriju ar norādījumiem par abatijai piederošajām zemēm … Transjordānijas Dāniēls raksta manam augsti cienījamam draugam, ka tu, mans dēls, ilgus gadus esot strādājis pie dažādiem alķīmiķiem, ka tu sapņojot par Lielā Darba mākslu un mīlot to, ka tu esot attapīgs un veikls … Divi gadi pagājuši, kopš šis dokuments uzrakstīts. Vai tava apņēmība palikusi tikpat stingra, jo zinātnei ir vajadzīgi nevis skaisti vārdi vai tukši prātojumi, bet liels darbs un vērīgums pret visu, kas notiek kolbā, krāsnī, gaisā un debesīs?
— Es gribu būt alķīmiķis! — es stingri noteicu.
— Mani nekas vairs nebiedē. Esmu pieredzējis gan aukstumu, gan badu, esmu mucis no satrakota ļaužu pūļa… Bet divus pēdējos gadus esmu bijis… esmu bijis žonglieris.
Mācekļi, kas skaudīgām acīm uzlūkoja mani, jo skolotājs man, ievērības necienīgam, veltīja tik daudz uzmanības, skaļi iesmējās.
— Ielas kumēdiņu rādītājs meklēs filozofu akmeni! — nicīgi izmeta viens no tiem.
— Rokas, kas iepazinušas veiklību, sirds — pārdzīvojumus, miesa, kas pārcietusi trūkumu, tā ir alķīmiķa bagātība … — klusu teica maģistrs, un visi apklusa.
— Tad, — maģistrs turpināja, uzrunādams kādu mācekli, — pavadi Odo un parādi viņam celli, kur jūs dzīvojat. Paēdini viņu. Viņš būs jūsu biedrs.
Un sākās pati brīnišķīgākā un skaistākā dzīve, kādu jebkad biju iedomājies. Lielajā istabā pie ozolkoka galda mēs, lielā maģistra mācekļi, pulcējāmies no rītiem, lai noklausītos lekciju par minerālu apbrīnojamām īpašībām, par mūsu skolotāja veiktajiem atklājumiem seno autoru noslēpumainajos un neskaidrajos rokrakstos, par darbiem, ko darījuši Austrumu lielie zinātnieki Avicenna, Avenzoars, Razess, ko arābi sauca ar-Razi, un Džafirs ibn Haijans.*
Mani biedri drīz mani iemīļoja un pieķērās man. Daudzie pār manu galvu nākušie pārdzīvojumi bija padarījuši mani miermīlīgu un lēnīgu. Es viegli piedevu viņiem zobošanos par manu ārieni un izrunu. Brīva laika mums bija maz — mēs veicām desmitiem brīnišķīgu mēģinājumu un skolotāja vadībā atklājām neredzētas vielas un pazīstamu ķermeņu neparastas īpašības.
Tagad neviens vairs nešaubījās, ka nav tālu tā diena, kad apaļajā stikla traukā (mans skolotājs to sauca par filozofu olu) dzīvsudrabs un sērs — visu metālu radītāji — savienojušies dos filozofu akmeni, alķīmiķu ilgoto Sarkano akmeni, kas svinu vai varu pārvērtīs zeltā.
Sai laikā mans skolotājs jau bija kritis nežēlastībā. Sad tad viņu aizveda uz kādu klosteri Parīzes tuvumā, lai gan viņš lielāko daļu dzīvoja Oksfordā, jo pāvests Klements IV vēl cerēja no viņa kaut ko sagaidīt.
Pie mana skolotāja bieži ieradās citi mūki minorīti *. Noplīsuši un nabagi, degošām acīm viņi atnesa ziņas mūsu laboratorijā no Anglijas karalistes malu malām. Sai zemē notika apbrīnojamas un neredzētas lietas. Baroni nīda karali, kas ap sevi bija sapulcinājis augstprātīgus ārzemniekus, no kuriem daudzi nevarēja sarunāties vienkāršās tautas valodā. Bruņinieki ar naidu stāstīja par nodokļiem, kurus no tiem iekasēja karaliskā valsts kase — «Šaha galdiņa palāta». Runāja, ka tur uz lieliem, gareniski svītrotiem galdiem paceļoties sudraba monētu kaudzes, bet gaiss piesmircis ar cietsirdīgā karaļa pavalstnieku asinīm. Mūsu laboratorijā
pastāvīgi sēdēja franciskāņu mūks ar zibīgām, mazām ačelēm. Mēs zinājām, ka viņš uzrauga mūsu skolotāju, noklausās mūsu sarunas, izseko mūsu apmeklētājus. Un katrs no mums centās šim mūkam sariebt kā vien varēdams. Ak, ja mēs būtu zinājuši, kas gaida mūsu mīļo skolotāju, mēs bez kādas šaubīšanās būtu iznīcinājuši šo nekrietno mūku. Bet viņš mums likās tik dumjš, ka neviens viņā nesaskatīja briesmas.
Tai laikā, arābu grāmatu lasīšanā nogrimis, mūsu skolotājs pievērsa uzmanību stipri degošajiem pulveriem, kuru sastāvā bija salpetris, ogle un sērs. Skolotājs ļoti ilgi bija meklējis šo vielu attiecības, kamēr sāka iegūt maisījumus, kas dega ātri, spoži, ar šņākoņu un sprakšķi. Lielajā bronzas miezerī katru pulveri es saberzu atsevišķi. Uz akmens plātnes ar meža zoss spārniņu mēs pulverus sajaucām un tad laidām klāt degošu skalu. Sāds mēģinājums mums bija lielu lielā izprieca, turpretim skolotājs allaž raudzījās uz šo darbu ārkārtīgi nopietni un dusmojās, kad mēs mēģinājuma laikā smējāmies un jokojām.
— Jūs nemaz nezināt, kādam briesmīgam zvēram mēs atveram krātiņu! — viņš bieži mēdza mums atgādināt.
iii
Ārpus universitātes sienām plosījās brāļu karš. Mēs sapratām, ka mūsu skolotājs ar visu sirdi un dvēseli ir vienis prātis ar Lesteras grāfu Simonu de Monforu*, kas droši bija pacēlis ieroci pret karali Henriju III. Ne mazāk par visu notiekošo interesējās valbacainais mūks brālis Bonifācijs. Viņš vērīgi uzraudzīja mūs visus. Viņš īpaši uzstāja, ka mums katru dienu jāskaitot lūgšanas, lai dievs piešķir mūsu monarham uzvaru pār ļauno ienaidnieku. Monfora uzvara radītu nāves briesmas franciskāņu mūkiem, jo stiprinātu angļu baznīcu un padarītu to mazāk atkarīgu no Romas pāvesta.
Beidzot 1264. gada maijā Oksfordā pienāca ziņa, ka netālu no līča, kas šķir Anglijas karalisti no tās valdījumiem Francijā, notikusi nikna kauja, kurā grāfs
Simons de Monfors savienībā ar pilsētniekiem un bruņiniekiem pilnīgi sakāvis karaļa karaspēku.
Pats karalis, kā par to mums pavēstīja viens no mūkiem, kritis gūstā līdz ar savu vecāko dēlu. Mēs visi atklāti priecājāmies, bet brālis Bonifācijs mūs vairs neapmeklēja un bija pat izteicies vienam māceklim, ka taisoties aizbraukt uz Akvitānijas karalisti *, jo Anglijas klimats tam neesot pa prātam.
Tai brīdī mūsu lielais skolotājs izdarīja, šķiet, nelielu aplamību, kurai tomēr bija visnepatīkamākās sekas mums visiem. Brāļa Bonifācija klātbūtnē mūsu skolotājs veica vienu no Lielā Darba posmiem, kad pēkšņi uz dažiem mirkļiem dzelzs stienis, ar kuru viņš jauca verdošo maisījumu, pārklājās ar plānu dzeltena un spīdoša metāla kārtiņu.
Skolotājs iesaucās:
— Mani bērni, es esmu uz pareizā ceļa! …
Mēs visi ar ziņkāri un sajūsmu vērojām zeltaini spīdošo sloksnīti.
— Mans mīļais brāli! — Bonifācijs uzrunāja skolotāju. — Vai mani grēcīgie ausu caurumi ir pareizi dzirdējuši? … — Brālis Bonifācijs pieskārās pie sačer- velējušiem un netīriem plāceņiem, kas tam bija izveidojušies ausu vietā.
— Es it nekā noteikta neapgalvoju, visdrīzāk esmu maldījies, — skolotājs atbildēja. (Man krūtīs aiz žēluma kaut kas sažņaudzās, ka tik varenam cilvēkam, tik vispusīgam prātam jāpazemojas šī draņķa mūka priekšā .. .) — Mani bērni, tā taču ir kļūda: protams, tas ir varš, mani bērni…
Bet bija jau par vēlu. Naktī no Oksfordas mazā, žiglā zirdziņā izjāja bakurētains franciskānis, kas bieži bija sačukstējies ar brāli Bonifāciju.
Es gribēju bez kavēšanās dzīties jātniekam pakaļ, bet mans draugs to neieteica.
— Es zinu, ko mūks aizveda, — viņš sacīja. — Nakti biju iegājis brāļa Bonifācija cellē. Uz viņa galda atradās vēstule, viņš pats bija aizmidzis, un, pēc smaržām spriežot, istabā ticis izdzerts daudz vīna. Bonifācijs šajā vēstulē ziņoja pāvestam Klementam, ka mūsu skolotājs esot uz «pareizā ceļa». Labi vēl, ka mūks nekā nebija
pielicis. Nedomāju, ka tādai vēstulei varētu būt kāda nozīme. Jā, pašreiz arī mūki baidās atklāti rīkoties pret Anglijas pārvaldītāju gribu.
… Reiz kādā svētdienā — karstā jūlija diena — mēs, sadabūjuši muciņu alus un atbrīvojušies no pēdējo darba pārslodzē pavadīto mēnešu sasprindzinājuma, līksmojām pilnā sparā. Mani lūdza «uzraut ka vecos laikos». Un es, uz galda uzšāvies, žonglēju ar apaļiem akmentiņiem un citiem man pasviestiem priekšmetiem. Starp tiem bija arī manas vara bumbas, ar kurām biju ienācis Oksfordā. Mēs tās izlietojām mīkstu minerālu sagrūšanai. Es žonglēju uz galda, no kura viss iepriekš tika nokopts lielajā bronzas miezerī pie loga.
Skaļi dziedādams jautru joku dziesmiņu, kā negausīgais grāfs skaita pa tīrumu skrejošās cūkas un visu laiku kļūdās, es dziesmiņas taktī metu un ķēru nažus, akmentiņus un bumbas, kad pēkšņā klusumā sajutu, ka kaut kas noticis. Es pametu galvu atpakaļ un ieraudzīju skolotāja stingro skatienu.
Es ātri ķēru un katram istabā pametu pa priekšmetam, līdz beidzot manās rokās bija palikusi tikai vara bumba. Es to sviedu miezerī. Bet tad notika kaut kas šausmīgs! Nekad nebiju dzirdējis tik skaļu grāvienu. Man trūkst vārdu, lai to aprakstītu. Tas bija kā pavasara pērkons vai Alpos krītošo akmeņu dārdoņa, tas simtkārt pārspēja tūkstoš cilvēku liela pūļa rēkoņu. Zili dūmi izšāvās no miezera. Es novēlos no galda, turklāt īstā laikā, jo no augšas sāka birt akmens šķembas un putekļi piepildīja istabu.
«Ar šo bumbu tu šeit ieradies un ar to laboratoriju arī atstāsi,» es nodomāju.
Dūmi pamazām izklīda. Skolotājs vērīgi pētīja miezeri.
— Tas ir vesels… — viņš čukstēja. — Tas ir vesels, vesels gan! …
Skolotājs pacēla galvu. Arī mēs pametām acis uz griestiem un nevarējām vien nobrīnīties: velvē bija radies prāvs iedobums veselas plaukstas dziļumā. Es, paklausījis skolotāja mājienam, piestūmu pie loga galdu, uzkāpu uz tā un iebāzu roku dobumā …
Cik liels bija mans izbrīns, kād dziļumā sataustīju
kaut ko apaļu! Skolotājs man pasniedza sudraba spoguli. Es, koncentrējis tajā saules staru, skaidri saskatīju savu bumbu. Tātad no miezera tā bija izšāvusies ar tādu spēku, ka izsitusi griestos dziļu caurumu un tur iestrēgusi.
Tika atnesta cērte. Mēs izlauzām daļu no griestiem — un bumba izkrita. Skolotājs ilgi to pētīja, tad prašņāja, kas miezerī esot bijis.
Mēs pūlējāmies atcerēties šai dienai saņemtos uzdevumus, taču nekā neizdomājām, kas varēja radīt tādu grāvienu, kamēr viens no mācekļiem pateica:
— Skolotāj, piedodiet, esmu vainīgs. Uz galda bija drusciņ izbiris sēra, ogles un salpetra pulveris. Mēs to saucam par ugunspulveri. Es to no galda saslaucīju miezerī. Piedodiet mums! …
— Jūs, mīļie bērni, — pēc dažiem klusuma mirkļiem iesāka skolotājs. — Jūs paši nezināt, ko esat atraduši. Man jau sen likās, ka no arābiem pie mums atnākušo ugunspulveri, kas pēc baumām pazīstams arī noslēpumainajai Ķīnai, no kurienes nāk apkrāsotais porcelāns un brīnišķīgie, seno romiešu tik ļoti augstu vērtētie zobeni, man jau sen likās, ka šo pulveri izlietos asiņainajā kara mākslā. Bet man šķita, ka to var izlietot tikai aplenkta cietokšņa sienu sagraušanai. Esmu maldījies. Ja pagatavo bronzas miezeri lielāku un garāku par šo te, tad tas varēs izsviest lielu akmens vai vara bumbu, kas noslaucīs visu savā ceļā! Es redzu jaunu laikmetu. Tas dzimst ugunspulvera dūmos, lidojošu bumbu grāvienos, no kurām nevar paglābt ne vairogs, ne bruņas, ne cietokšņa sienas . .. Žēl, cik žēl! . .. Man žēl tikai viena, ka tu, Odo, savu bumbu esi laidis darbā šodien, nevis agrāk.. . Mani bērni! — turpināja mūsu skolotājs. — Mani bērni… Pār Anglijas karalisti savelkas tumši padebeši. Zemnieki dedzina savu kungu pilis. Viņi tā sauc «Monfor! Monfor!», ka gļēvie baroni un bruņinieki dučiem pāriet no gūsta izbēgušā karaļa un viņa vecākā dēla Eduarda pusē. Būs kauja … Vakar kāds mūks, gauži gudrs cilvēks, kura dzīve ir viens vienīgs gavēnis un dieva lūgšana, tā ka viņš it nemaz nav līdzīgs greznībā un bagātībā nogrimušajiem bagātajiem bīskapiem un kardināliem, man pastāstīja, ka
pie Eivonas upes pulcējoties karaļa un Lesteras grāfa karaspēks. Tur arī izšķirsies karalistes liktenis… Man metas baigi, par Anglijas nākotni domājot. Ja uzvarēs karalis, tad -pāvests, alkatīgais un asiņainais Romas pāvests, iegūs neredzētu varu pār visām Anglijas kārtām! …
Skolotājs izgāja ārā. Es viņam sekoju.
— Odo, — viņš mani uzrunāja, — esmu tev pateicīgs, ka, tev pašam nezinot, tu esi pavēris nākotnes aizkaru. Tu ļoti veiksmīgi mētā savas bumbas, tu esi ļoti veikls, Odo! … Es tev piešķiru Mehānikusa vārdu. Tā tevi sauks vienmēr.
Skolotājs pieliecās un izņēma no savas koka gultas garu bērza stumbra gabalu. Viņš to atvēra, kā atver šķirstiņu, un izvilka no turienes drānā ievīstītu zobenu.
— Ej, Odo! Tu esi jauns un veikls. Es uzrakstīšu dažus vārdus Lesteras grāfam… Varbūt viņš izlietos manas zināšanas. Es nāku nevis ar mieru, bet ar zobenu! … Es tevi gaidīšu, Odo Mehāniķus …
— Skolotāj, — es iebildu, — bet kamēr es aizkļūšu līdz piekrastei…
— Nē, tu tiksi laikā, — mani pārtrauca skolotājs. — Karaspēks pulcējas pie Eivonas upes, bet ne pie tās, kuras ūdeņi plūst uz līci, bet pie tās, kas Glosteras tuvumā ietek Severnas upē. Pa vienu dienu tu līdz tai aizkulsies.
rv
Es gāju visu nakti un visu dienu. Man ceļā stājās meži. Es bridu pāri strautiem. Pret vakaru kādā zaļā norā uzgāju apseglotu zirgu. Tas bija vienās putās, un skaustā tam bija dziļi ietriekta stopa bulta. Es bultu izvilku un jāju tālāk. Kad piejāju pie īvšemas cietokšņa, visam bija beigas …
Man garām pa ceļu aizauļoja karaļa bruņinieki, pēc - tam lēnām aizvilkās gūstekņu bars. Vaidēdams kāds nāvīgi ievainots londonietis man pačukstēja: — Monfors ir nonāvēts, karalis mūs sakāva …
Es rikšoju atpakaj. Zirgs droši tecēja pa tikko saskatāmu taciņu gar strauju upīti, bet drīz nogāzās beigts.
No rīta es iegāju Oksfordā. Neviens mani nesagaidīja, un es devos uz celli pie skolotāja. Viņš mani gaidīja, vaigi tam bija iekrituši, acis no bezmiega sarkanas.
Ar visu spēku viņš iemeta kaktā manis pasniegto zobenu un aizklāja seju ar rokām.
Karalis vajāja visu Angliju. Katru dienu pienāca ziņas par jauniem nāves sodiem un izrēķināšanos ar grāfa Monfora piekritējiem. Skolotājs visu laiku pavadīja ar mums. Stundām ilgi viņš tēloja mums nākamības ainas.
Mēs nevarējām viņam neticēt, tik stipra bija viņa pārliecība.
Rādīdams mums slīpēto apaļo Sīrijas stiklu, viņš zināja stāstīt, ka ar vairākiem šādiem stikliem cilvēki varēšot saskatīt acīm neredzamu mazo ķermeņu noslēpumus, ka cilvēki iemācīšoties saskatīt tālus priekšmetus tik skaidri, it kā tie atrastos tepat blakus. Viņš zināja stāstīt, ka cilvēki uzbūvēšot mašīnas, kas bez cilvēku roku vai iejūgtu zirgu spēka ar milzīgu ātrumu traukšot pa zemes virsu. Ka pienākšot laiks — un cilvēks kā putns lidošot pāri ielejām un kalniem, pāri jūrām un upēm.
Lai gan pagājis daudz gadu un nekas no skolotāja sludinātā nav īstenojies, es joprojām ticu viņa dižajai taisnībai.
Pēc jaunā pāvesta Gregora X pavēles mūs visus kareivju apsardzībā pārvietoja uz Parīzi. Drīz pēc tam manu skolotāju ieslodzīja cellē ar resnām logu restēm. Atvadoties viņš paguva, kā to parasti darīja, katram no mums dot savu uzdevumu. Man viņš piešķīra to pašu arābu rokrakstu, ar kuru pie viņa biju ieradies.
— Odo Mehāniķus, — viņš man sacīja, — esmu pārtulkojis šo rokrakstu, un tajā ir dziļa jēga. Pamēģini izdarīt tā, kā esmu uzrakstījis šā pergamenta otrajā pusē…
Caurām dienām mēs nostāvējām pie klostera mūriem, aiz kuriem bija ieslodzīts mūsu skolotājs. Mēs centāmies pierādīt mūkiem, ka mūsu skolotājam Lielā
Darba veikšanai ir vajadzīga laboratorija, bet mūs pat dzirdēt negribēja …
— Mēs zinām no drošiem avotiem, ka jūsu skolotājs vienu reizi jau ieguvis cēlo zeltu, — mums atbildēja. — Bet, ja runā par mēģinājumiem un jūsu netīrajām retortēm un kolbām, tad gan jābilst, ka patiesība gūstama dievbijīgās pārdomās, nevis jūsu krāšņu elles liesmās un smirdošajos sēra tvaikos.
Saraduši kā draudzīga ģimene, mēs, lielā maģistra mācekļi, atstājām Parīzi. Vairums aizbrauca uz Oksfordu, es posos atpakaļ uz dzimto Namīru. Kāds tirgonis, no gada tirgus mājās braukdams, bija ar mieru mani aizvest uz dzimteni Flandriju. Pēc apiņiem smaržojošos ratos izslējies, es visu laiku lūkojos, kā izgaist klosteris, kas savos mūros bija ieslēdzis manu mīļo skolotāju. Man šķita, ka redzu viņu staigājam pa šauro celli no kakta kaktā un domās beržam akmeņus, laistām izkusušo alvu, savienojot vielas un stihijas, kuras savās rokās just viņam tā patika. Tagad šīm rokām bija ļauts pieskarties tikai papīram, spalvai un senseniem klostera arhīvos nejauši saglabātajiem rokrakstiem …»
Sai vietā pārtrūkst Odo Mehānikusa — dzimtas iesācēja manuskripts.