1.
Tokijas stacijas uzgaidāmajās telpās pie izejas uz Jaesu, kā vienmēr, drūzmējās ļaužu pūlis. Vairākās vietās darbojās gaisa kondicionētāji, kuru uzdevums bija atvēsināt zāli, tomēr tie nespēja izkliedēt svelmi, kas plūstin plūda no sasvīdušajiem braucējiem — jauniešiem, kas posās uz jūru vai kalniem, un svētceļo- tājiem, kuri mirušo piemiņas dienas priekšvakarā steidzās uz savām dzimtajām mājām.
Noslaucījis ar delnu no pazodes sviedru lāses, Ono- dera Tosio saviebās un apskatījās apkārt.
Lietus periodā, jūnijā un jūlija sākumā, bija bijis tikpat auksts kā martā, un laika biroja prognozes vasaru bija paredzējušas vēsu. Bet, lietum rimstoties, pēkšņi iestājās šausmīgs karstums, un nu jau dienām ilgi termometri rādīja pāri trīsdesmit pieciem grādiem. Tokijā un Osakā cilvēki tveices dēļ slimoja un dažs labs pat aizgāja uz viņpasauli. Pie tam ūdens trūkums vasaras mēnešos vēl arvien bija neatrisināta problēma.
Līdz vilciena atiešanai atlika kādas septiņas minūtes. Onodera nebija noskaņots iegriezties tējnīcā, kur viss vārījās un burbuļoja kā putras katlā, tādēļ bez noteikta mērķa sāka lauzties cauri pūlim. Cilvēku ķermeņi, kuriem viņš nejauši pieskārās, bija karsti kā termofori un lipīgiem sviedriem pārklāti. Kalpotājs kreklā ar pusgarām piedurknēm; vidēja vecuma lauku sieviete ar milzīgu saini rokās, iespīlējusi savu plato
augumu droši vien vienīgajos izejamajos svārkos, bet gāzelīgās kājas — kurpēs ar nomītiem papēžiem; jauna meitene sasarkušu seju un nosvīdušu degunu, strīpainā, krūtīm cieši piegulošā rupja auduma kreklā un izaicinošos, gūžām apstieptos džinsos, kas sniedzās tikko līdz ceļiem, un salmu cepurē ar spilgtu lenti. Ejot viņai garām, Onoderam degunā iesitās sasvīdušu padušu un nemazgātu matu tvanīgais smārds. Un viņš tūdaļ nodomāja, ka pats droši vien neož neko labāk — sasvīdis tāpat kā visi, pie tam vēl izelpo džina smaku, jo augu nakti, cīnoties ar bezmiegu, nepārtraukti bija cilājis glāzīti.
Gluži nemanot, Onodera bija nonācis līdz ūdens dzesinātājam pie stacijas sienas. Viņam likās, ka nācis šurp ar nolūku nodzerties, tādēļ noliecās pār krānu, uzmina pedālim, un gaisā uzšāvās vēsa ūdens strūkla.
Bet viņš nedzēra. Saliecies neērtā pozā, ar zemu noliektu galvu un atplestu muti, Onodera stīvi raudzījās sienā aiz ūdens dzesinātāja.
Pāri visai sienai līdz pašiem griestiem stiepās šaura plaisa. Sīka, gandrīz nemanāma, zigzagveidīga. Apakšējā daļa slēpās aiz dzesinātāja kastes. Toties skaidri varēja redzēt, ka pa labi no plaisas siena nedaudz pavirzījusies uz priekšu. Tikai vienu centimetru, augstākais — pusotra centimetra.
— Atļausit! — Onodera izdzirda mazliet saērcinātu balsi. Viņam aizmugurē stāvēja plecīgs gara auguma vīrietis smieklīgā platmalē, kādas pārspīlēti plato malu dēļ mēdza dēvēt par desmitgalonu cepurēm.
Onodera steidzīgi norija lielu ūdens malku un atvirzījās no dzesinātāja.
— Piedodiet… Lūdzu …
Bet tajā brīdī vīrietis nostājās viņam priekšā, un pārsteigtais Onodera ielūkojās viņam sejā.
— Lūk, tā! — un milzīgas, boksa cimdiem līdzīgas rokas cieši apņēma Onoderas plecus.
— Kas vēl nebūs! — bet jau nākošajā acumirklī Onodera iesmējās. — Ak, tas esi tu!
— Vai neesi paģirains? — vīrietis, vārdā Go Ro- kuro, skaļi ievilka gaisu degunā. — Ne jau velti riji ūdeni kā īsta karpa.
— Tā jau nu gluži nebija, — atcirta Onodera. — Bet paģirains gan esmu. Tiesa kas tiesa.
Neklausoties Go noliecās virs dzesinātāja. Likās, ka viņš vienā vilcienā iztukšos visu tvertni.
— Uz kurieni dodies? — ar milzīgo, dzīslaino roku slaucīdams ūdens pilienus no mutes, Go pavērās uz Onoderas pusi.
— Uz Jaidzu, — skanēja atbilde.
— Atkal tas? — Go izpleta labās rokas pirkstus, izteiksmīgi nodemonstrējot ar tiem piķējošu nolaišanos.
— Vispār jā. Bet tu?
— Uz Hamamacu. Tu ar nākošo vilcienu?
— Brauksim laikam kopā? — Onodera parādīja savu biļeti.
— Drīz pienāks. — Go palūkojās pulkstenī. — Saki, ko nozīmē tavs «tā jau nu gluži nebija»?
— Ko? — Onodera nevarēja saprast jautājuma jēgu.
— Vai tu negribēji teikt — tā jau nu gluži nebija, ka riji ūdeni, paģiras lāpot?
Nu ja, nu ja. — Onodera iesmējās. — Paguvu nobaudīt tikai vienu malku, jo tu mani izbiedēji.
— Bet ko tu tik ilgi tur darīji? Burtiski biji sastindzis taisnā leņķī virs krāna. Gribēju jau iespert tev ar kāju zem jostas vietas.
— Rau! — Onodera parādīja uz sienu. — Tas laikam ir tavā kompetencē, ko?
— Vai šī te? — Go piedūra plaisai savu kaulaino pirkstu. — Tīrais nieks, nekā bīstama.
— Esi pārliecināts? Tādam nejēgam kā man grūti spriest. Laikam zemestrīces dēļ?
— Nē, — Go sarauca uzacis. — Es tikai saku, ka tas ir nieks. Ejam. Nāk vilciens.
— Kādēļ brauc uz Hamamacu? Darbs?
Šo jautājumu Onodera uzdeva jau vēsajā bufetē, kur viņi nesteidzoties iebaudīja alu.
— Uz tev zināmu pasākumu.
— «Superekspresis ar lineāro motoru»?
— Jā. Bet problēmas rodas cita pēc citas, tādēļ nekādi nevaram uzsākt pamatdarbus.
Vilciens sāka braukt, ainavas viņpus loga strauji mainījās, uz laiku pievēršot sev Onoderas uzmanību.
— Kas par problēmām? — Onodera atkal pagriezās uz Go pusi.
Cieši satvēris rokā alus kausu, Go domīgi raudzījās izzūdošajās putās.
— Dažādas, — viņš vēl arvien lūkojās kausā. —Pagaidām labāk par tām klusēt. Ja avīžnieki uzošņās, no tiem nevarēs atkauties… Vārdu sakot, iet diezgan raibi…
Onodera vairs nekā neprašņāja un ielēja alu.
— Negribas ticēt, ka sākotnējos mērījumos varētu būt tik daudz kļūdu, — Go runāja klusi, it kā pats sev. — Tajā iecirknī gandrīz viss būs jāmēra no jauna. Ir arī citādākas kļūmes, bet galvenais tas, ka visgrūtākajos posmos viss saiet grīstē tieši tagad, kad būvdarbi jau izvērsti pilnā apjomā.
— Un tas nozīmē, ka …
— Neko sevišķu tas nenozīmē. Man vienkārši liekas, ka pēdējā laikā visa Japāna trīc un dreb kā receklis.
— Ak tā, — Onodera pamāja ar galvu. — Nu jā, tu taču esi pats galvenais, kas veido tos precīzos mēraparātus. Kā viņus īsti sauc — rezonējošie, vai?
— Vai nepaņemsim vēl vienu pudelīti? Jeb vai atgriezīsimies savās vietās, — viņu pārtrauca Go, pārlaizdams acis bufetes telpai, kurā saradās arvien vairāk cilvēku. — Bet kas tev darāms Jaidzu? Vai kāds kuģītis aizgājis dibenā? Tādā svelmainā laikā tavu darbu var tikai apskaust.
— Kas tur ko skaust? — Onodera pasmīnēja. — Līgošos uz Drošības pārvaldes kuģa. Dosimies uz dienvidiem. Esi dzirdējis, kas ir «Vadacumi»? Nu, tātad regulēsim batiskafu.
— Cik tālu brauksit? — Go piecēlās kājās. — Tu saki — uz dienvidiem?
— Dienvidaustrumos no Tori salas. Mazliet uz ziemeļiem no Ogasavaras arhipelāga. Tur pazudusi viena saliņa.
— Vai vulkānisks izvirdums? — Go mazliet aizkavējās pie izejas.
— Nekāds izvirdums, — Onodera iegrūda dūri Go platajā mugurā. — Ņēma un bez kāda iemesla nogrima.
Sidzuokā atvadījies no Go, Onodera pārsēdās uz veco Tokaido līniju. Līdz Jaidzu vajadzēja braukt vecmodīgā vilcienā, kas bija piekabināts elektriskajai lokomotīvei. Nokvēpušā pasažieru vagonā, kādā Onodera jau sen nebija ceļojis, viņu uzrunāja pretim sēdošs saulē iededzis vecis. Drīz vien tam pievienojās vidēja vecuma sieviete, tikpat melnīgsnēja no saules staru iedarbības. Pacienāta ar vārītām olām, viņa nez no kurienes izvilka ārkārtīgi smaržīgu zaļo tēju, kas kā zāļu deva bija ievīstīta smalkā zīda vatē. Teica, ka pati salasījusi un, dodoties ceļā, vienmēr to ņemot līdzi. Lai gan Sidzuokā ir slavens tējas rajons, tomēr tēja, ko pārdod stacijās, nav dzerama. Sieviete uzlēja tējas lapiņām karstu ūdeni no termosa un pacienāja Ono- deru. Veselīga skolniece, kas brauca līdzi vecim, pastāstīja, ka netālu no Toro pilsdrupām atrastas seno laiku apmetnes paliekas, un apvaicājās, kādēļ Onodera brauc uz Jaidzu. Kamēr viņš gudroja, kā labāk atbildēt, vilciens jau apstājās stacijā. Neatlika nekas cits kā atvadīties no ceļabiedriem.
Apstājies uz perona, kur pūta sāļie jūras vēji, viņš paskatījās atpakaļ. Meitene caur atvērto logu māja viņam ar roku. Atbildējis viņai, roku augstu paceļot, Onodera juta, cik dziļi viņu aizkustinājis sirsnīgais cilvēciskums, kas vēl saglabājies ceļojumos pa šiem «vecajiem» dzelzceļiem.
Neviļus viņš domās atgriezās pie Go, kas jau laikam sen sasniedzis Hamamacu. Saprotu, ka tu esi aizrāvies ar superjauno maģistrāli, kas ļaus aizbraukt no Tokijas līdz Osakai vienā stundā un desmit minūtēs, 0 bet tomēr nevajadzētu nodot aizmirstībai arī šo veco vilcienu cilvēcisko vērtību.
Sasniedzis kluso un tukšo Jaidzu ostu — visi zvejas kuteri bija izgājuši selgā —, Onodera pat zem brezenta pārklāja pazina batiskafu uz Drošības pārvaldes patruļkuģa «Hokuto» kvarterklāja.
—Sveiki, — jau no tālienes Onoderam ar roku ināja jūras ģeologs docents Jukinaga; — Piedodiet, ka tā sanāca. Jūs taču esat atvaļinājumā, vai ne?
Vinčas čīkstošās skaņas, enkurķēdes dārdoņa,
griezīgās svilpes, steiga un kņada uz klāja pārsteidza Onoderu. Viņš palūkojās pulksteni.
— Vai jau dodamies ceļā?
— Jā, esam nolēmuši iziet jūrā agrāk, nekā bija paredzēts. — Docents satraukti vēroja piestātni. — ja laikrakstu redakcijām kļūs zināms, kādēļ un uz kurieni dodas «Vadacumi», tad sacelsies liels troksnis.
— Bet viņi taču jau ir iekārtojušies uz meteoroloģiskā kuģa. — Onodera viegli pasmīnēja. — Avīze «M» tādās lietās ir ļoti nadzīga. Tā laikam ir pat noīrējusi civilās aviācijas hidroplānu.
— Jā, vēriens plašs, — Jukinaga paraustīja plecus.
Viņam bija savāda īpašība — kā jūras ģeologs viņš
gandrīz visu laiku pavadīja uz kuģiem, bet nemaz neiedega.
— Nevaru saprast, kāpēc vajadzīgs tāds satraukums, — Jukinaga turpināja. — Vēl nav nekādas skaidrības, un diez vai kas noskaidrosies ari turpat uz vietas.
— Tā jau ir, bet avīžu vīrus pašreiz piemeklējis sava veida sausums, — teica Onodera. — Lasītājiem jau līdz kaklam apnicis ik dienas lasīt par tveici un OdctH trūkumu.
Tāda (gadījuma, — Jukinaga spožajos saules itaroi piemiedza acis, — izcelsies milzīga jezga, ja I .id un izdosies uzost grūtības otrās jaunās maģistrāles būvdarbos.
Ko? — Onodera ar neslēptu izbrīnu ielūkojās docenta sejā. — Jums arī zināms?
— Jā, ir ienākusi šāda tāda informācija, — Jukinaga klusi atbildēja. — Kolēģim 110 ģeoloģijas katedras uzdots slepeni izdarīt apsekošanu. Labi, ja tā problēma skars tikai būvdarbu iecirkņa grunts īpašības. Bet, ja runas izplatīsies, tad…
— Un, ja tās, — Onodera pamāja ar galvu, — tiks saistītas ar Amagi izvirdumu, tad miera vairs nebūs.
Jukinaga sveicienam pacēla roku. Pa betonēto piestātni, mirkdams vienos sviedros, steidzās zema auguma drukns cilvēks. Ar savām mantām viņš aizķēra tīklu žāvēšanas stabiņus un, uzkāpis zivij, kuru kāds bija nometis uz betona, paslīdēja un tik tikko noturējās kājās. Beidzot šis cilvēks bija sasniedzis kuģi.
— Lūdzu, pasteidzieties, — Jukinaga smaidot skubināja. — Tūdaļ dodamies jūrā!
— Bez manis? — resnītis sašuta. — Tikai pamēģiniet… Tik un tā panākšu jūs kaut vai peldus!
— Ko jūs, ko jūs! — Jukinaga paņēma no atnācēja rokām koferi. — Onodera - kun,[1] esiet pazīstami — profesors Tadokoro.
— Ā, jūs esat speciālists jūras vulkānu jautājumos! — Onodera paklanījās. — Bet es strādāju akciju sabiedrībā, kas nodarbojas ar jūras dibena apgūšanu.
— Mana specialitāte ir ģeofizika, — paskaidroja profesors, — bet es bāžu degunu visur, kur tik tas var ielīst. Tādēļ esmu ieskaitīts arī vuikanologos.
Nosviedis uz klāja savas mantas, profesors Tadokoro tūdaļ devās pie brezenta, palūkojās zem tā un ar roku uzsita tērauda pludiņam, kas ļoti līdzinājās mini- zemūdenei.
— Lūk, kāds tas ir! Es jau vairākas reizes griezos pie jūsu vadības, lai man atļauj pavizināties tajā, bet līdz sim allaž tiku noraidīts.
— Pārāk daudz pasažieru… —• Onodera nosmīnēja. — Bet drīz būs gatavs «Vadacumi Nr. 2». Tad kļūs vieglāk.
— Konstrukcija laikam tāda pati kā «Archimedes», tātad varēs ienirt desmittūkstoš metru dziļumā? — profesors Tadokoro, pacēlis uz augšu zili noskūto zodu, vērīgi ielūkojās Onoderā. — Un tāda iekārta tiks izmantota, lai apsekotu jūras straumes un zemūdens klintis, ap kurām mēdz pulcēties zivju bari? Tas taču ir tas pats, kas ķidāt vistu ar miesnieka tuteni.
— Savāda laiviņa. Iegremdēšanas ilgums cieši saistīts ar iegremdēšanas dziļumu. — Onodera noglāstīja batiskafa korpusu. — Piecsimt metru dziļumā var mierīgi peldēt kaut vai veselu dienu. Bet, ja dziļums pārsniedz divi tūkstoši metru, tad peldēšanas ilgums krasi samazinās. Sāk niķoties balasta sistēma. Vārdu sakot, mums ieteikts nenolaisties pārāk lielā dziļumā, kamēr nebūs izdarīta pilnīga noregulēšana. Cerams, ka ar Nr. 2 tādu problēmu nebūs …
— Cik reizes jūs nolaidāties jūras dzelmē?
— Līdz deviņi tūkstoši metriem četras reizes, bet divas reizes — pāri desmit tūkstošiem. Un nekas briesmīgs nenotika…
— Bet vai izturētu, ja nolaistos Vitjaza dzelmē?1 — profesors domīgi vaicāja.
— Ja ar Nr. 2, tad gan… Jo sevišķi tādēļ, ka tas būs apgādāts ar iežu paraugu savācēju…
— Jukinaga, — it kā kaut ko atcerējies, profesors Tadokoro atvirzījās no «Vadacumi», — mums jāaprunājas.
Uzlicis roku docentam uz pleca, profesors kopā ar viņu nozuda kajītē. Onodera viens pats palika pie bati- skafa. Kuģa virsnieks devās apgaitā, pārbaudīt braucējus. Sirēna vēstīja, ka «Hokuto» gatavs doties ceļa. Atlaida tauvas, aiz kuģa pakaļgala ūdens sakūlās baltās putās, un pelēki zilais patruļkuģis ar deviņi simti piecdesmit tonnu lielu tilpumu viegls un ātrs atgaja no piestātnes.
Onodera izvilka no portfeļa firmas mapīti un pārlūkoja dokumentus par «Vadacumi» nodošanu. Šķiet, ka viss kārtībā. Noregulēšanu viņš uzsāks selga vai pievakarē, kad kļūs vēsāks.
Uz klāja parādījās drukns vīrietis ar izdzisušu kukurūzas stiebra pīpi zobos.
— Ko? — Onodera brīnījās. — Arī tu esi te?
— Jā, nevaru paļauties tikai uz papīriem, — nervozi iesmējās stūrmanis Jūki, kas bija vadījis «Vadacumi» iepriekšējā reizē. — Krastā pekles svelme. Labak palīdzēšu remontdarbos.
— Domāju, ka līdz Hačidzjo salai tiksim galā, — Onodera uzmeta acis «Vadacumi», — bet no turienes tu varēsi atgriezties ar lidmašīnu. Laikam esi krietni paguris?
— Būs redzams, — Jūki izdauzīja pīpi pret kuģa bortu un nospļāvās. — Šim kuģītim ātra gaita, līdz Hačidzjo tiksim vienā pūtienā. Bet mums ir jaizjauc otrās dzenskrūves pārslēdzējs. Tā reizēm negriežas atpakaļgaitā.
— Dokumentos minēti ieskrambājumi gondolas dibenā. Cerams, ka nav nekas nopietns, vai ne? — Onodera ielūkojās zem batiskafa. Zemūdenei līdzīgā plu< diņa apakšējā daļā bija piestiprināta smagnēja rotējoša eliptiska gondola no superizturīga molibdēna tērauda.
— Nieka skrambiņas. Nav ko uztraukties. Bet nedaudz cietis sānu iluminators. Esmu atvedis rezerves organisko stiklu.
Zvejnieku savienības uzdevumā «Vadacumi» pētīja jūras dibenu Surugas līča Senoumi kvadrātā. Tādēļ tas bija novietots uz liela tralera klāja Jaidzu ostā. Tajā laikā no dienvidiem pienāca ziņas par salas nogrimšanu un uz notikuma vietu ar meteokuģi devās speciāla komisija, kuras kodolu sastādīja galvenokārt laika biroja darbinieki. Pēc Jūki vārdiem, ar lūgumu atsūtīt «Vadacumi» esot griezies kāds šīs komisijas dalībnieks — okeanologs, kam ir liela autoritāte Zinātnes un tehnikas pārvaldē.
Vai velak Ienāca vel kādas ziņas? — Onodera vriiļ'i aplūkoja Juki nelielo augumu. — Pēdējā laika le*.lādes ļoti nervozi reaģē uz visu, kas notiek Fudzi vulkāniskajā joslā. Kas tur tāds sevišķs noticis? Nogrimusi kāda neapdzīvota saliņa…
— Gluži neapdzīvota laikam gan nav bijusi, — Jūki sašķobīja seju, un tad īsti varēja manīt, cik tā ir pārguruši. — Stāsta, ka tur esot bijuši kanaku zvejnieki. Reizēm viņi meklē salā patvērumu no vētrām.
— Tātad viņi bijuši aculiecinieki? — Onodera satraukti jautāja. — Atradušies uz salas un izglābušies?
— Jā. Tajā vakarā salas piekrastē enkuru esot izmetis japāņu zvejas kuģis, — sāka stāstīt Jūki, apsēdies uz tauvas rituļa. — Tas izglābis kanakus, bet tagad tie it kā esot pārcelti uz meteokuģa…
— Tu slikti izskaties, — Onodera uzlika roku uz Jūki pleca. — Atpūties kajītē. Remontu sāksim uz vakara pusi.
— Jāsāk ātrāk, — Jūki ierosināja. — Tu laikam nezini, ka mūsu kuģis traucas uz priekšu ar vidējo ātrumu divdesmit pieci mezgli. Kā īsts mīnu kuģis.
— Lai būtu kā būdams, bet īsto iegremdēšanu sāksim tikai parīt. — Onodera pavilka Jūki aiz rokas, tā liekot viņam piecelties. — Ej atpūties.
— Nolādēts! Šķiet, ka, lietojot akvaiangu, esmu sa- rijies hēliju, — Jūki grīļodamies mēģināja jokot. — Nu, labi, iešu arī. Uzturēšu tev sakarus ar kuģi…