Vasarnīca nīkulīgā bērzu birztalā likās neapdzīvota — lievenis sapuvis, logi aizslēģoti un aizsisti ar dēļiem. Mezonīnā izdauzītas rūtis, mājas stūri zem notekcauruļu atliekām apauguši ar sūnām, zem palodzēm kuploja balandas.
— Jums taisnība — tur kāds dzīvo, — Šeļga teica, aplūkojis vasarnīcu no kokiem, pēc tam piesardzīgi apgāja tai apkārt. — Šodien šeit bijuši . . . Bet kāda velna pēc viņiem bija jālien pa logu? Taraškin, panāciet šurp, te noticis kas nelāgs!
Viņi ātri piegāja pie lieveņa. Uz tā bija redzamas zābaku pēdas. Pa kreisi no lieveņa iešķībi karājās svaigi norauts slēģis. Logs atvērts uz iekšpusi. Zem loga miklās smiltīs — atkal zābaku nospiedumi. Pēdas lielas, acīm redzot smaga cilvēka pēdas, un otras — mazākas, šauras, ar purngaliem uz iekšu.
— Uz lieveņa citu apavu pēdas, — Seļga sacīja.
Viņš ielūkojās pa logu iekšā, klusi iesvilpās, pasauca:
— Hei, onkulīt, jums logs vaļā, skaties, ka neaizstiepj ko prom!
Neviens neatbildēja. No pustumšās istabas plūda nepatīkama saldena smaka.
Šeļga pasauca skaļāk, uzkāpa uz palodzes, izvilka revolveri un klusi ielēca istabā. Aiz viņa ierāpās arī Taraškins.
Pirmā istaba bija tukša, zem kājām mētājās sadauzīti ķieģeļi, apmetuma gabali, avīžu driskas. Puspievērtas durvis veda uz virtuvi. Te uz plīts, zem aprūsējuša dūm- tvera, uz galdiem un ķebļiem stāvēja prīmusi, porcelāna tīģeļi, stikla un metala retortes, bundžas un cinka kastes. Viens no prīmusiem izdegdams vēl šņāca.
Šeļga atkal pasauca: «Hei, onkulīt!» Pašūpoja galvu un piesardzīgi pavēra durvis uz pustumšu istabu, kuru, spiezdamies caur slēģu spraugām, pāršķēla plakani saules stari.
— Lūk, viņš! — Šeļga iesaucās.
Istabas dzijumā uz dzelzs gultas augšpēdu gulēja apģērbies cilvēks. Viņa rokas bija atvilktas aiz galvas un stingri piesietas pie gultas stieņiem. Kājas aptītas ar virvi. Žakete un krekls uz krūtīm pārplēsti. Galva nedabiski atliekta atpakaļ, asi rēgojās bārdiņa.
— Redz, kā tie viņu, — Seļga teica, aplūkodams zem noslepkavotā krūšu galiņa līdz rokturim ietriekto somu dunci. — Spīdzinājuši… Skatieties …
— Vasilij Vitaļjevič, tas ir tas pats, kas atbrauca ar laivu. Viņš nogalināts ilgākais pirms pusotras stundas.
— Palieciet šeit, sargājiet, neko neaiztieciet, nevienu nelaidiet iekšā, — vai dzirdat, Taraškin?
Pēc dažām minūtēm Šeļga no kluba runāja pa telefonu:
— Norīkojiet cilvēkus uz stacijām . . . Pārbaudiet visus pasažierus … Kontroli visās viesnīcās. Pārbaudiet visus, kas atgriezušies starp sešiem un astoņiem no rīta. Aģentu un suni manā rīcībā.