Nākamajā rītā Bilbo pamodās, pirmajiem saules stariem spīdot tieši acīs. Viņš pielēca kājās, lai paskatītos pulkstenī un steigtos uzlikt uz uguns katliņu, — un atklāja, ka nemaz nav savās mājās. Tā nu viņš atkal apsēdās un veltīgi ilgojās pēc rīta peldes un ziepēm. To viņam vajadzēja pieciest, tāpat kā brokastu tēju ar grauzdētu maizi un šķiņķa šķēli, un tā vietā iztikt ar aukstu jērgaļu un trusi. Un pēc tam vajadzēja atkal posties ceļam.
Šoreiz viņš varēja uzrāpties ērglim mugurā un patverties starp tā spārniem. Gaiss nosvelpa viņam pāri galvai, un Bilbo aizvēra acis. Piecpadsmit ērgļi pacēlās no kalna klinšainās malas, kamēr rūķi sauca ardievas un solījās atmaksāt Ērgļu Valdniekam, ja vien kādreiz rastos iespēja. Saule joprojām kavējās pašā austrumu pusē. Rīts bija vēss, un migla sedza ielejas un ieplakas un tinās šur tur ap kalnāju virsotnēm. Bilbo bailīgi pavēra vienu aci un redzēja, ka putni jau ir augstu gaisā un visa pasaule dziļi lejā, un kalni atkāpjas arvien tālāk aizmugurē. Viņš atkal aizvēra acis un pieķērās ērglim ciešāk.
— Neknieb! — uzsauca ērglis. — Nevajag būt bailīgam kā trusim, kaut gan tu patiešām ļoti izskaties pēc truša. Rīts ir pavisam skaidrs un vējiņš tik tikko manāms. Kas var būt vēl jaukāks par lidošanu?
Bilbo labprāt būtu sacījis: «Silta vanna un pēc tam vēlīnas brokastis ārā uz mauriņa,» — tomēr nosprieda, ka labāk neteikt neko, un tikai atlaida savu tvērienu drusku vaļīgāk.
Pēc laba laika ērgļi acīmredzot bija ieraudzījuši vietu, pēc kuras lūkojās, — ieraudzījuši pat no šī lielā augstuma, jo tie sāka laisties lejup, mezdami lielus spirālveida lokus. To viņi darīja labu brīdi, un beidzot hobits atkal atvēra acis. Zeme tagad bija daudz tuvāk, zem viņiem slējās koki, kas izskatījās pēc ozoliem un gobām, un pletās zaļi lauki, caur kuriem tecēja upe. Bet zemes vidū pacēlās milzīgs klintsakmens, gandrīz vai akmens kalns, nostājies taisni upei ceļā un likdams tai mest līkumu, — kā pēdējais attālo kalnu robežstabs vai akmens bluķis, ko daudzu jūdžu attālumā atsviedis līdzenuma vidū kāds milžu milzis.
Sī klintsakmens virsotnē ērgļi pa vienam ātri nosēdās un nolaida savus pasažierus.
— Laimīgu ceļu, lai kurp tas jūs vestu, — viņi sauca, — līdz jūsu ligzdas atkal jūs saņems atpakaļ! — Tas ir izplatīts laipns vēlējums ērgļu starpā.
— Lai vēji zem jūsu spārniem nes jūs turp, kur saule un mēness staigā! — atbildēja Gendalfs, kurš zināja pareizo atbildi.
Un tā viņi šķīrās. Un, lai gan Ērgļu Valdnieks vēlāk kļuva par Visu Putnu Karali un nēsāja zelta kroni un viņa piecpadsmit virsaiši zelta aproces (kas bija darinātas no rūķu dāvātā zelta), Bilbo nekad tos vairs neredzēja — vienīgi augstu, tālu gaisā, Piecu Armiju kaujā. Bet, tā kā par to būs runa šī stāsta beigās, šobrīd mēs pie tā nekavēsimies.
Akmens kalna virsotnē bija lēzens laukums, un no tā labi iestaigāta taka ar daudziem pakāpieniem veda lejup uz upi, kurai pāri lielu, plakanu akmeņu pāreja viņā pusē savienojās ar plašu zālāju. Pakāpienu lejgalā, tuvu pie akmeņu pārejas sākuma atradās neliela un ērta, oļiem klāta ala. Seit ceļinieki sapulcējās un sprieda, ko darīt tālāk.
— Es vienmēr cerēju, ka pārvedīšu jūs visus sveikus un-veselus (ja vien iespējams) pāri kalniem, — teica burvis, — un tagad, pateicoties prasmīgai rīcībai un labai veiksmei, man tas ir izdevies. Šobrīd mēs esam tikuši krietni tālāk uz austrumiem, nekā es jebkad biju domājis iet ar jums kopā, jo galu galā šī nav mana dēka. Iespējams, ka es tajā vēl atgriezīšos, pirms viss būs galā, bet tagad mani gaida citi steidzami pienākumi.
Rūķi novaidējās un izskatījās gauži sarūgtināti, un Bilbo pat apraudājās. Viņi bija sākuši domāt, ka Gendalfs nāks viņiem līdzi visu ceļu un vienmēr palīdzēs izkļūt no visām likstām. — Tūlīt es vēl nepazudīšu, — viņš teica. — Dienu vai divas es vēl varu palikt kopā ar jums. Varbūt es varēšu jums palīdzēt pašreizējās grūtībās, un arī man pašam mazliet vajadzīga palīdzība. Mums nav ne ēdamā, ne bagāžas, ne poniju, uz kā jāt; un jūs nezināt, kur atrodaties. To es jums varu pateikt. Jūs joprojām esat vairākas jūdzes uz ziemeļiem no takas, pa kuru mēs būtu gājuši, ja steigā nebūtu pametuši kalnu pāreju. Sai apvidū dzīvo ļoti maz cilvēku, ja vien to skaits nav audzis, kopš es te biju pēdējoreiz, tas ir, pirms vairākiem gadiem, Taču te ir kāds, kuru es pazīstu un kurš dzīvo diezgan netālu. Sis Kāds izcirta pakāpienus lielajā klintī — ja nemaldos, viņš sauc to par Kerroku. Bieži viņš te nerādās un dienā nepavisam ne, un gaidīt viņu nebūtu gudri. Patiesību sakot, tas būtu ļoti bīstami. Mums jāiet un viņš jāuzmeklē; un, ja mūsu tikšanās noritēs sekmīgi, tad, domājams, es došos projām un, tāpat kā ērgļi, vēlēšu jums «laimīgu ceļu, lai kurp tas jūs vestu!».
Rūķi lūdzās, lai Gendalfs tos neatstāj. Tie piedāvāja viņam pūķa zeltu, sudrabu un dārgakmeņus, tomēr viņš savu lēmumu negrozīja. — Gan redzēsim, gan redzēsim! — viņš teica. — Un man šķiet, ka es jau esmu nopelnījis daļiņu no jūsu pūķa zelta — kad jūs tiksiet pie tā.
Pec tam rūķi mitējas lūgties. Viņi nometa drebes un izpeldejas upe, kas bija sekla, dzidru ūdeni, ar akmeņainu braslu. Kad viņi bija saulē apžāvējušies — nu jau tā sildīja
itin brangi —, visi jutās atspirguši, kaut arī vēl drusku sabozušies un mazliet izsalkuši. Drīz viņi šķērsoja upi (nesdami hobitu uz muguras) un tad sāka soļot cauri garai, zaļai zālei un lejup gar kupli zarotu ozolu un staltu gobu rindām.
— Un kāpēc to sauc par Kerroku? — jautāja Bilbo, iedams blakām burvim.
— Viņam tas ir Kerroks tāpēc, ka viņš to tā dēvē. Šādus veidojumus viņš sauc par kerrokiem, bet šis ir Kerroks ar lielo burtu, jo vienīgais atrodas tik tuvu viņa mājai un viņš to labi pazīst.
— Kas sauc? Kas pazīst?
— Tas pats Kāds, par kuru es jau runāju, — ļoti ievērojama būtne. Jums visiem jāizturas ļoti laipni, kad es jūs iepazīstināšu. Es nosaukšu jūsu vārdus lēnām, droši vien ik pa diviem; un jums no visas tiesas jāuzmanās, lai viņu nesaniknotu, citādi dievs zina, kas notiks. Dusmās viņš var būt briesmīgs, kaut gan labā omā ir itin laipns. Tomēr man jūs jābrīdina, ka dusmas viņam uznāk ātri.
Rūķi, dzirdēdami burvi tā runājam ar Bilbo, visi sapulcējās apkārt. — Vai tā ir tā pati persona, pie kā tu mūs ved? — viņi jautāja. — Vai tu nevarēji atrast kādu rāmāku radījumu? Vai tu nevarētu izteikties drusku skaidrāk? — un tā joprojām.
— Jā, tā pati! Nē, nevarēju! Un es izteicos pietiekami skaidri, — burvis pikti atbildēja. — Ja gribat zināt vēl vairāk, viņa vārds ir Beorns. Viņš ir ļoti stiprs; viņš ir ādu mainītājs.
— Ko? Ādu tirgonis, vai vīrs, kas pārvērš trušādas par vāverādām? — jautāja Bilbo.
— Ak augstā, žēlīgā debess, ne, ne, NE, NE, — atsaucas Gendalfs. — Pacenties taču nerunāt tādas aplamības, mister Bagins, ja vari, un visu debess brīnumu vārdā nepiemini vairs ādu tirgoņa vārdu, kamēr atrodies simt jūdžu robežās no viņa mājas, tāpat nepiesauc ne seģeni, ne apmetni, ne puskažoku, ne uzroci, ne citu līdzīgu nožēlojamu vārdu! Viņš ir ādu mainītājs. Viņš maina savu ādu; reizēm viņš ir milzīgs, melns lācis, reizēm liels, stiprs, melnmatains vīrs ar milzu rokām un garu bārdu. Daudz neko vairāk es jums pastāstīt nevaru, bet ar to jums vajadzētu pietikt. Daži saka — viņš esot lācis, kas cēlies no lielajiem, senajiem kalnu lāčiem, kuri te dzīvoja, iekams ieradās milži. Citi apgalvo, ka viņš esot cilvēks, kas cēlies no pirmajiem cilvēkiem, kuri te dzīvoja, pirms šajā pasaules malā parādījās Smogs un citi pūķi un pirms no ziemeļiem uz kalniem pārvācās goblini. Grūti pateikt, kam taisnība; drīzāk man šķiet, ka pēdējiem. Viņš nav tas, par ko mēdz uzdot daudz jautājumu. Visādā ziņā sveša burvju vara viņu nav skārusi — viņam ir pašam sava. Viņš dzīvo ozolu birzī, lielā koka mājā; un kā cilvēks viņš audzē lopus un zirgus, kas gandrīz tikpat brīnumaini kā viņš pats. Tie viņam strādā un sarunājas ar viņu. Viņš tos neēd; arī meža dzīvniekus viņš nemedī un neēd. Viņam ir stropi — un stropos milzu bites, un viņš pārtiek galvenokārt no krējuma un medus. Kā lācis viņš mēdz apstaigāt tālus apvidus. Reiz kādu nakti es redzēju viņu vienu pašu sēžam Kerroka virsotnē un vērojam, kā mēness slīd uz Miglas Kalnu pusi, un dzirdēju, kā viņš norūcās lāču mēlē: «Pienāks diena, kad tie aizies bojā un es atgrie-, zīšos tur!» Tāpēc es domāju, ka viņš ir pats savulaik atnācis no kalniem.
Bilbo un rūķiem tagad bija daudz, ko pārdomāt, un viņi vairāk jautājumu neuz- deva. Priekšā vēl bija prāvs ceļa gabals. Te viņi kāpa augšup pa nogāzi, te virzījās lejup ielejā. Kļuva ļoti karsts. Palaikam viņi apsēdās koku ēnā atpūsties, un tad Bilbo jutās tik izsalcis, ka būtu ar mieru ēst zīles, ja vien tās būtu tik gatavas, lai kaut viena nokristu no koka.
Bija jau krietna pēcpusdiena, kad viņi ievēroja ceļā parādāmies palielus laukumus ar vienāda veida puķēm, it kā tās būtu stādītas. Sevišķi daudz redzēja āboliņu — viļņojošus laukus bastarda āboliņa un sarkanā āboliņa un platas joslas zemā, baltā, medaini smaržīgā āboliņa. Gaiss bija pilns dūkoņas, sanoņas un zuzēšanas. Visur rosīgi lidinājās bites. Un kādas bites! Bilbo nekad vēl nebija tādas redzējis.
«Ja tāda man iedzeltu,» viņš nodomāja, «es piepamptu divreiz lielāks, nekā esmu!» Tās bija lielākas par sirseņiem. Trani izskatījās krietni prāvāki par jūsu īkšķi, un dzeltenās joslas uz to tumšmelnajiem ķermeņiem spīdēja kā ugunīgs zelts. — Drīz būsim klāt, — teica Gendalfs. — Seit sākas viņa bišu ganības.
Pēc neilga laiciņa viņi nonāca pie lielu un ļoti vecu ozolu rindas; aiz tiem stiepās augsts dzeloņkrūmu dzīvžogs, kam cauri nevarēja ne redzēt, ne izspraukties.
— Jūs labāk pagaidiet tepat, — burvis sacīja rūķiem, — un, kad es saukšu vai iesvilpšos, sāciet nākt nopakaļ — jūs jau redzēsiet mani pa gabalu —, bet atcerieties: tikai pa diviem un katri divi pēc piecu minūšu starplaika. Bomburs ir visresnākais un viens var iet par diviem, lai viņš nāk pēdējais un viens pats. Ejam, mister Bagins! Kaut kur uz šo pusi jābūt vārtiem.
To teicis, viņš devās uz priekšu gar dzīvžogu, paņēmis izbiedēto hobitu sev līdzi.
Drīz viņi nonāca pie koka vārtiem; tie bija augsti un plati, un aiz tiem varēja redzēt dārzu un zemu koka ēku puduri; dažas mājas bija apjumtas salmiem un būvētas no netēstiem baļķiem; tur bija šķūņi, staļļi, kūtis un gara, zema koka māja. Iekšpusē, lielā dzīvžoga dienvidu malā, stāvēja daudzas rindas stropu ar zvanveida salmu jumtiņiem. Milzu bites lidoja turp un atpakaļ, līda iekšā un ārā, un gaisā valdīja nemitīga dūkoņa.
Burvis un hobits atgrūda vaļā smagos, čīkstošos vārtus un pa platu celiņu devās uz mājas pusi. Pa zālāju atrikšoja vairāki labi kopti zirgi spožu spalvu un, ar saprātīgu skatienu uzmanīgi nopētījuši nācējus, aizrikšoja ēku virzienā.
— Aizskrēja pastāstīt viņam par svešinieku ierašanos, — teica Gendalfs.
Drīz viņi sasniedza pagalmu, kuru no trim pusēm iejoza koka māja ar diviem gariem spārniem. Tā vidū gulēja liels ozola stumbrs un kaudze nocirstu zaru. Turpat stāvēja milzīga auguma vīrs ar biezu, melnu bārdu un matiem, lielām, kailām rokām un mezglaini muskuļotām kājām. Viņš bija tērpies līdz ceļiem garā vilnas tunikā un atbalstījās uz liela cirvja. Zirgi stāvēja viņam blakām, piebāzuši purnu vīra plecam.
— Ū! Te viņi ir! — vīrs sacīja zirgiem. — Sie neizskatās bīstami. Varat iet! — Viņš pasmējās varenus, dārdošus smieklus, nolika cirvi un panācās uz priekšu.
— Kas jūs esat, un ko jūs gribat? — viņš strupi noprasīja, nostājies nācējiem pretī — krietni lielāks un garāks par Gendalfu. Ko nu par Bilbo — tas būtu viegli varējis iztecēt saimniekam caur kājstarpi, neskarot brūnās tunikas apakšmalu, un pat galvu nevajadzētu pieliekt.
— Es esmu Gendalfs, — teica burvis.
— Pirmoreiz dzirdu, — norūca vīrs, — un kas tas par sīkuli? — viņš noprasīja un pieliecies nopētīja hobitu no pinkaino, saraukto uzacu apakšas.
— Tas ir misters Baginss, hobits no labas ģimenes un ar nevainojamu slavu, — sacīja Gendalfs. Bilbo palocījās. Viņam nebija cepures, ko nocelt, un viņš mokoši apjauta savu iztrūkušo pogu tukšās vietas.
— Es esmu burvis, — turpināja Gendalfs. — Es par jums esmu dzirdējis, kaut arī jūs neesat dzirdējis par mani; bet varbūt jums gadījies dzirdēt par manu krietno brālēnu Radagastu, kurš dzīvo netālu no Drūmmeža dienvidu robežām?
— Jā, šķiet, ka tīri ciešams vīrs, kādi nu burvji vispār mēdz būt. Esmu viņu pāris reižu saticis, — teica Beorns. — Labi, tagad es zinu, kas jūs esat, vai vismaz, kas sākāties esam. Un ko jūs gribat?
— Atklāti runājot, mēs esam palikuši bez bagāžas un gandrīz nomaldījušies no ceļa, un mums ļoti vajadzētu palīdzību vai vismaz padomu. Varu pateikt, ka pārcietām diezgan grūtus brīžus kalnos goblinu dēļ.
— Goblinu dēļ? — pārjautāja lielais vīrs vairs ne tik skarbi. — Oho, tātad jūs esat saskrējušies ar viņiem, ko? Kāpēc jūs līdāt viņiem tuvumā?
— Mums nebija tāda nodoma. Viņi mūs pārsteidza naktī uz pārejas, pa kuru mums vajadzēja iet; mēs nācām šurp no tālajām zemēm rietumu pusē — tas ir garš stāsts.
— Tad labāk nāciet iekšā un izstāstiet man kādu daļu no šī stāsta, ja vien tas nepaņems visu dienu, — teica vīrs, ievezdams viņus pa tumšām durvīm no pagalma mājā.
Sekodami viņam, burvis un Bilbo nokļuva plašā telpā ar pavardu pašā vidū. Lai gan bija vasara, tajā dega malka, un dūmi kāpa augšup gar nomelnējušām spārēm, meklēdami izeju — caurumu jumtā. Viņi izgāja cauri šai krēslainajai telpai, ko apgaismoja vienīgi uguns un atvere jumtā, un pa citām — mazākām durvīm iegāja tādā kā verandā, ko balstīja koka pāļi — atsevišķi koku stumbri. Tā pavēra skatu uz dienvidiem, un to vēl sildīja un apgaismoja rietošās saules ieslīpie stari, kas meta zeltainu mirdzumu pār puķu pilno dārzu, kurš stiepās līdz pat slieksnim. .
Tur viņi apsēdās uz koka soliem, un Gendalfs uzsāka savu stāstu, un Bilbo šūpoja kājas, pētīdams puķes dārzā un prātodams, kā tās varētu saukties, jo pusi no tām viņš nekad vēl nebija redzējis.
— Es kopā ar pāris draugiem šķērsoju kalnus… — stāstīja burvis.
— Pāris? Es redzu tikai vienu, turklāt pavisam sīku, — pārtrauca Beorns.
— Nu, taisnību sakot, man negribējās jūs traucēt ar lielāku baru, iekams nebiju pārliecinājies, vai neesat aizņemts. Es viņus pasaukšu, ja atļaujat.
— Lai notiek, sauciet!
Tad Gendalfs gari un spalgi iesvilpās, un drīz ap mājas stūri pa dārza taku ieradās Torins un Douri un apstājušies zemu palocījās.
— Nevis pāris, bet trīs, jūs tātad gribējāt teikt! — atzīmēja Beorns. — Bet tie jau nav hobiti, tie ir rūķi!
— Torins Ozolvairogs jūsu rīcībā! Douri jūsu rīcībā! Gatavi pakalpot! — teica abi rūķi, vēlreiz palocīdamies.
— Man jūsu pakalpojumus nevajag, pateicos! — atbildēja Beorns. — Toties, cik saprotu, jums vajag manējos. Es neesmu nekāds rūķu sirdsdraugs, bet ja jūs patiešām esat Torins (Trora dēla Treina dēls) un ja jūsu ceļabiedrs ir godavīrs, un ja jūs esat goblinu ienaidnieki, un ja jums nav padomā nekādi nedarbi manā zemē — bet kas jums, starp citu, ir padomā?
— Viņi dodas uz savu tēvutēvu zemi tālu austrumos aiz Drūmmeža, — iestarpināja Gendalfs, — un tikai pilnīgas nejaušības dēļ mēs atrodamies jūsu zemē. Mēs šķērsojām kalnus pa Augsto Pāreju, kam vajadzēja mūs izvest uz ceļa dienvidos no jūsu zemes, bet tad mums uzbruka ļaunie goblini — kā es jau dzīros stāstīt.
— Nu, tad stāstiet ar! — teica Beorns, kurš nemēdza būt īpaši laipns.
— Sacēlās briesmīga vētra; akmens milži iznāca kalnos un mētāja klintsbluķus, * un pārejas galā mēs patvērāmies alā — hobits, es un daži mūsu ceļabiedri…
— Vai divus jūs saucat par dažiem?
— Ak, nē. Patiesībā to bija vairāk nekā divi.
— Kur tad viņi ir? Nogalināti, apēsti, atgriezušies mājās?
— Ak, nē. Visi acīmredzot neatnāca šurp, kad es svilpu. Laikam sakautrējušies. Redziet, mēs ļoti baidījāmies, ka esam pārāk daudzi, lai visi tiktu uzņemti.
— Nu tad svilpiet vēlreiz! Tāpat jau esat pietiekoši daudzi, un vēl pāris cilvēku neko neizšķirs, — norūca Beorns.
Gendalfs iesvilpās vēlreiz, bet Nouri un Ouri parādījās gandrīz ātrāk, nekā viņš bija beidzis, jo, kā jūs atceraties, Gendalfs tika pieteicis tiem nākt pa pāriem ik pēc piecām
minūtēm.
— Sveiki! — uzsauca Beorns. — Jūs varen aši ieradāties — kur tad jūs slēpāties? Gluži kā rotaļu velniņi no atsperu kastītēm. Nāciet nu šurp!
— Nouri jūsu rīcībā, Ouri jūsu rīcībā, gatavi…
— Pateicos! Kad man vajadzēs jūsu palīdzību, es paprasīšu pats. Sēdieties, un turpināsim stāstu, citādi mēs to nepabeigsim līdz vakariņu laikam.
— Tiklīdz mēs bijām aizmiguši, — turpināja Gendalfs, — alas dibenā atvērās plaisa, izskrēja goblini, sagrāba hobitu un rūķus, un visu mūsu poniju baru…
— Poniju baru? Vai tad jūs bijāt kāds ceļojošais cirks, vai? Jeb vai jums bija ļoti daudz kravas? Jeb vai jūs sešus parasti saucat par baru?
— Nē, nē! Patiesībā poniju bija vairāk par sešiem, jo mēs paši bijām vairāk — āre, te ir vēl divi! — Tieši tajā brīdī parādījās Beilins un Dveilins un palocījās tik zemu, ka bārdas skāra akmens grīdu. Lielais vīrs sākumā rauca pieri, taču rūķi cik spēdami pūlējās būt ārkārtīgi laipni un klanījās, un locījās, un māja ar kapucēm sev gar ceļgaliem (kā labi audzinātiem rūķiem pieklājas), kamēr viņš mitējās bozties un sāka kratīties smieklos — tik komiski šie rūķi izskatījās.
— Bars gan, tiesa, — viņš teica. — Varen jautrs bars. Ienāciet, brašie zēni, un sakiet — kā tad jūs sauc? Pakalpot man nevajag, pasakiet tikai vārdus un tad apsēdieties un beidziet kratīties!
— Beilins un Dveilins, — tie pateica, neuzdrīkstēdamies apvainoties, un apsēdās taisni uz grīdas, izskatīdamies visai pārsteigti.
— Un nu stāstiet tālāk! — Beorns teica burvim.
— Kur es paliku? Ak, jā — mani tie nesagrāba. Es nospēru pāris goblinu ar zibeni …
— Labi! — noņurdēja Beorns. — Tad jau no burvja tomēr ir savs labums.
— … un ieslīdēju alas iekšpusē, pirms aizvērās plaisa. Es sekoju viņiem līdz galvenajai zālei, kas bija pilna goblinu. Tur sēdēja Milzu Goblins ar trīsdesmit vai četrdesmit bruņotiem sargiem. Es pie sevis nodomāju: pat tad, ja viņi nebūtu saķēdēti kopā, ko viens ducis var iesākt pret tik daudziem?
— Ducis! Pirmoreiz dzirdu, ka astoņus sauc par duci. Vai varbūt jums ir vēl kādi atsperu velniņi, kas nav izlēkuši no kastītes?
— Nu jā, un izskatās, ka te ir vēl divi no viņiem — ja nemaldos, Fili un Kili, — teica Gendalfs, kad parādījās abi minētie un apstājušies sāka smaidot klanīties.
— Nu, diezgan! — teica Beorns. — Sēdieties un esiet klusi! Stāstiet tālāk, Gen- dalf!
Un Gendalfs turpināja stāstu, kamēr tika līdz cīņai tumsā, izbēgšanai pa lejas vārtiem un pārbīlim, kad atklājās, ka misters Baginss palicis iepakaļ. — Mēs pārskaitījām sevi un redzējām, ka hobita nav. Bijām palikuši tikai četrpadsmit!
— Četrpadsmit! Pirmoreiz dzirdu, ka desmit bez viena ir četrpadsmit. Vai nu jūs gribējāt teikt deviņi, vai arī neesat nosaukuši man visus savu ceļabiedru vārdus.
— Nu, vēl jūs neesat redzējuši Oinu un Gloinu. Un, debestiņ, te jau viņi ir! Ceru, ka piedosiet viņiem par traucējumu.
— Lai tak nāk! Ašāk! Nāciet šurp, jūs abi, un apsēdieties! Bet paklausieties, Gen- dalf, pat tagad sanāk tikai — jūs, desmit rūķu un hobits, kurš pazuda. Tas ir, vienpadsmit (un viens pazudušais), nevis četrpadsmit, ja vien burvji skaita tāpat kā citi cilvēki. Bet tagad, lūdzu, stāstiet tālāk! — Beorns centās to īpaši neizrādīt, bet šis stāsts bija viņu patiesi ļoti ieinteresējis. Redziet, viņš kādreiz bija labi pazinis tieši to kalnu daļu, ko aprakstīja Gendalfs. Viņš pamāja ar galvu un norūcās, kad izdzirda par hobita atrašanos un par šļūkšanu lejup zemes nogruvumā, un par vilku sapulci mežā.
Kad Gendalfs bija ticis līdz kāpšanai kokos un vilku tupēšanai apakšā, Beorns piecēlās, lieliem soļiem pagājās turp un atpakaļ un norūca: — Kaut es tur būtu bijis! Es viņiem būtu uzrīkojis kaut ko vairāk par uguņošanu!
— Nu jā, — teica Gendalfs, ar prieku vērodams, ka viņa stāsts atstāj labu iespaidu, — bet es darīju, ko spēju. Tā nu mēs tur sēdējām, un vilki trakoja apakšā, un mežs vietām sāka degt, kad no kalniem nokāpa goblini un ieraudzīja mūs. Viņi auroja aiz sajūsmas un dziedāja dziesmas, ņirgādamies par mums: «Piecpadsmit putniņu kokos sēž…»
— Augstā debess! — noelsās Beorns. — Nestāstiet man, ka goblini neprot skaitīt. Viņi to prot. Divpadsmit nav piecpadsmit, un viņi to zina.
— Es arī zinu. Tur vēl bija Baifurs un Boufurs. Es neuzdrošinājos agrāk stādīt viņus priekšā, bet te viņi ir.
Un ienāca Baifurs un Boufurs. — Un es arī! — noelsās Bomburs, kas šņākdams pieskrēja no muguras. Viņš bija resns, turklāt pikts par to, ka atstāts beidzamais. Viņš atteicās gaidīt vēl piecas minūtes un tūdaļ sekoja iepriekšējiem diviem.
— Nu tā — tagad jūs esat piecpadsmit, un, tā kā goblini prot skaitīt, es ceru, ka visi kokos sēdētāji ir klāt. Varbūt tagad mēs pabeigsim stāstu bez pārtraukumiem. — Tad misters Baginss saprata, cik gudri rīkojies Gendalfs. Sie pārtraukumi bija kāpinājuši Beorna interesi, un stāsts nebija ļāvis aizdzīt rūķus tūliņ prom kā aizdomīgus diedelniekus. Beorns nekad nevienu neaicināja savā mājā, ja" vien varēja no tā izvairīties. Draugu viņam bija ļoti maz, un tie paši dzīvoja tālu; un arī tos viņš nemēdza aicināt pie sevis vairāk kā divus reizē. Un nu uz viņa lieveņa sēdēja veseli piecpadsmit svešinieki!
Kad burvis bija pabeidzis savu stāstu un izstāstījis par ērgļu palīdzību un kā viņi visi atnesti uz Kerroku, saule jau bija noslīdējusi aiz Miglas Kalnu galotnēm un ēnas Beorna dārzā izstiepušās garas jo garas.
— Ļoti labs stāsts! — viņš teica. — Labākais, ko es daudzu gadu laikā esmu dzirdējis. Ja visi diedelētāji varētu tādu pastāstīt, viņi varbūt redzētu mani laipnāku. Protams, var būt, ka tas viss ir sagudrots, tomēr par to jūs esat nopelnījuši vakariņas. Iesim kaut ko uzkost!
— Jā, lūdzu! — atsaucās visi reizē. — Liels paldies!
Lielajā telpā tagad bija pavisam tumšs. Beorns sasita plaukstas, un tūdaļ ieskrēja četri skaisti, balti poniji un vairāki lieli, pelēki suņi gariem, slaidiem augumiem. Beorns kaut ko pateica viņiem neparastā valodā, kas atgādināja runā pārvērstas dzīvnieku skaņas. Tie atkal izskrēja ārā un drīz atgriezās, nesdami mutē lāpas, ko aizdedzināja pie ugunskura un iesprauda zemos turekļos telpas balsta stabos ap pavardu. Suņi prata, kad vajadzīgs, staigāt uz pakaļkājām un ar priekškājām pārnēsāt priekšmetus. Viņi ātri izvilka no sānu sienām dēļus un steķus un salika tos uguns tuvumā.
Tad atskanēja «bē-ē—bē-ē—bē-ē» un istabā ienāca vairākas sniegbaltas aitas, ko veda liels, ogļmelns auns. Viena nesa baltu galdautu, kam gar malām bija izšūtas dzīvnieku figūras, citas uz platajām mugurām balstīja paplātes ar bļodām, šķīvjiem, nažiem un koka karotēm, ko suņi tūdaļ paņēma un izvietoja uz steķu galdiem. Sie galdi bija ļoti zemi, tik zemi, ka pat Bilbo varēja ērti sēdēt pie tiem. Viens no ponijiem piestūma līdzās divus pazemus krēslus ar platiem meldru pinuma sēdekļiem un īsām, resnām kājām — tie bija Gendalfam un Torinam, bet galda galā viņš novietoja Beorna lielo, melno krēslu, kas bija līdzīgi veidots (un kurā apsēdās namatēvs, izstiepis savas varenās kājas tālu zem galda). Vairāk krēslu šai mājā nebija, un tik zemi — tāpat kā galdi — tie laikam bija darināti apbrīnojamo dzīvnieku dēļ, kuri šobrīd viņus apkalpoja. Un kā sēdēja pārējie? Aizmirsts netika neviens. Ienāca pārējie poniji, veldami apaļus, bungām līdzīgus baļķēnus, kas bija nogludināti un noslīpēti, un pietiekoši zemi pat Bilbo vajadzībai; un tā drīz vien visi sēdēja pie Beorna galda, un tik kuplu viesu pulku šī telpa nebija pieredzējusi daudzus gadus.
Seit viņi paēda vakariņas vai varbūt pusdienas — tik labas, kādas nebija baudījuši kopš tās dienas, kad atvadījās no Pēdējās Mājīgās Mājas rietumu pusē un no tās namatēva Elronda. Lāpu un ugunskura liesmas gaiši plīvoja ap viņiem, un uz galda dega divas lielas, sarkanas bišu vaska sveces. Visu maltītes laiku Beorns savā zemajā, dārdošajā balsī stāstīja par savvaļas zemēm šajā kalnu pusē un jo sevišķi par tumšo, briesmu pilno mežu, kas stiepās tālu uz ziemeļiem un dienvidiem dienas jājiena attālumā un aizšķērsoja viņiem ceļu uz austrumiem, — par baigo, noslēpumaino Drūm- mežu.
Rūķi klausījās un bārdas vien kratīja, jo labi zināja, ka drīz vien viņiem jādodas iekšā šai mežā un ka pēc pārietajiem kalniem tā ir nākamā bīstamākā vieta, kam jātiek garām, iekams viņi nokļūs līdz pūķa cietoksnim. Kad visi bija paēduši, arī rūķi sāka stāstīt stāstus no savas dzīves, taču izskatījās, ka Beorns sāk snauduļot un viņos daudz neklausās. Visvairāk viņi runāja par zeltu, sudrabu un dārgakmeņiem un par kalēju meistarīgi izgatavotām lietiņām, un Beornam tas, šķiet, rūpēja maz: viņa istabā neredzēja nevienu zelta vai sudraba priekšmetu, un pat metāla lietu te bija maz — vienīgi naži.
Viņi ilgi sēdēja pie galda ar koka medalus kausiem priekšā. Ārā iestājās tumša nakts. Ugunij zāles vidū piemeta jaunu malku, lāpas nodzēsa, un viņi joprojām palika sēžam dējošo liesmu gaismā, un ēkas balsta stabi slējās augsti viņiem aiz muguras, augšmalā tumši kā koki mežā. Grūti pateikt, vai tā bija burvība vai ne, taču Bilbo šķita, ka viņš dzird griestu sijās vēja šalkoņu un pūces brēcienus. Drīz viņš sāka klanīties snaudā un balsis šķita aizslīdam kaut kur tālu prom, līdz viņš atkal satrūcies pamodās.
Lielās durvis bija nočīkstējušas un aizsitušās. Beorns bija aizgājis. Rūķi sakrustotām kājām sēdēja ap uguni un pēc neilga laiciņa sāka dziedāt. Daļa dziesmas skanēja šādi, taču viņi dziedāja vēl daudz vairāk un ilgu laiku:
— Vējš pāri klajiem laukiem dveš, Bet nekustas vēl drūmais mežs, Kur rēgi mīt un ēnas slīd, Un dzīlēs tumsa spārnus pleš.
Vējš trauc no kalniem lejā salts, Kā dārdošs ūdenskritums balts; Ik zaru liec, ik lapu triec, Kā bailēs koki dreb un šalc.
Vējš neapturams tālāk trauc, Kad meža miers un klusums grauts; Pār purviem drāž, pār sliekšņiem brāž Un tūkstoš balsīs svelpj un kauc.
Pie zemes purva zāle līkst,
Vēl veltā cīņā niedres švīkst;
Dreb dūksnājs viss, trīc akacis,
Vējš kaukdams smej — tas visu drīkst.
Tas Vientuļajā Kalnā klūp,
Kur melnas klintis lēni drūp,
Pār alām slīd, kur pūķis mīt,
Ap vārtiem dej, kur dūmi kūp.
Ik skrējienam mēdz pienākt gals:
Nakts jūrā norimst vēja balss;
Tas projām slīd, kur zvaigznes spīd,
Kur aicinot māj mēness tāls.
Bilbo atkal sāka klanīt galvu. Pēkšņi Gendalfs piecēlās kājās.
— Mums laiks likties gulēt, — viņš teica, — mums, bet Beornam, šķiet, ne. Sai zālē mēs varam atpūsties droši un mierīgi, taču es piekodinu jums visiem neaizmirst, ko Beorns pirms aiziešanas teica: nespert soli laukā, iekams nav uzlēkusi saule, ja jums dzīvība dārga!
Bilbo ieraudzīja, ka zāles malā uz tāda kā paaugstinājuma starp stabiem un ārsienu jau saklātas guļvietas. Viņu gaidīja neliels salmu matracis un vilnas segas. Kaut arī bija vasara, viņš ar prieku ieritinājās tajās. Uguns dega ar ļoti mazu liesmiņu, un hobits ātri aizmiga. Tomēr naktī viņš pamodās; pelnos kvēloja vairs tikai dažas ogles; rūķi un Gendalfs, pēc viņu elpas spriežot, bija visi aizmiguši; mēness no debess augstumiem raudzījās iekšā pa jumta dūmu atveri, mezdams uz grīdas baltu laukumu.
Ārā atskanēja rūkšana, un izklausījās, it kā pie durvīm skrāpētos kāds liels dzīvnieks. Kas tas varētu būt, Bilbo neziņā nodomāja, — varbūt Beorns savā burvības pārvērstajā izskatā? Varbūt viņš tagad, lācis būdams, iebruks te un apēdīs viņus? Hobits palīda zem segas, paslēpa galvu un, par spīti visām bailēm, atkal aizmiga.
Bija jau gaišs rīts, kad viņš pamodās. Viens no rūķiem bija pārvēlies viņam pāri un ar būkšķi noripojis no paaugstinājuma uz grīdas. Tas bija Boufurs, un Bilbo, atvēris acis, dzirdēja viņu šķendējamies.
— Celieties augšā, sliņķi, — viņš teica, — citādi paliksiet bez brokastīm.
Bilbo tūdaļ bija kājās. — Brokastis! — viņš iesaucās. — Kur ir brokastis?
— Lielākā tiesa mums vēderā, — atbildēja citi rūķi, kas jau rosījās pa istabu,
— un, kas palicis pāri, atrodams verandā. Mēs meklējam Beornu jau kopš saules lēkta, taču no viņa nav ne miņas, lai gan pieceļoties mūs gaidīja saklāts brokastgalds.
— Kur Gendalfs? — noprasīja Bilbo, steigdamies, cik aši'vien iespējams, sameklēt kaut ko ēdamu.
— Ā, viņš! Kaut kur klejo pa āru, — rūķi atteica. Tomēr burvis neparādījās visu dienu līdz pat vakaram. Tieši pirms saulrieta Gendalfs ienāca zālē, kur hobits ar rūķiem ēda vakariņas un Beorna brīnišķie dzīvnieki viņus apkalpoja, kā bija to darījuši visu dienu. Beornu viņi kopš iepriekšējā vakara nebija ne redzējuši, ne dzirdējuši un nesaprata, ko domāt.
— Kur mūsu namatēvs, un kur tu pats visu dienu biji? — visi reizē sāka saukt.
— Jautājumus tikai pa vienam — un pirms vakariņām nevienu! Es kopš brokastīm neesmu baudījis ne kumosa.
Beidzot Gendalfs atstūma savu šķīvi un krūzi — viņš bija apēdis divus veselus maizes klaipus (ar biezu kārtu sviesta, medus un biezpiena) un izdzēris vismaz kvartu medalus — un paņēma pīpi. — Vispirms es atbildēšu uz otro jautājumu, — viņš teica,
— bet ak tētīt! Kāda lieliska vieta dūmu gredzeniem! — Un nu viņi ilgu laiku nekā nevarēja no burvja izdabūt, jo viņš cītīgi raidīja gaisā dažnedažādu krāsu un apveidu dūmu gredzenus, kas meta lokus ap zāles stabiem un pēc tam, cits citu ķerdami, izlidoja pa atveri jumtā. No ārpuses tas laikam bija neparasts skats — cits pēc cita gaisā uzšāvās zaļi, zili, sarkani, sudraboti, dzelteni, balti, lieli un mazi gredzeni; mazie spraucās cauri lielajiem, savienojās, veidodami astotniekus, un kā putnu bars aizlidoja tālumā.
— Es pētīju lāču pēdas, — viņš beidzot teica. — Te kaut kur pagājušā naktī ir notikusi kārtējā lāču pulcēšanās. Es drīz sapratu, ka visas tās nevar būt Beorna pēdas: to bija pārāk daudz, turklāt dažāda lieluma. Es teiktu, ka te bijuši mazi lāči, lieli lāči, parasti lāči un milzu lāči, kas dejojuši no tumsas līdz pašai rīta ausmai. Tie nākuši gandrīz no visām pusēm, tikai ne no rietumiem pāri upei, aiz kuras ir Miglas Kalni. Tajā virzienā veda tikai vienas pēdas — un tikai aizejošas, šurpnākošu nebija. Es gāju pa tām līdz Kerrokam. Tur tās pazuda upē, bet aiz klints ūdens bija pārāk dziļš un straume pārāk stipra, lai es to varētu šķērsot. Jūs atceraties, ka itin viegli ir tikt no šī krasta uz Kerroku pa brasla akmeņiem, taču otrā pusē ir klints, kas paceļas taisni no dziļa ūdens virpuļa. Man vajadzēja nostaigāt vairākas jūdzes, iekams es atradu vietu, kur upe bija pietiekoši plata un sekla, lai es to varētu pārbrist un pārpeldēt, un tad iet tās pašas jūdzes atpakaļ, lai atkal atrastu pēdas. Līdz tam laikam jau bija pārāk vēls, lai es tām varētu tālu sekot. Tās veda tieši uz priežu sila pusi Miglas Kalnu austrumdaļā, kur aizvakarnakt notika mūsu jaukā tikšanās ar vārgiem. Un tagad man šķiet, ka es esmu atbildējis arī uz pirmo jautājumu, — pabeidza Gendalfs un pēc tam ilgi sēdēja klusēdams.
Bilbo domāja, ka ir sapratis, ko burvis gribēja teikt. — Ko mēs iesāksim, — viņš iesaucās, — ja viņš atved visus tos vārgus un goblinus šurp? Mūs visus sagrābs un nobeigs! Bet tu taču teici, ka viņš neesot tiem draugs?
— Protams, teicu. Un nepļāpā blēņas! Labāk liecies gulēt, tavs prātiņš kļuvis miegains.
Hobits jutās pavisam satriekts un, tā kā nekā labāka nezināja, tad tiešām likās gulēt; un, kamēr rūķi joprojām dziedāja savas dziesmas, viņš aizmiga, arvien vēl lauzīdams galvu par Beornu, līdz sapnī redzēja simtiem melnu lāču, kas mēnessgaismā dejoja apkārt pagalmam lēnas, smagnējas lāču dejas. Tad viņš atkal pamodās, kad aizmiguši bija visi citi, un dzirdēja to pašu skrāpēšanos, mīdīšanos, ošņāšanu un rūkšanu, ko iepriekšējā naktī.
Nākamajā rītā viņus visus pamodināja Beorns pats. — Tātad tepat jūs visi vēl esat! — viņš teica. Tad lielais vīrs pacēla hobitu gaisā un iesmējās: — Neapēda vis tevi vārgi un goblini, vai ļaunie lāči, ko? — un pavisam necienīgi iebuksnīja hobitam pa vesti. — Mazais trusītis pamazām atkopjas un apveļas, pie maizes un medus dzīvodams, — viņš pasmējās. — Nāc un uzēd vēl!
Un tā viņi visi devās brokastīs. Beorns šoreiz bija krietni jautrākā omā; patiesībā viņš šķita pat apbrīnojami labā garastāvoklī un visus smīdināja ar saviem jocīgajiem stāstiem. Ilgi viņiem nevajadzēja arī prātot, kur viņš bijis un kāpēc tik draudzīgi izturas, jo to visu viņš drīz izstāstīja pats. Viņš bija pārgājis upei un devies taisni uz kalniem — no tā jūs varat spriest, ka viņš spēja pārvietoties ļoti ātri, vismaz būdams lāča ādā. Redzot apsvilušo vilku izcirtumu, viņš drīz bija sapratis, ka daļa no dzirdētā stāsta ir patiesa; taču viņš bija atklājis vēl ko vairāk: viņš bija noķēris kādu vārgu un goblinu, kuri klīda pa mežu. No tiem viņš tika uzzinājis daudz ko svarīgu: goblinu izlūki joprojām kopā ar vārgiem meklējot pa mežu rūķus un esot briesmīgi nikni par Milzu Goblina nāvi un par to, ka vilku vadonim apsvilināts degungals un no burvja uguns bojā gājuši daudzi viņa uzticamākie kalpi. Tik daudz Beorns sagūstītos piespiedis izstāstīt, taču nojautis, ka aiz tā slēpjas vēl kādi ļauni plāni un ka var draudēt liels goblinu armijas un tās sabiedroto — vilku — iebrukums zemēs, kas pieslejas kalniem, lai atrastu rūķus vai atriebtos cilvēkiem un citām būtnēm, kas tur dzīvo un kas, pēc viņu domām, devuši tiem patvērumu.
— Jūsu stāsts nudien bija labs, — teica Beorns, — bet tagad, kad zinu, ka tas ir patiess, man tas patīk vēl labāk. Jums jāpiedod, ka neticēju jums uz vārda. Ja jūs dzīvotu netālu no Drūmmeža, jūs neticētu nevienam, ko nepazītu tikpat labi kā miesīgu brāli vai vēl labāk. Bet tagad es varu tikai piebilst, ka skrēju mājās, cik ātri vien spēdams, lai redzētu, ka esat sveiki un veseli, un piedāvātu jums jebkādu palīdzību, kas ir manos spēkos. Turpmāk es par rūķiem būšu labākās domās. Nogalinājuši Milzu Goblinu, nogalinājuši Milzu Goblinu! — viņš labpatikā atkārtoja pie sevis.
— Ko jūs izdarījāt ar to goblinu un vārgu? — pēkšņi ieprasījās Bilbo.
— Nāciet paskatieties! — teica Beorns, un viņi sekoja tam aiz mājas stūra. Goblina galva bija uzsprausta uz mieta ārpus vārtiem un varga āda piesista pie koka turpat blakām. Beorns bija nežēlīgs ienaidnieks. Tomēr tagad viņš bija rūķu draugs, un Gendalfs nosprieda, ka gudrākais ir izstāstīt viņam visu par šo ceļojumu un tā mērķi, lai tādējādi varētu saņemt vispiemērotāko palīdzību.
Un lūk, ko Beorns apsolīja. Viņš došot katram ceļotājam poniju un Gendalfam zirgu, lai tie tiktu līdz mežam, un salikšot tiem nešļavās tik daudz ēdamā, lai pietiktu vairākām nedēļām, un sakraušot visu tā, lai to būtu pēc iespējas vieglāk nest, — riekstus, miltus, aizvākotas kārbas ar žāvētiem augļiem un medu sarkanos māla podos, un divkārt pārceptas kūciņas, kuras saglabāšoties svaigas vēl labu laiku un ar kuru mazumiņu pietiekot, lai varētu nosoļot lielu gabalu. So kūciņu recepte bija viens no viņa noslēpumiem; taču tik daudz bija skaidrs, ka tām klāt ir medus, tāpat kā vairumam viņa ēdienu, un tās lieliski garšoja, kaut arī pēc ēšanas stipri slāpa. Ūdeni, viņš teica, līdzi nest nevajadzēšot, jo šaipus meža pa ceļam būšot daudz upju un avotu. — Bet jūsu ceļš cauri Drūmmežam būs tumšs, bīstams un grūts, — viņš sacīja. — Tur nebūs viegli atrast ne ēdamo, ne ūdeni. Riekstu laiks vēl nav sācies (kaut gan tas var būt sen jau beidzies, kad jūs tiksiet viņā meža malā), un rieksti tur ir gandrīz vienīgais ēdamais; visa savvaļas radība tur ir tumša, dīvaina un mežonīga. Es jums sagādāšu ādas maisus, kuros nest ūdeni, un iedošu jums līdzi lokus un bultas. Tomēr es ļoti šaubos, vai jūs Drūmmežā atradīsiet kaut ko derīgu ēšanai vai dzeršanai. Zinu, ka tur tek viena upe, melna un strauja, un tā šķērsos arī jūsu taku. Jūs nedrīkstat ne dzert no tās, ne peldēties tajā, jo esmu dzirdējis, ka tā esot apburta un nesot dziļu miegu un aizmiršanos. Un es nedomāju, ka šī meža tumšajos pakrēšļos jūs vispār varēsiet kaut ko nomedīt, ēdamu vai neēdamu, ja nenoiesiet no takas. Un to jūs NEDRĪKSTAT darīt nekad un nekādu iemeslu dēļ.
Tie nu būtu visi padomi, ko varu jums dot. Kad būsiet pārkāpuši meža robežu, es vairs jums daudz nevarēšu palīdzēt; tur jums būs jāpaļaujas uz labu veiksmi un savu drosmi, un vēl uz ēdamo, ko iedošu jums līdzi. Kad būsiet tikuši līdz mežam, lūdzu, atsūtiet atpakaļ manus ponijus un zirgu. Bet es vēlu jums visu labāko, un, ja nāksiet pa šo pašu ceļu atpakaļ, manas durvis jums vienmēr būs atvērtas.
Ceļinieki, protams, viņam pateicās, daudzkārt paklanīdamies un vēcinādami savas kapuces, un atkārtodami: — Gatavi jums pakalpot, ak, varenās koka pils saimniek! — Taču sirdis viņiem sažņaudzās, klausoties šos nopietnos vārdus, un viņi visi apjauta, ka šī dēka ir krietni vien bīstamāka, nekā viņi iedomājušies, un, pat ja izdotos sveikā tikt cauri visām briesmām, ceļa galā tik un tā gaidīja pūķis.
Viss rīts viņiem pagāja, pošoties ceļam. Drīz pēc pusdienas laika viņi paēda pēdējo maltīti kopā ar Beornu un pēc ēšanas sēdās mug.urā viņa dotajiem kumeļiem un, daudzkārtīgus atvadu sveicienus saukdami, naigā solī izjāja pa vārtiem.
Tiklīdz viņi bija tikuši aiz Beorna augstā dzīvžoga, kas norobežoja viņa īpašumu austrumu malu, viņi pagriezās uz ziemeļiem un tālāk turējās ziemeļrietumu virzienā. Sekojot Beorna padomam, viņi vairs nemeklēja galveno meža ceļu, kas atradās uz dienvidiem no viņa valstības. Ja viņi būtu devušies tālāk pa pirmītējo taku, tā būtu vedusi viņus uz leju gar upi, kas tecēja no kalniem un vairākas jūdzes uz dienvidiem no Ker- roka ietecēja lielajā upē. Tajā vietā bija padziļš brasls, ko viņi būtu varējuši veikt, ja nebūtu zaudējuši savus ponijus, un aiz tā taciņa veda līdz meža malai un savienojās ar veco meža ceļu. Taču Beorns tika viņus brīdinājis, ka šo ceļu tagad bieži izmantojot goblini, kamēr pats meža ceļš, kā viņš dzirdējis, austrumu malā esot aizaudzis un nelietojams, turklāt izvedot uz necaurejamiem purviem, pār kuriem visas taciņas esot
sen pagaisušas. Turklāt tā austrumu gals iznākot no meža stipri tālu uz dienvidiem no Vientuļā Kalna, un no turienes viņiem vēl vajadzētu veikt tālu un grūtu ceļu ziemeļu virzienā. Uz ziemeļiem no Kerroka Drūmmeža mala pienākot tuvāk Lielās Upes robežai, un, kaut gan tur tuvāk pievirzījās arī aizmugurē palikušie kalni, Beorns tomēr ieteica šo ceļu, jo tad pēc dažu dienu jājiena uz ziemeļiem no Kerroka viņi nonāktu pie maz zināmas takas, kas ved cauri Drūmmežam un iziet taisni pretī Vientuļajam Kalnam.
«Goblini,» Beorns bija teicis, «neuzdrīkstēsies šķērsot Lielo Upi savas simt jūdzes no Kerroka, nedz arī tuvoties manai mājai — tā naktī ir labi apsargāta! — bet man jāpasteidzas: ja viņi iecerējuši savu uzbrukumu drīz, viņi šķērsos upi dienvidu pusē un pārmeklēs visu meža malu, nogriežot jums ceļu, un vārgi skrien ātrāk nekā poniji. Tomēr, uz ziemeļiem ejot, jūs drīzāk būsiet drošībā, kaut arī var likties, ka jūs pievirzāties tuvāk viņu cietokšņiem; jo tieši to viņi gaidīs vismazāk, un viņiem vajadzēs iet lielāku gabalu, lai jūs notvertu. Tagad dodieties prom, cik ātri vien varat!»
Tāpēc viņi tagad jāja klusēdami un laida ponijus auļos, kolīdz zeme bija līdzena un ar zāli apaugusi; kalni tumši blīvējās kreisajā pusē, un tālumā iezīmējās kokiem apaugušais upes krasts, kas nāca arvien tuvāk. Kad viņi devās ceļā, saule tik tikko sāka sliekties uz rietumu pusi, un tagad, vakarā, tā stāvēja apvāršņa malā kā zeltaina bumba. Grūti bija iedomāties no muguras dzenamies goblinus, un, kad starp ceļotājiem un Beorna māju jau pletās vairākas jūdzes, viņi atkal sāka sarunāties un dziedāt, un uz brīdi piemirsās tumšā meža taka, kura gaidīja priekšā. Bet vakarā, kad iestājās krēsla un kalnu virsotnes kvēloja saulrieta sārtumā, un viņi, iekārtojuši naktsmītni un norīkojuši sargu, nolikās gulēt, lielākā daļa tomēr gulēja nemierīgi un sapņos dzirdēja pakaļskrejošu vilku gaudas un goblinu aurošanu.
Taču nākamais rīts atkal atausa dzidrs un saulains. Zemi klāja balta, rudenīga migla, un gaiss bija dzestrs, taču drīz austrumu pusē pacēlās sarkana saule un migla izklīda; un, kamēr ēnas vēl stiepās garas, viņi jau devās ceļā. Tā viņi jāja vēl divas dienas un visu šo laiku neredzēja nekā cita kā tikai zāli un puķes, putnus un vietvietām augošus kokus, un paretam kādu bariņu rūsganu briežu, kas plūca zāli vai pusdienlaikā atpūtās koku paēnā. Reizēm Bilbo redzēja briežu ragus slejamies augšup no garās zāles un pirmajā brīdī noturēja tos par nokaltušiem koku zariem. Trešajā vakarā viņi tik ļoti vēlējās steigties uz priekšu — jo Beorns bija teicis, ka viņi sasniegšot ieeju mežā agri ceturtdienas rītā, — ka jāja neapstādamies vēl pēc krēslas iestāšanās un turpināja ceļu pat naktī, mēnessgaismā. Kad satumsa, Bilbo likās, ka viņš palaikam redz te pa labi, te pa kreisi attālu pazibam liela lāča apveidus, kas slīdēja tajā pašā virzienā. Bet, kad viņš uzdrīkstējās pačukstēt to Gendalfam, burvis tikai pateica: — Kuš! Nepievērs uzmanību!
Nākamajā rītā viņi devās ceļā pirms ausmas, kaut gan naktsmiers bija vilcies neilgi. Tiklīdz kļuva gaišs, viņi ieraudzīja mežu, kas itin kā gaidīja viņus priekšā kā melna un barga siena. Ceļš sāka vīties augšup, un hobitam likās, ka viņus aizvien vairāk ietin klusums. Putnu vīterošana atskanēja arvien retāk. Briežus vairs neredzēja, pat truši netika manīti. Līdz pēcpusdienai viņi bija sasnieguši Drūmmeža pamali un atvilka elpu turpat vai zem malējo koku varenajiem, plati izplestajiem zariem. To stumbri bija milzum resni un grubuļaini, zari samezglojušies, lapas iegarenas un tumšas. Tos apvija efejas, kas ložņāja arī pa zemi.
— Tā, te nu ir Drūmmežs! — teica Gendalfs. — Pats lielākais no Ziemeļu pasaules mežiem. Es ceru, ka jums patīk tā krāšņais izskats. Un tagad jāsūta atpakaļ šie lieliskie poniji, kas mums tika laipni aizdoti.
Par to rūķi sāka neapmierināti ņurdēt, bet burvis viņus nosauca par nejēgām. — Beorns nav tik tālu no šejienes, kā jūs domājat, un solījums jātur šā vai tā; es nenovēlu jums iegūt tādu ienaidnieku kā viņu. Misteram Baginsam ir asākas acis nekā jums, ja jūs neesat pamanījuši, ka ik nakti pēc tumsas iestāšanās mums līdzi soļo liels lācis, un reizēm viņš sēž attālāk mēnesnīcā un vēro mūsu naktsmītni. Ne tikai tāpēc, lai jūs sargātu un vadītu, bet arī, lai uzmanītu savus ponijus. Beorns var būt jūsu draugs, bet savus dzīvniekus viņš mīl kā paša bērnus. Jūs pat nevarat aptvert, kādu laipnību viņš jums parādījis, ļaudams rūķiem jāt uz tiem tik tālu un tik ātrā gaitā, tāpat kā nevarat aptvert, kas notiktu, ja jūs mēģinātu vest ponijus līdzi mežā.
— Bet tavs zirgs? — noprasīja Torins. — Tu neteici, ka sūtīsi to atpakaļ.
— Neteicu, tāpēc ka nesūtīšu.
— Un kā tad būs ar tavu solījumu?
— Par to es gādāšu pats. Es nesūtīšu zirgu atpakaļ, tāpēc ka pats jāšu uz tā!
Tad viņi saprata, ka Gendalfs grasās viņus pamest pašā Drūmmeža malā, un jutās
gauži izmisuši. Taču nekas nespēja grozīt burvja prātu.
— Mēs to visu jau izrunājām, kad nokāpām no Kerroka, — viņš teica. — Nav nozīmes strīdēties. Es jums jau teicu, ka mani gaida steidzamas darīšanas dienvidu pusē; un es jau tāpat esmu ļoti aizkavējies, noņemdamies ar jums. Iespējams, ka mēs tiksimies, pirms vēl viss būs galā, bet, protams, tikpat labi iespējams, ka ne. Tas atkarīgs no jūsu veiksmes, drosmes un saprāta; un es atstāju kopā ar jums misteru Baginsu. Esmu jau agrāk jums teicis, ka viņā ir vairāk pulvera, nekā jūs varat iedomāties, un drīz jūs par to pārliecināsieties. Tāpēc galvu augšā, Bilbo, un nerādi tik drūmu vaigu! Galvu augšā, Torin un Kompānija! Sī galu galā ir jūsu pašu ekspedīcija. Domājiet par dārgumiem, kas jūs gaida galā, aizmirstiet mežu un pūķi — vismaz līdz rītrītam!
Kad pienāca nākamais rīts, viņš atkārtoja to pašu. Tā nu neatlika nekas cits kā piepildīt ādas maisus ar ūdeni no dzidra avota, ko viņi atrada netālu no ieejas mežā, un noņemt ponijiem nešļavas. Viņi sadalīja nesamos, cik taisnīgi prata, tomēr hobitam šķita, ka viņa daļa ir neizturami smaga, un viņš nepavisam nepriecājās par izredzēm soļot daudzas jūdzes ar visu to uz muguras.
— Neraizējieties! — teica Torins. — Nesamie kļūs viegli ātrāk, nekā jūs gribēsiet. Droši vien itin drīz mēs visi vēlēsimies, kaut somas būtu smagākas, — tad, kad sāks aptrūkt ēdamā.
Tad viņi beidzot atvadījās no saviem ponijiem un pagrieza tos uz māju pusi. Tie priecīgi aizrikšoja un, šķiet, jutās ļoti apmierināti, ka var uzgriezt astes Drūmmeža mijkrēslim. Tobrīd, kad tie laidās riksī, Bilbo būtu varējis apzvērēt, ka no koku paēnas izslīdēja kaut kas līdzīgs lielam lācim un aši aizlēkšoja tiem nopakaļ.
Tagad arī Gendalfs sacīja ardievas. Bilbo apsēdās zemē, juzdamies gauži nelaimīgs un vēlēdamies, kaut sēdētu burvim blakām uz viņa augstā zirga. Viņš pēc brokastīm (turklāt ļoti trūcīgām) bija mazdrusciņ iegājis mežā, un izskatījās, ka tur ir vienlīdz tumšs kā dienā, tā naktī, pie tam viss ļoti noslēpumains. «Tāda glūnoši gaidoša jušana,» viņš pie sevis nodomāja.
— Paliec sveiks! — Gendalfs sacīja Torinam. — Palieciet sveiki, jūs visi, palieciet sveiki! Jūsu ceļš tagad ved taisni caur mežu. Neejiet nost no takas! Ja to darīsiet, tūkstotis pret vienu, ka taku vairs neatradīsiet un nekad netiksiet ārā no Drūmmeža; un tad gan vairs neredzēsiet nedz mani, nedz kādu citu.
— Vai mums patiešām jāiet te cauri? — novaidējās hobits.
— Jāiet gan! — atteica burvis. — Ja gribat tikt otrā pusē, tad jāiet. Vai arī jāmet viss pie malas. Un es tev neļaušu tagad izstāties no spēles, mister Bagins. Man kauns, ka tev nāk prātā tādas domas. Tev tagad jārūpējas par visiem šiem rūķiem manā vietā, — viņš pasmiedamies piebilda.
— Nē, nē! — atsaucās Bilbo. — Tā jau es nedomāju. Es domāju — vai te nav kāds apkārtceļš?
— Ir gan, ja gribi iet jūdzes divsimt uz ziemeļiem vai divreiz tik daudz uz dienvidiem. Bet pat tur tu neatradīsi drošu taku. Sajā pasaules malā drošu taku nav. Atceries,
ka tagad tu atrodies aiz Savvaļas robežas, kur var sagaidīt visvisādus pārsteigumus ik uz soļa. Iekams tu tiktu apkārt Drūmmežam ziemeļu pusē, tu nonāktu taisni uz Pelēko Kalnu nogāzēm, un tās mudž un ņudz no gobliniem, milzu gobliniem un visnejaukākajiem orkiem. Iekams tu paspētu tikt mežam dienvidu pusē, tu nokļūtu Melnā Maga valstībā, un laikam pat tev, Bilbo, nav īpaši jāstāsta par šī ļaunā burvja melnajiem darbiem. Es nemūžam jums neiesaku iet tuvu tām zemēm, kas pārraugā- mas no viņa tumšā torņa! Turieties pie meža takas, nezaudējiet dūšu, ceriet uz labāko, un, ja jums uzsmaidīs sevišķa laime, jūs varbūt kādu dienu iznāksiet viņā pusē un ieraudzīsiet sev priekšā Garos Purvājus un aiz tiem augstu austrumu pusē Vientuļo Kalnu, kur mājo mūsu dārgais, vecais Smogs, kaut gan es ceru, ka viņš jūs īpaši negaida.
— Nudien tu proti nomierināt, — norūca Torins. — Paliec sveiks! Ja tu nenāc mums līdzi, tad labāk posies prom bez liekām runām!
— Nu tad palieciet sveiki pa īstam! — uzsauca Gendalfs, pagrieza zirgu un aizjāja rietumu virzienā. Tomēr viņš nespēja atturēties no kārdinājuma pasacīt pēdējo vārdu. Vēl atrazdamies dzirdamības attālumā, viņš pagriezās atpakaļ, pielika rokas pie mutes un uzsauca vēlreiz. Rūķi tik tikko saklausīja viņa tālīno balsi: — Sveiki! Esiet prātīgi, uzmanieties — un NE SOLI NOST NO TAKAS!
Tad viņš aizauļoja un drīz vien vairs nebija redzams. — Sveiki, sveiki, un posies projām! — pikti atmeta rūķi, vēl vairāk saīgdami, jo burvja aiziešana viņus patiesi bija satriekusi. Tagad sākās pats bīstamākais ceļojuma posms. Katrs uzvēla plecos savu smago nastu un ūdens maisu, pagrieza muguru saules gaismai, kas apspīdēja līdzenumu, un ienira mežā.