Kamēr viņi peldēja pa straumi, diena kļuva arvien gaišāka un siltāka. Pēc kāda laika upe pagriezās ap stāvu zemes izcilni, kas palika kreisajā pusē. Tā klinšainajā pakājē straume bija sevišķi dziļa un plūda šļakstēdama un burbuļodama. Tad klints piepeši pazuda. Krasti lēzeni nolaidās. Koki beidzās. Tad Bilbo redzēja šādu skatu.
Ap viņu pletās plaši, upes apūdeņoti līdzenumi, jo upe šeit sadalījās daudzās straumītēs, kas vijās uz priekšu vai veidoja purvus un ezeriņus ar salām katrā pusē; tomēr pašā vidū spēcīga straume joprojām plūda uz priekšu. Un tālumā, tumšo galvu driskotā mākonī paslēpis, slējās Vientuļais Kalns! Tā tuvākos kaimiņus uz ziemeļaustrumiem, tāpat kā pauguraino zemieni, kas tam pieslējās, no šejienes nevarēja redzēt. Viens pats tas pacēlās apkārtnes vidū un pāri purviem raudzījās uz mežu. Vientuļais Kalns! Tālu un dēkām bagātu ceļu bija nogājis Bilbo, lai to ieraudzītu, un tagad viņam tā izskats nepavisam nepatika. *
Klausīdamies plostnieku sarunās un salikdams kopā no tām izlobītās izziņas drumstalas, Bilbo drīz saprata: viņam ir ļoti laimējies, ka viņš vispār jebkad ieraudzījis šo Kalnu, kaut vai no attāluma. Lai cik drūms un vientuļš bija viņa ieslodzījuma laiks un lai cik nepatīkama pašreizējā situācija (nemaz nerunājot par rūķiem viņam apakšā), laimējies viņam tomēr bija vairāk, nekā varēja gaidīt. Plostnieku saruna risinājās ap tirdzniecību, kas ritēja pa ūdensceļiem, un ap augošo upes satiksmi, kopš zemesceļi no austrumu puses Drūmmeža virzienā pazuduši vai kļuvuši nelietojami, un ap ķildām starp Ezera cilvēkiem un meža elfiem par Meža Upes un tās krastu kopšanu un kārtībā uzturēšanu. Sīs zemes bija ļoti pārvērtušās kopš tiem laikiem, kad Vientuļajā Kalnā dzīvoja rūķi, kopš tiem laikiem, ko vairākums cilvēku tagad atcerējās kā visai tālu un miglainu pagātni. Sīs zemes bija pārvērtušās pat dažu pēdējo gadu laikā un pat kopš
tās dienas, kad pēdējos jaunumus par tām uzzināja Gendalfs. Lieli plūdi un lieti bija cēluši uz austrumiem plūstošo upju līmeni, un apkārtni bija skārusi zemestrīce vai pat divas (daži tās cēloņus tiecās piedēvēt pūķim, allaž pieminēdami to ar lāstu un draudošu žestu Vientuļā Kalna virzienā). Purvi un purvāji visos virzienos bija izpletušies krietni plašāki. Takas bija izzudušas un pagaisis arī dažs labs jātnieks vai klejotājs, kas centies atrast bijušo ceļu taisni pāri purvam. Elfu ceļš cauri mežam, pa kuru rūķi sākumā tika gājuši, sekodami Beorna ieteikumam, meža austrumu malā bija pārtapis grūti saskatāmā un reti lietotā taciņā; vienīgi upe vēl nozīmēja drošu ceļu no Drūmmeža pamales ziemeļos uz līdzenumiem Kalna paēnā, un upi pārvaldīja meža elfu karalis.
Te nu jūs redzat, ka Bilbo beigu beigās bija nokļuvis šurp pa vienīgo drošo ceļu. Varbūt misters Baginss, kas drebēdams tupēja uz mucām, justos drusciņ labāk, ja zinātu, ka šie jaunumi sasnieguši tālumā Gendalfu un darījuši viņam lielas raizes un ka burvis jau patiesībā beidza savas steidzamās darīšanas (kādas, tas -jau ir cits stāsts) un grasījās drīzumā doties meklēt Torina kompāniju. Taču to Bilbo nezināja.
Viņš zināja tikai to, ka šī upe plūst un plūst un tai neredz gala, turklāt Viņš bija izsalcis, mocījās ar nejaukām iesnām un viņam nepavisam nepatika šis Vientuļais Kalns, kas šķita bargi raugāmies pretī un kļūstam ik brīdi jo draudīgāks. Tomēr pēc kāda laika upe pagriezās vairāk uz dienvidiem un Vientuļais Kalns atkal atkāpās, un visbeidzot, vēlu pēcpusdienā, krasti kļuva klinšaini, upe savāca visus savus izklīdušos ūdeņus kopā dziļā un ašā straumē, un tie varenā ātrumā traucās uz priekšu.
Saule jau bija norietējusi, kad Meža Upe, vēlreiz spēji pagriezusies pret austrumiem, ietecēja Garajā Ezerā. Tās lejtece bija plaša, un abās pusēs tai slējās klinšainas akmens sienas ar oļu un šķembu klājienu pakājē. Garais Ezers! Bilbo nekad nebūtu iedomājies, ka ūdens klajums, kas nav jūra, var izskatīties tik liels. Ezers bija tik plats, ka pretējie krasti šķita sīki un tāli, un tik garš, ka tā ziemeļu gals, kas vērsās pret Vientuļo Kalnu, vispār nebija saskatāms. Tikai no kartes Bilbo zināja, ka tur tālāk, zem Lielajiem Greizajiem Ratiem, kas nupat sāka mirgot, ezerā ieplūst Straujupe un kopā ar Meža Upi sanes bagātīgus ūdeņus šajā krātuvē, kas savulaik droši vien bijusi dziļa, liela klinšu ieleja. Dienvidu galā pāri augstiem ūdenskritumiem ūdeņi atkal gāzās ārā un steigšus traucās projām uz svešām zemēm. Klusajā vakara gaisā ūdenskritumu troksnis skanēja kā attāla dārdoņa.
Netālu no Meža Upes ietekas ezerā atradās neparastā pilsēta, par kuru viņš bija dzirdējis no elfiem karaļa pagrabos. Tā nebija celta krastā — kaut gan arī te bija vairākas būves un būdiņas —, bet ezerā tieši virs ūdens, un no ieplūstošās upes virpuļa to sargāja klinšains zemesrags, kas veidoja rāmu līci. Liels koka tilts veda uz vietu, kur no milzīgiem kokiem sakrautas kaudzes balstīja rosīgu pilsētu — nevis elfu, bet cilvēku pilsētu, to cilvēku, kuri joprojām uzdrīkstējās mājot attālā pūķa kalna ēnā. Viņu iztikas avots joprojām bija tirdzniecība augšup pa lielo upi no dienvidiem un tālāk gar ūdenskritumiem uz Ezera pilsētu; bet senajos ziedu laikos, kad ziemeļos plauka un zēla bagātā Dziļlejas pilsēta, viņi bija pazinuši pārticīgu un lepnu dzīvi, pa ūdeņiem tika braukājušas veselas kuģu flotiles, un daži no tiem veda zeltu, citi apbruņotus kareivjus, un tolaik bija notikušas gan cīņas, gan varoņdarbi, kas tagad kļuvuši par leģendu. Kad sausā laikā ūdens nokritās, gar krastiem joprojām bija redzami satrunējuši koku krāvumi, kas savulaik turējuši uz sevis daudz lielāku pilsētu.
Taču cilvēki vairs maz atcerējās no tā visa, kaut arī daži vēl prata senās Vientuļā Kalna rūķu karaļu dziesmas, dziesmas par Troru un Treinu no Darina dzimtas, par pūķa ierašanos un Dziļlejas valdnieku galu. Daži arī dziedāja, ka Trors un Treins kādu dienu nākšot atpakaļ un no Kalna alām upēs gāzīšoties zelts, un visa zeme pieskanēšot ar jaunām dziesmām un jauniem smiekliem. Taču šī jaukā leģenda daudz neietekmēja viņu ikdienas dzīvi.
Tiklīdz mucu plosts kļuva redzams, no pilsētas pāļu pamatiem pretī izpeldēja laivas un airētāju balsis apsveica plostniekus. Tad tika mestas virves un laisti darbā airi, un drīz plosts bija izdabūts no Meža Upes straumes un aizvilkts aiz augstā klintsraga mazajā Ezera pilsētas līcī. Tur to pietauvoja netālu no lielā tilta piekrastes galā. Drīz vajadzēja nākt, vīriem, kas dažas mucas aizvels projām, citas piepildīs ar precēm, kas jānogādā atpakaļ augšup pa straumi uz meža elfu valstību. Pagaidām mucas palika skalojamies ūdenī, bet elfu plostnieki un sagaidītāji laivinieki devās uz mielastu Ezera pilsētā.
Viņi būtu visai pārsteigti, ja redzētu, kas pēc viņu aiziešanas un krēslas iestāšanās notika krastā. Vispirms Bilbo atsvabināja vienu no mucām, tad izvēla to krastā un atvēra. No iekšas atskanēja vaidi, un dienas gaismā parādījās gauži nožēlojams rūķis. Viņa savazātajā bārdā karājās slapji salmi; viņš pats bija tik nomocījies, stīvs un sadauzīts zilumos, ka tik tikko spēja izsteberēt no seklā ūdens, lai tad vaidēdams apgultos krastā. Viņam bija izbadējies un mežonīgs izskats kā sunim, kas pieķēdēts būdā un nedēļu aizmirsts. Tas bija Torins, bet to varēja pateikt vienīgi pēc viņa zelta ķēdītes un pēc notrieptās un sadriskātās gaišzilās kapuces ar netīri sudraboto pušķi. Pagāja labs brīdis, iekams viņš spēja būt laipns pat pret hobitu.
— Nu, vai tu esi dzīvs vai beigts? — Bilbo itin pikti noprasīja. Varbūt viņš bija piemirsis, ka ir paguvis ieturēt vismaz par vienu kārtīgu maltīti vairāk nekā rūķi, turklāt varējis kustināt rokas un kājas, nemaz jau nerunājot par tīra gaisa pārpilnību. — Vai tu vēl esi cietumā vai brīvībā? Ja gribi tikt pie ēšanas un ja gribi turpināt šo muļķīgo dēku — tā galu galā ir jūsējā, nevis mana —, tad labāk saberzē sev rokas un kājas un palīdzi man dabūt ārā pārējos, kamēr vēl ir tāda iespēja!
Torins, protams, saprata, ka Bilbo vārdos ir sava jēga, tādēļ pēc vēl dažiem vaidiem uzslējās kājās un centās kā mācēdams palīdzēt hobitam. Tumsā un aukstajā ūdenī iznāca gara un nepatīkama noņemšanās, līdz viņi atrada īstās mucas. Klauvējot un saucot izdevās uziet tikai sešus rūķus, kas spēja atbildēt. Tos izsaiņoja un nogādāja krastā, kur tie kādu laiku gulēja vaidēdami un stenēdami; tie bija tik izmirkuši, apdauzīti un sastinguši, ka tik tikko spēja aptvert, ka tikuši brīvē, un vēl jo mazāk izrādīt pienācīgu pateicību.
Dveilins un Beilins bija divi visvairāk cietušie, un nebija nozīmes aicināt viņus palīgā. Baifurs un Boufurs bija tikuši cauri sausāki un ar vieglākiem sasitumiem, tomēr viņi gulēja zemē un nedomāja ne kustēties. Toties Fili un Kili, kas bija jauni (rūķu mūžam) un tika ceļojuši mazākās mucās ar rūpīgāku salmu pakojumu, izrāpās itin smaidīgi, iemantojuši tikai pāris zilumu un nelielu stīvumu kaulos, kas ātri pārgāja.
— Es laikam nemūžam vairs nespēšu paciest ābolu smaržu! — teica Fili. — Man uz visiem laikiem pietiks ar to, kas bija šai mucā. Traks var palikt, bez mitas ostot ābolu smaržu, kad nevar pat pakustēties un nelabi metas aiz bada un aukstuma. Es tagad stundām varētu ēst visu, ko plašā pasaule piedāvātu, — tikai ne ābolu!
Ar Fili un Kili rosīgo palīdzību Torins un Bilbo beidzot uzmeklēja pārējos ceļabiedrus un izvilka tos no mucām. Nabaga resnais Bomburs bija vai nu aizmidzis, vai bez samaņas; Douri, Nouri, Ouri, Oins un Gloins bija caurcaurēm izmirkuši un izskatījās tikai pusdzīvi; tos vajadzēja iznest krastā nēšus, kur bezpalīdzīgos radījumus noguldīja zemē.
— Nu tā! Te nu mēs būtu! — sacīja Torins. — Un es teiktu, ka mums jāsaka paldies savai laimes zvaigznei un misteram Baginsam. Nav šaubu, ka viņam ir tiesības to gaidīt, kaut arī es priecātos, ja viņš būtu sagādājis mums ērtāku ceļojumu. Tomēr — mēs visi esam tavā rīcībā un vēlreiz gatavi pakalpot, mister Bagins! Mēs neapšaubāmi jutī- sim vēl daudz lielāku pateicību, kad būsim iestiprinājušies un atjēgušies. Bet ko mēs darām tālāk?
— Es iesaku iet uz Ezera pilsētu, — teica Bilbo. — Kas cits mums atliek?
Citi ierosinājumi, protams, neradās, un tā Torins, Fili, Kili un hobits atstāja pārējos guļam un pa krastu devās uz lielā tilta pusi. Tilta galā stāvēja sargi, taču diez cik rūpīgi viņi nesargāja, jo ļoti sen pēc tā nebija bijis nekādas vajadzības. Ja neņem vērā atsevišķas saķeršanās upes nodokļu dēļ, viņi ar Meža elfiem bija labi draugi. Citi ļaudis dzīvoja tālu prom, un daļa pilsētas jauno cilvēku atklāti apšaubīja jebkāda pūķa esamību Vientuļajā Kalnā un smējās par sirmgalvjiem un vecmāmiņām, kas apgalvoja, ka jaunības dienās paši redzējuši to lidojam pa gaisu. Šādos apstākļos nav jābrīnās, ka sargi sēdēja savā būdā pie pavarda, dzēra un smējās, un nedzirdēja ne rūķu krastā kāpšanas troksni, ne arī četru izlūku soļus. Pamatīgs bija viņu pārsteigums, kad pa durvīm ienāca Torins Ozolvairogs.
— Kas tu tāds esi, un ko tu te gribi? — viņi iesaucās, pielēkdami kājās un tverdami pēc ieročiem.
— Vientuļā Kalna karaļa Trora dēla Treina dēls Torins! — rūķis sacīja skaļā balsī, un, par spīti skrandainajam apģērbam un savazātajai kapucei, viņš pēc tāda patiešām izskatījās. Zelts mirgoja viņam ap kaklu un vidukli; viņa acis bija tumšas un kvēles pilnas. — Es esmu atgriezies. Es gribu sastapt jūsu pilsētas Saimnieku!
Tad izcēlās neaprakstāms satraukums. Daži lētticīgākie izmetās no būdas, it kā domādami ieraudzīt, ka Vientuļais Kalns šai naktī būs pārvērties zeltā un viss ezera ūdens tūdaļ kļuvis dzeltens. Priekšā iznāca sardzes kapteinis.
— Un kas ir šie citi? — viņš jautāja, norādīdams uz Fili, Kili un Bilbo.
— Mana tēva meitas dēli, — atbildēja Torins, — Fili un Kili no Darina cilts, un misters Baginss, kas ceļojis ar mums kopā no rietumiem.
— Ja esat nākuši ar mieru, nolieciet savus ieročus! — teica kapteinis.
— To mums nav, — atbildēja Torins, un tā bija taisnība: nažus viņiem bija atņēmuši elfi un lielo zobenu Orkristu tāpat. Bilbo makstī gan, tāpat kā visu laiku, glabājās, viņa īsais zobentiņš, bet viņš par to nekā neteica. — Mums, kas beidzot atgriežamies pēc savas sensenās tiesas, nav vajadzīgi ieroči. Nedz arī mēs iespētu cīnīties pret tik daudziem. Vediet mūs pie sava Saimnieka!
— Viņš ir mielastā, — teica kapteinis.
— Tad vēl jo vairāk iemesla vest mūs pie viņa, — nenocietās Fili, kurš bija kļuvis nepacietīgs no šīs svinīgās vārdu apmaiņas. — Mēs esam izsalkuši un paguruši no sava garā ceļa, un vairāki mūsu biedri ir slimi. Tagad pasteidzieties, un netērēsim vairs vārdus, citādi jūsu Saimniekam var iznākt ar jums nopietna runāšana.
— Nu tad sekojiet man! — teica kapteinis un kopā ar sešiem sardzes vīriem pārveda viņus pāri tiltam, ieveda pa vārtiem un aizveda uz pilsētas tirgus laukumu. Tas bija plašs rāma ūdens aplis, ko iejoza augsti koku krāvumi — lielāko ēku pamati — un gari koka moli ar pakāpieniem līdz pašai ūdens malai. Kādā lielā namā varēja redzēt spīdam gaišas ugunis un dzirdēt daudz balsu. Viņi iegāja pa šī nama durvīm un, gaismas apžilbināti, palika stāvam, raudzīdamies- uz garajiem galdiem, ap kuriem sēdēja' daudz ļaužu.
— Es esmu Vientuļā Kalna karaļa Trora dēla Treina dēls Torins! Es esmu atgriezies! — skaļā balsī no sliekšņa pavēstīja Torins, pirms vēl kapteinis paspēja bilst kādu vārdu.
Visi pielēca stāvus. Pilsētas Saimnieks strauji piecēlās no sava dižā krēsla. Tomēr neviens cits neuzsprāga kājās ar tādu pārsteigumu kā elfu plostnieki, kas sēdēja tālākajā zāles galā. Mezdamies uz priekšu pie Saimnieka galda, viņi kliedza:
— Tie ir mūsu karaļa izbēgušie gūstekņi, apkārtklīstoši rūķi, klaidoņi, kas ložņāja pa mežu un traucēja mūsu ļaudis, un nevarēja sniegt nekādus prātīgus paskaidrojumus!
— Vai tā ir tiesa? — vaicāja Saimnieks. Patiesību sakot, viņam tas likās daudz ticamāk par Kalna karaļa atgriešanos, ja šāds karalis vispār jebkad būtu bijis.
— Tiesa ir tā, ka elfu karalis mūs netaisni aizturēja un bez iemesla ieslodzīja cietumā, kad mēs devāmies atpakaļceļā uz savu zemi, — atbildēja Torins. — Bet nedz atslēga, nedz restes nespēj kavēt izsenis lemto atgriešanos. Un šī pilsēta neatrodas meža elfu valstībā. Es runāju ar Ezera pilsētas Saimnieku, nevis ar elfu karaļa plostniekiem.
Tad Saimnieks sastomījās un paraudzījās no viena uz otru. Elfu karalis šai apvidū bija ļoti varens, un Saimnieks negribēja nonākt ar viņu naidā, turklāt viņš neņēma nopietni visas šīs vecās dziesmas un vairāk domāja par tirdzniecību, nodokļiem, kuģu kravām un zeltu, un tieši tāpēc bija saglabājis savu stāvokli. Tomēr pārējie bija citādās domās, un jautājums tika ātri izlemts bez viņa. Jaunumi zibens ātrumā izplatījās no nama durvīm pa visu pilsētu. Ļaužu klaigas skanēja gan iekšā, gan ārā. Cilvēki steigšus sadrūzmējās uz moliem. Daži sāka dziedāt rindas jio vecām dziesmām par Kalna karaļa atgriešanos, un viņus nebūt nemulsināja tas, ka atgriezies ir nevis Trors, bet Trora mazdēls. Citi pārtvēra dziesmu, un tā skanīga un varena pacēlās augstu virs ezera.
Sensenais Kalna valdnieks Ir mājās atgriezies!
Nu zelta kalnu valdnieks Uz savu pili ies.
Tā kronis atkal staros, Un arfa dziedāt sāks;
No jauna koki zaros, Un putni mājās nāks.
No jauna viss, kas zudis, Tiks gaismā, godā celts,
No Kalna sudrabs plūdīs, Pa upēm tecēs zelts.
Zels zāle, ziedēs sili,
Un gaisīs drūmums viss,
Jo atpakaļ uz pili Iet Kalna karalis!
Apmēram tā viņi dziedāja, tikai dziesma bija daudz garāka, un to pavadīja daudz klaigu, kā arī arfu un vijoļu skaņas. Sādu satraukumu pilsētā nudien neatcerējās piedzīvojis pat visvecākais sirmgalvis. Arī meža elfi sāka apjaust brīnumu un pat baiļoties. Viņi, protams, nezināja, kā Torins izbēdzis, un sāka bažīties, ka viņu karalis izdarījis nopietnu kļūdu. Pilsētas Saimnieks savukārt redzēja, ka nekas cits viņam neatliek kā piebiedroties vispārējai sajūsmai — vismaz šobrīd — un izlikties noticam, ka Torins ir tas, par ko uzdodas. Tāpēc viņš piedāvāja tam vietu savā lielajā krēslā un nosēdināja Fili un Kili blakām goda vietās. Pat hobitam ierādīja vietu pie lepnākā galda, un satraukuma virpulī neviens neiedomājās jautāt, kāda viņam loma šai notikumā, kaut arī dziesmās par to nebija ne mazākā mājiena.
Neilgi pēc tam, vispārēja izbrīna un pacilātības pavadīti, uz pilsētu tika atnesti visi pārējie rūķi. Pilsētnieki tos visus aprūpēja, pabaroja, iekārtoja mājvietās un centās ik vēlēšanos nolasīt viņiem no acīm. Torina un viņa ceļabiedru rīcībā tika nodota liela
māja, laivas un airu vīri, un ārpusē caurām dienām pulcējās Ezera pilsētas ļaudis un dziedāja dziesmas vai skaļi gavilēja, līdzko kāds no rūķiem pabāza pa logu kaut deguna galu.
Dažas no dziesmām bija senas, bet citas pavisam jaunas un ar pārliecību vēstīja par pūķa piepešo galu un dārgu dāvanu kravām, kas peld lejup pa upi uz Ezera pilsētu. Sīs dziesmas Saimnieks jo sevišķi atbalstīja, bet rūķiem tās diez kā nepatika; tomēr pa šo laiku viņi ātri atkopās, kļuva atkal brangi un stipri un jutās apmierināti. Jau pēc nedēļas visi bija atspirguši, tērpušies skaistos savu ierasto krāsu uzvalkos, sasukātām un glīti apcirptām bārdām, lepnu gaitu. Torins izskatījās un izturējās tā, it kā viņa valstība jau būtu atgūta un Smogs sacirsts sīkos gabalos.
Tad, kā jau Torins tika paredzējis, ar katru dienu pieauga arī rūķu labvēlība un pateicība pret mazo hobitu. Neviens vairs nedomāja ne rūkt, ne ņurdēt. Rūķi dzēra uz viņa veselību, sita viņam uz pleca un visvisādi izrādīja viņam uzmanību, un tas nemaz nebija slikti, jo Bilbo nejutās sevišķi pacilāts. Viņš nebija aizmirsis ne Vientuļā Kalna izskatu, ne domu par pūķi, turklāt vēl bija nelāgi saaukstējies. Trīs dienas viņš šķaudīja un klepoja un nevarēja iziet no istabas, un arī vēlāk viņa galda runas aprobežojās ar «Es jubs visieb ļoti pateicos».
Tikmēr meža elfi ar savām kravām pa Meža Upi bija atgriezušies mājās, un karaļa pilī valdīja liels satraukums. Neesmu dzirdējis, kas notika ar sardzes priekšnieku un virssulaini. Par atslēgām un mucām, protams, rūķi nevienam nebilda ne vārda, kamēr uzturējās Ezera pilsētā, un Bilbo piesardzības labad ne reizes nekļuva neredzams. Tomēr es pieļauju, ka, vairāk minot nekā zinot, šis tas tomēr tika nojausts, kaut arī misters Ba- ginss Ezera cilvēku un elfu acīs vienmēr palika noslēpumaina persona. Sā vai tā, elfu karalis tagad zināja rūķu ceļojuma mērķi vai vismaz domājās to zinām un sacīja pats sev:
— Nu labi! Redzēsim! Neviena dārglieta netiks iznesta cauri Drūmmežam, iekams es šai lietā nebūšu teicis savu vārdu. Bet drīzāk es ticu, ka viņi visi ņems nelabu galu, un tā viņiem arī vajag! — Viņš nepavisam neticēja, ka rūķi varētu cīnīties un nogalināt tādus pūķus kā Smogs, un viņam bija lielas aizdomas, ka iecerēts kāds slepenas ielaušanās mēģinājums vai kaut kas tamlīdzīgs, — no tā var spriest, ka viņš bija gudrs elfs, gudrāks par Ezera pilsētas cilvēkiem, kaut arī beigās izrādījās, ka gluži nemaldīgs viņš tomēr nav, kā jūs vēlāk redzēsiet. Viņš nosūtīja savus izlūkus uz ezera krastiem un tik tālu uz ziemeļu pusi, cik tie uzdrīkstējās iet, un sāka gaidīt.
Kad bija apritējušas divas nedēļas, Torins sāka domāt par promiešanu. Vajadzēja mēģināt iegūt palīdzību, kamēr pilsētā vēl valdīja pacilātība. Nebūtu gudri vilcināties un ļaut tai noplakt. Tāpēc viņš griezās pie Saimnieka un tā padomdevējiem un pavēstīja, ka drīz viņam un biedriem jādodas uz Vientuļo Kalnu.
Tad Saimnieks pirmoreiz jutās patiesi pārsteigts un pat mazliet izbiedēts; viņš sāka v prātot, vai Torins patiesi būtu seno karaļu pēctecis. Viņš nekad nebija domājis, ka rūķi uzdrīkstēsies tuvoties Smogam, un drīzāk ticēja, ka tie ir viltvārži, ko agri vai vēlu izdosies atmaskot un padzīt. Viņam nebija taisnība. Torins, protams, bija īstenais Kalna karaļa mazdēls, un neviens nevar paredzēt, uz ko spējīgs rūķis, kad runa ir par atriebību vai sava īpašuma atgūšanu.
Bet Saimniekam nepavisam nebija žēl laist savus viesus projām. To uzturēšana izmaksāja dārgi, un līdz ar viņu ierašanos pilsētā bija sākušies ilgstoši svētki, bet darbs palicis novārtā. «Lai tik iet un patraucē Smogu, redzēs, kā viņš tos uzņems!» Saimnieks nodomāja.
— Protams, jums jāiet, ak, Torin Trora dēla Treina dēls! — viņš sacīja skaļi.
— Jums jāatgūst sava daļa. Izsenis lemtā stunda ir situsi. Mēs esam gatavi piedāvāt jums jebkādu palīdzību, kas vien ir mūsu spēkos, un mēs paļaujamies uz jūsu pateicību, kad būsiet atguvuši savu karaļvalsti.
Tā nu vienu dienu, kaut arī bija pavēls rudens, pūta auksti vēji un strauji bira lapas, no Ezera pilsētas izbrauca trīs lielas laivas ar airu vīriem, rūķiem, misteru Baginsu un bagātīgu pārtikas kravu. Pa apkārtceļiem tika nosūtīti zirgi un poniji, kam vajadzēja braucējus sagaidīt norunātajā izkāpšanas vietā. Saimnieks un viņa padomdevēji māja atvadu sveicienus no Pilsētas Nama lielajiem pakāpieniem, kas veda lejup uz ezeru. Cilvēki drūzmējās uz moliem un pie logiem un dziedāja. Baltie airi ar šļakstu iegrima ūdenī, un sākās brauciens uz ziemeļiem — pretī ilgā ceļojuma pēdējam posmam. Vienīgais, kas šai pulkā jutās dziļi nelaimīgs, bija Bilbo.