Reivena un Kezs nākamās dienas pēcpusdienā ievācās Belgrāvijā. Vraits devās pie Grāfienes, negribēdams piedalīties dzīvokļa iekārtošanā, jo neatbalstīja šo ideju, tāpēc nācās pārkravāties bez viņa. Reivcna par astronomisku summu noīrēja ekstremāli greznu dzīvokli, un dažas minūtes pēc tam, kad viņu flaiters nosēdās kompleksā, tur ieradās ari milzīgs tranzītplāns ar atbilstošām mēbelēm un sadzīves iekārtām. Kā stāstīja Reivcna, sākotnēji dzīvoklis ticis icccrēts pasteļtoņos, taču tad viņa likusi dekoratoriem to vairāk piemērot savai gaumei.
Kad mēbeļu firmas ļaudis dzīvoklī ieviesa jaunas pārmaiņas, Kezs sāka aptuveni apjaust, ko vēlējusies Reivcna. Acīmredzami viņa deva priekšroku melnajam, tumši sarkanajam un rūsgani brūnajam. Viņai patika skaļa mūzika. Tehniķi pārveidoja dzīvokļa skaņu sistēmu, papildinot to ar rūpnieciskas jaudas megavatu skaļruņiem, kurus Reivcna pieprasīja, un pirmais, ko viņa izdarīja, kad mēbeļu vedēji aizbrauca, bija zvans uz ierakstu firmu, kurā viņa pasūtīja vismaz pusi no pirkšanai piedāvātajiem diskiem. Kezs no tā nebija dzirdējis neko, taču, kad lāzerdiski bija sarindoti atpūtas istabā, viņš nosprieda, ka tā ir gangsteru mūzika. Daži ieraksti bija samērā jauni, reaktīvais roks un tehnodžezs, taču bija ari pārrakstīti albumi pat no 20. gadsimta beigām ar visdrūmākajiem un depresīvākajiem tekstiem, kādi jebkad dzirdēti.
"Tā ir fin de siecle, laikmeta beigu mūzika," Reivena paskaidroja, kad viņš iebilda pret to. "Tajā ir reālisms. Šie mūziķi paredzēja, ka tuvojas Lielie Plūdi, un nebaidījās par to runāt, kad politiķi aiz bailēm vēl visu noliedza."
"Par ko tu runā?" Kezs vaicāja, satrūcies no dārdošās skaņu sistēmas atsitieniem.
"Tehnoloģiju laikmets," Reivcna ierunājās, rūpēs par viņa ncpicradušajām ausīm nogriezdama skaņu vienu pakāpi klusāk. "Vēstures izzušana progresa gaitā. Kā tu domā, kāpēc sākās ģenētiskie eksperimenti? Visu 21. gadsimtu zinātnieki centās uzlabot cilvēkus, lai tie tiktu līdzi jaunajām tehnoloģijām. Zinātne pārņēma pasauli — un Londona uzšāvās trīs jūdzes augstāk debesīs." Viņa iesmējās, pārcilādama dažus diskus. "Vienīgais iemesls, kāpēc pilsētas nepaaugās vēl augstāk, bija palēninājums pēc Ņujorkas sabrukšanas; tika sasniegti pieci kilometri, tad debesskrāpji sabruka."
"Vai tas ir iespējams ari šeit?" Kczs vaicāja, pirmo reizi satrūcies par pilsētas drošumu.
"Tas vairs nenotiks," Reivcna pasmējās par viņa bažām. "Jauni balsti, jauni būvēšanas paņēmieni. Teroristi 2314. gadā mēģināja uzspridzināt Losandželosu, bet spēja sagraut tikai dažus tiltus. Debesskrāpji te paliks uz mūžiem."
Rcivcnai prāts nenesās uz sarunām, un Kczam šī skaļā mūzika bija jau līdz kaklam. Atstājis viņu rotaļājamies ar sistēmu, zēns devās izpētīt kompleksu, bruņojies ar viltotu personas apliecību, ko piegādāja kurjers, līdzko viņi ieradās. Ar 800 kredītiem konta rēķinā Kczs bija gatavs pārbaudīt dažas Belgrāvijas populārākās iestādes.
Jaunā pieredze viņu apmulsināja. Viņš apturēja skimmeri, lai aplūkotu galveno kompleksu, un gluži vai zaudēja galvu. Nekad viņš nebija redzējis tik plašu izklaidēm paredzētu laukumu. Arkādē bija tādas lietas, par kurām viņš neko nezināja. Viņam nebija ne jausmas, kas ir slidošana, un viņš neziņā izvalbītām acīm vēroja sasalušo ūdeni. Vēl vairāk viņu pārsteidza muzejs. Kczs nespēja saprast, kā var ar patiku aplūkot izgrebtus akmeņus un mirušu, viņiem nepazīstamu cilvēku attēlus. Tomēr muzejs bija pilns ar padzīvojušiem ļautiņiem, kas aplūkoja šo drazu neviltotā sajūsmā. Aiz tiem nāca bērnu bariņš, viņi bija pāris gadus vecāki par Kczu, nesen beiguši pamatskolu. Viņš kādu pusstundu klīda tiem līdzi pa mūzikas un drēbju veikaliem; viņš pirka videodiskus, jo Reivenai tic droši vien patiktu, un nezināja, ko vēl varētu pirkt, ik mirklī gaidīdams, ka veikala policists viņu aizturēs. Viņš pētīja kādu sintētiskās ādas jaku, prātodams, vai nevajadzētu tikt vaļā no vecajām džīnām, bet tad pamanīja meiteni, kas stāvēja viņam blakus.
Viņa veltīja viņam burvīgu smaidu un sniedza roku. Viņš aiz pārsteiguma atbildēja rokasspiedienam, un viņi iepazinās.
"Esmu Zirkarda Entonija, maniem vecākiem pieder Entonija korporācija," meitene pastāstīja. "Tu laikam Bclgrāvijā neesi agrāk bijis."
"Mani sauc Kezs, Kesters Sīraks," viņš piebilda. "Tikko šeit ievācos."
"Vai tu iesi Geitsholā?" Zirkarda vaicāja. "Kā mēs visi." Viņa pamāja uz savu draugu pusi.
"Tā taču skola, vai ne?" Kczs ieteicās, uztraucies par to, kāpēc meitene pēkšņi uzdod tik daudz jautājumu. "Nē, domāju, ka neiešu." Meitene izskatījās pārsteigta, tāpēc viņš aši sameloja, paļaudamies nojautai. "Es eju skolā štatos. Atbraucu uz šejieni kopā ar māsīcu — viņa ir konsultante holokanālā."
"Kurā?" gaišmatainā meitene uzstājīgi turpināja.
"AdAslrā," Kezs atbildēja, izmisīgi cenzdamies atcerēties Reivenas izgudroto leģendu.
"Neesmu par tādu dzirdējusi," pienāca vēl viena meitene un noteica aizdomu pilnā balsī, bet trešā, sprogaina brunete, paziņoja: "Ali tēvam pieder septiņi holokanāli."
"Patiešām?" kezam salēcās sirds, un viņš drudžaini prātoja, kā izkulties no situācijas. Atbilde radās pati no sevis līdz ar izmisumu. "AdAslra ir no alternatīvajiem. Tā ir 20. gadsimta mūzika, tāda kā fin de sietie." Viņš skaidri zināja, ka svešvārdu nav izrunājis pareizi, tomēr meitenes māja ar galvu.
"Es jau jutu, ka tev ir sakars ar alternatīvo mūziku," Zirkarda triumfēja. "Tu zini, ka ar šo jaku izskaties pēc bandīta?"
"Jā," Kczs atsaucās, pārsteigts un nezinādams, ko vēl piebilst. Taču jaunieši bija pārāk ieslīguši sarunās, un tam vairs nebija nozīmes. Zirkarda iepazīstināja viņu ar pārējiem, katram veltot mazu piebildi.
"Šī ir Ali, Boba Tarela meita, Ketlīna, viņas tēvs ir Parlamenta loceklis, tā ir Mira, viņas māte ir aktrise Marsija Vesta…" Saraksts bija garš, un Ķezu iepazīstināja ar katru grupas dalībnieku, viņi uzskatīja sevi par īpašu brālību, ko veido visbagātāko ļaužu bērni.
Dažu minūšu laikā Zirkarda izzināja gan adresi, kur Reivena noīrējusi dzīvokli, gan "māsīcas" vārdu, gan visu, ko vien Kczs varēja pateikt par fin de siiele roku. Zēns bija pārbijies, ka agri vai vēlu sapīsics melos, un par to, ko teiktu Vraits, ja uzzinātu, kas te notiek. Beidzot viņš tika projām, ierunādamies, ka māsīca viņu gaida, pamāja ātrgaitas flaiterim pie ieejas Arkādē un devās atpakaļ uz dzīvokli.
Ieradies Kezs nepaguva paskaidrot, kas noticis kompleksā. Viņš ieradās tikai dažas sekundes pēc Vraita, kurš izskatījās tik priecīgs, kā vēl nekad. Reivena pat bija noklusinājusi dārdošo mūziku, lai varētu saklausīt, kas viņam sakāms.
"Grāfiene atradusi ģimeni, kas adoptēja Reičelu," viņš paziņoja, kad Kezs parādījās durvīs. "Viens no viņas palīgiem, vietējais bandīts, atpazina viņu attēlus. Viņi ir mainījuši vārdu, tāpēc mēs nespējām viņus atrast."
"Bet Reičela?" Reivena vaicāja.
"Nekā," Vraita seja kļuva drūmāka. "Cilvēks, kurš atpazina viņus, neatcerējās, ka būtu redzējis ari Reičelu. Tomēr viņš teica, ka viņiem esot divi bērni." "Lieliski!" Kczs aizrautīgi iesaucās, klusībā prātodams, ko Reivena un Vrails iesāks ar viņu, kad atradīs savu māsu. "Vai jūs brauksiet pie viņiem?"
"Ļaujiet man vispirms viņus atrast Tīklā," Reivena ieteica. Kczu pārsteidza tik neraksturīga piesardzības izpausme, taču arī Vraita reakcija bija negaidīta.
"Kāpēc?" viņš cicši lūkojās uz Rcivcnu. "Vai tad tu negribi redzēt Reičelu?"
"Es taču atbraucu uz Londonu kopā ar tevi, vai ne?" Reivena sabozās no brāļa asā toņa. "Es tikai neesmu tik apsēsta ar šo ideju, skaidrs?"
"Tā nav apsēstība," Vraits paraustīja plecus. "Tu taču nezini, ko iesākt, vai nc, Rcivcn? Tu nespēj saprasties ar citiem cilvēkiem, tikai ar procesoriem," viņa acis kļuva stingas kā ledus, bet Reivena, aiz dusmām nobālusi, bija tik nikna, ka nespēja parunāt. Grīļodamās viņa devās uz guļamistabu un spēcīgi aizcirta durvis.
Kezs satraukts noskatījās viņai pakaļ, tad izbrīnīts pievērsās Vraitam.
"Izklausījās, it kā tu viņu ienīsti," viņš pārsteigts ierunājās.
"Es vairs īsti labi nepazīstu Reivenu," Vraits stīvi noteica. "Kad viņa beidz bozties, pasaki, ka es devos meklēt Reičelu." Kczs vilcinājās tikai mirkli.
"Es iešu tev līdzi," viņš teica Vraitam.
"Neatminos, ka būtu tevi aicinājis," Vraits bija noraidošs.
"Ak nē," Kczs sapīka. "Neatstāj mani tagad. Tu viņu novedi līdz šādam garastāvoklim — negribu atrasties šeit, kamēr viņai tas nepāries."
"Tad nāc ātri," Vraits īsi noteica urr devās uz durvīm. Kczs gāja līdzi, cik žigli spēja. Bet, iekams viņi sasniedza fiaiteru, viņi augšstāvā izdzirdēja mūziku — vēl skaļāku nekā iepriekš.
Kāpjot flaitera pasažieru sēdeklī, Kezs prātoja, vai vērts stāstīt Rcivcnai par iepazīšanos ar Gcitsholas brālību. Taču basu būkšķi, kurus varēja dzirdēt pat caur aizvērtām flaitera durvīm, pārliecināja viņu, ka atgriezties dzīvoklī nebūtu prātīgi. Kad Vraits atrāvās no zemes, Kezs iekārtojās ērtāk, cerēdams, ka gremdēšanās šajā pekles dārdoņā palīdzēs Rcivcnai atgūties.
Kad brālība devās projām no Arkādes, Zirkarda un Ketlīna kopā ar Ali gāja uz viņas dzīvokli. Meitenes izlaidās atpūtas krēslos pie sienas ekrāna, Ali un Ketlīna jau bija aizmirsušas par Elizabeti Bleķu un Ķesteru Šīraku. Vienīgi Zirkarda nodomāja pie sevis, ka Kczs ir oriģināls čalis: ģērbjas kā bandīts, lai gan ir pārāk jauns, lai būtu patiešām bīstams. Jaunas asinis Bclgrāvijā vienmēr bija svarīgs notikums, jo kompleksā dzīvoja tikai pilsētas bagātākie un ietekmīgākie cilvēki. Iepazīstot jaunpienā- cējus ātrāk nekā citi, Zirkarda varētu daudz iegūt savu biedru acīs, un ar Ķeza palīdzību viņa varētu būt pirmā, kas iepazīstas ar Elizabeti. Ja tā būtu runājis kāds cits, Ali un Ketlīna neliktos nc zinis. Galu galā, Zirkarda bija tikai sastapusi dīvainu zēnu, kurš turklāt ir vismaz trīs gadus jaunāks. Taču Zirkarda bija neapstrīdama brālības barvede, tāpēc viņas pacietīgi klausījās, piekrītoši atsaucoties ikreiz, kad Zirkarda aprāvās, lai ievilktu elpu.
Beidzot ari viņa pievērsās UltraX failu programmai, ko Ali un Ketlīna bija vērojušas, ar vienu ausi klausoties Zirkardas prātošanā, kad istabas durvīs parādījās Bobs Tarels.
"Tēt, ko tad tu dari mājās?" Ali pārsteigta vaicāja.
"Man jāsagatavojas ballītei, mazulīt," viņš attrauca jau pa ccļam uz kabinetu. "Pārāk netrokšņojiet, labi?"
"Protams, tēt," Ali teica un ievēroja Zirkardu, kuras sejas izteiksme viņai šķita labi pazīstama. Apburošais smaids un viltīgais skatiens varēja nozīmēt tikai to, ka viņas draudzene kaut ko vēlas.
"Klau, Ali," Zirkarda it kā nejauši ierunājās. "Vai neesi domājusi, ka varētu uz ballīti ielūgt ari Ķezu un viņa māsīcu?"
"Nezinu, vai tēvs gribēs ielūgt vēl dažus manus draugus," Ali sastomījās. "Viņš pastāvīgi atkārto, ka tas ir darba pasākums." Zirkardas seja jau kļuva draudoša, bet Ketlīna ierunājās pirmā, neļaujot sākties ķīviņam:
"Ali, vai tad tavs tēvs vakar neteica, ka vēlas mainīt vismaz viena kanāla formātu un viņam nepieciešamas svaigas idejas?"
"Tā bija gan," Ali negribīgi piekrita.
"Nu re, bet Kcza māsīca strādā alternatīvā roka programmā — varbūt viņai būs kāda ideja," Ketlīna ieteicās, slepus vērodama, vai Zirkarda viņu atbalsta. Viņa atbalstīja.
"Ja tavs tēvs uzaicina Kcza māsīcu, mēs varam viņu iepazīstināt ar visiem pēc kārtas!" viņa triumfējoši iesaucās. Ali saprata, ka iebilst ir veltīgi.
"Es viņam pavaicāšu, kad viņš iznāks no kabineta," Ali noteica. "Viņš sāks trakot, ja traucēšu tagad."
"Labi," Zirkarda piekrita, pieļaudama šādu atkāpi, jo kārtējo reizi bija panākusi savu. "Šī būs visu laiku dižākā ballīte!"
Flailcrs nosēdās pie trīsrindu tilta klusā guļamrajonā. Tas nebija tik stilīgs kā Bclgrāvija, tomēr Kczam tas šķita rāms un pievilcīgs. Kad viņi izkāpa no flaitera, zēns sajutās vēl nemājīgāk nekā Bclgrāvijā. Ādās tērpies Vrails izskatījās pietiekami draudīgi, bet Kczam šķita — ikviens pirmajā acu uzmetienā saprot, ka viņš ir nācis no padibenēm. Kad Vraits aizslēdza fiaiteru, zēns nekustējās nc no vietas.
"Kas noticis?" Vraits vaicāja.
"Man nevajadzēja braukt," Kezam gandrīz aizkrita balss. "Es te neiederos."
"Liecies mierā," Vraits atteica. Kad Kezs palika stāvam, viņš uzlika zēnam roku uz pleca. "Nāc, puis," viņš klusām noteica. "Neviens tevi šeit nepazīst."
"Neesmu tāds kā viņi," Kezs nočukstēja. "Gribu palikt flaitcrā."
"Es tevi te neatstāšu," Vraits paziņoja, un Kczs sažņaudza dūres.
"Es flaitcri nezagšu, Vrait!" viņš saniknojās… Bet tad sašļuka. "Taču pirmoreiz gan gandrīz nozagu. Reivcna man neļāva. Tev bija taisnība, vai ne? Nevar taču uzticēties sīkajam no ielas!" Viņš aizgriezās, lai nebūtu jāraugās uz Vraitu.
"Kcz," Vraits vēlreiz aplika roku viņam ap pleciem. "At- springsti."
"Kāpēc tūlīt negribi tikt no manis vaļā?" Kczs sāpīgi iesaucās. "Tik un tā tev tas būs jādara, kad atradīsi savu māsu."
"Tā nebūs vis," Vrails iebilda. Viņš pagrieza Ķezu, lai ielūkotos viņa sejā. "Tu neko par mani nezini, Kcz," viņš teica. "Un vēl mazāk tu pazīsti Rcivcnu." Viņš papurināja galvu. "Viņai pēkšņi ienāca prātā paķert tevi līdzi, un tikpat viegli viņa tiks no tevis vaļā, ja vien iedomāsies, un viņa neprātos ilgi." Zēns nodrebinājās. "Taču tev nav jāuztraucas par to, kas notiks, kad mēs dosimies projām. Es parūpēšos, lai tev vairs nebūtu jāvazājas pa ielām." Viņš nopūtās. "Es varu tev neuzticēties, Kez, es arī zinu, ka diezko tev nepatīku. Taču es ilgu laiku biju gangsteris, un Kali cilvēki vienmēr ir rūpējušies par savējiem." Viņš stingri satvēra Kcza roku, likdams nākt līdzi. "Tagad iesim. Negribu zaudēt vēl vairāk laika."
Kezs centās turēties vienā solī, domādams, vai nav pārpratis Vraitu. Pagāja dažas minūtes, iekams viņš saņēmās, lai turpinātu sarunu.
"Vai tu vēl aizvien darbojies savā bandā?"
"Nē," Vrails nogrozīja galvu. "Mēs pašķīrāmies pirms kāda gada. Toreiz man apnika visu laiku būt pretrunā ar likumu."
"Bet Rcivenai nē?"
"Sāksim jau ar to, ka Reivena pati par sevi ir viens liels likuma pārkāpums," Vraits atbildēja. "Viņa nekad nav uztraukusies par vispārpieņemtajām normām." Viņš novērsās un piebilda: "Mēs ilgu laiku nedzīvojām kopā, taču esmu daudz par viņu dzirdējis no saviem draugiem. Viņa nav gluži normāla, Kcz. Daudzējādā ziņā."
"Ak," Kezs apklusa. Nezinādams, ko sacīt, viņš nolēma uzdot jautājumu, kas viņu bija urdījis jau kopš pirmās tikšanās. "Vai tie ir jūsu īstie vārdi?" viņš vaicāja. "Vraits un Reivena."
"Nē," Vraits pasmaidīja, šķiet, pirmoreiz, kopš Kezs ar viņu iepazinās. "Reivena noteikti nebūtu priecīga, ja es tev pateiktu viņas īsto vārdu. Man šķiet, ka esmu vienīgais, kurš to atceras. Viņa ir izdzēsusi visus ierakstus par sevi Tīklā. Bet man vārds ir … bija Rīss. Kali bandā mani iesauca par Vraitu, kas nozīmē — parādība. Droši vien matu dēļ."
"Un ādas un acu dēļ," Kezs piebilda, pamazām atgūdamies.
"Tieši tā," Vraits pamāja. "Reivcna pati izvēlējās savu vārdu. Denverā viņai gan bija slava."
"Nc pārāk laba, vai ne?" Kczs jautāja.
"Jā," Vraits sadrūma. Viņš apstājās pie kāda torņa. "Te tas ir. Trīs stāvus augstāk."
"Ceru, ka tu atradīsi māsu," Kczs ierunājās, kad viņi iegāja namā. "Tu ilgojies pēc viņas."
"Man jāparūpējas par viņu," Vraits īsi noteica. Tad piebilda: "Jā, es ilgojos gan."
Viņi sameklēja 37. dzīvokli, un, kad Vraits piespieda zvana pogu, durvis atvērās gandrīz acumirklī. Aiz tām stāvēja vecmodīgi ģērbusies pusmūža sieviete. Viņa ar satraukumu nopētīja Vraitu un Kczu, taču Vraita pieklājīgā balss viņu nomierināja.
"Holisas kundze?" viņš vaicāja.
"Jā?" viņa atsaucās.
"Vai drīkst, lūdzu, nedaudz ar jums aprunāties?" Vraits jautāja. "Tas ir ļoti svarīgi."
"Jā, nāciet iekšā," sieviete pavēra durvis plašāk, lai viņi varētu tikt iekšā, un Kezs līdz ar Vraitu iegāja pieticīgi iekārtotā istabā. Pie holoekrāna sēdēja divas apmēram sešus gadus vecas meitenītes ar lielām, gaišām bizēm un vēroja multfilmu.
"Kamilla, Tamāra, ejiet padraiskoties pa savu istabu," sieviete izrīkoja mazās. "Nestrīdieties," viņa asi piebilda. "Filmas var skatīties katru mīļu brīdi." Kezs noskatījās, kā meitenes pieceļas un aiziet. Viņš atcerējās, ko Vraits bija stāstījis par Rcičclas audžuvecākiem, kuriem esot divi bērni. Sazin, vai Grāfiene būtu kļūdījusies? Ja te ir divi bērni, kur tad ir Reičela?
Vraits atkal izskatījās drūms, un nobažījies. Tomēr viņš pieklājīgi pateicās sievietei, kad viņa uzaicināja viesus apsēsties.
"Holisas kundze," viņš iesāka, kad visi bija iekārtojušies ērtāk. "Vai taisnība, ka jūs ar vīru pirms sešiem gadiem Denverā adoptējāt bērnu, un toreiz jūs sauca Vanesa un Karls Maiklsoni?"
"Ak, mans Dievs," Holisas kundze nočukstēja un kļuva bāla. "Ko jūs gribat?"
"Es nevēlos nekādas nepatikšanas," Vraits mierīgi runāja tālāk. "Taču bērns, ko jūs adoptējāt, bija mana māsa Reičela. Es tikai gribēju uzzināt, vai ar viņu viss ir kārtībā." Kczs zināja atbildi, pirms Holisa saņēmās to pateikt, — no tādām bailēm nekas labs nebija gaidāms.
"Piedodiet," viņa izmocīja, celdamās kājās. "Lūdzu, ejiet projām. Es nedrīkstu jums neko stāstīt."
"Holisas kundze," arī Vraits piecēlās kājās un cieši raudzījās viņā. Viņš bija daudz garāks par sievieti, kas it kā sarāvās viņa priekšā. "Baidos, ka mēs neiesim projām, ja jūs neatbildēsiet. Ir skaidrs, ka Rcičclas šeit nav. Kas ar viņu noticis? Vai viņa vēl ir dzīva?"
"Es nezinu," sieviete izdvesa. "Es zvēru, ka neko nezinu. Viņi atnāca un aizveda viņu projām. Viņas te vairs nav."
"Kurš, sakiet, kurš viņu aizveda?" Vraits neatlaidās.
"Drošībnieki," Holisas kundze atbildēja, noslīgdama atpakaļ krēslā. "Jau vairāk nekā pirms gada. Viņi teica, ka medicīniskajā pārbaudē atklāta mutācija." Viņas acis piclija asarām. "Man ļoti žēl," viņa tcica. "Man pašai nevar būt bērnu, un Reičela man bija gluži kā pašas meita. Lūdzu, nestāstiet nevienam, ka es jums to pateicu. Ja drošībnieki atklās, ka esmu izpļāpājusies, viņi man atņems ari dvīnītes. Nezinu, ko iesākšu, ja tas notiks."
"Es jau teicu, ka negribu sagādāt jums nepatikšanas," Vrails ierunājās. "Paldies, ka stāstījāt patiesību," viņš pagriezās, lai ietu. "Nāc, Kcz, iesim. Mums te vairs nav, ko darīt." Vrails atslēdza durvis, un Kczs izgāja laukā. Holisas kundze noraudzījās viņiem pakaļ kā sīka, sarāvusies lelle uz krēsla maliņas.
Vraits gāja krietnu bridi. Tad apstājās pie tilta, kur viņi bija atstājuši fiaiteru. Pārliecies pāri margām, viņš lūkojās lejup uz lielpilsētas līmeņu simtiem un neteica nc vārda. Arī Kczs nezināja, ko teikt. Abi saprata, ka šāda drošībnieku vizīte ir nāves spriedums. Vraits tikko bija atradis pierādījumu, ka viņa māsa ir mirusi, — pēc četru gadu meklējumiem.
"Man ļoti žēl," Kezs ierunājās.
"Zinu," Vraits raudzījās lejup tumsā uz tālajām aizām. "Reivcna tcica, ka Reičela nav Haks," viņš teica vēl pēc brīža. Kczs klusēja. Pēc dažām minūtēm viņam ienāca prātā, ka varbūt Vraits vēlas pabūt vienatnē. Viņš jau gribēja paiet sāņus, kad Vraits teica:
"Vēl mirklīti," viņš sacīja. "Man jāpadomā."
"Lai notiek," Kczs piekrita un atspiedās pret margām līdzās Vraitam. Viņš saprata, ka vīrietis grib saņemties un likt pāri neveiksmei. Flaiteri drāzās pāri galvai, skimmeri zibēja pār tiltu zem viņiem, taču ne Kczs, nc Vraits neteica vairs neko.
«
Bobs Tarcls tuvojās dzīvokļa durvīm, kad saklausīja ritma būkšķus. Viņš atpazina elektriskās ģitāras gaudošanu šajā griezīgajā haosā, taču kaut ko tik nesakarīgu vēl nekad nebija dzirdējis. Tomēr viņš neapmulsa, bet piespieda melnu metāla plāksnīti pie durvīm. Neviens neatbildēja, un viņš piespieda vēlreiz. Negaidot skaļrunī atskanēja balss:
"Kas tur ir?"
"Esmu Bobs Tarcls no Tarela mediju korporācijas," viņš pavēstīja, raudzīdamies tieši drošības kameras objektīvā. Tā iedarbojās, un iedegās gaisma, tomēr ekrāns pie plāksnītes palika tikpat tumšs kā līdz šim. "Es dzīvoju Bclgrāvijā." Viņš nogaidīja un grasījās jau runāt tālāk, bet šajā mirklī dzīvokļa durvis lēnām atvērās.
Viņam pretī stāvēja meitene. Viņa bija tērpusies melnās drēbēs, atbilstoši gan melnajiem matiem, gan tumšajām acīm, kas sevišķi izcēlās uz bālās sejas fona. Viņa nodrebēja, pētīdama viņu.
"Vai nācāt sūdzēties par skaļo mūziku?" viņa vaicāja, iekams viņš atjēdzās.
"Ak, protams, nē," viņš mierināja. Tad pastiepa roku. "Jūs esat Elizabete Bleķa, es zinu. Mana meita pazīst jūsu brālēnu."
"Tiešām?" meitene sarauca pieri, tad atguvās un pasmaidīja, cicši paspiežot viņa roku. "Piedodiet, Tarela kungs. Nāciet iekšā."
Viņa pakavējās otrā istabā, lai noklusinātu mūziku līdz tikko dzirdamai murdoņai, tad piedāvāja viņam dzērienu. Viņš neatteicās, un meitene no Nitromaka izvilka divas krūzītes.
"Man ir liels prieks jūs satikt, Tarela kungs," viņa iesāka. "Jūsu uzņēmums lielā mērā kontrolē britu medijus, un, manuprāt, ari Eiropas Federācijā jūsu klātbūtne ir iespaidīga."
"Jūs man glaimojat, Bleķa jaunkundz," Bobs pasmaidīja. "Vēl paies kāds laiks, kamēr Tarela vārds Eiropā patiešām kļūs nozīmīgs."
"Sauciet mani par Elizabeti," viņa piebilda, un viņš pamāja.
"Elizabete, dzirdēju, ka jūs esat ASV holokanāla konsultante. Mana meita kopā ar draudzenēm iepazinās ar jūsu brālēnu šopēcpusdien Arkādē."
"Jaunumi izplatās ātri," meitene noteica, viegli pasmīnēdama.
"Belgrāvijas kompleksā tā noliek," Bobs smaidīja. "Tā kā mēs darām vienu darbu, es ieinteresējos. Tomēr baidos, ka neesmu dzirdējis neko par tādu AdAstru."
"Tas ir gauži neliels kanāls," viņa kautrīgi ieteicās. "Tomēr mēs ccram ķerties ari pie lielākām lietām. Viens no iemesliem, kāpēc mēs ar Kczu esam šeit, ir papētīt iespēju sadarbībai ar britiem. Vai jūsu korporāciju tas interesētu?"
"Varbūt," Bobs kļuva uzmanīgs. "Man pilnīgi noteikti gribētos par to parunāt ar jums. Taču neesmu pārliecināts, ka jūsu stilam Br4itānijā būs panākumi."
"Ak, jā," meitene izstaipījās gluži kā kaķis un nopētīja viņu tumšām, nenosakāmas izteiksmes acīm. "Cik daudz jūs īsti zināt par mūsu kanālu, Tarela kungs?"
"Tikai to, ka tas pievērsies 20. gadsimta beigu alternatīvajam rokam. Mana meita neko vairāk nezināja. Taču ar to pietika, lai saprastu, ka tas ir ļoti radikāls risinājums."
"Mūsu laikos, jo radikālāki raidījumi, jo labāk," viņa nopietni tcica. "AdAstra, lai gan neliels kanāls, tomēr ir ļoti aizrāvies ar šo mūziku," viņa pamāja uz lāzerdisku pusi. "20. gadsimtā valdīja ļoti drūms noskaņojums, un šī mūzika to atspoguļo. Bet daudziem cilvēkiem tā šķiet pievilcīga."
"Jūs acīmredzami esat viena no viņiem," Bobs Tarcls piebilda, un Elizabete piekrītoši pielieca galvu. "Man šķiet, es vēlētos uzzināt vairāk par jūsu kanālu," viņš sacīja. "Un vairāk par šo mūziku."
Bobs Tarcls bija iecerējis ciemoties apmēram piecpadsmit minūtes. Viņš atvadījās pēc vairāk nekā stundas. Šajā laikā
Elizabete nospēlēja viņam vairākus ierakstus no savas plašās kolekcijas un nolasīja viņam ievadkursu 20. gadsimta mūzikā. No visa, ko viņa stāstīja, visvairāk Tarelu savaldzināja jēdziens "kults". Alternatīvā mūzika jauna kulta veidā varētu kļūt par vajadzīgo virzienu, kas spētu piesaistīt uzmanību viņa panīkušajam kanālam. Kad beidzot viņš izgāja no Elizabetes dzīvokļa, viņš jau bija nolēmis, ka ar AdAstras jaunās konsultantes palīdzību izmantos šo formātu. Viņš bija ari ielūdzis meiteni kopā ar brālēnu uz ballīti nedēļas beigās. Viņš bija pārliecināts, ka meitene kļūs par vakara īpašo viesi.
Kad viņi atgriezās mājās, Kezs saprata, ka noticis kaut kas īpašs, kas spējis nomierināt Reivenu. Mūzika vairs nebija neizturami skaļa, kad viņi parādījās durvīs. Reivena vēroja holovīzijas sienu, taču atrāvās no tās, lai pievērstos viņiem. Šķita, ka viņa cenšas atkal sadusmoties, tomēr viņas seja pārvērtās, raugoties uz Vraitu.
"Kas noticis?" viņa pārsteigumā iesaucās.
"Drošībnieki aizveduši Reičelu jau pirms gada," Vraits pastāstīja. "Mani meklējumi laikam ir beigušies."
Istabu pārņēma klusums, ko pārtrauca tikai neritmiski mūzikas sitieni fonā. Ar zibenīgu kustību Reivena to izslēdza pavisam.
"Es gribu dzirdēt visu, ko tu uzzināji tajā ģimenē," Reivena prasīja Vraitam.
"Kāpēc?" Kezs vaicāja. "Nekāda labuma no tā nebūs." Reivena saviebās.
"Reičclai nebija ne mazāko Haka pazīmju, kad es viņu redzēju pēdējo reizi," viņa iesaucās. "Gribu zināt, kāpēc drošībnieki viņu atklāja." Viņa paņēma apjomīgu, melnu disku no Vraita un devās pie datora. "Un, ja viņa patiešām ir mirusi, kam jūs jau esat noticējuši, es gribu zināt precīzi, kad un kur viņa mirusi."
"Kā tu to uzzināsi?" Vraits vēsi iebilda, apsēdies uz tumši sarkanā dīvāna. "Kāpēc tev tas vajadzīgs? Ikviens zina, ka Hakus pēc atklāšanas tūlīt iznīcina."
"Es neticu tam, ko zina ikviens," Reivena atcirta. "Un es to varu atklāt, pārmeklējot drošībnieku ierakstus." Viņa neviļus pasmaidīja. "Tici man, Vrait. Es atklāšu, kas patiesībā notika. Tagad nekas mani nespēs apturēt."