Esmu pārsalis līdz kaulam, — Gimlins, rokas vicinādams un kājas pret zemi sizdams, norūca. Beidzot bija ataususi diena. Mazā gaismiņā savlkšuši kādas nebūt brokastis, viņi tagad, dienas gaismai pieņemoties spēkā, atkal grasījās pārmeklēt apkaimi, lai uzietu hobitu pēdas.
— Un nepiemirstiet večuku! — Gimlins atgādināja. — Man uzreiz būtu priecīgāks prāts, ja jūs parādītu kādu zābaka nospiedumu.
— Kāpēc tad tas tevi tā ielīksmotu? — Legolass ieprasījās.
— Tāpēc, ka večuks ar kājām, kas atstāj pēdas, varētu būt tikai tas, pēc kā izskatās, — rūķis atbildēja.
— Var jau būt, — elfs noteica, — taču te pat smags zābaks varētu iet pāri, ne pedu neatstājis: zāle garā un stingra.
— Kas gan Pēddzinim par to? — Gimlins nepiekāpās. — Ara- gornam būs gana ar puspieliektu smildziņu. Tikai es ij neceru, ka viņš te ko uzies. Tas, ko mēs vakarnakt redzējām, bija Sarumana pesteļrēgs. Par to esmu gatavs galvu likt ķīlā pat tādā rīta gaismā. Kazi, viņš arī tagad uz mums no Fangorna lūr.
— Tā no tiesas varētu būt, — Aragorns piekrita, — tikai īsti drošs neesmu. Prātoju par tiem zirgiem. Tu, Gimlin, nakti teici, ka viņus kāds aizbiedējis. Bet man tā vis nelikās. Vai tu, Legolas, ko tādu dzirdēji? Vai zirdziņi izklausījās pēc pārbiedētiem lopiņiem?
— Nē, — Legolass atzina. — Dzirdēju viņus it skaidri. Nebijis tumsas un nebūtu mēs paši tā pārbijušies, es nospriestu, ka viņi satrakojušies tīri no piepeša prieka. Runa viņiem bija kā zirgiem, kuri sastapuši sensenis neredzētu mīļu draugu.
— Arī man tā likās, — Aragorns noteica, — bet, ja viņi neatgriezīsies, kā to tulkot, nezinu. Aiziet! Diena aust ātri. Vispirms apskatīsimies, spriedīsim pēcāk! Sākt der šepat, kur paši nakšņojam, visu rūpīgi pārmeklēsim visapkārt un tad augšā pa nogāzi uz meža pusi. Darbs mums tagad viens — atrast hobitus, lai ko prātojam par nakts viesi. Ja viņiem laimējies kā nebūt izglābties, būs metušies slēpties mežā, citādi būtu pamanīti. Ja no šejienes līdz mežmalai neko neuziesim, vēlreiz pārmeklēsim kaujas lauku un pelnus. Taču tur cerības mazas — Rohānas jātnieki savu darbu padarījuši pat pārāk labi.
Krietni ilgi visi tris tupus rāpus pārmeklēja zemi. Virs galvas viņiem sērīgs slējās koks, nokaltušās lapas slābani nokāris un čabēdams dzeldigajā austreni. Aragorns palēnām virzījās tālāk. Nonācis līdz upes krastam, kur kūpēja sardzes ugunskura pelni, viņš, zemi pārmeklēdams, devās atkal atpakaļ, uz. pakalnu, kur tika izcīnīta kauja. Piepeši viņš pieliecās tik zemu, ka seja teju pazuda zālē. Tad uzsauca pārējiem. Rūķis un elfs skriešus metās viņam klāt.
— Re, kur beidzot ko dabūjam zināt! — Aragorns pavēstīja un, lai tie abi redz, pacēla gaisā saplosītu lapu — lielu, bāli zeltainu, nu pusvitušu un vietumis sabrūnējušu. — Tā ir Loriēnas mellorna lapa, paskat, dažas drupačiņas pielipušas, un zālē vēl kripatiņas. Un verieties — drusku tālāk mētājas arī sagrieztas auklas gabali!
— Un, palūk, duncis, ar ko tās pārgrieztas! — Gimlins iesaucās. Pieliecies viņš no zāles cera izcēla īsu, zobainu asmeni, ko tur bija iebradājis kāds smags zābaks. Turpat līdzās gulēja nolūzušais spals. — Orku manta, — rūķis noteica, atradumu paķerdams un ar riebumu aplūkodams darinājumu, — spals bija izgrebts ka atbaidoša galva ar ieslīpām acīm un ņirdzošu rīkli.
— Tik dīvainas mīklas mums vēl nav bijis! — Legolass izsaucās. — Sasiets gūsteknis aizlaižas ne vien no orkiem, bet arī no jātniekiem, kas visapkārt čum un mudž. Tad viņš apstājas, aizvien vēl, kur labi pamanāms, un pārgriež auklas ar orku dunci. Bet kā un kālab? Jo kā viņš mucis, ja reiz kājas sasietas? Un kā auklas ar dunci pārgriezis — ar sasietām rokām? Un, ja sasiets nemaz nav bijis, kālab saites pušu griezis? Tad, par paša izmaņu priecādamies, viņš nosēdies un klusibā ieturējies, ceļamaizi iebaudīdams! Ar to, mazākais, pietiek, lai būtu skaidrs, ka tas bijis hobits — ij ne mellorna lapu te nevajag. Pēc tam, man rādās, viņš savicinājis rokas kā spārnus un dziedādams aizlaidies kokos. Kas tur viņu ko neatrast — mums pašiem vien spārni lietā liekami!
— Burvestības — skaidra lieta, — Gimlins sacīja. — Kas tam večukam te bija darāms? Ko tu, Aragorn, teiksi par Legolasa skaidrojumu? Vai tev ir kāds labāks?
— Varbūt būtu gan, — Aragorns pasmaidīdams atteica. — Tepat blakus, rau, citas zīmes, ko neesat vērā ņēmuši. Piekritu, ka gūsteknis bijis hobits un nebūtu varējis še nonākt, ja pirmāk nebūtu kājas vai rokas svabadas dabūjis. Manuprāt, drīzāk rokas, jo mikla tā top vieglāka, un ari tālab, ka zīmes, kā tās esmu nolasījis, rāda, ka šurp viņu kāds orks atstiepis nēšus. Te, pāris soļu atstatu, lijušas asinis — orka asinis. Visapkārt dziļi pakavu nospiedumi un zīmes, ka smaga nešļava projām vilkšus vilkta. Orku nomaitājuši jātnieki un pēcāk viņa līķi aizvilkuši uz sārtu. Bet hobits palicis nemanīts — nav bijis "labi pamanams", jo lauka bija nakts un viņam mugurā elfu apmetnis. Viņš bijis nokausēts un izsalcis, tā ka nav nekāds brīnums, ka, pārgriezis valgus ar kritušā ienaidnieka dunci, atvilcis elpu un maķenīt iestiprinājies, iekams lavījies kur projām. Taču labi, ka nu zinām — viņam kabatā atlicis drusku lembu, pat ja projām viņš aizskrējis teju tukšā, bez mantām, bez nekā, un visumā tas varbūt izskatās pēc hobitiem. Saku viņš, bet ceru un noprotu, ka te bijuši abi — gan Merijs, gan Pīns. Tomēr te nav nekā, kas par to droši liecinātu.
— Un kā, tavuprāt, mūsu draugi rokas atsvabinājuši? — Gimlins apvaicājās.
— Nezinu, kā, — Aragorns atbildēja. — Tāpat man nav ne jausmas, kālab orks viņus aizstiepis projām. Ne jau tālab, lai viņus glābtu, — par to varam būt droši. Nē, nē, drīzāk, man šķiet, es sāku saprast to, kas manus prātus mulsina jau no sākta gala: kālab orki pēc Boromira nāves apmierinājās ar to, ka sagrāba gūstā Meriju un Pinu? Mūs, pārējos, viņi rokā nemeklēja, musu nometnei virsū nebruka, tikai, cik jaudas, spērās projām uz Izengardu. Vai viņi nosprieda, ka sagrābuši Gredzena glabātāju un viņa uzticamo biedru? Manuprāt, nē. Diez vai orku pavēlnieki būtu iedrošinājušies dot tik skaidru rīkojumu, pat ja paši tik daudz būtu zinājuši. Par Gredzenu viņi neko lik klaji nebūtu izpauduši, jo orki nav nekādi uzticamie kalpi. Bet, manuprāt, orkiem bijis rīkojums savaņgot hobitus — dzīvus, lai ko tas maksātu. Viņi raudzīja aizšmaukt ar vērtīgajiem gūstekņiem vēl pirms kaujas. Varbūt nodevība, kas pie viņējiem tik ierasta, — iespējams, kādi prāvāki un drošāki orki sadomāja vieni paši aizmukt ar visu balvu, pašlabumu meklēdami. Nu re, tāds ir mans stāsts. Arī citi varētu būt sadomājami. Bet, lai kā, uz šo mēs varam paļauties — vismaz viens no mūsu draugiem ir izglābies. Tagad mums viņš jāuzmeklē un jāsniedz palīdzīga roka, iekams dodamies uz Rohānu. No Fangorna mēs bīties nedrīkstam, jo šajā nelagajā vietā viņš ietriecies, cita ceļa nezinādams.
— Nezinu gan, kas manī vieš stiprākas bailes — Fangorns vai doma, ka caur Rohānu tik garš ceļš kājām mērojams, — Gimlins noburkšķēja.
— Tad ejam uz mežu, — Aragorns noteica.
Necik ilgi, Aragorns atrada svaigas zīmes. Netālu no Entavas krasta viņš uzgāja pēdas, itin kā hobita iemītas, taču par daudz vieglas. Tad atklājās vēl citas — zem liela koka pašā mežmalā. Zeme tur bija kaila un izkaltusi, tā ka neko daudz nepavēstīja.
— Te kādu brītiņu stāvējis vismaz viens hobits, atpakaļ raudzīdamies, un tad griezies mežā, — Aragorns secināja.
—Tātad arī mums jāsperas iekšā, — Gimlins noteica. — Tikai man tas Fangorns no skata netīk, un mums tika pieteikts tur nerādīties. Kaut tā pēdu dzišana būtu mūs aizvedinājusi kur citur!
— Man mežs nerādās ļaunigs, lai kas teiksmās vēstīts, — Legolass iebilda. Nostājies zem mežmalas kokiem, viņš paliecās uz priekšu kā ieklausīdāmies un ar platām acīm vērās puskrēslā.
— Nē, ļaunīgs tas nav — ja te vispār ir kas ļaunīgs, tas ir tālu projām. Samanu vien vārās atbalsis no nelāgām vietām, kur kokiem serdes melnas. Tuvumā ļaunuma nav, tikai vērība un dusmas.
— Jā, bet uz mani tam nav ko dusmoties, — Gimlins sacija.
— Es tam neko neesmu nodarījis.
— Tik un tā, — Legolass atteica. — Tam kāds nodarījis gauži. Biezoknī kaut kas notiek vai nupat briest. Vai manāt saspringumu? Elpu ņem ciet.
— Samanu, ka gaiss tāds spiedīgs, — rūķis apstiprināja. — Te skrajāks nekā Drūmmežā, toties viss tads piepelējis un apskrandis.
— Šis mežs ir vecs, gaužām vecs, — elfs noteica. — Tik vecs, ka es teju atkal jūtos pavisam zaļknābis, un tā, ar jums, bērniņi.
kopa klejodams, vēl neesmu juties ne reizi. Mežs vecs un atmiņu pilns. Te es varētu justies laimigs, būtu ieradies miera laikos.
— Kā tad, — Gimlins nosmīkņāja. — Tu tak esi no meža elfiem, kaut gan elfi, lai kadi, visi ērmoti. Tomēr tencinu — nomierināji. Ej, un es bridīšu pakaļ. Bet loku gan turi pa ķērienam, un es pieraudzīšu, lai cirvis aši izraujams. Ne jau tamdēļ, lai kokus gāztu, — viņš steigšus piebilda, pašķielēdams augšup uz kokiem, zem kuriem viņi stāvēja. — Tikai negribu pieredzēt, ka tas večuks nokrīt no zila gaisa un man pie rokas nav it nekā, ko viņam priekšā likt, tas ari viss. Aiziet!
Tā nu trijotne ienira Fangorna mežā. Pēdu meklēšanu Legolass un Gimlins atstāja Aragorna ziņā. Nekā daudz tur gan nebija ko redzēt. Meža zemsedze bija sausa un klāta ar satrūdējušu lapu kārtu, bet, lēsdams, ka bēgļi būs turējušies ūdens tuvumā, Aragorns ik pa laikam apraudzīja upītes krastu. Tā viņš uzgāja vietu, kur Merijs un Pins bija slāpes remdējuši un kājas plunčājuši. Tur visi skaidri redzēja, ka krastu nopēdojuši divi hobiti — vienas pēdas bija par otrām mazākas.
— Labas ziņas, — Aragorns sacīja. — Tomēr nospiedumi jau dienas divas veci. Un rādās, ka tālāk hobiti griezušies no upites projām.
— Ko tagad? — Gimlins noprasīja. — Nevaram taču dzīties viņiem pakaļ cauri visam Fangorna biezoknim. Krājumi arī pie beigām. Ja neuziesim viņus gana drīz, palīgi nebūsim nekādi — atliks vien notupties blakus un draudzības vārdā visiem kopā zobus kārt vadzī.
— Ja patiesi neko citu nespēsim, tā arī darīsim, — Aragorns atteica. — Ejam tālāk.
Pēc krietna laika viņi nonāca pie Kokubārzdas kalna stāvās kraujas un pavērās uz klints sienu, kur nelīdzenie pakāpieni veda augšup, uz izcilno laukumiņu. Caur skrejošajiem mākoņiem lauzās saules stari, un mežs vairs neizskatījās tik pelēks un drūms.
— Uzkāpsim augšā un aplaidīsim skatu visapkārt! — Legolass ierosināja. — Man aizvien vēl trūkst elpas. Gribētos maķenīt izbaudīt brīvāka vēja garšu.
Visi trīs rāpās augšā. Aragorns kāpa pēdējais un palēnām — viņš vērīgi pārmeklēja pakāpienus un radzes.
— Esmu gandrīz drošs, ka hobiti bijuši še, augšā, — viņš pavēstīja. — Bet te ir vēl citas pēdas, gaužām dīvainas, ko nolasīt neprotu. Varbūt te, no radzes, saredzēsim kaut ko, kas mums ļautu noprast, kurp viņi devušies tālāk?
Izslējies viņš pavērās visapkārt, taču neredzēja it neko, kas varētu kā nebūt līdzēt. No laukumiņa skats pavērās uz dienvidiem un austrumiem, bet skaidri pārlūkojama bija vien dienvidu puse. Tur vidēja tikai koku galotnes, kas rindojās aizvien lejāk, projām uz līdzenumu, no kura viņi bija šurp nākuši.
— Esam apmetuši pamatīgu likumu, — Legolass bilda. — Te mēs visi kopā būtu sveiki un veseli atnākuši, ja no Dižupes būtu griezušies projām otrajā vai trešajā dienā un briduši taisni uz vakariem. Maz kurš var paredzēt, kurp ceļš tevi aizvedinās, kamēr neesi vēl galā ticis.
— Bet uz Fangornu nākt mēs nemaz negribējām, — Gimlins aizrādīja.
— Tomēr te nu mēs esam — un taisni tiklā iekšā, — Legolass atteica. — Skatieties!
— Kur jāskatās? — Gimlins nesaprata.
— Tur, kokos.
— Kur? Man nav elfa acu.
—Kuš! Runā klusāk! Skaties! - Legolass norādīja. — Tur, mežā, no kurienes šurp nācām. Tas ir viņš. Neredzat? Starp kokiem.
— Redzu, tagad redzu! — Gimlins noelsās. — Skaties, Ara- gorn! Vai es tevi nebrīdināju? Tas večuks. Satinies pelēkās skrandās — tamdēļ jau acumirkli nevarēju ieraudzīt.
Aragorns pavērās un samanīja tur gausi kustamies sadugušu stāvu. Nebija nemaz tik tālu. Izskatījās pēc veca ubaga, kurš gurdi velk kājas, uz ceļmalā atrastas kūjas balstīdamies. Galvu viņš bija zemu noliecis un šurp neraudzljās. Cituviet viņi večuku būtu laipni sveicinājuši, bet tagad stāvēja klusuciezdami, un visiem trim pakrūtē iesvēlās dīvaina priekšnojauta — tuvojās kaut kas apslēpta spēka vai draudu pilns.
Gimlins kādu bridi platām acim skatījās, kā stāvs soli pa solim virzījās aizvien tuvāk. Tad piepeši, nespēdams vairs novaldīties, viņš sparīgi izgrūda: — Loku, Legolas! Uzvelc stiegru! Tas ir Sarumans. Neļauj šim ne vārdiņa bilst, ne apkraut mūs ar kādām burvestībām! Šauj pirmais!
Legolass, paņēmis loku, lēnām uzvilka stiegru, it kā cīnīdamies pretim kādai svešai balsij. Tad viņš negribīgi satvēra šautru, bet lokā to neiestiprināja. Aragorns stāvēja klusēdams, modrs un vērīgs.
— Ko gaidi? Kas tev lēcies? — Gimlins čukstus nošņāca.
— Legolasam taisnība, — Aragorns klusu noteica. — Mēs nedrīkstam nogalēt vecu vīru tā — no zila gaisa un viņu neuzklausījuši —, lai kādu baiļu un šaubu mākti. Turiet acis vaļā un nogaidiet!
Tobrīd sirmgalvis pielika soli un, brīnums, cik drīz nonāca pie klints sienas pakājes. Tad večuks piepeši pavērās augšup, kur viņi stāvēja kā sasaluši, lejup raudzīdamies. Valdīja pilnīgs klusums.
Večuka seja nebija saskatāma — galvā viņam bija kapuce, bet tai pāri — cepure ar platām malām, tā ka vaigs viņam slēpās ēnā, no kuras laukā vīdēja vien pats degungals un sirmā bārda. Tomēr Aragornam likās, ka uz mirkli viņš ieraudzīja no kuplo uzacu pustumsas paspīdam vērīgas un spožas acis.
Pēdīgi vecais vīrs ierunājās. — Labi gan tiekamies, mīļie draugi, — viņš klusu bilda. — Man ar jums ir runāšana. Kāpsit lejā vai man rāpties pie jums? — Atbildi nenogaidījis, viņš sāka traus- ties augšup.
— Nu taču! — Gimlins iekliedzās. — Apturi viņu, Legolas!
— Vai neteicu, ka man ar jums ir runāšana? — večuks atkārtoja. — Lieciet loku nost, elfa kungs!
Loks un šautra izkrita Legolasam no rokām, un tās ļengani nokārās elfam gar sāniem.
— Un jūs, rūķa kungs, lūdzams, cirvja kātam ij ne klāt neska- rieties, iekams neesmu augšā uzrāpies! Neko tādu jums man priekša likt nebūs vajadzības.
Gimlins iztrūcinājās, bet tad sastinga kā akmens un vien vērās, vai visas acis izskatīdams, kamēr večuks lēca augšup pa nelīdzenajiem pakāpieniem tik ņipri kā kalnu kaza. No gurduma vairs nebija ne miņas. Kad viņš spēra soli uz līdzenā laukumiņa, vienu isu acumirkli — tik isu, ka tas tiklab varēja būt arī šķitums, — uzšķīlās balta ziba, it kā pelēkās skrandas uz bridi būtu pašķīrušās, atklādamas ģērbu, kas zem tām slēpās. Gimlins spēji ievilka elpu, un elsiens klusumā izskanēja kā apdullinoša šņākoņa.
— Tad nu velreiz — labi gan tiekamies! — večuks sacīja, panākdamies tuvāk. Kad viņus šķira vien paris pēdas, sirmgalvis apstājās, atbalstījās uz kūjas, pielieca galvu un vērās uz viņiem no kapuces apakšas. — Un kas diez jums būtu darāms šai apvidū? Elfs, cilvēks un rūķis — visi kā elfi satērpušies. Skaidrs, ka te būs pie vainas stāsts, ko der dzirdēt. Kas tāds te tik bieži vis nav pieredzēts.
—Tu runā kā Fangorna pazinējs, — Aragorns atsaucās. — Tā ir?
— Kāds nu pazinējs, — večuks atteica. — Tur ko pētīt sazin cik mūžus. Bet reizumis te iegriežos gan.
— Vai mēs nevarētu dabūt zināt, kā tevi sauc, un tad paklausīties, kas tev mums sakāms? — Aragorns iejautājās. — Rīts iet uz galu, un mums ir darbs, kurš nevar gaidit.
— Ko gribēju sacit, jau pateicu — kas jums še darāms un ko par sevi varat pavēstīt? Bet mans vārds? — Viņa balss aiztrūka ilgos, klusos smieklos. Aragornam, to dzirdot, pārskrēja drebuļi — savādi, salti šermuļi, tomēr tādi, ko raisa nevis bailes vai šausmas, bet drizāk piepeša un dzeldīga spirgta gaisa vēsma vai salta lietus šļakata, kas uzrauj gulētāju no murgainiem sapņiem.
— Mans vārds! — večuks atkārtoja. — Vai tad nebūsit jau uzminējuši? Manuprāt, to jums jau nācies dzirdēt. Kā tad, būsit jau dzirdējuši. Bet pag — kā tad ar to, kas stāstāms jums?
Tie visi trīs stāvēja klusēdami un nebilda ne vārda.
— Viens otrs varētu sākt perināt aizdomas, vai par jūsu darbiem kādam maz stāstāms, — večuks turpināja. — Par laimi, man šis tas par tiem zināms. Jūs, es lēšu, dzenat pēdas diviem hobitu jaunuļiem. Jā gan, hobitiem. Nav ko acis bolīt, it kā jūs tik jokainu vārdu dzirdētu pirmoreiz mūžā. Jums tas ir nācis ausīs, un man tāpat. Tad tā — aizvakar viņi te bija uzkāpuši un sastapās ar kādu, ko satikt še nedomāja. Tagad jums sirds mierīgāka? Un nu jums kārojas zināt, kurp viņi aizvesti? Tā, tā, varbūt par to es varētu šo to pavēstīt. Bet ko stāvam? Darbs jums, rau, nemaz vairs nav tik steidzams, kā pirmiņ rādījās. Apsēdīsimies, lai omulīgāk.
Pagriezies sirmgalvis aizsoļoja līdz sakritušu akmeņu un šķembu kaudzei turpat pie klints sienas. Acumirkli, it ka kāda burvestība būtu pušu lauzta, ari pārējie atslāba un sakustējās. Gimlina pirksti tūliņ apķēra cirvja kātu. Aragorns izrāva zobenu. Legolass satvēra loku.
Večuks to nelikās manām, tikai pieliecās un nosēdās uz pazema, plakana akmens. Tad pelēkais apmetnis pašķirās, un visi tris skaidri redzēja, ka zem tā viņš no galvas lidz kājām ģērbies baltās drānās.
— Sarumans! — Gimlins iesaucās un lēca uz priekšu ar cirvi rokā. — Runā! Stāsti, kur esi nobēdzinājis mūsu draugus! Ko esi viņiem nodarījis? Runā vai cepurē dabūsi tadu grambu, kādu pat burvim nebūs viegli gludu izpletēt!
Vecais virs viņu apsteidza. Pietrūcies kājās, viņš uzlēca uz prāva klintsbluķa. Tur nu viņš stāvēja, piepeši izaudzis augumā, pārmākdams viņus visus. Kapuci un pelēkās skrandas viņš aizsvieda sāņus. Ģērbs mirdzēja žilbinoši balts. Večuks pacēla kūju, un cirvis skanēdams izkrita Gimlinam no rokas. Zobens, ko Aragorns stingi turēja kā sasalis, piepeši iezibsnijās gaišās ugunis. Legolass izgrūda spēju kliedzienu un izšāva bultu augstu gaisā — tā pagaisa liesmu mākoni.
— Mitrandir! — viņš izsaucās. — Mitrandir!
— Labi gan tiekamies — saku tev vēlreiz, Legolas! — večuks sacija.
Visi tris ieplestām acīm vērās-uz sirmgalvi. Mati viņam mirdzēja balti kā sniegs saules staros, un balts vizēja ģērbs, un acis zem kuplajām uzacīm raudzījās spožas un caururbjošas kā saules stari, un spēks bija viņam rokā. Nezinādami — brīnīties, priecāties vai bīties, viņi stāvēja, nespēdami vārdus rast.
Pēdīgi Aragorns sakustējās. — Gendalf! — viņš iesaucās. — Ij necerēju, bet nu tu esi atgriezies, kad esam nelaimē! Vai zvīņas manām acīm bija priekšā? Gendalf! — Gimlins nebilda ne vārda, tikai noslīga ceļos, acis aizklādams.
— Gendalfs, — sirmgalvis atkārtoja, it kā atmiņā viņam būtu atausis sensenis aizmirsts vārds. — Jā, tāds bija vārds. Es biju Gendalfs.
Nokāpis no klintsbluķa, viņš pacēla pelēko apmetni un apņēma to ap pleciem — likās, ka uz bridi bija paspīdējusi saule, kas nu atkal ietinās mākoņos. — Jā, varat mani aizvien vēl dēvēt par Gendalfu, — viņš noteica balsī, kas atkal bija viņu vecā drauga un ceļabiedra balss. — Celies nu, mans krietnais Gimlin! Tavas vainas še nav, un man nekas ļauns nav lēcies. Īstenībā, draugi, nevienam no jums nav ieroča, kurš varētu man ko nodarīt. Esiet nu līksmi! Mēs atkal tiekamies. Bridi, kad paisumu nomaina bēgums. Nāk varena vētra, bet laiks ir grozījies.
Viņš uzlika roku Gimlinam uz galvas, un rūķis pacēla skatu un iesmējās. — Gendalf! — viņš teica. — Bet tu esi viscaur baltā!
— Jā, tagad esmu balts, — Gendalfs atbildēja. — Patiesi teju varētu teikt, ka esmu Sarumans — tāds, kādam viņam vajadzēja būt. Bet pag — pastāstiet man par sevi! Esmu izgājis caur uguni un ūdens dzelmi, kopš šķīrāmies. Esmu aizmirsis lielu tiesu no tā, ko domājos zinām, un no jauna iemācījies lielu tiesu no tā, ko biju aizmirsis. Saredzu daudz ko no tā, kas tālu projām, bet daudz ko no tā, kas tepat degungalā, saredzēt nespēju. Izstāstiet man par sevi!
— Ko tu gribi zināt? — Aragorns apvaicājās. — Par visu, kas noticis, kopš uz tilta šķīrāmies, stāstīt nāksies ilgi. Varbūt pirmak pastāstīsi, ko zini par abiem hobitiem? Atradi viņus? Vai viņi ir drošībā?
— Nē, atrast neatradu, — Gendalfs atzinās. — Pār Emonmuilu ielejām gūlās tumsa, un par to, ka viņi gūstā krituši, es nezināju, pirms ērglis man to nepavēstīja.
— Ērglis! — Legolass izsaucās. — Es redzēju ērgli augstu un tālu padebešos — pēdējoreiz pirms trim dienām virs Emonmuīliem.
— Jā, — Gendalfs atteica, — Tas bija Gvaihirs Vējkāvis, kas izpestīja mani no Ortankas. Aizsūtīju viņu pa priekšu, lai nopēta Dižupes apkaimi un ievāc ziņas. Redze viņam smalka, bet to, kas kalnu alās un meža biezokņos, viņš ne vienmēr spēj samanīt. Šo to viņš redzēja, šo to — es pats. Gredzenam es tagad nekā nevaru līdzēt, kā nevar līdzēt neviens no tiem, kas devās ceļā no Ri- vendellas. Naidniekam tas teju teju tapa saredzams, tomēr izspruka. Es tur drusku pieliku roku, jo sēdēju augstu, redzēju tālu, spēkojos ar Tumsas torni, un ēna pārskrēja. Tad biju bez spēka, pavisam bez spēka un ilgi klejoju melnās domās.
— Tad tu zini par Frodo? — Gimlins attapās. — Kā viņam sokas?
— To nezinu teikt. Viņš izglābās no lielām briesmām, bet vēl jo lielākas tikai priekšā. Izlēma uz savu roku iet uz Mordoru un devās ceļā — tas ir viss, ko varu pasacīt.
— Ne jau viens pats, — Legolass iebilda. — Mēs nospriedām, ka Sems devies viņam līdzi.
— Ak tā! — Gendalfs izsaucās, acis viņam iemirdzējās, un sejā atplauka smaids. — Tiešām? Tas nu man ir kas jauns, lai gan brinlties vis neiešu. Labi! Gaužām labi! Uzreiz sirds vieglāka. Tagad jums nāksies man pastāstīt ko vairāk. Sēstieties blakus un klājiet vaļā, kā ceļā gājis!
Visi trīs nosēdās burvim pie kājām, un Aragorns ņēmās stāstīt. Gendalfs ilgi klausījās klusēdams un neko nevaicāja. Viņš sēdēja acīm ciet, rokas klēpī salicis. Pēdīgi, kad Aragorns bija izstāstījis par Boromira bojāeju un viņa pēdējo gaitu lejup pa Dižupi, vecais vīrs nopūtās.
— Tu neizpaudi visu, ko zini vai noproti, Aragorn, mans draugs, — viņš klusu ieminējās. — Nabaga Boromirs! Neredzēju, kas viņu piemeklējis. Tādam vīram — karotājam un cilvēku valdniekam — pārbaudījums bija pārmēru smags. Galadriēla man teica, ka viņam draud briesmas. Bet galu galā viņš izglābās. Man prieks. Hobitu jaunuļi mums līdzi nedevās velti — kaut vai Boromira dēļ vien. Taču viņiem vēl šis tas darāms. Hobiti tika aizvedinati līdz Fangornam, un viņu ierašanās še bija kā sīks akmentiņš, kurš, lejup noripodams, kalnos aizsāk varenu no- brukumu. Jau tagad, kamēr te runājamies, samanu dārdoņu ceļamies. Kad aizsprosts sagrūs, Sarumans labāk gan lai laukā ij ne degunu nebāž!
— Vienā ziņā, mīļais draugs, tu it nemaz neesi mainījies, — Aragorns piezīmēja. — Aizvien vēl runā miklās.
— Ko? Mīklās? — Gendalfs izbrīnījās. — Nē taču! Tikai skaļi domāju. Vecs ieradums: no visiem, kuri klāt, runā ar to gudrāko, jo jaunajiem viss ilgi skaidrojams — spēka pietrūks. — Burvis iesmējās, bet nu viņa smiekli bija silti un vēlīgi kā piesaulīte.
— Es vairs neesmu nekāds jauneklis pat pēc senļaužu mēra, — Aragorns iebilda. — Vai tu man to, kas tev prātā, neizpaudīsi skaidrāk?
— Ko lai saku? — Gendalfs brīdi aizdomājās. — Lūk, kā es visu šobrīd saredzu — īsumā, ja gabaliņu no tā, kas man prātā, gribi nolasīt, cik skaidri vien iespējams. Naidniekam, protams, jau sen zināms, ka Gredzens atradies un nonācis pie hobita. Tagad viņš zina, cik lielā pulkā izgājām no Rivendellas un kas mēs tādi. Bet viņš vēl īsti nesaprot, kas mums padomā. Iedomājas, ka mēs visi dodamies uz Minastirītu, jo tieši tā viņš rīkotos, ja būtu mūsu ādā. Un Naidnieka gudrība saka — tas varētu smagi iedragāt viņa varu. īstenībā nu viņš iesvēlies krietnās bailēs, jo nezina, kurš varenais varētu piepeši celties, Gredzenu savaldījis, un sākt karu, gribēdams viņu gāzt un pats ieperināties viņa vietā. Doma, ka mēs gribētu viņu gāzt un vietā nevienu neiesēdināt, viņam pat prātā nenāk. Tas, ka mēs varētu raudzīt iznīcināt pašu Gredzenu, viņam pagaidām nav rādījies ij ne ļaunākajos murgos. Un tur, jūs, protams, atzīsit, slēpjas cerība uz. laimīgu izdošanos. Jo, par karu domādams, viņš sācis karu, spriezdams, ka nav ko laiku šķiest, tāpēc ka tam, kurš dod pirmo triecienu un pierauga, lai uzbrukums ir gana spēcīgs, pošanās nākamajam varētu tikt aiztaupīta. Tā nu viņš iekustinājis spēkus, ko jau sen pulcējis, — drīzāk, nekā domāts. Gudrais nejēga. Jo, būtu viņš visus spēkus veltījis tam, lai apsargatu Mordoru, lai tur it neviens nevarētu iekļūt, un visu viltību tērējis tam, lai sadzītu pēdas Gredzenam, cerību stariņš pagaistu bez pēdām — Naidnieka rokās itin drīz kristu ij Gredzens, ij tā glabātājs. Bet nu viņa skats klīst pāri robežām, nevis pašam zem deguna, un pa lielākai daļai viņš raugās uz Minastirītu. Pavisam drīz viņa spēks gāzīsies tur pāri kā negaiss. Jo viņš jau zina, ka tie, kas sūtīti Pulkam uzglūnēt, atkal cietuši neveiksmi. Gredzenu viņi nav uzgājuši. Tāpat viņi nav aizstiepuši nevienu hobilu par ķīlnieku. Būtu viņiem izdevies kaut tik daudz, tāds trieciens mums būtu pagalam smags un varbūt liktenīgs. Bet nedomāsim tumšas domas, iztēlodamies, kādiem pārbaudījumiem hobitu lēnprātīgā uzticība tiktu pakļauta Tumsas tornī. Jo Naidnieks ir cietis neveiksmi — pagaidām. Pateicoties Sarumanam.
— Tad Sarumans nav nekāds nodevējs? — Gimlins izsaucās.
— Kā nu ne, — Gendalfs atteica. — Divkāršs. Un vai tas nav savādi? No visa, ko mums pēdējā laikā nācies pārciest, Izengardas nodevība, šķiet, bijusi pati sāpīgākā nelaime. Pat kā valdnieks un karavadonis Sarumans ir tapis gaužām spēcīgs. Viņš apdraud rohāņus un liedz viņiem doties palīgos Minastiritai brīdī, kad tai no austrumiem tuvojas galvenais uzbrukums. Tomēr nodevīgs ierocis vienādiņ tiecas iecirsties rokā, kas to sagrābusi. Arī Sarumans bija iecerējis sagrābt Gredzenu pats vai, mazākais, notvert lamatās kādus hobitus, lai istenotu savus ļaunos nodomus. Tā nu ienaidnieki par abiem pamanījās Meriju un Pinu vien bnnum ātri un neparasti īsā laikā nogādāt Fangornā, kur viņi nekā citādi nemūžam nebūtu nokļuvuši!
— Tāpat viņi abi tagad nokaujas ar jaunām šaubām, kas jauc visus nodomus, — burvis turpināja. — Pateicoties Rohānas jātniekiem, ziņas par kaujas iznākumu līdz Mordorai tā ari neaiz- ceļos, bet Tumsas pavēlnieks zina, ka Emonmuilos sagūstīti divi hobiti un aizstiepti uz Izengardas pusi pret viņa kalpu gribu. Tagad viņam jābīstas ne vien no Minastirītas, bet ari no Izengardas. Ja Minastirita kritis, Sarumanam labi neklāsies.
— Žēl gan, ka pa vidu viņiem tie, kas mums draugi, — Gimlins noteica. — Būtu Izengarda Mordorai nāburgos, abas varētu plēsties, kamēr mēs nogaidīdami no malas skatitos.
— Tas, kurš gūtu virsroku, galā būtu vēl jo stiprāks un ne ar kādām šaubām vairs nenokautos, — Gendalfs iebilda. — Bet Izengarda Mordoru pievārēt nespēj, ja vien Sarumans pirmak netiek pie Gredzena. To viņš tagad vairs nevar. Un vēl nenojauš, cik lielās briesmās iekūlies. Viņš daudz ko vēl nezina. Neciešami alkdams drīzāk tikt pie laupījuma, viņš nespēja mājās nosēdēt un devās ceļā, lai savus ziņnešus sastaptu un izspiegotu. Bet šoreiz ieradās pārvēlu, un kauja bija galā, un viņš vēl nebija še atkūlies, kad nekas vairs nebija līdzams. Ilgi viņš te neuzkavējās. Kad ieskatos viņa domās, redzu tur šaubas. Mežs viņam svešs. Viņš spriež, ka jātnieki nogalējuši un sadedzinājuši visus, kas cīnījās kaujas laukā, taču nezina, vai orkiem līdzi bijuši kādi gūstekņi. Un viņš nezina, ka viņa kalpiem bijis ķīviņš ar Mordoras orkiem, un tāpat viņam nav ne jausmas par Spārnoto Sūtni.
— Par Spārnoto Sūtni! — Legolass izsaucās. — Es viņu sašāvu pie Sarnas krācēm, kad raidīju šautru no Galadriēlas loka, un notriecu. lesvēla bailēs mūs visus. Kas tas atkal par šausmoni?
— Tāds, ko ar šautrām nenomaitāsi, — Gendalfs atteica. — Nogalēji tikai rumaku. Tas bija labi darīts, bet Jātnieks drīz atkal bija zirgā. Jo tas bija nazguls, viens no Deviņiem, kas nu jāj ar spārnotiem rumakiem. Necik ilgi, viņi iedzīs šausmās mūsu draugu pēdējos karapulkus, sauli aizklādami. Bet pagaidām viņiem nav ļauts rādīties šaipus Dižupei, un Sarumans nezina, kādā veidola Gredzenrēgi nu ietērpti. Viņam prātā tikai Gredzens. Vai tas bijis kaujas laukā? Vai kāds to uzgājis? Ja nu tas nokļūst pie Rohānas valdnieka Teodēna, ja nu ķēniņš uzzina, kāds Gredzenam spēks? No tādām briesmām viņš bistas, tāpēc aizsteidzies atpakaļ uz Izengardu, lai Rohānai bruktu virsū ar divkāršu un trīskāršu spēku. Bet tikmēr ir un ir vēl citas briesmas, tepat degungalā, ko viņš, ar savām svilinošajām domām nokaudamies, nemaz neredz. Viņš piemirsis Kokubārzdu.
— Tagad tu atkal runājies pats ar sevi, — Aragorns pasmaidīdams aizrādīja. — Es tādu Kokubārzdu nezinu. Un, lai ari šo to nojautu par Sarumana divkāršo nodevību, es nesaprotu, kādā ziņā līdzējis tas, ka divi hobiti atkulušies līdz Fangornam, ja neņemam vērā, ka tamdēļ tik ilgi un veltīgi esam viņiem pakaļ dzinušies.
— Pagaidi brīsniņu! — Gimlins viņu pārtrauca. — Pirmāk es gribētu noskaidrot vēl kaut ko. Tas, ko mēs vakarnakt redzējām, biji tu, Gendalf, vai Sarumans?
— Mani jūs noteikti neredzējāt, — Gendalfs atbildēja, — tātad, jādomā, redzējāt Sarumanu. Acīmredzot mēs abi esam tik līdzīgi, ka vajadzēs vien tev piedot to dedzīgo kāri man cepurē iecirst neizpletējamu krociņu.
— Labi! Labi! — Gimlins noteica. — Man prieks, ka tas nebiji tu.
Gendalfs atkal iesmējās. — Jā gan, manu krietno rūķi, — viņš
sacīja, — uzreiz mierīgāka sirds, kad atskārsti, ka nav misējies gluži it visās lietās. Pats to zinu tik labi, ka vai nu! Bet, protams, es ne mirkli nedomāju jums pārmest, ka mani tik salti sagaidījāt. Kā gan es to varētu, kad atkal un atkal esmu draugiem piekodinājis neuzticēties pat pašu rokām, kad ar Naidnieku darīšana! Esi slavēts, Gimlin, Gloina dēls! Varbūt kādudien redzēsi mūs abus kopā un tad tiksi skaidrībā!
— Bet hobiti! — Legolass ieminējās. — Meklēdami esam tik garu ceļu nomērojuši, un tu, rādās, zini, kur viņi palikuši. Kur tad viņi tagad ir?
— Pie Kokubārzdas un entiem, — Gendalfs atteica.
— Pie entiem! — Aragorns izsaucās. — Tātad senajās leģendās par dziļmeža iemītniekiem un'milžiem, kuri kokus gana, slēpjas patiesība? Vai tad enti vēl dzīvo šai pasaulē? Es domāju, ka viņi nav nekas vairāk par sendienu atblāzmu, kas atmiņās saglabājusies, ja nav bijuši vien rohāņu sacerēta teiksma.
— Rohāņu teiksma? — Legolass sašuta. — Nekā nebija — kurš katrs Tukšaines elfs dziedājis dziesmas par vecajiem onodrimiem un viņu smago bēdu nastu. Tomēr pat pie mums viņi dzīvo vien atmiņās. Ja es kādu no viņiem sastaptu staigājam pa zemes virsu, nudien atkal justos jauns! Bet Kokubarzda — tas ir tikai kopus mēlē pārcelts Fangorna vārds, tomēr tu runā itin kā par dzīvu radību. Kas ir šis Kokubārzda?
— Oja, nu gan pajautāji, — Gendalfs nopūtās. — To mazumiņu, kas man zināms no visa garā, nesteidzīgā stāsta, vajadzētu stāstīt tik ilgi, ka vaļas tam tagad nav. Kokubārzda ir Fangorns, meža sargs, no entiem pats vecākais, pats vecākais no visiem, kas aizvien vēl staigā pa Viduszemi, saules apspīdēti. Es no sirds ceru, Legolas, ka tu ar viņu tiešām sastapsies. Merijām un Pinam laimējās — viņi Kokubārzdu satika še, kur tagad sēžam. Jo šurp viņš pirms divām dienām bija atnācis un tad abus aiznesa uz savu māju, tālu projām, kalnu pakājē. Viņš te nāk bieži, sevišķi, kad prāts nav mierīgs un baumas, no ārpasaules atklīdušas, dara raizes. Pirms dienām četrām redzēju viņu soļojam pa mežu un nospriedu, ka viņš mani pamanījis, jo uz bridi apstājās, bet es sarunā ncielaidos, jo biju nokāvies ar smagām domām un paguris pēc spēkošanās ar Mordoras Aci, un ari viņš nedz ko teica, nedz mani vārdā uzrunāja.
— Varbūt ari viņš tevi noturēja par Sarumanu, — Gimlins ieminējās. — Bet tu par Kokubārzdu runā itin kā par draugu. Man likās, ka Fangorns ir bīstams.
— Bīstams! — Gendalfs izsaucās. — Tāds esmu ari es — gaužām bīstams, bīstamāks par visu, ko jelkad vēl redzēsi, ja vien, dzīvs būdams, nenonāksi Tumsas pavēlnieka troņa priekšā. Un Aragorns ir bīstams, un Legolass tāpat. No briesmām tu, Gimlin, Gloina dēls, pat gribēdams neizbēgsi, jo ari pats tu esi bīstams — pagalam bīstams rūķis. Fangorna mežā noteikti draud briesmas — visvairāk tiem, kuri naski uz cirvja vicināšanu; un ari Fangorns pats ir bīstams, tomēr vieds un vēlīgs. Tikai tagad viņa ilgās, lēnprātīgās dusmas kūsā malām pāri — viss mežs pilnum pilns. Ilobitu ierašanās un viņu atnestās vēstis tām likušas uzmutuļot, drīz tās velsies kā varens plūdu vilnis, kas nu tiks pagriezts pret Sarumanu un Izengardas cirvjiem. Nupat briest kas tāds, kas nav pieredzēts kopš pašām Sendienām, — enti modīsies un atklās, cik liels ir viņu spēks.
— Ko viņi darīs? — Legolass apstulbis ievaicājās.
— Nezinu, — Gendalfs sacīja. — Diez vai viņi paši to zina. Kaut es to varētu pateikt! — Burvis apklusa un dziļās pārdomās nolieca galvu.
Pārējie viņu vēroja. Cauri vēja dzītajiem mākoņiem izšķilies saules stars iekrita burvim plaukstās, kas, augšup pavērstas, dusēja viņam klēpi, un tās pielija ar gaismu kā trauks ar valgmi. Pēdīgi viņš pacēla skatu un pavērās tieši saulē.
— Rīts iet uz galu, — viņš ierunājās. — Driz mums jādodas ceļā.
— Iesim meklēt draugus un sastapties ar Kokubārzdu? — Aragorns vaicāja.
— Nē, — Gendalfs atbildēja. — Jums cits ceļš ejams. Pirmīt es runāju par cerību. Bet tikai par cerību. Cerība vēl nav uzvara. Mūs un visus mūsu draugus gaida karš — tāds karš, kurā drošu uzvaru varētu solīt vien Gredzens. Tālab man sirds dziļas nožēlas un baiļu pilna, jo gaužām daudz kam nāksies bojā iet un var gadīties, ka zaudēsim it visu. Es esmu Gendalfs — Gendalfs Baltais, bet Melnais aizvien vēl ir par mani stiprāks.
Piecēlies kājās, viņš pavērās uz austrumiem, plaukstu virs acīm pielicis, it kā saredzētu kaut ko tālē, kas pārējo skatam palika slēpta. Tad burvis nogrozīja galvu. — Nē, — viņš klusu noteica, — nu vairs nav aizsniedzams. Priecāsimies, mazākais, par to. Mūs vairs nemāks kārdinājums likt Gredzenu lietā. Tagad mums jādodas pretim briesmām, kur ceribas teju nekādas, toties no citām nāves briesmām esam izbēguši.
Gendalfs pagriezās. — Saņemies, Aragorn, Aratorna dēls! — viņš uzsauca. — Neļaujies nožēlai par to, kā izlēmi rīkoties Emonmuīlu ielejā, un nedēvē pakaļdzīšanos par veltīgu! Šaubu plosīts, tu izraudzījies ceļu, kuru domāji īsto esam: tava izvēle bija pareiza un nav palikusi bez atalgojuma. Jo esam satikušies īstajā brīdi, kamēr, būtu viss izvērties citādi, varējām satikties par vēlu. Bet pazudušos draugus meklēt vairs nevajag. Tagad tev priekšā ceļš, kas ar doto vardu bruģēts. Tev jādodas uz Edorasu un pils kambaros jāuzmeklē Teodēns. Jo tur tu esi vajadzīgs. Andurila liesmai tagad jāuzmirdz kaujā, ko tas tik ilgi gaidījis. Rohānā plosās karš un vēl jo melnāks ļaunums — arTeodēnu nav labi.
— Tad smaidīgos hobitu zēniņus mums redzēt vairs nebūs lemts? — Legolass iejautājās.
—To es neteicu, — Gendalfs atsacīja. — Kas zina? Pacietieties. Ejiet, kurp jāiet, un nezaudējiet cerību! Uz Edorasu! Ari mans ceļš ved turp.
— Līdz turienei kājniekam — gan jaunam, gan vecam — garš ceļš mērojams, — Aragorns bilda. — Kaut nu ciņa jau sen nebūtu galā, kad pēdīgi turp aizkulšos.
— Redzēsim, redzēsim, — Gendalfs noteica. — Tātad nāksiet man līdzi?
— Jā, iesim visi, — Aragorns apstiprināja. — Tikai nešaubos, ka tu, ja sadomāsi, galā tiksi pirmais. — Piecēlies kājās, viņš piekala burvim ilgu, vērigu skatienu. Pārējie klusēdami noraudzījās, kā tie abi stāv viens otram iepretim. Cilvēka — Aratorna dēla Aragorna — pelēkais stāvs slējās stalts un nepielūdzams kā akmeni cirsts, roka viņam gulēja uz zobena spala, un viņš izskatījās pēc ķēniņa, kurš no jūras miglas izkāpis pavisam vienkāršu ļaužu krastā. Viņam pretim sakumpis stāvēja vecais virs — viscaur baltā un nu itin kā dziļi apslēptu gaismu izstarodams, sagumis, gadu nastas saliekts, bet varenāks par pašu diženāko ķēniņu.
— Vai es nerunāju no tiesas, Gendalf, — Aragorns pēdīgi ierunājās, — teikdams, ka tu, kur vien vēlies, vari aiztikt drīzāk par mani? Un teikšu ari tā: tu esi mūsu karavadonis un karogs. Tumsas pavēlniekam ir Deviņi. Bet mums ir Viens, kurš par tiem stiprāks, — Baltais jātnieks. Viņš izgājis caur uguni un bezdibeni, un tiem no viņa būs bīties. Mēs iesim, lai kurp viņš mūs vestu.
— Jā, mēs visi tev sekosim, — Legolass piebalsoja. — Tikai pirmāk, Gendalf, sirds man būs vieglāka, ja dzirdēšu, kas tevi Morijā piemeklēja. Vai nepastāstīsi? Vai nevari pakavēties vēl bridi pat tamdēļ, lai draugiem pavēstītu, kā tapi atsvabināts?
— Esmu kavējies jau par ilgu, — Gendalfs atbildēja. — Laiks negaida. Bet, pat ja vesels gads man būtu izbrīvējies, it viss tik un tā nebūtu izstāstāms.
— Tad izstāsti, kas izstāstāms būtu, un tik gari, cik vari! — Gimlins ieteicās. — Nudien, Gendalf, pastāsti, kā veicās ar Bal- rogu!
— Šo vārdu nepiemini! — Gendalfs izsaucās, un pār seju viņam uz bridi pārlaidās it kā sāpju pilns mākonis, un viņš sēdēja klusēdams, no skata tik vecs kā pati nāve. — Ilgi kritu, — burvis beidzot gausi ierunājās, it kā smagas atmiņas ar pūlēm uzvandīdams. — Ilgi kritu, un krita ari viņš. Mani svilināja viņa uguns. Sadegu. Tad mēs iekritām ūdens dzīlē, un apkārt valdīja tumsa. Dzelme bija salta kā nāve — man sirds teju sasala ledus gabalā.
— Dziļš ir bezdibenis, kam pāri pārmests Durīna tilts, un neviens to nav izmērījis, — Gimlins noteica.
— Tomēr dibens tam ir — tik dziļi, ka ne gaisma, ne zināšana tur neietiecas, — Gendalfs piebilda. — Tur es pēdīgi nonācu, kur akmens pamatu pamati. Viņš aizvien vēl bija blakus. Uguns gan bija apdzisusi, bet nu viņš bija gļotains glumeklis, stiprāks par žņaudzējčūsku. Tad cīnījāmies apakšzemes dzīlēs, kur laikam nav skaita. Mūžīgi viņš mani kampa, un mūžīgi es ar zobenu atkāvos, līdz pēdīgi viņš aizbēga tumsas pielietās ejas. Tās, Gimlin, Gloina dels, nav Durīna ļaužu cirstas. Dziļi, dziļi pazemē, daudz dziļāk par rūķu dziļākajām ejām, pasauli kremt bezvārda radības. Par tām neko nezina pat Saurons. Tās par viņu vecākas. Tur esmu bijis, bet, ko tur pieredzēju, nestāstīšu, lai neaptumšotu dienas gaismu. Tādā izmisumā vienīgā cerība bija mans pretinieks, un es vilkos viņam nopakaļ, papēdī iekampies. Tā nu viņš mani pēdīgi aizvilka lidz Kazadūmas slepenajām ejām — tās viņš pazina visas līdz pēdējai. Tad cēlāmies aizvien uz augšu, līdz nonācām pie Bezgalīgās kāpes.
—Tā sen nogrimusi aizmirstībā, — Gimlins ieminējās. — Daudzi stāsta, ka tādas nemaz nav bijis, tikai teiksma saburta, bet citi apgalvo, ka sagrauta.
— Bija gan un ari sagrauta nav, — Gendalfs sacīja. — No visdziļākajiem pazemes pagrabiem tā stiepās augšup lidz visaugstākajai virsotnei — daudzi tūkstoši pakāpienu vienlaidu vītnē arvien uz augšu —, līdz pēdīgi aizveda līdz Durīna tornim, kas izcirsts Zirakzigila klints miesā, Sudrabzoba smailē. Tur, Seleb- dila virsotnē, sniegā bija vientulis logs, bet aiz tā — šaura dzega kā ērgļa ligzda galvu reibinošā augstumā, kur lejāk vien migla, kas pasauli sedz. Saule tur spīdēja žilbīgi spoža, bet zemāk viss tinās mākoņos. Viņš izlēca dienas gaismā un, kolīdz ari mani bija laukā izvilcis, no jauna uzliesmoja. Neviena tur nebija, kurš redzētu, kas bija, citādi par Smailes kauju dziesmas droši vien tiktu skandinātas vēl laiku laikos. — Piepeši Gendalfs iesmējās. — Tikai par ko gan tās vēstitu? Tie, kas pa gabalu raudzījās, nosprieda, ka kalna galā trako negaiss. Runā, dārdējis pērkons un zibens Selebdilā spēris, atlēkdams no kalna šķeltās uguns mēlēs. Vai ar to nav gana? Visapkārt pacēlās vareni dūmi, izgarojumi un tvaiks. Ledus gabali krita lejup kā lietus lāses. Nogrūdu pretinieku lejā, viņš gāzdamies ielauza kalnam sānus un tur palika, sašķīdis gabalos. Tad mani apņēma tumsa, es aizklīdu ārpus domām un laika un ilgi klīdu pa tāliem ceļiem, par kuriem neizpaudīšu neko.
—Kails un nevarīgs tiku atsūtīts atpakaļ — uz īsu bridi, lai es paveiktu, kas veicams, — burvis tuipināja. — Un kails es gulēju kalna galā. Tornis bija sagrauts pīšļos un putekļos, no loga vairs nebija ne vēsts, sabrukušās kāpnes bija aizsprūdītas ar apsvilušu un pusdrupušu akmeņu grēdām. Biju viens, visu aizmirsts, bez kādas cerības uz glābiņu šajā pasaules klintsraga virsotnē. Tā es tur gulēju, vērdamies debesis, kur riņķoja zvaigznes, un ik diena ilga kā mūžs, kurš pasaulei iemērīts. Ausīs man neskaidri murdē- ja valodas, ko zeme dvesa malu malās, — kā runā dzīvība mozdamās un bojā iedama, dzied un vaimanā, un kā nerimstas stenēt akmeņi, kam pārlieku smaga nasta uzvelta. Un tā pēdigi Gvaihirs Vējkāvis mani atkal uzmeklēja, pacēla mani gaisos un aiznesa projām.
"Mūžam man lemts būt tev par nastu, mans draugs un glābēj," es viņam teicu.
"Par nastu man esi gan bijis," viņš atteica, "tikai ne jau ta- gadiņ. Manos nagos tu esi viegls kā gulbja dūna. Saule spīdinās tev cauri. Nudien, manuprāt, es tev nu esmu gluži lieks — ja palaidīšu vaļā, aizlidosi ar vēja spārniem."
"Vaļā gan nelaid!" es izdvesu, jo samanīju dzīvību dzīslās mostamies. "Nes mani uz Lotloriēnu!"
"Tieši tā jau vēlēja ķēniņiene Galadriēla, kas sūtīja mani tevi uzmeklēt," viņš atsaucās.
— Tā es nonācu Karasgaladonā un dabūju zināt, ka jūs pirms neilga laiciņa esat no turienes aizgājuši. Tur es kavējos šīs zemes mūžīgajā jaunībā, kur dienas dziedē, nevis vedina aizvien tuvāk galam. Tur tapu izdziedēts un tiku baltās drānās tērpts. Padomnieks biju pats un padomu saņēmu. No turienes pa svešādiem ceļiem šurp atkļuvu un dažiem nojums atnesu vēsti. Aragornam man tika vēlēts teikt šo te:
Kur esi tu, Dandan? Ai, Elesār, Elesār! Kur tavējiem jāklīst? Ai, kālab tik tālu? Jau tuvu tā stunda, kad Zudušais celsies, No ziemeļiem Pelēkais karaspēks velsies. Bet sūrs ir tavs liktenis nestundā bargā, Jo ceļu uz Jūru melns miroņpulks sargā.
Legolasam viņa lika nodot šādus vārdus:
Legolas, Zaļlapi liegais, kur mežs, Laimīgs tu bijis. Jel neej, kur svešs Šalc viļņu klaids, kaijas kliedziens skan žēls! Zaudēsi sirdsmieru, dziļmeža dēls!
Gendalfs apklusa un aizvēra acis.
— Tātad man viņa nav sūtījusi nekādu vēsti? — Gimlins izdvesa un nokāra galvu.
— Drūmi ir viņas vārdi, — Legolass noteica, — un tiem, kam domāti, neko daudz vis nepavesti.
— Tas nu nav nekāds mierinājums, — Gimlins noburkšķēja.
— Ko tad tu gribēji? — Legolass noprasīja. — Lai viņa skaidri un gaiši pavēsti, ka tev nāve zobu gala?
— Jā, ja nekā cita viņai nav ko teikt.
— Kas tad nu? — ierunājās Gendalfs, acis atkal pavērdams. — Jā, man radās, es noprotu, ko viņas vārdi varētu nozīmēt. Piedod man, Gimlin! īis tikai vēlreiz pārdomāju tās abas vēstis. Bet, taisnību sakot, ari tev tada tika sūtīta, turklāt nepavisam ne drūma, ne bēdīga. "Gimlinam, Gloina dēlam," viņa sacīja, "nodod ķēniņienes laba vēlējumus. Pie tevis, manas matu šķipsnas gla- bātāj, es aizvien jo cieši piedomāju, lai kurp vestu tavs ceļš. Tikai pieraugi, lai tavs cirvis allaž cirstu vien īstajā kokā!"
— Laimīgā stundā esi pie mums atgriezies, Gendalf! — Gimlins izsaucās un palēkdamies aizgūtnēm iegavilējās svešādajā rūķu mēlē. — Aiziet, aiziet! — viņš kliedza, cirvi savicinadams. — Ja reiz Gendalfa galva nu svēta tapusi, meklēsim rokā kādu citu, ko pušu pārskaldīt!
— Tālu nebūs jāmeklē, — Gendalfs aizrādīja, pieceldamies kājās. — Iesim nu! Esam notērējuši visu laiku, ko drīkst notērēt ilgi neredzējušies draugi, atkal satikdamies. Tagad mums zeme deg zem papēžiem.
Atkal ietinies noskrandušajā apmetnī, viņš devās visiem pa priekšu. Pārējie burvim nopakaļ aši vien nokāpa lejā no kalna dzegas un atpakaļ, mežam cauri, soļoja lejup gar Entavas krastu. Neviens vairs nebilda ne vārda, pirms visi atkal nebija nonākuši pļavā pie Fangorna mežmalas. No zirgiem nebija ne vēsts.
— Nav vis atgriezušies, — Legolass ieteicās. — Gājiens būs grūts!
— Es kājām neiešu. Man nav tik daudz laika, — sacīja Gendalfs. Tad, atgāzis galvu, viņš gari nosvilpās. Svilpiens aizskanēja tik dzidrs un spalgs, ka pārējie nevarēja vien nobrīnīties, izdzir- duši to nākam pār bārdainā večuka lūpām. Trīsreiz burvis nosvilpās, un tad tālē neskaidrs, pāri klajumam austreņa atnests, it kā atskanēja zirga zviedziens. Viņi gaidīja un ausljās. Necik ilgi, iedipējās pakavi — dipoņa vispirms bija samanāma kā tikko jaušamas zemes trīsas un saklausāma vien Aragornam, kas bija nogūlies garšļaukus, ausi pie zemes piespiedis, — bet pamazām ieskanējās aizvien skaļāka un skaidrāka, aulekšiem vien.
— Tur auļo vairāk nekā viens zirgs vien, — Aragorns secināja.
— Skaidra lieta, — Gendalfs atteica. — Vienam pašam mēs visi esam par daudz smaga nasta.
— Trīs, — pavēstīja Legolass, vērdamies līdzenumam pāri.
— Paskat, kā skrien! Tur ir Hasufels, un viņam līdzās — mans draugs Arods! Bet ir vēl viens, kas auļo pa priekšu — diži varens rumaks. Tik varenu es nemūžam vēl neesmu redzējis.
— Un neredzēsi ar', — Gendalfs atsaucās. — Tas ir Zibens. Zirgu cilts ķēniņu mearasu barvedis, un otru tādu skaistuli nav gadījies redzēt pat pašam Rohānas valdniekam Teodēnam. Palūk, viz. vienā sudrabā, un solis plūdens kā kalnu strauts! Viņš nāk pie manis — Baltā jātnieka zirgs. Mēs abi dosimies kaujā.
Vecais burvis vēl nebija to izteicis, kad lieliskais rumaks jau auļoja tepat augšup pa nogāzi — spalva viņam mirdzēja, un krēpes straujajā skrējienā plīvoja vējā. Abi pārējie zirgi joņoja nopakaļ, nu jau krietni atpalikuši. Ieraudzījis Gendalfu, Zibens tūliņ palēnināja gaitu un skaņi nozviedzās, tad slaidā riksi pieskrēja večukam klāt, nolieca lepno galvu un paberzēja vareno purnu viņam gar kaklu.
Gendalfs viņu noglāstīja. — Ceļš no Rivendellas ir tāls, mans draugs, — burvis teica, — bet tev ir gudra galva un ātras kājas, un tu nāc, kad man tevis vajag. Tālāk dosimies kopā un šaisaulē vairs nešķirsimies!
Drīz arī abi pārējie zirgi bija klāt un rāmi nostājās, itin kā rīkojumus gaidīdami. — Tagad taisnā ceļā uz Meduseldu, uz jūsu valdnieka Teodēna kambariem, — Gendalfs viņus nopietni uzrunāja. Abi zirgi paklanīja galvu. — Steiga ir liela, tāpēc, draugi, ja atvēlēsit, ceļu mērosim jāšus. Lūdzami, auļojiet, cik ātri vien spējat. Hasufels lai nes Aragornu, un Arods — Legolasu. Gimlinu nosēdināšu sev priekšā, un Zibens, ja būs tik laipns, lai nes mūs abus. Pakavēsimies vien Isu brītiņu, kamēr mazliet slāpes remdēsim.
— Nu es saprotu, kā pa daļai būtu skaidrojama vakarnakts mīkla, — Legolass pavēstīja, viegli uzlēkdams Arodam mugurā.
— Pirmajā brīdī viņi varbūt arī aizaulekšoja tālab, ka bija sabijušies, bet tad mūsu zirdziņi sastapa Zibeni, savu barvedi, un sveica viņu gavilēdami. Vai zināji, ka viņš ir tepat tuvumā, Gendalf?
— Jā, zināju gan, — burvis apstiprināja. — Es par viņu cieši piedomāju, lūgdams pasteigties, jo vēl vakardien viņš bija tālu šīs zemes dienvidos. Lai nu ātrām kājām nes mani atkal atpakaļ!
Gendalfs bilda pāris vārdus Zibenim, un zirgs uzņēma strauju riksi, tomēr pieraudzīdarns, lai abi pārējie neatpaliek. Pēc brīža viņš piepeši pacirtās sāņus un, izraudzīdams vietu, kur krasti bija zemāki, pārbrida pāri upei, bet tad laidās tieši uz dienvidiem, līdzenumā, kur neauga neviens kociņš un skats pavērās līdz pašam apvārsnim. Jūdzēm tālu plājās zāle, kur vējš dzina pelēkus viļņus. Nekur nebija ne miņas no kāda ceļa vai takas, bet Zibens pat uz mirklīti neapstājās, lai apsvērtu, kurp doties.
— Tagad viņš mūs taisnā ceļā vedīs uz Teodēna kambariem Balto kalnu piekājē, — Gendalfs pavēstīja. — Tā iznāks ātrāk. Austrumemnetā, kur lielā ziemeļtaka iet upei pāri, pamats zem kājām ir stingrāks, bet Zibens zina ceļu cauri kurai katrai slīkšņai un palejai.
Stundu pēc stundas viņi jāja pāri pļavām un palienēm. Zāle daudzviet bija tik gara, ka sniedzās jātniekiem virs ceļgaliem un rumaki itin kā peldēja zaļpelēkā jūrā. Ceļā gadījās daudzi acīm apslēpti ezeriņi un plaši klāni, kur grīšļi līgojās virs dūņu pilniem un nodevīgiem akačiem, bet Zibens atrada ceļu, un abi pārējie zirgi viņam sekoja pa pēdām. Saule palēnām laidās uz vakariem. Pavērušies pāri plašajam klajumam, jātnieki to labu bridi redzēja tālē gailējam kā nokaitušu ogli, kas laiski ieslīga zālē. Pie pašas pamales sarkanas gaismojās divas stateniskas sīciņu kalnu kraujas. Likās, ka no turienes ceļas dūmi, kas saules ripu iekrāsoja asinssarkanu, it kā tā, laizdamās aiz zemes malas, tur zāli būtu aizdedzinājusi.
— Rau, kur Rohānas aiza, — Gendalfs teica. — No šejienes teju tieši uz rietumiem. Tai pusē ir Izengarda.
— Redzu milzu dūmus, — Legolass ieminējās. — Kas gan tur varētu būt?
— Kauja un karš! — Gendalfs atsaucās. — Aiziet!