Tikmēr hobiti pa tumsas pielieto un biezo mežu kūlās uz priekšu, cik naski vien jaudādami un turēdamies gar straujās upītes krastu — uz rietumiem un aizvien augstāk pa nogāzi uz kalnu pusi, Fangornā dziļāk un dziļāk. Bailes no orkiem pamazām pierimās, un solis kļuva slābanāks. Uzmācās ērmoti smacējoša jutoņa, it kā trūktu gaisa vai tas nemaz nederētu elpošanai.
Pēdīgi Merijs apstājās. — Tā uz priekšu netiksim, — viņš izdvesa. — Man vajag atelsties.
— Vismaz padzersimies, — Pins ierosināja. — Briesmīgi kaltē. — Uztrausies uz lielas koka saknes, kas vīdamās iesniedzās straumē, viņš pieliecies pasmēla ūdeni saujās. Tas bija dzidrs un salts, un Pīns dzēra malkiem vien. Merijs darīja tāpat. Ūdens viņus atveldzēja un itin kā iedūšināja sirdi; kādu laiku abi divi nosēdēja upes krastā, plunčādami ūdeni smeldzošās pēdas un stilbus un noraudzidamies kokos, kas mēmi stāvēja visapkārt ciešās rindās cits aiz cita, līdz tālākie pagaisa palsā mijkrēslī — skaties, uz kuru pusi gribi.
— Paklau, vadoni, nebūsim taču jau apmaldījušies? — Pins ieteicās, atlaizdamies pret milzīgo stumbru. — Ja ne citādi, varam kātot gar šito upīti — Entavu vai kā tu teici — atpakaļ un tikt laukā pa to pašu ceļu, pa kuru ienācām.
— Varētu, ja vien kājas klausītu, — Merijs piekrita, — un ja mēs spētu pavilkt elpu.
— Jā, te viss tik gaužām krēslains un smacīgs, — Pins atsaucās. — Sazin kāpēc man uzreiz prātā uzpeld vecais kambaris tur, Tuku lielmuižā, Migaiņu Smialos, — milzonīgs, un mēbeles tās pašas jau kopš vecvectēvu laikiem, un ij kustinājis tās neviens nav. Stāsta, ka tur daudzus gadus no vietas esot mitinājies Vec- tuks un abi divi — gan pats, gan kambaris — tā ari kopā novecojuši un sagrabējuši, un pēc Vectuka nāves tur neviens ne pirkstu klāt nav licis, bet kapa šis aizgāja jau pirms gadiem simt. Un vecais Gerontiuss man bija vecvecvectētiņš — iznāk pasen. Bet pret to senatni, kas te, mežā, jaušama, tas rādās nieks vien. Paraugies vien uz tām sērīgajām, kuplajām ķērpju bārdām un ūsām! Un kokos te pa lielākai tiesai zari it kā pa pusei pilni ar sabirzu- šām, sakaltušām lapām, kas tā ari nav līdz zemei tikušas. Tāda nevīžība. Nevaru ne iedomāties, kā te izskatās pavasari, ja tāds še maz pieredzēts. Kur nu vēl pavasara tīrīšana!
— Taču saule te reizumis droši vien ielūkojas, — Merijs ieminējās. — Pēc Drūmmeža, kā Bilbo stāstīja, te neizskatās, un ari jutoņa citāda. Tur viss bija baigs un melns — īsta mājvieta baigiem, melniem nešķīsteņiem. Bet te tikai mijkrēslis un viss tik šausmīgi kokulīgs. To, ka te varētu mitināties vai kaut uz laiku apmesties kāds dzīvnieciņš, es vispār nevaru pat iedomāties.
— Kur nu, hobiti ari ne, — Pins piekrita. — Un tāpat man metas neomulīgi ap dūšu, kad iedomājos, ka jābrien te cauri. Rādās — vai simt jūdžu un ēdmaņas nekādas. Kas mums krājumā?
—Teju nekā, — Merijs teica. — Aizjozām tukšā, paķēruši vien pāris liekus lembu sainīšus, viss cits palika, kur bijis.
Viņi paraudzīja, kas atlicis no elfu cepumiņiem — plēksnites un drupačiņas skopai iztikšanai dienām piecām, un viss. — Un ne virsdrēbju, ne segenītes, — Merijs piebilda. — Ej, kurp gribi, šonakt salsim.
— Kurp iesim, labāk nospriedīsim tūliņ, — Pins sacīja. — Rīts jau, lēšu, laukā.
Tobrīd viņi atskārta, ka gabaliņu tālāk mežā iesvēlusies dzel- teniga gaisma — it kā piepeši cauri zaru jumolam bija izlauzušies saules staru kūļi.
— Sveiki, labdien! — Merijs iesaucās. — Kamēr ķildām pa biezokni, saule laikam būs slēpusies aiz mākoņiem un nu atkal tikusi laukā vai arī tikai tagad uzkāpusi gana augstu, lai ielūkotos pa kādu spraudziņu. Nav tālu — iesim paraudzīt!
Izrādījās gan tālāk, nekā cerēts. Zeme joprojām cēlās augšup visai stāva, un pamats zem kājām kļuva aizvien cietāks un klinšaināks. Gaisma pieņēmās spēkā, un drīz viņi priekšā ieraudzīja klints sienu — pusbrukuša paugura sānu vai tālīno kalnu izmesta gara taustekļa krauju. Koki tur neauga, un saule dāsni apspīdēja klints vaigu. Pakajes koku zaru pirksti, izstiepušies rāmi un klusi, itin kā sildījās piesaulītē. Pirmit tik noplucis un pelēks, mežs te atspīdēja sulīgi rūsgans, bet koku miza atvizēja glāsmaini melnpelēka kā nospodrināta āda. Apluzušie stumbeņi tinas tikko izdigušas zāles liegajā zaļganumā un agrīna pavasara vai tā mānīga apsolījuma priekšnojausmā.
Klints sienā vidēja tādas kā kāpnes — varbūt pašas no sevis izbrukušas akmeni, ko ārdījis vējš un sals, jo pakāpieni bija nevienādi un nelīdzeni. Visai augstu, teju vienā līmenī ar koku galotnēm, bija saskatāms plakans, ar klints jumtu pārsegts izcilnis, kur neauga nekas, vien gar malām velēnas un nezāļu ceri, un viens aplūzis koka stumbenis ar diviem izlocītiem zariem — tas izskatījās gluži kā sirms, salīcis večuks, kas tur stāvēja, miegdams acis saules gaismā.
— Aiziet augšā! — Merijs līksmi iesaucās. — Nu ij uzelposim, ij skatu aplaidīsim visapkārt!
Hobiti rāpās un trausās augšlip klintī. Ja kāpnes kāds bija ierīkojis, tās bija domātas daudz lielākām pēdām un garākām kājām. Savā dedzībā viņi neattapās brīnīties par to, cik neparasti ātri bija aizdzijušas gūstekņu gaitās dabūtās skrambas, pagaisuši zilumi un spēks atgriezies kaulos. Galu galā tikuši līdz izciļņa malai, teju pie vecā stumbeņa pakājes, viņi uzlēca augšā un, kalnam uzgriezuši muguru, dziļi ievilka gaisu krūtīs, tad pavērās uz austrumiem. Izrādījās, ka biezoknī viņi bija iebriduši vien nieka trīs četras jūdzes — koku sega lejup pa nogāzi nolaidās līdz klajumam. Tur, pie pašas mežmalas, gaisā cēlās augsti melnu dūmu stabi, vērpetēs liekdamies un peldēdami uz šo pusi.
— Vējš mainās, — Merijs bilda. — Atkal iegriezies no austrumiem. Te, augšā, metas vēsi.
— Jā, — Pīns atsaucās. — Tāds gaišumiņš te laikam vien uz īsu brītiņu, tad viss atkal sadrūvēsies pelēks. Žēluma gals, nudien! Mežs, tik vecs un noskrandis, saulītē vērtās pavisam citāds. Man jau teju tas iepatikās.
— Mežs teju iepatikās? Labi gan! Gaužām laipni no jūsu puses, — ieducinājās svešāda balss. — Griezieties nu apkārt, lai palūkoju, kadi esat no vaiga. Jūs abi man teju nepavisam nepa- tikat, bet nestrebsim nu karstu. Apkārt griezties! — Abi hobiti samanīja uz pleca nogulstamies milzīgu, mezglainu plaukstu un tika saudzīgi, bet apņēmīgi pagriezti ar seju pret klinti, tad divas spēcīgas rokas pacēla viņus gaisā.
Acu priekšā viņi ieraudzīja neredzēti svešādu seju. Tā rotāja stāvu, kurš līdzinājās milzīgam cilvēkam, teju trollim, slējās vismaz četrpadsmit pēdu augstumā un bija neparasti drukns un spēcīgs; iegarenā galva uzreiz savienota ar rumpi. Tērpies viņš bija zaļpelēkās, it kā no mizas šūdinātās drānās, bet varbūt ģērbs patiesi bija miza — to bija grūti noteikt. Taču rokas mazu gabaliņu no stumbra nebija vis krunkainas, bet klātas ar brūnu, gludenu ādu. Prāvajām kājām bija septiņi pirksti. Garās sejas lejpuse bija noaugusi ar garu, pelēku bārdu, kas pie saknēm kuploja tādos kā zaros un pazarēs, bet galos bija izstīdzējusi sūnām līdzīgos kumšķos un šķieznās. Bet pirmajā brīdi hobiti pamanīja acis vien. Tumšie redzokļi tagad viņus pētīja nesteidzīgi un nopietni, urbdamies tīri vai cauri. Acis bija brūnas, taču zaļas gaismas caurstrāvotas. Pins vēlāk ne reizi vien raudzīja aprakstīt, kāds bijis pirmais iespaids.
— Jutoņa tāda, it kā aiz viņiem stāv diži varens mūris, pilns ar mūžsenām atmiņām un ilgām, gausām, rimtām domām; bet pašā virspusē dzirkstī viss, kas tagad — kā saule, kas rotājas milzu koka lapotnes zaru galos vai dziļum dziļa ezera vilnīšu ņirbā. Nezinu izsacīt, bet likās, ka sazin kas, kas zemē audzis — kā sacit jāsaka, miegā gulējis vai vienkārši sajuties esam starp sakņu un lapiņu galiņiem, starp zemes dzīlēm un debesim —, nu ar joni atmodies un pētī tevi tikpat gausi un pamatīgi, kā, veselai mūžībai ritot, vērojis to, kas norisinās viņā pašā.
— Hrumm, humm, — noducināja balss — dobja kā pati resnākā koka stabule. — Dīvaini, nudien dīvaini! Tikai bez steigas — tā es allažiņ saku. Bet, būtu es jūs pamanījis, iekams padzirdēju runājam — man tika jūsu balstiņas, tādas smalkas, uzjundīja prātā kaut ko, tikai nevaru atminēties —, būtu es jūs pamanījis, iekams sadzirdēju, nobradātu kā likts, uzlūkodams par tādiem pasīkākiem orkiem, un misēkli atklātu tikai pecak. Jokaiņi jūs esat gan, nudien jokaiņi. Ka tevi saknītes, pazarītes — īsti jokaiņi!
Pinam, kaut ari viņš brīnīties vel nebija rimis, izbīlis bija pārskrējis. Raudzīdamies šajās acis, viņš juta kņudigu sasprindzinājumu, taču bailēs tās neiesvēla. — Lūdzams, — viņš ierunājās, — kas tu tāds esi? Un kādu ļaužu?
Mūžvecajās acis iezagās savāda izteiksme, itin kā gurdums, dziļās akas pārsedza vāks. — Hrumm, nu tad tā, — balss atsaucās, — es, rau, esmu ents — tā vismaz tieku dēvēts. Jā, ents — tā laikam bija. Entu ents es esmu, tā sakot, kā jums labpatīk teikt. Ja ticam vieniem, mans vārds ir Fangorns, citi saka — Kokubarzda. Lai iet Kokubārzda.
— Ents? — Merijs nobrīnījās. — Kas tas tāds? Bet kā tu pats sevi dēvē? Kāds ir tavs īstenais vārds?
— Ūja! — Kokubārzda izsaucās. — Ohoho! Ta nu gan butu stāstīšana! Ne tik strauji. Un vaicāšana te ir manā ziņā. Jūs esat iebriduši manā zemē. Diez kas jūs tādi, es te prātoju. Nezinu, kur jūs būtu iegrāmatojami. Vecajās grāmatās, ko samācījos jaunības dienās, jūs sazin kālab neiederaties. Bet tas bija sen, tik sen, un viss, kazi, sagrāmatots no jauna. Paga! Paraudzīsim! Kā tur bija?
Ielāgo labi nu Radības Dzīvās!
Pirmāk nāk četrējas lieltautas brīvās:
Mūžveco diželfu pēcteči cēli;
Darbīgie rūķi, kam kalnrači dēli;
Enti iz zemes un akmens, un smilts;
Kumeļu saimnieku mirstīgā cilts.
Hmm, hmm, hmm.
Namdaris bebrs un stirnubuks ašais.
Bitenieks lācis un mežkuilis brašais,
Suns — mūžam badmira, zaķītis — trīcļipa…
Hmm, hmm.
Ērglis, kur tāle, un bullis, kur zāle;
Briedītis — ragainis, gulbis — pats baltākais;
Vanags — pats straujākais, zalktis — pats saltākais…
Humm, hmm; humm, hmm, kā tur bija? Pumpurumm pum- purumm, pumpumpurn pumpumm. Gabals bija garš. Bet jūs, rādās, še tik un tā it nekur neiederaties!
— Tā vien liekas, ka neviens mūs nav iegrāmatojis ne veclaiku sarakstos, ne teiksmās, — Merijs teica. — Tomēr mēs te dzīvojamies nu jau krietnu laiciņu. Mēs esam hobiti.
— Derētu sacerēt vēl vienu rindiņu, — Pins ierosināja. — Hobiti — sprīdīši, aliņu racēji. Liec mūs pie četrējām pirmajām tautām, blakus cilvēkiem (lamzakiem), un pareizi vien būs.
— Hmm! Nav slikti, nav slikti, — nodimdināja Kokubārzda. — Derēs. Tātad jūs dzīvojat aliņās, ko? Izklausās gluži labi un pareizi. Tikai kurš gan dēvē jūs par hobitiem? Pēc elfu vārda tas manām ausim nepavisam neizklausās. Elfi darinājuši it visus sen- vārdus — viņi to lietu aizsāka.
— Neviens cits mūs par hobitiem nedēvē — mēs paši tā sevi saucam, — Pins atbildēja.
— Humm, hmm! Ūja, ūja! Ne tik strauji! Jūs paši tā sevi saucat? Bet kur tas der — to itin tā stāstīt pa labi un kreisi? Ja nepiesargāsities, ņemsit un vēl izpaudīsit, kā jums abiem īsteni vārdā.
— Kas tur ko sargāties? — Merijs atsvieda. — Starp citu, vārdā man ir Bricbrandaks, Meriadoks Bricbrandaks, lai gan pa lielākai daļai visi mani dēvē vienkārši par Meriju.
— Un es esmu Tuks, Peregrīns Tuks, bet parasti — Pins, un viss.
— Hmm, bet, es skatos, jūs nudien esat īsti vējgrābšļi, — Kokubārzda noteica. — Jūtos pagodināts, ka man tā uzticaties, taču tā, vienā rāvienā, muti ganos palaist vis neder. Enti, vai zināt, mēdz but visādi. Nē, drīzāk vieni ir enti, bet citi pēc tādiem tikai izskatās, bet nav vis, kā sacīt jāsaka. Saukšu jūs par Meriju un Pinu, ja jums tā labpatīk, — vārdiņi mīlīgi. Jo savu vārdu es jums neteikšu — vismaz pagaidām vēl ne. — Acis viņam zaļgani un savādi iezibsnījās it kā zinīgi, it kā blēdīgi. — Pirmām kārtām, tas ietu varen ilgi, jo mans vārds aug un aug un esmu dzīvojis garum garu mūžu, tāpēc mans vārds ir vesels stāsts. Manā valodā - kā jūs teiktu, senentu mēlē — īstie vārdi stāsta stāstu par to, ko paši nosaukuši. Valoda ir jauka, tikai vajag gaužām daudz laika, lai tajā ko pateiktu, jo savā mēlē mēs runājam vien tad, kad vērts runāt ilgi un ilgi klausīties.
— Bet nu, — Kokubārzda turpināja, acīm iemirdzoties neparasti spožām un "tagadnīgām" un itin kā savelkoties teju asi urdigam, — kas notiek? .Kāda tur jūsu daļa? Lielu tiesu no visa redzu un dzirdu (un saožu, un jūtu) no šejienes, no šā, no šā a-lalla-lalla-rumba-kamanda-lind-or-burūmē. Atvainošanu, tas ir gabaliņš no vārda, kādā es to dēvēju; nezinu, kā to sauc ārpus- nieku valodās: tas, vai zināt, kas mums te zem kājām, kur stāvu un raugos apkārt jaukos ritos un prātoju par sauli un zāli, kas mežam līdzās plājas, un zirgiem, un mākoņiem, un pasaules plašumiem. Kas notiek? Kas Gendalfam padomā? Un tiem tur — burārum, — viņa balsi dobji iedārdējās itin kā nemākulīgu roku iedarbinātas ērģeļu stabules, — tiem orkiem, un jaunajam Saru- manam tur, Izengardā? Man patīk klausīties, kas no jauna. Tikai nu tā lēnām un prātigi.
— Kas tik viss nenotiek! — Merijs iesāka. — Pat ja stāstīsim lielā steigā, tik ātri vis galā netiksim. Bet tu pārmeti, ka mēs esot vējgrābšļi. Vai mums maz der visu tā tūliņ izpaust? Vai neņemsi ļaunā, ja pirmāk apvaicāsimies, ko tu domā ar mums iesākt un kurā pusē stāvi? Un vai pazini Gendalfu?
— Jā, viņu es pazīstu — Gendalfs ir vienīgais burvis, kuram koki no tiesas rūp, — Kokubārzda atbildēja. — Un jūs viņu pazīstat?
— Jā, — Pins skumīgi atsaucās, — pazinām gan. Viņš bija krietns draugs un mums bija par vadoni.
— Tad varu atbildēt uz tiem citiem prasījumiem, — Kokubārzda sacīja. — Ar jums es neko nedomāju iesākt, ja ar to jūs domājāt kādu izrlkošanos bez atvēlēs. Šo to mēs varētu iesākt pulciņā. Par pusēm — nezinu. Ceļš man pašam savs, un jūsējais kādu gabaliņu varētu patecēt līdzi. Bet par Gendalfa kungu jūs izrunājaties tā, it kā viņš būtu no stāsta, kuram pienācis gals.
— Tā ir, — Pins nomākts apstiprināja. — Stāsts gan laikam turpinās, bet Gendalfs no tā izkāpis.
— Oja! — Kokubārzda izsaucās. — Humm, hmm, nu gan! — Apklusis viņš ilgi noraudzījās hobitos. — Humm, nu gan — nezinu, ko lai te saku. Nu gan!
— Ja gribi dzirdēt ko vairāk, — Merijs ieteicās, — pastāstīsim. Tikai tam vajadzēs strēķiti laika. Vai negribi laist mūs lejā? Vai mēs nevarētu pasēdēt saulītē, kamēr tā nav paslēpusies? Būsi tak piekusis mūs turēt.
— Hmm, piekusis? Nē, piekusis neesmu. Es tik viegli vis nepiekustu. Un sēdēt nemēdzu. Neesmu tik, hmm, lokans. Bet, rau! Saulīte nudien slēpjas. Iesim nu prom no šā te — vai pasacījāt, kā to dēvējat?
— Kalna? — Pins minēja. — Izciļņa? Pakāpiena? — piebalsoja Merijs.
Kokubārzda vārdus domīgi izgaršoja. — Kalns. Jā, tā gan. Bet par daudz steidzīgs vārds kam tādam, kas te stāvējis, kopš radies šis pasaules nogabals. Nekas. Lai nu tas te paliek, un ejam!
— Kurp tad iesim? — Merijs apvaicājās.
— Pie manis uz māju — uz vienu no manām mājām, — Kokubārzda atbildēja.
— Vai tas tālu?
— Nezinu. Varbūt jūs sacītu, ka tālu. Bet vai tas no svara?
— Redzi, esam pazaudējuši visu mantību, — Merijs paskaidroja. — Palikusi vien kripatiņa ēdmaņas.
— Oho! Ilmm! Par to nav ko raizēties, — Kokubārzda pavēstīja. — Iedošu jums nodzerties ko tādu, ka zaļosit un augsit ilgi, ilgi. Un, ja nospriedīsim iet šķirtus ceļus, izvadīšu jūs no savas zemes, kur nu paši gribēsit. Iesim nu!
Saudzīgi, bet droši ietupinājis hobitus katru savā rokas likumā, Kokubārzda paspēra soli ar vienu prāvo kāju, tad ar otru un nostājās uz izciļņa malas. Saknēm līdzīgie pirksti iekampās klintis. Uzmanīgi un svinīgi viņš soļoja lejup pa pakāpieniem, līdz nokāpa uz meža grīdas.
Tūliņ viņš ar gariem, apņēmīgiem soļiem devās biezoknī, aizvien dziļāk un dziļāk mežā, tomēr arvien turpat gar upītes krastu un pamazām augšup pa kalna nogāzi. Vairākums koku šķita snaužam un par viņu likās zinis ne vairāk kā par kuru katru savā nodabā garām skrejošu kustoni, taču viens otrs notrīsēja, bet citi, viņam tuvojoties, pacēla zarus augstāk. Soļodams Kokubārzda bez mitas pats ar sevi sarunājās, itin kā bardā dungodams ilgu, plūstošu dziesmu.
Hobiti labu laiku cieta klusu. Viņi savādā kārtā jutās omulīgi un drošībā nonākuši, turklāt bija tik daudz par ko galvu palauzīt un brīnīties. Pēdīgi Pins sadūšojās atkal bilst kādu vārdu.
— Lūdzams, Kokubārzda, — viņš ierunājās, — vai drīkstu ko pavaicāt? Kālab Seleborns mūs brīdināja, lai no tava meža sargājamies? Viņš teica, ka labāk lai te biezoknī nebrienam.
—Hmm, ak tad tā viņš teica? — Kokubārzda nodimdināja. — Un es varbūt būtu sacījis itin tāpat, būtu jums citāds ceļš. Nav ko brist Laurelindorenanas biezokni! Reiz elfi to sauca tadā vārdā, bet nu dēvē strupāk — par Lotloriēnu. Varbūt viņiem taisnība — varbūt tas nīkst, nevis aug augumā. Dziedošā Zelta Ieleja — tā tas bija reiz, sensenos laikos. Nu — Sapņuzieds. Tā ja. Bet vieta nudien savāda, kur pašā dziļumā doties ne kuram katram būs dūša. Brinos, ka izkūlāties, bet vēl vairāk brīnos, ka tikāt tur iekšā — nevienam svešiniekam tas nav izdevies, jau kur tas laiks. Zeme tur savāda.
— Un tā nu ir. Turieniešus piemeklējušas bēdas. Tā ja, bēdas gan. Laurelindorenan lindelorendor malinornelion ornemalin, — viņš nodungoja bardā. — Tur, āra pasaulē, laikam viss tā kā iet uz leju, — viņš sacīja. — Ne še, ne kur citur, vien Zeltmežā vēl viss tāpat kā Seleborna jaunības dienās. Tomēr:
Taurelilomea-tumbalemorna Tumbaletaurea I.omeanor,*
tā viņi reiz mēdza teikt. Viss mainījies, bet vietumis tomēr vēl palicis, kā bijis.
— Kā tu to domā? — Pins nesaprata. — Kas palicis?
— Koki un enti, — Kokubārzda atteica. — Pats nesaprotu it visu, kas notiek, tāpēc ari tev nevaru paskaidrot. Daļa no mums aizvien vēl ir īsteni enti un, kādi nu esam, vēl gana dzīvīgi, bet daudzi top aizvien miegaināki, aizvien kokulīgāki, kā sacit jāsaka. Koki pa lielākai tiesai, protams, ir parasti koki, taču daudzi pa pusei nomodā. Daži visnotaļ atmodušies, un viens otrs, tā ja, paliek gluži entulīgs. Un tā notiek bez mitas.
— Kad kas tāds piemeklē koku, — viņš turpināja, — atklājas, ka dažam labam ir nelāga serde. Pašai koksnei nav ne vainas — par to nav runas. Jānudien, reiz pazinu krietnus vītolu vecūkšņus tur, Entavas lejtecē, lai gan tie diemžēl sen jau satrupējuši praulos. Vidus tukšs, paši jau teju sakrituši, bet tik klusi un piemīlīgi kā tikko izplaukusi tapiņa. Bet ielejās, kas kalnam azotē, stāv viens otrs koks, kurš caurcaurēm vesels, bet ļaunuma saēsts kā siets. Un kas tāds, rādās, iet plašumā. Reiz šajā zeme bija daža laba pagalam bīstama vieta. Aizvien vēl palikuši piķa melni plankumi.
—Tu domā — tādi kā Senmežs tur, projām ziemeļos? — Merijs ievaicājās.
— Jā, jā, uz to pusi, tikai daudz ļaunāk. Skaidri nomanu tur, pār ziemeļiem, joprojām gulstamies Lielās tumsas ēnu, un ļaunas atmiņas no turienes nav pagaisušas. Bet šaipusē ir klajas vietas,
Sk. šķirkli "Enti" F pielikumā.
kur Tumsa guļ, kā gulējusi, un koki tur vecāki par mani pašu. Tomēr darām, ko nu spējam. Nelaižam klāt svešiniekus un trakgalvjus, ierādām un mācām, kas un kā, ejam apgaitās un tīrīšanas darbos.
— Mēs, vecie enti, esam koku gani, — Kokubārzda stāstīja tālāk. — Nu mūsu atlicis pavisam maz. Runā, ka aitas topot ganiem līdzīgas un gani aitām tāpat, tikai lēnitiņām, un ne vieni, ne otri šaisaulē ilgi nedzīvo. Koki un enti pielīdzinās un sarod ātrāk un ciešāk, un viņiem gaita kopīga jau gadu simteņiem ilgi. Jo enti vairāk līdzinās elfiem — mazāk nekā cilvēki domā paši par sevi un labāk prot saredzēt to, kas slēpjas citās lietās. Un tomēr enti vairāk līdzinās cilvēkiem, jo spēj mainīties vairāk nekā elfi un acīgāk, tā sakot, spēj samanīt ārpasaules garšu. Vai labāki par abiem — tai ziņā, ka ir rimtāki un ilgāk visu pārdomā. Viena tiesa manējo tagad izskatās gluži kā koki, un tos atmodināt varētu vien kas varens, un runā viņi tikai čukstus. Bet daži no maniem kokiem ir lokani, un daudzi spēj ar mani sarunāties. To koku budi- nāšanu, skaidra lieta, aizsāka elfi — mācīja viņus runāt un paši iepratās koku mēlē. Senlaiku elfi jau allaž kāroja sarunāties ar itin visu. Bet tad uzkrita Lielā tumsa, un viņi aizceļoja pāri Jūrai vai aizbēga uz tālām ielejām un paslēpās, un sacerēja dziesmas par laikiem, kas aizgājuši uz neatgriešanos. Kādu nebūs vairs nekad. Vai, vai, reiz sensenos laikos mežs no šejienes plājās līdz pat Lūnas kalniem, un tas bija vien austrumgals. Tolaik dzīve bija tik plaša! Toreiz varēju iet un dziedāt augu dienu, tukšajos pakalnos dzirdēdams vien paša dziesmas atbalsi. Mežs bija tāds kā Lotloriēnā, tikai biezāks, stiprāks, jauneklīgāks. Un kāda smarža bija gaisā! Mēdzu vai veselu nēdēļu stāvēt, elpodams vien.
Kokubārzda apklusa, ar prāvajām pēdām mērodams soļus, taču nesaceldams teju ne mazāko troksnīti. Tad viņš atkal iesāka dungot, un dungošana pārauga neskaidrā vārsmošanā. Hobiti pamazām atskārta, ka vārsmas tiek skandētas viņiem:
— Uz Tazarīnas vītolpļavām kājas mani nesa.
Kā ziedonis tur zaļoja un smaržoja, un dvesa!
Es spriedu — labi tur.
Tad Osiriandas gobu birzīs vasarā es biju.
Kā Septiņstrautu krastos saules gaismas dziesma lija!
Nav labāk it nekur.
Es rudenī pie Neldoretas dižskābaržiem devos.
Kā lapas šalca zeltsārtas Taurnaneldoras mežos! Man netrūka nenieka.
Pie Dortonionas kalnu priedēm biju ziemā saltā.
Tik melni zari līgojās Orodnatonā balta!
Es dziedāju, pilns prieka.
Un nu šīs zemes nogrimušas jūrā, aizmirstībā,
Pa Ambaronu, Tauremornu, Aldalomi klīstu,
Kas manā zemē, manā Fangornā,
Kur saknes iezīdušās zemes dzīlēs
Un gadu kārta sagūlusi biezāka
Par trūdu segu Tauremornalomē.
Vārsmas izskanēja, un viņš klusuciezdams soļoja tālāk, un visā mežā, ciktāl jelkas bija saklausāms, nebija ne mazākā troksnīša.
Diena sliecās pret vakaru, un koku stumbri ietinās mijkrēsli. Beidzot hobiti priekšā ieraudzīja neskaidri izslejamies tumšu stāvu nogāzi — viņi bija nonākuši pie kalnu pakājes un augstā Metedrasa zaļajām saknēm. Pa kalna kūkumu, urdzēdama lejup no virsotnes avotiem, pretim no kāpes un kāpi lēca jauneklīgā Entava. Strauta labajā krastā vidēja lēzena, ar zāli apaugusi nogāze, mijkrēsli vērtusies pelēcīga. Koki te neauga, un virs galvas plājās klaja debess — mākoņu krastu ieskautajos ezeros tur jau mirdzinājās zvaigznes.
Kokubārzda kātoja augšup pa nogāzi, gaitu teju pat nepalēninādams. Piepeši hobiti priekšā ieraudzīja tādas kā lielas durvis. Abpus tām kā dzīvi vārtu sargi stāvēja divi raženi koki, bet pašu vārtu nebija — vien koku zari, savijusies krustu šķērsu. Vecajam entam tuvojoties, koki zarus pacēla augstāk, un lapotne sadrebinājās un iešalkojās. Jo koki bija mūžzaļi, ar tumšām un it kā nospodrinātām gludenām skujām, kas spīguļoja puskrēslā. Viņā pusē plājās līdzens pamats, it kā kalnam sānos butu izcirsta plaša zāle. Sienas abās pusēs vismaz pēdas piecdesmit lēzeni stiepās uz augšu, un gar katru no tām rindā stāvēja koki, kas arī izstiepās staltāki, kolidz viņi iesoļoja iekšā.
Tālākā siena bija stāva, kaila klints, bet pakājē tai bija iz- grebts sekls iedobums ar puslokā izliektiem griestiem — ne citu griestu, ne jumta tur nebija, ja neņem vērā koku zarus, kas pie dibensienas apēnoja visu grīdu, izņemot plašu joslu pašā viducī.
No kalna avotiem lejup strūkloja strautiņš, kurš, aizbēdzis no En- tavas, skanēdams krita gar kailo klinti, sašķīzdams sudrabainās lāsitēs un itin kā ar smalku aizkaru aizklādams iedobes arku. Odens no jauna savācās vienkopus akmens ezeriņā, kas vidēja grīdā starp kokiem, un tad, pāri plūzdams un līdzās neapēnotajai joslai tālāk tecēdams, skrēja atpakaļ pie Entavas, lai kopā ar to dotos ceļojumā cauri mežam.
— Hmm! Esam klāt! — Kokubārzda ierunājās, pārtraukdams ieilgušo klusumu. — Nonesu jūs savus septiņus tūkstošus entu soļu, bet, kā tas mērojams jūsu zemē, nezinu teikt. Lai nu kā, esam turpat pie Pēdējā kalna pakājes. Viena daļa no vārda, kādā šī vieta dēvējama, varētu būt Strūklaine, ja nu kā jāpārliek jūsu mēlē. Man te patīk. Te ari šonakt paliksim. — Viņš nolaida hobi- tus zālē starp koku rindām, un tie abi entam nopakaļ devās uz vareno arku. Tikai tagad hobiti pamanīja, ka ceļgalos kājas Kokubārzdam tikpat kā nelokās, bet solis viņam milzum plats. Vispirms viņš iekampās zālē ar prāvajiem pirkstiem (un kāju pirksti viņam tiešām bija varen lieli un drukni) un tikai tad lika pie zemes pēdu.
Kādu laiku Kokubārzda pastāvēja zem lejup krītošā strauta lietutiņa un, kā nākas, atelsās, tad iesmējās un devās iekšā. Tur stāvēja liels akmens galds, bet sēdekļa gan nebija neviena paša. Joma dziļumā jau valdīja krietna tumsiņa. Kokubārzda sadabūja divus prāvus traukus un uzcēla tos uz galda. Abos bija itin kā ūdens, bet Kokubārzda pārvilka tam pāri ar roku, un ūdens iemirdzējās — vienā traukā zeltāins, otrā koši zaļš — un abi kopā izstaroja gaismu, ar kādu vasaras saule spidinās caur nule izplaukušām lapām. Atskatījušies hobiti pamanīja, ka iemirdzējušies ari koki pagalmā — iesākumā tikko jaušami, bet tad aizvien gaišāk, līdz ik lapiņai apkārt bija gaismas loks: citai zaļš, citai zeltains, citai sarkans kā varš, līdz stumbri izskatījās pēc kolonnām, kas izcirstas no gaismas pilna akmens.
— Tā, tā, nu atkal varam parunāties, — Kokubārzda sacija. — Laikam būsit izslāpuši. Varbūt esat ari piekusuši. Padzerieties šo te! — Viņš aizsoļoja iedobes dziļumā, un hobiti ieraudzīja, ka tur stāv vairākas augstas akmens krūkas ar smagiem vākiem. Vienu vaku nocēlis, viņš pasmēlās no trauka ar prāvu kausu un piepildīja trīs krūzes — vienu milzum lielu un divas mazākas.
— Te ir entam māja, — viņš teica, — un nekādu sēdekļu diemžēl nav. Bet varat sēdēt uz galda. — Pacēlis hobitus, viņš notu- pināja abus uz lielās akmens plāksnes, kas stāvēja sešas pēdas virs zemes, un tur nu viņi sēdēja, kājas kūļādami un iestrebdami pa malciņam.
Dzira līdzinājās ūdenim, un garša tiešām bija itin kā ūden- tiņam, ko viņi bija riekšavām smēluši no Entavas netālu no mežmalas, tomēr šim padzērienam bija smarža vai piegarša, kas nemaz nebija aprakstāma: tikko jaušama, bet prātā atsauca tālīna meža dvesmu, ko atnesis dzestrs nakts vējš. Dziras iedarbība vispirms bija jūtama kāju pirkstos, un tad, augstāk celdamās, tā pamazām piestrāvoja ik šūniņu, miesu piepildīdama ar spirgtumu un mundrumu līdz pat matu galiņiem. Hobiti no tiesas sajuta matus uz galvas saslienamies stāvus, sagriežamies cirtu cirtās, saspurojamies un augam. Savukārt Kokubārzda vispirms iekāpa pagalma ūdens dobē un, tur nostājies, savu krūzi iztukšoja vienā paņēmienā — ar vienu ilgu, lēnu malku. Hobitiem jau apnika gaidīt, kad viņš reiz būs galā.
Pēdīgi viņš krūzi nolaida. — Oūū, — viņš noelsās. — Hmm, humm, nu runāšana vedīsies vieglāk. Jūs varat sēdēt uz grīdas, un es atgulšos, lai padzēriens nesakāpj man galvā un neuzsūta miegu.
Istabas labajā pusē stāvēja milzīga gulta uz zemām, ne vairāk kā pāris pēdu augstām kājām, pārklāta ar biezu sausas zāles un paparžu kārtu. Kokubārzda tur prātīgi nolikās (tikai druscitiņ vidū ieliekdamies), līdz gulēja, izstiepies visā garumā, rokas zem pakauša salicis un vērdamies griestos, kur plaiksnījās gaismiņas, itin kā tur lapās rotātos saulīte. Merijs un Pīns iekārtojās viņam līdzās uz zāles spilveniem.
— Tagad stāstiet, kas jums stāstāms, un bez steigas! — Kokubārzda vēlēja.
Hobiti ņēmās stāstīt, ko bija pieredzējuši, kopš devušies projām no Hobitonas. Necik pēc kārtas neizdevās, jo viņi abi viens otru nemitīgi pārtrauca un arī Kokubārzda nereti runātāju apklusināja, vēlēdams atgriezties pie kaut ka, kas jau bija apstāstīts, vai aizlēca uz priekšu, prašņādams par vēlīnākiem notikumiem. Par Gredzenu viņi nebilda ne vārda un neizpauda, kālab devušies ceļā vai kurp iedami, un Kokubārzda to nemaz netaujāja.
Viņš itin kāri gribēja dzirdēt par visu — par Melnajiem jātniekiem, Elrondu un Rivendellu, par Senmežu un Tomu Bom- badilu, par Morijas raktuvēm, par Lotloriēnu un Galadriēlu. Atkal un atkal viņš hobitiem lika stāstit par Dalienu un turienes zemi. Vienā tādā bridi viņš bilda ko savādu. — Vai neesat kur apkaimē tur manījuši, hmm, kādus entus, ko? — viņš ieprasījās. — Nē, ne entus. Pareizāk sakot — cntusievas.
— Entusievas? — Pins izbrīnījās. — Vai viņas maz izskatās tāpat?
— Jā, hmm, tomēr nē — to es nemaz tā īsti nezinu, — Kokubārzda domīgi atteica. — Bet viņām jūsu zeme ietu pie sirds — tas man tikai nupat tā ienāca prātā.
Taču it sevišķi Kokubārzda gribēja zināt jelko, kam bija sakars ar Gendalfu, un par visu vairāk — to, ko sastrādājis Sarumans. Hobiti no sirds nožēloja, ka par tiem abiem neko daudz vis nezina — tikai gaužām aptuveno Sema atstāstu par to, ko Gendalfs bija ziņojis Sanāksmē. Tomēr jebkurā gadījumā abi droši zināja teikt, ka Ugluks un viņa karapulks bija nākuši no Izen- gardas un Sarumanu dēvējuši par savu pavēlnieku.
— Hmm, humm! — noducināja Kokubārzda, kad stāsts pēdīgi bija līču loču aizvijies līdz orku un Rohānas jātnieku kaujai. — Tā, tā! Lēvenis jaunumu, nav vārdam vietas. Visu jūs man neizstāstījāt, kur nu — ne tuvu! Bet skaidri noprotu, ka rīkojaties, kā Gendalfs būtu vēlējis. Nupat, redzu, norisinās kaut kas varen liels, un varbūt ar laiku uzzināšu, kas tas tāds un cik nelāgs. Ka tevi saknītes, pazarītes — ir un ir jokaiņi: tīri no zemes izdīgst mazļautiņi, kādu nav ij ne veclaiku grāmatās, un — veries! — no jauna uzrodas aizmirstie Deviņi jātnieki, metas šos medīt, un Gendalfs viņus ved tālā ceļā, un Galadriēla viņiem dod pajumti Karasgaladonā, un orki viņiem dzen pēdas līgām talu pa Tuk- šaini. No tiesas būs iekūlušies varenā vētrā. Kaut nu pārciestu!
— Un kā ar tevi pašu? — Merijs ievaicājās.
— Humm, hmm, par lielajiem kariem man galva nav sāpējusi, — Kokubārzda noteica, — tur darīšana lielākoties elfiem un cilvēkiem. Tur burvjiem darbs — burvji allaž nokaujas ar domām par to, kas būs. Man netīk raizēties par to, kas būs. Es nestāvu nevienā pusē, jo arī manā pusē neviena nav, ja saprotat, ko saku: nav neviena, kam mežs rūpētu tā kā man, tagadiņ pat elfiem ne. Tomēr pret elfiem man sirsnība lielāka nekā pret citiem — viņi mums, mēmuļiem, sensenos laikos balsi devuši, un tik lielisku velti nevar aizmirst, kaut arī mūsu ceļi kopš tiem laikiem pa- šķīrušies. Un, protams, ir šādi tādi, kuru pusē es nestāvu: esmu tiem pretinieks, tiem — burārum — (viņš atkal riebumā dobji no- dārdināja), — tiem orkiem un viņu pavēlniekiem. Reiz bažījos, kad tumsa nogūla pār Drūmmežu, bet tad tā aizvilkās uz Mordoru, un labu laiciņu man prāts bija mierīgs — Mordora ir tālu projām. Bet nu rādās, ka vējš iegriežas no austrumiem, un var gadīties, ka tuvu tā diena, kad visi meži iznīks. Ko viens entu vecūksnis var iesākt pret tādu vētru? It neko — vien pārciest vai pušu lūzt.
— Bet tas Sarumans! — viņš turpināja. — Sarumans mums ir nāburgos — par viņu es nevaru nelikties zinis. Laikam der ko iesākt. Pēdējā laikā es šad un tad ieprātojos, sak, ko tādu ar Sarumanu derētu iesākt.
— Sarumans — kas viņš tāds? — Pīns ieprasījās. — Vai zini par viņu ko pastāstīt?
— Sarumans ir burvis, — Kokubārzda atbildēja. — Neko vairāk pasacīt nezinu. Burvju vēsture man ir sveša. Viņi uzradās tūliņ pēc tam, kad no Aizjūras atburāja Dižie kuģi, bet, vai viņi ar tiem kuģiem atbrauca, — to es neparko nepateikšu. Sarumans, manuprāt, viņu vidū skaitījās no dižajiem. Apkārt klejošanu un deguna bāšanu elfu un cilvēku darīšanās viņš pirms kāda laika meta pie malas — jums tas laikam iznāk sensenos laikos — un apmetās Angrenostā jeb Izengardā, kā to dēvē rohāņi. Iesākumā turējās gaužām kluss, bet tad viņa slava saka vairoties. Runā, viņš ticis izraudzīts par Baltās sanāksmes galvu, bet nekas labs no tā vis neiznāca. Tagadiņ man rādās, ka varbūt jau tad Saru- manam prāts nesās uz ļauniem darbiem. Bet lai nu kā, nāburgiem viņš raizes sagādāt nemēdza. Savu reizi mēdzu ar viņu aprunāties. Senāk viņš allažiņ klimta pa maniem mežiem. Toreiz bija laipnīgs, vienādiņ man atvēli prasīja (vismaz, kad gadījos ceļā) un allaž ausis vien spicēja. Izstāstīju visu ko, ko viņš pats savu mūžu nebūtu dabūjis zināt, bet ar to pašu nekad neatmaksāja. Man nudien nestāv prātā, ka viņš kaut reizi būtu ko pastāstījis. Un tāds nu viņš pamazām vērtās; vaigs, cik atminos — kur tas laiks, kā neesmu to redzējis, — tapa itin kā logs akmens mūrī: logs, kurš no iekšpuses aizslēģots.
— Manuprāt, es tagad saprotu, ko viņš perina, — Kokubārzda turpināja. — Viņš cer tikt pie varas. Prāts viņam tāds kā dzelži un rati, un nekas, kas aug, viņam nerūp, ja vien acumirklī nerādās kā nebūt noderīgs. Un tagad skaidrs, ka viņš ir nekrietns nodevējs. Sapinies ar nekrietneļiem, ar tiem orkiem. Brrrmm, humm! Vēl ļaunāk — sazin ko viņiem nodarījis, kaut ko bīstamu. Jo tie izengardieši vairāk līdzinās ļauniem cilvēkiem. Nelāgos kustoņus, kas uzradās Lielajā tumsā, varēja pazīt pec tā, ka šie sauli nevarēja ne paciest, bet Sarumana orkiem par to nekas, kaut gaismu viņi nīst, kā nīduši. Diez ko viņš tādu pastrādājis? Vai tie ir sapostīti cilvēki, jebšu viņš orkus ar cilvēkiem saradojis? Tas nu gan būtu briesmu darbs!
Kokubārzda labu brīdi ducināja un dārdināja, itin kā dobji skaitītu kādu entu zemzemes lāstu. — Pirms kāda laika sāku prātot, sak, kur orkiem cēlusies dūša tik svabadi skraidelēt pa maniem mežiem, — viņš ierunājās no jauna. — Tikai nesen atskārtu, ka tur vainojams Sarumans un ka viņš, jau kur tas laiks, izošņājis visas taciņas un izdibinājis manus noslēpumus. Tagad viņš ar saviem nekrietneļiem strādā posta darbus. Uz robežām gāž kokus — krietnus kokus. Vienu daļu nocirtuši un atstājuši, lai pūst — tās tādas orku riebeklibas, bet lielo tiesu šie nozāģē un aizstiepj malkā uz Ortanku. Nu no Izengardas augām dienām dūmi veļas. Lāsts pār viņu, ka tevi saknītes, pazarītes! Daudzi no tiem kokiem man bija draugi, ko pazinu vēl kā riekstiņus un zilēs, daudziem bija pašiem savas balsis, kas nu aizgājušas pazušanā. Un nu stāv celmi un kazenāji, kur senāk dziedāja birztalas. Esmu sēdējis rokas klēpī salicis. Esmu bijis nesamanīgs. Tam jādara gals!
Kokubārzda ar joni pielēca no gultas, izslējās un trieca dūri galdā. Gaismas trauki notrīsēja, un izvirda divas liesmu strūklas. Enta acis iedzalkstijās zaļas, un bārda viņam saslējās stīva kā milzīga zaru slota.
— Es tam darīšu galu! — viņš nodimdināja. — Un jums būs nākt man līdzi. Varat izrādīties man palīgi. Tā palīdzēsiet ari saviem draugiem — ja Sarumans netiks apturēts, rohāņiem un gondoriešiem ienaidnieks būs ne vien priekšā, bet ari aiz muguras. Ceļš mums kopīgs — uz Izengardu!
— Mēs iesim tev līdzi, — Merijs apsolījās. — Darīsim, ko spēsim.
— Jā! — Pīns piebalsoja. — Es labprāt noskatītos, kā Baltroka tiek gāzts. Man gribētos tur būt klāt, pat ja nekā sevišķi es nespētu noderēt, — nemūžam neaizmirsīšu ne Ugluku, ne ceļu uz Rohānu.
— Vareni! Vareni! - Kokubārzda atsaucās. — Bet runāju steigā. Steigties nedrīkstam. Par daudz iekaisu. Jāatdzesējas un jāpadomā, jo klaigat par gala darīšanu ir vieglāk, nekā tas paveicams.
Aizsoļojis līdz arkai, viņš kādu laiciņu stāvēja zem krītošā avota lietus, tad iesmējās, nopurinājās, un ūdens lāses, kas vizēdamas nokrita zemē, iezibsnljās kā zaļas un sarkanas dzirkstis. Atgriezies viņš atkal atgūlās un vairs nerunāja ne vārda.
Pēc brīža hobiti sadzirdēja, ka ents atkal sazin ko murmina, itin kā skaitīdams uz pirkstiem. — Fangorns, Finglass, Fladrifs, vai, vai, — viņš nopūtās. — Nelaime, ka mūsu atlicis tik maz, — viņš uzrunāja hobitus. — No pirmlaiku entiem, kas staigāja pa mežiem pirms Tumsas, esam atlikuši vien trijatā — es, Fangorns un Finglass ar Fladrifu, ja piesaucam elfu dotos vārdus; jūs, ja patīk labāk, varat dēvēt viņus par Lapūksni un Mizādu. Un no mūsu trijotnes ne Lapūksnis, ne Mizāda šādam darbam diez ko nebūs lietā liekami. Lapūksnis pagalam samiegojies, teju pavisam, kā sacīt jāsaka, kokullgs — ieņēmies augu vasaru stāvēt pussnaudā, kur pļavas zāle ap ceļgaliem glaužas. Visgarām noaudzis ar matiem kā lapām. Senāk viņš mēdza pamosties ziemā, bet pēdējā laikā tiktāl apmiegojies, ka pat tad nekur tālu neiet. Mizāda dzīvoja kalnu nogāzēs rietumos no Izengardas. Tieši tur gāja visļaunāk. Pašu orki savainoja, lielu tiesu viņa ļaužu un koku ganu nomaitāja un pazudināja. Nu Mizāda ir projām kalnos, kur bērzi, kas viņam vismīļākie, un lejā viņš nekāps. Tomēr, teikšu, es varētu savākt krietnu pulku mūsu jaunuļu, ja vien spēšu viņiem ieskaidrot, cik lieta svarīga, ja spēšu atmodināt — mēs neesam nekādi karstas putras strēbēji. Cik žēl, ka mūsu tik maz!
— Kālab tad ir tik maz, ja šajā zemē esat mituši tik ilgi? — Pins apvaicājās. — Vai lielākā daļa apmiruši?
— Nē jau! — Kokubārzda atteica. — No serdes vainas, kā sacīt jāsaka, nomiris nav neviens. Viens otrs, protams, pa tiem garajiem gadiem kādai nelaimei kritis par upuri, bet vairāk tādu, kas kokuligi tapuši. Bet lielā skaitā mēs nekad neesam bijuši, un klāt neviens nav nācis. Entullšu, kā jūs teiktu — bērniņu, nav bijis jau briesmīgi daudz gadu. Redz, entusievas pazaudējām.
— Cik tas skumji! — Pins novilka. — Kālab tad viņas visas apmira?
— Nejau apmiral — Kokubārzda izsaucās. — Par apmiršanu es neteicu ne vārda. Teicu — pazaudējām. Pazaudējām un vairs nevaram atrast. — Viņš nopūtās. — Man likās, ka tas zināms teju kuram katram. Par to, kā enti dzen entusievām pēdas, elfi un cilvēki reiz dziedāja no Drūmmeža līdz pat Gondorai. Vēl taču nebūs tās dziesmas aizmirsuši!
— Jā, bet diemžēl uz rietumiem, kalniem pāri un līdz Dalienai laikam nebūs aizdziedājuši, — Merijs noteica. — Varbūt pastāstīsi ko vairāk vai kādu no tām dziesmām nodziedāsi?
— Jā gan, — piekrita Kokubārzda, ko tāds lūgums, rādījās, iepriecinājis. — Tikai, kā nākas, izstāstīt neiznāks, vien īsumā, un tad mums ar to runāšanu jāliekas mierā: rit sapulces turamas, darbs darāms un varbūt ari ceļš sākams.
— Stāsts ir visai ērmots un skumjš, — viņš pēc brītiņa turpināja. — Kad pasaule bija jauna un meži plaši un neskarti, enti un entusievas — un kādas tolaik, mūsu jaunības plaukumā, bija entu- meitas: ak, cik piemīlīga bija Firnbretila, vieglkāje Atzarīte! — visi klejoja kopā un ari mita vienkopus. Bet ne viss, kas aug un zaļo, mums bija vienlīdz sirdij tuvs: enti mīļoja to, ko sastapa, pa pasauli apkārt staigādami, bet entusievas nodevās citām lietām, jo entiem, redz, patika dižkoki un meža biezokņi, un augstu kalnu nogāzes, viņi dzēra no kalnu strautiem un ēda vien tādus augļus, kam koki vēlēja nokrist viņiem ceļā, un viņi mācījās no elfiem un runājās ar kokiem. Bet entusievām prātā bija sīkāki kociņi un saules pilnas mežmalas pļavas, un viņas redzēja dze- loņplūmes briksnājos Un mežābeles, un ķezbieres pavasara ziedos, un vasaras zāles palienēs, un rudenīgajos laukos birstam graudus un sēklas. Runāties ar to visu viņas nekāroja, bet gribēja, lai augi dzird un viņu rīkojumiem klausa. Entusievas lika tiem augt, kā norīkots, un dzīt tādas lapas un nest tādus augļus, kādi pašām labpatika, jo entusievas tiecās pēc kārtības, pārpilnības un miera (kas, viņuprāt, nozīmēja to, ka viss paliek stāvam, kur nolikts). Tā nu entusievas iekopa dārzus un dzīvoja tur. Bet mēs, enti, klīdām apkārt, kā klīduši, un dārzos iegriezāmies vien reizi pa reizei. Tad ziemeļos uzkrita Tumsa, entusievas pārgāja pāri Dižupei un iestādīja jaunus dārzus, un iekopa jaunus laukus, un mēs redzējāmies aizvien retāk. Kad Tumsa tika gāzta, entusievu zeme vareni uzzēla, un lauki bija graudu pilni. Pulka cilvēku iepratās entusievu mākslās un turēja viņas lielā godā, kamēr mēs viņiem bijām vien leģenda, noslēpums, ko glabā meža sirds. Tomēr mēs aizvien vēl esam te, bet entusievu dārzi visi līdz pēdējam iznīkuši — tagad cilvēki to vietu dēvē par Rūszemi.
— Atminos, sen tas bija — kad Saurons ar Jūras ļaudīm karoja, — viņš stāstīja tālāk. — Man cieši sagribējās atkal reiz ieraudzīt Fimbretilu. Manās acīs viņa aizvien vēl bija daiļum daiļa, kāda bija, kad redzējāmies pēdējoreiz, kaut arī senlaiku entu jaunavām viņa līdzinājās maz. Jo entusievas bija darbā salīkušas un sabrūnējušas, mati viņām bija saulē izbalojuši dzelteni kā nobriedusi labība un vaigi sārtojās kā āboli. Tikai acis gan tādas pašas kā mūsļaudīm. Pārgājām pāri Anduīnai un nonācām viņu zemē, bet priekša atradām tuksnesi — it viss bija nosvilis un ar saknēm izrauts, jo karš tur bija gājis pāri. Taču no entusievām nebija ne miņas. Ilgi saucām, ilgi meklējām un visiem, ko sastapām, vaicājām, kurp entusievas aizgājušas. Vieni atteica, ka tādas nemaz neesot redzējuši, otri — ka manījuši viņas aizejam uz vakariem, trešie rādīja uz rītiem, un vēl citi — uz dienvidiem. Bet, lai kur mēs gājām, atrast viņas nevarējām. Bēdājāmies bez sava gala. Tomēr meža biezoknis sauktin sauca, un devāmies atkal atpakaļ. Ilgus gadus mēdzām ik pa laikam doties pasaule un meklēt entusievas, izstaigājām lielus gabalus, aicinādami un saukdami viņas skaistajos entu vārdos. Bet, laikam ritot, meklējumos devāmies aizvien retāk un tik tālu vairs neklldām. Un nu entusievas dzīvo vien mūsu atmiņās, un bārdas mums garas un sirmas. Daudz dziesmu elfi sacerēja par entu meklējumiem, un viena tiesa tika pārlikta cilvēku mēlēs. Bet mēs nekādas dziesmas nesabūrām, mums, kad iedomājam par entusievām, ir gana ar to, ka skandējam viņu skaistos vārdus. Mēs ticam, ka varbūt reiz, kad pienāks tas laiks, atkal satiksimies un varbūt atradīsim zemi, kur varēsim dzīvot kopā un ar ko gan vieni, gan otri būsim mierā. Bet pareģojums vēstī, ka tas notikšot vien tad, kad gan viņas, gan mēs būsim zaudējuši to, kas mums ir tagad. Un varbūt tas laiks pēdīgi tuvojas. Jo, kā toreiz, senlaikos, Saurons iznīdēja dārzus, tagadiņ viņš, cēlies kā Naidnieks, rādās, nodomājis nopostīt visus mežus.
— Par to reiz vēstīja kāda elfu dziesma — vismaz tā es to saprotu. Reiz tā skanēja visgarām Dižupes krastiem. Nekāda entu dziesma tā nav — to ielāgojiet: entu mēlē tā būtu varen gara! Bet mēs to zinām no galvas un reizumis padungojam. Jūsu mēlē tas būtu, rau, kā:
ENTS:
Kad dižskābardis tērpjas jaunā lapu rotā un kokiem
zaros saldas sulas plūst, Kad saule zelti meža strautam vaigu un siltā vējā kalnu sniegi kūst,
Kad gaita viegla, elpa krūtis svaiga un nogāzēs dveš
pavasaris liegs, Nāc atpakaļ pie manis! Nāc un saki, ka manā zemē sirdi ielist prieks!
ENTUSIEVA:
Kad mostas tīrumi un augļu dārzi un laukā lekns sazeļ zelmenis,
Kad ābelēm un kezbierēm, un plūmēm visapkārt virmo
ziedu putenis, Kad pļavas smaržo, saulē sasilušas un pavasara lietus mazgātas,
Es palikšu, kur esmu, — savā zemē, jo nav par to nevienas skaistākas.
ENTS:
Kad saule glāsta pakalnus un lejas un visam pāri
tveices segu sedz, Kad biezokni, kur lapas iemigušas, zem zaļiem griestiem
koki sapņus redz, Kad meža istabas ir vēsas krēslas pilnas un vējiņš
iegriezies no vakariem, Nāc atpakaļ pie manis! Nāc un saki — tas krāšņākais no visiem brīnumiem! (
ENTUSIEVA:
Kad vasarā briest augļi koku zaros un, saulē gozēdamās,
ogas sārtojas, Kad stiebri zeltojas un vārpas balo baltas, kad raža
laukos krietna ienākas, Kad medus pilnas kāres, smagi zari, lai vējš pūš kaut
no rītiem, vakariem, Es palikšu, kur saule, — mana zeme ir krāšņākais no visiem brīnumiem!
ENTS:
Kad ziema nāks ar bardzību un salu, kas kalnus, mežus lēnām nonīdēs,
Kad koki kritis un kad drūmu dienu reiz pika melna tumsa nomērdēs,
Kad dzeldīgs pūtīs austrenis, kad lietus ar joni gāzīsies pār zemi postīto,
Tad došos tevi meklēt, sauktin saukšu, līdz beidzot atradīšu cerēto.
ENTUSIEVA:
Kad ziema nāks un dziesma noslāps mēma, kad tumsā tīsies visa pasaule,
Kad zari lūzīs, augļus nenesuši, kad mēma noslāps zaļā zemīte,
Es raudzišos pēc tevis gaidīdama, līdz beidzot sagaidīšu atnākam,
Tad kopā dosimies mēs ceļā tālā caur lietus gāzmām n eca u rredza mām!
ABI:
Tad kopā dosimies mēs ceļā tālā, kas prom uz vakariem mūs aizvedīs:
Tur, pamalē, ir zeme nezināma, kur sirds mums abiem mieru atradis.
Kokubārzdas dziesma izskanēja. — Tā nu tur teikts, — viņš sacija. — Skaidrs, elfu darinājums: dziesma bezrūpīga, vārdos skopa un — viens divi — jau galā. Es gan teiktu, izstāstīts gana pareizi. Tikai enti no savas puses varētu piebilst vēl šo to, ja vien būtu laiks! Bet tagad celšos kājās un drusku nosnaudīšos. Kur jūs paši nostāsities?
— Mēs, kad gribam nosnausties, parasti apguļamies, — Merijs paskaidroja. — Būs labi tepat, kur esam.
— Apguļaties, kad gribat nosnausties! — Kokubārzda nobrīnījās. — Ak tā, nūja! Hmm, humm. Piemirsu — to dziesmu dziedādams, prātā pārcēlos senlaikos, teju vai iedomājos, ka runājos ar maziem entullšiem, nudien. Tad nu liecieties gultā. Es pastāvēšu zem lietutiņa. Labu nakti!
Ierāpušies gultā, Merijs un Pins ierušinājās mīkstajā zālē un papardēs. Cisas bija svaigas, siltas un saldi smaržīgas. Gaismas izplēnēja, un koku mirdzums apdzisa, bet laukā, zem arkas, viņi it labi varēja saskatīt nekustīgi stāvam Kokubārzdu ar augstu virs galvas paceltām rokām. No debēsīm lejup lūkojās zvaigznes, atvizēdamas lejup krītošajā ūdenī, kas strūkloja entam caur pirkstiem, lija uz galvas un, sašķīdis simtiem sudraba pilienos, lāsoja un lāsoja lejup, viņam kājas slacīdams. Klausīdamies lāsīšu tink- šķēšanā, hobiti iemiga.
Pamodušies viņi plašo pagalmu un istabas vidu ieraudzīja, dzestras saules gaismas apspīdētus. Augstu debesis spēcīgs austrenis dzenāja mākoņu šķieznas. Kokubārzda nekur nebija manāms, bet, kamēr Merijs un Pīns mazgājās pie ezeriņa līdzās arkai, viņi sadzirdēja dungošanu un dziedāšanu, un tur jau viņš nāca pa koku aleju.
— Oū, hoho! Labs rīts, Merij un Pīn! — viņš nodimdināja, hobitus ieraudzījis. — Jūs nu gan esat miegapūžņi. Es šodien esmu nomērojis jau daudzus simtus soļu. Tagadiņ padzersimies un dosimies uz Entspriedi.
Kokubārzda viņiem pielēja divas pilnas krūziņas no akmens krūkas, bet šoreiz no citas. Garšoja citādi nekā padzēriens, ko viņi bija baudījuši iepriekšējā vakarā: šis prātā atsauca zemi, bija ar bagātīgāku garšu, sātīgāks un vairāk, tā sakot, atgādināja ēd- maņu. Kamēr hobiti dzēra, tupēdami uz gultas malas un knibinādamies ap elfu cepumiņiem (drīzāk tāpēc, ka viņu izpratnē brokastis noteikti kas ieēdams, nevis izsalkuma dēļ), Kokubārzda stāvēja, sazin ko dungodams entu vai elfu, vai kādā citā svešā mēlē un debesīs vērdamies.
— Kur ir tā Entspriede? — Pīns sadūšojās apjautāties.
— Oū, ko? Entspriede? — Kokubārzda pagriezās šurp. — Tā nav nekāda vieta, bet entu sapulce — kas mūsdienās bieži vis rīkota netiek. Bet man no krietna pulka izdevās sadabūt solījumu ierasties. Satiksimies vietā, kur allaž esam pulcējušies, — cilvēki to dēvē par Lāstuleju. No šejienes prom uz dienvidiem. Galā mums jātiek līdz pusdienlaikam.
Necik ilgi, viņi devās ceļā. Kokubārzda nesa hobitus uz rokām tāpat kā iepriekšējā dienā. Izgājis no pagalma, viņš nogriezās pa labi, pārkāpa strautam pāri un gar augstas, sadēdējušas nogāzes pakāji, kur koku necik daudz nebija, soļoja tieši uz dienvidiem. Pavērušies augstāk, hobiti redzēja bērzu un sērmūkšļu biežņu, bet aiz tās kalnu sānus klāja melna priežu audze. Drīz vien Kokubārzda, no kalniem maķenīt atkāpies, ienira biezoknī, kur koki auga tik lieli, augsti un raženi, kādus hobitiem nemūžam vēl nebija nācies redzēt. Vienubrīd neskaidri uzmācās smacējošā jutoņa, ko viņi manīja, kad pirmoreiz Fangornā bija sadūšojušies kāju spert, taču tā ātri vien pagaisa. Kokubārzda ar viņiem nerunāja, tikai dobji un apcerīgi dungoja bārdā, bet ne Merijs, ne Pīns skaidri nespēja saklausīt ne vārda: izklausījās pēc bumm, bumm, rummbumm, burrarr, bumm bumm, dararr bumm bumm, dararr bumm un tā aizvien, balss augstumam un ritmam nemitīgi mainoties. Ik pa laikam itin kā atskanēja atbilde — dungošana vai ducināšana, kas šķita nākam no zemes vai zariem virs galvas, vai varbūt no koku stumbriem, bet Kokubārzda nedz apstājās, nedz galvu kurp pagrieza.
Tā viņi kātoja krietni ilgi — Pīns bija raudzījis skaitīt "entu soļus", bet, ticis lidz tūkstošiem trim, skaitu pazaudēja —, kad Kokubārzda soļus sāka spert lēnākus. Piepeši viņš apstājās, hobitus nolaida zemē, červeļainās plaukstas pielika pie mutes kā tauri un pūta vai nosaucās. Varens humm, homm aizvēlās pāri mežam kā dobjš bazūnes pūtiens, un likās, no kokiem skan atbalss. Tālumā te tur, te citur nodunēja līdzīgi humm, homm, humm, kas nebija vis atbalss, bet atbildes saucieni.
Nu Kokubārzda notupināja Mēriju un Pīnu sev uz pleciem un atkal devās tālāk, ik pa laikam raidīdams dobjo pūtienu, un atbildes ikreiz skanēja skaļākas un tuvīnākas. Tā viņi pēdīgi nonāca pie pirmajā acu uzmetienā nepārvaramas tumšu skujkoku sienas — arī tādus kokus hobiti vēl nekad nebija redzējuši: apakšējie zari tiem no stumbra atzarojās turpat pie pašām saknēm, visgarām blīvi plājās tumšas, spīdīgas skujas kā akmeņozolam, un gaisā stāvus paslieti ziedu šķēpi ar prāviem, mirdzošiem olīv- zaļiem pumpuriem.
Nogriezies pa labi un nomērojis pāris soļu gar milzīgo dzīvžogu, Kokubārzda nonāca pie šauras spraugas. Tai cauri veda labi iestaigāta taka, kas žogam viņā pusē pēkšņi laidās lejup pa garu, stāvu nogāzi. Hobiti redzēja, ka viņi kāpj lejup lielā ieplakā, teju tik apaļā kā bļoda, varen plašā un dziļā, apjoztā ar augsto, tumšo mūžzaļo dzīvžogu. Ieplakas iekšpuse bija lidzena un ar zāli iz- oderēta, un tur nebija citu koku kā.vien tris ļoti augsti un skaisti sniegbalti bērzi, kas auga pašā bļodas dibenā. Lejup ieplakā veda vēl divas citas takas — no vakaru un rītu puses.
Vairāki enti jau bija klāt. Vēl citi kāpa lejup pa takām, un daži nupat parādījās Kokubārzdam aiz muguras. Tuvāk piekļu- vuši, hobiti ņēmās blenzt uz viņiem, acis ieplētuši. Abi bija domājuši ieraudzīt kādus radījumus, kuri Kokubārzdam līdzinātos tāpat, kā viens hobits līdzinās otram (vismaz svešinieka acīs); un viņi jutās brīnum pārsteigti, it neko tādu neieraudzldami. Ents entam līdzinājās tikpat maz kā cits citam koki: vieni bija tik atšķirīgi kā koki, kam vārds viens un tas pats, bet augšanas vieta un gaita gluži citāda, bet otri cits citam līdzinājās tikpat maz kā dažādu pasugu koki — bērzs dižskābardim vai ozols eglei. Tostarp bija pāris entu vecūkšņu, ar bārdu noauguši un mezglaini kā raženi, bet sirmi koki (lai gan tik mūžvecs kā Kokubārzda neizskatījās neviens), un netrūka ari liela auguma, spēcīgu entu ar slaikiem locekļiem un gludenu ādu kā meža kokiem pilnbriedā, bet nebija neviena entu jaunuļa, nevienas atvasītes. Kopskaitā uz ieplakas plašās zāles grīdas stāvēja aptuveni divi duči, un tikpat daudz vēl soļoja klāt.
Iesākumā Pīns un Merijs brīnījās galvenokārt par lielo raibumu: tik dažādi bija apveidi un krāsas, un apjoms, un augums, un kāju, roku garums, un kāju un roku pirkstu skaits (cik gribi — no trim līdz pat deviņiem). Pavisam nedaudzi šķita Kokubārzdam vairāk vai mazāk rada un atgādināja dižskābaržus vai ozolus. Bet bija arī pavisam citādi. Daži līdzinājās kastaņām — brūnādaini enti ar varenām rokām un plati izplestiem pirkstiem, un īsām, druknām kājām. Citi atgādināja ošus — liela auguma, slaiki, pelēki, ar daudzpirkstu rokām un garām kājām; citi — egles (paši garākie), un vēl citi — bērzus, sērmūkšļus vai liepas. Bet, kad enti bija sanākuši vienkopus visriņķl Kokubārzdam, viegli pieliektām galvām gausi un melodiski murdēdami un ilgi un vērīgi svešiniekus pētīdami, hobiti redzēja, ka visi viņi ir vienas cilts un visiem acis vienas un tās pašas: ne gluži visiem tik mūžvecas un bezdibenīgas kā Kokubārzdam, taču skatiens tas pats — lenigais, rimtais un domīgais, tas pats zaļgani zibsnījošais.
Kolīdz visi bija sapulcējušies un sastājušies plašā lokā ap Kokubārzdu, sākās dīvaina un nesaprotama runāšana. Enti ņēmās nesteidzīgi murdēt — vispirms piebalsoja viens, tad cits, līdz viņi visi skandēja korī, un skandēšana te cēlās, te krita, te vienā loka nogabalā pieņēmās spēkā, te turpat pamazām noklusa, lai otrā pusē saceltos varenā dimdināšanā. Nespēdams nedz izšķirt, nedz saprast nevienu pašu vārdu — runāšana acīmredzot notika entu mēlē —, Pins tomēr iesākumā nosprieda, ka skan gaužām jauki, bet pamazām viņa uzmanība atslāba. Pēc krietni ilga laika (un it nekas neliecināja, ka skandēšana drīz varētu rimties) viņš attapās, ka prāto, vai enti, ja reiz viņu mēle ir tik "nesteidzīga", maz būs tikuši tālāk par labs rīts un, ja Kokubārzdam jāpārbauda, kas ieradušies, cik dienu vajadzēs, lai nodziedātu visus tos vārdus. "Diez kā entu mēlē ir jā vai nē," viņš iedomājās. Un nožāvājās.
Kokubārzda to tūliņ pamanīja. — Hmm, hā, ei. Pin, draudziņ! — viņš ierunājās, un pārējie enti stājās skandēt. — Piemirsu, ka jūs esat steidzīgu ļaužu, un šā vai tā klausīšanās nesaprotamās runās uzdzen gurdumu. Rāpieties nu lejā. Esmu pavēstījis Entspriedei jūsu vārdus, un viņi jūs ir redzējuši un vienojušies, ka orki neesat un veclaiku grāmatās ierakstāma jauna rinda. Pagaidām tālāk neesam tikuši, bet Entspriedei tāds darbs ir brinum ātri paveikts. Varat abi divi pastaigāt pa lejiņu, ja prāts uz to nesas. Tur tālāk, ziemeļmalā, ir avotiņš ar labu ūdeni, ja vajag atveldzēties. Vēl jāpārrunā daži vārdi, iekams Spriede var pa īstam sākties. Aiziešu jūs apraudzīt un pastāstīšu, kā sokas.
Viņš nocēla hobitus zemē. Pirms doties projām, abi zemu paklanījās. Tāda rīcība entus itin kā varen uzjautrināja — tūliņ sacēlās murdoņa un iezibsnījās acis —, bet drīz viņi atkal pievērsās savām darīšanām. Merijs un Pins pagājās augstāk pa rietumpuses taciņu un pablenza laukā pa lielā dzīvžoga spraugu. Tūliņ aiz ieplakas malas tālāk slējās ar kokiem apaugušas nogāzes, bet aiz tām, virs tālākās grēdas egļu galotnēm, smaila un balta vīdēja augsta kalna virsotne. Pa kreisi dienvidos meža sega laidās uz leju, līdz pagaisa pelēcīgā tālē. Tajā pusē pie pamales atspidēja bālgani zaļa vizma — Rohānas līdzenums, Merijs sprieda.
— Diez kur Izengarda? — Pins ieminējas.
— īsti nezinu, kur tagadiņ esam, — Merijs atteica, — bet tā smaile laikam ir Metedrass, un, cik atminos, Izengardas loks stāv tādā kā iešķēlumā vai dziļā plaisā kalniem galā. Varētu būt aiz tās lielās grēdas. Tur, pa kreisi no smailes, gaisā stāv tādi kā dūmi vai migliņa, ne?
— Kāda tā Izengarda ir? — Pīns iejautājās. — Es te prātoju, vai enti pret to maz spēs ko iesākt.
— Es tāpat, — Merijs nopūtās. — Izengarda, manuprāt, ir tāds klinšu vai kalnu loks, iekšā līdzena zeme, tikai pašā vidu klints sala vai stabs — Ortanka. Sarumanam tur pašā augšā tornis. Klintīs, kas visriņķī, ir vārti, varbūt pat vairāki, un man prātā, ka cauri tek strauts — lejā no kalniem un projām caur Rohānas aizu. Nepavisam nešķiet, ka enti tur varētu ko iesākt. Bet, par entiem runājot, man ir tāda ērmota jušana — sazin kāpēc nemaz neliekas, ka viņi ir tik nekaitīgi un, jā, jokaiņi, kādi izskatās. Rādās tadi gausuļi un savādnieki, un pacietīgi, teju saskumuši, un tomēr domāju, ka viņus var sabudināt. Ja tā notiks, es pretinieka pusē vis negribētu būt.
— Jā! - Pīns piebalsoja. — Saprotu, ko tu domā. It labi varētu būt tāpat kā ar govīm: tur tev ir gan veca brūnaļa, attupusies un gremokli apcerīgi gremodama, gan bullis, kas gāžas virsū kā traks, un pārmainīties viss var vienā rāvienā. Nez vai Kokubārzdam izdosies viņus uzjundīt? Viens man ir skaidrs — to viņš grib mēģināt. Tikai uzjundities viņiem netik. Vakarnakt Kokubārzda pats tā kā satrakojās, bet tad atkal nokušinājās.
Hobiti griezās atpakaļ. Entu skandēšana slepenajā apspriedē joprojām cēlās un krita. Tagad saule bija pakāpusies gana augstu, lai pavērtos augstajam dzīvžogam pāri: tā rotājās bērzu galotnēs un ieplakas ziemeļpusi apspīdēja ar rēnu, dzeltenu gaismu. Tur viņi ieraudzīja mazu, dzirkstošu strūklaciņu. Aizstaigājuši līdz tai pusei gar lielās bļodas malu un skujkoku pakāji — tik jauki bija atkal just vēso zāli glaužamies ap kāju pirkstiem un it nekur nesteigties —, viņi kāpa lejā pie burbuļojošā avotiņa. Iebaudījuši pāris malciņus dzidrā, saltā, dzirkstošā ūdens, abi atsēdās uz sūnām klāta akmens, vērodami saules gaismas rotaļu zālē un vēja dzīto mākoņu ēnas, kas slidēja pāri ieplakas grīdai. Enti murdēja, kā murdējuši. Vieta šķita gaužām dīvaina un atsvešināta, hobitu pasaulei nepiederīga, it kā tālu projām no visa, kas bija piedzīvots. Uzmācās karstas ilgas pēc ceļabiedriem, sevišķi pēc Frodo un Sema, un Nerimšas — tik ļoti gribējās redzēt viņu sejas un dzirdēt viņu balsis.
Pēdīgi entu koris pieklusa, un, skatu pacēluši, hobiti ieraudzīja tuvojamies Kokubārzdu kopā ar vēl vienu entu.
— Hmm, humm, esmu atkal klāt, — Kokubārzda noducināja. — Gurdums laikam mācas virsū un pacietība iet mazumā, hmm, vai tā? Tikai, bīstos, zaudēt pacietību vēl par agru. Nupat esam galā ar pirmo daļu, bet viss būs vēlreiz jāskaidro tiem, kuri dzīvo krietnu gabalu projām, tālu no Izengardas, un vel tiem, kurus man neizdevās sadzīt rokā pirms Spriedes, un tad arī lemsim, ko iesākt. Bet, ko iesākt, — to enti nospriež it drīz, ilgāk iet ar izdibināšanu, kas isti lēcies un par ko tādu vajag tikt skaidribā. Tomēr, ko tur liegties, paliksim te vēl labu laiku — lēšu, vairākas dienas. Tāpēc atvedu jums entu biedros. Viņam māja tepat netālu. Elfu vārds viņam Bregalads. Saka — visu esot jau izlēmis un Spriedē viņam vairs neesot ko darīt. Ilmm, hmm, mūsu vidū viņš būtu pirmais, ko teju derētu dēvēt par steidzīgu entu. Jums vajadzētu it labi saprasties. Ar labu dienu! — Kokubārzda pagriezās un devās projām.
Bregalads labu bridi stāvēja, hobitus nopietni pētīdams, savukārt hobiti vērās pretim, prātodami, kad diez viņš beidzot izrādīs kādas "steidzīguma" pazīmes. Ents bija augumā liels un šķita viens no pašiem jaunākajiem: rokas un kājas viņam klāja gludena, spīdīga āda, lūpas bija koši sārtas, bet mati — pelēkzaļi. Pats viņš bija lokans un šūpans kā slaiks kociņš vējā. Pēdīgi viņš ierunājās, un balss, kaut ari skanīga, bija smalkāka un dzidrāka nekā Kokubārzdam.
— Hā, hmm, draugi, iesim nu izmest kādu līkumu! — ents ierosināja. — Esmu Bregalads — jūsu mēlē tas būtu Ātraudzis. Tā, protams, ir tikai palama. Tādā iedzīvojos, kopš vienam entu vecūksnim atspēru jā, iekams viņš ar taujāšanu bija vien pusratā. Ari atdzeros mudīgi un jau projām kātoju, kad viens otrs vēl bārdu slapē. Nāciet nu lidzi!
Pastiepis lejup labi veidotās rokas, viņš hobitiem katram pasniedza garpirkstainu plaukstu. Augu dienu viņi klejoja pa mežiem kopā ar entu dziedādami un smiedamies, jo Ātraudzis bija nasks uz smiešanos. Viņš smējās, kad saulīte iznira no mākoņiem, kad ceļā gadījās strauts vai avotiņš — tad viņš pieliecās un ar ūdentiņu apšļakstija kājas un galvu; dažkārt viņš smējās, kokos padzirdējis kādu skaņu vai čabu. Pamanījis kādu sērmūksli, viņš ikreiz uz bridi apstājās, rokas paslējis, un padziedāja, un dziedādams šūpojas.
Kad metās krēsla, viņš aizveda hobitus uz savu entu māju — tur bija vien zālainas nogāzes mīkstajā zemē ietupis sūnām noaudzis akmens. Visapkārt lokā auga sērmūkšļi, un (kā jau kurā katrā entu mājā) piekalnltē urdza avotiņš. Kamēr mežs ietinās tumsā, viņi bridi sarunājās. Kaut kur netālu joprojām murdēja entu koris, bet tagad tāds dobjāks un ne vairs tik bezrūpīgs, un ik pa laikam pacēlās kāda savpate balss, pāraugdama varenā, spalgā un aizvien steidzīgākā dziesmā, kamēr pārējās pieklusa.
Taču turpat līdzās hobitiem saprotamā mēlē liega, teju čukstus skanēja Bregalada balss; un viņi dabūja zināt, ka Bregalads ir no Mizādas cilts un zeme, kur viņi reiz mituši, tagad ir izpostīta. Hobiti it labi saprata, kālab Ātraudzis ir tik "steidzīgs", mazākais, kad runa bija par orkiem.
— Manā mājā auga sērmūkšļi, — Bregalads klāstīja klusi un skumigi, — sērmūkšļi, kuri iesakņojās vēl tad, kad biju mazs en- tulitis — pirms daudziem, daudziem gadiem, pasaules klusumā. Vecākos iedēstīja enti, entusievām raudzīdami prieku darīt, bet viņas tikai skatījās un smējās, un atteica, ka zinot, kur ziedi zied baltāki un ogas briest krāšņākas. Bet manās acīs tie no visiem rožu cilts kokiem ir paši skaistākie. Un tie auga un zēla, līdz ikkatrs meta ēnu kā zaļganas gaismas pielietas istabas griesti, un sārtās ogas rudenī zarus lieca pie zemes un bija krāšņas, un brīnums no visiem brīnumiem. Putni tur mēdza pulcēties. Man patīk putni, pat ja tie saceļ kņadu, un sērmūkšļiem bija pārpārēm, ko viņiem dot. Bet putni vērtās naidigi un alkatīgi, zarus plosija, ogas meta zemē un ij neēda. Tad ar cirvjiem atnāca orki un manus kokus nocirta. Aizgāju turp, saucu viņus ilgajos, garajos vārdos, bet viņi pat neietrīsējās, nedz ko dzirdēja, nedz atbildēja — gulēja beigti un pagalam.
O, Orofarne, Lassemista, Carnimirie!
Ai, sērmūksli, tev balti ziedi matos!
Ai, sērmūksli, kad saule zelta ratos
Pa debesjumu brauc, tu vizi košs
Un dziedi liegu dziesmu slaiks un drošs.
Ai, sērmūksli, ko nāve nocirtuši.
Tev pelēks vērties vaigs, un dziesma apklususi.
0, Orofarne, Lassemista, Carnimirie!
Klausīdamies Bregalada klusajā dziesmā, kas skanēja itin kā daudzās mēlēs pārliktas žēlabas par viņam tik mīļo koku navi, hobiti iesnaudās.
Arī nākamo dienu viņi pavadīja kopā ar Bregaladu, bet nekur tālu no viņa "mājas" neaizklīda. Lielākoties visi klusēdami sēdēja piekalnītes aizvēnī, jo vējš bija pieņēmies dzestrāks, mākoņi nolaidušies lejāk un sablīvējušies, saule tiem teju nemaz netika cauri, bet tālumā entu Spriedes murdoņa aizvien vēl cēlās un krita, te skaļa un spēkpilna, te pieklususi un skumīga, te aizvien steidzīgāka, te lēna un svinīga kā bēru dziesma. Pienāca otrās dienas vakars, un enti joprojām sprieda un sprieda zem vēja dzītajiem mākoņiem un zvaigznēm, kas tikai šad un tad palūkojās lejup.
Atausa trešā diena — pelēka un vējaina. Saulei lecot, entu koris uzvilnīja varenās klaigās un tad atkal noklusa. Pret pusdienlaiku vējš pierima un gaiss sabiezēja gaidās. Hobiti manīja, ka Bregalads nu vērīgi ieklausās, lai gan viņi paši te, tupēdami entu mājas dziļajā iedobē, Spriedes runas dzirdēja vien kā neskaidru murdoņu.
Pienāca pēcpusdiena, un saule, slīdēdama uz vakariem, kur kalni, caur mākoņu plaisām un spraugām izstiepa garus, dzeltenus staru kūļus. Piepeši hobiti atskārta, ka iestājies neparasts klusums — viss mežs bija sastindzis, itin kā vērīgi ieklausīdamies. Nūja, enti bija mitējušies murdēt. Ko tas nozīmēja? Bregalads stāvēja, izslējies taisns un saspringts, un vērās uz ziemeļiem — turp, kur Lāstuleja.
Tad iedārdējās varens, skanīgs sauciens — rahummrāāāl Koki notrīsēja un noliecās pie zemes itin kā spējā viesuļa brāzmā. Atkal bridi valdīja klusums, un tad ierībējās itin kā svinīgas bungas, un pāri dārdoņai un dimdoņai pacēlās skanīga, spēkpilna dziesma.
Nākam! Lai bungas skan — tarrunda runda runda rummm!
Tur nāca enti, un viņu dziesma skanēja aizvien tuvīnāka un skaļāka:
Nākam! Lai taures skan — tarrūna rūna runa rommm!
Paķēris hobitus, Bregalads izsoļoja no mājas.
Necik ilgi, viņi ieraudzīja tuvojamies pulku — enti, visi reizē milzu soļus sperdami, līgodamies virzījās šurp, lejup pa nogāzi. Priekšgalā gaja Kokubārzda, viņam nopakaļ — savi piecdesmit enti, pa pāriem sastājušies, maršēdami vienā solī un plaukstas pret sāniem sizdami. Kad pulks piesoļoja tuvāk, hobiti ieraudzīja entu acis dzalkstijam zaļās ugunis.
— Humm, humm! Lai skan, lai dunn, nu pēdīgi nākam, humm, humm! — nosaucas Kokubārzda, pamanījis Bregaladu ar hobitiem. — Nāciet nu, Spriedei līdzi! Dodamies ceļā. Uz Izengardu!
— Uz Izengardu! — enti cits caur citu piebalsoja.
— Uz Izengardu!
Uz Izengardu! Lai vārti no akmeņiem priekšā un klintis kā mūris,
Lai cietoksnis izturīgs, varens un ledusauksts, stiprs kā tērauda būris.
Mēs iesim un iesim, mēs skaldīsim akmeņus, gāzīsim vārtus ar varu,
Kur stumbri un zari mirst kurtuves speltē, — mēs piesakām cietoksnim karu!
Mēs iesim un iesim, tā stunda ir situsi, mēs nākam, mēs modušies esam;
Uz Izengardu, mēs spriedīsim tiesu!
Mēs nākam, mēs spriedīsim tiesu!
Tā viņi ar dziesmu soļoja uz dienvidiem.
Bregalads, acīm spulgojot, iespruka ierindā līdzās Kokubārzdam. Vecais ents atkal paņēma hobitus pie sevis un uztupināja viņus uz pleciem, kur abi dziedošā pulka priekšgalā sēdēja lepni, ar pukstošu sirdi un augstu paceltu galvu. Viņi gan bija cerējuši, ka pēcgalā kas notiks, tomēr par to, kā enti bija pārgrozījušies, nevarēja vien nobrīnīties. Nupat rādījās, ka piepeši ar joni pārplūdusi kāda ilgi ar aizsprostu'nosprūdīta ūdenskrātuve.
— Enti tomēr galu galā visu nosprieda tīri aši, vai ne tā? — Pīns sadūšojās ierunāties pēc laba laiciņa, kad dziesma uz brīdi pieklusa un apkārt dimdēja vien soļi un plakšķēja plaukstas.
— Aši? — Kokubārzda atsaucās. — Humm! Jānudien. Drīzāk, nekā biju domājis. Jā, kur tas laiks, kā neesmu pieredzējis viņus tik dikti niknus. Mums, entiem, netīk sajundīties, un tādi mēs topam vien tad, kad ir skaidrs, ka mūsu kokiem un dzīvībai draud gaužas briesmas. Nekā tāda mūsu mežā nav bijis, kopš Saurons karoja ar Jūras ļaudim. Tas orku nedarbs, tā koku nesamanīgā gāšana — rarumm —, kad ij ne malkas nevajag, — tas mūs iesvēla dusmās, un vel nāburga nodeviba, kad viņam taču mums visādi talkā vajadzētu nākt. Burvjiem vajadzētu būt tiem gudrākajiem — viņi patiesi ir tie gudrākie. Nav neviena lāsta ij ne elfu, ne entu, ne cilvēku mēlē, kas tādam nodevējam būtu gana smags. Nost ar Sarumanu!
— Jūs tiešām izgāzīsiet Izengardas vārtus? — Merijs apjautājās.
— IIo, hmm, varētu gan, vai zini! Tu varbūt nemaz nezini, cik liels mums spēks. Par troļļiem esi ko dzirdējis? Briesmoti stipri. Bet troļļi ir vien pakaļdarinājums, ko Naidnieks uztapināja Lielajā tumsā, lai izmēdītu entus, tāpat kā uztapināja orkus, lai izmēdītu elfūs. Mēs esam stiprāki par troļļiem. Mēs esam taisiti no zemes miesas. Akmeņus varam sadrupināt tāpat kā koki ar saknēm, taču ātrāk, daudz ātrāk, ja prāts mums sabudināts! Ja netapsim sacirsti un mūs neķers uguns vai burvestība, sagrausim Izengardu pīšļos un putekļos un tos mūrus sadrupināsim sikās šķembās.
— Bet Sarumans taču raudzīs jums stāties ceļā, vai ne?
— Hmm, nūjā, tā būs. To es turu prātā. Jā, ilgi jau par to domāju. Bet, redzi, enti te pa lielākai tiesai par mani zaļāki — jaunāki par daudziem koka mūžiem. Viņi visi tagad sajundīti un domā tikai vienu — sagraut Izengardu. Taču, necik ilgi, atkal sāks prātot, kas un kā, drusku karstums noies, kad vakarā atdzer- simies. Tad ta būsim pārslāpuši! Bet nu lai tik soļo un dzied! Ceļš priekšā vēl tāls, un būs gana laika visu prātā pārlikt. Nupat viss tikai sākas.
Kokubārzda soļoja tālāk, kādu bridi dziesmu vilkdams pārējiem līdzi. Bet pēc laiciņa viņa balss noklusa līdz murdoņai un tad izdzisa pavisam. Pins manīja viņa mūžvecajā pierē ievelkamies dziļas, červeļainas grumbas. Pēdīgi Kokubārzda pacēla galvu, un Pīns viņa acīs ieraudzīja skumjas — skumjas, taču ne izmisumu. Enta acīs vizēja gaisma, it kā zaļā guns būtu nogrimusi dziļāk viņa domu melnajās akās.
— Protams, draugi, visnotaļ var būt tā, — viņš gausi ierunājās, — visnotaļ var būt tā, ka dodamies savu galu pieredzēt — vispēdējā entu gājienā. Tomēr, ja būtu palikuši mājās un tupētu kā celmi, noliktais gals mūs piemeklētu tapat — drīzāk vai vēlāk. Tāda doma mums sirdī aug un briest, jau kur tas laiks, un tāpēc tagad ejam un soļojam. To nebūt nenospriedām steigā. Nu, mazākais, entu vispēdējais gājiens būs kadai dziesmai par pamatu. Vai, vai, — viņš nopūtās, — varbūt palīdzēsim citiem ļautiņiem, iekams aiziesim pazušanā. Tikai man gribētos pieredzēt, kā piepildās tās dziesmas par entusievām. Man tik gauži gribētos atkal reiz satikt
Fimbretilu. Bet tā nu ir, draugi, dziesmas tāpat kā koki augļus nes tikai noliktā laikā un tādus, kādi pašiem labpatīk, un gadās, ka ņem un nokalst, kaut laiks vēl nemaz nav pienācis.
Enti soļoja varen ātri. Vispirms notikuši garā, šaurā ieplakā, kas lēzeni laidās lejup uz dienvidiem, viņi sāka kāpt aizvien kalnup augstajā rietumgrēdā. Mežs atkāpās, un, pagājuši garām retumis izkaisītām bērzu birztaliņām, viņi nonāca kailās nogāzēs, kur auga tikai daža gaudena priedite. Saule noslīga aiz melnā kalna kūkuma, kas vidēja priekšā. Savilkās palss mijkrēslis.
Pīns atskatījās. Vai tiešām entu skaits bija audzis? Kur viņi pirmiņ bija soļojuši pāri krēslainajām, kailajām nogāzēm, acu priekšā rādījās itin kā koku birzis. Bet tās kustējās! Vai patiesi Fangorna koki bija atmodušies un mežs cēlies, kalniem pāri karā iedams? Pins izberzēja acis, domādams, ka miegs un tumsa tās varbūt viļ, bet milzīgie, pelēkie stāvi tik un tā neatlaidīgi stūmās uz priekšu. Ausīs iesitās šalkoņa, it kā vējš pūstu dižmeža zaros. Enti tuvojās grēdas korei, un dziedāšana bija mitējusies. Satumsa nakts, un valdīja klusums — nebija dzirdams it nekas, vien zeme tikko jaušami trīsēja zem entu soļiem, un čabēja vai klusītiņām čukstēja lapu jūra. Pēdīgi viņi stāvēja pašā virsotnē un vērās lejup, tumsas pielietajā bedrē — dziļajā Miglas kalnu pēdējās grēdas aizā, Nankurunīrā, Sarumana ielejā.
— Nakts nākusi pār Izengardu, — Kokubārzda noteica.