Pīns svaidījās smagā, murgainā miegā — sapnī viņš dzirdēja melnās ejās atbalsojamies paša spalgo saucienu: — Frodo! Frodo! — Bet no Frodo nebija ne miņas, tikai no tumsas pretim ņirdza simtiem baigu orku viepļu, simtiem baigu ķetnu ķerstījās no visām pusēm. Kur Merijs?
Pīns pamodās. Sejā vilka aukstums. Viņš gulēja uz muguras. Krēsloja novakare, un debesis virs galvas vērtās blāvas. Pagrozījies viņš atskārta, ka sapnis bijis tikai maķenīt ļaunāks par nomodu. Rokas, ceļgalus un potītes cieši apvija auklas. Līdzās balts kā palags gulēja Merijs ar netīru lupatu apsēju ap galvu. Visapkārt sēdēja un stāvēja orki — liels bars.
Mazpamazām atmiņas Pīna smeldzošajā galvā salikās vienkopus un nošķīrās no murgu ēhām. Nūja — viņi ar Meriju aizjoza mežā. Kas tā bija par indevi? Kālab viņi tā aiznesās, par veco Nerimšu ne zinis nelikdamies? Ilgi joza kliegdami — ne cik tālu, ne cik ilgi, Pins nespēja atminēties — un pēkšņi uzskrēja tieši virsū orku baram; šie stāvēja ausīdamies un hobitus, šķiet, pamanīja vien tad, kad tie jau bija viņiem teju rokās. Tad orki ieaurojās, un no meža izlēca vēl dučiem citu goblinu. Viņi ar Meriju izrāva zobenus, bet orki kauties ij nedomāja un raudzīja viņus vien sagūstīt — pat tad, kad Merijs šiem bija nošņāpis vairākas rokas un plaukstas. Vecais labais Merijs!
Pēc tam no meža izlēca Boromirs. Nu orkiem nācās cīnīties. Daudzus viņš nokāva, un pārējie laidās bēgt. Bet atpakaļceļā, necik ilgi, nāca jauns uzbrukums — savs simts orku, daži milzum lieli, un raidīja bultas straumēm vien, visas uz Boromiru. Viņš iepūta lielajā kaujas ragā tā, ka viss mežs notrīcēja, un orki gan iesākumā sabijās un atkāpās, bet, kad atvilnlja vien atbalss un citas atbildes nebija, klupa virsū vēl niknāk nekā iepriekš. Neko daudz vairāk Pīns neatcerējās. Pēdējais prātā bija palicis Boromirs, kas, atslējies pret koku, mēģina izraut miesā ieurbušos bultu, un tad visu piepeši pārklāja tumsa.
— Laikam dabūju pa pauri, — viņš pie sevis noteica. — Kaut nu nabaga Merijs nebūtu savainots smagi. Kas ar Boromiru? Kāpēc orki mūs nenobeidza? Kur mēs esam un kurp dodamies?
Uz šiem jautājumiem Pinam atbildes nebija. Viņam metās salti un pakrūtē griezās nelabums. — Kaut Gendalfs toreiz nebūtu Elrondu piedabūjis ļaut mums iet līdzi, — viņš nodomāja. — Kāds no manis labums? Nasta vien — līdzbraucējs, pauna. Un nu esmu nolaupīts — tagad orkiem par paunu. Kaut nu Nerimša vai vienalga kas nāktu un mūs savāktu! Bet vai uz to maz der cerēt? Vai tas nenojauks visus darbus? Kaut es varētu tikt brīvs!
Viņš drusku paspirinājās, taču lielas jēgas no tā gan nebija. Orks, kurš sēdēja turpat netālu, noirdzās un savā pretigajā valodā kaut ko noteica kaimiņam. — Pūtirties, kamēr var, sīkais glupiķi! — viņš tad Pīnam uzsauca kopus mēlē, kas orka mutē izklausījās teju tikpat atbaidoša kā viņa paša valoda. — Pūtinies, kamēr var! Necik ilgi, dabūsi likt lietā kājas. Tad mājās vēl nebūsim tikuši, kad lūgsies, kaut tādu tev nemaz nebūtu.
—Bijis pēc mana prāta, tu tagadiņ lūgtos, kaut būtu beigts, — ierunājās otrais. — Gan tu man vēl pīkstēsi, draņķa žurkulēn. — Pieliecies viņš piegrūda nodzeltējušos ilkņus Pīnam turpat pie degungala. Rokā viņam bija melns duncis ar garu, zobainu asmeni. — Guli rāms, ja negribi, lai pakutinu ar šito, — orks nošņāca. — Tā ka lai tevi ij nemanītu, citādi man tas, kā norīkots, var izkrist no prāta. Nolādētie izengardieši! Ugluk u bagronk sha pushdug Saru- man-glob bubhosh skai, — viņš savā mēlē uzsāka garu, niknu runu, kas pamazām izdzisa murmuļošanā un rūcienos.
Pīns pārbijies aprima, kaut ari auklas delnās un potītēs grauzās arvien sāpigāk un mugurā spiedās akmeņi. Pūlēdamies domāt par ko citu, viņš vērīgi ieklausījās visā, kas bija sadzirdams. Visapkārt skanēja balsis, un, kaut ari orku runa tik un tā visu laiku izklausījās naida un dusmu piestrāvota, nepārprotami bija nojaušams, ka tikko sācies tāds kā ķīviņš, kas iedegās arvien karstāks.
Visnotaļ pārsteigts, Pīns atklāja, ka saprot krietnu tiesu no visa, kas tika runāts, — daudzi orki runāja parastajā valodā. Acīmredzot orki te bija no divām vai trim atšķirīgām ciltīm un cits cita mēli nesaprata. Nupat gāja vaļā nikna stīvēšanās par to, ko iesākt — kurp doties un ko darīt ar gūstekņiem.
— Nav vaļas šos nobeigt, kā nākas, — viens teica. — Šoreiz nav vaļas spēlītēm.
— Tur nekas nav līdzams, — atsaucās cits. — Bet varam tak nobeigt šos ātri — nobeigt tūliņ! Sasodīta nasta, un mums jājož, ko nagi nes. Vakars nāk virsū, un mums jākust uz priekšu.
—Tā nav norīkots, — dobji norūcās trešais. — Nobeigt visus, bet NE sīkaļas; šie jānogādā atpakaļ DZĪVI, un, jo drīzāk, jo labāk. Tā man tika norīkots.
—Kam šie vajadzīgi? — cita caur citu ieprasījās vairākas balsis. — Kālab dzīvi? Šos var labi patrenkāt?
—Nē! Dzirdēju, ka vienam no šiem esot kaut kas… Kaut kas, kas vajadzīgs karā, kaut kāds elfu pekstiņš. Lai kā, šie abi ies uz pratināšanu.
— Un vairāk neko nezini? Izčamdīsim tūliņ un dabūsim zināt! Ja nu uzejam ko, kas pašiem noder?
— Ļoti interesanti, — ieirdzās balss, par citām klusāka, toties ļaunīgāka. — Par to man laikam derētu ziņot. Gūstekņus NEDRĪKST nedz pārmeklēt, nedz aptirīt — tā norīkots man.
— Un man tāpat, — atskanēja zemā balss. — Dzīvus un tādus, kādi savaņģoti; nekādas laupīšanas. Tā man norīkots.
— Bet mums ta norīkots nav! — ieķērcās viens no tiem, kas runāja iepriekš. — Mēs esam nākuši garu ceļu no Raktuvēm, lai šos nokautu un atriebtu mūsējos. Es tik gribu šos nobeigt un tad kātot atpakaļ uz ziemeļiem.
—Gribi vesels, — rūcējs atcirta. — Es esmu Ugluks. Es te visu nosaku. Es eju atpakaļ uz Izengardu pa taisnāko ceļu.
— Kurš te ir galvenais — Sarumans vai Lielacs? — noprasīja ļaunīgais. — Labāk gan tūliņ iet atpakaļ uz Lugburzu.
— Kālab ne, ja mēs varētu tikt pāri Dižupei, — ieteicās vēl kāds. — Bet skaitā esam par maz, lai gāztos lejā līdz tiltiem.
—Es pāri tiku, — ļaunīgā balss norādīja. — Spārnots nazguls gaida austrumkrastā gabalu uz ziemeļiem.
— Var jau būt, var būt! Tad tu aizlaidīsies ar mūsu gūstekņiem, Lugburzā dabūsi visu algu un godu un mūs atstāsi, lai kātojam, kā protam, cauri visai zirgzemei. Nekā, mums jāturas kopā. Šīs vietas ir bīstamas — te čum un mudž draņķa dumpinieki un razbainieki.
— Kā tad, jāturas kopā! — ieņurdējās Ugluks. — Uz jums, lopi tādi, es paļauties vis neiešu. Jums dūša liela tikai pašiem savā aizgaldā. Kā mums kas lēksies, aizlaidisities, ka papēži vien nokūpēs. Mēs esam kaujinieki urukhaji! Mēs nokāvām lielo spēkavīru. Mēs savaņgojām gūstekņus. Mēs kalpojam Saruma- nam Viedajam, Baltplaukstai — rokai, kas mūs mielo ar cilvēka gaļu. Mēs atnācām no Izengardas un atvedām jūs šurp, un vedīsim atpakaļ pa ceļu, ko noteiksim. Es, Ugluks. Esmu runājis.
— Un pateici vairāk, nekā vajag, Ugluk, — noņirdzās ļaunīgā balss. — Diez ko Lugburzā par šito teiks, ko? Ka tik viņi tur nesāk domāt, vai Ugluka kamiešiem tā piepampusi galva nav par smagu! Ka tik nesāk vaicāt, no kurienes viņam tik ērmotas domas! Varbūt Sarumans viņam ko tādu sastāstījis? Par ko tādu viņš sevi iedomājas, uz savu roku ņemdamies un pa labi, pa kreisi savas smirdīgās baltās zīmes karinādams? Varētu gadīties, ka viņi būs vienisprātis ar mani — ar Grišnaku, savu uzticamo ziņnesi, — un es, Grišnaks, saku tā: Sarumans ir stulbenis, turklāt zemisks, nodevīgs stulbenis. Bet Lielacs visu redz. Ak tad lopi? Kā jums patīk, puiši? Viena zemiska, sīka burveklīša mēslugrābšļi jūs saukā par lopiem! Ne jau cilvēku, bet orku gaļu viņi rij, kad es jums saku.
Par atbildi atskanēja daudzbalsīgi orku auri, un, kaujai gatavoti, iežvadzējās ieroči. Pīns piesardzīgi apvēlās uz vēdera, cerēdams ieraudzīt, kas būs. Sargi bija aizmetušies plūkties. Puskrēslā viņš ieraudzīja milzīgu, melnu orku, laikam taču Ugluku, stāvam aci pret aci ar Grišnaku — pazema auguma, līkkājainu radījumu, varen druknu un ar garām rokām, kas sniedzās teju līdz zemei. Visapkārt drūzmējās vesels lēvenis sīkāku goblinu. Pīns nosprieda, ka tie būs tie ziemeļnieki. Šie bija izvilkuši dunčus un zobenus, bet Uglukam uzklupt vilcinājās.
Ugluks ieaurojas, un saskrēja vēl bars orku, teju tikpat prāvi kā viņš pats. Tad piepeši, bez kāda brīdinājuma, Ugluks lēca uz priekšu un, divreiz zibenīgi novēcinājis zobenu, nošņāpa diviem pretiniekiem galvu. Grišnaks pakāpās sāņus un pagaisa tumsā. Pārējie pajuka kur kurais, un viens, atpakaļ kāpdamies, nolamādamies paklupa pār garšļaukus guļošo Meriju. Tomēr tieši tāpēc viņš, iespējams, izglabās, jo Ugluka piekritēji pakritušajam pārlēca pāri un ar platajiem zobeniem sakapāja kādu citu. Sargu ar dzeltenajiem ilkņiem. Viņš uzgāzās tieši virsū Pinam, tā arī neizlaidis no rokas garo, zāgzobaino dunci.
— Ieročus nost! — Ugluks nokliedzās. — Lai nebūtu vairs nekādu nejēdzību! Tagad ejam pa taisno uz rietumiem un lejā pa kāpi. Tad tieši uz pakalniem un gar upi uz mežu. Un spersimies dienu un nakti. Skaidrs?
"Tā," Pīns nosprieda, "ja vien tam rīkļurāvējam vajadzēs vēl kādu sprīdi, lai visus vestu pie kārtības, es šo to varētu nostrādāt." Nupat bija atausis cerības stariņš. Melnā dunča asmens krizdams bija ieskrambājis viņam roku un noslīdējis līdz delnas locītavai. Viņš juta asinis lāsojam lejup, taču manīja arī tērauda salto pieskārienu ādai.
Orki no jauna posās uz iešanu, bet dažs ziemeļnieks joprojām stīvējas, un izengardieši nogalēja vel divus, iekams pārējie bija gana ietramdīti. Visapkārt bira lamas un valdīja sajukums. Uz brīdi Pīns bija izlaists no acīm. Kājas viņam bija nosietas droši, bet rokas ar auklām bija apvītas tikai ap delnu locītavām, turklāt tās bija sasietas nevis uz muguras, bet priekšā. Viņš varēja tās pakustināt abas kopā, lai gan saites bija savilktas nežēlīgi cieši. Pavēlis beigto orku drusku iesāņus, viņš, tik tikko iedrošinādamies elpot, ņēmās auklas mezglu vilkt šurpu turpu pa dunča asmeni. Tas bija ass, un mirusī ķetna dunci turēja stingri. Un mezgls bija pušu! Mudīgi satvēris to pirkstos, Pīns auklas galus no jauna sasēja divās vaļīgās cilpās un ieslidināja tur rokas. Tad viņš gulēja pavisam rāms.
— Gūstekņus plecos! — Ugluks nokliedzās. — Ar šiem nekādus jokus! Nebūs dzīvajos, kad tiksim atpakaļ, viens otrs cits arī būs pagalam.
Viens orks paķēra Pinu kā maisu, iegrūda pauri starp viņa sasietajām delnām, sagrāba hobitu aiz rokām un noraustīja tās lejup, Pīna seju pieplacinādams sev pie spranda, tad metās jozt, ko nagi nes. Otrs tāpat izrīkojās ar Meriju. Orka ķetnas žņaudza Pinam rokas kā dzelzs spīles, nagi spiedās miesā. Aizvēris acis, viņš no jauna ieslīga savos murgainajos sapņos.
Piepeši viņš manīja, ka atkal tiek nosviests uz akmeņiem. Nakts bija tikko sākusies, bet plānais mēnestiņš jau slīdēja uz vakariem. Viņi atradās klints korē, kas itin kā slējās pāri bālganas miglas jūrai. Netālu šalkoja ūdenskritums.
—izlūki pēdīgi atpakaļ, — ierunājās orks tepat blakus.
— Nu? Ko redzējāt? — atskanēja Ugluka rūciens.
—Tikai jātnieku. Viens pats un aizdevās uz rietumiem. Pašlaik gaiss tīrs.
— Pašlaik? Nu gan! Bet cik ilgi? Glupiķi tādi! Ko nenošāvāt? Viņš sacels trauksmi. Vēl rīts nebūs klāt, kad tie sasodītie zirgkopji jau dabūs par mums zināt. Tagad nāksies sperties divtik ātri.
Pīnam pāri nokrita ēna. Ugluks. — Slienies augšā! — orks norīkoja. — Mani puiši piekusuši tevi stiept. Tagad mums jārāpjas lejā, tā ka liec vien kājas lietā. Nedomā kā ieriebt. Nekādas bļaušanas, nekādas bēgšanas. Mēs protam par stiķiem atmaksāt tā, ka priecāties vis neiesi un pavēlniekam ari vēl nederīgs nebūsi.
Pārcirtis auklas, kas bija savilktas Pinam ap ceļgaliem un potītēm, Ugluks saķēra viņu aiz matiem un nostatīja uz kājām. Pīns saļima, un Ugluks viņu atkal aiz matiem uzrāva stāvus. Vairāki orki ierēcās smieklos. Iegrūdis hobitam starp zobiem blašķi, Ugluks ielēja viņam rīklē kaut kādu dedzinošu dziru — cauri izskrēja itin kā sveloša, nikna liesma. Sāpes ceļgalos un potītēs pieklusa. Viņš varēja noturēties kājās.
—Tagad to otro! — Ugluks noteica. Pīns redzēja, kā viņš pieiet klāt turpat līdzās guļošajam Merijām un iesper viņam pa sāniem. Merijs ievaidējās. Ar nesaudzīgu grābienu Ugluks Meriju uzrāva sēdus un noplēsa apsēju viņam no galvas. Tad, sadabūjis nelielu koka lādīti, viņš brūci nozieķēja ar kaut kādu melnu ziedi. Merijs iebrēcās un sāka mežonīgi spirināties.
Orki sita plaukstas un ūjināja. — šitās zāles nevar paciest! — viņi ņirdza. — Pats nezina, kas šim der. Uhū! Vēlāk palustēsimies.
Bet patlaban Uglukam prāts uz lustēm nenesās. Viņam no svara bija ātrums un vajadzēja iejautrināt tos, kuri nelabprāt nāca līdzi. Meriju viņš dziedināja pēc orku ieražām, un zāles iedarbojās ātri. Kad viņš hobitam rīklē bija par varītēm ielējis dziru, pārcirtis kāju saites un uzrāvis viņu stāvus, Merijs izslējās — kaut arī bāls, taču nelokāms un apņēmīgs, un visnotaļ pie dzīvības. Dziļā vāts pierē viņam raizes vairs nesagādāja, bet rūsgana rēta tur palika rēgojamies līdz mūža galam.
—Sveiks, Pīn, — viņš ierunājās. — Tātad ari tu piedalies mūsu nelielajā pārgājienā? Kur paredzēta naktsguļa ar brokastīm?
— Tad nu tā! — Ugluks brīdinoši ierūcās. — Sitos man beidziet! Pievaldiet mēli. Nesarunāties. Par visiem pekstiņiem tiks ziņots, un gan Viņš zinās, kā jums atlīdzināt. Dabūsiet ij naktsguļu, ij brokastis — pilnu magu un vēl vairāk.
Orku varza kāpa lejup pa šauru aizu, kas nolaidās miglas pilnajā līdzenumā. Merijs un Pīns, ko vienu no otra šķira savs ducis orku, kāpa visiem līdzi. Kolīdz, lejā tikuši, hobiti spēra kāju zālē, dūša viņiem tūliņ vairojās.
—Tagad taisni uz priekšu! — Ugluks noaurojās. — Uz rietumiem un drusku iešķībi uz ziemeļiem. Kur Lugdušs.
— Bet ko iesāksim, kad saule lēks? — ieprasījās daži ziemeļnieki.
— Diebsim tālāk, — Ugluks atteica. — Ko tad jūs iedomājaties? Ka tupēsim zālītē un gaidīsim, kad uz ballīti ieradisies balt- ādaiņi?
— Bet mēs nevaram lēkšot pa saules gaismu!
— Lēkšosiet, kad es jums mīšu uz papēžiem, — Ugluks nosolījās. — Joziet! Citādi jums nemūžam vairs neredzēt savas dārgās alas. Zvēru pie Baltplaukstas! Kāda jēga sūtīt ceļā tādus kalnu tārpus, kas knapi iedīdīti? Joziet, nolādēts! Joziet, kamēr vēl nakts!
Tad viss bars metās diebt orku milzu lēcieniem. Viņi joza juku jukām, stumdīdamies, grūstīdamies un lamādamies, tomēr tik un tā milzum ātri. Katram hobitam bija piestatīti trīs sargi. Pins bija baram pašā astē. Viņš prātoja, ka necik ilgi tādā ātrumā cilpot nejaudās — kopš paša rīta neko nebija ēdis. Vienam no sargiem rokā bija pīckā. Bet pagaidām iekšas vēl svilināja orku dzira. Ari galva bija pavisam skaidra.
Ik pa laikam viņam prātā pats no sevis uzbūrās skats, kā Nerimša vērīgs līkņa pār izbradāto joslu un cik jaudas skrien nopakaļ. Bet ko gan pat Pēddzinis te spētu saskatīt? Tikai orku krustām šķērsām izmīdītu zemi. Viņa paša un Merija sikos nospiedumus pilnīgi pārmāca tie, ko ar dzelzi apkaltās tupeles atstāja, dipinādamās gan priekšā, gan aiz muguras, gan visriņķī.
Kad no klints bija noskrieta tikai kāda jūdze, zeme pamazām laidās uz leju platā, seklā ieplakā, kur pamats bija mīksts un slapjš. Tur gulēja migla, mēness sirpja pēdējos staros blāvi mirgodama. Priekšā lēkšojošo orku melnie apveidi izplūda un tad pagaisa pavisam.
— Eu! Tagad rāmāk! — no aizmugures pakliedza Ugluks.
Pinam prātā piepeši iezibsnījās doma, un viņš nekavējoties
ķērās pie tās īstenošanas. Pasviedies sāņus pa labi, viņš, par mata tiesu izvairījies no sarga tvēriena, ar galvu pa priekšu ienira miglā un nostiepās garšļaukus zālē.
— Stāt! — ieaurojās Ugluks.
Vienu acumirkli valdīja kņada un sajukums. Pīns pielēca kājās un metās skriešus. Bet orki jau bija uz papēžiem. Daži piepeši izslējās priekša pa labi.
"Aizmukt neizdosies!" Pīns nosprieda. "Bet jācer, ka miklajā zemē būšu atstājis kādas pēdas neizbradātas." Ar sasietajām rokām pačamdījies gar kaklu, viņš atkabināja apmetņa piespraudi. Brīdī, kad viņu sakampa garas rokas un cieti nagi, Pīns ļāva tai nokrist zālē. "Tur nu tā droši vien gulēs līdz. laika galam," viņam ienāca prātā. "Kamdēļ es tā darīju, pats nezinu. Ja nu kāds no pārējiem izglābies, visi kā viens noteikti devušies līdzi Frodo."
Picka apvijās Pinam ap kājām, un viņš apvaldīja kliedzienu.
— Gana! — klāt pieskriedams, nobaurojās Ugluks. — Viņam vēl jājož un jājož. Lai abi diebj! Ja piemirstas, kā tas darāms, atsvaidziniet šiem atmiņu ar pīcku.
— Bet ar to viss vēl nav galā, — viņš ierūcās, paglūnēdams uz Pinu. — Es to vis neaizmirsīšu. Atmaksa nāks vēlāk. Tagad kājas pār pleciem!
Ceļa beigu posms gan Pinam, gan Merijām vēlāk šķita kā miglā tīts. Baigi sapņi un baigs nomods juku jukām savērpas garā, murgainā gājumā, un cerības stariņš aiz muguras gailēja aizvien vārāks. Viņi joza un joza, ar mokām pūlēdamies turēties līdzi orkiem, bet stilbus ik pa brīdim nesaudzīgi nolaizīja izmanīgi cirsta pīckā. Kad gūstekņi apstājās vai paklupa, orki viņus paķēra un kādu gabalu līdzi vilka vilkšus.
Orku dziras svelme bija izsīkusi. Pīnam atkal metās salti un sagriezās nelaba dūša. Piepeši viņš nostiepās garšļaukus ar seju dubļos. Viņu sagrāba un gaisā pacēla cietas ķetnas ar plēsoņas nagiem. Atkal viņš tika uzsviests mugurā kā maiss, un apkārt samācās piķa melna tumsa — vai laukā no jauna bija nakts vai arī acis vairs nerādīja, to viņš nezināja teikt.
Tad viņš neskaidri atskārta, ka apkārt skan klaigas — likās, ka liela daļa orku pieprasa atelpu. Ugluks auroja. Viņš samanīja, ka tiek nosviests zemē, un palika guļam, līdz iekrita murgainā miegā. Bet glābiņš nebija ilgs — drīz sāpes atkal bija klāt, nežēlīgās ķetnas viņu no jauna sagrāba dzelzscietā tvērienā. Ilgu cēlienu raustīts un kratīts, viņš manīja, ka tumsa pamazām atkāpjas, atgriezās nomoda pasaulē un attapās, ka klāt rīts. Atskanēja pavēlošas klaigas, un viņš pa roku galam tika nosviests zālē.
Tur viņš labu bridi gulēja, kaudamies ar izmisumu. Galvā griezās reibonis, bet iekšas svilināja uguns, un viņš noprata, ka atkal iebarotas zāles. Kāds orks, klāt pieliecies, pasvieda viņam gabalu maizes un jēlas, kaltētas gaļas strēmeli. Pīns kāri aprija pelēko, saziedējušo maizi, bet gaļai klāt neskārās. Viņš bija pagalam izbadējies, tomēr ne tik ļoti, lai ēstu gaļu, ko pasviedis orks, — bail bija pat iedomāties, kas tā par gaļu.
Uzcīnījies sēdus, viņš pavērās visapkārt. Merijs bija turpat netālu. Viņi atradas šauras, straujas upes krastā. Priekšā slējās kalni — augstu smaili apspīdēja pirmie saules stari. Zemākās nogāzes klāja tumšs meža traips.
Orki varen bļaustījās un ķīvējās; rādījās, ka ziemeļnieki ar izengardiešiem kuru katru bridi atkal metīsies plūkties. Daži norādīja atpakaļ uz dienvidiem, citi — uz austrumiem.
— Labs ir, — ieņurdējās Ugluks. — Tad atstājiet šos man! Nobendēt viņus nedrīkst, es jau teicu, bet, ja gribat mest krūmos to, kam esam garu ceļu diebuši pakaļ, metiet tik prom! Gan es šos pieskatīšu. Gan urukhaju kaujinieki visu nostrādās jūsu vietā — kā parasti. Kam bail no baltādaiņiem, lai laižas lapās! Joziet! Re, kur mežs, — viņš ieaurojās, norādīdams uz priekšu. — Diebiet turp! Tur jums drošākais glābiņš. Prom! Un mudīgi, iekams ne- nošņāpju vēl pāris galvu, lai tās citas nāk pie prāta.
Atskanēja lamas, kāju šļūkāšana, un tad ziemeļnieki vairumā, skaitā pāri par simt, pulkā metās, ko nagi nes, gar upi projām uz kalniem. Hobiti palika pie izengardiešiem — drūmiem, skarbiem orkiem, skaitā dučiem četriem, kas visi kā viens bija liela auguma, melnīgsnēji, ieslīpām acīm, bruņoti ar milzīgiem lokiem un īsiem, platiem zobeniem. Arī pāris lielāko un drošāko ziemeļnieku bija palikuši tepat.
— Tagadiņ nokārtosim rēķinus ar Grišnaku, — Ugluks noteica, bet pat viens otrs no viņa tuvākajiem piekritējiem neomulīgi pašķielēja uz dienvidu pusi.
— Zinu, — Ugluks norūca. — Nolādētie zirgu zeļļi mūs jau saoduši. Bet tā ir tava vaina, Snaga. Tev un tiem taviem okšķeriem ausis derētu apcirst. Bet mēs esam kaujinieki. Gan vē] iebaudīsim zirga gaļu vai šo to vēl smeķigāku.
Tieši tobrīd Pīns atskārta, kālab viena daļa orku bija vicinājušies uz austrumu pusi. No tās puses nu atskanēja piesmakuši saucieni un parādījās Grišnaks, bet viņam aiz muguras drūzmējās pāris duču viņam līdzīgu orku — ar garām rokām un kleinām kājām. Visiem uz vairoga bija uzkrāsota sarkana acs. Ugluks paspēra soli viņiem pretim.
— Tomēr esat atpakaļ? — viņš noprasīja. — Pārdomājāt, ko?
—Atgriezos, lai pārliecinātos, ka rīkojums tiek pildīts un gūstekņi drošībā, — Grišnaks atteica.
— Nu gan! — Ugluks izgrūda. — Nebija vērts censties. Kamēr esmu pie teikšanas, es pieraudzīšu, lai notiek, kā norīkots. Un kamdēļ vēl nāci atpakaļ? Tik lielā steigā. Aizmirsi ko?
— Aizmirsu vienu dulburi, — Grišnaks atcirta. — Bet ar viņu kopā bija viens otrs brašulis, ko būtu žēl pazaudēt. Zinu, ka tu viņus ved pazušanā. Nācu, lai viņiem palīdzētu.
— Lieliski! — Ugluks ieirdzās. — Tikai būsi aizgājis greizi, ja vien tev nav dūšas uz kaušanos. Tu taču gāji prom uz Lugburzu. Baltādaiņi nāk. Kas ta lēcies tavam dārgajam nazgulam? Atkal kāds zirgu nošāvis? Būtu tu atvedis šo līdzi, varbūt kā noderētu — ja maz tiesa viss, kas par nazguliem izmelots.
— Nazguli, nazguli, — Grišnaks nomurmināja, notrīcēdams un lūpas aplaizīdams, it kā pats vārds būtu sasmacis, līdz sāpēm izgaršojams. — Tu, Ugluk, runā par to, ko nevari iedomāties pat murgainākajos sapņos. Nazguli! Oi, oi! Viss, kas par viņiem izmelots! Gan pienāks diena, kad tu lūgsies, kaut tā nebūtu teicis. Mērkaķis tāds! — viņš nikni izspēra. — Tev der zināt, ka viņi ir Lielacs redzokļi. Bet spārnotie nazguli — nē, vēl ne. Pagaidām viņiem liegts rādīties Dižupes otrā krastā — vēl nav laiks. Viņi būs vajadzīgi karā — un vēl šur tur.
— Rādās, tu daudz zini, — Ugluks izgrūda. — Vai tik ne vairāk, kā vajag. Ka tik šie Lugburzā nesāk brīnīties, kā tas nākas un kālab. Bet Izengardas urukhaji tikām lai nostrādā melnos darbus — kā parasti. Ko te stāvi slienādamies? Vāc kopā savu mēslu čupu! Pārejie lopi jau diebj uz mežu. Joz nu pakaļ. Līdz Dižupei dzīvs tāpat nebūtu ticis. Kusties! Nu! Mīšu tev uz papēžiem.
Izengardieši atkal paķēra Meriju un Pinu un uzsvieda mugurā. Tad bars laidās ceļā. Viņi lēkšoja stundām ilgi, laiku pa laikam vien uz bridi apstādamies, lai nomainītu hobitu stiepējus. Vai nu tāpēc, ka izengardieši bija ātrāki un izturīgāki, vai ari Grišnaks sazin ko bija izperinājis, Mordoras orki palēnām atpalika, un Grišnaka pulks iekārtojās baram astē. Drīz viņi pamazām sāka panākt ziemeļniekus, kas joza pa priekšu. Tuvojās mežmala.
Pinam bija nobrāztas un sadauzītas visas maliņas, sāpošā galva rīvējās gar orka smirdīgo žokli un spalvaino ausi. Turpat acu priekšā kustējās salīkuši kumbri un spēcīgas, druknas kājas cilājās augšā, lejā, augšā, lejā — nepagurušas, it kā būtu no kaula taisītas un ar stieplēm sastiprinātas, atskaitīdamas murgpilnas sekundes, kas, cita aiz citas sastājušas, iestiepās bezgalībā.
Pēcpusdienā Ugluka bars ziemeļniekus apdzina. Tie klunkurēja spožajā saules gaismā — lai gan tā bija vien ziemas saule, kas spīdēja pie bāli zilajām debesīm, — degunu gar zemi vilkdami un mēli kārstīdami.
— Tārpi tādi! — izengardieši zvaigāja. — Ar jums ir cauri. Baltādaiņi jūs noķers un nograuzīs. Jau nāk!
Grišnaks ieaurojās, un tas liecināja, ka teiktais nav nekāds joks. Pie pamales jau vīdēja jātnieki, kas aulekšoja milzu ātrumā, — vēl ļoti tālu, bet orkiem arvien tuvāk un tuvāk, kā paisuma vilnis celdamies tuvojas tiem, kas iebriduši plūstošajās smiltīs.
Izengardieši, Pīnam par pārsteigumu, metās diebt vēl divtik naski, itin kā izjozuši finiša taisnē. Tad viņš ieraudzīja, ka saule laižas lejup, pazuzdama aiz Miglas kalniem, un zemei pāri nostiepās garas ēnas. Mordoras orki izslējās un ari pielika soli. Mežs melnēja pavisam tuvu. Viņi jau pajoza garām dažam labam kociņam. Pamats zem kājām sāka celties uz augšu arvien stāvāks, bet orki neapstājās. Ugluks un Grišnaks bļaustījās, skubinādami savējos saņemt pēdējos spēkus.
"Pagūs. Izspruks," Pīnam iešāvās prātā. Un tad viņš pama- nijās pagriezt galvu iešķībi, lai varētu pār plecu pamest skatu atpakaļ. Viņš ieraudzīja, ka jātnieki, gabalu tālāk uz. austrumiem aulekšodami pa līdzenumu, orkus jau panākuši. Saulriets zeltīja viņu šķēpus un bruņcepures un mirdzinājās baltajos matu viļņos. Viņi orkus ieslēdza lokā, neļaudami tiem izklīst, un dzina gar upes krastu.
Pīnam briesmīgi kārojās zināt, kas tie par ļaudīm. Tagad viņš nožēloja, ka Rivendellā neko daudz nebija mācījies un netika vairāk laika veltījis kartēm un visam kam tādam, bet toreiz likās, ka par visu, kas ceļam vajadzīgs, parūpēsies gudrākas galvas, un nebija ne domiņas, ka varētu iznākt šķirties no Gendalfa, no Nerimšas un pat no Frodo. Par Rohānu prata bija aizķēries vienīgi tas, ka no turienes nācis Gendalfa zirgs Zibens. Pamaz, bet izklausījās cerīgi.
"Bet kā viņi zinās, ka mēs neesam orki?" viņš iedomājās. "Diezin vai viņiem te par tādiem hobitiem kas nācis ausīs. Man tak laikam tā kā nāktos priecāties, ka tiem pretekļa orkiem kāds sadod pa mizu, bet pašam gan arī gribētos izsprukt sveikā." Nupat rādījās, ka rohāņi Pinu un Meriju it mierīgi varētu nogalēt līdz ar orkiem, iekams gūstekņus maz būs pamanījuši.
Viena tiesa jātnieku likās esam strēlnieki, kas iepratušies šaut, zirgam skrejot pilnos auļos. Izkārtojušies ierindā, viņi apšaudīja orkus, kuri kūlās pārējiem astē, un vairāki nogāzās; tad jātnieki izklida, izjaukdami ierindu un izvairīdamies no bultām, ko par atbildi raidīja pretinieki, kas atšaudījās uz labu laimi, neiedrošinādamies apstāties. Tā notika ne reizi vien, un vienā tādā uzbrukumā bultas nospindza starp izengardiešiem. Viens no viņiem turpat Pīnam priekšā paklupa un vairs nepiecēlās.
Satumsa nakts, bet jātnieki aplenkuma loku vēl nebija noslēguši, un kauja nesākās. Daudz orku bija krituši, bet palikušajos vēl bija pilni divi simti. Mijkrēslim biezējot, orki nonāca pie paugura. Mežs jau bija teju ar roku sasniedzams — varbūt nieka jūdzes trešdaļa, ne vairāk, — bet tālāk viņi vairs netika. Jātnieku loks bija noslēdzies. Neklausīdami Ugluka pavēlei, saujiņa orku cirtās aplenkumam cauri uz meža pusi — atgriezās tikai trīs.
— Še tev, — Grišnaks izsmējīgi novilka. — Vadonītis atradies! Cerams, dižais Ugluks mūs atkal izvedīs laukā.
— Lieciet tos sīkaļas zemē! — Ugluks norīkoja, par Grišnaku nelikdamies ne zinis. — Tu, Lugduš, sadabū vēl divus un stāviet šiem par sargiem! Nobendēt šos nedrīkst, ja vien baltādaiņu smerdeļi neizlaužas cauri. Skaidrs? Kamēr esmu pie dzīvības, man šos vajag. Tikai lai nebrēc, un neviens lai šos nedomā izpestīt. Sasien viņiem kājas!
Pēdējais rīkojums tika izpildīts ar stingru roku. Taču Pīns pirmoreiz bija Merijām tik cieši blakus. Orki, bļaustīdamies un ieročus žvadzinādami, sacēla pamatīgu jezgu, un hobitiem izdevās čukstus apspriesties.
— Diez vai kas sanāks, — Merijs nomurmināja. — Man jau nāve teju zobu galā. Man radās, es nespētu aizrāpot necik tālu, pat ja tiktu no auklām vaļā.
— Lembasl — Pīns iečukstējās. — Lembas — man dažas palikušas. Un tev? Man liekas, orki mums atņēma tikai zobenus.
— Jā, man bija sainītis kabatā, — Merijs atsaucās, — bet tās tur būs sabirzušas drupačas. Un muti kabatā es iebāzt tik un tā nevaru!
—Tas nekas. Es… — Bet tieši tobrīd nikns spēriens Pinam lika manīt, ka jezga pierimusi un sargi ir modri.
Nakts bija salta un klusa. Visapkārt pauguram, kur bija apmeties orku bars, vienlaidu lokā uzliesmoja sargu ugunskuriņi, nakts tumsā plaiksnidami sarkanzeltaini. Līdz tiem it viegli varēja aizlidot lielā loka raidita bulta, bet jātnieki gaismā nerādījās, un orki izšķieda daudz bultu, apšaudīdami sārtus, iekams Ugluks viņus apturēja. Jātnieki nesacēla ne mazāko troksnīti. Vēlāk naktī, kad no miglas iznira mēness, viņi šad un tad pavīdēja kā tumsā tīti stāvi, kas ik pa brīdim paspīdēja baltajā gaismā, dodamies kārtējā apgaitā.
— Sauli gaidīs, nolādētie! — nošķendējās viens no sargiem. — Savācamies tak kopā un triecamies cauri! Ko tas sagrabējušais Ugluks iedomājas, man gribētos zināt?
— Ak tad gribētu gan? — Viņam aiz muguras no tumsas iznira Ugluks. — Tu gribi teikt, ka es vispār neko nejēdzu? Kaut tu izputētu! Bāžams vienā maisā ar tiem citiem mēsliem — tārpiem un I.ugburzas mērkaķiem. Kur ar tādiem aiztrieksies? To vien dara kā kviec un mūk pa galvu, pa kaklu, un to draņķa zirgu zeļļu tur gana daudz, lai šie uzslaucītu pa līdzenumu to, kas no mūsējiem pāri palicis. Tārpiem tikums tik viens — tumsai šie cauri redz, ka nu tikai. Bet ari baltādaiņi, cik man nācis ausis, pa nakti redz labāk nekā citi cilvēki, un neaizmirsti vēl par zirgiem! Izrunāts vai kā, bet šie nakti saredzot ij vēja pūsmiņu. Tomēr par kaut ko tie brašuļi dzīvo neziņā — mežā ir Mohurs ar puišiem, un viņi uzgāzīsies kuru katru bridi.
Izengardiešiem, pēc visa spriežot, ar Ugluka vārdiem bija gana, toties pārējiem orkiem gan dūša bija papēžos, gan prāts nesās uz dumpi. Viņi gan izlika pāris sargu, bet tie pa lielākai daļai zvilnēja garšļaukus, pūtinādamies veldzējošajā tumsā. Nupat tumsa patiešām bija sabiezējusi varen melna, jo mēness, slīdēdams uz rietumiem, pazuda aiz blīva mākoņa, un Pīns it neko nevarēja saskatīt pat pāris pēdu atstatumā. Ugunskuru gaismiņa līdz pauguram nesniedzās. Taču jātnieki nebija ar mieru rokas klēpi salikuši gaidīt rītausmu un ļaut ienaidniekiem atpūsties. Piepešs brēciens paugura austrumpusē liecināja, ka kaut kas nav lāgā. Likās, ka vairāki cilvēki bija piejājuši tuvāk, klusām nokāpuši no zirgiem, pielavījušies nometnei klāt, nogalējuši vai- rakus orkus un atkal pagaisuši tumsā. Ugluks aizbrāzās noklusināt paniku.
Pīns un Merijs uzrāvās sēdus. Sargi — izengardieši — bija aizjozuši līdzi Uglukam. Bet, ja hobitiem prātā saknosījās kāda doma par bēgšanu, cerību stariņš gaužām drīz izdzisa. Abus reizē aiz čupra sakampa divas garas, spalvainas ķetnas un sagrūda cieši kopā. Tumsā neskaidri vidēja Grišnaka lielā galva un pretīgais ģīmis, sejā viņiem iesitās orka smirdigā elpa. Grišnaks ņēmās viņus čamdīt un pārmeklēt. Pīns notrīcēja, juzdams gar muguru notaustāmies cietus, saltus pirkstus.
— Nu, mani maziņie! — Grišnaks lēnām iečukstējās. — Jauki atpūšamies? Nē? Varbūt nav gluži tik omulīgi: vienā pusē zobeni un pātagas, otrā — nejauki šķēpi! Mazļautiņiem neder jaukties lietās, kas viņiem par daudz lielas. — Pirksti nemitējās čamdīties. Acu dzīlēs orkam gailēja blāva, toties sveloši karsta gaisma.
Pēkšņi Pīnam prātā uzplaiksnīja atskārta, it kā turp taisnā ceļā būtu pārlēkusi doma, kas patlaban rosījās pa galvu ienaidniekam: "Grišnaks zina par Gredzenu! Tagad meklē rokā, kamēr Ugluks neredz, — varbūt grib to pievākt pats." Pīnam sirdī iezagās saltas bailes, tomēr viņš nerimās gudrot, kā Grišnaka kāre būtu liekama lietā.
— Diez vai tu to šādi uziesi, — viņš iečukstējās. — Tas nav tik viegli atrodams.
— Atrodams? — Grišnaks pārvaicāja, un viņa pirksti, stājušies gramstīties, sagrāba Pina plecu. — Kas atrodams? Par ko tu runā, maziņais?
Pīns brītiņu cieta klusu. Tad viņš tumsā piepeši iegurguļojās: gollum, gollum. — Ne par ko, manu dārgumiņ, — viņš piebilda.
Hobiti samanīja, kā Grišnaka pirksti krampjaini noraustās.
— Oi, oi! — goblins klusiņām nosēcās. — Ak tad par to viņš runa, jā? Oi, oi! Gaužām, gaužām bīstami, mani maziņie.
— Iespējams, — jau mundrāk ierunājās Merijs, nopratis, kas Pīnam padomā. — Iespējams, un ne mums vien. Tomēr gan jau tev pašam savas darīšanas būs labāk zināmas. Tad gribi to vai nē? Un ko par to dosi?
— Vai es to gribu? Vai es to gribu? — Grišnaks pārjautāja, it kā nesaprazdams, par ko ir runa, bet rokas viņam trīcēja. — Ko es par to dotu? Ko jūs ar to gribat teikt?
— Mēs gribam teikt, — Pīns ierunājās, rūpīgi izraudzīdamies vārdus, — ka nav vērts gramstīties pa tumsu. Mēs varētu aiztaupīt tev liekas pūles un raizes. Bet vispirms atsien mums kājas, citādi neko nedz darīsim, nedz izpaudīsim.
— Mani dārgie vārgulīgie tukšpaurīši, — Grišnaks iešņācās,
— viss, kas jums ir, un viss, ko jūs zināt, tiks izvilkts laukā, kad pienāks tas laiks, — viss līdz pēdējam! Tad jūs lūgsities, kaut varētu pastāstīt ko vairāk, lai pielabinātu Pratinātāju. Lūgšus lūgsities un visnotaļ drīz. Ar pratināšanu nesteigsimies. Nē, mīlīši! Ko tad jūs domājāt — kālab tiekat turēti dzīvajos? Mani dārgie knauķīši, lūdzami ticiet, kad saku, ka ne jau no labas sirds tā darām — tur pat Ugluks šoreiz nav nošāvis greizi.
— Man tam it nemaz nav grūti noticēt, — sacīja Merijs. — Tikai līdz mājām vēl guvumu neesi aizgādājis. Un, lai kā viss iegrozīsies, tev līdzi tas neies. Ja nonāksim Izengardā, dižais Grišnaks vis pie balvas netiks — Sarumans pievāks visu, ko atradīs. Ja gribi ko sev, tagad ir īstais brīdis slēgt vienošanos.
Grišnaks sāka zaudēt savaldīšanos. Padzirdējis Sarumana vārdu, viņš šķita īpaši saniknojies. Laiks ritēja, un jezga sāka rimties. Kuru katru bridi varēja atgriezties Ugluks vai izengardieši.
— Vai tas ir pie jums — pie kāda nojums? — viņš izgrūda.
— Gollum, gollumi — nogurguļoja Pins.
— Atsien kājas! — Merijs teica.
Viņi juta orka rokas nevaldāmi trīcam. — Sasodītie sīkie smerdeļi! — Grišnaks iesēcās. — Es jums atsiešu kājas! Es jums pārcirtīšu visas dzīslas! Domājat, nevaru pārmeklēt jūs līdz pat pēdējam kauliņam? Pārmeklēt! Sakapāšu abus raustīgos gabalos. Tāpat aizstiepšu, jūsu kāju man nevajag, un būsit manējie!
Piepeši viņš hobitus sagrāba. Orka garās rokas un pleci bija neiedomājami spēcīgi. Pasitis Meriju un Pīnu katru savā padusē, Grišnaks viņus stingri piežmiedza pie sāniem; mutei priekšā abiem spiedās smacējoša ķetna. Tad viņš, kūkuma sameties, šāvās uz priekšu. Orks skrēja ātri un klusi, līdz nonāca paugura korē. Tur, izlavījies starp diviem sargiem, viņš kā jaunlga ēna iespruka tumsā, nomuka lejā pa nogāzi un joza projām uz rietumiem, uz upi, kas tecēja lauka no meža. Tajā pusē bija plaša nora, kur dega viens vienigs ugunskurs.
Noskrējis savu duci soļu, viņš apstājās, vērīgi blenzdams tumsā un ausldamies. Nekas nebija ne redzams, ne dzirdams. Lēnām viņš zagās tālāk, teju ragā saliecies. Tad attupās un ieklausījās no jauna, pēc tam izslējās stāvus, it kā sadūšojies šauties, ko nagi nes. Tieši tobrid viņam priekšā iznira melns stāvs — cilvēks zirgā. Zirgs nosprauslājās un saslējās pakaļkājās. Cilvēks nokliedzās.
Grišnaks garšļaukus nokrita zemē, paraudams hobitus sev apakšā, tad izrāva zobenu. Skaidrs, ka orks domāja nogalēt gūstekņus, lai tie neizbēg vai netiek izglābti, bet tādējādi viņš pieļāva kļūdu. Zobens klusu nošķindēja un uz īsu mirkli atspīdēja gaismiņā, ko meta sārts, kurš kurējās labu gabalu projām pa kreisi. No tumsas svilpdama izšāvās bulta un, vai nu prasmīgas rokas raidīta, vai likteņa vadīta, caururba Grišnaka labo roku. Viņš nosvieda zobenu un spalgi iebrēcās. Atskanēja strauja pakavu dipoņa, Grišnaks gan pielēca kājās un metās skriet, bet tūliņ zirgs viņu sabradāja, un orku caurdūra šķēps. Izgrūdis atbaidošu, trīsošu brēcienu, viņš saļima un vairs nekustējās.
Hobiti gulēja garšļaukus vietā, kur Grišnaks viņus bija atstājis. Vēl otrs jātnieks, zirgu dzīdams aulekšos, atsteidzās biedram palīgos. Vai nu tāpēc, ka zirgs bija īpaši asredzigs vai apveltīts ar kādām citām maņām, hobitiem tas viegli pāršāvās pāri, bet jātnieks ij nemanīja gulētājus, kas bija ietinušies elfu apmetņos, acumirkli jutās par daudz apjukuši un pārlieku nobijušies, lai pakustinātu kaut pirkstu.
Pēdīgi Merijs sagrozījās un klusiņām iečukstējās: — Tiktāl labi, bet ko darīt, lai ari paši netiekam uzsprausti uz iesma?
Atbilde nāca teju tūliņ. Grišnaka brēcieni bija uzjundījuši orkus. Padzirduši pakalnā gaudas un kliedzienus, hobiti noprata, ka Ugluks uzgājis viņus pazudušus un nu droši vien atkal šņāpa vēl kādas galvas. Tad pa labi, viņpus sardzes ugunskuru lokam, no meža un kalnu puses, piepeši atskanēja orku atbildes klaigas.
Acīmredzot Mohurs bija klāt un bruka virsū aplencējiem. Aulekšiem vien dipēja zirgu pakavi. Jātnieki kārtojās ciešākā lokā ap pauguru, lai neļautu ielenktajiem izlauzties, kaut ari tur spin- dzēja orku bultas, bet viens pulks devās kārtot rēķinus ar jaun- pienācējiem. Pēkšņi Pīns un Merijs atskarta, ka, neizkustēdamies ne no vietas, viņi tagad nonākuši lokam ārpusē — nupat ceļš bēgšanai bija brīvs.
— Nu re, — Merijs ierunājās, — nebūtu mums rokas un kājas sasietas, varētu sprukt projām. Bet līdz mezgliem es aizsniegties nevaru ne ar pirkstiem, ne zobiem.
— Nevajag ar', — Pīns atsaucās. — Visu laiku grasījos pateikt — rokas pamanījos atsvabināt. Tās cilpas tikai acu apmānam. Tu labāk vispirms ieēd kumosiņu letnbas.
Noslidinājis no rokām auklas, viņš izzvejoja no kabatas sainīti. Cepumiņi gan bija sabirzuši, bet citādi, vēl aizvien lapās ievīstītiem, tiem nebija nekādas vainas. Ilobiti katrs noēda pa diviem trim. Garša atsauca atmiņā daiļas sejas un smieklus, un sātīgu ēdmaņu mierpilnās dienās, kas nu bija tālu projām. Kādu laiciņu viņi apcerīgi mielojās, sēdēdami tumsā, par tuvīnās kaujas jezgu un troksni ne zinis nelikdamies. Pins nomoda īstenībā atgriezās pirmais.
— Mums jālaižas, — viņš ierunājās. — Acumirklīti! — Turpat blakus mētājās Grišnaka zobens, bet Pīna spēciņiem tas bija pārāk smags un neparocīgs, tāpēc, parāpies uz priekšu un sataustījis goblina miesas, viņš izvilka no maksts garu, asu dunci. Ar to Pins aši pārgrieza visas auklas.
— Aiziet! — viņš mudināja. — Kad būsim drusku iesildījušies, varbūt varēsim ij nostāvēt, ij 'paiet. Bet tik un tā vispirms labāk lai iet ar rāpošanu.
Viņi rāpās. Zeme bija miksta un atsperīga, un tas bija palīdzīgi, bet rāpšanās gan vedās pagalam lēnām. Sardzes ugunskuram apmetuši krietnu līkumu, viņi pamazītiņām cinijās tālāk uz priekšu, lidz nonāca kraujas malā; lejā, ieslēpusies stāvo krastu ēnā, urdzēja upe. Tad abi pavērās atpakaļ.
Troksnis bija noklusis. Mohurs laikam bija pieveikts vai patriekts ar visiem "puišiem". Jātnieki atkal stāvēja aplenkumā modri un draudīgi. Ilgi tā vairs nevarēja palikt. Tuvojas rīts. Austrumu pamalē, kur mākoņi tā ari nebija savilkušies, debesis jau vērtās palsas.
— Mums jātiek aizsegā, — Pins teica, — citādi kāds mūs pamanīs. Tad ta' liels mierinājums, ja tie jātnieki tikai pēc tam, kad būs mūs nobendējuši, atskārtis, ka orki vis neesam! — Pieslējies stāvus, viņš piecirta kāju. — Auklas miesā griezās tīri kā stieples, bet nu kājās atkal siltumiņš. Nu es varētu šā tā klum- burēt. Un tu, Merij?
Merijs uzcīnījās kājās. — Jā, — viņš atsaucās. — Ies tā lieta. Lembas nudien dod dūšu! Un sāts ari daudz krietnāks par orku dziras versmi. Diez no kā tādu brūvē? Lai gan labāk laikam dzivot neziņā. Padzersimies ūdentiņu, lai aizskalotu par to visas domas!
— Te ne — krasti par daudz stāvi, — Pins iebilda. — Tagad uz priekšu!
Pagriezušies viņi abi blakus prātīgi kātoja projām gar upi. Aiz muguras austrumos ausa gaisma. Iedami viņi ņēmās dalīties atmiņās, pēc hobitu paražas nepiespiesti tērgādami par visu, kas bija lēcies kopš krišanas gūstā. Neviens, to dzirdēdams, neparko nebūtu ticējis, ka viņi gājuši cauri smagām ciešanām, piedzīvojuši šausmas un briesmas, bez kādām cerībām devušies pretim mokām un nāvei un pat tagad, kā abi labi apzinājās, diezin vai varēja cerēt jelkad vēl atrast kādu draugu vai drošu patvērumu.
— Radās, ka jūs, Tuka kungs, esat krietni pastrādājis, — Merijs atzina. — Tu pat teju būtu pelnījis kādu nodaļu vecā Bilbo grāmatā, ja vien man kādreiz izgadīsies izdevība viņam visu pavēstīt. Vareni nostrādāts — sevišķi, kad uzķēri, kādu spēlīti spēlē tas spalvainais nekrietnelis, un pašam atspēlējies. Tikai kaš to lai zina, vai kāds jelkad uzies tavas pēdas un atradis to piespraudi. Savējo es neparko negribētu pazaudēt, bet tavējo laikam gan vairs neredzēsim.
— Tagad man nāksies sapurināties līdz pat kāju pirkstiem, ja gribu tev būt līdzinieks, — viņš turpināja. — Nu brālēns Bric- brandaks panāks priekšā. Tagad viņam kārta. Diez vai tu kaut cik sajēdz, kur esam nonākuši, bet es dienas Rivendellā aizvadīju daudz gudrāk. Pašlaik ejam uz rietumiem gar Entavu. Priekšā mums Miglas kalnu resnais gals un Fangoma mežs.
Tikmēr tumšā mežmala acu priekšā izauga augumā. Zem vareno koku zariem tur itin kā bija ievilkusies nakts, paslepšus atkāpdamās bailēs no tuvinās rītausmas.
— Vediet tik uz priekšu, Bricbrandaka kungs! — uzsauca Pins. — Vai arī atpakaļ! Fangornā mums tika vēlēts nelīst. Bet tāds zinātājs tak nebūs to piemirsis.
— Neesmu ari, — Merijs atteica, — Bet mežs man tik un tā rādās labāks par atpakaļceļu, kas ved taisni iekšā kaujas laukā.
Viņš pirmais spēra kāju zem milzigajiem zariem. Koki likās tik veci ka pati pasaule. Lejup slīga garas ķērpju bārdas, vējā vilnīdamas un šūpodamās. Hobiti pabāza galvu laukā no puskrēslas, noskatīdami nogāzi, pa kuru bija nākuši šurp, — viņu sīciņie, biklie stāvi nespodrajā gaismā bija noturami par diviem elfu bēr- ņukiem, kas neatminamos aizlaikos pabāzuši degunu laukā no Neskartā meža, brīnīdamies par savu pašu pirmo rītausmu.
Tālu projām, pāri Dižupes viņam krastam un Rūszemei, kas pelēka stiepās līgām tālu, sārta kā liesma cēlās rītausma. To sveikdamas, skaļi nosaucās kaujas taures. Rohānas jātnieki piepeši atdzīvojās. Taures sasaucās cita citai par atbildi.
Merijs un Pīns dzestrajā gaisā skaidri dzirdēja nozviedzamies kara zirgus, un tad piepeši ieskanējās daudzbalsīga dziesma. Virs pasaules malas kā uguns loks pacēlās saules ripa. Tad ar varenu saucienu jātnieki uzbruka no austrumiem, bruņām un šķēpiem sarkaniem atvizot. Orki iegaudojās un izšāva visas atlikušās bultas. Hobiti manīja pāris jātniekus krītam, bet ierinda sakļāvās, uzbrāzās kalnā, tam pāri, apcirtās un no jauna metās uzbrukumā. Tad vairākumam dzīvajos palikušo iebrucēju dūša saskrēja papēžos, un viņi laidās bēgt kur kurais, un jātnieki viņus nobeidza pa vienam vien. Bet viens bars, turēdamies vienkopus, kā melns ķīlis apņēmīgi dzinās uz meža pusi. Tas trencās augšup pa nogāzi tieši uz hobitu pusi. Orki tuvojās, un rādījās, ka tomēr iz- spruks — viņi bija sacirtuši jau tris jātniekus, kas raudzīja aizšķērsot ceļu.
— Būsim aizskatījušies, — Merijs attapās. — Tas taču Ugluks! Ar viņu es vairs negribu redzēties. — Hobiti apcirtās un iemuka meža dziļajā tumsā.
Tā viņi palika neredzējuši pēdējo cēlienu, kurā jātnieki Ugluku panāca un iedzina strupceļā pašā Fangorna mežmalā. Tur viņu pēdīgi nokāva Comers, Rohānas Trešais maršals, kurš nolēca no zirga un viņam stājās pretim aci pret aci ar zobenu rokā. Un pa plašiem, klajiem laukiem asredzīgie jātnieki sadzina pēdas tiem nedaudzajiem orkiem, kas bija izsprukuši un vēl jaudāja bēgt.
Kritušos biedrus guldijuši kapukalnā un nodziedājuši viņiem slavas dziesmas, jātnieki sakūra milzīgu sārtu un ienaidnieku pelnus izkaisīja vējā. Tā beidzās iebrukums, un dzīvajos nepalika neviena, kurš nonestu vēstis līdz Mordorai vai Izengardai, taču sārta dūmi pacēlās augstu debesīs, un tos manīja daudzas redzīgas acis.