Mijkrēslis sabiezēja. Aiz muguras starp kokiem palejā gūlās migla, kavēdamās Anduīnas palsajos krastos, bet debess bija skaidra. Iemirdzējās zvaigznes. Rietumos uzlēca briestošs mēness, un klinšu ēnas satumsa melnas. Viņi bija nonākuši akmeņainu kalnu pakājē, un iešana vedās gausāk, jo pēdas vairs nebija tik viegli atrodamas. Te Emonmuīlu augstiene no ziemeļiem uz dienvidiem stiepās divās garās, šā tā sagrūstītās grēdās. Abām grēdām rietumpuse bija stāva un grūti pārvarama, bet austrumu nogāze — lēzenāka, daudzu ūdens izgrauztu gravu un šauru aizu izvagota. Trīs ceļinieki augu nakti kūlās pa šo klinšaino apvidu, rāpdamies līdz tuvākās un augstākās grēdas korei un tad viņa pusē atkal kāpdami dziļas, līkumotas ielejas tumsā.
Tur klusajā un saltajā pirmsausmas stundā vini īsu bridi atvilka elpu. Mēness turpat priekša jau sen bija norietējis, virs
galvas mirdzinājās zvaigznes, pirmais rītausmas atspīdums vēl nebija pakāpies pāri melnajiem kalniem, kas tumsnēja aiz muguras. Aragorns uz bridi apjuka: orku pēdasLbija noskrējušas ielejā un tur pagaisušas.
— Kā tu domā, kurp viņi būtu griezušies? — Legolass noprasīja. — Kā lēs, kurp viņi dodas — uz ziemeļiem, kur taisnāk ejams līdz Izengardai, vai uz Fangornu? Vai uz dienvidiem, kur Entava priekša?
— Uz upi viņi nedzīsies, lai kurp domā nokļūt, — Aragorns noteica. — Un, ja vien Rohānā kas nav nogājis pagalam greizi un Sarumana vara itin vairojusies, pāri mustangrimu zemēm viņi diebs pa īsāko ceļu, kādu vien spēs uziet. Meklēsim ziemeļos!
Ieleja starp klinšainajiem kalniem stiepās ka akmens sile, un tai pa vidu starp laukakmeņiem urdzēdams skrēja strautiņš. Pa labi pieri grumbās rauca klints krauja, pa kreisi augšup cēlās pelēkas nogāzes, vēlīnās nakts tumsa neskaidras un ēnām klātas. Viņi nogāja vel kādu jūdzi vai vairāk uz ziemeļiem. Aragorns meklēja pēdas, kūkumā saliecies un pētīdams zemi starp ielokiem un gravām, kas stiepās augšup, uz rietumgrēdas kori. Legolass bija aizsteidzies visiem pa priekšu. Piepeši elfs nosaucās, un pārējie skrēja viņam klāt.
—Dažus no tiem, kam dzenamies pakaļ, esam jau panākuši, — elfs noteica. — Palūk! — Legolass pastiepa roku, un viņi ieraudzīja, ka tie, kas pirmajā acumirkli izskatījās pēc nogāzes pakājē sakritušiem akmens bluķiem, bija čokurā sarāvušies miroņi. Tur gulēja pieci beigti orki. Visi bija nonāvēti ar neskaitāmiem nežēlīgiem cirtieniem, un diviem galva mētājās atstatu no ķermeņa. Zeme bija piesūkusies ar orku melnajām asinīm.
— Vēl viena mikla! — Gimlins norādīja. — Bet te vajag dienas gaismu, un to mēs nevaram gaidīt.
—Tomēr tulko, kā gribi, atminējums rādās cerīgs, — Legolass atsaucās. — Orku ienaidnieki mums varētu būt draugi. Vai šajos kalnos kāds mīt?
— Nē, — Aragorns atteica. — Mustangrīmi te atklīst reti, un līdz Minastirītai no šejienes tālu. Varbūt te medībās gājis kāds bariņš cilvēku — kālab, to mēs nezinām. Taču nedomāju vis.
— Ko tad tu domā? — Gimlins taujāja.
—Domāju, ka ienaidnieks pats savu ienaidnieku vedis līdzi, — Aragorns atbildēja. — Šie ir ziemeļu orki — tālienieši. Starp nokautajiem nav neviena dižorka ar savādajām zīmotnēm. Es teiktu, ka izcēlies ķīviņš — starp šiem nešķīsteņiem tā ir ierasta lieta. Varbūt strīdējušies, kurp doties.
— Vai par gūstekņiem, — Gimlins piebilda. — Cerēsim, ka arī viņi te nebūs atraduši galu.
Aragorns pārmeklēja zemi plašā lokā, bet nekādas citas cīniņa pēdas neuzgāja. Viņi turpināja ceļu. Rītos debesīs jau parādījās palss svīdums, zvaigznes dzisa, un pamazām pieņēmās spēkā nespodra gaisma. Nedaudz tālāk uz ziemeļiem viņi uzgāja graviņu, kurā sīks strautiņš, lejup krizdams un lokus mezdams, klintī bija izgrauzis taciņu uz ieleju. Gravā auga viens otrs krūmiņš, un strauta krastos šur tur vīdēja zāles ceri.
— Beidzot! — Aragorns noteica. — Rau, kur pēdas, ko meklējam! Augšup pa gultni — turp orki devušies pēc ķildas.
Nu sekotāji mudīgi metās kalnup pa nule uzieto ceļu. It kā pēc nakts atpūtas spirgti pamodušies, viņi lēca no viena akmens uz nākamo. Pēdīgi klāt bija pelēkā kalna kore, spēja vēja brāzma sajauca matus un sapluinija apmetņus — dzestrais rltavējš.
Pavērušies atpakaļ, viņi Dižupes viņā krastā ieraudzīja tālos kalnus liesmojam. Debesis ausa diena. Virs tumsā tītās zemes kamiešiem cēlās sarkanas saules mala. Rietumos pasaule vēl dusēja klusa, bezveidīga un pelēka, bet turpat acu priekšā nakts tumsa pamazām izplēnēja un zeme mozdamās atkal iegaismojās toņos un pustoņos: Rohānas plašās pļavas pārplūdināja zaļums, ar ūdeņiem pilnajās ieplakās virmoja balta migla, un projām pa kreisi, vismaz trīsdesmit līgas tālu, zili un purpursarkani slējās Baltie kalni, saceldamies piķa melnās smailēs, kam virsotnēs mirdzēja sniegs, pietvīcis rožainajā ritausmā.
— Gondora! Gondora! — izsaucās Aragorns. — Kaut no jauna tevi uzlūkot man būtu lemts laimīgākā stundā! Vēl mani ceļš neved uz dienvidiem, kur plūst tavi dzidrie strauti.
Gondora! Gondora — zeme, kas dus Balto kalnu un
Dižjūras skavās! Rieteņa šūpās pār Sidraba koku tur gaisma reiz
sendienās tavās Sijājās dzidra kā lietutiņš veclaiku ķēniņu dārzos un ziedos.
Lepnajie muri! Ai, sniegbaltie torņi! Ai, zeltkroni,
celies jel spārnos! ' Gondora, Gondora! Vēli, lai Sidrabkoks atkal reiz
plaukst saujās tavās. Vēli, lai rietenis spirgti pūš atkal reiz Jūras un Baltkalnu skavās!
— Iesim nu! — Aragorns noteica, novērsdams skatu no dienvidiem un palūkodamies uz vakariem un ziemeļiem, kurp veda ceļš, kas viņam bija ejams.
Kalns, kura korē ceļinieki nu stāvēja, zem kājām stāvs laidās lejup. Savas divdesmit asis zemāk stiepās plata, zobaina radze, kas piepeši atdūrās pret kailu klints krauju — Rohānas Aus- trummuri. Tur beidzās Emonmuili, un priekšā, ciktāl sniedzās skatiens, plājās mustangrīmu zaļie līdzenumi.
— Skatieties! — iesaucās Legolass, norādīdams augšup, blāvajās debesis. — Atkal tas ērglis! Tik augstu. Nu it kā laižas projām no šis zemes atpakaļ uz ziemeļiem. Milzu ātrumā. Re!
— Nē, pat manas acis viņu nespēj saskatīt, manu krietno Legolas, — Aragorns noteica. — Laikam tiešām varen augstu. Diez kas viņam darāms, ja vien putns ir tas pats, kuru redzēju pirmīt? Bet verieties! Redzu kaut ko, kas tuvāks un mums vairāk no svara — re, virzās pāri līdzenumam!
— Visādi un daudz, — Legolass sacīja. — Krietns pulks kājnieku, bet vairāk neko nezinu teikt, tāpat nevaru saskatīt, kas tie tādi varētu būt. Lielā gabalā — es teiktu, ligas divpadsmit, taču tādā līdzenā vietā attālums grūti nosakāms.
— Lai kā, mums, manuprāt, vairs nevajag nekādu pēdu, kas norādītu, kurp griezties, — bilda Gimlins. — Meklēsim tik rokā taku, pa kuru notikt lejā, pļavās, cik aši vien var.
— Diez vai uzmeklēsi taisnāku par to, kuru izraudzījušies orki, — Aragorns noteica.
Tagad viņi dzinās pakaļ ienaidniekam dienas gaismā. Rādījās, ka orki trenkušies, ko kājas neS. Te šur, te tur sekotāji uzgāja izkritušas vai tīšuprāt nomestas mantas — pārtikas maisus, pelēkas, saziedējušas maizes garozas un drupačas, saplēstu melnu apmetni, akmeņainajā ceļā uz pusēm pārlūzušu, smagu, dzelzs naglām apkaltu tupeli. Pēdas veda uz ziemeļiem pa stāvās nogāzes kori, līdz pēdīgi viņi nonāca pie dziļas plaisas, ko klintī bija izgrauzis strauts, kas ar troksni šļācās lejup. Šaurajā aizā kā stāvas kāpnes lejup uz līdzenumu stiepās grūti pārvarama taka.
Notikuši lejā, viņi neparasti pēkšņi attapās nonākuši Rohānas zālē. Tā kā zaļa jūra viļņoja līdz pašai Emonmuilu pakājei. Kalna strauts pagaisa krešu un ūdensaugu biežņā, kur, skaidri sadzirdams, pa zaļām, skatienam apslēptām ejām urdzēja lejup, pāri garajām, lēzenajām nogāzēm, projām uz tālajiem Entavas ielejas dumbrājiem. Tā vien šķita, ka ziema palikusi kavējamies kalnos, kas nu slējās aiz muguras. Te gaiss bija mīlīgāks, siltāks un liegas smaržas pilns, it kā pavasaris jau mostos un zālēs un lapās jau atkal būtu sakustējušās dzīvības sulas. Legolass ievilka elpu krūtis, kā atdzeras ceļinieks pēc tuksnesīgās klintis ilgi ciestām slāpēm.
—Ai, zaļā smarža! — viņš noteica. — Vēl labāka par krietnu nomiedzi. Skriesim nu!
— Vieglas kājas te var skriet ātri, — Aragorns sacīja. — Varbūt vēl ātrāk par orkiem, kam kājas ar dzelzi apkaltas. Nu mums ir izredzes viņus kaut drusku panākt!
Visi trīs skrēja cits pakaļ citam, steigdamies kā suņi, kas uzoduši svaigas pēdas, un acīs viņiem liesmoja dedzība. Orku nobradātā platā un neglītā veldres josla stiepās teju tieši uz ziemeļiem, un, kur vien viņi bija garām gājuši, Rohānas smaržīgā zāle bija nosista gar zemi un samelnējusi. Piepeši Aragorns nosaucās un pacirtās sāņus. — Stāviet, kur esat! — viņš iekliedzās.
— Pakaļ man vēl nenāciet! — Viņš steigšus aizmetās pa labi, nost no izbradātās takas, jo bija pamanījis pēdu nospiedumus, kas turp veda, atzarodamies no citiem, — sīku, basu pēdu nospiedumus. Tomēr necik tālu tiem šķērsām pāri nostiepās orku pēdas, kas ari atzarojās no izmīdītās joslas gan aizmugurē, gan no priekšpuses, tad atstātās pēdas krasi pacirtās atpakaļ un izbradātajā zemē vairs nebija saskatāmas. Vistālakajā vietā Aragorns pieliecies kaut ko izcēla no zāles, tad skriešiem metās atpakaļ.
— Jā, — viņš pavēstīja, — samērā skaidras — hobita pēdas. Manuprāt, Pīns. Viņš ir sīkāks par to otro. Un paskatieties uz šo te! — Viņš parādīja kādu mantiņu, kas iemirdzējās saules gaismā. Izskatījās pēc nule izplaukušas dižskābarža lapiņas — skaistas un neparastas še, līdzenumā, kur no kokiem nebija ne miņas.
— Elfu apmetņa piespraude! — Legolass un Gimlins iesaucās vienā balsī.
—Loriēnas lapas nerpēdz birt velti, — Aragorns noteica. — Šī nav netīši izkritusi, bet nomesta par zīmi tiem, kas varētu dzīties pa pēdām. Manuprāt, Pīns tieši tālab paskrējis nostāk no ceļa.
— Tātad vismaz viņš vēl bijis dzīvajos, — Gimlins piebilda.
—Turklāt galvu spējis likt lietā un kājas tāpat. Tas stiprina dūšu. Mēs nedzenam pēdas velti.
— Cerēsim, ka par savu pārdrošību viņš nav samaksājis pārlieku dārgi, — Legolass noteica. — Aiziet! Steigsimies tālāk! Kad iedomājos, kā tie dzīvespriecīgie jaunuļi tiek dzīti kā tādi lopiņi, man sirds vai svilst.
Saule pakāpās zenītā un tad palēnām slīdēja lejup. No jūras tālu dienvidos izcēlās viegli mākonīši, ko vējš drīz aizpūta projām. Saule nogrima aiz pamales. Aiz muguras sabiezēja tumsa, no austrumiem snaikstīdama garas rokas. Vajātāji aizvien vēl bija uz kājām. Vesela diena jau bija aizritējusi, kopš Boromirs kritis, un orki joprojām bija lielu gabalu priekšā. Līdzenajā plašumā viņi vairs nebija saskatāmi.
Kad visapkārt sakļāvās nakts tumsa, Aragorns apstājās. Iedami augu dienu, viņi tikai divreiz uz īsu brīdi bija apstājušies atvilkt elpu, un no Austrummūra, kur visi tris bija stāvējuši rītausmā, nu viņus šķīra divpadsmit līgas.
— Beidzot mums priekšā smaga izvēle, — viņš sacīja. — Atpūtīsimies šonakt vai iesim, kamēr griba un spēks vēl kaulos?
— Ja vien ienaidnieki arī nenospriež atvilkt elpu, mēs paliksim tālu iepakaļ, — Legolass norādīja.
— Pat orki taču nevarētu soļot bez mitas! — Gimlins ieteicās.
— Orki reti ceļo, kad saule pie debesīm, tomēr šie tā dara, — Legolass sacīja. — Naktī jau nu viņi noteikti neliksies uz auss.
—Bet, ja iesim pa nakti, neredzēsim pēdas, — Gimlins iebilda.
—Pēdas ved taisni un, ciktāl manas acis rāda, nenogriežas ne pa labi, ne pa kreisi, — Legolass atteica.
— Varbūt es varētu jūs pa tumsu vest uz labu laimi, taisnā virzienā, — Aragorns ierunājās, — bet, ja noklīstam vai viņi kur nogriežas sāņus, mēs rītausmā dabūsim krietni kavēties, iekams pēdas atkal uziesim.
— Un ir vēl kas, — Gimlins piebilda. — Tikai dienā varam saredzēt, vai kādas pēdas neaiztek kur citur. Ja nu kāds gūsteknis aizmūk vai tiek aizstiepts uz austrumiem, sak, uz Dižupi, uz Mor- doras pusi, mēs zīmes varam nepamanīt un to nemūžam neuzzināt.
—Tiesa gan, — Aragorns piekrita. — Taču, ja pareizi nolasīju zīmes tur iepriekš, pārsvarā te Baltrokas orki, un visam pulkam tagad vajadzētu dzīties uz Izengardu. Patlaban viņu pēdas ved tieši turp.
— Tomēr būtu pārsteidzīgi paļauties uz to, ka zinām, kas šiem padomā, — Gimlins sacīja. — Un kā ar bēgšanu? Tumsā mēs būtu palaiduši garām zimes, kas tevi aizveda pie piespraudes.
—Kopš tā brīža orki būs tapuši divkārt modri, bet gūstekņi — vēl jo gurdāki, — Legolass norādīja. — Bēgšanas vairs nebūs, ja vien paši tādu nesarīkosim. Kā lai to paveic, kas to lai zina, bet vispirms mums viņi jāpanāk.
—Tomēr pat es, būdams rūķis, kurš radis mērot garu ceļu un starp savējiem nebūt ne pats lielākais vārgulis, nevaru aizskriet līdz pašai Izengardai, ne reizes neapstājies, — noteica Gimlins.
—Ari man sirds sviltin svilst, un es būtu ceļa meties drīzāk, bet nu man maķenīt jāatvelk elpa, lai varu skriet jo ātrāk. Un, ja reiz elpu atvelkam, aklā tumsā to darīt der vislabāk.
— Es jau teicu, ka izvēle ir smaga, — Aragorns sacīja. — Kā lai izšķiram šo strīdu?
— Tu esi mūsu vadonis, — Gimlins ieteicās, — un prasmīgs pēdu dzinējs. Izlem tu.
— Sirds man liek steigties tālāk, — bilda Legolass. — Bet mums jāturas vienkopus. Klausīšu tavam padomam.
— Jūs paļaujaties uz kļūmīgu lēmēju, — Aragorns atteica.
—Kopš izbraucām cauri Argonatai, visu esmu nospriedis greizi. — Apklusis viņš ilgi vērās ziemeļos un rietumos biezējošajā nakts tumsā.
— Pa tumsu neiesim, — viņš beidzot ierunājās. — Vislielākās briesmas man rādās tās, ka pēdas varam pazaudēt vai nepamanīt, kas un kurp nācis un gājis. Būtu mēnessgaisma gana stipra, mēs varētu to likt lietā, bet — ak vai! — mēness agri riet un ir vēl jauns un nespodrs.
— Un debess šonakt tik un tā apmākusies, — Gimlins nomurmināja. — Kaut ķēniņiene mums būtu piešķīrusi gaismeklīti, kādu viņa iedāvāja Frodo!
— Tas vairāk būs vajadzīgs tam, kurš velti saņēma, — Aragorns sacīja. — Viņam paveicams īstais darbs. Mūsējais šolaiku diždarbos ir vien nenozīmīgs slkumiņš. Varbūt pakaļdzīšanās veltīga jau no sākta gala, un, lai ko es izlemtu, tas neko tur nespēj nedz samaitāt, nedz labot. Labs ir, esmu izlēmis. Tāpēc notērēsim laiku, cik labi vien varam!
Nometies zemē, viņš acumirklī iemiga, jo nebija gulējis kopš nakts, ko Pulks pārlaida Tolbrandiras paēnā. Viņš pamodās un piecēlās, iekams debesīs vēl bija ataususi rītausma. Gimlins joprojām bija ieslīdzis dziļā miegā, bet Legolass stāvēja kājās, vērdamies ziemeļu puses tumsā, domīgs un kluss kā zaļoksnējs kociņš bezveja nakti.
— Viņi ir tālu, tālu projām, — elfs skumji ierunājās, pagriezies pret Aragornu. — Sirds man saka priekšā, ka šonakt viņi atpūsties nav likušies. Tagad viņus panākt spētu vien ērglis.
— Tomēr dzīsimies pakaļ, kā nu spēdami, — Aragorns atsaucās. Pieliecies viņš piebikstīja rūķim. — Nāc nu! Mums jāsteidzas, — viņš sacīja. — Pēdas atdziest.
— Vēl tak tumsa, — Gimlins ieteicās. — Pat Legolass, kalna galā stāvēdams, viņus neieraudzīs, iekams saule nebūs uzlēkusi.
— Bīstos, ka viņi jau ir tik tālu, ka neko nevarēšu saskatīt, nedz kalnā, nedz līdzenumā stāvēdams, lai pie debesīm mēness vai saule, — Legolass atsaucās.
— Kad acis pieviļ, jāieklausās zemes balsīs, — Aragorns noteica. — Tā zem viņu nīstajām kājām droši vaidēt vaid. — Nogūlies zemē, viņš piespieda ausi pie mīkstā pamata. Tā Aragorns nekustīgi gulēja tik ilgi, ka Gimlins jau ieprātojās, vai viņš nav paģībis vai atkal iemidzis. Iezaigojās rītausma, un visapkārt palēnām pieņēmās spēkā blāva gaisma. Pēdīgi Aragorns piecēlās, un draugi nu redzēja, ka viņa vaigs ir pelēks un sakrities un sejā iegūlušas raizes.
— Zemes balsis ir neskaidras un juceklīgas, — viņš pavēstīja. — To kājām nemin neviens daudzu jūdžu attālumā. Ienaidnieka pēdas ir tik tikko jaušamas un tālīnas. Bet skaļi dip zirgu pakavi. Man ataust prātā, ka tādus es dzirdēju, pat miegā pie zemes gulēdams, un tie ielauzās manos sapņos — zirgi, aulekšiem vien, projām rietumos. Bet nu tie dip vēl jo tālāk projām uz ziemeļiem. Diez kas notiek šajā zemē?
— Ejam! — noteica Legolass.
Tā sākās trešā pakaļdzīšanās diena. Ilgajās stundās zem mākoņu klātajām debesīm, kur tikai brīžiem paspīdēja saule, viņi neapstādamies steidzās te soļiem, te skriešiem, it kā nekāds gurdums nespētu apdzēst liesmu, kas viņus svilināt svilināja. Ierunājās kāds vien retumis. Viņi devās pāri plašajam, vienmuļajam klaidam, un elfu apmetņi saplūda ar pļavas pelēcīgo zaļumu, tā ka pat pusdienlaika skadrajā saulē viņus pa lielāku gabalu pamanīt spētu labi ja elfi, kam acis tik redzīgas. Nereti viņi klusībā tencināja Loriēnas valdnieci par dāvātajām lembām, ko iebaudīdami varēja skriet un skriet ar jauniem spēkiem.
Augu dienu ienaidnieku pēdas veda taisni vien uz ziemeļrietumiem, nedz kur pārtrūkdamas, nedz nogriezdamās sāņus. Kad diena atkal sāka dzist, viņi nonāca lēzenās, zālainās nogāzēs, kur zeme cēlās uz augšu, priekšā sasliedamās pazemu, kumpu pauguru grēda. Turp tecēdamas, orku pēdas tapa aizvien neskaidrākas, jo pamats zem kājām palika stingrāks un zāle — īsāka. Tālē pa kreisi kā zaļā grīdā izausts sudraba pavediens vijās En- tava. Ciktāl sniedzās skats, it nekas nekustējās. Aragorns daudzkārt ieprātojās, kālab, diez, nav ne miņas nedz no zvēriem, nedz cilvēkiem. Mustangrīmi pa lielākai daļai mita daudzas līgas uz dienvidiem, zem Balto kalnu mežainajām pārkarēm, kas nu tinās dūmakā un mākoņos, taču senāk zirgu saimnieki Austrumem- netā, viņu valstibas ritu daļā, zirgus lielā skaitā gan ganīja, gan audzēja, un te klejoja gani, nometnēs un teltīs dzīvodami pat ziemas laikā. Tagad visa apkaime bija tukša un pamesta, un te valdīja klusums, kas nebūt nešķita mierpilns.
Mijkrēslī viņi atkal apstājās. Tagad pāri Rohānas līdzenumiem bija nomērotas jau divreiz divpadsmit līgas, un Emonmuīlu mūris grima austrumu tumsībā. Dūmakas klātajās debesīs spulgoja jauns mēnestiņš, bet tas gaismojās vāri, un zvaigznēm priekšā plājās miglas šķidrauts.
— Nupat es visvairāk gremžos par katru brīdi, ko pakaļdzī- damies tērējam, pūzdamies vai uz vietas stāvēdami, — Legolass teica. — Orki jož mums pa priekšu, it kā pats Saurons šos ar pātagu slānītu. Kaut nu nebūtu jau tikuši līdz mežam un tumsas pilnajiem kalniem! Kaut nu vēl šo pašu brīdi jau nebūtu iespru- kuši koku paēnā!
Gimlins nošņirkstināja zobus. — Un tā pienāktu gals visām mūsu cerībām un pūliņiem!
— Cerībām — varbūt, bet tie pūliņiem, — atteica Aragorns. — Atpakaļ mēs negriezīsimies. Tomēr man nav spēka. — Viņš pavērās atpakaļ uz ceļu, ko viņi bija nomērojuši ceļā uz tumsu, kas savilkās austrumos. — Šajā zemē notiek kas savāds. Manām ausīm klusums ir aizdomīgs. Es neuzticos pat vārgajam mēnesim. Zvaigznes tik tikko spīgo, un jūtos tik nokausēts, kāds še teju nekad neesmu bijis — tik nespēcīgs, kādam nevajadzētu būt nevienam Pēddzinim, kad dzenamas svaigas pēdas. Es jaušu kādu spēku, kurš dara ātrākus mūsu ienaidniekus un mums ceļā liek neredzamus šķēršļus — gurdumu, kurš drīzāk pārmāc sirdi, nevis locekļus.
—Tiesa gan! — piekrita Legolass. — To es nomanīju vēl tad, kad tikko nokāpām no Emonmuīliem. Jo tas spēks ir nevis mums aiz muguras, bet priekšā. — Elfs pāri Rohānas plašumiem norādīja uz rietumiem, kur zem mēness sirpiša biezēja tumsa.
— Sarumans! — Aragorns izgrūda. — Bet viņam neizdosies piespiest mūs griezties atpakaļ! Vēlreiz mums nāksies apstāties, jo — re! — pat mēness krīt mākoņu gūstā. Taču, kolīdz atausis diena, mūsu ceļš vedis uz ziemeļiem — starp nogāzi un dumbrāju.
Kā allaž Legolass piecēlās pirmais, ja vispār bija piemidzis. — Mostieties! Mostieties! — viņš sauca. — Rītausma deg sarkana. Meža paspārnē mūs gaida kas savāds. Labs vai ļauns — es nezinu, bet tiekam aicināti. Augšā!
Abi pārējie pielēca kājās, un teju tūliņ visi devās tālāk. Pamazām tuvojās nogāze. Vēl nebija īsti pusdienlaiks, kad tā bija klāt — zaļš laidenums, kas tiecās augšup līdz kailām klintīm, bet tās grēdojās tieši uz ziemeļiem. Zeme zem kājām bija sausa un klāta ar liesu augsnes kārtiņu, bet otrpus garai, jūdzes desmit platai zemākai palejas joslai dūmakainās niedru un meldru audzēs locījās upe. Tieši uz rietumiem no vistālākās dienvidu nogāzes vidēja plats loks, kur augsni bija izmidljušas un nobradājušas daudzas nesaudzīgas kājas. No loka laukā atkal veda orku pēdas, kas gar pakalnu tuksnesīgo pakāji aizstiepās uz ziemeļiem. Aragorns apstājās un pēdas vērīgi izpētīja.
— Te viņi apmetušies drusku atpūsties, — viņš sacīja, — bet pat promceļa pēdas jau vecas. Bīstos, Legolas, ka tava nojauta bijusi pareiza: man rādās, aizritējušas jau trīskārt divpadsmit stundas, kopš orki stāvējuši, kur tagad stāvam mēs. Ja viņi skrien, kā skrējuši, jau vakardien saulrietā būs tikuši līdz Fangorna pievārtei.
— Ne ziemeļos, ne rietumos neredzu neko citu kā vien zāli, kas dūmakā sarūk aizvien sīkāka, — ierunājās Gimlins. — Vai saredzēsim mežu, ja uzrāpsimies kalnā?
Tik un tā tālu projām, — Aragorns atsaucās. — Ja atminos pareizi, šie pakalni stiepjas līgas astoņas vai vairāk uz ziemeļiem, un tad uz ziemeļrietumiem, kur Entavai izteka, plešas liels klajums, varbūt vēl līgas piecpadsmit.
— Labi, iesim tālāk, — Gimlins noteica. — Lai manas kājas par jūdzēm nedomā. Tās gan būtu knašākas, ja sirds nebūtu tik smaga.
Kad viņi pēdīgi tuvojās pakalnu grēdas galam, saule jau rietēja. Daudzas stundas viņi bija gājuši neapstādamies. Tagad viņi kātoja lēnām, un Gimlins — jau gluži sakumpis. Gan darbu darīdami, gan ceļu mērodami, rūķi ir cieti kā akmens, bet nebeidzamā pakaļdzīšanās nupat lika sevi manīt, jo arī cerība sirdī dzisa. Aragorns soļoja rūķim nopakaļ drūms un nerunīgs, ik pēc brīža pieliekdamies, lai pārbaudītu kādu zemē atstātu nospiedumu vai zīmi. Vienīgi Legolasam solis bija tikpat viegls kā allaž, viņa kajas tik tikko pielieca zāles stiebrus, iedams viņš pat pēdas neatstāja, elfu ceļamaize spēku viņam deva pārpārēm, un gulēt, ja cilvēki to maz varēja dēvēt par miegu, viņš spēja, atpūtinādams prātu savādajās elfu sapņojumu takās, vaļā acīm klejodams šīspasaules gaismā.
— Uzkāpsim tajā zaļajā pakalnā! — viņš uzsauca. Abi pārējie elfam gurdi sekoja, kāpdami lēzenajā nogāzē, līdz nonāca pašā virsotnē. Pakalns bija līdzens un kails, stāvēja atstatu, no visiem vistālāk ziemeļos. Saule nogrima aiz apvāršņa, un kā priekškars nokrita vakara tumsa. Viņi bija vieni paši pelēkā, bezveidīgā pasaulē, kur nebija ne zīmju, ne kādas norādes uz. to, cik kas tālu. Tikai tāltālu ziemeļrietumos pret dziestošo pamali tumsa košāks melnums — Miglas kalni un mežs to pakājē.
—It nekas nav saredzams, kas mums te ko līdzētu, — Gimlins noteica. — Neko darīt, nāksies atkal apstāties un kaut kā pārlaist nakti. Metas salti!
— Ziemelis pūš — no sniegiem, — Aragorns atsaucās.
— Un austrumos rīts atausis agrs, — Legolass piebilda. — Bet atpūtieties, ja citādi nevar. Tomēr nemetiet cerības pie malas. Nav zināms, ko nesīs rīts. Padoms bieži nāk ar saules lēktu.
—Jau tris saules uzlēkušas1 , kopš dzenam pēdas, bet padoma nekāda, — noņurdēja Gimlins.
Nakts savilkās aizvien aukstāka. Aragorns un Gimlins gulēja nemierigā miegā un ikreiz, kad uztrūkās, redzēja līdzās stāvam vai šurpu turpu staigājam Legolasu, elfs klusiņām dziedāja savā mēlē, un, viņam dziedot, melnajā velvē virs galvas iegaismojās baltas zvaigznes. Tā aizritēja nakts. Visi kopā viņi noraudzījās, kā debesīs, kas nu bija kailas un bez mākoņiem, palēnām iezaigojas rītausma, un tad uzlēca saule. Saullēkts bija blāvs un skaidrs. Vējš vilka no rītiem, miglas vāli aizvēlas visi līdz pēdējam, un skadrajā gaismā drūmi plājās nepārskatāms klaids.
Priekšā un austrumos viņi redzeja Rohanas līdzenuma vēju appūstās augstienes, ko bija manījuši jau pirms daudzam dienām, braukdami pa Dižupi. Ziemeļrietumos melnēja Fangorna mežs, līdz kura ēnainajam jurnolam vēl aizvien bija līgas desmit, un kokiem apaugušās nogāzes pagaisa zilā tālē. Viņpus mežam, kā pelēkā mākoņu gultā peldēdama, pie pamales vizēja Miglas kalnu pēdējās smailes — augstā Metedrasa — virsotne. No meža pretim kā apsveicinādamās tecēja Entava — nu strauja un šauriņa, kraujos krastos. Orku pēdas, noskrējušas no pakalniem, veda tieši turp.
Ar asrcdzīgo skatu izsekodams līdzi pēdām, kas stiepās līdz upei, un tad visgarām upes lokiem līdz pat mežam, zaļajā tālē Aragorns pamanīja kādu ēnu, neskaidru, tumšu, strauji kustīgu plankumiņu. Nometies garšļaukus, viņš atkal vērīgi ieklausījās. Bet Legolass, kas stāvēja viņam līdzās, pie skaidrajām elfa acīm pielicis slaiko plaukstu, redzēja nevis ēnu vai plankumiņu, bet sīciņus jātniekus, skaitā daudzus, un rīta gaisma viņu šķēpu uzgaļos atvizēja kā sīciņas zvaigznes, ko mirstīgas acis nemaz nespēja saskatīt. Jātniekiem tālu aiz muguras plānos pavedienos debesīs vērpās melni dūmi.
Tukšajā klajumā valdīja klusums, un Gimlins dzirdēja gaisu strāvojam zālē.
— Jātnieki! — Aragorns iekliedzās, pielēkdams kājās. — Šurp auļo daudzi jātnieki, sasēduši straujos rumakos!
—Jā, — piebalsoja Legolass. — Skaitā simt un pieci. Zeltaini ir viņu mati, un spoži viņu šķēpi. Vadonis ir auguma varen ražens.
Aragorns pasmaidīja. — Modras ir elfu acis, — viņš teica.
— Kur nu! Līdz jātniekiem tikai nedaudz vairāk par piecām līgām, — Legolass atsaucās.
— Lai līgas piecas vai viena, — ierunājās Gimlins, — šajā kailajā zemē no viņiem neizbēgsim. Gaidīsim tepat vai iesim savu ceļu?
— Gaidīsim, — Aragorns teica. — Esmu noguris, un mūsu medības beigušās ar neveiksmi. Vai vismaz citi mūs apsteiguši, jo šie jātnieki auļo atpakaļ pa orku pēdām. Varbūt no viņiem dabūsim zināt ko jaunu.
— Vai šķēpu ribās, — Gimlins piebilda.
— Tns segli tukši, bet hobitus neredzu, — pavēstīja Legolass.
— Es neteicu, ka dabūsim zināt ko labu, — Aragorns sacīja. — Bet labu vai ļaunu — tik un tā gaidīsim tepat.
Visi trīs no pakalna virsotnes, kur pret palsajām debesim bija pārlieku labi saskatāmi, lēnām kāpa lejup pa ziemeļu nogāzi. Gluži līdz pašai pakājei netikuši, viņi apstājās un, satinušies apmetņos, pulciņa sasēdās izbalojušajā zālē. Laiks ritēja gausi un tērpinoši. Vējš bija ass un rāva cauri lidz kaulam. Gimlins neomulīgi sagrozījās.
— Kas tev zināms par tiem jātniekiem, Aragorn? — viņš noprasīja. — Vai mēs te tupam, pēkšņu galu gaidīdami?
— Esmu bijis viņu vidū, — Aragorns atteica. — Mustangrimi ir lepni un stūrgalvīgi, taču godprātīgi, domas un darbos cēlsirdīgi; pārdroši, bet ne cietsirdīgi; viedi, bet nemācīti — grāmatas neraksta, toties daudz dziesmu dzied, gluži kā cilvēku bērni pirms Melndienām. Bet nezinu, kas še noticis pēdējā laikā, nedz ari to, kas mustangrimiem varētu būt prātā tagad, kur viņiem no vienas puses nodevējs Sarumans, no otras — Saurona draudi. Viņi izse- nis bijuši draugos ar Gondoras tautu, kaut ari gondoriešiem nav rada. Sensenos, nule jau aizmirstos laikos Eorls Jaunais viņus izveda no ziemeļiem, un viņi drīzāk ir rados ar Klaidavas bar- diešiem un Meža beorniem, kuru vidū aizvien vēl it lielā skaitā gadās ieraudzīt ražena auguma un no vaiga glītus vīrus, kādi ir Rohānas jātnieki. Vismaz orkus viņi mīlēt neies.
— Bet Gendalfs teicās dzirdējis baumas, ka viņi maksājot meslus Mordorai, — Gimlins sacija.
—Es tam ticu tieši tikpat maz kā toreiz Boromirs, — Aragorns atteica.
— Gan drīz uzzināsi, kas un kā, — sacija Legolass. — Viņi jau tuvojas.
Beidzot pat Gimlins sadzirdēja tālīnu pakavu dipoņu. Jātnieki, sekodami pēdām, bija nogriezušies no upes krasta un tuvojās pakalniem. Zirgi auļoja vēja ātrumā.
Tad pāri pļavai atvilnija skaidri, skaļi saucieni. Piepeši tie ar joni sacēlās gluži vai pērkona dārdos, un pakalna pakājē iznira pats pirmais jātnieks, gar grēdas rietumu malu baru vadīdams atpakaļ uz dienvidiem. Pārējie garā virtenē auļoja nopakaļ — bruņās tērpti viri, strauji, mirdzoši, spēks un daile, kas mieloja skatu.
Zirgi viņiem bija iznesīgi, raženi un skaisti noauguši; pelēkā spalva spīdēt spidēja, garās astes plīvoja vējā, krēpes uz lepnajiem kakliem bija sapītas pīnēs. Paši jātnieki zirgiem īsti piedienēja — liela auguma, slaidiem locekļiem, linbaltiem matiem, kas zem vieglajām bruņcepurēm garās pīnēs vilnīja nopakaļ; no vaiga skarbi un modri. Rokās viņiem bija slaiki oškoka šķēpi, uz muguras atsviesti krāsoti vairogi, pie sāniem bija gari zobeni, līdz ceļgaliem lejup slīga nospodrināti važu krekli.
Pa divi blakus mustangrimi auļoja garām, un, kaut ari ik pa brīdim kāds no viņiem piepacēlās kāpšļos, galvu vērīgi grozīdams, trīs svešiniekus, kas klusi sēdēja, viņos noskatīdamies, jātnieki acīmredzot nebija pamanījuši. Pulks jau bija teju garām, kad Aragorns pēkšņi piecēlās kājās un skaļi uzsauca:
—Kas no jauna ziemeļos, Rohānas jātnieki?
Brinum zibenīgi un veikli viņi apturēja rumakus, apcirtās un triecās atpakaļ. Necik ilgi, visi trīs ceļinieki jau atradās auļojošu zirgu ielenkumā, un kustīgais loks uz kalna nogāzes viņiem visapkārt skrēja riņķī vien, saslēgdamies aizvien ciešāks. Aragorns stāvēja, ne vārda nebilzdams, un abi pārējie sēdēja nekustēdamies, prātodami, kā diez viss iegrozīsies.
Nebija ne vārda, ne sauciena, bet jātnieki pēkšņi apstājās. Svešiniekiem pretim bija pavērsts šķēpu mežs, dažiem jātniekiem rokā bija loks, un bultas jau trīsēja uzvilktos lokos. Tad viens izjāja priekšā — varena auguma vīrs, par citiem lielāks, un no bruņcepures viņam kā krēpes lejup vilnīja balta zirgaste. Jātnieks tuvojas, līdz viņa šķēpa uzgali no Aragorna krūtīm šķīra nieka sprīdis. Aragorns pat nepakustējās.
— Kas jūs tādi, un kas jums- darāms šajā zemē? — jātnieks noprasīja rietumu kopus mēlē, runas un izteikšanās ziņā itin līdzinādamies Gondoras Boromiram.
— Mani dēvē par Nerimšu, — Aragorns atbildēja. — Nāku no ziemeļiem. Dzenu orkiem pēdas.
Jātnieks nolēca no zirga. Atdevis šķēpu citam, kurš piejāja klāt un turpat blakus nokāpa no zirga, viņš izvilka zobenu un nostājās aci pret aci ar Aragornu, viņu vērīgi nopētīdams, itin pārsteigts. Pēdīgi viņš atkal ierunājās.
— Iesākuma nospriedu, ka paši esat orki, — viņš sacija, — tak nu redzu, ka tā vis nav. Patiesi, par orkiem jums saprašanas maz, ja reiz šādi cerat viņus nomedīt. Orkiem bija ātras kājas un labi ieroči, un viņu bija skaitā daudz. Aši vien jūs, mednieki būdami, būtu par ēsmu palikuši, ja vispār viņus panākt pamanītos. Bet tu, Nerimša, radies tāds svešādnieks. — Viņš atkal pievērsa Pēddzinim savu skaidro, spožo skatu. — Vārds, kādā tu nodēvējies, cilvēkam nepiedien. Un svešādas arīdzan ir jūsu drānas. Vai no zāles izaugāt? Kā nākas, ka mūsu skatam palikāt nemanīti? Vai esat elfu ļaužu?
— Nē, — Aragorns atteica. — Tikai viens no mums ir elfs — Legolass no Mežaines valstības, kas tālīnajā Drūmmežā. Bet šurp nācām caur Lotloriēnu, un mums līdzi ir ķēniņienes veltes un laba vēlējumi.
Jātnieks viņus uzlūkoja ar vēl jo lielāku pārsteigumu, bet vaigs viņam nocietinājās. — Tad Zeltmežā patiesi ir ķēniņiene, kā vecās teiksmās vēstīts! — viņš sacīja. — Runā, no viņas tikliem izsprūkot vien retais. Savādi laiki! Bet, ja reiz viņa jūs tā ieredz, tad jau paši, var likties, viltu vērpjat un buraties. — Piepeši viņš salti uzlūkoja Legolasu un Gimlinu. — Ko nerunājat, mēmuļi? — viņš pagēroši noprasīja.
Gimlins piecēlās un, kājas iepletis, stingri iecirta zemē papēžus — pirksti sagrāba cirvja kātu, melnās acis iezibsnījās.
— Saki savu vārdu, zirgvaldi, un es tev teikšu savējo un ne to vien, — viņš atbildēja.
—Ja reiz tā, — noraudzidamies lejup uz rūķi, sacīja jātnieks,
—svešatniekam savs vārds jānosauc pirmajam. Tomēr man vārdā Ēomers, Ēomunda dēls, un mani dēvē par Rohānas Trešo maršalu.
—Tad nu, Ēomer, Ēomunda dēls, Rohānas Trešo maršal, ļauj rūķa Gloina dēlam Gimlinam tevi brīdināt: sargies runāt kā nelga! Tu runā nelāgi par to, kuras skaidro daili nespēj nedz iedomāties, un par attaisnojumu še var kalpot vien tas, ja tev prā- tiņa iemērīts par maz.
Ēomera acīs uzliesmoja uguns, Rohānas vīru pulkā sacēlās nikna murdoņa, un viņi saslēdzās vēl ciešākā lokā, saslējuši šķēpus. — Es, rūķa kungs, nocirstu tev galvu ar bārdu un visu labu, ja vien to kāds būtu paslējis nieka tiesu augstāk virs zemes, — Ēomers noteica.
—Viņš nav viens, — ierunājās Legolass, izrāvis loku un bultu un uzvilcis stiegru tik zibenīgi, ka acs tam nemaz nespēja izsekot.
— Būsi pagalam, iekams, zobens vēl būs kritis.
Ēomers pacēla zobenu, un viss varbūt būtu izvērties pagalam nelāgi, bet Aragorns metās viņiem vidū un pacirta gaisā roku.
— Neņem ļaunā, Ēomer! — viņš iesaucās. — Kad zināsi ko vairāk, sapratīsi, kālab saniknoji manus biedrus. Mēs nenesam ļaunu nedz Rohānai, nedz tiem, kas te mīt, — nevienam cilvēkam, nedz zirgam. Vai neuzklausīsi, kas mums stāstāms, iekams ķeries pie zobena?
— Uzklausīšu, — Ēomers atteica, nolaizdams zobenu. — Bet tie, kas šajos šaubu laikos klimst pa mustangrīmu zemi, rīkotos gudri, ja degunu neslietu tik augstu. Vispirms saki man savu īsto vardu.
— Vispirms saki man, kam tu kalpo, — Aragorns atsaucās. — Vai Sauronam, Mordoras Tumsas pavēlniekam, esi draugs vai naidnieks?
— Es kalpoju vien mustangrīmu valdniekam — ķēniņam Teodēnam, Tengela dēlam, — Ēomers atbildēja. — Mēs nekalpojam tālīnajai Melnās zemes varai, tak pagaidām pret to vēl neesam arī atklātu karu sākuši, un, ja esat bēguļos no viņa, no šīs zemes labāk gan dodieties projām. Nupat mūsu robežas tapušas visgarām nedrošas, un dzirdam draudus, bet mēs alkstam vien svabadi būt un dzīvot, kā dzīvojuši, paturēdami, kas mūsu, un nekalpodami nevienam svešam kungam, labam vai ļaunam. Labākos laikos viesus uzņēmām laipni, bet šais dienās nelūgts svešatnieks mūs sastop straujus un bargus. Nu? Kas esi? Kam tu kalpo? Kurš tev vēlējis medīt orkus mūsu zemē?
— Es nekalpoju nevienam, — Aragorns sacīja, — bet Saurona kalpus vajāju it visās zemēs, kur tie kāju sper. Starp mirstigiem ļaudīm nav daudz tādu, kam par orkiem saprašanas būtu vairāk nekā man, un šādi es viņiem pēdas dzenu ne no laba prāta. Orki, ko vajājām, tika sagūstījuši divus manus draugus. Šādā reizē cilvēks, kam zirga nav, ies kājām un nelūgs atļauju doties, kurp pēdas ved. Tāpat viņš to, cik ienaidniekam galvu, nedomās skaitīt citādi kā ar zobenu vien. Neeju kailām rokām.
Aragorns atsvieda vaļā apmetni. Elfu šūdināta zobena maksts no viņa pieskāriena iemirdzējās, un Andurila spožais asmens, laukā izrauts, noplaiksnīja kā piepeša liesma. — Elendil! — viņš iesaucās. — Es esmu Aragorns, Aratorna dēls, un mani dēvē par Elesāru, Elfu Akmeni, Dandanu, Gondoras Elendila dēla Isildura mantinieku. Te būs Zobens, kurš tika lauzts un nu izkalts no jauna! Būsi man paligs vai kavēklis? Izlem ātri!
Gimlins un Legolass vērās uz savu biedru gluži izbrīnīti, jo šādā omā viņu vēl nekad nebija redzējuši. Viņš itin kā izauga augumā, kurpretim Ēomers saruka sīkāks, un rūķis ar elfu Ara- gorna mirstīgajā vaigā uz īsu mirkli ieraudzīja pavīdam akmens
ķēniņu majestātisko spēku. Vienubrīd Legolass pār Aragorna pieri manīja nozibsnījam baltu liesmu kā mirdzošu kroni.
Ēomers atkāpās, un viņa vaigā iezagās apbrīns. Viņš nolaida lepno skatu. — Nudien savādi laiki, — viņš nomurmināja. — Sapņi un leģendas atdzīvojas uz līdzenas vietas.
— Saki, valdniek, — viņš uzrunāja Aragornu, — kas tevi atvedis šurp? Un kā bija tulkojami tumsas vārdi? Jau sen, kopš Denetora dēls Boromirs aizjāja atbildi meklēt, un zirgs, ko viņam devām ceļa, atgriezās bez jātnieka. Kadu nolemtību tu nes no ziemeļiem?
— Nolemtību, kura izlemt liks, — Aragorns sacīja. — Tengela dēlam Teodēnam vari vēstīt, lūk, ko: viņu gaida karš — vienalga, vai Saurona pusē vai pret viņu. Var gadīties, ka neviens vairs nedzīvos, kā dzīvojis, un maz būs tādu, kas paturēs to, ko par savu sauc. Bet par šim lielajām lietām aprunāsimies vēlāk. Ja rāsies izdevība, es pats pie ķēniņa noiešu. Patlaban man nevaļa un liela steiga, un es lūdzu palīdzību vai, mazākais, vēstis. Tu dzirdēji, ka dzenamies pakaļ orku baram, kurš aizveda līdzi mūsu draugus. Ko vari pavēstīt?
— To, ka vajāt viņus vairs nav vērts, — Ēomers atbildēja. — Orki ir pagalam.
— Un mūsu draugi?
— Uzgājām orkus vien.
—Bet tas nudien ir savādi, — Aragorns noteica. — Vai nokautos pārmeklējāt? Vai starp līķiem nebija neviena, kurš orkam nelīdzinās? Tādi sīkāki, jūsu skatam gluži kā bērni, basām kājām, bet pelēkās drānās?
—Tur nebija nedz rūķu, nedz bērnu, — Ēomers atsacīja. — Visus nokautos saskaitījām un mantību savācām, tad miroņus sakrāvām kaudzē un sadedzinājām, kā rīkojamies allaž. Pelni vēl kūp.
— Runa nav nedz par rūķiem, nedz bērniem, — ierunājās Gimlins. — Mūsu draugi bija hobiti.
— Hobiti? — Ēomers pārvaicāja. — Un kas tie tādi? Tāds sve- šatnlgs vārds.
— Svešāda tauta, tāpēc arī vārds svešāds, — Gimlins atteica. — Bet šie mums bija gaužām dārgi. Rādās, ka jūs te, Rohānā, esat dzirdējuši par vārdiem, kuri sajundija Minastiritu. Tur bija minēts slkaliņš. Šie hobiti ir sīkaliņi.
— Sīkaliņi! — iesmējās jātnieks, kurš stāvēja Eomeram līdzās.
— Sīkaliņi! Bet tie taču ir vien mazļautiņi no ziemeļu sendzies- mārn un bērnu pasakām. Vai mēs senās teiksmās dzīvojam vai te, kur gaiša diena un zaļa zeme?
— Var gadīties, ka abējādi, — sacīja Aragorns. — Jo ne jau mēs paši, bet tie, kas nāks pēc mums, radīs leģendas par laiku, kurā dzīvojam. Tu saki — zaļā zeme? Par to iznāktu varena leģenda, kaut arī tu to min kājām gaišā dienas laikā!
—Laika nav, — jātnieks noteica, par Aragorna vārdiem nelikdamies ne zinis. — Mums jāsteidzas uz dienvidiem, pavēlniek. Lai šie ērmotie savvaļnieki paliek kavējamies savās iedomās! Vai varbūt sasiesim viņus un aizgādāsim pie ķēniņa?
— Esi nu mierā, Ēoten! — Ēomers atsaucās rohāņu mēlē.
— Atstāj mani uz brīdi. Saki, lai ēoreds pulcējas uz takas un gatavojas jāt uz Entavas braslu.
Kaut ko zem deguna murminādams, Ēotens pagājās nostāk un uzrunāja pārējos. Necik ilgi, mustangrimi atkāpās, Ēomeru ar trijotni atstādami vienus.
— Viss, ko tu stāsti, ir savādi, Aragorn, — viņš ierunājās.
— Tomēr tu runā no tiesas, tas skaidrs — mustangrimi nemēdz melus teikt un tamdēļ nav viegli piekrāpjami. Bet tu neesi izstāstījis it visu. Vai nu nepavēstīsi ko vairāk par savu gaitu, lai varu nospriest, kā rīkoties?
— Pirms daudzām nedēļām devos ceļā no Imladrisas, kā tā vārsmās dēvēta, — Aragorns iesāka. — Kopā ar mani bija Minas- tirītas Boromirs. Gāju, lai Denetora dēlam līdzi dotos uz šo pilsētu un palīdzētu turieniešiem karā pret Sauronu. Bet Pulkam, ar kuru kopā mēroju ceļu, bija cits darbs darāms. Par to tagad runāt nevaru. Gendalfs Pelēkais bija mums par vadoni.
— Gendalfs! — Ēomers izsaucās. — Gendalfu Pelēksedzi mustangrimi pazīst, tikai viņa vārds, brīdinu, vairs neder par atslēgu uz ķēniņa sirdi un labvēlību. Viņš laikos, ko cilvēki atminas, šajā zemē ciemojies daudzkārt, nākdams, kad pašam labpatīk — te ik gadalaiku, te pēc gariem gadiem. Un allaž vēstījis ko savādu — kā nule viens otrs runā, piesaucis nelaimi. Un tiesa — kopš vasarā viņš te bija pēdīgo reizi, nekas vairs neiet lāgā. Ap to laiku sākās neraža ar Sarumanu. Pirms tam Sarumanu uzlukojām par draugu, bet tad uzradās Gendalfs un brīdināja, ka Izengarda pošoties piepešam karam. Viņš stāstīja, ka pats esot kā vaņģinieks turēts
Ortankā un tikko izbēdzis, un lūdza palīdzību. Bet Teodēns ij neklausījās, un Gendalfs aizgāja. Teodēnam dzirdot, Gendalfa vardu balsī piesaukt nedomā. Viņš dusmās vai zvēro. Jo Gendalfs paņēma zirgu, vārdā Zibens, pašu vērtīgāko no visiem ķēniņa rumakiem, vislabāko mearasu, kuriem mugurā drīkst sēsties vien mustangrīmu valdnieks. Jo mearasu ciltstēvs bija diženais Ēorla ērzelis, kurš zināja runāt cilvēku mēlē. Pirms septiņām naktīm Zibens atgriezās, bet ķēniņa dusmas nav gājušas mazumā, jo nu zirgs ir mežonīgs un nevienu nelaiž sev klāt.
— Tātad Zibens pats atradis ceļu mājup no tālajiem ziemeļiem, — noteica Aragorns, — jo tur viņi ar Gendalfu šķirās. Bet ak vai! Gendalfs vairs nebūs jātnieks. Viņš iekrita Morijas raktuvju tumsībā un vairs nenāks.
— Bēdīga vēsts, - Ēomers sacīja. — Vismaz man un daudziem, kaut visiem ne — gan redzēsi, ja būsi pie ķēniņa.
— Vēsts ir bēdīgāka, nekā jebkurš šai zemē maz var iedomāties, lai gan gads vēl nebūs galā, kad tā atsauksies skaļi un sapigi, — Aragorns piebilda. — Bet, kad dižajie krīt, sīkajiem nākas nostāties priekšgalā. Mana daļa bija vadīt mūsu Pulku garajā ceļā no Morijas. Nācām caur Loriēnu — par ko tev der izdibināt patiesību, ja vēl grasies vēl kādu vārdu bilst, — un tad daudzas ligas mērojām lejup pa Dižupi līdz Raurosa ūdenskritumam. Tur Boromiru nokāva tie paši orki, ko nokāvāt jūs.
—Tavas vēstis ir īsta bēdu leja! — Ēomers izbailēs iekliedzās. — Dziļš posts šī nāve ir Minastirītai un mums visiem. Viņš bija godavīrs! Visi par viņu labu vien teica. Pie mustangrimiem viņš atklīda reti, jo bez mitas kāvās uz ritu robežām, bet esmu viņu redzējis. Manās acis viņš drizāk līdzinājās straujajiem Ēorla dēliem, nevis drūmajiem Gondoras vīriem un likās tāds, kurš, īstajam laikam pienākot, taptu par savas tautas diženu karavadoni. Bet no Gondoras par šo nelaimi neesam saņēmuši ne vārda. Kad viņš krita?
— Nu jau ceturtā diena, kopš viņš nokauts, — Aragorns atbildēja, — un kopš tas dienas vakara mēs esam ceļā, izgājuši no Tolbrandiras paēnas.
— Kājniekos? — izsaucās Ēomers.
—Jā, tu taču redzi.
Ēomera acis izbrīnā iepletās platas. — Nerimša — tas būs par daudz skopi sacīts, Aratorna dēls, — viņš noteica. — Es tevi saukšu par Lidkāji. Šim treju draugu veikumam būs tapt apdziedātam zem daudzām velvēm. Četrdesmit ligas un vēl piecas jūs esat nomērojuši, iekams ceturta diena vel galā! Siksta ir Elendila cilts! Bet nu, valdniek, ko tu gribi, lai daru? Man jāsteidzas atpakaļ pie Teodēna. Vīriem dzirdot, runāju sargādamies. Tiesa, ka pret Melno zemi vēl neesam atklātu karu sākuši un, ķēniņa ausim pie- placis, dažs labs dod gļēvulīgus padomus, bet karš briest. Mēs nelauzīsim seno savienību ar Gondoru un, kamēr vien gondorieši cīnīsies, viņiem iesim talkā — tā saku es un visi, kas manā pusē. Manā ziņā, Trešā maršala aizbildnībā, ir ritu pierobeža, un no turienes visus mūsu ganāmpulkus un ganus esmu aizraidījis projām aiz Entavas, še atstādams vien sargus un straujus izlūkus.
— Tātad meslus Sauronam jūs nemaksājat? — ieprasījās Gimlins.
— Nemaksājam un savu mūžu neesam maksājuši, — Ēomers atteica, nozibinādams acis, — lai gan man nācis ausis, ka tā tiek izmelots. Pirms dažiem gadiem Melnās zemes pavēlniekam iegribējās par dārgu naudu nopirkt mūsu zirgus, bet mēs tos liedzāmies iztirgot, jo viņš lopiņus liek lietā ļaunos nolūkos. Tad viņš sirodamus uzsūtīja orkus, un tie aizveda, ko nu jaudāja, vienādiņ izraudzīdamies melnus — nu tādu atlicis gaužām maz. Tieši tālab mums ar orkiem tik splvs naids. Bet patlaban lielākā bēda ir Sarumans. Viņš sevi pasludinājis par visas šis zemes virsvaldoni, un nu karojam jau daudzus mēnešus no vietas. Sarumans kalpibā savaņgojis orkus un vilku jātniekus, un ļaunus cilvēkus, un viņš mums nosprostojis Aizu, tā ka, skaties, uzklups mums reizē ij no rītiem, ij vakariem. Nelāgi, kad naidnieks tāds — burvis viņš ij viltīgs, ij kādās tik mākslas nav iepraties, paskatu mainīdams kā cimdus. Runā, viņš staigājot drīz še, drīz tur kā apmetni ietinies večuks, kapuce galvā, it līdzīgs Gendalfam, kā tagadiņ daudziem ataust prātā. Viņa spiegi izsprūk cauri smalkāko tiklu acīm, un viņa nelaimes putniem debesis brīva vaļa. Nezinu, pie kāda gala viss novedis, un sirdi man māc nelāga priekšnojauta, jo tā vien rādās, ka draugi viņam mitinās ne tikai Izengardā vien. Bet, ja būsi ķēniņa namā, pats redzēsi. Nenāksi? Vai es velti ceru, ka esi sūtīts man palīgos šajā šaubu un bēdu stundā?
— Nakšu, kolīdz varēšu, — Aragorns atsaucās.
— Nāc tūliņ! — Ēomers aicināja. — Tādā nestundā Elendila mantinieks ēorlingu spēku krietni vairotu. Šo pašu bridi par Rie- tumemnetu iet vaļā karš, un bīstos, ka tas var beigties mums par sliktu. Nupat, jādams uz ziemeļiem, ceļā devos bez ķēniņa atvēlēs, jo, kamēr esmu projām, viņa namam sargu maz. Tak izlūki mani brīdināja, ka pirms trim naktīm no Austrummūra šurp sācis dzīties orku bars un pa to vidu, viņi vēstīja, esot tādi ar baltajām Sarumana zīmēm. Bažīdamies par to, no kā bīstos vairāk, proti, ka Ortanka noslēgusi savienību ar Tumsas torņiem, vedu turp savu ēoredu, paša saimes vīrus, un pirms divām dienām, krēslai biezējot, orkus panācām teju pie pašas Entu meža robežas. Tur viņus aplencām un vakar rītausmā izcīnījām kauju. Piecpadsmit savējos zaudēju un — ak vai! — ari divpadsmit z!ir- gus. Jo orku bija skaitā vairāk, nekā lēsām. Vēl citi atsteidzās viņiem palīgos no austrumiem, Dižupes viņa krasta. Viņu pēdas viegli uzejamas ziemeļos no turienes. Un vēl citi iztrencās no meža. Dižorki — tāpat ar Izengardas Baltplaukstu — un šie ir stiprāki un niknāki par tiem pārējiem. Tomēr visus pievārejām. Bet nu esam bijuši par daudz ilgi projām. Pēc mums sauc dienvidi un rietumi. Vai nāksi? Redzi — mums ir zirgi bez jātniekiem. Te Zobenam darbs. Jā, un gan rāsies darbs ari Gimlina cirvim un Legolasa lokam, ja viņi man piedos, ko pārsteidzīgi bildu par Meža ķēniņieni. Saciju vien to, ko mēdz runāt visi manas zemes ļaudis, un labprāt uzzināšu, kas man nezināms.
— Paldies tev par laipnajiem vārdiem, — Aragorns atsaucās, — un sirds mani mudina doties tev līdzi, taču nevaru pamest draugus, kamēr cerība vēl nav izdzisusi.
— Cerību vairs nav, — Ēomers norādīja. — Uz ziemeļu robežām tu draugus neatradīsi.
— Tomēr ceļā viņi palikuši nav. Netālu no Austrummūra uzgājām skaidru zīmi, ka tur vismaz viens no viņiem bijis dzīva- jos. Bet starp mūri un pakalniem vairs neatradām it neko, un nebija arī pēdu, kas vestu kur sāņus uz vienu vai otru pusi, ja vien pavisam neesmu pazaudējis pēddziņa izmaņu.
— Tad kas, tavuprāt, ar viņiem lēcies?
— Nezinu. Varbūt nokauti un sadedzināti kopā ar orkiem, bet tā, tu teiksi, nevar būt, un no tā es nebīstos. Varu vien iedomāties, ka pirms kaujas viņi iestiepti mežā — varbūt vēl pirms tam, kad naidniekus ielencāt. Vai vari zvērēt, ka tādā ceļā no jums it neviens netika izsprucis?
—Es zvērētu, ka neizspruka neviens orks, kolīdz viņus pamanījām, — Ēomers sacija. — Līdz mežmalai tikām pirmie, un, ja pēc tam kāds kustonis izlauzās cauri mūsu lokam, orks tas noteikti nebija — ja nu kāds, kam elfu zintis.
—Mūsu draugi bija tērpušies tāpat kā mēs, — Aragorns bilda,
— un jūs mums pajājāt garām gaišā dienas laikā.
— To es biju piemirsis, — Ēomers atzinās. — Grūti it visu ielāgot, kad apkārt brīnumi tik lielā skaitā. Visa pasaule vērtusies savāda. Pļavas, kādas tās pazīstam, roku rokā klimst elfi un rūķi, ļautiņi runājas ar Meža ķēniņieni, un nekas — dzīvajos staigā, un kaujas laukā atgriežas Zobens, kurš lūzis sensenis — vēl iekams mūsu tēvu tēvi tika iejājuši Rohānas robežās! Kā lai cilvēks šādos laikos noprot, ko iesākt?
—Tieši tāpat, kā to nopratis allaž, — Aragorns atteica. — Viss, kas labs vai ļauns bija pērn, tāds ir ari šodien, un nav arī tā, ka pie elfiem vai rūķiem tas būtu viens, bet pie cilvēkiem — gluži kas cits. Cilvēkam lemts labu no ļauna nošķirt — viena alga, vai Zeltmežā vai paša namā.
—Tiesa gan, — Ēomers piekrita. — Tikai es nešaubos nedz par tevi, nedz par to, uz ko mani aicina sirdsbalss. Tomēr nav manos spēkos rīkoties itin tā, kā es vēlētos. Likums liedz man ļaut svešatniekiem pēc patikas klejot pa mūsu zemi, iekams pats ķēniņš nav tiem atvēli devis, un šais briesmu laikos kārtība tapusi bargāka. Ludzu, lai nākat man līdzi no laba prāta, un to jūs nedarīsit. Pagalam negribu uzsākt kauju, kur vesels simts pret trim.
—Diez vai jūsu likums rakstīts šādai reizei, — Aragorns bilda.
— Turklāt kas nu es par svešatnieku — šai zemē jau esmu bijis vairākkārt un ari rohāņu pulka jātniekos, kaut ar citu vardu un citā izskatā! Tevi pašu neesmu saticis, jo esi gados jauns, bet esmu runājis ar Ēomundu, tavu tēvu, un Tengela dēlu Teodēnu. Agrākos laikos it neviens šejienes dižmanis nebutu cilvēkam licis pusratā pamest tādu darbu kā manējais. Mans pienākums, mazākais, ir skaidrs — doties tālāk. Uzklausi, Ēomunda dēls, tev pēdīgi jāizšķiras. Nāc talkā vai ļaunākajā gadījumā laid, lai ejam. Vai raugi īstenot savu likumu. Ja rīkosies tā, būs mazāk vīru, kam atgriezties jūsu karotāju pulkā vai pie ķēniņa.
Bridi klusējis, Ēomers ierunājās. — Mums abiem steiga liela, — viņš sacija. — Manam pulkam zeme deg zem papēžiem, un tavas cerības ar katru stundu rūk mazumā. Lemšu šādi. Varat iet, turklāt aizdošu jums zirgus. Prasu tikai vienu: kad jūsu darbs būs galā vai izrādīsies nepaveicams, kopā ar zirgiem dodieties En- tavai pāri uz Meduseldu, Edorasas pili, kur Teodēns nu mīt. Tā jums bUs viņam pierādīt, ka neesmu lēmis kļūmīgi. Šādi es pats — varbūt pat ar dzīvību — galvoju par jūsu godaprātu. Nepieviliet.
— Nepievilšu, — Aragorns apstiprināja.
Jātnieki varen brīnījās un pārmija ne mazumu neuzticības un šaubu pilnu skatu, kad Ēomers norīkoja liekos zirgus aizdot svešatniekiem, taču vienīgi Eotens iedrošinājās klaji iebilst.
— Lai nu būtu Gondoras cilts kungam, par kādu viņš uzdodas, — viņš noteica, — bet kur gan dzirdēts, ka Rohānas zirgs rūķim dots?
— Nekur, — Gimlins atsacīja. — Un neraizējies — neko tādu neviens savu mūžu nedabūs dzirdēt. Es drīzāk iešu kājām nekā sēdīšos mugurā tik milzīgam lopiņam — ne no laba prāta, ne kurnēdams.
— Bet nu tev jātiek jātniekos, citādi būsi mums par kavēkli, — Aragorns aizrādīja.
— Nāc, sēdēsi man aiz muguras, Gimlin, draugs, — ierosināja Legolass. — Tad viss būs kā klājas — nedz tev nāksies zirgu aizņemties, nedz ar tādu noņemties.
Aragornam klāt tika pievests prāvs, tumšpelēks ērzelis, un viņš uzkāpa tam mugurā. — Zirgam vārdā Llasufels, — Ēomers sacīja. — Lai nu nes tevi viegli un pretim labakam liktenim par to, kāds piemeklējis Garulfu, viņa nelaiķa saimnieku!
I.egolasam tika augumā mazāks un smalkāks, toties nemierīgāks un dedzīgāks zirgs. Tam vārdā bija Arods. Taču Legolass palūdza, lai jātnieki noņem gan seglus, gan pavadas. — To man nevajag, — viņš sacīja, viegli Uzlēca zirgam mugurā, un Arods, mustangrīmiem par pārsteigumu, tūliņ aprima un jātniekam labprāt pakļāvās, klausīdams uz vārda, — tā allaž izturējās visi krietni kustoņi, ar elfu sastapušies. Gimlins tika uzcelts zirgā draugam aiz muguras, un rūķis cieši sagrāba elfu ap vidu, nejuzdamies ne par matu omulīgāk kā Sems Ekušeks, laivā iekāpis.
— Palieciet sveiki, un kaut nu jūs uzietu, ko meklējat! — Ēomers nosaucās. — Atgriezieties, cik drīz vien spēdami, un lai mūsu zobeni iemirdzas kopus gaišumā!
— Es nākšu, — Aragorns apsolīja.
— Un es ari, — Gimlins piebalsoja. — Mums vēl jātiek skaidrībā par ķēniņieni Galadriēlu. Man tev vēl jāierāda laipna runāšana.
— Redzēsim, — Ēomers atsaucās. — Nule izgadījies tik daudz savāda, ka, zem ruka cirvja liegiem cirtieniem mācīdamies daiļai jumpravai dziedāt slavas dziesmas, pārmēru brīnīties vis neiešu. Palieciet sveiki!
Tā nu viņi šķīrās. Strauji kā vējš bija Rohānas zirgi. Kad Gimlins pēc brītiņa pavērās atpakaļ, Eomera pulks jau bija sarucis sīciņš un tālu projām. Aragorns atpakaļ neraudzījās — brāzdamies uz priekšu, viņš pētīja pēdas, zemu pieliecies turpat pie Hasufela krēpēm. Necik ilgi, viņi nonāca līdz Entavai un tur uzgāja otrās pēdas, par ko bija stāstījis Ēomers, — tās veda šurp no austrumiem, no Zemlejas.
Nokāpis no zirga, Aragorns izpētīja zemi, tad atkal ielēca seglos un pajāja gabaliņu tālāk uz austrumiem, turēdamies maliņā un sargādamies izbradāt pēdas. Pēc tam viņš atkal nokāpa no zirga un pārmeklēja zemi, paiedamies atpakaļ, tad uz priekšu.
— Nekādu lielo jaunumu te nav, — viņš atgriezies pavēstīja. — Pēdas sajaukušās ar tām, ko atgriezdamies atstājuši jātnieki, turpceļā laikam jājuši tuvāk upes krastam. Bet tās, kuras ved uz austrumiem, ir svaigas un skaidras. Nekas neliecina, ka te kāds būtu gājis uz otru pusi, atpakaļ uz Andulnu. Tagad jāsim lēnāk un pārliecināsimies, ka nekur sāņus nedz pēdas atzarojas, nedz kāds soli spēris. Te orki jau droši zinājuši, ka pakaļ dzenas vajātāji, un, jādomā, būs raudzījuši aizstiept gūstekņus projām, iekams tiek panākti.
Kamēr viņi tā jāja, debesis apmācās. Pāri Zemlejai atpeldēja zemi, pelēki mākoņi. Sauli aizklāja migla. Aizvien tuvāk vīdēja Fangorna mežainās nogāzes, kas, saulei slīgstot uz vakariem, pamazām satumsa. No pēdām, kas aiztecētu pa labi vai pa kreisi, nebija ne miņas, toties ik pa laikam viņi pajāja garām te vienam, te otram orkam, kas gulēja, skriedams pakritis ar pelēkspalvotas bultas caururbtu muguru vai rīkli.
Beidzot pret novakari viņi nonāca mežmalā un turpat aiz pirmajiem kokiem norā uzgāja lielu sārta vietu — pelni bija vēl karsti un dūmoja. Līdzās sārtam prāvā grēdā bija sakrautas bruņ- cepures un krekli, sadragāti vairogi, pārlūzuši zobeni, loki, bultas un citi kaujas piederumi. Pašā vidū, uz mieta uzsprausta, rēgojās prāva goblina galva, kam uz sadragātās bruņccpures vēl bija saskatāma baltā zlmotne. Gabaliņu atstatu, netālu no upes vietā, kur tā strauja iztecēja no meža, vīdēja kapukalns. Tas bija svaigi uzbērts — izrakņāto augsni klāja nesen plēstas velēnas, un visapkārt pauguram zemē bija sadurti piecpadsmit šķēpi.
Aragorns kopā ar biedriem plašā lokā parmeklēja kaujas lauku, bet dienas gaisma dzisa, un drīz pār zemi nolaidās blāvs un miglains vakars. Satumsa nakts, un viņi vēl nebija uzgājuši it nekādas Merija un Pina pēdas.
— Mēs te vairs neko neiespējam, — Gimlins noskumis sacīja. — Cik mīklu neesam dabūjuši minēt, iekams nonācām līdz Tolbrandirai, bet šo atšķetināt visgrūtāk. Es teiktu, ka hobitu apsvilušie kauliņi nu guļ vienā jūklī ar tiem, kas no orkiem. Smagi to būs dzirdēt Frodo, ja viņš to maz piedzīvos, un smagi būs arī vecajam hobitam, kurš gaida Rivendellā. Elronds negribēja, lai viņi nāk līdzi.
— Bet Gendalfs neiebilda, — Legolass ieteicās.
— Bet Gendalfs pats izlēma nākt un izrādījās pirmais, kurš aizgāja pazušanā, — Gimlins atsacīja. — Nojauta viņu pievīla.
— Gendalfa padoms nepavisam neizrietēja no paredzējuma, ka viņš pats vai citi būs drošībā, — Aragorns aizrādīja. — Ir darbi, ko labāk sākt, nevis nemaz klāt neķerties, kaut arī gals var būt nelāgs. Bet es no šīs vietas vēl projām nedošos. Tik un tā mums še jānogaida līdz rīta gaismai.
Gabaliņu nostāk no kaujas lauka viņi ierīkojās uz naktsguļu zem ražena koka — tas izskatījās pēc kastaņas, tomēr zaros aizvien vēl karājās itin daudz platu un sabrūnējušu pērno lapu — kā izkaltušas plaukstas ar gariem, izplestiem pirkstiem —, un tās sērigi čabēja nakts vējā.
Gimlins nodrcbinājās. Līdzi viņiem bija tikai katram viena sega. — Iekursim uguntiņu, — viņš ieteicās. — Lai kādas briesmas, man par to vairs nekas. Lai orki nāk vai stāvgrūdām kā naktstauriņi uz sveci!
— Ja tie nabaga hobiti vēl klimst pa mežu, varbūt panāks šurp uz uguni, — Legolass ieminējās.
— Un varbūt atskries vēl citi, ne orki vai hobiti vien, — Aragorns piebilda. — Tepat, rau, nodevēja Sarumana kalnu robežas. Un ari Fangorna mežmala, un runā, ka šiszemes kokiem esot bīstami skaities klāt.
— Bet mustangrimi te vakar sakūra milzu sārtu, — Gimlins atgādināja, — un kokus malkai gāzuši, re! Tomēr nakti pēc tam pārlaida droši, kad bija padarījuši, kas darāms.
— Viņu bija skaitā daudz, — Aragorns sacīja, — un no Fan- gorna dusmām viņiem nebija ko bīties, jo mustangrimi še uzklīst reti un zem koku jumola nestaigā. Bet mūs, lēšu, ceļš vedis pašā meža biezokni. Tālab sargieties! Dzīvā kokā necērtiet!
— Bez tā it labi varam iztikt, — Gimlins teica. — Jātnieki atstājuši gana daudz šķilu un zaru, un ari kritušu koku te, cik uziet. — Viņš pagājās nostāk, lai salasītu iekuru, tad noņēmās, sārtu kraudams un uguni kurdams, kamēr Aragorns klusēdams sēdēja, ar muguru pret vareno koku atslējies, dziļi domās iegrimis, bet I.egolass kā vientulis stāvēja norā, vērdamies meža necaurredzamajā tumsā, paliecies uz priekšu, itin kā ieklausītos tālīnos saucienos.
Kolīdz rūķis bija iekūris sīku, spožu uguntiņu, visi tris saspiedās tai apkāri un sasēdās ciešā lokā, aizēnodami gaismiņu ar apmetņos ievīstītajiem stāviem. Legolass pavērās augšup — uz zariem, ko koks pleta viņiem virs galvas.
— Paskat! — viņš ieminējās. — Kokam par uguntiņu prieks!
Var jau būt, ka dejojošās ēnas vīla acis, bet visi tris skaidri
redzēja, ka zemākie zari itin kā aizliecas te tā, te citādi, lai iekārtotos virs liesmām, bet paši augšējie noslīgst lejāk, un sabrū- nējušās lapas nu bija izslejušās stingras uh berzējās cita gar citu kā nosalušas, vēja aprautas rokas, siltumā gozēdamās.
Viņi apklusa, jo tumšais un nezināmais mežs, tepat līdzās melnēdams, piepeši atklājās dižens un apcerīgs, noslēpumā tītu domu pilns. Pēc brītiņa Legolass ierunājās no jauna.
— Seleborns teica, lai Fangornā dziļi neejam, — viņš atgādināja. — Vai zini, Aragorn, kālab tā? Kas tie par nostāstiem, ko Boromirs bija par mežu dzirdējis?
—Esmu dzirdējis daudz teiksmu gan Gondorā, gan cituviet, — Aragorns atbildēja, — bet, nebūtu Seleborns tā pieteicis, es tās uzlūkotu vien par pasakām, ko ļaudis sadomājuši, kad patiesā zināšana gājusi mazumā. Man bija prātā pavaicāt tev, kur te patiesības grauds. Un, ja to nezina mežu elfs, kā lai atbildēt zina cilvēks?
— Tev ceļot iznācis tālāk nekā man, — Legolass atteica. — Savā zemē par to it neko neesmu dzirdējis, vien dziesmas, kurās dziedāts par to, kā orodrimi, ko cilvēki dēvē par entiem, še sendienās mituši, jo Fangorns ir vecs — par vecu to uzlūko pat elfi.
— Jā, vecs gan, — Aragorns piekrita, — tikpat vecs kā mežs pie Kapukalniem, tikai šis ir daudz lielāks. Elronds apgalvo, ka tie abi esot rada — pēdējās saliņas, kas atlikušas no Sendienu varenajiem mežiem, kuros Pirmdzimtie klejoja, kamēr cilvēki vēl nebija atmodušies. Tomēr Fangornam ir pašam savs noslēpums. Kāds — to es nezinu.
— Un es ij zināt negribu, — ierunājās Gimlins. — Manis dēļ tik lai nekas no tā, kas Fangornā mitinās, netiek uzjundīts!
Tad viņi izvilka lozes, lai noteiktu, kādā kārtībā stāvēt sardzē, un pirmajam kārta krita Gimlinam. Pārējie nolikās gulēt. Teju acumirkli uzmācās miegs. — Gimlin! — Aragorns pussnauda uzsauca. — Ielāgo, ka no dziva koka Fangornā bīstami cirst gan zarus, gan žagariņus. Bet, sausu malku meklēdams, tālu neej. Labāk lai sārts izdziest. Ja vajag, sauc mani!
To pateicis, viņš iemiga. Legolass jau gulēja pavisam nekustīgs, skaistās rokas sakrustojis uz krūtīm, acīm vaļā, kavēdamies pa pusei nakts tumsas īstenībā, pa pusei dziļā sapņojumā, kā elfi paraduši. Gimlins kņūpus notupās pie uguns, īkšķi domīgi vilkdams pār cirvja asmeni. Iešalcās koks. Nekas cits nebija saklausāms.
Pēkšņi Gimlins pacēla galvu un pašā ugunskura gaismas loka malā ieraudzīja vecu, salīkušu vīru, kurš stāvēja, balstīdamies uz spieķa, ietinies lielā apmetnī, platmalotu cepuri pār acīm novilcis. Gimlins pielēca kājās, pirmajā bridi no pārsteiguma neattapis pat iekliegties, lai gan acumirklī viņam prātā nozibsnīja doma, ka Sarumans viņus pieķēris. Tik negaidīti sakustējies, rūķis uzrāva no miega arī Aragornu un Lcgolasu, tie pietrūkās sēdus un ieplēta acis. Večuks nedz bilda vārdu, Viedz deva kādu zīmi.
— Ko varam tavā labā darīt, tēvs? — Aragorns noprasīja, pielēkdams kājās. — Nāc un sasildies, ja salst! — Viņš spēra soli uz priekšu, bet no večuka vairs nebija ne miņas. Vietā, kur viņš bija stāvējis, nebija ieraugāmas nekādas pēdas, un tālāk kur aizklīst viņi neiedrošinājās. Mēness bija norietējis, un nakts — sa- tumsusi melna kā piķis.
Piepeši Legolass iesaucās: — Zirgi! Zirgi!
No zirgiem nebija ne vēsts. Tie bija izrāvuši mietiņus un pazuduši. Labu laiku visi tris ceļabiedri stāvēja nekustīgi un klusi, jaunās nelaimes satriekti. Virs galvas plājās Fangorna zaru velves, un līdz rohāņiem, viņu vienīgajiem draugiem šajā plašajā un briesmu pilnajā zemē, bija mērojamas neskaitāmas ligas. Tā stāvēdami, viņi itin kā sadzirdēja naktī tālu projām nozviedza- mies zirgus. Tad viss atkal bija klusu — tikai salti šalkoja vējš.
—Tā, projām ir, — Aragorns pēdīgi noteica. — Ne atradīsim, ne notversim, tā ka, ja vien neatgriezīsies no brīva prāta, mums nāksies iztikt bešā. Ceļā devāmies kājām, un tās mums vēl ir.
— Kājas! — Gimlins izsaucās. — Iet ar tādām vēl varētu, bet māgā tak nebāzīsim! — Iesviedis liesmās drusku malkas, viņš sa- kņupa turpat blakus ugunskuram.
— Vēl pirms dažām stundām tevi tik tikko piedabūjām sēsties mugurā Rohānas zirgam, — Legolass iesmējās. — Galā no tevis tomēr iznāks jātnieks.
— Diez vai man būs izdevība par tādu izmācīties, — Gimlins norūca.
— Ja gribat zināt, kas man prātā, — pēc brītiņa rūķis ieminējās, — man rādās, tas bija Sarumans. Kurš gan cits? Atminaties, ko Ēomers teica: viņš staigā drīz še, driz tur kā apmetni ietinies večuks, kapuce galvā? Tādi bija tie vārdi. Viņš mūsu zirdziņus ir aizvedis vai aiztramdījis, un te nu mēs esam. Ar to nelaimes vēl nebeigsies, ielāgojiet, ko saku!
— Ielāgošu, — Aragorns atsaūcās. — Bet es ielāgoju arī to, ka večukam galvā bija cepure, ne kapuce. Tomēr, manuprāt, tev taisnība, un te mums draud briesmas gan naktī, gan dienā. Taču pagaidām nekas cits mums neatliek — vien atpūsties, kamēr varam. Tagad es kādu brīdi pastāvēšu sardzē, Gimlin. Man vairāk nekā miegs vajadzīgs laiciņš pārdomām.
Nakts vilkās gausi. Aragorna vietā stājās Legolass, tad Le- golasu nomainīja Gimlins, un sardzes stundas aizritēja. Taču viss bija mierīgi. Večuks vairs neparādījās, un zirgi neatgriezās.