Izgājuši cauri sagrautajai ejai, viņi uzrāpās uz atlūzu grēdas un pavērās uz melno Ortankas klinti un tās daudzajiem logiem — postažas vidū tā aizvien slējās draudpilna. Odeņi nupat teju bija aizplūduši. Vietumis vēl vidēja melnas, ar sanesām un drazām pilnas plančkas, tomēr loks pa lielākai daļai atkal bija pārredzams: tur plājās dubļi, stāvgrūdām blīvējās gruveši, rēgojās nomelnējušas bedres un te šur, te tur slējās stabi un pīlāri, kā piedzēruši greizi aizgrīļojušies. Izpostitās bļodas malās bija saradušies vareni krāvumi un nogāzes, it kā tur pāri būtu trie- kusies vētra, klinti šķēpelēs dragādama, bet tālāk zaļā, līkumotā ieleja ieskrēja garā aizā, ko ieskāva kalnu melnie taustekļi. Postažas viņā pusē starp gruvešiem kustējās jātnieki — viņi tuvojās no ziemeļpuses un bija jau gandrīz līdz Ortankai tikuši.
— Rau, kur Gendalfs un Teodēns ar savējiem! — Legolass iesaucās. — Iesim preti!
— Tikai skatieties, kur kāju liekat! — Merijs brīdināja. — Te vaļīgu plākšņu, cik uziet. Ja nepiesargās, sasveras un iegāž bedrē.
Viņi prātīgi devās uz priekšu pa ceļu, kurš senāk bija vedis no vārtiem uz Ortanku. Tā plāksnes bija saplaisājušas un apglumējušas. Jātnieki, pamanījuši viņus tuvojamies, apstājās klints paēnā gaidīdami. Gendalfs pajāja pretim.
— Raugi, mēs ar Kokubārzdu šo to aizraujošu esam pārsprieduši un šo to ari izsprieduši, — viņš pavēstīja, — un visi esam dabūjuši mazuliet atpūsties, jo tieši tā mums trūka. Nu atkal der ķerties pie lietas. Būsit taču ari jūs elpu atvilkuši, ko? Iestiprinājāties?
— Kā citādi! — Merijs atteica. — Taču mēs no sākta gala spriedām itin kā pa miglu vien. Toties uz Sarumanu vairs neturam tik ļaunu prātu kā pirmiņ.
— No tiesas? — Gendalfs brīnījās. — Nu, ar mani tā vis nav. Tagad, iekams doties projām, man vēl pēdējais darbiņš paveicams — uz atvadām gribu Sarumanu apraudzīt. Bīstami gan, un droši vien jēgas nekādas, tomēr, kas darāms, — darāms. Nāciet līdzi, ja labpatīk, tikai turiet acis vaļā! Un bez kumēdiņiem! Nav īstais brīdis.
— Es iešu, — Gimlins pieteicās. — Gribu viņu redzēt un izdibināt, vai jus abi no tiesas esat tik līdzīgi.
— Un diez kā tu to izdibināsi, rūķa kundziņ? — Gendalfs atsvieda. — Sarumans, ja vien sadomās tevi apmāt, tavās acis it viegli pārgrozīsies par manu līdzinieku. Un vai tu esi gana gudrs, lai nomanītu visas viņa viltības? Nu, to mēs varbūt redzēsim. Kazi, viņš kautrēsies rādīties, kur tik daudz dažādu skatītāju klāt. Lai gan entus norīkoju acis nerādīties, tālab var gadīties, ka pierunāsim viņu laukā iznākt.
— Ko tad viņš mums var padarit? — Pins ieprasījās. — Šaus un no logiem uguni šļāks? Vai pa gabalu noburs?
— Visticamāk, to pēdCjo darīs, ja tu nepiesargādamies akurāt uz durvīm jāsi, — Gendalfs sacīja. — Bet, ko viņš iesāks vai pasākt raudzīs, nevienam nav zināms. Stūrī iedzītam meža zvēram klāt iet ir bistami. Un, kas Sarumanam pa spēkam, jūs pat iedomāties nespējat. Sargieties no viņa balss!
Viņi nonāca Ortankas pakājē. Tornis bija piķa melns, un klints spīguļoja, itin kā būtu valga. Daudzajām akmens skaldnēm šķautnes bija tik asas kā nule kaltas. Par entu negantajām dusmām liecināja vien pāris skrambas un sīkas akmens drumslu plēksnltes, kas gulēja turpat zemē.
Austrumpusē starp diviem milzīgiem stabiem augstu virs zemes tumsa varenas durvis, bet virs tām — sadragāts logs ar balkonu, kam apkārt dzelzs margas. Lidz durvju slieksnim veda divdesmit septiņi plati pakāpieni, ko nezināmas rokas bija iztēsušas no tā paša melnā akmens. Citas ieejas tornī nebija, taču klintī kā dziļas šaujamlūkas bija izcirsti daudzi šauri un augsti logi, kas radžu gludenās sienas klāja kā piemiegti redzokļi.
Kāpņu lejasgalā Gendalfs un ķēniņš nokāpa no zirgiem. — Iešu augšā, — Gendalfs bilda. — Ortankā esmu jau bijis un zinu, kas man tur draud.
— Es ari iešu, — ķēniņš pieteicās. — Esmu vecs un no briesmām, lai kādām, vairs nebīstos. Gribu runāt ar naidnieku, kurš man tik gauži darījis. Eomeram būs nākt man līdzi un pieraudzlt, lai sirmgalvim kāja kur neaizmetas.
— Kā vēlies, — Gendalfs piekāpās. — Man līdzi lai nāk Aragorns. Pārējie lai gaida pie kāpnēm. Tur stāvēdami, viņi dzirdēs un redzēs gana labi, ja būs ko dzirdēt un redzēt.
— Nekā nebija! — Gimlins iesaucās. — Mēs ar Legolasu negribam pa gabalu lūkoties. Mēs te vieni paši savus ļaudis pārstāvam. Mēs ari iesim līdzi.
— Labi, nāciet! — Gendalfs atvēlēja un, to teicis, kāpa augšup. Teodēns turējās viņam blakus.
Rohānas jātnieki, sastājušies abpus kāpnēm, seglos nemierīgi dīdījās. Viņi aizdomīgi vērās uz vareno torni, itin kā baiļodamies, ka tas varētu valdniekam sazin ko ļaunu nodarīt. Merijs un Pīns nosēdās uz apakšējā pakāpiena, juzdamies gan pagalam nenozīmīgi, gan neaizsargāti.
— Pusjūdze pa zampu no šejienes lidz vārtiem! — Pins nomurmināja. — Kaut es varētu nemanīts aizšmaukt atpakaļ, uz sardzes kambari! Ko te līdām? Neaicināti atspērāmies.
Nostājies pie Ortankas durvīm, Gendalfs piesita pie tām ar savu zizli. Durvis dobji nodunēja. — Saruman, Saruman! — viņš skaļi un pavēloši iesaucās — Saruman, nāc laukā!
Labu laiku atbildes nebija. Tad pie loga virs durvīm nošķin- dēja slēgi, bet tumsā neviens nebija saskatāms.
— Kas tur ir? — atskanēja balss. — Ko gribat?
Teodēns satrūkās. — To balsi es atminu, — viņš teica, — un lai lāsts pār to dienu, kad tajā ieklausījos.
— Ej un dabū rokā Sarumanu, ja reiz esi viņam par sulaini tapis, Grima Cermēle! — Gendalfs uzsauca. — Un nekavējies — laiks mums dārgs!
Logs aizcirtās. Viņi gaidīja. Piepeši ierunājās cita balss — klusa un dziedoša, jau paša glāsmainā skanējuma dēļ burvīgi valdzinoša. Tie, kuri šajā balsī nepiesargādamies klausījās, pēcāk reti atminējās vārdus, ko dzirdējuši, un, ja atminējās, brīnījās, jo tad tie rādījās bijušo spēku zaudējuši. Lielākoties atmiņā palika vien tas, eik tīkami bijis balsī klausīties — it viss, ko tā stāstīja, šķita gaužām gudrs un pamatots, un sirdī tūliņ modās dedzīga vēlme ar runātāju būt vienisprātis, tādējādi itin kā pašiem par vienlīdz gudriem topot. Citas balsis šai iepretim rādījās ķērcošas un prastas, un, ja kāds tomēr pamanījās ko bilst, valdzinājuma varā kritušajiem sirdi tūliņ iesvēlās dusmas. Vieni pamira tikai uz to bridi, kamēr paši tika uzrunāti, un, kad balss ņēmās citiem ko stāstīt, smaidīja gluži kā ļaudis, kuri jau zina, kas triku meistaram padomā, un noskatās, kā nezinātāji tikai blenž, no brīnumiem vai ragā sasaluši. Daudzus apbūra pats glāsmainais skanējums vien, bet no tiem, kuri balsij krita par īsteniem upuriem, burvestība neatkāpās pat tad, kad viņi jau bija tālu projām — liegā balss nerimtīgi skanēja viņiem ausīs, čukstēdama un sazin uz ko skubinādama. Bet vienaldzīgajos nepalika it neviens — visiem nācās gaužām smagi piepūlēt prātu un gribu, cik nu pašiem tas bija pa spēkam, lai turētos pretim balss iedvestajiem lūgumiem un rīkojumiem.
— Jā? — balss lēnprātīgi iedūdojās. — Vai nu patiesi par varītēm vajadzēja manu mieru traucēt? Vai neļausiet man ne brīdi atpūtas nedz nakti, nedz dienu? — Izklausījās pēc labsirdīgas dvēselītes, kuru sāpinājuši nepelnīti pāridanjumi.
Visi pārsteigti pavērās augšup, jo nevienu nākam nebija dzirdējuši, un, pie margām turēdamies, tur slējās stāvs, lejup norau- dzidamies: tas bija sirmgalvis, ietinies liela apmetnī, kura krāsa bija grūti nosakāma, jo tā mainījās, kolīdz vērotāji vai pats sirmgalvis pakustējās. Seja viņam bija iegarena, piere — augsta, acis — dziļi iegūlušas un tumšas, un skatiens nebija viegli izdibināms, lai gan nule tas lejup vērās nopietns, labestīgs un nedaudz gurdens. Mati un bārda večukam bija balti, bet ūsās un pie deniņiem vēl vīdēja melnas šķieznas.
— Līdzīgs gan, tomēr citāds, — Gimlins nomurmināja.
— Bet paga, — liegā balss turpināja. — Vismaz divus nojums es zinu vārdā saukt. Gendalfu es pazīstu par daudz labi, lai kaut cik cieši ceretu, ka viņš še nācis palīdzīgu roku vai padomu meklēt. Bet kā lai tevi, Rohānas zemes valdniek Teodēn, nepazīstu pēc dižciltīgā ģerboņa un vēl jo vairāk pēc gaišā vaiga, kurā Ēorla nama asins nolasāma! Ak, trīskārt izslavētā Tengela cildenais dēls! Kamdēļ nenāci drizāk un kā draugs? Tik gauži esmu alcis ar tevi sastapties, vakarzemju varenāko ķēniņ, un jo sevišķi pēdējos gados, lai pasargātu tevi no neprātīgiem un ļauniem padomiem, kas tevi apmājuši! Kazi, vēl viss nav novēlots? Par spiti paridarijumiem, kurus esmu cietis un kuros Rohānas viri, par nelaimi, savu roku pielikuši, es tomēr tevi glābšu no posta, kas nāk arvien tuvāk, ja tu nenogriezlsies no ceļa, kuru iet esi sācis. Nu tikai es spēju tev līdzēt — cits neviens.
Teodēns pavēra muti, itin kā teikt ko gribēdams, bet neizteica ne vārda. Viņš pavērās augšup, uz Sarumanu, kura melnās acis svinīgi raudzījās ķēniņam pretim, tad uzmeta skatu Gendalfam, kas stāvēja viņam līdzās, un saminstinājās. Gendalfs viņam nedeva ne mazāko zīmi, tikai slējās stings kā akmens, it kā gaidīdams kādu aicinājumu, kurš vēl nebija izskanējis. Jātnieki, Sarumana vārdus noklausījušies, sakustējās, pulku pāršalca atzinīga murdoņa, bet tad ari viņi sastinga pamiruši kā visi, ko burvestība ķērusi. Viņiem iešāvās prātā, ka Gendalfs ar valdnieku savu mūžu nav runājis tik taisnprātīgi un goddevīgi. Tagad viņa izturēšanās pret Teodēnu rādījās pagalam skarba un pašlepna. Un sirdi viņiem iezagās šaubu ēna — bailes no briesmīga gala, no tumsas, kurā Rohāna izputēs, Gendalfa padomos klausīdamās, kamēr Sarumans stāvēja pie durvīm, kuras uz glābiņu veda, turēdams tās puspavērtas, lai gaismas stariņš cauri tiktu. Iestājās smags klusums.
To negaidīti pārtrauca rūķis Gimlins. — Šis nu ir burvis, kuram vārdi ar kājām gaisā sagrozās, — viņš noburkšķēja, sagrābdams cirvja kātu. — Ortankas mēlē palīdzība nozīmē postu un glābiņš — nomaitāšanu, tas nu ir skaidrs. Bet mēs neesam lūgties šurp nākuši.
— Mierā! — Sarumans iesaucās, un uz vienu acumirkli balss viņam vairs nebija tik vēlīga un acis iezibsnījās, bet tūliņ atkal apdzisa. — Ar tevi, Gimlin, Gloina dēls, es pagaidām nerunāju, — viņš teica. — Tava zeme ir tālu projām, un šejieniešu likstas uz tevi neattiecas. Bet ne jau tu pats ar savu galvu izprātoji, kā te iepīties, tālab es neiešu tevi vainot par to, ko esi še sastrādājis — nešaubos, drosmi lietā likdams. Bet, lūdzams, ļauj man pirmāk izrunāties ar Rohānas ķēniņu, manu nāburgu, kas reiz man draugs bijis. Ko teiksi, ķēniņ Teodēn? Vai slēgsi ar mani mieru un pieņemsi palīdzību, ko visas manas ilgajos gados krātās zināšanas tev var sniegt? Vai liksim prātus kopā, kad nestunda draud, un dziedēsim brūces ar labu gribu, lai zemes mums abiem uzziedētu krāšņākos ziedos nekā jelkad?
Teodēns joprojām cieta klusu. Vai viņš nokāvās ar dusmām vai šaubām, neviens nezināja teikt. Ierunājās Ēomers.
— Uzklausi mani, valdniek! — viņš teica. — Nu mēs nomanām briesmas, par kādām brīdināti tikām. Vai uzvarai pretim mēs būtu jājuši vien tālab, lai pēcgalā, mutes ieplētuši, stāvētu un klausītos, ko stāsta sagrabējis melis, kurš šķelto mēli medū apmērcējis? Tā lamatās iekļuvis vilks uz dzinējsuņiem runātu, ja vien jaudātu. No tiesas — kādu palīdzību viņš tev var sniegt? Viņš alkst tik pēc viena — no sava soda izbēgt. Bet vai tu ļausies runas vest ar to, kurš tik izmanīgs bijis ij kā nodevējs, ij slepkavnieks? Atminies Teodredu, kas pie brasla krita, un Hāmas kapu Helma dzīlē!
—Ja reiz par indē mērcētām mēlēm runājam, ko teiksim par tavējo, čūskulēn? — Sarumans iesaucās, un nu bija skaidri redzams, ka viņš dusmās zvēro. — Bet paga, Ēomer, Ēomunda dēls! — viņš atgidies atkal ierunājās glāsmaini. — Katram savs. Tu esi drosmīgs cīnītājs un tāds esi augstā godā celts. Atņem dzīvību tiem, kurus tavs valdnieks par ienaidniekiem nokrusti, un esi mierā. Nejaucies lietās, par ko tev sajēga maza. Bet, kazi, ja par ķēniņu tapsi, sapratīsi, ka viņam draugus der rūpīgi izraudzīties. Sarumana draudzību un Ortankas spēku ar vieglu roku aizmest nedrikst, lai kāds rūgtums — īstens vai iedomāts — sirdī perinātos. Virsroku esat guvuši kaujā, nevis karā, turklāt palīgi te jums bija tādi, ar kādiem uz priekšu vairs rēķināties nevarat. Nākamreiz Meža tumsa tiklab var nostāties jums pašiem pie durvīm — tā-ir gražīga, bezjūtīga un cilvēkus mīlēt vis neies. Bet, mīļo Rohānas valdniek, vai tālab, ka drosminieki kaujā krituši, es būtu par slcpkavnieku saucams? Ja reiz tu karā dodies — gluži bez iemesla, jo es neko tādu negribēju, — karotāji ies bojā. Bet, ja tamdēļ es par slepkavnieku topu, viss Ēorla nams ir asinīm nošķiedies, jo kāvušies viņi daudzos karos un uzbrukuši daudziem, kas viņiem pretim turējušies. Tomēr ar dažiem viņi pēcāk mieru noslēdza, kaut vārdos vien, tomēr tie darbus mēdz apvaldīt. Saki nu, ķēniņ Teodēn, vai slēgsim mieru un būsim draugi — tu un es? Mums te teikšana.
— Mieru slēgsim, — Teodēns pēdīgi izvēla pār lūpām neskaidri un par varītēm. Vairāki jātnieki uzgavilēja. Teodēns pacēla roku. — Jā, mieru mēs slēgsim gan, — viņš atkārtoja, tagad pavisam droši. — Nu mums būs miers, kad tu un visi tavi darbi izputējuši, un arīdzan tie darbi, ko perinājis tavs kungs, kuram esi mūs nodevis. Tu esi melis, Saruman, un cilvēkiem par samaitāšanu. Tu stiep man pretim roku, bet es nomanu vien Mordoras ķetnas nagu. Nežēlīgu un saltu! Pat ja tavs karš pret mani būtu taisns bijis — un tāds tas nebija, jo, bijis tu pat desmitkārt viedāks par mani, tev nebūtu varas pār mani un to, kas man pieder, kā biji vēlējies, — pat tad kas tev sakāms par lāpām, ko iededzi Rie- tumfoldē, un bērniem, kuri tur bez dzīvības guļ? Un viņi gabalos sacirta Hamas miesas pie Ragburgas vārtiem, kad viņš jau miris bija. Kad tu cilpā karāsies pie sava loga paša vārnām par prieku, es būšu noslēdzis mieru ar tevi un Ortanku. Tas tev no Ēorla nama. Diženu vīru necils mazdēls esmu, tak pirkstus tev laizīt neiešu. Roklaižas meklē kur citur! Taču bistos, ka balss tev zaudējusi burvju varu.
Jātnieki iztrūkušies pavērās uz Teodēnu kā piepeši no miega pamodušies. Pēc Sarumana glāsmainas dūdošanas kunga balss viņiem ausīs ķērkstēja kā veca kraukļa brēkatas. Bet Sarumans uz bridi dusmās zaudēja apvaldu. Viņš pārkārās margām pāri, itin kā ķēniņam ar zizli iebelzt tīkodams. Dažam piepeši norēgojās, ka uz balkona šūpojas čūska, grasldamās uzbrukt.
— Cilpas? Vārnas? — viņš šņāca, un visi notrīsēja, tik baismīgu pārvērtību redzēdami. — Prātu esi izkūkojis? Ēorla nams!? Tas tak nav nekas cits kā ar salmiem pārjumts šķūnis, kur bur- laki pietempjas, smirdoņā satupuši, bet viņu sīkie izdzimteņi suņiem pa vidu uz klona vārtās! Pēc pašiem karātavas brēc, jau kur tas laiks. Bet cilpa jau gatava, savilksies pamazām vien, lidz galā būs cieša un stingra. Karājies, ja gribi! — Tad balss atkal pārgrozījās, jo viņš palēnām savaldījās. — Nezinu, kālab tik pacietīgi ar tevi te runājos. Jo man nevajag ne tevis, ne tavu rikšotāju saujiņas, kas tikpat naski kājas ņem pār pleciem, kā palīgos steidz, Teodēn Zirgvaldi. Ilgs laiks aizritējis, kopš es tev piedāvāju ko tādu, ko neesi nedz pelnījis, nedz novērtēt jēdz. Nule to pašu piedāvājumu izteicu vēlreiz, lai tie, ko maldinājis esi, skaidri redzētu ceļus, kas priekšā pašķiras. Tu man pretim svied draudus un paļas. Lai būtu. Tad vāķies atpakaļ uz savam žagaru būdām! Bet tu, Gendalf! Tevis dēļ man gan sāp sirds, samanīdama tavu kauna nastu. Kā nākas, ka tu spēj ciest ar tādām padibenēm biedroties? Jo tu esi lepnu ļaužu, Gendalf, un ne velti, jo prāts tev cildens un acis spēj dzīlēs ieskatīties un tālu redzēt. Vai patiesi pat tagad tu manā padomā neieklausīsies?
Gendalfs sakustējās un pavērās augšup. — Vai tad pēdējoreiz, kad tikāmies, tu būtu ko piebilst piemirsis? — viņš apvaicājās. — Vai varbūt kādus vārdus gribi atpakaļ ņemt?
Sarumans bridi klusēja. — Atpakaļ ņemt? — viņš brīnījās, itin kā nesapratis. — Atpakaļ ņemt? Iedrošinājos padomu dot tevis paša labā, bet tu ij klausīties negribēji. Lepns tu esi, un padomos klausīties tev nepatīk, jo pats, nav vārdam vietas, esi pilnu pūru gudrības piekrājis. Bet tai reizē tev, manuprāt, misējās, kad manus nodomus par ļauniem iztulkoji. Laikam, pārlieku dedzīgi kārodams tevi pārliecināt, zaudēju apvaldu. Un to es jo cieši nožēloju. Jo neba es no ļauna prāta ne toreiz, ne tagadiņ, kaut tu pie manis atgriezies kopā ar varmākām un tumsoņām. Kā gan es to spētu? Vai mēs abi neesam no augstas un senas kārtas, par kuru lieliskākas nav visā Viduszemē? Draugos būdami, abi būsim vienlīdz ieguvēji. Vienotiem spēkiem mēs vēl daudz varam paveikt, lai to, kas pasaulē greizi nogājis, uz labu vērstu. Meklēsim saprašanos un izmetīsim no galvas šos sikļautiņus! Lai viņi gaida, lidz izlemsim, kas un kā! Kopus labuma vārdā es esmu gatavs piemirst, kas bijis, un tevi uzņemt. Vai neapspriedlsimies? Vai neuzkāpsi pie manis?
Vēlreiz izmisīgi raudzīdams sakopot spēkus, Sarumans savos vārdos iesvēla tik neatvairāmu varu, ka neviens, kurš tos dzirdēja, nepalika vienaldzīgs. Tikai nu burvestība bija pavisam citāda. Tagad labestīgs ķēniņš maigi bāra nogrēkojušos ministru, kuru tomēr karsti mīlēja. Bet pārējiem tur nebija daļas: viņi itin kā pa durvju spraugu noklausījās vārdos, kuri bija citām ausīm domāti, — kā neuzvedīgi bērni vai tumsonlgi kalpotāji, kas noklausās vecāku vai saimnieku sarunās, neko īsti nesaprazdami un gudrodami vien, kāds tam būs iespaids uz viņu likteni. Šie abi bija no stingrāka māla mīcīti — godājami un viedi. Viņiem derēja būt uz vienu roku — kā gan citādi? Gendalfs kāps torni, lai kopā ar Sarumanu Ortankas augšstāva kambari pārspriestu varen sarežģītas būšanas, ko pārējiem aptvert nebija lemts. Durvis aiz- darlsies, un viņi paliks ārpusē, pazemīgi gaidīdami rīkojumus vai sodu. Pat Teodēnam prātā iešāvās melnas šaubas: "Viņš mūs nodos, ja ies — mēs būsim pagalam."
Tad Gendalfs gardi iesmējās. Iedoma izčākstēja kā dūmu mu- tulītis.
— Saruman, Saruman! — viņš smiedamies teica. — Saruman, tu neesi izraudzījies isto amatu. Tev būtu derējis tapt par ķēniņa nerru un pelnīt gan maizi, gan uzšuvltes, padomniekus izmē- dījot. Mīļo stundiņ! — viņš apklusa, lai izslaucītu asaras no acīm. — Saprašanos meklēt? Diez vai tu mani spēsi saprast. Bet tevi,
Saruman, es nu saprotu pārlieku labi. Tavus vārdus un darbus es atmiņā glabāju skaidrāk, nekā tu iedomājies. Kad es pēdējoreiz biju pie tevis sērst, tu biji Mordoras cietumsargs, un turp man bija ceļš nolikts. Nekā nebija — viesis, kurš no jumta aizbēdzis, krietni padomās, iekams atgriezties pa durvīm. Nē, augšā es laikam nekāpšu vis. Bet uzklausi mani, Saruman, pēdējo reizi! Kāj) lejā! Izengarda izrādījusies nebūt ne tik stipra, kāda tā bija tapusi tavās cerību spārnotajās iedomās. Ja nu tāpat notiek ar visu citu, uz ko tu vēl paļaujies? Vai nederētu iesākto uz laiciņu mest pie malas? Varbūt ko jaunu pasākt? Padomā labi, Saruman! Vai kāpsi lejā?
Sarumana vaigs apmācās, tad nobālēja mironlgi balts. Iekams viņš paguva savaldīties, maskai cauri pavīdēja šaubu plosīts prāts — uz vietas palikt viņam riebās līdz nāvei, bet no patvēruma laukā līst bija bail. Vienu acumirkli viņš minstinājās, un tie tur, lejā, gaidīja, elpu aizturējuši. Tad viņš ierunājās — spalgi un dzedri. Pašlepnums un naids lauztin lauzās uz āru.
— Vai kāpsi lejā! — viņš mēdījās. — Lai neapbruņots cilvēks ietu laukā ar burlakiem runāt? Es visu gana labi dzirdu, šepat stāvēdams. Neesmu jau nekāds plānprātiņš, un tev, Gendalf, es neuzticos. Pie sliekšņa šie akurāt nestāv, bet es zinu, kur tie negantie meža gari nolīduši, tevi klausīdami.
— Nodevējam vienādiņ visur lamatas rēgojas, — Gendalfs gurdi atteica. — Bet par savu adu nebīsties. Man nav prātā tev nedz dzīvību atņemt, nedz kā pāri nodarīt, un to tu zinātu, ja mani patiesi saprastu. Un manā varā ir tevi pasargāt. Dodu tev pēdējo iespēju. Vari aiziet no Ortankas — svabads, ja vien vēlies.
— Izklausās jauki, — Sarumans izsmējīgi novilka. — īsti Gendalfa Pelēkā gara — tik visžēlīgi, tik gaužām laipni. Nav šaubu — Ortankā tev vietas butu atliku likām, un aiziedams es tev pa prātam izrīkotos. Bet kamdēļ lai es gribētu no Ortankas aiziet? Un ko tu domā, teikdams "svabads"? Laikam taču tev būs kādi nosacījumi padoma?
— Kamdēļ aiziet, tu gluži labi pa saviem logiem redzi, — Gendalfs atbildēja. — Citi iemesli pašam atausis prātā. Tavi kalpi ir sakauti un izklidināti, nāburgus tu esi par ienaidniekiem pataisījis un savu jauno kungu apmānījis vai raudzījis pievilt. Kad viņa acs šurp pagriezīsies, tā dusmās gailēs ugunssarkana. Bet, teikdams "svabads", es domāju "svabads": nesaistīts nedz važās, nedz ar kādiem solījumiem, ej, kurp gribi, kaut vai… kaut vai uz Mordoru, Saruman, ja vēlies. Tikai pirms tam atdod man Ortankas atslēgu un savu zizli. Es tās paturēšu par ķilu un pēcāk atdošu, ja būsi pelnījis.
Sarumana vaigs vērtās zilganbāls, seju viņam izķēmoja niknums, un acīs iesvēlās sarkana uguns. Viņš nesamanigi iesmējās.
— Pēcāk! — Sarumans izsaucās, nu jau kliegdams. — Pēcāk! Kā tad! Kad laikam taču būsi ticis ari pie pašas Baradūras atslēgām un septiņu ķēniņu kroņiem, un Piecu burvju zižļiem un nopircis sev pāri zābaku, kuri daudzkārt lielāki par tiem, kas tev kājās!? Cik pieticīgi. Tur jau mani palīgos laikam gan nevajadzēs! Man citi darbi darāmi. Nepaliec par muļķi. Ja gribi mani ap pirkstu aptīt, lasies, kamēr vari, un nāc atpakaļ, kad būsi atskurbis! Un nevelc līdzi tos rīkļurāvējus un sīkos salašņas, kas tev astē kuļājas! Visu gaišu! — Apcirties viņš iegāja tornī.
— Nāc atpakaļ, Saruman! — Gendalfs pavēloši iesaucās. Visiem par pārsteigumu, Sarumans atkal pagriezās, tad, itin kā pats pret savu gribu kājas vilkdams, lēnām izsoļoja uz balkona un, smagi elsdams, pārliecās pār dzelzs margām. Vaigs viņam bija rievu izvagots un sakrities, pirksti kā spīles žņaudzās ap smago, melno zizli.
— Es tev nedevu atvēli projām iet, — Gendalfs stingri norādīja. — Man ir vēl kas sakāms. Tu, Saruman, esi tapis par muļķi, tomēr man tevis žēl. Butu tu novērsies no muļķības un ļauniem darbiem, varētu vēl kā nebūt noderēt. Bet esi izlēmis palikt un krimst to, kas no savērptām sazvērestībām pāri palicis. Lai notiek! Tikai brīdinu, ka tik viegli tu laukā vairs netiksi. Ja vien melnas rokas no austrumiem šurp neatstiepsies, pēc tevis snaikstīdamās. Saruman! — viņš iesaucās vēl jo skaņāk un valdonīgāk.
— Raugi, es neesmu Gendalfs Pelēkais, ko tu reiz nodevi. Es esmu Gendalfs Baltais, kas nāvei cauri gājis. Tev tagad krāsas nav, un es izraidu tevi no ordeņa un Sanāksmes.
Pacēlis zizli, viņš ierunājās lēnām, skaidri un salti: — Saruman, tavs zizlis ir lauzts. — Atskanēja krakšķis, zizlis Sarumanam rokā sašķīda smalkās šķēpelēs, un tā uzgalis nokrita Gendalfam pie kājām. — Ej! — Gendalfs teica. Sarumans iekliegdamies atsprāga atpakaļ, pakrita un rāpus vilkās kambari. Tieši tobrīd no augšas lejup šāvās mirdzošs zibsnis. Kaut kas apaļš atsitās pret dzelzs margām, tikko neķerdams Sarumanu, un, Gendalfam turpat gar deniņiem nosvilpdams, triecās pret kāpnēm, uz kurām viņš stāvēja. Margas nodžinkstēdamas sasprāga gabaios. Kāpnes ieplaisāja, un no tām uz visām pusēm pašķīda vizuļojošas lauskas. Bet pati lode palika neskarta: tā vēlās lejup pa kāpnēm, viscaur no melna kristāla, tikai pašā vidū gailēja itin kā sarkana guns. Noripojusi lejā, tā aizvēlās uz ūdens bedres pusi, tāpēc Pins metās skriešus un, lodi panācis, paķēra to rokās.
— Asinskārais neģēlis! — Ēomers iekliedzās. Bet Gendalfs ij aci nepamirkšķināja. — Nē, tas nebija Sarumana darbs, — viņš noteica, — un, manuprāt, sviedējs rīkojās bez viņa ziņas. Tā nāca no loga augstu torni. Vai tikai nebūs atvadu sveiciens no Cērmēles kunga, taču pašķībs.
— Kazi, roka notrīcēja tālab, ka viņš nespēja izlemt, kurš no jums abiem nīstams karstāk — tu vai Sarumans, — ieteicās Aragorns.
— Tā varētu būt, — Gendalfs piekrita. — Tiem abiem no div- vientulibas liela prieka nebūs — viens otru ar vārdiem vien nograuzis. Bet sods taisnīgs. Ja Cērmēle reiz dzīvs no Ortankas iz- kļūs, pelnījis viņš to vis nebūs. Paklau, puis, dod šurp! Vai tad es tevi lūdzu to rokās ņemt? — viņš iesaucās, piepeši pagriezis galvu un ieraudzījis Pinu klumburējam augšup pa pakāpieniem — lēnām, ar pūlēm, it kā viņš varen smagu nešļavu stieptu. Pagājies lejup, burvis ar skubu atņēma hobitam melno lodi un ievistīja to apmetņa stērbelē. — Lai paliek manā ziņā, — viņš noteica. — Man tā vien rādās, ka Sarumans ko tādu nemūžam nebūtu projām sviedis.
— Ka tik šim neatrodas vēl kas projām sviežams, — Gimlins atgādināja. — Ja runas nu galā, paspruksim kur tālāk — vismaz lai ar akmeni neesam nositami.
— Ir galā, — Gendalfs atteica. — Ejam.
Ortankas durvīm pagriezuši muguru, viņi kāpa lejā. Jātnieki liksmi sveica ķēniņu un uzgavilēja Gendalfam. Sarumana burvestība bija lauzta — visi bija redzējuši, kā viņš nāca, kad tika saukts, un aizvilkās, kad tika dota atvēle.
— Tas nu būtu padarīts, — Gendalfs sacīja. — Tagad man jāuzmeklē Kokubārzda un jāizstāsta, kā viss iegrozījies.
— Vai tad to viņš jau nebūs nopratis? — Merijs bilda. — Vai maz bija kāda cerība, ka viss iegrozīsies citādi?
— Niecīga, — Gendalfs atsaucās, — tomēr galu galā viss izšķīrās par mata tiesu. Bet man bija dibināti iemesli dot Saru- manam iespēju: vieni no žēlsirdības nāca, citi gan nebija gluži tik cildeni. Vispirms Sarumans dabūja redzēt, ka viņa balss vara iet mazumā. Viņš nevar būt tiklab varmāka, kā padomnieks. Kad viltus noausts, tas vairs nav noslēpjams. Tomēr viņš iekrita slazdā un raudzīja ar upuriem pie viena galda sēsties mieru slēgt, kamēr citi turpat klausīdamies stāvēja. Tad es viņam piedāvāju pēdējo iespeju — no tīras sirds: atsacīties ij no Mordoras, ij no tā, ko viņš pats savā nodabā perinājis, un labot, kas labojams, nestundā mums palīdzīgu roku sniedzot. Nav neviena, kurš labāk zinātu, kādā postā esam iekūlušies. Sarumans mums varētu būt nenovērtējams atspaids. Bet viņš izlēma talkā nenākt un Ortankas varu saglabāt. Viņš jau pakalpot negrib, tikai izrīkot. Tagad viņš dzivo vienās bailēs no Mordoras tumsības, tomēr aizvien vēl sapņo, ka vētru viņam izdosies iegrozīt pēc sava prāta. Nabaga nelga! Kolīdz austrumu vara izstieps rokas pēc Izengardas, tumsa viņu aprīs kā ogu. Mes Ortanku no ārpuses sagraut nejaudajam, bet Saurons — ej nu sazini, kas stāv viņa spēkos.
— Bet ja Saurons negūst virsroku? Ko tad tu ar viņu iesāksi? — Pīns ieprasījās.
— Es? Neko! — Gendalfs atteica. — Es ar viņu it neko nedomāju iesākt. Es nevienam negribu par kungu uzmesties. Kas ar viņu būs? To es nezinu teikt. Tikai skumstu, ka nu tornī pūst un pūžņo tik daudz kā tāda, kas senāk labs un krietns bijis. Tomēr mums nebūt nav viss par sliktu iegrozījies. Liktenis nu gan met savādus līkločus! Naids nereti cērtas pret pašu nidēju! Pat ja būtu mēs Ortankā ietikuši, domāju, diezin vai mēs tur atrastu daudz dārgāku mantu par to, kuru Cērmēle lejā nosvieda.
No loga augstu torni atskanēja spalgs brēciens, kas pēc briža piepeši aprāvās kā pušu pārcirsts.
— Rādās, ka Sarumans ir ar mani vienisprātis, — Gendalfs novilka. — Iesim nu!
Viņi atgriezās pie sagrautajiem vārtiem. Kolīdz visi bija izgājuši velvei cauri, akmens drupu grēdu paēnā sakustējās stāvi — Kokubārzda un vēl ducis citu entu lieliem soļiem nāca šurp. Aragorns, Gimlins un Legolass vērās uz viņiem, varen izbrīnīti.
— Tie, Kokubārzda, ir tris no maniem ceļabiedriem, — Gendalfs paziņoja. — Esmu tev par viņiem stāstījis, bet savām acīm tu vēl viņus neesi redzējis. — Burvis pēc kārtas nosauca visus trīs vārdā.
Vecais ents viņus ilgi un pētoši noskatija, tad pēc kārtas uzrunāja. Pēdējais bija Legolass. — Tātad tu, krietnais elf, esi mērojis garo ceļu no Drūmmeža? Reiz tas bija īsti varens mežs!
— Un ir vēl šobaltdien, — Legolass atsaucās. — Bet ne tik varens, lai mums, kas tur mītam, apniktu aizvien jaunus kokus zaļojam redzēt. Man tik karsti kārojas uz Fangorna mežu reiz aizceļot! Tikko kāju tur mežmalā spēru, un man jau neparko negribējās atpakaļ griezties.
Kokubārzdam acis labpatikā iemirdzējās. — Lai nu tava vēlme par īstenību vēršas, iekams jauni koki vēl nav par veciem tapuši, — viņš novēlēja.
— Es nākšu, ja vien liktenis būs vēlīgs, — Legolass solījās.
— Ar draugu salīgām — ja viss būs labi, apciemosim Fangornu abi, ja drīkst.
— Ari elfs, kurš tev biedros būs, tiks laipni sagaidīts, — Kokubārzda apliecināja.
— Draugs, par ko runāju, nav elfs, — Legolass ieteicās. — Es domāju, rau, Gimlinu, Gloina dēlu. — Gimlins paklanījās tik zemu, ka cirvis, kas viņam bija aiz jostas aizbāzts, izslīdēja un no- būkšķēdams atsitās pret zemi.
— Humm, hmm! Tā ja, — Kokubārzda ieducinājās, pievērsdams rūķim satumsušu skatu. — Rūķis un cirvjnesis! Humml Pret elfiem man labs prāts, bet tu daudz prasi. Tev savadi draugi!
— Lai cik savādi, — Legolass noteica, — bet, kamēr Gimlins būs dzīvajos, bez viņa es Fangornā ne kaju nesperšu. Viņa cirvis necērt vis kokus, bet orkiem šņāpj galvas no pleciem, ai, Fangorn, Fangorna meža saimniek! Kaujā viņš sacirta četrdesmit divus.
— Uhu! Nu gan! — Kokubārzda izsaucās. — Tāds stāsts man vairāk pa prātam! Tā, tā, kā būs — būs, tam, kas vēl lēcies nav, priekša aizsteigties neder. Bet nu mums uz kādu laiku jāšķiras. Diena rit uz galu, tomēr Gendalfs saka — jums ceļā vēl pirms tumsas jādodas, un ari Rohānas ķēniņš pēc mājām karsti noilgojies.
— Jā, mums jādodas projām un tūliņ, — Gendalfs apstiprināja.
— Bīstos, ka ari tavus vārtu sargus nāksies līdzi ņemt. Bet gan jau tiksi galā ari bez šiem.
— Galā varbūt tikšu, — Kokubārzda sacīja. — Tikai skumšu gan. Par draugiem tapām tik isā brītiņā, ka, liekas, esmu kļuvis steidzīgs — kazi, būšu sācis augt atpakaļeniski, uz jaunības pusi. Bet, rau, nemaz nejaudāju atminēties, cik sen tas bija, kad šajā pasaulē pēdējoreiz sastapu ko tādu, par ko man nav bijis ne jausmas. Viņi man paliks prātā. Esmu iekārtojis viņus Garajā grāmatā. Enti to ielāgos.
Enti iz zemes un akmens, un smilts, Mežu un avotu saimnieku cilts; Hobitu bērneli — rijas un nebēdņi, Mazie un dūšīgie Dalienas ļautiņi.
Viņi būs un paliks mums draugi, kamēr vien lapas kokos ik gadu raisīsies. Lai jums labi klājas! Bet, ja jums kas nāk ausīs, kad atkal būsit savā zemē, savā Dalienā, atlaidiet ziņu! Jūs zināt, par ko — ja ko dzirdat par entusievām vai viņas kur manītas. Un nāciet paši sērst, kad iznāk!
— Nāksim! — Merijs un Pīns iesaucās vienā balsī, tad abi steigšus novērsās. Kokubārzda vērās uz viņiem un labu bridi cieta klusu, galvu domīgi šūpodams. Tad viņš palūkojās uz Gendalfu.
— Tātad Sarumans projām vis neies? — viņš ierunājās. — Tā jau es lēsu. Serde viņam satrupējusi melna kā runnornam. Tiesa, ja es būtu pievārēts un visi mani koki būtu pagalam, arīdzan es nelīstu laukā, kamēr būtu palicis tumšs caurums, kur nobēdzi- nāties.
—Tā ir, — Gendalfs piekrita. — Tikai tu neesi klusībā perinājis nodomu ar saviem kokiem pārmākt visu pasauli un nosmacēt it visu citu, kas dzīvo un elpu velk. Bet tā nu ir — Sarumans paliek, lai auklētu savu naidu un, kā nu jaudādams, atkal tīklus austu. Viņam ir Ortankas atslēga. Bet nedrīkst pieļaut, lai viņš pamanās izbēgt.
— Neparko! Enti pieraudzīs, — Kokubārzda nosolījās. — Bez manas atvēlēs Sarumans laukā no klints ne kāju nespers. Enti viņu uzraudzīs.
— Labi! — Gendalfs sacīja. — Uz to es cerēju. Nu varu iet un noņemties ar citām lietām, kad vismaz viena nost no kakla. Tikai turiet acis vaļā. Odens nokrities. Ar sargu loku ap torni nu, bīstos, būs par maz. Zem Ortankas noteikti ir dziļas zemzemes ejas, un tieši pa tām Sarumans, necik ilgi, lūkos iet un nākt nemanīts. Ja uzņemsities tādus pūliņus, lūdzami, skalojiet te ūdeņus pāri vēlreiz un tā dariet, lidz Izengarda par stāvošu dīķi pārtop vai jūs atrodat, kur ejas laukā iznāk. Kad visa pazeme būs pieplūdināta un izejas nosprostotas, Sarumanam atliks vien palikt torni un pa logiem laukā vērties.
- Gan enti pieraudzls, — Kokubārzda atkārtoja. — Pārmeklēsim ieleju no viena gala lidz otram un ieskatīsimies zem ik sīkākā olīša. Koki te atkal atdzīvojas — vecie, negantie. Mēs to dēvējam par Sargmežu. Ij ne vāvere tur neieskries nemanīta. Atstāj to entu ziņā! Iekams septiņreiz tik gadu, cik esam no viņa mocības cietuši, nebūs aizritējuši, sargāsim viņu neapnikuši.