Gendalfs un ķēniņš ar saviem jātniekiem devās projām uz austrumiem, mezdami loku gar Izengardas sapostīto sienu. Bet Aragorns, Gimlins un Legolass palika. Palaiduši Arodu un Hasufelu paganīties savā vaļā, viņi atgriezās un nosēdās pie hobitiem.
— Nu tad tā! Medījums rokā, un mēs pēdīgi atkal esam sastapušies tur, kurp doties mums nevienam nebija ne prātā, — Aragorns sacīja.
— Un nu, kamēr dižajie par lielām lietām spriež, — piebalsoja Legolass, — mednieki, kazi, dabūs dzirdēt, kā viņu sīkās mīklas tulkojamas. Sadzinām jums pēdas līdz pašam mežam, bet tik un tā vēl lēvenis visa kā, ko man kārotos noskaidrot.
— Un lēvenis visa kā, ko mums kārotos zināt par jums, —
Merijs teica. — So to izpauda Kokubārzda, vecais ents, bet ne tuvu tik daudz, kā derētu.
— Visam savs laiks, — Legolass atsaucās. — Mēs bijām medniekos, un jums kārta stāstīt vispirms.
— Vai varbūt tomēr pēc tam? — Gimlins ierosināja. — Kad būsim ko iekoduši? Man galva vai pušu plīst, un nu jau pāri pusdienlaikam. Jūs, abi sliņķi, varētu šo to vērst par labu, ja sadabūtu mums kādu nieku no guvuma, par ko mēļojāt. Paēdināsit mani, padzirdīsit, un, kazi, atmaigšu.
— Tad dabūsi, — Pins apsolīja. — Kur gribēsi mielastu rīkot — tepat vai kur omuligāk, rau, kur Sarumanam bija sardzes namiņš zem arkas? Paši laukā iekārtojāmies vien tālab, lai ceļu varētu paturēt acīs.
— Turētāji atradušies — ar acīm ciet! — Gimlins noburkšķēja.
— Tikai orku būceņos es ne kaju nesperšu un ne orku gaļai, ne kam citam, ko šie apkrimtuši, ij klāt neskaršos.
— To tev neviens nemaz nebūtu piedāvājis, — Merijs atteica.
— Mums pašiem orki pieriebušies līdz mūža galam. Bet Izengardā jau netrūka citu ļaužu. Sarumanam pietika prāta paša orkiem neuzticēties. Par vārtu sargiem viņam bija cilvēki — manuprāt, no pašiem uzticamākajiem kalpiem. Visādā ziņā viņi, rādās, bijuši ieredzēti un dāsni apgādāti.
— Arīdzan ar pīpes zāli? — Gimlins saausījās.
— Nē, nedomāju vis, — Merijs iesmējās. — Bet tas ir jau cits stāsts, kurš var pagaidīt, līdz pusdienas būsim iebaudījuši.
— Tad aiziet! Pusdienās! — rūķis izsaucās.
Hobiti rādīja ceļu. Iegājuši zem arkas, pa kreisi kāpņu augšgalā viņi ieraudzīja prāvas durvis. Aiz tām bija liels kambaris: diben- sienā vīdēja vairākas citas mazākas durtiņas, un sienmalē bija izmūrēts pavards ar dūmeni. Kambaris bija izcirsts akmeni un senāk laikam bija mūžam tumšs, jo logi izgāja vien uz vārtu eju. Bet nu gaisma plūda caur iegrauto jumtu. Pavardā sprakšķēja malka.
— Pakūru uguntiņu, — Pīns teica. — Migla bija visriņķī, un kārojās sirdi ielīksmot. Žagaru te nebija teju nekādu, malciņa, kāda nu še bija atrodama, visa saslapusi. Bet dūmenis velk vareni — laikam līdz klintsaugšai iet, un laime, ka aizbrucis nav. Uguntiņa allaž noder. Tūliņ maizīti pagrauzdēšu. Necik svaiga gan nav — trīs četras dienas stāvējusi.
Aragorns, Legolass un Gimlins iekārtojās garam galdam galā, bet hobiti tikmēr iespruka vienās no mazajām durtiņām.
— Tur viņiem pieliekamais, un laime, ka virs ūdens palicis, — Pins pavēstīja, kad abi atgriezās, ar šķīvjiem, bļodām, krūzēm, nažiem un visvisādu ēdmaņu apkrāvušies.
— Un jums, Gimlina kungs, degunu raukt vis nevajadzēs, — Merijs uzsauca. — Tā tev nav nekāda orku barība — īsta cilvēk- ēdmaņa, kā Kokubārzda saka. Ko gribēsit — vīnu vai alutiņu? Pieliekamajā ir vesela muciņa — itin ciešams. Un te būs pirmšķirīgs sālīts cūkas speķītis. Vai varbūt gribēsit, lai nošķērēju un uzcepu kādu šķiņķa šķēlīti? Zaļumu gan te, atvainošanu, nekādu — pēdējās dienās piegāde pieklibo! Otrajā varu piedāvāt vien sviestu un medu, ko uz maizītes uzziest. Derēs?
—Nav ko runāt! — Gimlins atsaucās. — Vel drusku, un būsim nolidzinājušies.
Necik ilgi, visi tris jau dūšīgi mielojās, un arī abi hobiti, ne drusciņas nekautrēdamies, ņēmās ieturēties vēlreiz. — Nedrīkst taču pamest viesus vienus pašus, — viņi taisnojās.
— Šodien jūs vai plīstat no laipnības, — Legolass smējās. — Tikai, kazi, nebūtu mēs ieradušies, jūs šā vai tā būtu metušies viens otru cienāt.
— Varbūt, un kas par to? — Pins attrauca. — Orki mūs teju badā nomērdēja, un arī pirms tam trencamies, jostas savilkuši. Nemaz neatminos, kad pēdējoreiz tikām mielojušies pēc sirds patikas.
— Par skādi tas, rādās, jums nav nācis, — Aragorns piezīmēja.
— Palūk, vaigi sārti kā āboli.
— Kā tad! No tiesas! — piebalsoja Gimlins, pāri krūzes malai noskatīdams abus hobitus no galvas līdz kājām. — Paklau, kopš šķīrāmies, mati jums tapuši divtik biezi un sprogaini, un es būtu gatavs zvērēt, ka esat lielāki paaugušies, ja ar hobitiem jūsu gados tā maz var lēkties. Tas Kokubārzda gan jūs nebūs badā mērdējis.
— Nemērdēja jau arī, — Merijs piekrita. — Bet enti tikai dzer vien, un dzerdams paēdis vis netiksi. Jā, Kokubārzdam dziras varbūt sātīgas, tikai kārojas jau ari ko uzkost. Un pat lembas vairs neiet pie dušas, ja sazin cik ilgi tu citu neko nedabū.
— Ak tad jūs esat dzēruši entu ūdeņus? — Legolass attapās.
—Tad, es teikšu, Gimlinu acis laikam neviļ vis. Par Fangorna dzirām vēstīts savādās dziesmās.
— Par to zemi klejo daudzi savādi nostāsti, — Aragorns sacīja.
— Man tur ne reizi nav gadījies ieklīst. Klau, pastāstiet ko vairāk, un ari par entiem!
— Par entiem, — Pīns iesāka. — Enti… Nu, vispirms — enti ir gaužām dažādi. Tikai tās acis — tās viņiem pagalam savādas. — Viņš saminstinājās, raudzīdams atrast vārdus, bet tie noslāpa, vēl īsti pār lūpām neizvēlušies. — Ai, vispār tā, — viņš noteica. — Dažus jūs jau pa gabalu redzējāt — vismaz viņi redzēja jus un pastāstīja, ka nākat, — un, man domāt, dabūsit redzēt vēl daudzus citus, iekams projām iesiet. Gan paši nospriedīsit, kas un kā.
— Paga, paga! — Gimlins iebilda. — Mēs te sākam stāstu no vidus šķetināt. Man gribētos dzirdēt visu pēc kārtas, sākot ar to greizo dienu, kad mūsu brālību piemeklēja gals.
— Dzirdēsi, ja laika pietiks, — Merijs apsolīja. — Bet vispirms, ja māga nu pilna, piebāzīsim pīpes un uzvilksim dūmu. Un tad uz bridi raudzīsim iedomāties, ka visi sveiki un veseli atkal esam Virpilī. Vai Rivendellā.
Viņš izvilka nelielu ādas ķeselīti, pilnu ar tabaku. — Mums te tās kaudzēm, — viņš pavēstīja, — un, kad projām iesim, varēsiet līdzi ņemt, cik nu jaudāsit. Mēs ar Pinu te šorīt maķenīt pasiro- jām. Kas tik te nepeld! Pins uzgāja divas mučeles, laikam jau no kāda pagraba vai spīķera izskalotas. Atlauzām vaļā, un izrādījās, ka tur tabaciņa — labāku pīpes zāli meklēdams nesameklēsi, pat slapjums nav īsti iekšā ticis.
Gimlins, paņēmis šķipsniņu, to paberzēja plaukstās un, degunu klāt piebāzis, ievilka gaisu nāsīs. — Labi izkaltusi un smaržo arī tā nekas, — viņš atzina.
— Tamdēļ, ka laba! — Merijs sacīja. — Manu krietno Gimlin, tā taču Gauslapa! Mučeles bija ar Pūteļa zirni noziegelētas, kad es tev saku! Kā tās še tikušas, nevaru iedomāties. Kazi, pašam Sarumanam lietošanai. Savu mūžu man prātā nebija nācis, ka mūsu tabaciņa tik tālu aiz robežām iet. Bet nupat pašā reizē!
— Būtu gan, — Gimlins piekrita, — ja vien man pīpe būtu kabatā. Ak vai, manējā Morijā izčibēja vai vēl kur pirms tam. Vai sirodami nevienu pīpeskātu neuzgājāt?
— Nē, diemžēl ne, — Merijs atsaucās. — It nevienu, pat ne te, pie sargiem. Rādās, ka Sarumans viens pats paklusām priekus baudijis. Un diez vai ir vērts klauvēt pie Ortankas durvīm, sak, vai nevaretu, lūgtum, kādu pīpīti aizņemties? Neko darīt, tādā nestundā nāksies dalīties, kā pie labiem draugiem ierasts.
— Paga! — Pīns attapās. Iegrūdis roku kamzoļa krūšu kabatā, viņš izvilka mazu, mīkstu, aukliņā piesietu muķīti. — Es cieši pie sirds glabāju pāris mantiņas, kuras man tikpat dārgas kā tie visi gredzeni. Reku — mana vecā koka pīpe. Un vēl otra — pavisam jauna. Visu garo ceļu līdzi staipīta, kaut pats nezinu, kamdēļ. īsti nemaz necerēju, ka ceļā kur pīpes zāle gadīsies, kad līdzpaņemtā būs cauri. Bet paskat — nu pēdīgi būs izrādījusies noderīga! - Izcēlis no muķīša īsu pīpīti ar platu, plakanisku galviņu, viņš pasniedza to Gimlinam. — Vai nu būsim nolīdzinājušies? — viņš ieprasījās.
— Nolīdzinājušies? — Gimlins izsaucās. — Manu cēlsirdīgo hobit, tagadiņ esmu tev mūžīgs paradnieks.
— Paklau, es nu iešu svaigā gaisā pavērties, kas vējam un debesīm padomā, — bilda Legolass.
— Mēs iesim tev līdzi, — Aragorns atsaucās.
Izgājuši laukā, viņi iekārtojās uz akmeņu grēdas turpat pie vārtiem. Ieleja nu bija skatam atklājusies — migla cēlās un, vēja nesta, lēveriem līda projām.
— Tagad drusku atvilksim elpu! — Aragorns noteica. — Pasēdēsim te, gruvešos, un pamēļosim, kā Gendalfs saka, kamēr viņš pats ar citiem darbiem ņemas. Man kaulos salijis tāds gurdums, kādu reti esmu matījis. — Ievīstijies pelekajā apmetnī un noslēpis zem tā bruņu kreklu, viņš izstiepa garos stilbus, atgūlās un izpūta gaisā tievu dūmu strūkliņu.
— Paskat! — Pīns nosaucās. — Pēddzinis Nerimša atkaliņ klāt!
— Nekur jau nebija izčibējis, — Aragorns sacija. — Esmu ij Nerimša, ij Dandans un piederu gan Gondorai, gan ziemeļiem.
Kādu brīdi viņi kūpināja pīpes, nerunādami ne vārda, un sildījās ieslīpajos saules staros, kas glāstīja ieleju, izlauzušies caur baltām mākoņu kupenām augstu rietumpuses debesīs. Legolass gulēja nekustīgs, rimti vērdamies augšup, uz sauli un mākoņiem, un pie sevis klusītiņām dziedādams. Pēdīgi viņš uzrāvās sēdus.
— Paklau! — viņš uzsauca. — Laiks rit uz priekšu, un migla jau teju pagaisusi — pavisam jau būtu pazudusi, ja jūs, ērmi, te visu nebūtu piekūpinājuši. Kā būs ar to stāstīšanu?
— Nu, mans stāsts sākas ar to, kā es tumsā atģidos un atskārtu, ka, ar auklām notīts, guļu un orki visriņķī, — Pīns atteica.
— Paga, kas mums šodien par dienu?
— Pēc Dalienas rēķina — piektais marts, — Aragorns sacija. Pīns paskaitīja uz pirkstiem. — Vien deviņas dienas pagājušas! — viņš nobrīnījās.* — Sajūta tāda, ka vai gads aizritējis, kopš tikām savaņgoti. Nu tad tā: pa pusei gan viss itin kā ļaunā murgā rādījās, bet es lēšu, ka dienas tris pēc tam aizvilkās pagalam baigas. Merij, pielūko, lai es ko svarīgu nepiemirstu: sīkumus nestāstīšu — nedz par pīckam, nedz smārdu, kas elpu ņēma ciet, un tamlīdzīgi, tamdēļ, ka es to ij atminēties negribu. — Tad viņš ieslīga stāstā par Boromira pēdējo kauju un orku skrējienu no Emonmuīliem līdz Fangornam. Pārējie klausīdamies ik pa brīdim pamāja, kur Pīna stāsts sakrita ar to, ko viņi jau bija nopratuši.
"Dalienas kalendārā ik mēnesis ir 30 dienu garš.
— Te būs vēl kādi dārgumi, kas jums pa ceļam izkrituši, — Aragorns ieteicās. — Droši, ka priecāsities, tos atpakaļ dabūjuši. — Zem apmetņa pačamdijies un jostu atsprādzējis, viņš izvilka divus dunčus ar visām makstim.
— Lai dzīvo! — Merijs uzgavilēja. — Tos es gan vairs necerēju ieraudzīt! Ar savējo pāris orku sabakstīju, bet Ugluks mums duncīšus atņēma. Dusmās tīri zvēroja! Iesākumā nospriedu, ka šis mani tūliņ nodurs, bet nē — aizlidināja tos abus pa roku galam, it kā apsvilinājies.
— Un te būs arī tava piespraude, Pīn, — Aragorns pavēstīja. — Paglabāju, jo manta, ka nekā, gaužām dārga.
— Zinu, — Pīns atsaucās. — Sirds man vai pušu lūza, kad to no rokām izlaidu, bet ko citu es varēju iesākt?
— Neko, — Aragorns piekrita. — Tam, kurš no dārgas mantas nejaudā šķirties, kad nekas cits neatliek, rokas ir važās saistītas. Tu rīkojies pareizi.
— Roku atsvabināšana — tas gan bija gudri darīts! — Gimlins Pīnu uzlielīja. — Tur tev laime trāpījās, bet izdevību, kā sacīt jāsaka, tu ar abām rokām saķēri!
— Un mūs gaužām apmulsināji, — Legolass piebalsoja. — Es jau domāju, ka jums spārni būs pieauguši.
— Nekā nebija, — Pīns atsaucās. — Bet jūs jau it neko par Grišnaku nezinājāt. — Viņš notrīsēja un apklusa, ļaudams, lai par pēdējiem briesmu pilnajiem pārdzīvojumiem pastāsta Merijs: par čamdīgajiem nagiem, versmigo dvašu un Grišnaka spalvaino ķetnu neiedomājamo spēku.
— Viss par tiem orkiem no Baradūras jeb Lugburzas, kā viņi to dēvē, diez ko labi vis neizklausās, — Aragorns sacīja. — Tumsas pavēlniekam jau zināms pārlieku daudz, un viņa kalpiem tāpat; un Grišnaks pec ķīviņa būs Anduīnai pāri vēsti aizlaidis. Sarkan- acs pagriezīsies uz Izengardas pusi. Bet vismaz Sarumans nu būs ievēlies bedrē, ko pats ar savām rokām izracis.
— Jā, lai kura puse svinēs uzvaru, viņam izredzes mazas, — Merijs piekrita. — Kopš viņa orki Rohānā kāju spēra, Sarumanam viss šķībi greizi aizgriezās.
— Mēs manījām veco nekrietneli — mazākais, Gendalfs tā lika noprast, — Gimlins ieminējās. — Fangorna mežmalā.
— Kad tas bija? — Pīns apvaicājās.
— Pirms piecām naktīm, — Aragorns atbildēja.
— Padomāsim, — Merijs noteica, — pirms piecām naktīm — nu mēs stāstā nonākam līdz vietai, par ko jums nekas nav zināms. Tai rītā pēc kaujas mēs sastapām Kokubārzdu un nakti pārlaidām Strūklainē, kur viņam viena entu māja. Nākamajā rītā devāmies uz Entspriedi — tā entiem tāda sapulce, un ērmotāku būšanu savu mūžu neesmu redzējis. Sprieda viņi augu dienu un vēl nākamo, un nakšņojām mēs pie enta, kam vārdā Ātraudzis. Un tad, trešās dienas vēlā pēcpusdienā, enti piepeši satrakojās. To brīnumu! Viscaur mežā tāda smagme bija sabriedusi, itin kā zem zariem negaiss kopā vilktos, un tad — blākš! — viss uzgāja gaisā. Būtu jūs dzirdējuši to dziesmu, ko viņi soļodami dārdināja!
— Būtu to Sarumans dzirdējis, nule jau būtu vai simt jūdžu projām kaut kājām aizsteberējis, — Pins piebilda.
— Uz Izengardu! Lai vārti no akmeņiem priekšā un klintis kā mūris. Lai cietoksnis izturigs, varens un ledusauksts,
stiprs kā tērauda būris, Mēs iesim un iesim, mēs skaldīsim akmeņus, gāzīsim vārtus ar varu!
Un vēl un vēl tādā garā. Lielus gabalus no vietas dziesmai nemaz nekādu vārdu nebija, tikai itin kā bazūnes un bungas. Tirpas pār kauliem skrēja. Kad soļojām, man rādījās, ka tā tik tāda dziedāšana vien, sak, lai iešana labāk sokas. Bet tad, kad še nonācām… Nu esmu gudrāks tapis.
— Pāri pēdējai grēdai Nankurunirā nokāpām jau tumsiņā, — Merijs turpināja. — Un tikai tad es nomanīju, ka viss mežs mums nopakaļ velkas. Vispirms nospriedu, ka tas tāds entu murgs, bet ari Pins to pašu bija atskārtis. Mēs abi pārbijāmies kā diegi, bet, kas tur par lietu, zināt dabūjām tikai vēlāk.
— Tie bija runnorni — vismaz tā enti viņus "strupmēlē" dēvē. Kokubārzda gan neko smalki nestāstīja, bet, manuprāt, tie ir enti, kuri teju par kokiem pārtapuši, mazākais, no skata. Tā viņi izklaidus meža biezokni vai malā stāv — klusu ciezdami un nerimtīgi kokus vērodami, bet dziļi tumšākajās palejās tādu ir simtiem vien, man rādās. Runnornos varens spēks slēpjas, un viņi, šķiet, prot tumsā ietīties — kad kustēties sadomā, teju nav saskatāmi. Bet apkārt staigā. Kad dusmās iesvēlušies, speras kā divi deviņi. Stāvi tā, teiksim, savā nodabā debesis vērdamies vai klausīdamies, kā vējiņš žūžo, un te piepeši attopies, ka visriņķi milzonigu, čamdigu koku biezoknis savilcies. Viņi vēl balsi saglabājuši un ar entiem spēj sarunāties — tālab, Kokubārzda saka, šos par run- norniem sauc —, bet savādi gan vērtušies un mežonīgi. Bīstami. Man butu pagalam bail viņiem ceļā gadīties, nebijis tuvumā īsto entu, kas šos pieskatītu.
— Tā pirms pusnakts mēs nolavijāmies lejā garā aizā, kur Burvja lejai augšgals, — viss entu pulks, un runnorni šalkdami nopakaļ. Saredzēt viņus mēs, protams, nevarējām, bet visriņķī tik cēlās krakšķoņa un čīkstoņa. Nakts bija gaužām tumša, debesis mākoņiem pilnas. No kalniem palejā notikuši, viņi pielika soli un šalkdami vien brāzās kā vējš. Mēness mākoņiem cauri izlauzties nejaudāja, un īsi pēc pusnakts Izengardas ziemeļus jau ielenca biezs dižkoku mežs. No ienaidnieka vai kādas pretestības nebija ne miņas. Augstu tornī logā gaismiņa spīdēja, tas ari viss.
— Kokubārzda un vēl paris entu aizzagās pa labi, uz lielajiem vārtiem. Mēs ar Pinu līdzi. Tupējām Kokubārzdam uz kamiešiem, un es manīju viņu apvaldīti trīsam. Taču enti pat sabudināti spēj būt gaužām piesardzīgi un pacietīgi. Nostājās kā akmenī cirsti — vien vilka dvašu un ausījās. Tad piepeši sacēlās apdullinoša jezga. Noķērcās taures, un atbalss atsitās no Izengardas sienām. Nospriedām, ka esam pamanīti un tūliņ kaušanās ies vaļā, bet nekā. Viss Sarumana karaspēks soļoja kur projām. Par šiteno karu un Rohānas jātniekiem es. neko daudz vis nezinu, bet, manuprāt, Sarumanam bija prātā ar vienu bliezienu aizslaucīt ij ķēniņu, ij visus viņa vīrus. Izengardu viņš atstāja tukšu. Redzeju, kā ienaidnieks projām triecas: orki soļoja nebeidzamās rindās, un veseli pūļi jāšus uz milzīgiem vilkiem nesās. Un pa to vidu ari cilvēku pulki. Daudziem lāpas bija rokā, un uguns sejas apspīdēja. Pa lielākai daļai tie bija pavisam parasti cilvēki — augumā paprāvi, melniem matiem, drūmi, bet no skata ne ipaši ļaunīgi. Bet viena tiesa bija pabaigi: cilvēka augumā, bet ar goblinu viepļiem, iedzelteni, glūnīgi, ieslīpām acīm. Zināt ko? Acumirklī man prātā atausa tas dienvidnieks Virj>ill — tikai viņš nebija orkam tik jaušami līdzinieks kā te lielais vairākums.
— Ari rnan viņš iešāvās prātā, — Aragorns ieteicās. — Pie Helma dzīles mums pretiniekos bija lērums tādu pusorku. Tagad nav šaubu, ka tas dienvidnieks bija Sarumana spiegs, bet ej nu sazini — ar Melnajiem jātniekiem sameties uz vienu roku vai pildīja vien Sarumana rikojumus. Kad ar ļaunajiem spēkiem darīšana, nav viegli noprast, kad viņi cits ar citu draugos un kad viens otru ap stūri pūlas apvest.
— Tātad pa visu baru tur bija savākušies, mazākais, tūkstoši desmit, — Merijs stāstīja tālāk. — Vai veselu stundu pa vārtiem vien laukā gāzās. Vieni pa lielceļu aiztriecās uz braslu, bet citi aizgriezās projām, uz austrumiem. Tur, kādu jūdzi tālāk, kur upe gaužām dziļa, tilts pāri pārmests. Ja kājās pasliesities, redzēsiet. Soļodami visi dziesmu ķērca un irgājās, baigu kņadu celdami. Es nospriedu, ka Kohānai būs gals klāt. Bet Kokubārzda ij nepakustējās. Teica: "Man šonakt Izengarda darbs, kur klintis un akmeņi." Bet, kolīdz vārti aizdarījās, man norēgojās, ka runnorni aizvelkas uz dienvidiem, kaut tumsā nekas nebija lāgā saredzams. Viņi, man rādās, ar orkiem kāroja rēķinus nokārtot. Kad diena atausa, viņi bija jau tālu ielejā — vismaz tur bija necaurredzama tumsa savilkusies.
— Kolīdz Sarumans bija aizsūtījis projām visu savu karaspēku, sita mūsu stunda. Kokubārzda nolaida mūs zemē, piegāja pie vārtiem un ņēmās dauzīt pie durvīm, Sarumanu saukdams. Atbildes nebija nekādas, vien bultas un akmeņi no sienaugšas lidoja. Bet ko tu entam ar bultām padarīsi! Trāpījušas, skaidra lieta, iedzeļ kā bites un niknumā iesveļ. Bet ents no kājām negāžas, kaut no vienas vietas ar orku bultām sabakstīts kā adatu spilventiņš. Pirmām kārtām inde viņus neņem, turklāt āda viņiem gaužām bieza un cietāka nekā kokam miza. Lai entu nopietni savainotu, varen stipri ar cirvi jābliež. Cirvji viņiem nepatīk. Bet, lai vienu entu nogāztu, vesels bars cirtēju būtu vajadzīgs — tas, kurš vienreiz viņam ar cirvi iešķēlis, otrreiz atvēzēties vairs nedabūs. Kad ents ar dūri gāž, dzelzs gabals par plānu plēksnīti saplacinās.
— Ar pāris bultām sabakstīts, Kokubārzda drusku tā kā iesila, labā nozīmē "steidzīgs" tapa, kā viņš saka. Nodārdināja varenu humm-homm, un palīgos piesoļoja vēl ducis entu. Kad ents dusmās iesvēlies, ap sirdi baigi metas. Rokām un kājām pirksti klinti iezīžas un sadrupina to gabalos itin kā maizes mīkstumu. Itin kā tu raudzītos, kā dižkoku saknes gadu simteņos akmeņus ārda, tikai te viss pāris acumirkļos lēcās. Viņi rāva un vilka, plēsa, drebināja un dauzīja — bumm-dramm, brikš-brākš, un pēc piecām minūtēm šitenie milzu vārti jau gulēja drupās, un viena daļa jau bija sākuši sienās grauzties kā truši, kad tie smiltājā alas rok. Nudien nezinu, ko Sarumans nodomāja, sak, kas te notiek, bet, ko te iesākt, — tur viņam noteikti padoma pietrūka. Ar buršanos viņam, protams, pēdējā laikā laikam pašvaki sokas, bet tik un tā, man rādās, viņam dūša saskrēja papēžos, kad, tā sakot, attapās viens pats, stūri iežmiegts, bez vergiem, bez dzelžiem, bez visa kā, ja noprotat, ko gribu teikt. Ja ņemam veco Gendalfu, kā diena pret nakti. Kazi, Sarumans tikai tālab ari slava iedzīvojās, ka izgudrēm Izengardā iespundējās.
— Nē, — Aragorns atsaucās. — Reiz viņš bija pelnīti izslavēts. Zināšanas viņam bija dziļas, doma smalka un rokas brinum prasmīgas, turklāt viņam bija vara pār svešiem prātiem. Viedajos viņš spēja pārliecināt un sīkākus ļautiņus tāpat apmāja. Un to varu viņš nav zaudējis. Visā Viduszemē nav daudz tādu, kuri ar viņu varētu aci pret aci droši runāt pat tagad, kad viņš sakāvi cietis. Varbūt Gendalfs, Elronds un Galadriēla — nu, kad viņa ļaundarības atklājušās, — bet vai vēl kāds? Es teiktu, pavisam nedaudzi.
— Enti var droši, — Pins teica. — Vienubrīd man likās, ka Sarumans viņus aptls ap pirkstu, bet otrreiz viņam tas vairs neizdosies. Bet viņš jau no entiem tik un tā neko nesaprot un smagi kļūdījās, neiekļaudams viņus savās aplēsēs. It neko tādu nebija paredzējis, un, kad viņi jau bija pie darba ķērušies, ko pasākt jau bija par vēlu. Kolīdz uzbrukums sākās, visas žurkas, kas vien Izengardā vēl bija aizkavējušās, pa entu izgrautajiem caurumiem šāvās laukā kā sadegušas. Cilvēkus enti iztaujāja un palaida, lai iet, — te tādu bija vien divi trīs duči atlikuši. Orki, lieli vai mazi, manuprāt, sveikā it neviens neizspruka. Runnorniem viņi garām noteikti netika — tie ap to laiku Izengardai visriņķl bija blīvā biezokni sastājušies un vēl tie, kas aizgāja tālāk ieleja.
— Kad enti bija lielu tiesu dienvidsienas sagrāvuši pīšļos un putekļos un pakalpiņi visi līdz pēdējam bija ņēmuši kājas pār pleciem un aizlaidušies zilās tālēs, Sarumans pārbijies metās glābiņu meklēt. Kad ieradāmies, viņš laikam pie vārtiem bija iznācis — noskatīties, kā lieliskais karaspēks kaujā iet. Kolīdz enti Izengardā ielauzās, viņš ar skubu nobēdzinājās. Iesākumā enti viņu nepamanīja. Bet debesis noskaidrojās, zvaigznes iemirdzējās gana spožas, lai enti, kam acis tumsā labi rāda, visu varētu saskatīt, un Ātraudzis piepeši nokliedzās: "Koku bende! Koku bende!" Atraudzim ir maiga daba, bet tieši tālab viņš Sarumanu nīst vis- negantāk, jo viņa koki no orku cirvjiem krituši. No vārtiem izlēcis, viņš aizbrāzās pa ielejas ceļu kā plēsts, un sajundīts viņš nesas kā viesulis. Kolonnu paēnā slapstīdamies, tur šaudījās palss stāvs — teju jau bija ticis lidz torņa durvīm. Par mata tiesu. Ātraudzis joņoja tik strauji, ka nieka soļa pietrūka, lai viņš
Sarumanu būtu nogrābis un nožņaudzis, iekams tas paguva durvis iesprukt.
— Ticis drošībā Ortankā, Sarumans ilgi vis negaidīja un lika lietā savas lolotās pariktes. Tobrīd Izengardā jau bija ietikuši it daudzi enti — vieni bija Atraudzim pa pēdām sekojuši, citi bija ielauzušies no ziemeļu un austrumu puses un nu grāva un postīja, kur vien patapa. Piepeši izvirda liesmas un smirdīgi dūmi — visas vēdlūkas un šahtas, cik to ielejā bija, ņēmās spļaudīties un rīstīties. Daži enti apdega un ar tulznām pārklājās. Vienu, kam vārdā, manuprāt, Zemzaris bija, — varen liela auguma un izskatīgu entu — ķēra tāds kā šķidras uguns šļāciens, un viņš uzliesmoja kā lāpa. Stindzinošs skats.
— Tas viņus iesvēla neprātīgās dusmās. Man likās, ka viņi jau pirmiņ bija pa īstam sabudinājušies, bet kur nu! Pēdīgi dabūju redzēt, kā tas ir. Galva uz riņķi gāja. Viņi dārdinājās, ducinājās un bazūnēja, līdz akmeņi sāka plaisāt un šķist no tā ļembasta vien. Mēs ar Meriju nometamies garšļaukus, ar apmetņa stērbelēm ausis aizbāzījuši. Enti, kā vētra kaukdami, brāzās ap Ortanku, dragādami kolonnas, šahtas ar laukakmeņu grēdām aizgraudami un milzu akmens plāksnes kā sausas lapas pa gaisu griezdami. Tornis slējās, itin ka viesuļa apņemts. Redzēju dzelzs stabus un mūra gabalus uzšaujamies simtiem pēdu augstumā un triecamies pret Ortankas logiem. Bet Kokubārzda apvaldu vis nezaudēja. Uguns viņu, par laimi, nebija ķērusi. Viņš negribēja, lai enti sabudinājušies paši sev postu nodara un Sarumans visā tajā burzmā pa kādu caurumu laukā izsprūk. Viena daļa entu triecās pret Ortankas klinti, bet tā nepadevās. Par daudz gludena un cieta. Varbūt to sargā kāda burvestība, kas vēl vecāka un stiprāka par Sarumana zintīm. Lai nu kā, enti tur nejaudāja nedz ieķerties, nedz kādu plaisiņu iedragāt, tikai paši nobrāzās un sasitās.
— Tad nu Kokubārzda, aiz loka sienas atkāpies, nosaucās varen skaļi, visu ļembastu pārkliegdams. Acumirkli iestājās nāves klusums. Un mēs sadzirdējām no loga augstu tornī griezīgu smiekliņu nākam. Enti tūliņ savādi pārgrozījās. Nule vēl dusmās kūsājuši, viņi aprima un sastinga salti un klusi kā ledus gabali. No loka izgājuši, viņi sapulcējās ap Kokubārzdu, kas stāvēja gluži mierīgs. Kokubārzda viņiem kaut ko bilda entu mēlē — man rādās, viņš klāstīja, ko jau sen bija savā sirmajā galvā izperinājis. Tad viņi klusiņām pagaisa palsajā tumsā. Jau svīda gaismiņa.
— Pie torņa viņi, man rādās, kādus sargus atstāja, bet tie bija tik labi paēnā nobēdzinājušies un stāvēja tik nekustīgi, ka es nevienu nevarēju saskatīt. Pārējie aizgāja uz ziemeļiem. Augu dienu viņi tur ņēmās, neviens nebija manāms. Mēs pa lielākai daļai dzīvojāmies savā nodabā. Diena aizvilkās drūmi. Drusku paklaiņojām, tomēr, cik nu jaudājām, sargājāmies no Ortankas logiem — tie vidēja tik draudīgi! Lielākoties kavējām laiku, meklēdami šo to ēdamu. Un ari sēdējām un tērzējām, prātodami par to, kas diez tur, dienvidos, Rohānā, notiek un kur tagadiņ tie, kas no Pulka pāri palikuši. Ik pa laikam tālē dzirdējām dunoņu un nogruvuma dārdoņu, un blīkšķus kalnos atbalsojamies.
— Pēcpusdienā, izmetuši likumu pa Izengardu, aizkātojām palūkoties, kas notiek. Ielejas augšgalā piķa melns biezēja run- nornu mežs, un vēl viens loks bija apmeties ap ziemeļsienu. Tur iekšā sperties mums nebija dūšas. Bet pa gabalu dzirdējām itin kā varenu zemes darbu troksni. Enti un runnorni raka milzu bedres un grāvjus, lielus dīķus un dambjus ierīkodami, vienkopus uzkrādami it visus Izenas un tuvīno avotu un strautu ūdeņus. Tā viņus tur atstājām darbojamies. Mijkrēslim biezējot, Kokubārzda atgriezās pie vārtiem. Dungoja un ducināja bārdā — rādījās labā prātā. Apstājies viņš izslējās, izstaipija varenās rokas un kājas un dziļi uzelpoja. Apvaicājos, vai viņš nav piekusis. "Piekusis?" viņš izbrīnījās. "Piekusis? Nē, piekusis neesmu, bet stīvums gan kaulos. Derētu, kā nākas, no Entavas ūdentiņu atdzerties. Esam krietni strādājuši — akmeņus sadragājuši un zemi sarakuši šodien esam vairāk nekā daudzos garos gados. Bet darbs jau teju galā. Kad satumsīs, ne te, pie vārtiem, ne vecajā ejā stāvēt ij nedomājiet! Te ūdens var cauri gāzties — iesākumā pagalam piedraņķots, kamēr Sarumana nešķīstība nebūs aizskalojusies. Pēcāk Izena atkaliņ varēs skaidra skriet." Viņš laiski, itin kā paša priekam, izgrāva no klints sienas vēl pāris bluķu.
— Kolīdz sākām prātot, kur lai atrod kādu drošu vietiņu, kur nosnausties, notika pats lielākais brīnums. Uz ceļa iedipējās pakavi — kāds jātnieks šurpu auļoja. Mēs ar Meriju nometamies garšļaukus, elpu aizturējuši, bet Kokubārzda nobēdzinājās vārtu velves pustumsā. Piepeši kā sudrabaina šautra no mijkrēšļa izšāvās varens zirgs. Dienas gaisma jau teju bija izdzisusi, bet es skaidri redzēju jātnieka vaigu — tas itin kā staroja, un drānas viņam bija viscaur baltas. Uzrāvos sēdus, acis un muti ieplētis. Gribēju saukt, tak mēle neklausīja. Bet tas nekas. Jo jātnieks pieturēja zirgu mums tieši līdzās un pavērās lejup. "Gendalf!" es pēdīgi izdabūju, bet pār lūpām izvēlās tik tāds čukstiens. Un ko viņš? Vai atsaucās: "Sveiks, Pin! Ir nu gan jauks pārsteigums!" Kur nu! Šis atsper: "Rausies kājās, Tuku āksts tāds! Kuros gruvešos te, brīnums brīnuma galā, Kokubārzda nolīdis? Padod man viņu šurp. Ar steigu!" Kokubārzda, viņa balsi padzirdis, tūliņ izkāpa no slēpņa, un tā nu bija viena ērmota sastapšanās. Es nudien nevarēju vien nobrīnīties, jo neviens no tiem abiem nebrīnījās ne drusciņas. Gendalfs, bez šaubām, bija cerējis Kokubārzdu še uziet, savukārt tas, tā vien šķiet, tišuprāt ap vārtiem slaistījās, viņu gaidīdams. Tomēr mēs vecajam entam visu par Moriju bijām kā uz delnas izlikuši. Bet tad man prātā atausa, cik savadi viņš uz mums noskatījās, bēdu vēsti noklausījies. Varu vien iedomāties, ka viņš Gendalfu bija manījis vai ko par viņu padzirdējis, tikai izpaust neko nesteidzās. "Tikai bez steigas," tā viņš allažiņ skandina, bet par Gendalfa gaitām, ja pats viņam akurāt pie rokas neturies, neko daudz nezinās teikt neviens, pat elfi ne.
— "Humm! Gendalf!" Kokubārzda sveicināja. "Labi gan, ka esi klāt. Kur koks un ūdentiņš, kalni un akmeņi, es pats esmu meistars, bet te ar burvi darīšana." — "Kokubārzda," Gendalfs atsaucās, "man tevi vajag palīgos. Esat krietni pastrādājuši, bet ar to nepietiek. Man ir tūkstoši desmit orku uz kakla." Tad šie abi nolīda kaut kur stūri apspriesties. Kokubārzdam tāda lemšana gan laikam rādījās varen sasteigta, jo Gendalfam tīri zeme dega zem papēžiem, un viņš jau ņēmās vārīties kā putras katls, kamēr abi vēl nebija gabalā tikuši. Apspriedās viņi vien īsu bridi, varbūt stundas ceturksni, ne ilgāk. Tad Gendalfs atgriezās un likās atvieglots, teju ielīksmots. Nu gan izteica, ka prieks esot mūs redzēt. "Bet, Gendalf!" es iebrēcos. "Kur tu biji? Un kur pārējie? Viņus esi redzējis?" — "Lai kur biju, esmu atkal atpakaļ," šis atsaka — kā jau Gendalfs. "Jā, dažus no pārējiem esmu redzējis. Bet stāstīt tagad nav vaļas. Šonakt briesmas savilkušās, un man jājāj vēja ātrumā. Bet rītausmā, kazi, viss uz labu būs iegrozījies, un, ja tā, tiksimies atkal. Paši piesargieties un no Ortankas turieties pa gabalu! Uz redzēšanos!"
— Gendalfs aizauļoja, bet Kokubārzda palika, dziļās domās iegrimis. Acīmredzot īsā bridi bija dabūjis zināt daudz jaunumu un nu raudzīja visu sagremot. Uzlūkojis mūs, viņš ierunājās: "Hmm, tā. Izrādās, nemaz neesat tādi vējgrābšļi, kā man pirmiņ rādījās. Izpaudāt vien nieku no tā, kas izpaužams būtu, un ne kripatas vairāk, kā būtu derējis. Hmm, tad ta jaunumi kaudzēm, nav vārdam vietas! Tā, nu Kokubārzdam atkal laiks pie darba." Pirms viņš aizgāja, neko daudz vis neizstāstīja, un tā pati drusciņa mums sirdi vieglāku nedarija it nemaz. Tiesa, tobrīd mēs vairāk raizējāmies par jums trim, nevis par Frodo, Semu vai nabaga Boromiru. Jo nopratām, ka nupat iet vaļā vai briest liela kauja, kur jūs esat iekūlušies un, kazi, dzīvi laukā netiksit. "Runnorni palīdzēs," Kokubārzda noteica, aizsoļoja projām, un lidz pat šim rītam mēs viņu vairs neredzējām.
— Dziļā nakti gulējām, nolikušies akmeņu grēdai pašā galā, kur neredzējām neko tālāk par savu degungalu. Migla un tumsa visam plājās pari kā bieza seģene. Gaiss bija tveicīgs un spiedīgs, un ausīs sitās šalkoņa, čīkstoņa un murdoņa, itin kā garām vilkdamās. Manuprāt, tur laikam vēl simtiem runnornu devās uz kaujas lauku paligos. Necik ilgi, dienvidu pamalē nogranda pērkons, un Rohānai pāri ieplaiksnījās zibens strēles. Ik pa brīdim jūdzēm tālu no tumsas piepeši iznira melni kalni ar baltām virsotnēm, lai tūliņ atkal pagaistu. Un ari aiz muguras kalnos itin kā pērkons dārdēja, tikai citādi. Brīžiem atbalsis aizvēlās pāri visai ielejai. Varēja būt ap pusnakti, kad enti sagrāva aizsprostus un visus ūdeņus palaida brīvē, lai tie pa spraugu ziemeļsienā gāžas lejā, kur Izengarda. Runnornu tumsa bija aizvilkusies, un pērkons aizvēlies tālāk. Virs kalniem vakaros vidēja rietošs mēness.
— Izengardā sāka čalot melni, lodājoši strauti un krājās plan- čkas. Ūdens cēlās, vizēdams pēdējos mēness staros. Te šur, te tur ūdens uzgāja kādu šahtu vai dūmlūku un ar joni gāzās lejā. Augšup šņākdami uzšāvās balti garaiņu stabi. Dūmi vēlās mutuļiem vien. Kaut kas sprāga tā, ka ugunis šķida. Viena milzonīga garaiņu vērpete, gaisā uzvijusies, tinās apkārt Ortankai uz riņķi vien, līdz tornis izskatījās pēc augsta mākoņkalna, kam pakājē uguns liesmo, bet virsotne mēnesnīcā gozējas. Bet ūdens tikai nāca aizvien klāt, tā ka pēdīgi visa Izengarda bija pārtapusi itin kā par varenu pannu, kur iekšā viss kūpēja un mutuļus meta.
— Viņnakt, pie Nankuruniras nonākuši, dienvidos redzējām dūmu un garaiņu mākoni, — Aragorns ieteicās. — Domājām, vai tikai Sarumans mums kādus pesteļus nebrūvē.
— Ne jau viņš! — Pins atmeta ar roku. — Viņam, lēšu, jau elpas sāka trūkt un smiekli vairs nebija ne prātā. Pret rītu — vakarrltu — ūdens bija pieplūdinājis visus caurumus un migla sacēlusies tik bieza, ka vai acī dur. Patveramies tur, sargu kambarī, un bijām iztrūkušies ne pa jokam. Ezers sāka malām iet pāri un spiesties laukā pa veco vārtu eju, un ūdens ar joni cēlās, aprīdams pakāpienus citu pēc cita. Jau nospriedām, ka esam sprukās kā alā iedzīti orki, bet tad pieliekamajā kambarī uzgājām vitņu kāpnītes, kas iet augšā uz vārtu arku. Tur izspraukties nebija nekāds nieka darbs, jo sienas ejai bija vienās plaisās un pie pašas izejas kāpnes pa pusei ar akmeņiem aizgruvušas. Bet tur tad nosēdāmies un no augšas noskatījāmies, kā Izengarda plūdos slīkst. Enti tik gāza un gāza ūdeni aumaļam, līdz visas liesmas bija apdzēstas un ik caurums pieplūdināts. Migla palēnām vācās vienkopus mākonī un cēlās debesīs kā milzīgs lietussargs — savu jūdzi augsts. Vakarā austrumu kalniem loku pāri pārmeta varena dardedze un saulrietam priekšā aizplājās blīvs lietus palags, nostiepdamies pāri nogāzēm. Viss noklusa. Tālu projām sērīgi iegaudojās viens otrs vilks. Nakti enti dambjus atkal aizspundēja un palaida Izenu, lai skrien pa veco gultni. Un tā tas viss beidzās.
— Pēc tam ūdens sāka kristies. Manuprāt, tas laikam tepat kaut kur dabū aizplūst pazemē. Ja Sarumans paglūn pa logu, skats laikam nav no jaukajiem — netīra, pelēka putra. Ap sirdi mums bija gaužām vientulīgi. Visapkārt postaža, neviens ents pat manāms nebija, kur nu vēl pienāca kādu vārdiņu pārmīt, un tupējām neziņā. Visu nakti nokvemējām uz vārtu arkas nosaluši, izmirkuši, miegs — nevienā aci. Tā vien likās, ka kuru katru bridi kas var gadīties. Sarumans vēl sēž savā tornī. Naktī itin kā vējš nošalca, šurp brāzdamies. Man rādās, atgriezās tie enti un run- norni, kas projām bija devušies, bet, kur šie tagadiņ izčibējuši, man nav ne jausmas. Kad atausa rits — miglains un drēgns —, norāpāmies lejā, lai paskatītos, un apkārt viss bija kā izmiris. Un vairāk te nav ko stāstīt. Tagad, kad visa tā jezga ir garām, ap sirdi teju pavisam mierīgi. Un sazin kālab arī daudz drošāk, kopš Gendalfs atgriezies. Es labprāt nosnaustos!
Visi labu brīdi sēdēja klusēdami. Gimlins vēlreiz piebāza pīpi. — Es te tā prātoju, — viņš ieteicās, piešķildams uguntiņu ar krama šķiltavām. — Gribēju zināt par to Cērmēli. Tu Teodēnam teici, ka viņš Sarumanam esot biedros. Kā viņš tur iekšā tika?
— Ui, jā, viņš man izkrita no prāta, — Pins attapās. — Tikai šorit atspērās. Nule uguni bijām iekūruši un brokastiņas ieturējuši, kad Kokubārzda atkal uzradās. Dzirdam — laukā taisa humm-humm un sauc mūs vārdā. "Nācu apraudzīt, kā jums, puisīši, klājas," viņš saka, "un pastāstīt, kas no jauna. Runnorni pārnākuši, l.abas ziņas, ai, kur labas!" viņš smej un ieplāj sev pa stilbiem. "Izengardā vairs nedz orku, nedz cirvju nebūs! Un no dienvidiem, necik ilgi, viesi būs klāt — dažus no viņiem, kazi, priecāsities redzēt." Tikko viņš to bija izteicis, uz ceļa ieklabējās pakavi. Mēs ar skubu metāmies laukā pa vārtiem un tur nostājāmies, vai visas acis izskatīdami, tā kā cerēdami Nerimšu un Gendalfu ieraudzīt karaspēka priekšgalā auļojam. Bet no miglas izjāja kāds vīrs, vecam kleperim mugurā sēdēdams, un ari pats no skata bija tāds ērmots un greizs. Neviena cita tur nebija. No miglas izticis un visus tos gruvešus un postažu ieraudzījis, viņš sastinga ar muti vaļā, un vaigs viņam zaļganbāls vērtās. Radijās tā apstulbis, ka mūs iesākumā ij nepamanīja. Kad pamanīja, izgrūda bļāvienu, raudzīja zirgu apkārt apgriezt un laisties lapās. Bet Kokubārzda paspēra tris soļus, izstiepa garu roku un izcēla šo no segliem. Zirgs pārbijies aizaulekšoja kā divi deviņi, un šis pats nolikās uz vēdera zemē. Teica, esot Grima, ķēniņa draugs un padomnieks, Teodēns šo esot pie Sarumana ar svarīgu vēsti sūtījis. "Nevienam citam nebijā dūšas pāri klajam laukam jāt, kur orku nešķīsteņi čum un mudž," šis saka, "tālab tiku es sūtīts. Un esmu briesmām cauri jājis, izsalcis un piekusis. No vilkiem bēgdams, lielu gabalu no ceļa uz ziemeļiem noklidu."
— Manīju, kā viņš iesāņus uz Kokubārzdu paglūn, un nospriedu — manās. Kokubārzda viņam, kā ieradis, piekaļ to rimto, ilgo skatu, minūte aizrit, tad vēl un vēl, līdz tas nelaimīgais sāk čokurā rauties un locīties. Pēdīgi Kokubārzda saka: "Hā, hmm, es jau tevi gaidīju, Cērmēles kungs." Virs, šo vārdu padzirdis, salecas. "Gendalfs tevi apsteidza. Tālab man par tevi zināms, ko nu zināt der, un es zinu, ko ar tevi iesākt. Sadzen visas žurkas vienā sprostā, Gendalfs teica, un tā es ari darīšu. Tagad es esmu Izengardas valdnieks, bet Sarumans ir torni iespundēts, tālab ej tik iekšā un varēsi viņam nodot visas vēstis, kādas vien jaudāsi sadomāt." — "Laid mani vaļā, laid vaļā!" Cērmēle lūdzas. "Ceļu es zinu." — "Par to, ka senāk ceļu zināji, es nešaubos," Kokubārzda atsaka. "Tikai nu te šis tas ir maķenīt pārgrozījies. Ej paskaties!" Viņš ļāva, lai Cērmēle iet, un tas aizklunkurtja vārtiem cauri, bet mēs — šim cieši uz papēžiem. Pagalmā nonācis, viņš ieraudzīja, ka viss ceļa gabals līdz Ortankas durvīm guļ apakš ūdens. Šis apcērtas. "Laid mani projām!" viņš iečinkstas. "Laid projām! Manas vēstis tagad nekur liekamas." — "Tiesa gan," tā Kokubārzda. "Tikai iesākt nu vari vienu no diviem: paliec ar mani kopā, līdz ierodas Gendalfs ar tavu kungu, vai laidies ūdenim pāri. Kā tad būs?" Par kungu padzirdējis, vīrelis sāka trīcēt, iegrūda kāju ūdenī, bet tūliņ atsprāga atpakaļ. "Peldēt neprotu," šis nosaka. — "Ūdentiņš nav dziļš," Kokubārzda viņu mierina. "Piegandēts gan, bet tev, Cērmēles kungs, no tā nekāds posts necelsies. Meties iekšā, un uz karstām pēdām!" Tad nu nabags aizķepurojās. Vēl necik tālu nebija aizbridis, kad ūdens šim jau sniedzās lidz kaklam. Kad viņš pagaisa man no skata, kūļājās, pie mucas atlūzām vai sazin kāda koka gabala pieķēries. Bet Kokubārzda brida viņam nopakaļ, lai pieraudzītu, kā šim sokas. "Tā, nu ir iekšā," viņš atgriezies stāstīja. "Redzēju, kā viņš pa kāpnēm augšā vilkās kā dubļos izvārtījusies žurka. Tornī vēl kāds kust — pa durvīm roka izšāvās un ierāva šo slieksnim pāri. Tā ka nu viņš ir pie vietas, un jācer, ka sagaidīts taps, kā nu pašam labpatīk. Nu man jāiet no tiem glumekļiem tīram noskaloties. Ja kāds mani sastapt grib, būšu ziemeļpuses nogāzē. Lejāk nav skaidra ūdentiņa — ne tur entam ko padzerties, ne nomazgāties. Tad nu jūs abus, puiši, palūgšu pie vārtiem par sargiem pastāvēt, nācējus sagaidīt. Ņemiet vērā — tur būs Rohānas līdzenumu valdnieks! Viņu der sagaidīt godam, cik krietni vien protat: ķēniņa viri nupat diženu kauju pret orkiem izcīnījuši. Kazi, jūs labāk nekā enti zināsit piemeklēt vārdus, kuri tādam valdniekam piedien. Manā mūžā valdnieku zaļajos līdzenumos bijis daudz, un es nedz esmu iepraties viņu mēlē, nedz kādus vārdus ielāgojis. Viņi gribēs cilvēkēdmaņu, un tur jūs gan laikam būsit zinātāji. Tālab uzmeklējiet, ja jaudāsit, to, ko ķēniņam baudit piedien." Un te nu stāsts ir galā. Lai gan es labprāt dabūtu zināt, kas īsti ir tas Cērmēle. Vai viņš patiesi bija ķēniņam padomniekos?
— Bija gan, — Aragorns apstiprināja, — un tāpat Sarumanam Rohānā par spiegu un pakalpiņu. Liktenis pret Cērmēli nav bijis vēlīgāks, nekā viņš pats pelnījis. Ieraudzīt visu, kas, viņaprāt, tik nesatricināms un dižens, gruvešos pārvērstu — tas vien jau sods gana smags. Tikai es bīstos, ka ļaunākais viņam vēl priekšā.
— Jā, diez vai Kokubārzda viņu uz Ortanku aiztrieca, labu darīt gribēdams, — Merijs piekrita. — Viņš rādījās tāds nešpetni ielīksmots un smējās bārdā, kad skaloties un ūdentiņu dzert aizdevās. Pēc tam krietni noņēmāmies, pārmeklēdami visu, kas te izskalots, un rakņādamies pa visu labu. Tepat netālu uzgājām divus tris citus pieliekamos kambarus, kuri virs ūdens bija palikuši. Bet Kokubārzda atsūtīja saujiņu entu, un šie lielo tiesu mantu aizstiepa projām. "Mums vajag cilvēkēdmaņu divdesmit pieciem gabaliem," tie enti saka, tā ka paši redzat — kāds jūs jau bija rūpīgi saskaitījis, pirms vel atjājuši bijāt. Jums trim acīmredzot bija paredzēts ar dižļaudīm kopā turēties. Bet zaudējuši neesat nenieka. Savai tiesai atstājām tādus pašus labumus, kādus projām aizsūtījām, — ticiet man. Vēl lieliskākus, jo ne vīnu, ne alutiņu turp neaizlaidām. "Ko šie dzers?" es entiem prasu. — "Izenas ūden- tiņu," viņi atsaka, "un tas ir gana labs gan entiem, gan cilvēkiem." Bet es tik ceru, ka entiem, kazi, būs izbrīvējies brītiņš no kalnu avotūdens dziras sabrūvēt un Gendalfam, kad šis atgriezīsies, barda būs sprogās sacirtusies. Kad enti bija projām, mēs samanījām gurdumu kaulos un tukšumu māgā. Bet zūdīties ne- zūdījāmies — pūliņi bija krietni atmaksājušies. Tieši kad cilvēkēdmaņu meklējām, Pins starp atliekām uzgāja to lielisko balvu — abas Pūteļa mučeles. "Pīpes zāle labāk iet pie dūšas, kad māga piebāzīta," viņš teica, un tā tas viss izvērtās.
—Tagadiņ mēs visu izprotam caur un cauri, — Gimlins atsaucās.
— Izņemot vienu, — Aragorns ieteicās. — Par Dienvidāju zāli, kas Izengardā nonākusi. Jo vairāk es par to prātoju, jo dīvaināk man tas rādās. Izengardā es ne reizi neesmu kāju spēris, bet šo apkaimi gan esmu izstaigājis un labi pazīstu neapdzīvotās zemes, kuras Dalienu no Rohānas šķir. Kur tas laiks, kopš ne preces, ne ļaudis tur cauri nav ceļojuši — vismaz atklāti ne. Vai tik Saru- manam nav bijusi paslepšus derība ar kādu no dalieniešiem? Cērmēles var atrasties ari cituviet, ne tikai ķēniņa Teodēna namā vien. Vai gads uz mučelēm bija minēts?
— Jā, — Pīns atbildēja. — 1417. gada raža, tas ir pērn — nē, nu jau aizpērn, protama lieta. Labs bija gads.
— Ai, lai kādas ļaundarības te tikušas perinātas, jācer, ka tās nu izputējušas — tik un tā patlaban mēs tur neko nejaudājam iesākt, — Aragorns sacīja. — Tomēr Gendalfam es laikam par to ieteikšos, lai gan viņš, ar lielajiem darbiem nokaudamies, tādu ziņu, kazi, par nieka lietu turēs.
— Diez ko viņš tur dara? — Merijs ieminējās. — Jau krietna pēcpusdiena. Ejam izmest līkumiņu, pavērties, kas un kā! Vismaz tagad, Nerimša, ja kārojas, vari Izengardā kāju spert. Tikai skats gan nav no tiem, kas sirdi priecē.