Daliena bija iedalīta četros jau minētajos apgabalos: Ziemeļājos, Dienvidājos, Rītajos un Vakarājos, savukārt tie atkal sīkāk novados, kas joprojām tiek dēvēti turienes vēžu dzimtas vārdā, lai gan laikā, kurā risinās mūsu stāsts, šo dzimtu pēcteči jau bija aizklīduši arī ārpus savu vēsturisko novadu robežām. Teju visi Tuki joprojām dzīvoja Tukavā, taču, ja runājam par daudzām citām dzimtām, piemēram, Tuntakiem vai Mudrakiem, stāvoklis bija krasi atšķirīgs. Bez novadiem Dalienā ietilpa vēl Rītrobeža un Rietrdbeža: Rītrobeža bija pazīstama kā Bricava (37. lpp.), savukārt Rietrobeža Dalienai tika pievienota D. ē. 1462. gadā.
Nekādas īstas "valdības" Dalienā tolaik nebija. Dzimtas savas lietas kārtoja lielākoties pašas. Nekam citam, izņemot lauku darbus un mielošanos, necik daudz laika neatlika. Vispār hobiti, kā likums, bija labdabīgi un nemēdza skopoties, taču zināja mēru un nebija nekādi alkatas, tā ka muižas, saimniecības, darbnīcas un amatnieku sīkuzņēmumi palika nemainīgi daudzas paaudzes no vietas.
Skaidrs, ka spēkā joprojām palika arī senā tradīcija, kas saistīta ar dižvaldoni Fornostā jeb, hobitu izpratnē, Augšavā, projām ziemeļos no Dalienas. Bet teju tūkstoš gadus tur nekāda valdoņa vairs nebija, un pat valdoņu Augšavas drupas jau bija apaugušas ar velēnām. Tomēr hobiti vēl aizvien mēdza norādīt, ka visādiem mežļautiņiem un nešķīsteņiem (piemēram, troļļiem) trūkstot valdoņa stingrās rokas, jo uzskatīja, ka senatnes valdonis iedibinājis visus viņu svarīgākos likumus, ko hobiti ievēroja no brīvas gribas, tālab ka Likumi (kā tie tika dēvēti) bija gan mūžveci, gan taisnīgi.
Tiesa, kopš senlaikiem visvarenākās dzimtas godā turējās Tuki, kas pirms pāris gadsimtiem bija pārņēmuši dižveža amata pienākumus (no Vecbričiem), un kopš tā laika tos pēc kārtas bija pildījuši vienīgi Tuku vēži. Dižvedis vadīja Dalienas sapulci un skaitījās Dalienas karapulka un hobitu zemessardzes virspavēlnieks, taču, tā kā karaspēks un zemessargi tika sapulcēti vienīgi ārkārtas gadījumos, un tādi nebija pieredzēti jau kur tas laiks, dižveža tituls galu galā kļuva par tīri formālu goda zīmi. Jāpiebilst, ka Tuku dzimta joprojām baudīja sevišķu cieņu, jo bija gan skaitā liela, gan neparasti bagāta, turklāt ikkatrā paaudzē izauklēja vismaz vienu hobitu, kas bija apveltīts ar spēcīgu, spilgtu raksturu un pat dēkaiņa garu. Abas pēdējās iezīmes gan visbiežāk tika vienīgi pieciestas (ja hobits bija no bagātniekiem), nevis atzītas par slavējamām. Tomēr dzimtas galva ieraduma dēļ vēl aizvien tika dēvēts par Lieltuku, viņa vārdam pēc vajadzības pievienojot vēl kārtas skaitli — teiksim, Izengrims Otrais.
Laikā, par ko te runa, vienīgais īstais varasvīrs Dalienā bija Izrakas (jeb Dalienas) mērs. To hobiti ik pēc septiņiem gadiem ievēlēja Lielajā gadatirgū, kas Lunkanos, proti, vasaras saulgriežos, tika rīkots Baltajās piekalnītēs. Teju vienīgais mēra ,
pienākums bija vadīt Dalienas svētku dzīres, kas notika visai bieži. Tomēr mērs skaitījās arī pasta un hobicijas priekšnieks, tā ka viņš pārraudzīja gan ziņnešu, gan sardzes dienesta darbu. Citu dienestu Dalienā nebija, un jāatzīst, ka tanī pirmajā gan darba, gan darbinieku bija nesalīdzināmi vairāk. Nejau visi hobiti prata lasīt un rakstīt, taču tie, kas prata, bez mitas rakstīja vēstules visiem draugiem (un izredzētiem radagabaliem), kas dzīvoja gana tālu, lai nebūtu apmeklējami pēcpusdienas pastaigas laikā.
Par hobiciju hobiti dēvēja savu policiju — pareizāk sakot, to, kas viņiem tādu aizvietoja. Protams, formas tērpu hobicistiem nebija (neko tādu hobiti nepazina) — pietika ar cepurē iespraustu spalvu; un viņi strādāja drīzāk kā apsargi, nevis policisti, jo daudz ciešāk pieskatīja zvērus, nevis līdzpilsoņus. Visā Dalienā bija tikai (lucis hobicistu, pa trim katrā apgabalā, un tie nodarbojās ar "iekšlietām". Palielāks pulks, kura apmēri mainījās pēc vajadzības, "apstaigāja robežas" un raudzījās, lai iekšzemē neiekļūtu nekādi uzbāzīgi svešatnieki — ne lieli, ne mazi.
Laikā, kurā sākas mūsu stāsts, šādi "iesirotāji", kā tie tika dēvēti, bija savairojušies bez sava skaita. Grēdās krājās ziņojumi un sūdzības par aizdomīgiem ļautiņiem un kustoņiem, kas slapstās gar vai pāri robežām — tā nu bija pirmā zīme, ka kaut kas nav lāgā, nebūt ne tā, kā tam jābūt un kā tas izsenis bijis, ja neskaita to, ko nostāsti un teiksmas vēstīja par sirmiem aiz- laikiem. Reti kurš šo zīmi ņēma vērā — pat Bilbo vēl nepavisam nenojauta, par ko tā liecina. Sešdesmit gadi bija aizritējuši kopš dienas, kad viņš atgriezās no sava neaizmirstamā ceļojuma, nu viņu par cienījama vecuma sirmgalvi atzina pat hobiti, kas lielākoties mēdz nodzīvot līdz pat simt gadiem, taču, pēc visa spriežot, ievērības cienīgā bagātība, ko Bilbo bija pārvedis mājās, vēl ne tuvu nebija izsīkusi. Vai tur bija daudz vai maz, viņš nevienam neizpauda. Pat Frodo, savam mīļākajam radu bērnam. Un viņš vēl arvien paturēja noslēpumā gredzenu, ko bija atradis.