UN nu taisīsimies, ka paši tiekam mājās, — Merijs teica. — Es noprotu, ka gadījies kas dīvains, bet parunāsim, kad būsim pie vietas.
Viņi iegriezās pārceltuves ceļā, kas bija taisns, līdzens un gar malām izlikts ar prāviem, nobalsinātiem akmeņiem. Pēc pār- simt soļiem viņi nonāca upes krastā, kur bija izbūvēta plaša dēļu piestātne. Pie tās noenkurots stāvēja liels prāmis. Baltie pāļi udensmalā atspīdēja divu augstu stabu galos piekārtu lukturu gaismā. Aiz tiem migla, kas cēlās no zemienēm, jau vēlās pāri dzīvžogiem, taču ūdens vidēja spoži melns, tikai pie paša krasta meldros itin kā tvaiks stīdzēja daža laba smalka vērpetlte. Otrā krastā migla rādījās šķidrāka.
Merijs uzveda poniju uz prāmja, pārējie viņam sekoja. Tad Merijs ar garu kārti atgrūdās no krasja. Brandaviņa, izplājusies plata, ūdeņus vēla pavisam nesteidzīgi. Otrā pusē krasts bija stāvs, un no piestātnes augšup vijās līkumots, lukturiem izgaismots celiņš. Tālāk slējās Bricukalns, cauri retām miglas šķiez- nām spīdinādams daudzus apaļus, dzeltensārtus logus. Tā bija Brandmuiža — Bricbrandaku mūžsenā mājvieta.
Sensenos laikos Vecbriču ciltstēvs Gorhendads Vecbricis (Vecbriči bija viena no vecākajām dzimtām Purvājos, bet varbūt pat visā Dalienā) tika pārcēlies pāri upei, kas sākotnēji bija Dalienas austrumu robeža. Viņš izbūvēja (un izraka) Brand- muižu, pārsaucās par Bricbrandaku un pārņēma savā valdīšanā apvidu, kas drīzāk gan bija neliela, neatkarīga valstiņa. Bric- brandaka dzimta auga un vairojās un turpināja augt arī tad, kad viņš pats jau bija aizgājis kapā, līdz Brandmuiža jau bija izpletušies pa visu kalna apakšu un iedzīvojusies trīs lielās parādes durvīs, neskaitāmās sētas durvīs un aptuveni simt logos. Tad Bricbrandaki un viņu daudzie pēcnācēji sāka rakties un vēlāk ari būvēties kalnam visriņķī. Tā radās Bricava — blīvi apdzīvota strēmele starp Brandaviņu un Senmežu, tāda kā dalieniešu kolonija. Tās galvenais miests bija Brašava, saspiedusies pudurī krastos un nogāzēs aiz Brandmuižas.
Purvājieši ar bricavniekiem bija draugos, un tā dēvēto muižkungu (Bricbrandaku dzimtas galvu) joprojām godāja visi, kas mita no Iztekas līdz pat Lankām. Tomēr vecie dalienieši bricav- niekus pa lielakai daļai uzskatīja par savādniekiem — par tādiem kā pa pusei svešzemniekiem. Lai gan jāatzīmē, ka šejienieši diez ko vis neatšķīrās no pārējo četru novadu iedzīvotājiem. Vienīgais — bricavniekiem patika laivot, un viens otrs no viņiem pat prata peldēt.
Iesākumā Bricava no austrumpuses bija pavisam neaizsargāta, bet pēcāk vietējie tur aizstādija priekša dzīvžogu — tā dēvēto Zaļmūri. To paveica vēl Bricbrandaku vecvectevu tēvi, tā ka nu žogs bija saaudzis un sakuplojis augsts un biezs, jo tika kārtīgi kopts. Vairāk neka divdesmit jūdžu garais Zaļmuris sākās pie Brandaviņas tilta un tad slaidā lokā aizstiepās projām no upes līdz pat Robežgalam (kur, līču loču izskrējusies pa mežu, Bran- daviņā ietecēja Klūdziņa). Taču nekāds nepārvaramais robežval- nis Zaļmuris vis nebija. Daudzviet tas teju piekļāvās pašam Senmežam. Tumsai iestājoties, bricavnieki mēdza aizlēgt durvis, un arī tā dalienieši parasti vis nerīkojās.
Prāmis lēni slīdēja pāri upei. Bricavas krasts pamazām tuvojās. Vienīgi Sems savu mūžu nebija šķērsojis upi. Klausoties, kā garām burbuļodama leni plūst straume, viņam uzmācās pagalam savāda jutoņa — tur, aiz muguras, miglā palika visa iepriekšēja dzīve, bet priekšā, tumsā, gaidīja noslēpumainas dēkas. Sems paieskāja pakausi, un vienubrīd sirdi iesvēlās ilgas, kaut Frodo kungs būtu palicis mierīgi dzīvojam Tuntmalē.
Četri hobiti izkāpa krastā. Merijs pietauvoja prāmi, un Pins jau veda poniju pa celiņu augšup, kad Sems (viņš paraudzījās atpakaļ, itin kā vēl gribēdams pasacīt ardievas Dalienai) apslāpēti iečukstējās:
— Paverieties atpakaļ, Frodo kungs! Vai jūs tur ko redzat?
Viņā krastā, neskaidrās lukturu gaismas apspīdēts, uz piestātnes dēļiem vidēja stāvs — izskatījās pēc piemirstas, melnas paunas. Bet, kad hobiti ieskatījās ciešāk, pauna it kā sakustējās un sašūpojās turpu šurpu, zemi pārmeklēdama. Tad tā aizlīda vai salikusi aizvilkās tumsā, projām no lukturu apspīdētās laucītes.
— Mīļo pasaulit, kas tas tāds? — Merijs izsaucās.
— Sekotājs, — Frodo atteica. — Bet neprašņā! Fjam! Tūliņ!
Viņi steigšus uzkāpa stāvajā krasta, vēlreiz atskatījās, bet
otrs krasts tinās miglā, un nekas vairs nebija saskatāms.
— Labi gan, ka jūs rietumkrasta neturat laivas, — Frodo atviegloti nopūtās. — Vai zirgs te var tikt pāri?
—Tad jājāj divdesmit jūdzes uz ziemeļiem, uz Brandaviņas tiltu. Vai jāpeld, — Merijs atsaucās. — Lai gan neesmu dzirdējis, ka Brandaviņai kāds zirgs butu pāri pārpeldējis. Bet kalab zirgs?
— Vēlāk izstāstīšu. Tiksim zem jumta, tad arī parunāsim.
— Labi, labi! Ceļu jūs ar Pinu zināt, es tikai aizjāšu pa priekšu — pateikšu Ķiļķenam, ka nākat. Sarūpēsim vakariņas un visu ko.
— Mēs gan jau pavakariņojām pie Māgana, — Frodo sacīja, — bet lai iet vēlvienreiz.
—Tukšā jau nepaliksi! Dod šurp to grozu! — Merijs uzsauca, uzlēca ponijam mugurā un aizrikšoja tumsā.
No Brandaviņas līdz Frodo jaunajam mājoklim Kvikdangā bija krietns gabaliņš. Bricukalnu un Brandmuižu atstājuši pa kreisi, hobiti izgāja cauri Brašavas nomalei un izsoļoja uz Bricavas galvenā ceļa, kas no tilta stiepās uz dienvidiem. Nokātojuši pusjūdzi uz ziemeļiem, viņi nogriezās pa labi un pa lauku ceļu, kas vijās pāri pauguriem, nogāja vēl pāris jūdžu.
Beidzot viņi nonāca pie bieza dzīvžoga, kurā vidēja šauri vārtiņi. Namiņš tumsā nebija saskatāms — tas stāvēja labu gabalu atstatu no celiņa plaša zāliena vidū. Zālienu apjoza dzīvžogs un iekšpus tā vēl pazemu koku rinda. Frodo namiņu bija izraudzījies tālab, ka tas atradās pavisam nomaļus — nevienas citas mājas līdzās nebija. Tur visi varēja iet un nākt, neviena nepamanīti. Bricbrandaki to pirms laba laika bija uzbūvējuši kā namiņu, kur apmesties viesiem vai ģimenes locekļiem, kas vēlētos atpūsties no pārapdzīvotās Brandmuižas kņadas. Tā bija senlaicīga lauku mājiņa, celta iespējami līdzīga hobitu aliņai — gara, zema, vienā stāvā, ar kūdras jumtu, apaļiem logiem un lielām, apaļām namdurvīm.
Pa zaļo taciņu iedami, hobiti nemanīja ne gaismiņas — logi bija tumši un cieši aizslēģoti. Frodo pieklauvēja pie durvīm, un tās atvēra Bunču Ķiļķens. Atspīdēja omulīga gaisma. Visi klusiņām iespruka iekšā un mudīgi aizslēdza durvis, viņi nonāca plašā priekšnamā ar abās pusēs ierīkotām durvīm. Gaitenis veda uz pašu mājas viduci.
— Nu, kā? — gaitenī iznācis, apvaicājas Merijs. — Darījām, ko varējām, lai visu šito pataisītu daudzmaz mājīgu. Mēs ar Ķiļķenu ar pēdējo vezumu atkūlāmies tik vakar vakarā!
Frodo palūkojās visapkārt. Nudien gluži kā mājās. Liela tiesa pašu mīļāko mantu, pareizāk sakot, Bilbo mantu (tās, jaunajā vietā rēgodamās, sāpīgi iedzēla sirdī, atgādinādamas par saimnieku) bija saliktas teju tāpat kā Tuntmalē. Mājiņa bija jauka, omulīga un viesmīlīga, un Frodo pieķēra sevi prātojam, cik jauki būtu, ja viņš nudien te būtu pārcēlies uz dzīvi, lai atlikušos gadus aizvadītu mierā un klusumā. Šķita tik netaisnīgi, ka viņš draugus ievilcis visā šajā ķezā, un Frodo no jauna aizdomājās, diez kā lai viņiem pavēsta, ka tūliņ atkal jādodas projām, īstenībā — uz karstām pēdām. Taču to vajadzēja nokārtot vēl šajā pašā vakarā, iekams visi dosies pie miera.
—Tik mīlīgi! — viņš izmocīja. — It kā es vispār nebūtu pārvācies.
Ceļinieki pakāra apmetņus un paunas sakrāva kaudzē uz grīdas. Merijs aizveda viņus uz gaiteņa viņu galu un atgrūda durvis. Gaitenī noplaiksnījās uguns atspidumi, un pa durvīm laukā izvēlās tvaika mutuļi.
— Pirtiņa! — Pīns iegavilējās. — Lai svētīts Meriadoks!
—Kurš pirmais? — Frodo ieminējās. — Vecākais vai mudīgākais? Jūs, Peregrīna jaunkungs, šā vai tā būsit pēdējais.
— Šito labāk ļaujiet nokārtot man! — Merijs iejaucās vidū. — Mēs taču dzīvi Kvikdangā nevaram sākt ar grūstīšanos pie pirtiņas sliekšņa! Tur, iekšā, ir trīs baļļas un vēl kubuls, pilns ar verdošu ūdentiņu. Un vēl dvieļi, paklājiņi un ziepes. Gāzieties nu iekšā — nemuļļājieties!
Merijs un Ķiļķens iegāja virtuvē gaiteņa otrā pusē, lai vēl šo to sapostu vēlīno vakariņu galdam. No pirtiņas vēlās apslāpēta dziedāšana, plunkšķi un šļaksti. Piepeši pāri visam ieskanējās Pīna balss — viņš varen skaļi vilka vienu no Bilbo iecienītākajām pirts dziesmiņām:
— Lai skan! Lai slavēta pirtiņa,
Pēc dienas darbiem kas spirdzina!
Tam, kurš nedziedās līdzi, būs brāziens: Lai slavēts verdošais gāziens!
Lai skan! Lietus mīlīgi pakšķina,
Un strauts lejup mutuļo ņipri,
Bet vairāk par visu mūs vilina
Pirts slota un gars, uzmests stipri.
Lai skan! Strauta saltumā priecējies, Kad slāpēs tev rīkle kalst sausa,
Bet jaukāk, kad pirts sutā miecējies Pie dzirkstoša miestiņa kausa.
Lai strūklaka skan, kad tā burbuļo Baltās putās pret ņīākoņu grēdām! Tak saldāki ūdentiņš gurguļo,
Kad karsts līst ūz gurušām pēdām.
Atskanēja varens plunkšķis, tam sekoja "ui!" no Frodo mutes. Viss liecināja, ka baltās putās pret mākoņu grēdām uzburbuļo- jusi lielākā tiesa Ūdens iz Pina baļļas.
Merijs piegāja pie durvīm. — Ko teiksit par vakariņām un kausu alus izkaltušajās riklītēs? — viņš nosaucās. Durvīs, matus dvielī susinādams, parādījās Frodo.
—Te suta tik bieza, ķa slaucīties jāiet virtuvē, — viņš teica.
— Ūja! — Merijs noteica, ielūkojies iekšā. Akmens grīda pludot pludoja. — Nedabūsi ne kripatas, Peregrīn, iekams nebūsi te visu uzslaucījis, — viņš paziņoja. — Un veicīgāk, mēs tevi gaidīt vis neiesim.
Viņi vakariņoja virtuvē pie kamīna. — Sēnes tak būsit jau atēdušies, — Fredegars nedroši ieteicās.
— Nebūsim vis! — Pīns izsaucās.
—Tās ir manējās! — Frodo norādīja. — Māgana kundze, visu saimnieču saimniece, tās piešķīra man! Savaldiet savas alkatīgās ķetnas — es pats jums uzlikšu.
Hobiti uz sēnēm ir gluži vai traki — vēl vairāk nekā lamzaki. Tieši ar to bija daļēji izskaidrojami gan Frodo jaunības dienu garie pārgājieni uz izslavētajiem Purvāju klāniem, gan Māgana nevaldāmais īpašnieka niknums. Šoreiz sēņu bija pārpārēm — pat pēc hobitu ieskatiem. Netrūka arī visvisādas citādas ēdmaņas, un beigu beigas pat Bunču Ķiļķens izdvesa gandarilu nopūtu. Pieēdušies līdz ūkai, visi sabīdīja krēslus puslokā ap kamīnu.
— Noridāsimies vēlāk, — Merijs teica. — Tagadiņ stāstiet laukā! Ciktāl varu spriest, jums nācās šo to piedzīvot. Tīri vai jākož pirkstos, ka manis tur nebija. Lieciet nu laukā visu līdz pēdējam! Un pirmām kārtām — kas bija lēcies vecajam Māga- nam? Kālab viņš uz mani tā bļāva? Es pat nospriedu, ka viņam dūša saskrējusi papēžos, tak diez vai tas ir iespējams.
— Mums visiem bija dūša papēžos, — pēc brītiņa ierunājās Pīns, jo Frodo cieta klusu un tikai vērās kamīna liesmās. — Un arī tu būtu pārbijies kā diegs, ja divas dienas tev pakaļ būtu dzinušies Melnie jātnieki.
— Un kas tie tādi?
— Tādi melni. Jāj melnos zirgos, — Pīns paskaidroja. — Ja reiz Frodo cieš klusu, es tev izstāstīšu visu no paša sākuma. — Un viņš sīki un smalki izklāstīja visu, ko viņi bija pieredzējuši ceļā no pašas Hobitonas. Sems ik pa brīdim sparīgi klanīja galvu un apstiprinoši ņurdēja. Frodo neizdvesa ne skaņas.
— Es ne mirkli nešaubītos, ka jūs mani āzējat, — Merijs sacīja,
— ja pats savām acīm nebūtu redzējis to melno kunkuli uz piestātnes… Un ja nebūtu dzirdējis Māganu šitā aurojam. Ko tas nozīmē, Frodo?
— Brālēns Frodo tik žmiedzas un nerunā ne vārda, — Pīns pavēstīja. — Bet nu vienreiz pietiek — lai klāj vaļā. Pagaidām mums ir tikai Māgana minējums, ka viss stāv kādā sakarā ar Bilbo dārgumiem.
— Tas bija tikai minējums, — Frodo steigšus iestarpināja.
— Māgans neko nezina.
— Vecais Māgans nav no muļķu mājām, — Merijs norādīja. — Prātā viņam daudz vairāk nekā mēles galā. Esmu dzirdējis, ka viņš reiz esot klīdis pa Senmežu, un ļaudis runā, ka viņš zinot visādus ērmus. Bet, Frodo, vienu tak tu mums varētu pateikt — ir uz to pusi vai nav, kā tu domā?
— Es domāju, — Frodo gausi atbildēja, — ka uz to pusi varbūt ari ir. Bilbo dēkas ir saistītas ar to, ka Jātnieki meklē vai, varbūt būtu pareizāk teikt, dzen pēdas viņam vai man. Un, ja gribat zināt, es arīdzan bīstos, ka tie nav nekādi joki un ka es neesmu drošībā nedz šeitan, nedz arī kur citur plašajā pasaulē. — Viņš noskatīja logus un sienas, itin kā bītos, ka tās piepeši izgaisīs. Pārējie uz viņu vērās klusēdami un pārmija zīmīgus skatienus.
— Tūliņ būs, — Pīns pačukstēja Merijām. Tas pamāja.
—Nu, tad tā! — Frodo pēdīgi noteica, izslējies krēslā, itin kā piepeši būtu par kaul ko izšķiries. — Nevaru vairs vilkt garumā. Man jums visiem kas jāsaka. Tikai isti nezinu, kā iesākt.
— Manuprāt, es varētu tev palīdzēt, — Merijs klusiņām atsaucās. — Ļauj man.
— Kā tā? — Frodo viņu bažīgi uzlūkoja.
— Rau, šitā, mans vecais, labais draugs: tu esi nelaimīgs, jo nezini, kā atvadīties. Skaidrs, ka tu jau no sākta gala grasījies iet projām no Dalienas. Bet briesmas uzklupa ātrāk, nekā tu biji domājis, un nu tu gribi mukt tālāk tūliņ. Un tomēr negribi. Mēs tev jūtam līdzi.
Frodo pavēra muti. Tad atkal aizvēra. Viņš izskatījās tik ap- stulbis, ka pārējiem sanāca smiekli.
— Vecais lāga Frodo! — Pīns izsaucās. — Vai tu patiesi domāji, ka esi mūs aptinis ap pirkstu? Tu tak ne tuvu neesi tik piesardzīgs un gudrs! Es lēšu, ka par šito promiešanu un atvadīšanos tu lauzi galvu jau kopš aprīļa. Un tik murmina, vai zinies: "Diez vai maz kādreiz vēl iznāks redzēt musu ieleju," un tamlīdzīgi. Un izliekas, ka nauda iet uz beigām, un visumīļo Tuntmali iztirgo šitiem Meškovičiem-Tuntakiem! Un nemitīgi pasle- pen apspriežas ar Gendalfu.
— Debestiņ! — Frodo novaidējās. — Es nudien domāju, ka esmu sazin cik piesardzīgs un gudrs. Ak tu tētīt, diez ko Gendalfs teiktu! Vai tad tas patiesi bija zināms visai Dalienai?
— Nē taču! — Merijs atvēcinājās. — Par to nekreņķējies! Gan jau viss pēc laiciņa nāks gaismā, bet pagaidām, cik apjaušu, tavs noslēpums ir zināms tikai mūsu sazvērnieku pulciņam. Galu galā, neaizmirsti, ka mēs tevi labi pazīstam — un bieži esam kopā! Tev taču ģīmī viss izlasāms kā grāmatā. Arī Bilbo es labi pazinu. Taisnību sakot, kopš viņš devās projām, es tevi nemitīgi vēroju. Man tā vien likās, ka agrāk vai vēlāk tu dosies viņa pēdās. Es jau domāju, ka tas notiks drīzāk, un pēdējā laikā mēs nudien sākām bažīties. Baidījāmies, ka tu ņemsi kājas pār pleciem un aizlaidīsies ne čiku, ne grabu, tāpat kā viņš. Kopš paša pavasara turam acis vaļā un no savas puses esam visu krietni pārdomājuši. Ij nedomā no mums tik viegli atkauties!
— Bet man jāiet, — Frodo ieteicās. — Mīļie draugi, tur nekas nav līdzams. Kaut vai raudi, bet atrunāt mani ij nemēģiniet. Ja reiz tik daudz esat nopratuši, esiet nu tik labi un palīdziet — nekavējiet mani!
—Tu nesaproti! — iesaucās Pīns. — Ej, kur tev jāiet, bet mēs kātosim pakaļ. Mēs ar Meriju iesim kopā ar tevi. Sems ir brašulis un tevis dēļ lēktu vai pūķim rīklē, ja vien nesapītos pats savās biksēs, bet tik bīstamā ceļā tev ar vienu ceļabiedru būs par maz.
— Mani visumīļie, dārgie hobiti! — aizkustināts līdz sirds dziļumiem, sacīja Frodo. — Tā nevar. Ari to es izlēmu jau kur tas laiks. Jus sakāt — ceļš ir bīstams, bet par to, cik bīstams, jums nav ne jausmas. Tā vis nebūs nekāda dzīšanās pēc dārgumiem, nekada pastaigāšanās turp un atkal atpakaļ. Man jābēg pa kaklu, pa galvu — no vienām nāves briesmām atkal citās.
— Mums ir gan jausma, — Merijs noskaldīja. — Tieši tālab mēs izlēmām doties tev līdzi. Mēs zinām, ka ar gredzenu nav nekādi joki, taču darīsim, ko spēsim, lai palīdzētu tev turēties pretim Naidniekam.
— Ar gredzenu! — Frodo izsaucās, nu jau pagalam apjucis.
— Jā, ar gredzenu, — Merijs apstiprināja. — Mīļais hobitu večuk, vai tad tu patiesi domā, ka draugi tev uz ausīm krituši un apkārt staigā akli kā kurmji? Par gredzenu es zinu jau gadiem ilgi — īstenībā zināju vēl tad, kad Bilbo vēl dzīvojās pa mājām, bet viņš, kā rādījās, gribēja to turēt noslēpumā, tālab arī es izlikos par nezinīti, līdz kamēr noslēdzām sazvērestību. Bilbo es, protams, pazinu sliktāk, nekā pazīstu tevi, jo biju vēl spraunulis un viņš arīdzan bija piesardzīgāks, taču ne gana piesardzīgs. Gribi zināt, kad man zvīņas nokrita no acīm?
— Stāsti! — Frodo izdvesa.
— Te, kā tu droši vien nojaut, viņu iegāza Meškoviči-Tun- taki. Vienudien, kādu gadu pirms atvadu mielasta, es savā nodabā eju pa ceļu un pamanu priekšā kātojam Bilbo. Piepeši pie apvāršņa parādās Meškoviči. Bilbo tā ka saminstinās un pēkšņi — čuš! — izčibēja kā nebijis. Man mati uz galvas tīri saslējās stāvus — tik tikko attapos nobedzināties, kā nu mācēdams. Izspraucos cauri dzīvžogam un gāju uz priekšu pa tīruma ežu. Kad Meškoviči aizsteberēja garām, palūrēju uz ceļu, un manu acu priekšā Bilbo — žviks! — parādījās no zila gaisa. Samanīju pamirdzam zeltu, kad viņš kaut ko iebāza bikšu kabatā. Pēc tam turēju acis vaļā. Labi, labi, atzīstos — paspiegoju. Bet saproti pats — es no ziņkāres vai pušu plīšu, turklāt biju tikai tāds knēvelis. Manuprāt, ja neskaita tevi un mani, neviens cits visā Dalienā nav dabūjis iemest aci večuka slepenajā grāmatā.
—Tu esi lasījis viņa grāmatu? — Frodo iekliedzās. — Žēlīgā debess! Vai tad patiesi nekas nav noslēpjams?
— Tā pavisam droši laikam ne, — Merijs atsaucās. — Bet es tur ieskatījos tikai uz mirkli, tā ka neko daudz nesapratu. Bilbo gramatu sargāja kā aci pierē. Diez kur tā palikusi? Derētu ieskatīties tā kārtīgāk. Vai tā ir pie tevis, Frodo?
— Nē. Tuntmalē tās nebija. Laikam paķēris līdzi.
—Nūjā. Kā jau es teicu, — Merijs turpināja, — es izlikos par nezinīti līdz pat šāgada pavasarim, kad viss iegrozījās pagalam nopietni. Tad mēs noslēdzām sazvērestību un, tā kā paši arī neesam nekādi vējagrābšļi un Ij,eta bija visnotaļ svarīga, rīkojāmies ar stingru roku. Tu mums esi visai ciets rieksts, un par Gendalfu te vispār nav vērts runāt. Bet, >ja vēlies iepazīties ar mūsu galveno ziņu pienesēju, varu tev viņu uzrādīt.
— Kur viņš ir? — Frodo iztrūcies aplaida skatu visriņķī, itin kā domādams ieraudzīt no kāda skapja izkāpjam baigu, maskotu stāvu.
—Panāc priekšā, Sem! — Merijs nosaucās, un Sems piecēlās kājās, nosarcis līdz ausu galiņiem. — Luk, mUsu izlūks! Un, tici man, ziņas viņš mums piegādāja kaudzēm vien, pirms pēdīgi tika pieķerts. Tad gan, es teikšu, palika tīri mēms — esot zvērējies ciest klusu.
— Sem! — Frodo izsaucās. Vēl vairāk izbrīnīties viņš vairs nespēja un nekādi nespēja arī izlemt, ko darīt — dusmoties, smieties, atviegloti nopūsties vai sajusties kā pēdīgajam nelgām.
— Jā, saimniek! — Sems ierunājās. — Atvainošanu, saimniek! Bet es tik gribēju visu to labāko, Frodo kungs, un Gendalfa kungam ar'. Jūs tak neteiksit, ka viņam sēnalas galvā, un, kad jūs ņēmāties daudzināt "iešu viens", šis teica — "nē, ņem lidzi kādu, kam uzticies".
— Tomēr izskatas, ka uzticēties es nevienam nevaru, — Frodo norādīja.
Sems izskatījās pēc īstas nelaimes čupiņas.
—Tas atkarīgs no tā, ko tu ceri sagaidīt, — Merijs norādīja.
— Vari paļauties, ka mēs iesim tev līdzi caur uguni un ūdeni. Līdz galam. Un vari paļauties, ka glabāsim tavus noslēpumus vēl ciešāk nekā tu pats. Bet nedomā, ka mēs ļausim tev caur uguni un ūdeni doties vienam vai aiziet paklusām. Frodo, mēs esam tavi draugi. Un šā vai tā: mēs zinām teju visu, ko tev stāstījis Gendalfs, mēs visai daudz zinām par gredzenu. Fsam pārbijušies kā diegi, tomēr iesim tev līdzi. Vai arī lidīsim pakaļ paklusām — kā dzinējsuņi.
— Un, saimniek, — iestarpināja Sems, — vai tad elfu padomu tīri metīsit zemē? Gildors tak teica, lai ņemat līdzi tos, kas paši kāro doties līdzi, — to tak jūs nenoliegsit!
—To es nenoliegšu vis, — Frodo novilka, uzlūkodams Semu, kam sejā bija atplaucis plats smaids. — To es nenoliegšu, tikai nemūžam vairs nepaļaušos uz to, ka esi aizmidzis, — krāc, cik uziet. Turpmāk vispirms kārtīgi ievilkšu tev pa ribām. Nē, jūs nu gan esat viens zvērinātu blēžu bars! — Viņš noskatīja visus pārējos. — Bet labi vien ir! — Frodo iesmējās un noplātīja rokas.
— Padodos. Klausīšu Gildora padomam. Ja briesmas nebiezētu tik melnas, es nudien no priekiem lēktu vai gaisā. Taču pat tagad jūtos laimīgs — laimīgāks sen neesmu juties. Es tik ļoti baidījos no šā vakara.
— Nu, re! Sarunāts! Trīskārt urā kapteinim Frodo un viņa komandai! — visi nokliedzās un gavilēdami ņēmās spriņgot viņam apkart. Merijs un Pīns uzsāka dziesmu, ko, jādomā, jau iepriekš bija gatavojuši tieši šai reizei.
Tas bija tas pats meldiņš, ko, Bilbo dodoties ceļā, reiz bija dziedājuši rūķi, taču pārlikts drusku citādā vīzē:
— Ardievu! — tu sauc un ceļā trauc, Kur lietus un viesulis pēdas jauc:
Kad rītausma plaiksnīsies pamalē, Tev jābūt jau dziļmežam viņpusč.
Tur Rivendellu, kur elfi vēl mīt,
Kur skrajmeža norās migla krīt, —
Ij neceri, draugs, ka ceļš var tur beigties. Kurp tālāk? Es nezinu. Vajag steigties.
No vilka tu bēdz uz lāča pusi,
Zem klajas debess tu dumbrājā dusi,
Bet gan darbiņš galā būs padarīts,
Tavs uzdevums veikts, viss būs piepildīts.
Bet nu dodies ceļā, pirms saule aust!
Laiks negaida! Ienaidnieks negrasās snaust!
— Labi jau, labi! — Frodo teica. — Taču tad mums vēl ir darba pilnas rokas — tepat, zem jumta, vēl šovakar.
— Pag, tas tak bija tikai tāds pantiņš! — Pins satrūkās. — Tu patiesi domā doties projām vel pirms ausmas?
— Nezinu, — Frodo atteica. — Es bīstos no Melnajiem jātniekiem un skaidri zinu, ka nav prātīgi kur ilgāk uzkavēties. Sevišķi te, kur kā zināms, man arī vajadzēja nonākt. Arī Gildors piekodināja nevilcināties. Tikai man tik ļoti gribētos satikties ar Gen- dalfu. Pat Gildor iztrūkās — pats redzēju —, kad padzirdēja, ka Gendalfs nav parādījies. īstenībā te viss atkarīgs no diviem apstākļiem: cik drīz Jātnieki spēs nokļūt līdz Brašavai, un cik ātri mēs spēsim saposties ceļarh. Tur būs visai liela noņemšanās.
— Uz otro jautājumu es varu atbildēt, — Merijs atsaucās.
— Mums pietiks ar stundu. Teju viss ir sagatavots. Otrpus laukam stalli gaida seši poniji, ēdamais un mantas jau maisos, vēl tikai derētu iepaunot šo to no drēbēm un aši apēdamām lietām.
— Rādās, ka sazvērestība saplānota godam, — Frodo atzina.
— Bet kā ar Melnajiem jātniekiem? Varbūt varam dieniņu nogaidīt? Ja nu Gendalfs tomēr uzrodas?
—Te no svara tas, ko. Jātnieki, tavuprāt, darīs, kad padzirdēs, ka esi te, — Merijs atbildēja. — Viņi, protams, varētu jau būt klāt, tikai, iespējams, aizķērušies pie Ziemeļvārtiem, šaipus tiltam, kur Zaļmūris nolaižas līdz pat upes krastam. Tur vārtu sargi nevienu nakts laikā iekša nelaidīs, lai gan var jau arī ielauzties ar spēku.
Es lešu, ka pat dienas gaismā viņiem tur cauri tikt bUs grUti, ja vien šie nepraslsies pa taisno pie muižkunga, jo no paskata tie Jātnieki ir baigi, un sargi visādā ziņā sabīsies. Tomēr Bricava, protama lieta, nav nekāds neieņemamais cietoksnis. Un iespējams, ka rīta gaismā cauri tiks pat Jātnieks, kas prasīs pēc Tuntaka kunga. Kurš gan nezina, ka tu esi atgriezies, lai apmestos Kvikdangā!
Brīdi Frodo sēdēja, domās iegrimis. — Darīsim tā, — viņš pēdīgi ierunājās. — Projām dosimies mazā gaismiņā. Tikai ne pa ceļu — tad jau labāk tupēt šepat. Ja iesim cauri Ziemeļvārtiem, visi tūliņ zinās, ka no Bricavas esmu aizgājis, bet tā varbūt paies vēl dienas divas trīs, iekams viss nāks gaismā. Turklāt tiltu un austrumceļu katrā ziņā novēro — pierobeža, galu galā, un tad nav no svara, vai Jātnieki Bricavā maz ietikuši. Kas to lai zina, cik viņu ir, bet, mazākais, divi. Varbūt vēl kāds. Atliek tikai viens — iet projām, kurp acis rāda, lai neviens ij nenojauš, uz kuru pusi.
— Bet tas jau nozīmē tikai to, ka jābrien Senmežā! — Frede- gars pārbijās. — Vai tu maz domā, ko runā? Tas ir bezmaz tikpat bīstami kā Melnie jātnieki!
— Nav tik traki, — Merijs mierinoši ieteicās. — Izklausās gan pārdroši, bet es teiktu, ka Frodo ir taisnība. Citādi mums pēdas nojaukt neizdosies. Ja veiksies, aizmuksim labu gabalu.
— Senmežā? Veiksies? — Fredcgars atmeta ar roku. — Tur nevienam neveicas. Jūs tak nomaldīsities viens un divi. Neviens tur ne kāju nesper.
—Sper gan! — Merijs iebilda. — Bricbrandaki sper — kad uznāk kāre. Mums tur ir pašiem sava ieeja. Ari Frodo sen, sen tur ir ielūkojies. Bet es vairākkārt — parasti gan, skaidra lieta, dienas laikā, kad koki snauž un lielu brēku neceļ.
— Jā, jā, dariet, kā zināt, — Fredegars izmeta. — Es gan no Senmežā bīstos vairāk par visu pasaulē — ļaudis tak stāsta tīros murgus! Bet uz mani jau nav ko klausīties, jo es līdzi neiešu. Tomēr man prieks, ka būs kāds, kurš paliks iepakaļ, lai pastāstītu Gendalfarn, kas un kā, kad viņš uzradisies, un man tā vien rādās, ka uz viņu ilgi nebūs jāgaida.
Kaut gan Bunču Ķiļķens Frodo mīlēja kā brāli, viņš itin nemaz nekāroja nedz iet projām no Dalienas, nedz redzēt, kas atrodas aiz tās robežām. Viņš bija no Rītāju puses, pareizāk sakot, no Tiltaines Tuklubrasla, taču nc reizi mūžā nebija pat pār kātojis pāri Brandaviņas tiltam. Sazvērnieki bija izplānojuši, ka Ķiļķens paliks tepat, ziņkārīgajiem stāstīs visādus pekstiņus un pēc iespējas ilgāk izliksies, ka Tuntaka kungs joprojām dzīvojas pa Kvikdangu. Viņš pat bija apgādājies ar šādām tādām Frodo vecajām drānām, lai labāk iejustos lomā. Nevienam ij prātā neienāca, cik tas var izrādīties bīstami.
—Lieliski! — Frodo atzina, visu uzzinājis. — Vismaz varēsim atstāt Gendalfarn kādu ziņu. Es gan nezinu, vai Jātnieki maz prot lasīt, tomēr rakstīt man negribētos — ja nu viņi te ielaužas un visu pārmeklē? Bet, ja reiz Ķiļķens piesakās par brīvprātīgo un es varu būt drošs, ka Gendalfs dabūs zināt, kurp esam aizgājuši, tur vairs nav ko runāt. Rit taisnā ceļā dosimies iekšā Senmežā.
—Nu re, — Pīns ieteicās. — Tikai es gan labāk lienu Senmežā nekā Ķiļķena ādā. Padomā — tupēt te un gaidīt Melnos jātniekus!
—Pagaidi vien pats, kad būsi pašā biezoknī, — Fredegars atsaucās. — Vēl ne diena nebūs pagājusi, kad tu jau karsti vēlēsies būt manā vietā.
— Kas nu tur ko strīdēties, — Merijs sacīja. — Mums vēl jānoridājas un jāpabeidz kravāties, iekams liekamies uz auss. Es
jūs vēl tumsiņā pamodināšu.
Pēdīgi ielicies gultā, Frodo nekādi nevarēja iemigt. Kajas smeldza. Viņš nopriecājās, ka rīt varēs sēdēt zirdziņam mugurā. Beidzot viņš iekrita nemierīgā snaudā un sapnī itin kā raudzījās pa logu — dziļi, dziļi lejā plājās melns, necaurejams mežs. Starp koku saknēm lodāja un ošņājās kaut kadi mūdži, un nebija šaubu, ka tie viņu agrāk vai vēlāk saodīs.
Tad atskanēja tālīns troksnis. Iesākumā šķita, ka, šalkdams koku lapās, šurp brāžas varens viesulis, bet tad Frodo noprata, ka tālumā dārd jūra — nomodā viņš ko tādu ne reizes nebija dzirdējis, lai gan sapņos jūru redzēja visai bieži. Piepeši viņš stāvēja klajā laukā. Koki bija pagaisuši bez pēdām. Zem kājām tumsnēja virsājs, un gaisā jautās sāļa smarža. Palūkojies augšup, viņš ieraudzīja augstas kraujas malā vientulīgi slejamies slaiku, baltu torni. Uzmācās nepārvarama kāre rāpties tornī un palūkoties uz juru. Frodo saka cīnīties augšup pa stāvo nogāzi, lai tiktu pie torņa, bet tad debesīs nozibsnīja apžilbinoša gaisma, un nograndēja pērkons.