Projām ejiet klusiņām un ejiet drīz, — Gendalfs norādīja.
Bija aizritējušas jau divas trīs nedēļas, bet Frodo vēl aizvien nebija pat sācis posties ceļam.
— Zinu. Tikai grūti izdarīties reizē gan vienādi, gan otrādi, — viņš iebilda. — Ja pazudlšu ne čiku, ne grabu, tāpat kā Bilbo, visa Daliena ņemsies kulstīt mēli — to vien gaidi.
—Skaidrs, ka izčibēt nedrīkst! — Gendalfs piekrita. — Tas nu it nekur neder! Es teicu "driz", nevis "uz karstām pēdām". Ja vari izdomāt, kā aizlavlties no Dalienas tā, lai par to nemēļotu liels un mazs, ir vērts maķenīt aizkavēties. Tikai aizkavēšanās nedrīkst ieilgt.
— Varbūt rudeni? Pēc mūsu dzimšanas dienas? — Frodo aizdomājās. — Līdz tam es varbūt pagūšu nokārtot visu, kas kārtojams.
Taisnību sakot, tagad, kad viss bija nonācis tik tālu, viņam itin nemaz negribējās doties projām. Tuntmale viņam ar katru dienu arvien ciešāk pieauga pie sirds, un viņš gribēja līdz mielēm izgaršot savu pēdējo Dalienas vasaru. Frodo lēsa, ka rudeni, kā katru gadu ap šo laiku, vismaz kādā sirds kaktiņā atkal uzjundīs ceļa jūtis. Pie sevis viņš bija nospriedis, ka ceļā dosies savā piecdesmitajā dzimšanas dienā, kas vienlaikus bija arī Bilbo simt divdesmit astotā jubileja. Sazin kāpēc tā likās īstā diena tam, lai viņš atvadītos no Tuntmales un dotos Bilbo pēdās. Par Bilbo viņš prātoja nepaguris — vienīgi tā bija mazliet vieglāk samierināties ar domu par šķiršanos no mājām. Domas par gredzenu un to, kurp tas galu galā var aizvedināt, Frodo cītīgi atgainīja. To visu Gcndalfam viņš nestāstīja. Cik daudz burvis noprata pats — to nu nekad nevarēja zināt.
Gendalfs pavērās uz hobitu un pasmaidīja. — Lai notiek, — viņš sacīja. — Derēs. Taču ilgāk gan vairs nekavējies. Es sāku nopietni bažīties. Līdz tam esi piesardzīgs un nevienam ne ar pušplēstu vārdiņu neizpaud, kurp grasies doties! Un pieraugi, lai Sems Ekušeks neizpļāpājas. Citādi es viņu nudien pārvērtīšu par krupi.
— Par to, kurp es grasos doties, — Frodo norādīja, — būtu grūti izpļāpāties, jo to es pats vēl īsti nezinu.
— Ko nu muļķojies! — Gendalfs viņu apsauca. — Vai tad es tev lieku pazust bez vēsts? Tomēr tu ej prom no Dalienas, un to neviens nedrīkst zināt, iekams neesi lielā gabalā. Turklāt, kad dosies ceļā, tu taču iesi uz kādu pusi — vai nu uz ziemeļiem, vai dienvidiem, vai austrumiem, vai rietumiem — un tieši uz kuru, to nedrīkst izpaust nekādā gadījumā.
— Esmu tā nokavies ar domām par promiešanu un atvadām, ka par to, uz kuru pusi doties, neesmu vēl pat ieprātojies, — Frodo novilka. — Jo kurp lai es eju? Pēc kā lai vados? Ko man meklēt? Bilbo devās meklēt dārgumus — turp un tad atpakaļ, bet man jāiet, lai no dārguma tiktu vaļā, un tā vietā, cik saprotu, es neko neiegūšu.
— Tikai ar saprašanu tev te ir, kā ir, - Gendalfs aizrādīja. — Man gan tāpat. Iespējams, tev nāksies meklēt Likteņaizu, bet var gadīties, ka to uzņemsies kāds cits. Nezinu. Visādā ziņā tik tālam ceļam tu vēl neesi gatavs.
— Tiešām neesmu! — Frodo atsaucās. — Bet tikmēr — kurp lai es eju?
— Ar galvu pa priekšu briesmās, tikai palēnām un pa maliņu, — burvis atbildēja. — Ja gribi klausīt manam padomam, dodies uz Rivendellu. Turpceļam nevajadzētu būt pārāk bīstamam, lai gan ceļi vairs nav tik droši kā senāk, un ap rudeni būs vēl jo ļaunāk.
— Uz Rivendellu! — Frodo noteica. — Labs ir — iešu uz austrumiem, uz Rivendellas pusi. Sems dabūs apraudzīt elfus — viņš nu gan priecāsies! — To viņš izmeta viegli un bezrūpīgi, taču sirdī pēkšņi iesmeldzās dedzīgas alkas savām acīm ieraudzīt Flronda Puselfa mītni un dziļi krūtīs ievilkt smaržīgo gaisu, kas vēdīja dziļajā ielejā, kur tik daudzi elfi joprojām mierā vadīja savas dienas.
* * *
Kādā vasaras novakarā "Nostūriti" un "Zaļo pūķi" satricināja traki jaunumi. Milži un citi robežpārkāpēji visiem acumirkli izbira no prāta — tagad bija kas svarīgaks apspriežams: Frodo kungs pārdodot Tuntmali, ui, īstenībā esot jau pārdevis! Un kam? Meškovičiem-Tuntakiem!
— Bet par pamatīgu žūksni, — citi tērgāja.
— Droši, ka nokaulēja, — vēl citi sprieda. — Citādi nevar būt, ja reiz uz kārts likts Lobēlijas kundzes muķis. — (Odo pirms pāris gadiem jau bija aizgājis kapā, nodzīvojis simt divus gadus un tā ari nepieredzējis senlolotā sapņa Istenošanos.)
Cena vēl būtu sīkums — daudz karstāki strīdiņi sākās par to, kālab Frodo kungs vispār sadomājis iztirgot savu skaisto alu. Viens otrs turējās pie ieskata, ko baroja ari paša Tuntaka kunga mājieni, proti, naudiņas sākot aptrūkties, tālab Frodo no Hobi- tonas braukšot projām un par ieņemto grasi pieticīgi dzīvošot Bricavā, starp Bricbrandaku radagabaliem. — Viena alga - kur, kauč tikai tālāk no Meškovičiem-Tuntakiem, — dažs labs piebilda. Tomēr nostāsti par Tunt males Tuntaku pasakainajām bagātībām bija laiduši tik dziļas saknes, ka reti kurš jaudāja tos apšaubīt, tā ka daudz vieglāk šķita te meklēt kādu citu dibinātu vai nedibinātu iemeslu, piemēram, kādu neģēlīgu un pagaidām neatklātu sazvērestību, ko savērpis Gendalfs. Burvis gan ļaudīs nerādījās un dienas gaismā vispār ne kāju laukā nespēra, taču kurš gan nezināja, ka viņš "ieperinājies Tuntmalē"! Kamdēļ viņam ievajadzējies, lai Frodo izvācas, īsti skaidrs vis nebija, tomēr acīm redzamo noliegt nebija iespējams — Tuntaka kungs laidās atpakaļ uz Bricavu.
—Jā gan, pārvākšos vēl šoruden, — Frodo apstiprināja. — Merijs Bricbrandaks man tur patlaban piemeklē kādu jauku, mazu aliņu vai varbūt namiņu.
Starp citu, ar Merija palīdzīgu roku viņš jau bija piemeklējis un iegādājies nelielu namiņu Kvikdangā, miestiņā viņpus Bricavas. Visiem, izņemot Semu, viņš klāstīja, ka grasās pārcelties turp uz visiem laikiem. Tāda doma Frodo iešāvās prātā pēc tam, kad viņš bija izlēmis doties uz austrumpusi, jo Bricava atradās Dalienas austrumu pierobežā un tur viņš bija aizvadījis bērnību, tālab šāda atgriešanās izskatījās, mazākais, ticama.
* * *
Gendalfs nodzīvoja Dalienā vairāk nekā divus mēnešus. Tad kādā jūnija nogales vakarā, neilgi pēc tam, kad Frodo pēdīgi bija nospriedis, ko un kā darīs, burvis negaidīti paziņoja, ka no rīta atkal došoties projām. — Ceru, ne uz ilgu laiku, — viņš teica. — Došos pāri dienvidu robežām ievākt kādas ziņas — ja izdosies. Par daudz ilgi esmu nosēdējis, rokas klēpi salicis.
Gendalfs to izteica it kā starp citu, tomēr Frodo radās iespaids, ka burvi nomāc kādas smagas raizes. — Vai kas lēcies? — viņš apvaicājās.
— īsti ne, tikai saņēmu visai satraucošas un mīklainas vēstis. Kolīdz nospriedīšu, ka ilgāk vilcināties tu vairs nedriksti un jālaižas projām uz karstām pēdām, tūliņ atgriezīšos vai vismaz atsūtīšu kādu ziņu. Tikmēr turies pie tā, ko esi iecerējis, tikai esi piesardzīgāks kā vēl jebkad — sevišķi ar gredzenu. Nebūs par lieku, ja atgādināšu tev vēlreiz — nevelc to pirkstā!
Rītausmā burvis devās ceļā. — Atgriezīšos kuru katru dienu, — viņš solīja. — Ja ne citādi, uz atvadu svinībām būšu klāt kā nagla. Galu galā, nenāks par ļaunu, ja būšu tev ceļabiedros.
Iesākumā Frodo ne pa jokam satraucās un nokāvās ar domām par to, kas Gendalfam varētu but nācis ausis, bet tad bažas pārgāja, turklāt laiciņš bija tik jauks, ka visas raizes izbira no prāta. Tik lieliska vasara Dalienā sen nebija pieredzēta, un arī rudens izgadījās reti ražens: āboli ābelēm zarus lieca vai līdz zemei, šūnās medus tecēja pāri malām, un vārpas padevušās garas, graudiem piebriedušas kā vāles.
Rudens bija jau krietni pusē, kad Frodo no jauna sāka raizēties par Gendalfu. Aizritēja septembris, taču no burvja joprojām nebija ne ziņas, ne miņas. Tuvojās dzimšanas diena un izvākšanās, bet Gendalfs vēl aizvien bija kā akā iekritis. Tunt- malē sākās rosība. Tur ievācās Frodo draugi, ieradušies palīgos: Fredegars Buncis un Folko Mudraks, un, skaidra lieta, arī paši tuvākie ļautiņi — Tuku Pīns un Bricbrandaku Merijs. Kopīgiem spēkiem viņi apgrieza visu alu vai ar kājām gaisā.
Divdesmitajā septembri uz Bricavu pāri Brandaviņas tiltam aizlīgoja divi slēgti pajūgi ar mēbelēm un mantām, no kurām Frodo nebija gribējis šķirties. Nākamajā dienā Frodo jau sēdēja kā uz adatām un nemitīgi raudzījās, vai Gendalfs jau nesoļo kalnup pa taku. Ceturtdienas, proti, Frodo dzimšanas dienas, rīts atausa tikpat saulains un skaidrs kā togad, kad Bilbo rīkoja lielo mielastu. Gendalfa joprojām nebija. Vakarā Frodo rīkoja atvadu svinības — pavisam nelielas, tikai pašam un četriem palīgiem, taču viņš nekur nevarēja rast mieru, un uz svētkiem prāts it nemaz nenesās. Sirdi smagi nospieda doma, ka priekšā stāv šķiršanās no draugiem. Viņš nekādi nespēja izgudrot, kā viņiem to pavēstīt.
Savukārt četri hobitu jaunekļi bija visai lustīgā omā, un par spīti Gendalfa prombūtnei svinības drīz vien sita augstu vilni. Ēdamistabā bija palicis vien galds un daži krēsli, bet cienasts bija lielisks, un vīns varen labs — Frodo vīna pagraba saturs Meš- kovičiem-Tuntakiem vis netika.
— Lai kāds liktenis art piemeklētu tās mantiņas, kas nonāks manu sirdsmīļo radinieku nagos, vismaz šitam te es esmu pagādājis krietnas mājas, — Frodo nosaucās un izdzēra glāzi tukšu. Tā bija pēdējā "Sprigaiņa" pilīte.
Izdziedājušies pēc sirds patikas un pārrunājuši visu, ko kādreiz kopīgi sastrādājuši, visi vispirms uzdzēra uz Bilbo veselī- bām, bet tad augstas laimes abiem ar Frodo — saskaņā ar Frodo iedibināto paražu. Tad viņi izgāja laukā drusku ieelpot svaigu gaisu un uzmest aci zvaigznēm, bet pēc tam devās pie miera. Frodo svinības bija galā, bet Gendalfa kā nebija, tā nebija.
No rīta visi čakli ķērās pie darba, kraudami pēdējos ratos pāri palikušās mantas. Merijs pajūgu ņēma savā pārziņā un laidās projām kopā ar Ķiļķenu (tas ir, Fredegaru Bunci). — Kādam tak jāierodas vispirms un jāiesilda māja, — Merijs norādīja. — Labs ir, pagaidam — tiksimies parit, ja pa ceļam kur nenolūzlsit.
Folko pēc otrajām brokastīm aizgāja mājās, bet Pīns vēl palika. Frodo dīdījās un kreņķējās, velti gaidīdams, ka tūliņ atskanēs Gendalfa soļi. Viņš izlēma pakavēties līdz tumsiņai. Pēc tam, ja nu Gendalfam būs spiedīga vajadzība, lai viņš dodas uz Kvikdangu — varbūt galā pat nonāk pirmais. Jo Frodo turp grasījās iet kājām. Gan sava prieka pēc, gan tālab, ka gribējās pēdējo reizi uzmest skatu Dalienai, gan vēl citu iemeslu dēļ viņš bija iecerējis aizkātot no llobitonas līdz Brašavas pārceltuvei, sak, viegla pastaiga par ļaunu nenāks.
— Un pie viena drusku nostiprināšu muskuļus, — viņš noteica, pustukšajā priekšnamā pagrozīdamies pie apputējuša spoguļa. Frodo gaužām sen nebija devies nevienā kārtīgā pārgājienā, un atspulgs, viņaprāt, rādījās tāds visai aptucis.
Pēc otrajam brokastīm Frodo piedzīvoja nepatīkamu pārsteigumu — uzradās Meškoviči-Tuntaki: Lobēlija ar savu dzel- tenmataino dēlēnu Lodo. — Beidzot mūsējā! — Lobēlija izdvesa, sperdama kaju pār slieksni. Tas nu nebija ne pieklājīgi, ne īsti godīgi, jo Tuntmales īpašniekiem vajadzēja nomainīties pusnaktī. Tomēr Lobēlijai bija rodams zināms attaisnojums — galu galā, uz Tuntmali viņa bija spiesta gaidīt septiņdesmit septiņus gadus ilgāk, nekā bija cerējusi, un tagad pati bija jau simtgadīga večiņa. Lai nu kā, ieradās viņa tālab, lai pieraudzitu, vai netiek aizvazāts nekas, par ko jau samaksāts. Un viņa gribēja atslēgas. No Lobēlijas atkratīties bija grūti, jo viņa bija atnesusi līdzi visu mantu sarakstu un gribēja to izņemt cauri, sak, sazin vai viss vietā. Pēdīgi viņa tomēr devās projām, līdzi paķērusi Lodo, rezerves atslēgu un saņēmusi solījumu, ka otra atslēga tiks atstāta Maztuntos, pie Ekušekiem. Lobēlija saknieba lūpas, klaji izrādīdama, ka, viņasprāt, tādi Ekušeki var pa tumsu izlaupīt visu alu galīgi tukšu. Tēju Frodo viņai nepiedāvāja.
Pats viņš padzēra tēju virtuvē, kopā ar Pīnu un Semu. Visiem bija izstāstīts, ka ari Sems dosies uz Bricavu "Frodo kungam par puisi un viņa dobītēm par dārznieku" — ar Tētiņa svētību, lai gan vecais F.kušeks drusku baiļojās, kas būs, kad Lobēlija iekor- telēsies viņam nāburgos.
— Tuntmales pēdējā maltīte! — Frodo pavēstīja, atbīdīdams krēslu no galda. Tasītes viņi atstāja, lai Lobēlija mazgā. Pīns un Sems aizsēja savus trīs maišeļus un sakrāva tos uz lieveņa. Pīns devās pēdējoreiz izmest apli pa dārzu. Sems sazin kur izčibēja.
Rietēja saule. Tuntmale stāvēja skumīga, drūma un tukša. Frodo apstaigāja ierastās un pazīstamās istabas un noraudzījās, kā uz sienām izdziest rieta atspīdumi un no kaktiem izlien melnas ēnas. Istabas pamazām ietinās krēslā. Viņš izgaja laukā, aizstaigāja līdz vārtiem takas galā un tad šķērsām pāri pļaviņai uz Kalna ceļu, tomēr vel cerēdams ieraudzīt no mijkrēšļa iznirstam Gendalfu.
Debesis bija skaidras, spoži mirdzēja zvaigznes. — Bus jauka naksniņa, — Frodo balsī teica. — Iesākumam nav slikti. Kājas teju pašas cilājas. Cik ilgi var te kvernēt! Laidīšos, un lai tad Gendalfs dzenas man pakaļ.
Viņš pagriezās un sastinga, jo turpat netālu, aiz Maztuntu ceļa stūra, sadzirdēja balsis. Viens no runātājiem nepārprotami bija vecais Tētiņš, otra balss bija sveša un nez kāpēc šķita nepatīkama. Ko teica tas otrais, Frodo nevarēja saprast, taču viņš dzirdēja, ko atbildēja Tētiņš, kas likās visai iztrūcinājies. Večuks galīgi nebija savā ādā.
— Nē, Tuntaka kungs ir projām. Šito pašu rītu kā aizbrauca, un mans Sems, eku še, līdzi. Visas mantas ar' prom, kā likts. Ja, ja, es tak saku — visu izpārdeva un prom ir. Kā tā? Kas ta man tur ko degunu bāzt vai jumsim tāpat? Uz kurieni? Tur nu gan nekā slēpjama nav. Aizcēlās, rau, uz Brašavu vai kur tur, prom pagalam. Ja, ja — taisnā ceļā. Es pats tik tālu ij kāju neesu spēris — Bricavā šie tādi kā gaisā parauti. Ne-e, nekādu ziņu nodot nevaru. Arlabunakt!
Soļi aizdipēja lejup pa nogāzi. Frodo pie sevis nobrīnījās, diez kālab dziļi sirdī jūtas atvieglots par to, ka tie nesāka dipēt kalnup. "Laikam man līdz nāvei apnikuši visi tie izprašņatāji un okšķeri, sak, ko es visu daru un kāpēc," viņš nodomāja. "Padomā, nevar un nevar likties mierā!" Viņš tā kā grasījās iet un pavaicāt Tētiņam, kas prašņatājs bijis, taču pārdomāja (kas zina, varbūt velti) un, pielicis soli, kātoja atpakaļ uz Tuntmali.
Pins čurnēja uz lieveņa, aptupies uz sava maisa. Sems nekur nebija manāms. Frodo paspēra soli pāri slieksnim, tieši tumsā. — Sem! — viņš nosaucās. — Sem! Laiks!
— Nāku, saimniek! — kaut kur no istabām atskanēja balss, un tai nopakaļ drīz vien parādījās ari pats Sems, lūpas slaucīdams. Viņš pagrabā bija teicis atvadu vārdus alus mucai.
— Visi uz klāja, Sem? — Frodo apjautājās.
— Jā, saimniek. Tagad esmu maķenīt uzpildljies — kādam brīsniņam pietiks.
Aizvēris un aizslēdzis apaļās durvis, Frodo pasniedza atslēgu Semam. — Aizstiep šito uz savu māju, Sem! Aulekšiem! Tad nāc pa taisno uz ceļu. Satiksimies, cik drīz vien vari, pie vārtiņiem pļavas viņā pusē. Cauri miestam šovakar neiesim. Tur acu un ausu par daudz.
Sems aizdrāzās kā plēsts.
— Nu ko, pēdīgi sāksim kustēties! — Frodo noteica. Viņi uzmeta plecos maišeļus, paņēma ceļa spieķus un devās projām gar Tuntmales rietumsienu. — Paliec sveika! — Frodo sacīja, pavērdamies uz tumšajiem, tukšajiem logiem. Novēcinājis roku, viņš novērsās un pa dārza celiņu steigšus metās pakaļ Peregrīnam (tieši turp, kurp bija devies Bilbo, tikai Frodo to nezināja). Viņi pārlēca pāri dzīvžogam vieta, kur zari bija tādi pazemāki, un aizbrida uz tumsā slīgstošo ganību pusi — te viņi bija, te viņi zuda gluži kā čaboņa, ar kādu vieglā vējiņā sašūpojas smilgas.
Kalna rietumpuses pakājē viņi nonāca pie vārtiņiem, aiz kuriem sākās taciņa. Tur abi apstājās un sakārtoja ceļamaisu plecu siksnas. Tūliņ parādījās ari Sems, sperdamies šurp kā divi deviņi un galīgi aizelsies. Smagi piekrautais maiss viņam šūpojās turpat pie čupra, un galvā viņš bija uzstīvējis augstu, bezveidīgu filca turzu, ko pats devēja par cepuri. Puskrēslā viņš nebija atšķirams no rūķa.
—Tu te man laikam esi sabāzis akmeņus, — Frodo novilka.
— Nabaga gliemeži. Un visi pārējie, kas uz muguras staipa līdzi visu māju.
— Ja smagi, dodiet kaut ko man, saimniek. Mans maišelis vēl ir viegls kā spalviņa, — Sems braši un nepārliecinoši atsaucās.
—Liecies nu mierā, Sem! — Pīns viņu apsauca. — Viņam tas nāks tikai par labu. Tur nav nekā, ko viņš pats nebūtu licis iekravāt. Paskat, kā pēdējā laikā aptucis — pats drusku svarā nokritīsies, tad ari paliks vieglāk.
— Apžēlojieties tak par nabaga hobitu večuku! — Frodo iesmējās. — Kad es jums saku — līdz Bricavai vēl nebūsim nonākuši, kad es jau būšu slaiks kā niedre. Bet ko es te gvelžu? Sem, man rādās, ka tu esi pagrābis lielāku nastu, nekā tev pienākas. Nu, pagaidi, gan pa ceļam pārkravāsimies. — Viņš paķēra spieķi.
— Labs ir, naksnīgas pastaigas mums visiem iet pie sirds, tā ka ņemsim kājas pār pleciem, lai līdz nakšņošanai varam nokātot vismaz vairākas jūdzes.
Lai nemestu lieku līkumu, viņi pa taciņu devās uz rietumiem, bet pēc gabaliņa nogriezās pa kreisi un klusām brida pāri laukiem. Hobiti cits aiz cita soļoja gar dzīvžogiem un kupicām, un tumsa visapkārt sabiezēja arvien dziļāka. Tumšajos apmetņos viņi bija gluži neredzami, it kā visi būtu apvilkuši burvju gredzenus. Visi trīs, galu galā, bija hobiti, turklāt centās nesacelt troksni, tālab viņu soļus diez vai spētu saklausīt pat hobita dzirdīgās ausis. Pat lauku un meža kustoņiem gājēji palika teju nemanīti.
Pēc laiciņa viņi pa dēļu laipiņu pārgāja pāri Brandaviņai. Te, rietumos no Hobitonas, upe melni līkumoja pavisam šauriņa, un tās krastos, zemu nolīkuši, auga alkšņi, zarus mērkdami ūdenī. Pagājuši jūdzi vai divas uz dienvidiem, hobiti mudīgi pārmetās pāri lielceļam, kas veda no Brandaviņas tilta, līdz ar to šķērsodami Tukavas robežu, un tad tālāk virzījās uz dienvidaustrumiem, uz Zaļkalnu pusi. Pakapušies pirmajā paugurā, viņi pavērās atpakaļ, kur upes slaidajā ielokā iztālēm mirdzinājās Hobitonas laternas. Drīz gaismiņas pazuda aiz pakalna kores, taču parādījās Upmalas gaišie logi, kas atspīdēja miestiņa pelēkajā dīķi. Kad tālu aiz muguras palika pēdējās mājas gaismiņas un arī tās sāka pagaist aiz koku puduriem, Frodo pagriezās atpakaļ un uz atvadām novēcināja roku.
— Diez vai maz kādreiz vēl iznāks redzēt mūsu ieleju, — viņš klusiņām noteica.
Nosoļojuši stundas trīs, viņi apstājās, lai atvilktu elpu. Nakts bija skaidra, dzedra un zvaigžņota, taču no strautiem un palejas pļavām augšup snaikstījās dūmakainas miglas vērpetes. Kailie bērzi, vieglā pūsmiņā šūpodamies virs galvas, blāvās debesis bija aizauduši ar melnu zaru tīmekli. Iebaudījuši pieticīgu (hobitu izpratnē) maltīti, viņi'turpināja ceļu. Drīz viņi uzgāja šauru celiņu, kas vijās te kalnā augšā, te lejā un tumsā vīdēja pelēcīgs, — tas veda uz Mežvidiem, Izteku un Brašavas pārceltuvi. Atzarodamies no Uplejas lielceļa, tas pa Zaļkalniem līkumoja projām uz Biezokņu, Ritāju mežonīgāko nostūri.
Pēc brītiņa celiņš ieveda dziļā gravā, kur abās pusēs nokaltušās lapas čaukstināja augsti, blīvi saauguši koki. Tumsa biezēja tik melna, ka vai acī dur. Visas uz noklausīšanos kārās ausis atstājuši tālu aiz muguras, gājēji iesākumā mundri pļāpāja un visi kopā paklusām uzvilka kādu meldiju, bet tad pieklusa, un Pīns no pārjējiem sāka atpalikt. Pēdīgi, kad celiņš priekšā draudēja ar joni mesties stāvā kalnā, viņš apstājās un nožāvājās.
— Acis llmējas ciet, — viņš paziņoja. — Vel drusku, un es nogāzīšos tepat uz ceļa. Jūs ko — gulēsiet tāpat iedami? Tūliņ jau pusnakts būs klāt.
— Vai tad tev naksnīgas pastaigas nepatīk? — Frodo atsaucās. — Bet labs ir, nav nekādas steigas. Merijs mūs gaidīs ierodamies parīt, tātad mums ir vēl dienas divas. Palūkosim, kur varam nolikties, un iesim pie miera.
—Rietenis pūš, — ieteicās Sems. — Ja apiesim te no otras puses, varēsim kur ierušināties kalnam azotē, saimniek. Man tā kā prātā, ka tur arī nokaltušu egļu papilnam — būs malciņa. — Sems bija krustu šķērsu izstaigājis Hobitonas apkārtni jūdzes divdesmit uz katru pusi, bet tālāk gan ne kāju nebija spēris.
Pārrāpušies pāri kalna mugurai, viņi uzgāja egļu audzi. Pagājuši nostāk no ceļa, hobiti ienira sveķu smaržas pilnajā tumsā un tur salasīja sausus zarus un čiekurus, lai iekurtu uguni. Drīz vien apakš lielas egles sprakšķēja omulīga liesma, un visi kādu brītiņu patupēja, sasēduši lokā ap uguni, līdz sāka migt ciet. Tad, ierušinājušies iedobītēs starp egles saknēm, viņi ietinās apmetņos un segās un iegrima saldā snaudā. Par stāvēšanu sardzē neviens neparūpējās — pat Frodo sprieda, ka no briesmām vēl nav ko bīties, jo viņi joprojām bija tepat, pašā Dalienas sirdī. Kad uguns izdzisa, gulētājus apraudzīt ieradās viens otrs meža kustonis. Kāds lapsu tēviņš, tecēdams pa mežu savās darīšanās, uz brītiņu apstājās un ievilka gaisu nāsīs.
— Mīlīt, hobiti! — tas nobrīnījās. — Tad nu gan! Runā, protams, ka šaipusē notiekot dīvainas lietas, bet to, ka hobits nakti pārlaistu zem klajas debess, pie koka saknēm nolicies, savu mūžu neesmu dzirdējis. Un vēl veseli trīs! Ne, te droši kas slēpjas. — Lapsu papum bija pilnīga taisnība, taču neko vairāk izdibināt viņam nebija lemts.
Rīts atausa pelēks un drēgns. Frodo pamodās pirmais un atklāja, ka egles sakne mugurā teju caurumu izgrauzusi, bet sprands vispār stīvs kā dēlis. — Še tev nu bija patīkamā pastaiga! Kāda joda pēc es nebraucu pajūga? — viņš šķendējās, kā allaž darīja pārgājiena ieskaņā. — Un manos jaukajos pēļos tagad vārtīsies Meškoviči- Tuntaki! Rau, kam derētu gultā sabāzt šitādās saknes. — Viņš izstaipījās. — Augšā, guļavas! — viņš nosaucās. — Rīts kā konfekte!
— Atradis konfekti, — Pīns noburkšķēja, pašķielēdams no segas apakšas. — Sem! Tā ka lai pusdesmitos brokastis būtu galdā! Odens vannai jau karsts?
Sems pietrūkās kājās, nesaprazdams ne rīta, ne vakara. — Nē, saimniek, nav gan, saimniek, — viņš juceklīgi nomurmināja.
Frodo norāva Pīnam segu, kārtīgi viņu izvalstīja un tad pagājās līdz mežmalai. Austrumos no biezi sagUlušajiem miglas vāliem pamazām augšup cēlās sārta saule. Zeltsārtajā rudenī iemērktās koku lapotnes it kā pašas par sevi peldēja virmojošos, pelēkbaltos viļņos. Nedaudz lejāk pa kreisi celiņš strauji nobruka dziļā ielejā un tur pazuda miglā.
Kad viņš atgriezās nometnes vietā, Sems ar Pīnu jau bija sakūruši kārtīgu uguni. — Ūdeni! — Pīns auroja. — Kur ūdens?
— Doma — man kabatās? — Frodo atvaicāja.
— Vai tad tu negāji meklēt ūdeni? — Pīns purpināja, meklēdams rokā brokastu tiesu. — Tad aizteci vismaz tagadiņ.
—Nu, tad nāc līdzi, — Frodo aicināja, — un paķer arī blašķes, cik ir.
Kalna pakājē urdza strautiņš. Viņi piepildīja blašķes un tējas katliņu parocīgā vietā, kur urdziņa pārgalvīgi gāzās pāri lielam, pelēkam akmenim. Ūdens bija auksts kā ledus — mazgādami seju un rokas, abi sprauslāja un elsa vien.
Kad viņi bija tikuši galā ar brokastīm un no jauna uzvēluši plecos ceļa paunas, pulkstenis jau rādīja vienpadsmito stundu, un diena solījās būt skaidra un karsta. Viņi nokāpa palejā, pārgāja pāri strautam vietā, kur tas panira zem ceļa, pēc tam pārrāpās pāri nākamajam pakalnam, vēlreiz kalnā un lejā, un tad apmetņi, segas, ūdens, ēdmaņa un pārējās mantas jau bija kļuvušas nepanesami smagas.
Izskatījās, ka iešana prasīs daudz sviedru un spēka. Tomēr pēc vairākām jūdzēm ceļš pārstāja locīties augšā lejā — kaitinoši cilpodams šurpu turpu, tas uzvijās augstā kraujā un tad sagatavojās mesties lejā pēdējo reizi. Priekšā pavērās ar savrupām birzītēm izraibināta zemiene, kas tālumā ieslēpās brūnganā, biezi saaugušu koku stumbru rotā. Te nu bija Biezokņa, bet viņpus tās — Brandaviņa. Taka zem kājām uz priekšu stiepās taisna kā stīga. t
— Ne gala neredz, — Pīns noteica. — Iet un iet, un iet. Es tā vis nevaru, man drusku jāatpūšas. īstais bridis iekost. Nosēdies ceļmalā, viņš paraudzījās uz austrumiem, kur vidēja mežs. Aiz tā tecēja Brandaviņa un beidzās Daliena, kur viņš bija pavadījis visu savu mUžu. Sems stāvēja turpat līdzās, apaļās acis ieplētis kā pogas, jo skatījās turp, kur nekad vēl nebija ne kāju spēris.
— Vai elfi dzīvo šajos mežos? — viņš ieprasījās.
— Cik man zināms, ne, — Pīns atteica. Frodo cieta klusu. Arī viņš vērās tālē, kur izgaisa ceļš, itin kā redzētu to pirmoreiz. Piepeši viņš ierunājas — balsi, tomēr itin kā pie sevis, pavisam lēnām:
— Kur namdurvis veras, tur aizsākas ceļš.
Kas tek un vijas, un plājas
Prom tālē, kur vēji mākoņus veļ,
Un vedina cilāties kājas.
Ja iesi bez mitas, tu redzēsi drīz,
Ka celiņš pie lielceļa beidzas
Un priekšā jau krustceles trīsdesmit trīs…
Kurp došos? Nezinu. Steidzos.
— Gluži kā iz vecā Bilbo pūra, — Pīns norādīja. — Vai ari pats esi šito sapantojis viņa garā? Nevarētu teikt, ka skan uzmundrinoši.
— Nezinu, — Frodo atsaucās. — Iesāku, un tālāk viss izriti- nājās it kā pats no sevis. Bet varbūt tas-man stāv prātā kopš seniem laikiem. Lai gan patiesi izklausās pēc Bilbo, sevišķi pēc tā, ko viņš vārsmoja pēdējos gados, pirms devās pasaulē. Viņš bieži mēdza teikt, ka esot tikai viens ceļš un tas tekot kā varena upe — sākas pie katrām namdurvīm, un ik taciņa ir tās pieteka. "Ielāgo, Frodo," viņš man sacīja ne reizi vien, "ka iet laukā pa durvīm ir bīstami. Tu izej uz lielceļa, un, ja nesavaldi kājas, ej nu sazini, kurp tas tevi var aiznest. Padomā — šī pati taciņa iet cauri DrUmmežam, un, ja ļausi kājām vaļu, tu nonāksi pie paša Vientuļā kalna vai pat vēl tālāk, vēl baigākos kaktos." Tā viņš runāja, stāvēdams pie Tuntmales namdurvīm, sevišķi kad bija atgriezies no ilgas pastaigas.
— Lai nu kā, mani tavs Ceļš stundiņu vai divas neaiznesīs itin nekur, — Pins attrauca, izpidamies no paunas siksnām. Pārējie sekoja viņa paraugam, atslēja maišeļus pret ceļmalas ežu un izstiepa kājas ceļa putekļos. Kārtīgi atpūtušies, viņi krietni pielocīja māgu, un tad atkal kārtīgi atpūtās.
Pēcpusdienas saule jau palēnām slīdēja uz vakariem, kad viņi beidzot laidās lejup ielejā. Tiktāl viņi nebija sastapuši nevienu dzīvu dvēseli. Ceļš bija visai nomaļš, pajūgiem grūti izbraucams, un uz Biezokņu tāpat maz kurš mēdza doties. Tā nu viņi kātoja kādu stundu, bet tad Sems apstājās, itin kā kaut ko sadzirdējis. Tagad apkaime bija līdzenāka, un ceļš, tikko rimies cilpot, taisni stiepās pāri zālainiem laukiem, skraji apaugušiem ar augstiem kokiem, kas vēstīja, ka nav vairs tālu līdz mežam.
— Paklau, mums pakaļ pa ceļu klidzina ponijs vai zirgs, — Sems ieteicās.
Visi pameta skatu atpakaļ, bet turpat netālu bija līkums, un necik tālu redzēt nevarēja.
—Varbūt Gendalfs, — ieminējās Frodo, taču tūliņ viņam uzmācās sajūta, ka tā nav tiesa, un nepārvarami sagribējās no jātnieka noslēpties.
— Iespējams, ka tas nekas, — viņš itin kā vainīgi noteica, — bet es labprātāk gribētu ne ar vienu nesatikties. Man nudien līdz kaklam tas, ka visi okšķerē, ko es daru un kāpēc. Un, ja tas ir Gendalfs, — viņš piebilda, — pārsteigsim viņu, lai zina, ka nav ko tūļāties. Pamuksim nu malā!
Pīns un Sems mudīgi aizspruka pa kreisi un nometās nelielā iedobē turpat netālu no ceļa. Tur viņi pieplaka pie zemes. Frodo brītiņu vilcinājās — ar vēlmi nobēdzināties viņā cīnījās vai nu ziņkāre, vai arī sazin kas cits. Pakavu klaboņa tuvojās. Pēdējā brīdī viņš iespruka zāles cerā, kas auga aiz ceļa malā nolīkuša koka. Tad viņš piepacēla galvu un piesardzīgi pavērās pāri resnajai koka saknei.
Ceļa līkumā parādījās melns zirgs — nevis zirgelis hobitu poniju lielumā, bet īstais, lielais. Tam mugurā, kupri uzmetis, sēdēja liela auguma vīrs, ietinies platā, melnā apmetnī ar kapuci, tā ka no tā apakšas vīdēja vienīgi kāpšļos ieautie zābaki. Seja slēpās kapuces ēnā un nebija saskatāma.
Nonācis pie koka, aiz kura slēpās Frodo, zirgs apstājās. Arī stāvs seglos sastinga un pielieca galvu, it kā ausīdamies. No kapuces dzīlēm atskanēja.svelpjoša šņākoņa, it kā jātnieks vilktu gaisu nāsīs, raudzīdams saost tikko jaušamu smārdu. Viņa galva pagriezās pa labi, tad pa ķreisi.
Pēkšņi Frodo līdz nāvei pārbijās, ka jātnieks viņu ieraudzīs, un prātā pazibēja doma par gredzenu. Viņš tik tikko iedrīkstējās elpot, tomēr tik ļoti alka gredzenu izvilkt no kabatas, ka lēnām, lēnītiņām stiepa roku turp. Atlika vien ieslidināt pirkstu gredzenā, un briesmas būs garām. Gendalfa padoms likās pagalam muļķīgs. Bilbo taču bija vilcis gredzenu pirkstā. — Un es vel aizvien esmu tepat, Dalienā, — viņš klusībā nosprieda, aizskardams važiņu, kurā bija uzvērts gredzens. Tieši tobrīd jātnieks saslējās un sapurināja pavadu. Zirgs izkustējās no vietas un devās uz priekšu — vispirms soļos, bet tad jau aizvien straujākā riksī.
Aizrāpies līdz ceļa malai, Frodo noskatījās jātniekam pakaļ, kamēr tas pagaisa tālumā. Skaidri saskatīt nevarēja, tomēr šķita, ka, īsi pirms zirgs pagaisa dūmakā, tas nogriezās pa labi un nozuda mežā.
— Ērmīgi, nudien, un briesmīgi ari, — Frodo nomurmināja zem deguna, dodamies pie biedriem. Pīns ar Semu bija gulējuši, galvu nepacēluši, tā ka neko nebija redzējuši, tāpēc Frodo viņiem izstāstīja gan par jātnieku, gan to, cik tas dīvaini izturējies.
— Pats nezinu — kāpēc, bet es skaidri zināju, ka viņš lūkojas vai ošņājas pēc manis, un tāpat es skaidri māniju, ka negribu, lai viņš mani atrod. Nemūžam neko tādu Dalienā neesmu ne matījis, ne piedzīvojis.
— Bet kas gan lamzakam par mums daļas? — Pīns brīnijās. — Un kas viņam še meklējams?
— Cilvēki jau te šad un tad ir manīti,— Frodo atteica. — Dien- vidājos, cik zinu, ar lamzakiem nākoties noņemties visai bieži. Taču par šitādiem jātniekiem gan dzirdu pirmoreiz. Fj nu sazini, no kurienes viņš uzklidis.
—Atvainošanu, saimniek, — pēkšņi ierunājās Sems, — es zinu, no kurienes. Sitenais melnais jātnieks te atjājis no Hobitonas, ja vien tādu nav vairāk. Un es zinu, kurpu viņš dodas.
—Ko? — Frodo viņu pārsteigts uzlūkoja. — Kamdēļ tad neko neteici?
— Man tas vien tikko atausa prātā, saimniek. Bija, rau, šitā: kad vakarnakt aizgādāju atslēgu uz mūsu aliņu, tētuks man saka: "Fku še, Sems!" viņš man saka. "Un es tak domāju, ka jūs ar Frodo kungu jau rita pusē esat aizlaidušies. Nupatās te bij viens ērms — pado' viņam Tuntmales Tuntaka kungu, un es šo aizsutināju prom uz Brašavu. Riktīgs bendesmaiss, vai zinies. Saku — Tuntaka kungs aizdevies uz veco māju un uz palikšanu, bet šis tiri kā spoks — jem un šņāc man ģīmi. Tīri vai man pie-
<3> 110 «3>
baidīja ko." Prasu Tētiņam — kas tad tas bij par ērmu? "Kas to lai zina," šis atsaka, "bet no hobitiem riktlgi ne. Garš un melis, lien klāt un snaikstās. Vai tik nebij kāds svešzemju lamzaks. Runāja ar' tājokaini." Es, saimniek, nevarēja tur stāvēt un klausīties, muti atplētis, jūs tak mani gaidījāt, un galvā ar' ne visai ņēmu. Tētiņš paliek vecs, acis šim vairs lāgā nerāda, un tanī laikā, kad tas spoks trausās kalnā un uzgāja šo vēdināmies ielas galā, laukā bij jau teju tumsa. Saimniek, kaut nu mēs ar Tētiņu nebūtu nodarījuši kādu skādi!
— Tētiņš jau nekādā ziņā ne, — Frodo atteica. — Taisnību sakot, es pats dzirdēju viņu runājamies ar svešinieku, kas vaicāja pēc manis, un teju devos skaidroties, kas tas tāds bijis. Slikti, ka tā nedarīju, un slikti, ka agrāk man to neizstāstīji. Es ceļā būtu bijis piesardzīgāks.
— Bet varbūt jātniekam ar Tētiņa svešinieku nav nekāda sakara? - Plns aizrādīja. — No Hobitonas mēs aizgājām ne čiku, ne grabu — kā viņš būtu varējis mūs izsekot?
— Bet abi ošņājās, saimniek, — Sems iesaucās. — Un Tētiņš teica, ka šis bijis melns kā katla dibens.
—Vajadzēja sagaidīt Gendalfu, — Frodo nomurmināja. — Lai gan varbūt tā būtu vēl jo ļaunāk.
—Pag, tad tu noproti, kas tas par jātnieku? — noprasīja Pīns, padzirdējis Frodo pēdējos vārdus.
— Nezinu, un minēt negribu, — Frodo atbildēja.
— Labs ir, brālēn Frodo! Paturi pagaidām to pie sevis, ja reiz gribi izlikties par tik briesmīgi noslēpumainu. Bet tikmēr — ko iesāksim? Man prāts t:ā kā ruesas uz vakariņām, bet laikam gan labāk būs kustēt uz priekšu. Zosāda metas no jūsu stāstiem par šņācošiem jātniekiem, kas ošņājas ar neredzamiem deguniem.
—Jā, labāk ņemsim kājas pār pleciem, — Frodo pievienojās, — tikai pa ceļu gan neiesim — ja nu jātnieks atgriežas vai vēl kāds jāj viņam pa pēdām? Pieliksim soli — līdz Bricavai vēl pamatīgs gabals.
Koku ēnas zālē jau stiepās garas un šauriņas, un viņi turpināja ceļu. Tagad viņi kātoja akmens sviediena attālumā no ceļa un, cik spēdami, turējās aizsegā. Tā viņi tika uz priekšu krietni gausāk, jo zāle bija gara un ceraina, zeme — vienos ciņos, un koki pamazām auga aizvien blīvākos puduros.
Saule aiz muguras sārtojās turpat pie pakalnu kores, un bija jau novakars, bet viņi vēl nebija aizgājuši līdz ceļa taisnā gabala galam. Tālāk taka aizvijās pa kreisi un pāri Jeilas palejām laidās projām uz Izteku, savukārt pa labi atzarojās celiņš, kas cauri sirmozolu mežam aizlikumoja uz Mežvidiem. — Griezīsimies turp, — Frodo izlēma.
Netālu no sazarojuma viņi uzgāja milzīgu, dobu koku. Tajā vēl turējās dzīvība — sen sakritušie varenie zari lūzuma vietās bija izdzinuši sīkas, lapotas atvasītes. Bet no stumbra bija atlikusi miza vien, un, apgājuši tam apkārt, hobiti atrada plaisu, pa kuru itin labi varēja iekļūt milzīgajā dobumā. Viņi ierāpās iekšā un iekārtojās uz mīkstās trūdošu lapu un praulu segas. Tur viņi drusku atpūtās, iekoda, apslāpēti runājās un laiku pa laikam uzmanīgi ieklausījās klusumā.
Kad viņi atkal izlavījās uz ceļa, laukā jau valdīja mijkrēslis. Zaros šalkoja rietenis. Lapas sačukstējās. Drīz vien celiņš palēnām, toties apņēmīgi ietinās krēslā. Priekšā, virs koku galotnēm, tumstošajā austrumu pamalē iedegās zvaigzne. Hobiti gāja plecu pie pleca un vienā solī, lai butu drošāks prāts. Pēc laiciņa, kad zvaigznes iemirdzējās lielākā pulkā un gaišākas, bailes un bažas atstājās, un viņi pārstāja ausīties, vai kur neklab pakavi. Cits pakaļ citam viņi uzņēma klusu dziesmiņu — tā nu hobiti . mēdza darīt, soļodami pa laukiem un lejām, sevišķi kad laukā tumsa vakars un mājas vairs nebija tālu. Parasti dziedamais bija "vakariņu gabaliņš" vai "miega gabaliņš", taču šie hobiti dungoja "ceļa gabaliņu" (lai gan, skaidra lieta, arī bez vakariņu un gulētiešanas pieminēšanas te nekādi nevarēja iztikt). Meldija bija veca kā pati pasaule, bet Bilbo Tuntaks tai bija piemeklējis jaunus vārdus un visu iemācījis Frodo, kad abi, pļāpādami par aizraujošam dēkām, reiz klejoja pa Uplejas takām:
Vēl ogles kvēlo pavardā, Vēl pēlis silts stāv istabā, Bet kājas pašas trauktin trauc, Kur tepat blakus sauktin sauc Dažs akmens pelēks, koku pāris, Ko skats neviens vēl nav(a) skāris. Te smilga, skara, zars un zieds — Ko kavējies? Ko kavējies?
Te debess, ezers, klints un olis — Jel pieliec soli! Pieliec soli!
Bet varbūt tepat blakus gaida Kāds slepens ceļš, kas mazliet baida, Un, šodien aizsteiguši garam, Mēs citurit to mērot varam. Tad klidīsim, kur ceļi tāli, Kur Mēness, Saule, mākoņvāli! Te ābols, rieksts un dadzis ass — Lai paliek tas! Lai paliek tas! Te smilts un akmens, atvars tumšs — Ardievu jums! Ardievu jums!
No mājām projām pasaulē, Kur jaunas takas jāmeklē, Kur tumsa biezē, snaikstās nakts, Bet zvaigznes droši stāv uz vakts. Tad atkal prātā mīļās mājas — Turp nes mūs mazās, gurdās kājas. Te krēsla, migla drēgni lās — Lai izčib tās! Lai pagaist tās! Vēl malciņš viras, rika siera — Un tad pie tniera! Tad pie miera!
Dziesma bija galā. — Un nu pie miera! Nu pie miera! — Pīns novlteroja. . .
— Kuš! — Frodo viņu apsauca. — Vai tik atkal neklab pakavi? Viņi apstājās, sastinga kā koku ēnas un ieklausījās nakti.
Krietnu tiesu aiz muguras uz takas patiesi dimdēja pakavi, taču vējš skaņu šurp nesa rimtu un dzidru. Mudigi un klusi kā peles hobiti pabēga nostāk no ceļa un iespruka ozolu mel/īajā paēnā.
— Tālu neskriesim! — Frodo nočukstēja. — Tā, lai esam nost no acim, bet es gan gribu redzēt, vai tas nav vēl kāds Melnais jātnieks.
— Labs ir! — Pins atsaucās. — Tikai neaizmirsti, ka viņam ir garš deguns!
Pakavi klaudzēja aizvien tuvāk. Hobiti iemuka koku paēnas tumsā — labāku slēptuvi meklēt vairs nebija laika. Sems un Pīnsnobēdzinājās aiz liela celma, bet Frodo palīda drusku atpakaļ, tuvāk ceļam. Tas balsnīja tumsā kā caur mežu nostiepta dziestošas gaismas stiga. Dūmakainajās debesīs mirdzinājās brangas zvaigznes, bet mēness nebija.
Pakavu klaboņa apklusa. Frodo vērās tumsā, vai visas acis izskatīdams, un redzēja, kā pāri gaišākai laucitei starp diviem koku stumbriem aizslīd kaut kas melns. Tad tas sastinga. Izskatījās pēc tumšas zirga ēnas, ko pie pavadas ved melns stāvs. Melnais apstājās vietā, kur viņi bija nogriezušies no ceļa, un salīgojās uz vienu, tad uz otru pusi. Frodo atkal itin kā sadzirdēja svelpjošo šņākoņu. Ēna saguma, pieliecās tuvāk zemei un sāka līst uz viņa pusi.
Frodo atkal nepārvarami sagribējās ieslidināt pirkstu gredzenā, un šoreiz krietni vien spēcīgāk nekā pirmīt. Tik ļoti, ka, iekams viņš aptvēra, ko dara, roka jau gramstījās pa kabatu. Bet tieši tobrīd ieskanējās itin kā dzirkstošu smieklu caurausta dziedāšana. Zvaigžņotajā gaisā iešķindējās dzidras balsis. Melnais izslējās un līda atpakaļ, uzmetās zirgam mugurā, pāršāvās pāri ceļam taisni iekšā tumsā. Frodo uzelpoja.
— ELfi! — Sems aizsmacis iečukstējās. — Saimniek, elfi!
Ja Frodo ar Pinu viņu nebūtu nogrābuši pie stērbeles, Sems būtu izbrāzies no pameža un kā nesamanīgs meties turp, kur skanēja balsis.
— Jā gan, elfi, — Frodo noteica. — Biezokņa viņus var šad un tad sastapt. Dalienā viņi nedzīvo, taču pavasaros un rudeņos mēdz ieklīst no savām zemēm — tur, pāri projām aiz Torņu kalniem. Un man par to ir neizsakāms prieks, nudien! Jūs jau neredzējāt, bet Melnais jātnieks apstājas tepatiņ un jau līda uz mūsu pusi, kad piepeši atskanēja dziesma. Kolīdz šis to sadzirdēja, tā metās projām.
—Bet elfi? — Sems nerimās, savā aizrautībā šādus tādus melnos jātniekus jau izmetis no galvas. — Iesim? Iesim pie viņiem?
Dziesma skanēja aizvien tuvāk. Tagad pāri visām pacēlās kada dzidra balss. Tā dziedāja tīrā, skaidrā elfu mēlē, ko Frodo prata tikai mazdrusciņ, bet abi pārējie vispār nemaz. Tomēr tās skanējums līdz ar meldiju itin kā pats savērpās vārdos, kuru nozīmi hobiti noprata tikai pa pusei. L.Uk, ko dzirdēja Frodo:
Sniegbaltā! Sniegbaltā! Skaidrā un šķīstā! Aizrietu, aizjūru ķēniņieni Klīstošā vadzvaigzne — vienīgā, īstā, Tu lapotni vizošā tīmeklī sien!
Giltoniel! Ai, Elberet! Spirgta tev dvaša, tu baltgaismā ved! Sniegbaltā! Sniegbaltā! Dziedam tev slavu Svešzemē — nav(a) mums māju te savu.
Lai slavētas zvaigznes, ko Melndienās spēja Tavi mirdzošie pirksti uzmargot klusi! Kur aukas putekļus grīstēs sēja, Stīdz sidraba ziedi, ko tu izaudusi.
Ai, Elberet! Giltoniel!
Mēs glabājam sirdī un atmiņā vēl
To gaismu, ko vadzvaigzne izlējusi
Pār Aizrietiem — tur, uz dzimtenes pusi.
Dziesma bija galā. — Tie ir diželfi! Viņi piesauc Elberetas vārdu! — Frodo pārsteigts nomurmināja. — Šī brīnumcilts Dalienā teju nekad nav ieklīdusi. Pat visā Viduszemē, Dižjūras austrum- krastā, viņu vairs necik nav atlicis. Nudien savādi!
Hobiti nosēdās ceļmalas ēnā. Necik ilgi, uz ceļa, kas veda dziļāk palejā, iznira elfi. Viņi virzījās nesteidzīgi, un hobiti redzēja zvaigžņu gaismu rotājamies viņu matos un acīs. Nekādu gaismekļu elfiem nebija, tomermācēju kājas tinās gaišā migliņā, kādā, mēnesim paceļoties aiz kalna kores, iemirdzas visa debesu pamale. Nu viņi soļoja klusēdami, tikai pats pēdējais elfs, pagājis hobitiem garam, pagrieza galvu un iesmējās.
— Esi sveicināts, Frodo! — viņš izsaucās. — Vēlas tavas gaitas. Vai varbūt esi nomaldījies? — Tad viņš uzsauca pārējiem, visi apstājās un sapulcējās visapkārt.
—Nudien brīnumi! — elfi cits caur citu runāja. — Trīs hobiti mežā — nakts laikā! Kopš Bilbo aiziešanas nekas tāds nav pieredzēts. Kā tas nākas?
— Tas, brīnumļaudis, nākas tā, — Frodo atbildēja, — ka mums ar jums laikam ir pa ceļam. Man patīk pastaigāties zvaigžņu gaismā. Tomēr es labprāt ietu jums ceļabiedros.
— Bet mums ceļabiedru nevajag, turklāt hobiti ir tik garlaicīgi, — elfi smējās. — Un kā tu zini, ka mums ir pa ceļam? Tu taču nezini, kurp mēs dodamies!
— Un kā jūs zināt manu vārdu? — Frodo nepalika parādā.
— Mēs zinām daudz, — elfi teica. — Esam tevi redzējuši kopā ar Bilbo, kaut ari paši tavam skatam palikām neredzami.
— Kas jūs esat, un kas ir jūsu valdnieks? — Frodo vaicāja.
— Es esmu Gildors, — atbildēja vadonis, kas pirmais bija viņu sveicinājis. — Gildors Inglorions no Finroda nama. Mēs esam trimdinieki, teju visi mūsu ciltsbrāļi šo zemi ir pametuši jau izse- nis, un ari mēs te vadām savas pēdējās dienas, iekams dosimies atpakaļ pāri Dižjurai. Tomēr daži no mūsu cilts joprojām mierā un laimē mīt Rivendellā. Un nu, Frodo, stāsti, kas tev padomā? Jo mēs redzam tev pāri gulstam baiļu ēnu.
—Ai, viedā cilts! — Pins kaismīgi iejaucās vidū. — Pastāstiet mums par Melnajiem jātniekiem!
—Par Melnajiem jātniekiem? — elfi klusām atkārtoja. — Kālab tu vaicā par Melnajiem jātniekiem?
— Jo divi tādi mums šodien dzinās pakaļ. Vai arī viens, bet tad iznāk, ka divas reizes, — Pins paskaidroja. — Tikko aizlaidās, kolīdz padzirdēja jūs tuvojamies.
Elfi labu brīdi neko neatbildēja, tikai klusiņām apspriedās savā mēlē. Pēdīgi Gildors pievērsās hobitiem. — Par to mēs še nerunāsim, — viņš sacīja. — Būs labāk, ja nāksit mums līdzi. Parasti tā vis nav pieņemts, bet šoreiz ļausim jums nākt mums ceļabiedros, un, ja vēlaties, šo nakti varēsit pārlaist ar mums.
—Ai, brīnumcilts! Uz tādu laimi es ij necerēju, — Pins noel- sās. Sems nespēja izteikt ne vārda.
— No sirds pateicos, Gildor Inglorion. — Frodo palocījās. — Elen sila /'menti' omentielvo — zvaigzne uzlēkusi mūsu tikšanās stundā, — viņš piebilda diželfu mēlē.
—Piesargieties, draugi! — Gildors smiedamies izsaucās. — Neizpaudiet noslēpumus! Starp mums ir senvalodu zinātājs. Bilbo ir bijis labs skolotājs. Esi sveicināts, elfu draugs! - viņš sacīja, godbijīgi paklanījies. — Tagad nāc un pievienojies mums kopā ar savējiem! Labāk nāciet vidu, lai nenoklistat no ceļa. Saņemieties, jo ceļš priekšā tāls.
— Kā tā? Kurp tad jūs dodaties? — Frodo vaicāja.
— Vēl šonakt mēs gribam tikt līdz mežainajiem pakalniem viņpus Mežvidiem. Gabaliņš visai krietns, toties tad atputlsities, un rīt būs īsāks ceļš mērojams.
Tā nu viņi klusēdami devās ceļā, slīdēdami gluži kā mald- ugunis vai ēnas, jo ari elfi (vēl labāk par hobitiem) prot pārvietoties pilnīgi bez skaņas. Pīns drīz vien samiegojās, reizi vai divas paklupa, bet ikreiz turpat līdzās atradās kāds slaiks elfs, kas viņu satvēra un neļāva iekrist ar degunu ceļa putekļos. Sems soļoja blakus Frodo — kā sapnī, un viņa sejiņā sastingusi vidēja pa pusei baiļu, pa pusei aizgrābta prieka pilna izteiksme.
Mežs abpus ceļam kļuva biezāks, koki — jaunāki un brangāki, un, takai pa pakalnu krokām laižoties lejāk, nogāzēs saradās lazdu audzes. Pēdīgi elfi nogriezās no ceļa vietā, kur brikšņos pa labi aizvijās grūti pamanāma stiga, kas pa mežainām nogāzēm uzveda viņus atpakaļ pakalna mugurā. Nu viņi bija upes dziļākās palejas augstākajā vietā. Piepeši biezokņa tumsa atkāpās. Priekšā dusēja plaša nora, nakli balsnidama pelēka. No trim pusēm tai apkārt bija mežs, bet austrumos vīdēja stāva krauja, tā ka lejāk augošo melno koku galotnes šūpojās tepat pie kāju pirkstiem. Tālāk paleja zvaigžņu gaismā gulēja līdzena un dūmakā tīta. Mežvidu ciematā turpat netālu mirdzinājās pāris gaismiņu.
Elfi sasēdās zālē un klusi sarunājās, hobitus tīri vai pavisam piemirsuši. Tie visi trīs ievīstljās apmetņos un segās. Uzmācās snaudiens. Laiks ritēja, un gaismiņas ciematā izdzisa. Pīns iemiga, noguldījis galvu uz zālaina ciņa.
Austrumpusē augstu vidējā Remmirats — Zvaigžņu murds, un no miglas augšup lēni cēlās sārtais Borgils, gailēdams kā ugunīgs dārgakmens. Tad uzpūta viegla vēsmiņa, kas pārplēsa miglas segu kā šķidrautu, un virs apvāršņa pacēlās Debesu bruņinieks Menelvagors, apjozis savu mirdzošo jostu. Elfi uzsāka dziesmu. Piepeši zem kokiem ieplaiksnījās sārts ugunskurs.
— Šurp! — elfi uzsauca hobitiem. — Nāciet nu! Laiks runām un priekiem!
Pīns pietrūkās sēdus, izberzēja acis un nodrebinājās.
— Izsalkušos viesus goda zālē gaida pavards un maltite, — aicināja elfs, nostājies turpat priekša.
Noras dienvidu galā pavērās joms. Tur zaļā grīda ietiecās mežā un veidoja tādu kā zāli, ko sedza koku zaru jumts. Abās pusēs kā kolonnas slējās vareni stumbri. Pašā vidū sprēgāja sārts, un pie koku kolonnām ar zeltaini sudrabainu liesmu rimti dega lāpas. Elfi bija sasēduši apli ap uguni — tāpat zālē vai uz sazāģētiem kritušo koku stumbru ripuļiem. Daži iznēsāja krūzes un dzērienus, citi — ar ēdieniem nokrautus šķīvjus un paplātes.
— Maltīte būs pieticīga, — viņi hobitiem klāstīja, — jo galdu klājam zem klajas debess, tālu no mūsu goda zālēm. Ja kādreiz viesosieties pie mums, mēs jūs uzņemsim, kā piedien.
—Man gan ari tāpat izskatās pēc vareniem godiem, — Frodo atvēcinājās.
Pins vēlāk ar grūtībām atminējās, ko tika ēdis un dzēris, jo viņa prātu un maņas gaužām aizgrāba gaisma, ko izstaroja elfu sejas, un balsis — tik daudzskanlgas un skaistas, ka viņš jutās gluži kā sapni. Tomēr viņš atminējās, ka bija maize, kas mutē kusa kā smalkmaizes gabaliņš pēc ilgi ciesta salkuma, un augļi — saldi kā meža ogas un daudz gardaki par dārzos izlolotajiem, bet krūzē, ko viņš izdzēra sausu līdz pēdējai pilītei, vizēja smaržīga dzira — skaidra kā kalnu avota ūdens un zeltaina kā vasaras pēcpusdiena.
Sems visu, ko juta un domāja, tā ari nekad nespēja nedz vārdos ietērpt, nedz kaut cik skaidri iztēloties, kaut gan tieši šo nakti viņš atmiņā glabāja kā vienu no sava mūža nozīmīgākajiem piedzīvojumiem. Pats veiksmīgākais-mēģinājums bija, rau, šāds: "Jānudien, saimniek, ja es prastu izaudzēt šitādus ābolus, es no tiesas varētu saukties par dārznieku. Tak sirdī man iespiedās tā dziedāšana, ja saprotat, ko gribu sacīt."
Frodo sēdēja, mielojās un kavējās patīkamās sarunās, taču lielākoties klausījās, ko runā citi. Būdams maķenīt iepraties elfu valodā, viņš ausljās, cik speķa. Ik pa laiciņam viņš uzrunāja elfus, kas iznēsāja edienus un dzērienus, un tencināja viņus dzimtajā melē. Elfi smaidīdami atteica: "Paskat, kur īsts hobitu dārgakmens!"
Tad Pins aizmiga. Elfi viņu pacēla un aiznesa uz lapeni mežmalā, kur mīkstajās zāļu cisās Pins saldi un cieši nogulēja līdz pat rītam. Sems atteicās pamest saimnieku. Kad Pins bija devies pie miera, viņš, sarāvies kamoliņā, notupās Frodo pie kājām. Tad galva viņam sāka klanīties, un acis aizdarījās. Frodo vēl ilgi palika augšā un runājās ar Gildoru.
Ko visu viņi neizrunāja — gan par seniem laikiem, gan ne tik seniem, un Frodo ziņkāri izvaicāja Gildoru par to, kas noticis plašajā pasaulē aiz Dalienas robežām. Ziņas bija lielākoties bēdīgas un draudīgas — ka biezē tumsa, ka cilvēki karo un elfi bēg. Visbeidzot Frodo pajautāja to, kas viņa sirdi nomāca vissmagāk:
— Saki man, Gildor, vai esi redzējis Bilbo, kopš viņš mūs pameta?
Gildors pasmaidīja. — Jā, — viņš apstiprināja. — Divreiz. Viņš šepat mums teica ardievas. Taču es viņu redzēju vēlreiz — tālu no šejienes. — Neko vairāk elfs nebilda, un Frodo apklusa.
— Tu, Frodo, esi vārdos skops un par savām raizēm man ne ko vaicā, ne stāsti, — Gildors sacīja. — Taču šo to es jau zinu, un šis tas ir izlasāms arī tavos vaibstos un domās. Tu ej projām no Dalienas, tomēr īsti nezini, vai atradīsi, ko meklē, vai paveiksi, ko esi iecerējis, vai maz atgriezīsies. Tiesa?
— Tiesa gan, — Frodo atbildēja, — tikai es domāju, ka mans ceļš ir noslēpums, kas zināms vien Gendalfam un, rau, krietnajam Semam. — Viņš pavērās lejup uz Semu, kas klusītiņām iekrācās.
— Caur mums Naidnieks noslēpumu neizdibinās, — sacīja Gildors.
— Naidnieks? — Frodo pārsteigts izsaucās. — Tātad tev jau ir zināms, kālab es eju projām no Dalienas?
— Man nav zināms, kālab Naidnieks tevi vajā, — Gildors noteica, — bet, lai cik tas man šķistu dīvaini, to viņš laikam dara gan. Un brīdinu, ka briesmas tev tagad ir gan priekšā, gan aiz muguras, gan pa labi un pa kreisi.
— Tu runā par Jātniekiem? Es jau baidījos, ka tie ir Naidnieka kalpi. Kas īsti ir tie Melnie jātnieki?
— Vai tad Gendalfs tev neko nav stāstījis?
— Par tādiem šausmoņiem neko.
— Tad diez vai man vajadzētu stāstīt ko vairāk — bailes var izrādīties kavēklis. Jo man rādās, ka ceļā tu esi devies pēdēja brīdī, ja vien viss jau nav nokavēts. Tagad tev jāsteidzas, cik spēka, un tu nedrīksti nedz apstaties, nedz griezties atpakaļ, jo Dalienā drošības vairs nav.
— Kamdēļ tu runā tik neskaidri un draudīgi? Tā es sabīšos vēl vairāk! — Frodo izsaucās. — Es, protama lieta, zināju, ka priekšā gaida briesmas, taču ne jau tepat, mūsu pašu Dalienā.
Vai tad hobits vairs nevarēs netraucēts pastaigāties pats pa savu zemi?
— Daliena nepieder hobitiem vien, — Gildors aizrādīja. — Pirms jums te mita citi, un vēl citi mitīs tad, kad hobitu vairs nebūs. Jūs dzīvojat plašajā pasaulē, un, norobežojieties no tās, cik uziet, taču tā no jums norobežoties vis neies.
— Zinu… un tomēr Daliena allaž ir bijusi tik droša, tuva un pazīstama. Ko lai es tagad iesāku? Gribēju aiziet no Dalienas slepšus un doties uz Rivendellu, bet nu man jau vajātāji ir uz pēdām, kad neesmu vēl ticis ne līdz Bricavai.
— Es teiktu, rīkojies vien, kā esi iecerējis, — Gildors ieteica. — Diez vai ceļš būs tik smags, lai salauztu tavu dūšu. Bet, ja vēlies skaidrāku valodu, pavaicā Gendalfarn. Es nezinu, kālab tu bēdz, tāpēc nezinu ari to, ko pret tevi liks lietā uzbrucēji. Tas būtu jāzina Gendalfarn. Tu taču ar viņu tiksies, iekams pametīsi Dalienu?
— Ceru. Bet ir vēl kas, par ko man raizīgs prāts. Gaidīju Gendalfu — ilgi un velti. Viņam vajadzēja ierasties Hobitonā, vēlākais, pirms divām dienām, taču viņš tā ari neparādījās. Un nu es prātoju, kas varētu būt lēcies. Gaidīt viņu vai negaidīt?
Gildors kādu brīdi klusēja. — Sliktas ziņas, — viņš pēdīgi ierunājās. — Gendalfs nemēdz novēloties. Tomēr, kā paruna vēsta, "burvja darīšanās degunu nebāz — pazaudēsi visu galvu". Tā ka izlem pats — iet vai gaidīt.
— Paruna vēsta arī ko citu, — Frodo atteica, — "pirms elfam ko prasi, padomā — viņš reizē teiks gan "nē", gan "jā"".
— Ak tā? — Gildors iesmējās. — Elfi ar padomiem svaidās reti, jo padoms ir bīstama velte, pat ja gudrais to dod gudrajam, — visi ceļi var novest postā. Bet ko iesākt tev? Visu par sevi tu man neizstāstīji, tālab kā lai es zinātu izšķirties labāk par tevi? Bet, ja padomu tu tomēr pieprasi, es tev to došu draudzības vārdā. Manuprāt, tev jāiet tūliņ, bez kavēšanas, un, ja Gendalfs tomēr neparādās, pirms tev jādodas tālāk, klausi, ko saku, — neej viens. Ņem līdzi uzticamus draugus, kas paši grib doties tev līdzi. Tagad tev jāsaka paldies, jo labprāt es šo padomu nedodu. Elfiem ir pašiem savas rūpes un bēdas, tā ka ne par hobitiem, ne citām šispasaules radībām viņi daudz galvu nelauza. Mūsu ceļi krustojas reti — tīši vai netīši. Šoreiz varbūt vairāk tīši, lai gan nolūks man nav skaidrs un es bīstos pateikt par daudz.
— Es tev no sirds pateicos, — Frodo sacīja, — tomēr kaut tu man bUtu skaidri un gaiši izstāstījis, kas tie par Melnajiem jātniekiem! Ja klausīšu tavam padomam, es Gendalfu, iespējams, vēl ilgi neredzēšu, un man derētu zināt, kas mani vajā.
— Vai nepietiek ar to, ka viņi ir Naidnieka kalpi? — Gildors atteica. — Bēdz! Neruna ar viņiem ne vārda! Viņi ir nāves pilni. Vairāk neprasi! Bet sirds man saka priekša, ka tad, kad viss būs galā, tu, Frodo, Drogo dēls, par viņiem zināsi vairāk nekā Gildors Inglorions. Lai Elbereta tev stāv klāt!
— Bet kur lai es smeļos dūšu? — Frodo izsaucās. — Tieši tā man ir vajadzīga par visu vairāk.
— Duša dažkārt ir atrodama tur, kur neviens to ij nedomā uziet, — Gildors atteica. — Ceri uz to labāko! Bet nu liecies uz auss! No rīta mēs jau būsim projām, taču aizlaidīsim ziņu pāri laukiem un mežiem. Ceļa ļaudis uzzinās, ka esi devies savās gaitās, un tie, kam labais spēks, stāvēs par tevi sardzē. Es dodu tev vārdu "Elfu draugs", un lai zvaigznes lej gaismu pār tava ceļa galu! Svešinieki reti atrod ceļu uz mūsu sirdīm, un jauki dzirdēt senmēles vārdus plūstam no citu pasaules staiguļu lūpām.
Kolīdz Gildors bija izteicis pēdējos vārdus, Frodo samanīja neatvairāmi uzmācamies miega mākoni. — Es iešu pie miera, — viņš nomurmināja, un elfs aizveda viņu uz lapeni, kur Frodo nokrita cisās kā akmens un acumirklī iegrima dziļā, ciešā miegā.