Runas nerimās ne pēc deviņām, ne pēc trejdeviņām dienām. Bilbo Tuntaka kunga otro pazušanu Hobitonā un visa Daliena apsprieda vēl vairāk nekā gadu un atminējās nez cik ilgi. Hobitēni par to klausījās, vakaros satupuši pie kamīna, un Dullais Tuntaks, reiz ar blīkšķi un uguņiem izčibējis un tad atkal uzradies ar zelta un dārgakmeņu maisu, tapa par pasaku varoni un dzīvoja ilgi pēc tam, kad patiesie notikumi visiem no atmiņas jau bija pagaisuši.
Taču iesākumā tauta mēļoja, ka Bilbo, kas jau tāpat allaž bijis drusku ķerts, pēdīgi esot galīgi nojūdzies un aiznesies zilajās tālēs. Maz kurš šaubījās, ka viņš iegāzies kādā dīķī vai upē un atradis bēdīgu, tomēr nevarētu teikt, ka priekšlaicīgu galu. Lielākais vaininieks te droši bija Gendalfs.
— Būtu jel tas nolāpītais burvis atstājies kaut no jaunā Frodo — varbūt šis norimtos, pieņemtos prātā un galā iznāktu tīri lādzīgs hobits, — vietējie sodījās. Un, pēc visa spriežot, burvis no Frodo tiešām bija atstājies, un Frodo patiesi tā kā norimās, taču to, ka viņš būtu jaušami pieņēmies prātā, manīt gan nevarēja. Gluži otrādi — viņš teju uz karstām pēdām sāka ērmoties tikpat traki kā Bilbo. Viņš atteicās sērot un nākamajā gadā sarīkoja svinības par godu Bilbo simt divpadsmitajai dzimumdienai, mielastu nodēvēdams par Smagsvara dzīrēm. Tomēr tas nu bija teikts par skaļu, jo ielūgti bija tikai divdesmit viesi un galdam kājas, kā hobiti mēdza teikt, ar maizīti nolīkušas nebija.
Viens otrs likās sašutis, taču Frodo nelikās mierā un Bilbo dzimšanas dienas svinības turpināja rīkot ik mīļu gadu, kamēr beidzot visi ar to aprada. Frodo apgalvoja, ka, viņaprāt, Bilbo nemaz neesot pagalam. Kad hobiti apvaicājās, kur tad šis esot, jaunais Tuntmales saimnieks tikai paraustīja plecus.
Frodo dzīvoja viens tāpat kā Bilbo, tomēr viņam bija visai daudz draugu, sevišķi starp gados jauniem hobitiem (lielākoties Vectuka pēcnācējiem), kas no bērna kājas bija jūsmojuši par Bilbo un dzīvojušies pa Tuntmali kā pa savām mājām. Divi tādi bija Folko Mudraks un Fredegars Buncis, taču visciešāk Frodo draudzējās ar Peregrīnu Tuku (iedēvētu par Pīnu) un Meriju Bric- brandaku (viņa īstais vārds bija Meriadoks, taču to maz kurš atminējās). Frodo kopā ar viņiem bija krustu šķērsu izmalis visu Dalienu, bet biežāk gan klaiņāja viens, turklāt dažs labs ar veselo saprātu apveltīts hobits nevarēja vien nobrīnīties, dzirdot, ka viņš redzēts sazin kur klimstam pa kalniem un mežiem zvaigžņotā naktī. Merijs un Pins domāja, ka Frodo šad un tad medz tikties ar elfiem —, jo Bilbo darījis tāpat.
Ar laiku tapa manāms, ka arī Frodo "saglabājas" itin labi — no skata viņš kā bija, tā palika tikko pilngadībā iekāpis padrukns, sparīgs hobits. — Dažam labam veiksme smaida, tīri visus zobus rādīdama, — ļautiņi runāja, taču pa īstam brīnīties sāka vien tad, kad Frodo jau bija sasniedzis teju brieduma gadus, proti, tuvojās piecdesmit gadu slieksnim.
Pats Frodo, pārcietis pirmo mulsumu, ar laiku atskārta, ka būt pašam sev par noteicēju, turklāt vēl saimniekot Tuntmalē kā Tuntaka kungam ir visnotaļ patīkami. Kādus gadus viņš dzīvoja mierīgi un laimīgi un par nākotni daudz galvu nelauzīja. Taču kādā prāta aizkaktiņā pamazām augumā auga nožēla, ka viņš nebija devies līdzi Bilbo. Reizumis, it sevišķi rudeņos, Frodo sevi pieķēra domājam par tālām, svešām zemēm un — nudien savādi — gara acīm klejojam kalnos, ko pat sapņos nebija redzējis. Gadījās, ka viņš pats sev teica: — Varbūt es kādudien ņemšu un braukšu pāri upei. — Un tūliņ pats sev atbildēja: — Vēl ne.
Tā nu tas gāja, līdz durvju priekšā jau bija Frodo piecdesmita dzimšanas diena. Šis skaitlis viņam nez kāpēc šķita nozīmīgs (vai draudīgs) — vismaz Bilbo tieši šai vecumā bija piepeši meties liktenīgajā dēkā. Frodo sirdī iegūla nemiers, iestaigātās takas viņu vairs nevilināja. Viņš pētīja kartes, pūlēdamies iedomāties, kas ir tur, kur iezīmētie lauki beidzas — Dalienas kartes viņpus robežas lielākoties baloja balti plankumi. Apkārt staigādams, viņš aizklīda aizvien tālāk un tālāk, aizvien biežāk klejojumos devās viens, un Merijs līdz ar pārējiem draugiem viņu bažīgi vēroja. It bieži Frodo bija manāms runājamies klīstam līdzi dīvainiem ceļiniekiem, kādu ap to laiku Dalienā bija parādījies neparasti daudz.
Klīda baumas, ka ārpasaulē notiekot ērmīgas lietas. Gendalfs jau vairākus gadus nebija ne rādījies, ne sūtījis kādu vēsti, un Frodo kāri ieklausījās visās ziņās, kas vien nonāca viņam ausis. Elfi, kas Dalienā ieklīda pagalam reti, tagad vakaros bija redzēti cauri mežiem dodamies uz rietumiem. Atpakaļ viņi nenāca. Elfi devās projām no Viduszemes, un šejieniešu liktenis viņiem vairs nerūpēja. Tomēr apkārt klīda ari neparasti daudz rūķu. Cauri Dalienai uz Sirmostām veda senais Rītvakaru ceļš, un to, dodamies uz savām raktuvēm Zilkalnos, rūķi bija staigājuši kur tas laiks. Tieši no viņiem hobiti, ja vien gribēja, dabūja dzirdēt par to, kas notika tālās zemēs, taču rūķi parasti bija mazrunīgi, un arī hobiti ar jautājumiem nešķiedās. Bet tagad Frodo it bieži sastapa pavisam dīvainus tālzemju rūķus, kas devās uz vakariem meklēt patvērumu. Viņi izskatījās notramdīti, un viens otrs čukstus pieminēja Naidnieku un Mordoras zemi.
Šo vārdu hobiti pazina vien no leģendām, kas vēstīja par nelāgam sendienām, un tas kā ēna milža kaut kur pašā atmiņas kaktiņā, tomēr sirdī viesa šausmas un nemieru. Tā vien šķita, ka Baltā padome ļaunos spēkus no Drūmmeža būs padzinuši tālab vien, lai tie ar jaunu sparu celtos Mordoras senajos cietokšņos. Klīda runas, ka Tumsas tornis esot uzcelts no jauna. No turienes verdot melnā vara, un tālu projām rītos un dienvidos esot uzliesmojuši kari un biezējot bailes. Kalnos atkal vairojoties orki. Visur ložņājot troļļi — ne vairs tik stulbi kā senāk, bet viltīgi un bruņojušies ar bīstamiem ieročiem. Un, spriežot pēc pusbalsī neskaidri izteiktiem mājieniem, tie vēl nebūt nebija tie briesmīgākie kustoņi, taču briesmīgākajiem nebija pat vārda.
Skaidrs, ka parastiem hobitiem ausis nonāca tikai maza daļa no visiem šiem savādajiem stāstiem. Tomēr galu galā pat paši kurlākie mājās tupētāji dabūja šo to dzirdēt, un tie, kam darbos iznāca aizklīst līdz robežām, šo to dabūja ari redzēt. Saruna, kas kādā pavasara vakarā, Frodo dzīves piecdesmitajā gadā, norisinājās Upmalas "Zaļajā pūķi", liecināja, ka baumas, lai ari vairākums hobitu par tām joprojām tikai smīkņāja, bija ielauzušās pašā Dalienas omulīgajā sirdi.
Vienā stūri pie kamīna sēdēja Sems Ekušeks, viņam iepretim — Teds Smiltaks, meldera dēls, un abu sarunā klausījās krodziņā sanākušie vietējie hobiti.
—Jānudien, ko tik visu tagad nedabū dzirdēt, — sacīja Sems.
—Ej nu, — Teds izmeta. — Kas ausis spicē, tas jau dabū gan, tikai es labāk klausos vecās pasakās un blēņu stāstos.
— Par to es nešaubos, — Sems atcirta, — un, es teikšu, tur dažkārt patiesības ir vairāk, nekā tu iedomā. Gluži no pirksta tak izzīsti tie nav. Ņemsim, rau, tos pašus pūķus.
— Lielais paldies, neņemsim vis, — Teds atteica. — Puiškana gados šito atklausījos, bet nu tiem ticēt nav vairs iekāriena. Upmalā ir tik viens vienīgs pūķis, un tas ir, re, "Zaļais", — viņš paziņoja, izraisīdams veselu smieklu vētru.
— Labi, labi, — Sems turpināja, izsmējies kopā ar visiem, — bet kā ar tiem kokuļaudīm, ar tiem, teiksim, milžiem? Tak runā, ka viens tāds, lielāks par koku, nesen esot redzēts ziemeļu purvājos.
—Kas runā?
— Piemēram, mans brālēns Hals. Viņš Pārkalnē strādā pie Mudraka kunga un mēdz iet jaktēt uz Ziemeļājiem. Vienu tādu viņš redzēja pats ar savām acīm.
— Droši, ka sakās redzējis. Tas tavs Hals mūžam stāsta, ka visu ko redzējis, bet varbūt viņš redz to, kā nemaz nav?
— Bet tas bijis tik prāvs kā goba un staigājis — vienā soli veseli septiņi, ka nav ko redzēt.
—Tad nebija ar ko redzēt. Droši, ka tā bija goba, kas goba. Gobu ar redzēja.
— Bet šitā staigāja, kad es tev saku, un tur gobas nemaz neaug.
—Tad kā nākas, ka Hals tur tādu redzējis? — Teds atsaucās. Krodziņā atskanēja aplausi un smiekli, klausītāji acīmredzot nosprieda, ka Teds Semu iebāzis maisā.
— Tik un tā, — Sems nelikās mierā, — tu taču neteiksi, ka mūsu krietnais Hals ir vienīgais, kurš redzējis cauri Dalienai klīstam visādus savādniekus. Es uzsveru — klīstam cauri. Un vēl vairāk ir to, ko robežām vispār nelaiž pāri. Robežniekiem savu mUžu nav bijis tik daudz darba. Un esmu dzirdējis, ka elfi iet projām uz vakariem. Runā, ka šie dodoties uz ostām — tur, aiz Baltajiem torņiem. — Sems novēcināja roku, pats īsti nesaprazdams, uz kuru pusi. Nedz viņš, nedz arī neviens no klātesošajiem nezināja, cik tālu ir līdz jūrai, kas plājās kaut kur aiz Dalienas rietumu robežas, aiz baltajiem torņiem. Tomēr seni ticējumi vēstīja, ka tur atrodas Sirmostas, no kurām projām uz neatgriešanos dodas elfu kuģi.
— Viņi burā un burā, un jūrā brauc, un dodas uz vakariem, bet mēs paliekam vieni un tepat, — Sems dziedoši novilka, skumīgi un svinīgi nošūpodams galvu. Bet Teds iesmējās.
— Jā, jā, tieši to pašu jau stāsta arī vecas pasakas. Un, manuprāt, ne man, ne tev no tām ne silts, ne auksts. Lai tak burā! Bet es esmu gatavs apēst savu cepuri, ja tu pats būsi to visu redzējis. Dalienā nav neviena, kurš ko tadu būtu skatījis pats savām acīm.
— Nezinu gan, — Sems domīgi novilka. Reiz mežā viņš itin kā bija manījis vienu elfu un cerēja, ka pienāks diena, kad izdosies sastapt vēl citus. No visām leģendām, ko Sems bija dzirdējis bērnu dienās, visdziļāk sirdī viņam bija iegūluši hobitu pa pusei aizmirstie un saraustītie nostāsti par elfiem. — Ir gan, un pat tepat, mūsu apkaimē, viens otrs tāds, kurš elfus pazīst un zina ar viņiem aprunāties, — viņš sacīja. — Piemēram, Tuntaka kungs, mans saimnieks. Viņš man stāstīja, ka elfi burā projām, un par elfiem viņš šo to gan zina. Un vecais Bilbo kungs zināja vēl vairāk — ko visu mēs abi neizrunājām, kad biju pavisam mazs knēvelis.
— Tie jau abi ķerti, — Teds atsaucās. — Vecais Bilbo galīgi, un nu ari Frodo jūdzas nost. Tad nu gan īstie, kuros klausīties! Tāpēc jau tev galva no pekstiņiem vai pušu sprāgst. Labs ir, draugi, es nu laižos. Uz veselībām! — Un, izdzēris kausu sausu, viņš, plātīdamies un kājas šļūkādams, devās laukā.
Sems palika sēžam kluss un nerunīgs. Viņam bija par ko padomāt. Vispirms bija milzum daudz darāmā Tuntmales dārzā, un nākamā diena, ja laiciņš pagadīsies labs, rādījās visai smaga. Zāle auga kā traka. Taču Sems prātoja nejau par dārza darbiem vien. Pēc krietna brīža viņš nopūtās, piecēlās un izgāja laukā.
Bija aprīļa sākums, un debesis patlaban skaidrojās pec pamatīgas lietus gāzes. Saule jau nogājusi, un dzedrā, bālganā novakara gaisma klusiņām un palēnām dzisa, izšķīzdama mijkrēslī. Virs galvas iedegās pirmās zvaigznes, un Sems, pie sevis domīgi svilpodams, devās mājup — cauri Hobitonai un augšā kalnā.
Tieši ap to pašu laiku pēc ilgas prombūtnes uzradās Gendalfs. Pēc mielasta viņš nerādījās trīs gadus. Tad viņš Frodo uz īsu brītiņu apciemoja un, hobitu vērīgi nopētījis, atkal devās ceļā. Pēc tam kādu gadu vai divus burvis Tuntmalē iegriezās visai bieži, tumsiņā piepeši uzrazdamies un vēl pirms ausmas tikpat piepeši atkal nozuzdams. Par savām darīšanām un dēkām viņš garās runās neielaidās un galvenokārt interesējās vien par sīkumiem, teiksim, kā Frodo ar veselību un kā hobits vada savas dienas.
Tad burvis nez kur pazuda. Nupat bija aizritējuši vairāk nekā deviņi gadi, kopš viņš nebija nedz rādījies, nedz devis kadu ziņu, un Frodo jau sāka domāt, ka Gendalfs vairs neatgriezīsies un par hobitiem vairs negrib likties ne zinis. Taču tovakar, kad Sems mijkrēslī devās mājup, pie kabineta loga atskanēja pazīstamais klauvējiens.
Frodo pārsteigts un dziļi iepriecināts apsveicinājās ar veco draugu. Abi viens otru pamatīgi nopētīja.
—Pavei! — Gendalfs noteica. — Tu izskaties tāds pats kā allaž, Frodo!
— Tu tāpat, — Frodo atsaucās, tomēr klusībā nosprieda, ka Gendalfs izskatās novecojis un raižu sagrauzts. Viņš ņēmās burvi tincināt par to, kā klājas un kas notiek plašajā pasaulē, un drīz vien abi bija ieslīguši garās runās un pie miera nedevās vēl ilgi.
Nākamajā rītā viņi brokastoja vēlu, un paēduši nosēdās kabinetā pie vaļā loga. Kamīnā sprakstēja uguns, bet ari saule jau varen sildīja, un vējš bija iegriezies no dienvidiem. Laukā vēdīja svaigums, laukos un koku pirkstu galos jau trīsēja pavasara zaļums.
Gendalfs atminējās pavasari pirms teju astoņdesmit gadiem, kad Bilbo bez nēzdoga bija aizdrāzies projām no Tuntmales. Burvja mati tagad bija baltāki, bārda un uzacu kumšķi daudz kuplāki, seju dziļāk izvagojušas rūpes un gudrība, tomēr viņa aeis mirdzēja tikpat spoži, un pīpes dUmu gredzenus viņš gaisā pūta tikpat kāri un dedzīgi kā senāk.
Tagad viņš pīpi kūpināja klusēdams, jo Frodo sēdēja rāms, dziļi iegrimis domās. Pat rīta saule nespēja kliedēt drūmo priekšnojautu, ka Gendalfs atnesis nelāgas ziņas. Pēdigi hobits ierunājās.
— Vakarnakt, Gendalf, tu man sāki stāstīt ko dīvainu par manu gredzenu. Bet nepabeidzi, sacīdams, ka labāk par tādām lietām runāt dienas gaismā. Varbūt tagad ir īstais brīdis? Tu teici, ka gredzens esot bīstamāks, daudz bīstamāks, nekā es domājot. Kādā ziņā?
— Daudzējādā, — burvis atsaucās. — Tas ir tik spēcīgs, ka iesākumā es to pat neuzdrīkstējos iedomāties. Tik spēcīgs, ka ar laiku spej savā varā pārņemt jebkuru mirstīgo, kurš to piesavinājies. Tas pats piesavinās savu saimnieku. Sensenos laikos Eregionā tika izkalti daudzi elfu gredzeni — burvju gredzeni, kā jūs tos dēvējat. Un tie, protams, bija dažādi — citi spēcīgāki, citi vājāki. Ne tik spēcīgie tapa, meistariem vien iemēģinot roku, iekams amata prasme bija izkopta visā pilnībā, un elfu kalējiem tie bija tikai grezni nieciņi, tomēr, manuprat, mirstīgajiem tik un tā bīstami. Taču dižgredzeni — varas gredzeni — ved taisnā ceļā pie bojāejas. Frodo, ja mirstīgais tiek pie Dižgredzena, viņš iemanto nemirstību, taču vairs ne aug, ne ari iemanto kādu citu dzīvi, tikai nīkst, līdz pēdīgi ik brīdis pārvēršas neizturamā garlaicībā un gurdumā. Un, ja mirstīgais, gribēdams kļūt neredzams, gredzenu pirkstā velk bieži, viņš dilst un gaist, līdz beidzot no tiesas paliek neredzams un klimst mijkrēslī melno spēku kalpībā, jo tieši tie valda pār gredzeniem. Jā, agrāk vai vēlāk… vēlāk, ja gredzena saimnieks ir stiprs vai iesākumā gribējis tikai labu, tomēr ar laiku izčākst gan spēks, gan visi labie nodomi. Tātad agrāk vai vēlāk tumsa viņu aprīs.
— Šausmīgi, — Frodo teica. Abi ilgi sēdēja klusēdami. Dārzā Sems Ekušeks švīkstināja izkapti.
— Cik sen tu to jau zini? — Frodo pēdīgi iejautājās. — Un ko zināja Bilbo?
— Varu galvot, ka viņš zināja tikai to, ko pats tev pastāstīja, — Gendalfs atbildēja. — Viņš nekādā ziņā nebūtu uzkrāvis tev, viņaprāt, bīstamu nastu, kaut ari es solījos tevi pieskatīt. Bilbo acīs gredzens bija neparasti skaists un dažkārt ļoti noderīgs, un visu, kas šķita neesam īsti lāgā vai pagalam ērmots, viņš piedēvēja pats sev. Viņš man teica, ka pēdējā laikā nespējis ne par ko citu ij domāt un nemitīgi par gredzenu raizējies, tomēr nesaprata, ka tur pie vainas pats gredzens. Lai gan vienā ziņā viņam bija taisnība — gredzenu patiesi vajadzēja pieskatīt, jo vienubrīd tas šķita smagāks, citreiz atkal vieglāks, dīvainā kārtā izpletās platāks vai atkal sarāvās un, tikko cieši uzvilkts pirkstā, tūliņ itin viegli varēja no tā noslīdēt.
— Jā, pēdējā vēstulē viņš mani par to brīdināja, — Frodo ieteicās, — tāpēc es to glabāju, uzvērtu važiņā.
— Ļoti prātīgi, — Gendalfs viņu uzslavēja. — Taču, ja runājam par ilgo mūžu, Bilbo ij prātā neienāca, kas tur par lietu. Viņš uzskatīja, ka tur visi nopelni piekrīt pašam, un jutās varen lepns. Taču uzmācās nemiers. Plānum plāniņš un izsmērēts — viņš man žēlojās. Droša zīme, ka gredzens bija ceļā uz uzvaru.
— Cik sen tu to jau zini? — Frodo vēlreiz vaicāja.
— Zinu? — Gendalfs pārjautāja. — Es, Frodo, zinu daudz ko tādu, ko zina vien gudrajie. Taču ja tu vaicā par to, kas man zināms par šo gredzenu, es teiktu, ka vēl joprojām nezinu. Vēl kaut kas jāpārbauda. Tomēr mans minējums, es domāju, ir nekļūdīgs. Kad tad man tas īsti pirmoreiz iešāvās prātā, — burvis aizdomājās. — Pag, Bilbo gredzenu atrada togad, kad Baltā padome iztrieca tumsas spēkus no Drūmmeža, tieši pirms Piecu karapulku kaujas. Toreiz man ap sirdi sametās tā nelāgi, lai gan es pats vēl īsti nesapratu, kalab baiļojos. Laiku pa laikam es nokāvos ar domām, kā diez Gollums ticis pie Dižgredzena, jo nekas cits tas nevarēja būt — vismaz par to es nešaubījos jau no sākta gala. Tad noklausījos Bilbo ērmoto stāstu par to, kā viņš gredzenu "vinnējis", un nekādi nespēju tam noticēt. Kad pēdīgi izvilku no viņa patiesību, es acumirklī nopratu, ka Bilbo lūkojis nostiprināt savas tiesības uz gredzenu. Teju tāpat kā Gollums, kad klāstīja par "dzirnšandienas dāvaniņu". Abi melu stāsti bija tik līdzīgi, ka man nebija un nebija miera. Acīmredzot gredzenam piemīt samaitājoša vara, kas uz karstām pēdām iedarbojas uz tā valkātāju. Tas nu bija pirmais nepārprotamais brīdinājums, ka še kaut kas nav lāgā. Cik reižu netiku Bilbo piekodinājis, ka tādiem gredzeniem labāk nevajag ij klāt skaities, taču viņš tikai viebās un ātri vien kļuva ērcīgs. Neko vairāk es tur darīt nespēju. Nevarēju gredzenu viņam atsavināt, neizraisīdams vēl daudz lielāku postu, un tā rīkoties man tik un tā nebija ne mazāko tiesību. Varēju vien paturēt Bilbo acīs un nogaidīt. Iespējams, es būtu varējis apspriesties ar Sarumanu Balto, tomēr allaž kaut kas mani atturēja.
— Kas viņš ir? — Frodo ieprasījās. — Man par tādu nav gadījies dzirdēt.
— Tā varētu būt, — Gendalfs atteica. — Viņš par hobitiem nav licies ne zinis un neliekas joprojām. Sarumans ir dižākais no Gudrajiem — mana ordeņa vedis un Padomes galva. Viņa vie- dība ir neizmērojama, taču līdz ar gudrību augumā augusi arī lepnība, un viņš necieš uzbāzību. Par elfu gredzeniem — gan dižajiem, gan sīkajiem — viņš ir zinātājs. Sarumans tos pētījis kopš sendienām, raudzīdams atklāt zudībā aizgājušos elfu lčalēju amata noslēpumus, bet tad, kad Gredzenu lieta uzpeldēja Padomē, viņš izpauda vien to, kam visas manas bažas vajadzēja kā ar slotu aizslaucīt. Tā nu tās palika gruzdam, taču miera sirdī man nebija. Es joprojām turēju acis vaļā un nogaidīju. Un ar Bilbo, kā rādījās, viss bija kārtībā. Ritēja gadi. Jānudien, ritēja un ritēja, bet Bilbo palika, kāds bijis. Vecāks itin. kā nepalika ne par matu. Man no jauna sametās nelāgi ap sirdi, bet es pats sev atgādināju, sak, galu galā, mātes rados viņam visi sadzīvojuši līdz sirmam vecumam, tā ka vēl ir laiks — nogaidi! Un es gaidīju. Līdz pat vakaram, kad Bilbo devas projām. Tad viņš man sarunāja tādas lietas un izrīkojās tā, ka es sabijos no tiesas — lai Sarumans teiktu ko teikdams, tur nekas vairs nebūtu līdzams. Beidzot es skaidri sapratu, ka te darbojas kas nelāgs un mērdējošs. Un lielāko daļu turpmāko gadu es aizvadīju, noskaidrojot patiesību.
— Bet kaitējums taču nebija nelabojams, ko? — Frodo izbailēs ievaicājās. — Ar laiku viņš taču atjēgsies, vai ne? Tas ir, nomierināsies?
— Viņam jau tūliņ kļuva vieglāk, — Gendalfs atsaucās. — Taču šaisaulē ir tikai viens spēks, kam par Gredzeniem un to spējām ir zināms pilnīgi viss, un, ciktāl vani spriest, šaisaulē nav neviena, kam pilnīgi viss būtu zināms par hobitiem. Gudrajo vidū esmu vienīgais, kas noņēmies ar hobitu teiksmām — visai miglaina pētniecības nozare, taču pārsteigumu tur netrūkst. Viņi spēj būt mīksti un pakļāvīgi kā māls, tomēr dažbrīd izrādās sīksti kā veca koka sakne. Manuprāt, iespējams, ka viens otrs hobits Gredzenu varai spēj pretoties daudz ilgāk, nekā vairākums gudrajo maz spēj iedomāties. Es teiktu, ka par Bilbo mēs varam nebažīties. Protams, Gredzenu viņš glabāja daudzus gadus, turklāt mēdza izmantot, tā ka varētu būt, ka tā vara tik drīz vis nepagaisīs — piemēram, diez vai tik drīz pienāks bridis, kad viņam to varēs droši rādīt. Citādi nekas — viņš varētu nodzīvot visai laimīgi vēl gadiem ilgi, ja reiz ir pārcietis šķiršanos no Gredzena. Jo beigu beigās viņš no tā šķīrās labprātīgi, kas ir visai svarīgi. Nē, kopš lāga Bilbo no Gredzena atteicās, man par viņu galva vairs nesāp. Tagad es jūtos atbildīgs par tevi. Kopš Bilbo devās projām, nav bijis nevienas dienas, kad es neraizētos par tevi un visiem šiem apburošajiem, dumjajiem, bezpalīdzīgajiem hobitiem. Pasaule taptu smagi iedragāta, ja tumsas spēki pārmāktu Dalienu, ja jūsu dzīvespriecīgie, vientiesīgie Bunči, Pūteļi, Mudraki, Jozāni un visi citi, par jokainajiem Tuntakiem nemaz nerunājot, taptu paverdzināti.
Frodo nodrebinājās. — Bet kālab gan tam tā vajadzētu notikt? — viņš iejautājās. — Un kam viņiem tādi vergi?
—Ja gribi dzirdēt patiesību, — Gendalfs atteica, — līdz šim — es uzsveru "līdz šim" — es turējos pie ieskata, ka Tumsas pavēlniekam par tādu hobitu esamību nav ne jausmas. Par to jums vajadzētu justies pateicīgiem. Taču tagad es par jūsu drošību vairs nedodu ne pliku grasi. Ne jau jūs viņam esat vajadzīgi — Tumsas pavēlniekam netrūkst daudz noderīgāku pakalpiņu —, taču tagad viņš jūs tik drīz vis neaizmirsīs. Un redzēt hobitus kā nožēlojamus vergus viņam patiktu daudz labāk, nekā redzēt jūs laimīgus un brīvus. Te ir tāda lieta kā ļaunprātība un atriebība.
— Atriebība? — Frodo izbrīnījās. — Par ko? Es joprojām nesaprotu, kāds tam sakars ar Bilbo un mani, un mūsu gredzenu.
— Visciešākais, kādu vien var iedomāties, — Gendalfs teica. — Patiesās briesmas tu vēl neapzinies, bet pagaidi vien. Vēl izgājušo reizi, kad te biju, es pats visu īsti nesapratu, taču nu beidzot pienācis laiks runāt. Iedod man uz bridi gredzenu.
Frodo izņēma gredzenu no ūzu kabatas, kur tas gulēja, uzvērts pie bikšu siksnas pieāķētā važiņā. Atbrīvojis gredzenu no važiņas, viņš vilcinādamies pasniedza to burvim. Gredzens
piepeši šķita kļuvis ļoti smags, it kā vai nu pats, vai ari Frodo diez ko negribētu, lai Gendalfs tam pieskaras.
Gendalfs pacēla gredzenu pret gaismu. Tas izskatījās izliets no tira zelta un vizēja vienlaidus gabalā. - Vai vari saskatīt kādas zīmes? - viņš ieprasījās.
— Nē, — Frodo atsaucās. — Itin nekādas. Spožs un gluds, pat nevienas skrambiņas, arī no nodiluma ne vēsts.
—Tad skaties!
Frodo par pārsteigumu un izbīli burvis gredzenu pēkšņi iesvieda kamīnā — tieši gailējošajās oglēs. Apslāpēti iekliedzies, Frodo paķēra knaibles, taču Gendalfs viņu atturēja.
— Pagaidi! — burvis pavēlēja, zem kuplajām uzacīm bargi nozibinādams acis.
Gredzenam, liekas, nekas nenotika. Pēc laiciņa Gendalfs piecēlās, aizdarīja loga aizvirtņus un aizvilka tam priekšā aizkaru. Istaba ieslīga tumsā un klusuma, tikai laukā, dārzā, kaut kur, nu jau tuvāk, klabēja Sema dzirkles. Kādu brīdi burvis stāvēja, vērdamies liesmās, tad pieliecās, ar knaiblēm gredzenu izvilka no kamīna un satvēra plaukstā. Frodo noelsās.
—Tas ir pavisam auksts, — Gendalfs sacīja. — Ņem!
Frodo pastiepa pretim trīsošu, roku. Gredzens likās biezāks
un smagāks kā jebkad.
—Turi! — Gendalfs lika. — Un kārtīgi aplūko!
— Fs neprotu lasīt uguns rakstus, — Frodo ierunājās trīcoša balsī.
Darīdams, kā vēlēts, Frodo ieraudzīja, ka abas gredzena puses klāj tīklots raksts — vēl sīkāk nebūtu spējusi rakstīt pat smalkākā rakstāmspalva. Uguns iegrebtais raksts izskatījās pēc vijīgā rokrakstā izzīmētiem burtiem, kas izstaroja žilbinošu gaismu, tomēr šķita tālīni un aizmigloti, it kā gaisma lauztos no bezgal- tālām dzīlēm.
—Jā, — Gendalfs atsaucās, - bet es gan protu. Tie ir senlaiku elfu burti, taču valoda ir cita — Mordoras mēle, ko es šeit negribu balsī piesaukt. Taču kopus mēlē te vēstīts apmēram, lūk, kas:
Gredzens, kurš pārējos vieno, gredzens, kurš pārējos maļ,
Gredzens, kurš pārējos saista un tumsas važas kaļ.
— Tās ir tikai divas rindiņas no elfu aprindās sen zināmām vārsmām, — burvis turpināja.
— Lai treji gredzeni elfu ķēniņiem apakš
zvaigžņotā klaida,
Lai septiņi — ruku valdniekiem, kas zemzemes
kambaros mīt,
Lai deviņi — virszemes ļaudīm, ko nāve
pēcgalā gaida,
Un viens — tam, kurš valda pār tumsu un
tronī sēd izraidīts
Mordoras mijkrēšļa murdā, kur ēnas klīst,
melnas no naida.
Gredzens, kurš pārējos vieno, gredzens,
kurš pārējos maļ,
Gredzens, kurš pārējos saista un tumsas važās kaļ
Mordoras mijkrēšļa murdā, kur ēnas klīst, melnas no naida.
Viņš apklusa un tad lēnām un dobji ierunājās: — Tas ir Pavēlnieka gredzens — tas, kurš valda pār pārējiem. Tas ir gredzens, ko viņš neatminamos laikos pazaudējis vājuma brīdi. Viņš pēc tā neizsakāmi alkst… taču nedrīkst dabūt!
Frodo sēdēja kā sasalis, nespēdams izteikt ne vārda. Piepeši viņš manīja izstiepjamies stindzinošu baiļu roku, itin kā kaut kur austrumos būtu savilcies glūnīgs, melns mākonis, kas tiektos viņu aprīt. — Tiešām tas gredzens? — viņš izstomija. — Kā, sasodīts, tas nokļuvis pie manis?
— Ak, — Gendalfs teica. — Milzum garš stāsts. Viss sākās Melnajos laikos, ko tagadiņ atminas vien paši mācītākie ļaudis.
Ja man vajadzētu tev stāstīt visu pēc kārtas, mēs te sēdētu, līdz kamēr pavasari nomainītu ziema. Bet vakarnakt es tev pieminēju Sauronu Lielo — Tumsas pavēlnieku. Baumas, kas tev nākušas ausis, ir patiesas — viņš tik tiešām ir no jauna cēlies, aizgājis no Drūmmeža un atgriezies savā senajā cietoksnī, Mordoras Tumsas torni. Šo vārdu pat jums, hobitiem, vajadzētu būt dzirdējušiem, esmu manījis to drūmi pavīdam jūsu veclaiku nostāstos. Ar tumsu allaž ir tā — satriekta un kādu laiku atelsusies, tā iemanto citu izskatu un pieņemas spēkā no jauna.
—Kālab gan tam vajadzēja notikt tieši tagad! — Frodo teica.
— Ari es to negribu piedzīvot, — Gendalfs sacīja, — un to negrib neviens, kam izgadās dzīvot tādos laikos. Taču ne jau viņi to nosaka. Mūsu varā ir noteikt tikai to, ko iesākt ar mums atvēlēto laiku. Un mūsu laiks, Frodo, jau top aizvien nelāgāks. Naidnieks strauji pieņemas spēkā. Visus nodomus līdz galam viņš, manuprāt, vēl ne tuvu nav izperinājis, bet perina nepagu- ris. Viegli mums neklāsies. Un klātos vēl jo smagāk, ja nebūtu pagadījusies šī baisā iespēja. Naidniekam joprojām trūkst paša galvenā, kas darītu viņu visspēcīgu un gana gudru, lai satriektu visu pretestību, aizslaucītu pēdējos šķēršļus un atkal iegrūstu visu zemi tumsā. Viņam trūķst Lielvaras gredzena. Trijus gredzenus, pašus gaišākos, elfu ķēniņi no viņa noslēpa, tā ka tos viņa pieskāriens nav aptraipījis. Septiņi glabājās pie rūķu valdniekiem, taču trijus no tiem viņš jau ir atguvis, bet pārējos iznicinājuši pūķi. Deviņi nonāca pie lepniem un diženiem mirstīgajiem, un tos viņam izdevās apmāt un pakļaut. Šie gredzeni jau sensenis krita Lielvaras gredzena verdzībā, un to mirstīgie valkātāji kļuva par Gredzenrēgiem, Lielās ēnas ēnām, Tumsas pavēlnieka baismīgākajiem kalpiem. Ļoti sen. Kur tas laiks, kā Deviņi nav manīti zemes virsū. Tomēr — kas zina? Ja tumsa no jauna pieņemsies spēkā, ari viņi var atkal uzklist. Bet pag! Par tādām šaušalām neder runāt pat Dalienas rita saulē. Tātad tā nu reiz ir: deviņus viņš jau ir savācis, septiņus ari — visus, kas nav gājuši bojā. Trīs ir un paliek neaizsniedzami. Taču tie viņam vairs nerūp. Tagad viņam vajadzīgs tikai pats galvenais, jo šo gredzenu viņš kalis ar savām rokām, tas pieder viņam, viņš tajā ielicis krietnu daļu zudušā spēka, un tas viņam ļautu pakļaut visus pārējos. Ja Tumsas pavēlnieks panāks savu, viņš atkal valdīs pār visiem gredzeniem, lai kur tie atrastos — ari pār tiem trim, kas glabājas pie elfiem, — un viss, kas ar to palīdzību paveikts, tiks nolīdzināts līdz ar zemi, un viņš kļūs varenāks kā vēl jebkad. Un te piepeši atklājas kas neparedzēts, Frodo. Viņš paļaujas uz to, ka Lielvaras gredzens ir pagalam, ka elfi to iznīcinājuši, kā tam arī vajadzēja notikt. Taču tagad viņš zina, ka gredzens nav pagalam, ka tas ir atrasts. Tāpēc viņš to meklē un meklē nepaguris, un par to vien domā. Ar gredzenu saistās viņa lielākās cerības un mūsu briesmīgākās izbailes.
—Kamdēļ, nu kamdēļ tas netika iznīcināts? — Frodo izsaucās. — Un kā gan nācās, ka Naidnieks to pazaudēja, ja reiz bija tik stiprs un gredzenu glabāja kā aci pierē? — Viņš sagrāba gredzenu kā spīlēs, itin kā jau redzētu pēc tā snaikstāmies melnus pirkstus.
— To viņam atņēma, — Gendalfs paskaidroja. — Tolaik elfu pretestības spēks bija daudz lielāks, turklāt arī visi cilvēki vēl nebija atsvešinājušies no viņiem. Aizrietu ļaudis nāca viņiem palīgos. Šīs senvēstures lappuses der paturēt atmiņā, jo bez dziļām bēdām un biezējošas tumsas tur netrūkst arī apskaužamas varonības un dižu darbu, kas nebūt nepagaisa bez pēdām. Kādudien es varbūt tev izstāstīšu visu no sākuma līdz galam, bet varbūt tu to dabūsi dzirdēt no kāda cita, kurš šo stāstu zina daudz labāk. Bet pagaidām, ņemot vērā, ka galvenokārt tev jāapjauš, kā gredzens nokļuvis pie tevis, ko arī nemaz nav iespējams izstāstīt divos vārdos, teikšu tev tikai, lūk, ko. Sauronu gāza elfu ķēniņš Gilgelads un Aizrietu Elendils. Abi cīņā gan gāja bojā, taču Elendila dēls Isildurs nocirta Sauronam pirkstu līdz ar visu gredzenu, ko gribēja paņemt sev. Tā nu Saurons bija uzveikts, viņš izlaida garu, un«tas ilgus gadus klīda un slapstījās, iekams DrUmmežā no jauna ievērpās apveidā. Bet gredzens pazuda. Tas iekrita lielajā Anduīnas upē un pagaisa bez pēdām. Jo, kad Isildurs gar upes krastu devās projām uz ziemeļiem, netālu no Skalbjupļavām viņam no slēpņa piepeši uzbruka kalnu orki un apkāva teju visus Isildura vīrus. Pats viņš ielēca ūdenī, bet, kamēr peldēja, gredzens noslīdēja viņam no pirksta, tad orki viņu pamanīja un piebeidza ar bultām.
Gendalfs brīdi klusēja. — Un tur, Skalbjupļavu melnajos atvaros, — viņš atsāka, — gredzens pazuda no ļaužu miņas un Viduszemes leģendām, un pat tas zināms tikai pāris viedajiem — pat gudrajo padome nespēja izdibināt neko vairāk. Taču es, man šķiet, pēdīgi varu pastāstīt, kas notika tālāk.
— Ilgi pēc tam, bet tik un ta ļoti sen, — burvis turpināja, — lielās Andulnas krastos, pie Tukšaines robežām, dzīvoja izveicīgi, klusi mazlautiņi. Man tā vien šķiet, ka viņi bija rada hobitiem — iespējams, no platperu puses, jo upi mīlēja, labprāt peldējās un no niedrēm darināja mazas laiviņas. Viņu vidū bija kāda godājama dzimta, par citām turīgāka un skaitā lielāka, un to pārvaldīja vecmāmuļa, sentēvu paražu zinātāja un cienītāja. Zinātkārākais un savdabīgākais šajā dzimtā bija jauneklis, vārdā Smeagols. Viņam allaž gribējās zināt, no kurienes un kā viss cēlies: viņš nira dziļākajos atvaros, izraustīja koku un stādu saknes, raka ejas ar zāli apaugušos pakalnos, līdz atradinājās raudzīties uz kalnu virsotnēm, koku lapotni vai plaukstošajiem ziediem, jo allaž staigāja, galvu nodūris. Smeagolam bija draugs Deagols — visai līdzīgs pēc dabas, vērīgāks gan, taču ne tuvu tik nadzīgs un stiprs. Reiz abi iekāpa laivā un devās lejup pa straumi uz Skalbjupļavām, kur zēla lekni īrisi un ziedēja niedres. Tur Smeagols izkāpa malā un ņēmās okšķerēties pa krastu, savukārt Deagols palika tupam laiviņā, lai pamakšķerētu. Piepeši piekodās paprāva zivs, un Deagols, iekams apjēdza, kas lēcies, attapās ierauts pašā dzelmē. Taču upes dibenā viņš domājās ieraudzījis kaut ko paspīdam, tāpēc palaida makšķerkātu vaļā. Cīnīdamies ar elpas trūkumu, viņš sagrāba spīguli rokā. Spļaudīdamies viņš iznira virspusē ar ūdenszālēm matos un dūņām pilnu sauju un peldēja uz krastu. Un raugi! Kad dūņas bija aizskalotas, saujā viņam dusēja skaists gredzentiņš, kas saulē mirdzēja un vizuļoja tā, ka sirds tīri kusa. Bet Smeagols bija visu redzējis, aiz koka noslēpies, un, kamēr Deagols priecājās par atradumu, Smeagols viņam klusi pienāca klāt no mugurpuses.
"Dodi to mumsim, mīļo Deagol," Smeagols sacīja draugam pār plecu.
"Kā tā?" Deagols brinījās.
"Jo man ir dzimšandieniņa, mīļais, un es to grib," Smeagols teica.
"Kas man par daļu?" Deagols izmeta. "Es tev dāvanu jau iedevu, turklāt lielāku, nekā varu atļauties. Šito es pats atradu un pats ari paturēšu."
"Ak tad šitā, mīļais," Smeagols novilka, aizžņaudza Deago- lam rīkli un nosmacēja viņu, jo zelts bija tik spīdīgs un skaists. Tad viņš uzvilka gredzenu pirksta. Neviens tā ari neuzzināja, kur palicis Deagols, jo viņš tika nobeigts tālu projām no mājām un līķis bija izmanīgi noslēpts. Bet Smeagols atgriezās viens un atklāja, ka radinieki viņu neredz, kad gredzentiņš uzvilkts pirkstā. Tas viņu ļoti iepriecināja, un viņš rūpīgi glabāja savu noslēpumu, likdams to lietā, lai izdibinātu visu ko, kas nebija domāts svešām acīm un ausīm, un to, ko izdibinājis, viņš izmantoja nelietīgi un ļaunprātīgi. Neviena nejaucība viņam nepaslīdēja garām neievērota. Gredzens viņu bija apveltījis ar kāroto varu. Nav nekāds brīnums, ka ar laiku radi uz viņu sāka lūkoties greizi un vairīties (kad Smeagols bija saskatāms). Radi viņu dunkāja, un Smeagols tiem koda kājās. Tad viņš pasāka palaist nagus un klenderēt apkārt, zem deguna sazin ko murminādams un gurguļodams. Tāpēc pārējie iesauca viņu par Gollumu, lādēja vienā gabalā un dzina projām, tā ka pēdīgi vecmāmuļa mīļā miera labad izraidīja viņu no dzimtas un izlika no savas alas. Tā nu viņš aizklīda viens pats, iesākumā drusku pašņaukājās par to, cik pasaule nežēlīga, bet tad devās augšup pa straumi, līdz nonāca pie strauta, kas gāzās lejā no kalniem, un nogriezās uz iztekas pusi. Ar neredzamiem pirkstiem viņš atvaros ķēra zivis un aprija tāpat jēlas. Kādudien bija dikti karsts laiks, un, noliecies pār atvaru, viņš samanīja pakausī spiežamies dedzinošu svelmi, bet no ūdens atstarotie žilbinošie stari sāpīgi grauzās asarojošajās ačelēs. Uz bridi viņš aizdomājās, jo sauli bija pavisam piemirsis. Tā bija pēdējā reize, kad viņš pacēla acis augšup — lai pakratītu pret sauli dūri. Bet, galvu atkal nolaidis lejāk, viņš ieraudzīja Miglas kalnu virsotnes, no kurienes putodams strūkloja strauts. Un piepeši viņš ieprātojās: "Kālna vēderā būs vēsīgi un tumsīgi. Saule tur nevarēs uz mani glūnēt. Šo kalnu pamati būs visu pamatu pamati, tur droši vien aprakti lieli noslēpumi, ko vēl neviens nav atklājis kopš laika gala." Un tā, sagaidījis nakti, viņš rāpās augšup, uzgāja alu, no kuras brāzās melnie ūdeņi, un tur iegrauzās kalna dzīlēs kā tārps, pagaisdams no miņas un zemes virsas. Gredzens pagaisa tumsā līdz ar viņu, un pat tā darinātājs, manīdams spēkus atkal augam, par to itin neko nevarēja uzzināt.
— Gollums? — Frodo iesaucās. — Gollums? Tu gribi teikt, ka tas ir tas pats kustonis, ar ko sastapās Bilbo? Cik derdzīgi!
—Manuprāt, tas ir skumjš stāsts, — burvis atbildēja, — un tas pats būtu varējis notikt ari ar kādu citu, pat ar dažu labu hobitu, ar ko man nācies pazlties.
— Es neparko neticēšu, ka Gollumam ir kāds sakars ar hobitiem, lai cik attāls, — Frodo dedzīgi ierunājās. — Riebjas pat iedomāties!
—Taču tā nu reiz ir, — Gendalfs atteica. — Par hobitu izcelsmi man katrā ziņā ir zināms vairāk nekā pašiem hobitiem. Un uz radniecību norāda pat tas, ko stāstīja Bilbo. Tas, kā abi sprieda un ko atminējas, izskatās aizdomīgi līdzīgi. Abi neparasti labi sapratās — daudz labāk, nekā hobits saprastos ar, teiksim, rūķi, orku vai pat elfu. Padomā kaut vai par mīklām, kas zināmas izrādījās abiem.
—Jā, — Frodo piekrita. — Lai gan ar mīklu minēšanu noņemas ari citi, ne hobiti vien, un tās mēdz būt visai līdzīgas. Un hobiti nekrāpjas. Gollums bija gatavs blēdīties vienā laidā. Viņš tikai gaidīja, lai nabaga Bilbo zaudē modrību. Un, es teiktu, tas bija īsti viņa nelietīgajā dabā — uzsākt spēlīti, kur uzvara solīja vieglu ēsmu, savukārt zaudējums nedraudēja itin ne ar ko.
— Baidos, ka tev taisnība, — Gendalfs atzina. — Tikai, manuprāt, te slēpjas kāds āķis, ko tu vēl īsti neaptver. Pat Gollums nebija izkurtējis caur un cauri. Jāatzīst, ka viņš izrādījās sīkstāks, nekā pat gudrais spētu iedomāties, proti, itin kā hobits. Mazā aizprāta nostūrītis vēl aizvien piederēja viņam pašam, un caur to aklajā tumsā iespīdējās gaismas stariņš — iz sensenas pagātnes. Manuprāt, viņam bija tīri patīkami no jauna ieklausīties laipnā balsī, kas uzjundīja atmiņas par vēju, kokiem, saules gaismas izraibinātu pļavu un visu ko tādu. Taču viņa ļaunuma sagrauzto daļu tas galu galā, protams, tikai vēl jo vairāk saēr- cina, ja vien to neizdodas kā nebūt nomākt. Ja vien to nevarētu kā nebūt dziedēt, — Gendalfs nopūtās. — Diemžēl te cerības mazas. Tomēr nevarētu teikt, ka nekādas. Kaut arī gredzens pie viņa bijis tik ilgi, ka viņš pat īsti neatminas, vai kādreiz maz bijis citādi. Jo tas laiks, kad viņš to pirkstā vilka bieži, ir sena pagātne — aklā tumsā tas necik bieži nebija vajadzīgs. Visādā ziņā "izgaisis" viņš nav — joprojām kalsns, taču stiegrains un stiprs. Bet doma par gredzenu viņu, protams, kremt dienu un nakti, un mokas kļuvušas teju neciešamas. Visi kalnu "lielie noslēpumi" izrādījās tukša, melna tumsa, kur nebija nekā ne ko atklāt, ne ko darīt, — tikai paklusām ar negantībām tikt pie ēdmaņas un kavēties rūgtās atmiņās. Nožēlojama dzīve. Viņš nīda tumsu un gaismu nīda vēl jo vairāk — viņš nīda itin visu, un vairāk par visu nīda gredzenu.
— Kā? — Frodo nesaprata. — Gredzens taču bija viņa dārgumiņš un vienīgais, kas viņam vispār rūpēja! Bet, ja reiz viņš gredzenu ienīda, kālab tad neatsvabinājās no tā? Kālab nedevās projām un neatstāja to, lai pūst?
— Pēc visa, ko esi dzirdējis, Frodo, tev to jau pienāktos saprast, — Gendalfs norādīja. — Viņš to ienīda un mīlēja, tāpat kā nīda un mīlēja pats sevi. Atsvabināties no tā viņš nespēja. Te viņa griba vairs nenoteica itin neko. Lielvaras gredzens, Frodo, pats par sevi rūpējas. Var gadīties, ka tas nodevīgi noslīd no pirksta, taču valkātājs gredzenu nekad nepametīs. Valkātājs var labi ja parotaļāties ar domu, ka varētu to atdot kādam citam, un ari tas var notikt tikai agrīnā stadijā, kad gredzens vēl nav nostiprinājies pa īstam. Taču, cik man zināms, Bilbo līdz šim ir bijis vienīgais, kurš šai ziņā spējis ne tikai parotaļāties vien, un viņš no gredzena patiesi šķīrās. Lai gan arī es te viņam palīdzēju, cik spēka. Un, lai vai kā, likteņa varā viņš gredzenu nemūžam nebūtu pametis — nebūtu vienkārši sazin kur nosviedis. Ne jau Gollums te ko noteica, Frodo, bet pats gredzens. Gredzens šķīrās no viņa.
—Kā tad tā? Tieši īstajā brīdī, lai iepazītos ar Bilbo? — Frodo pasminēja. — Vai tad kāds orks te nebūtu derējis labāk?
—Te nav nekā smieklīga. — Gendalfs nogrozīja galvu. — Vismaz tev jau nu noteikti. Tiktāl, tas gredzena dzīves stāstā ir pats dīvainākais paversiens — Bilbo ierodas īstajā brīdī, pastiepj roku melnā tumsā, un, rau, šeku tas guļ. Te, Frodo, bija iejaukti vai- raki spēki. Gredzens tiecās atgriezties pie sava saimnieka. Tas bija noslīdējis no Isildura pirksta un viņu nodevis, tad, izmantodams izdevību, tas notvēra nabaga Deagolu, kas tika nobendēts, pēc tam savažoja Gollumu un viņu saēda gluži melnu. Nekā citādi šis pārmēru sīkais un ļaunīgais kustonis vairs nebija izmantojams — palikdams pie viņa, gredzens nemūžam nevarēja cerēt tikt laukā no pazemes ezera. Tāpēc tad, kad saimnieks atkal bija cēlies un no Drūmmeža raidīja savu melno aicinājumu, gredzens Gollumu pameta. Un, kā atklājās, tikai tālab, lai to uzietu kāds, par ko neviens nevarēja ij iedomāties — Dalienas
Bilbo! Turklāt te darbojās vēl kas, ko noteikt nebija pat gredzena darinātāja varā. Nezinu, vai iespējams pateikt vēl skaidrāk: vajadzēja notikt tā, ka gredzenu atrod Bilbo, nevis gredzena saimnieks. Tātad vajadzēja notikt arī tā, ka tas nonāktu pie tevis. Un iespējams, ka te gail zināma cerība.
— Nekas te negail, — Frodo atteica. — Lai gan nezinu, vai saprotu, ko tu īsti gribi teikt. Bet kā tu izdibināji visu par gredzenu un par Gollumu? Tu to droši zini vai joprojām vērp visādus minējumus?
Gendalfs paraudzījās uz Frodo, un viņa acis iezibējās. — Es zinu daudz un daudz ko esmu izdibinājis, — viņš atbildēja. — Bet tev es atskaitīties nedomāju. Stāsts par Elendilu, Isilduru un Lielvaras gredzenu ir zināms visiem gudrajiem. Par to, ka tavs gredzens ir Lielvaras gredzens, liecina uguns raksts, par citiem pierādījumiem nemaz nerunājot.
— Un kad tu to atklāji? — Frodo viņu pārtrauca.
— Tikko. Šai pašā istabā, protams, — skarbi atteica burvis. — Taču neko citu es negaidīju. Pēc gara, grUta ceļa un ilgiem meklējumiem es atgriezos, lai veiktu pēdējo pārbaudi. Tas ir galīgais pierādījums, un nu šaubām vairs nav vietas. Izprātot, kada loma bijusi Gollumam, un ievietot to vēstures kopainā nebija nemaz tik viegli. Atzīšos, iesākumā es te nokāvos ar minējumiem, taču tagad es vairs neminu. Es zinu. Es ar viņu tikos.
—Tu tikies ar Gollumu? — Frodo pārsteigts izsaucās.
—Jā gan. Pats par sevi saprotams, ka to vajadzēja izdarīt, ja vien bija kaut mazākā iespēja. Centos to īstenot kur tas laiks, un pēdīgi izdevās.
— Kas notika pēc tam, kad Bilbo no viņa aizbēga? To tu zini?
— Ne visai skaidri. Es tev izstāstīju to, ko Gollums pats bija ar mieru stāstīt, lai gan, protams, ne jau tādā gaismā, kādā to izklāstīju es. Gollums ir melis, un katru vārdu, ko viņš laiž pār lūpām, pirkstos nākas apgrozīt reizes trīs. Piemēram, viņš ietiepīgi dēvēja gredzenu par savu "dzimšandienas dāvaniņu" un no sacītā neatkāpās ne soli. Gvelza, ka esot to dabūjis no vecmāmuļas, kam tādu skaistu nieciņu bijis vesels lērums. Taisni jāsmejas. Es nešaubos, ka Smeagola vecmāmuļa bijusi valdonīga un cienījama dāma, tomēr grūti iedomāties vēl ko muļķīgāku par stāstu, ka viņa glabājusi lērumiem elfu gredzenu, turklāt, ja runājam par to, ka viņa tos dāļājusi uz visām pusēm, tur jau vai mēlei jānokalst. Taču melos slēpās graudiņš patiesības. Doma par Deagola noslepkavošanu nelika Smeagolam mieru, un viņš, tumsā krimzdams asakas, atkal un atkal atkārtoja "dārgumiņam" pašsagudrotu attaisnojumu, līdz pats tam gandrīz noticēja. Todien viņam patiesi bija dzimšanas diena. Deagolam vajadzēja gredzentiņu atdāvināt. Tas bija uzradies tieši tā, lai taptu par dāvaniņu. Gredzens patiesi bija viņa dzimšandienas dāvaniņa. Un tā tālāk un tā joprojām. Mans pacietības mērs bija teju pilns, taču patiesība bija ļoti no svara, un galu galā man nācās likt lietā bardzību. Iebaidīju viņu ar uguni un pamazām, palēnām izvilku dienas gaismā to, kā viss notika īstenībā, lai gan pa starpām neiztikām ne bez puņķošanās, ne zobu rādīšanas. Viņš, redz, esot pārprasts un galīgais nabadziņš. Bet, pēdīgi izstāstījis, kā beidzās miklu minēšana un Bilbo aizlaidās lapās, viņš kļuva gluži vai mēms, tā ka neko vairāk par neskaidriem mājieniem man no viņa izvilināt neizdevās. Viņā jautās melnas šaušalas, salīdzinājumā ar kurām mani uguns draudi nebija nekas. Viņš murmināja, ka savu mantu dabūšot atpakaļ. Gan visi matišot, kas notiek, kad viņu dunkā, iedzen pazemē un tad vēl aptīra. Tagad Gollumam esot labi draugi — labi un dikti stipri. Tie viņam nākšot talkā. Tuntaks par šito samaksāšot. To vien viņš daudzināja. Bilbo viņš nīda ar melnu naidu un nolādēja viņa vārdu. Un vēl kas — viņš zināja, no kurienes Bilbo nācis.
— Bet kā tad viņš to dabūjis zināt? — vaicāja Frodo.
—Redzi, Bilbo viņam muļķīgā kārtā stādījās priekšā, un, pēc tam kad Gollums izlīda virszemē, laupītāja mītnes zemi noskaidrot vairs nebija nemaz tik grūti. Nu jā — viņš izlīda laukā. Neremdināmās ilgas pēc gredzena izrādījās spēcīgākas par bailēm no orkiem un pat no ienīstās gaismas. Pēc gada vai diviem viņš devās projām no kalniem. Raugi, pēc gredzena Gollums gan alktin alka, taču tas viņu vairs negrauza, tāpēc dzīslās pamazām atgriezās dzīvība. Viņš jutās pagalam sagrabējis, šausmīgi vecs, tomēr jau izlēmīgāks, un samanīja pavisam pasaulīgu izsalkumu. No gaismas — no saules un mēness — viņš joprojām baidījās un tos abus ienīda, un nīdīs, manuprāt, līdz mūža galam, taču viltībā ar viņu grūti mēroties. Viņš attapās, ka no dienas un mēness gaismas var noslēpties, un ceļu ātri un klusi mēroja aklā tumsā, kas viņa saltajām, bālajām ačelēm nebija nekāds šķērslis. Par baribu viņam noderēja sīki, bailīgi, nepiesardzīgi kustonīši. Svaiga ēdmaņa un spirgtais gaiss iesvēla viņā spēkus un jaunu dūšu. Tā nu viņš atrada ceļu uz Drūm- mežu — kurp gan citur.
—Tātad tur tu viņu sameklēji? — Frodo vaicāja.
— Tur es viņu manīju, — Gendalfs sacīja. — Taču pirms tam viņš jau bija izklejojies ilgi un tālu, sekodams Bilbo pa pēdām. Kaut ko jēdzīgu no viņa izdabūt bija grūti, jo runādams viņš nemitīgi lādējās un draudēja. "Kas šim kabatos?" viņš ņerkstēja. "Šis neteiks vis, nē, dārgumiņ. Šmauklis. Nav godīgi šitā prasīt. Šis pirmais šmaucās, jā gan. Šis pārkāpa likumiņus. Mums vajadzēja šo nožmiegt, jā, dārgumiņ. Un to mēs ar' darīs, dārgumiņ!" Un tādā garā. Diez vai tu gribēsi ko tādu klausīties. Bet man tas bija jāpacieš dienām ilgi. Taču gluži zemē nosviests mans laiks vis nebija — no saraustītajām lamām es beidzot nopratu, ka viņš pēdīgi aizkātojis līdz Esgarotai un spiegodams ošņājies pat Klaidavas ielās. Skaidrs, ka ziņas par dižajiem notikumiem bija apskrējušas vai visu Tukšaini, daudziem bija ausīs nācis gan Bilbo, gan viņa dzimtā novada vārds. Kad devāmies mājup, uz rietumiem, darījām to gluži atklāti. Golluma dzirdīgās ausis ātri vien varēja saklausīt visu, kas vajadzīgs.
— Tad kālab viņš ncdzinās Bilbo pakal? — Frodo jautāja. — Kālab viņš nedevās uz Dalienu?
— Nu re, — Gendalfs atsaucās. — Tur jau ir tā lieta. Manuprāt, tieši to Gollums arī grasījās darīt. Viņš devās ceļā un kātoja atpakaļ uz rietumiem, līdz pat Anduīnai. Taču tad nogriezās sāņus. Viens man ir skaidrs — tālais ceļš viņu nebiedēja. Nē, no takas viņu novirzīja kas cits — vismaz tā domā mani draugi, kas palīdzēja man viņu dabūt rokā. Pirmie viņu izsekoja meža elfi, un tas nebija grūti, jo viņa atstātās pēdas vēl bija gluži svaigas. Tās veda cauri Drūmmežam turp un tad atkal atpakaļ, taču pašu Gollumu notvert viņiem neizdevās. Viss mežs bija pieskandēts ar briesmu stāstiem, līdz nāvei pārbiedēti bija pat zvēri un putni. Meža ļaudis runāja, ka uzradies šausmonis — rēgs asinssūcējs. Tas rāpjoties kokos, meklēdams putnu ligzdas, lavoties dobumos pie zvēru mazuļiem, lienot iekšā pa logiem un izzogot bērnus no šūpuļa. Bet Drūmmeža rietummalā pēdas atkal nogriezās uz citu pusi. Tās veda uz dienvidiem, laukā no meža elfu valstības, un tad pagaisa. Un šeit es pieļāvu milzīgu kļūdu. Jā, Frodo, un tas nebūt nebija mans pirmais misēklis, lai gan bīstos, ka varētu izrādīties pats jaunākais. Es likos mierā. Ļāvu, lai viņš iet, jo tobrīd man bija lērums citu lietu apdomājamas, turklāt es joprojām paļāvos uz Sarumana viedību. Nu jā, tas bija pirms daudziem gadiem. Un par to esmu dabūjis samaksāt ar daudzām baigām un briesmīgām dienām. Pēdas jau sen bija atdzisušas, kad sadzinu tās no jauna — pēc tam kad Bilbo no šejienes bija devies projām. Un visi meklējumi būtu bijuši velti, ja talkā nebūtu nācis mans draugs Aragorns — šobrīd pasaulē nav neviena, kurš būtu vēl pieredzējušāks ceļinieks un prasmīgāks mednieks. Kopīgiem spēkiem mēs Golluma meklējumos izstaigājām visu Tukšaini, ne uz ko necerēdami un meklēto tā arī neuziedami. Tomēr pēdīgi, kad es vajāšanai jau biju metis mieru un pievērsies citām lietām, Gollums piepeši atradās. Mans draugs, atgriezies no bīstamas dēkas, atveda nožēlojamo kustoni sev līdzi. Kur viņš bijis un ko darījis, Gollums neizpauda. Tikai pinkšķēja, saukāja mūs par varmākām, gurguļoja, un, kad nelikāmies mierā, smilkstēja un rāvās čokurā, berzēdams garās ķetnas un laizīdams pirkstus, it kā tie būtu klāti ar sāpīgām vātīm, it kā viņš atminētos kādas baismīgas mokas. Tikai es domāju, ka te viss ir skaidrs — viņš palēnām, slapstīdamies, soli pa solim, jūdzi pēc jūdzes, bija virzījies aizvien tālāk uz dienvidiem, līdz pēdīgi nonācis Mordoras zemē.
Istabā iestājās spiedīgs klusums. Frodo dzirdēja dobji pukstam pats savu sirdi.. Arī laukā nebija saklausāma ne skaņa. Neklabēja pat Sema dzirkles.
— Jā, Mordorā, — Gendalfs atkārtoja. — Nelaime tāda, ka Mordora neatvairāmi pievelk visus, kas pagrimuši vai samaitāti, un Tumsas pavēlnieks liek lietā visu spēku, lai sapulcētu tos pie sevis. Arī Naidnieka gredzens acīmredzot bija atstājis neizdzēšamu nospiedumu, tā ka Gollums aicinājumam nespēja pretoties. Turklāt visi tolaik cits citam čukstus klāstīja par tumsu, kas atkal biezējot dienvidos un ar melnu naidu nīstot rietumus. Lūk, kur Gollums varēja meklēt jaunus draudziņus, kas palīdzētu viņam īstenot kāroto atriebību! Nabaga nelga! Tur viņš patiesi varēja uzzināt daudz jauna, tikai lielākoties briesmu lietas. Un gar Mordoras robežām nevar okšķerēties un slapstīties bezgalīgi — agrāk vai vēlāk tu tiec notverts un aizvests. Uz nopratināšanu. Baidos, ka tieši tā ar! notika. Kad Aragorns Gollumu atrada, tas nabags jau Mordorā bija nonīcis ilgi un kātoja no turienes projām. Ej nu sazini, kā viņš bija ticis vaļā — varbūt kļUmes vai nolaidības dēļ. Bet tagad tas vairs nav no svara. Jo pats nelabo- jamākais ļaunums jau bija nodarīts. Tā nu tas ir — no viņa Naidnieks dabūja zināt, ka galvenais gredzens ir atradies. Viņš zina, kur krita Isildurs. Viņš zina, ka Gollums uzgāja viņa gredzenu. Viņš zina, ka tas ir Lielvaras gredzens, jo tikai tas dāvā ilgu mūžu. Viņš zina, ka tas nav kāds no trim, jo neviens no elfu gredzeniem nav pazudis un tajos nav ļaunuma. Viņš zina, ka tas nav neviens no septiņiem vai deviņiem, jo no šā pulka visi, kas nav gājuši zudībā, jau ir savākti vienkopus. Viņš zina, kas tas ir par gredzenu. Un beidzot, jādomā, viņš ir uzzinājis ari par hobitiem un Dalienu. Manuprāt, Dalienu viņš tagad meklē, ja vien nav jau atklājis, kur tā atrodas. Lai cik tas izklausītos nelāgi, Frodo, bīstos, ka viņam ausis nācis ari vārds Tuntaks.
— Bet tas taču ir šausmīgi! — Frodo iekliedzās. — Vēl daudz ļaunāk par visu, kas bija noprotams no taviem mājieniem un brīdinājumiem! Gendalf, mans krietnais draugs, ko lai es iesāku? Jo nu es no tiesas esmu pārbijies kā diegs. Ko lai es iesāku? Ai, nu kālab gan Bilbo nenodūra to zemisko-kustoni, kad izgadījās tāda iespēja! Žēluma gals, nudien!
— Tu domā, ka vajadzēja? Tieši žēlums jau apvaldīja viņa roku. Žēlums un līdzcietība: nenonāvē bez vajadzības. Un par to viņš tika dāsni atalgots, Frodo. Neaizmirsti, ka ļaunums viņu skāra tik viegli un galu galā pat palaida vaļā tieši tāpēc, ka gredzena glabātāja pienākumu viņš sāka pildīt tieši tā. Ar žēlumu sirdi.
— Atvaino, — Frodo nomurmināja. — Bet man ir bail. Un Golluma man žēl nav ne drusciņas.
—Tu neesi viņu redzējis, — Gendalfs iebilda.
—Un negribu ari, — Frodo teica. — Nesaprotu. Tu tiešām gribi teikt, ka pēc visām sastrādātajām šausmu lietām viņš ar tavu un elfu gādīgu roku ir palicis dzīvs? Tagad taču viņš noteikti nav neko labāks par orku — pats īstākais ienaidnieks. Viņš ir pelnījis nāvi.
— Pelnījis! Jādomā gan. Nāvi pelnījuši ir daudzi no tiem, kas dzīvo šaisaulē. Un daži no dzīvajiem mirst nepelnīti. Vai viņiem tu spēj dāvāt dzīvību? Tad padomā, iekams svaidies ar nāves spriedumiem. Jo to, kā visam lemts beigties, nespēj paredzēt pat gudrajie. Es neloloju lielas cerības, ka Gollums kapā aizies atlabis un šķīstījies, tomēr tā var gadīties. Un viņš ir nesaraujami saistīts ar gredzena likteni. Sirds man saka priekšā, ka viņam, iekams viss būs galā, vēl ir veicams kāds svarīgs uzdevums, lai gan nezinu, vai tas būs uz labu vai ļaunu. Un tad, kad šis brīdis būs klāt, Bilbo žēlums var izrādīties liktenīgs ļoti daudziem, jo sevišķi tev pašam. Lai nu kā, mēs viņu nenogalējām — Gollums ir gauži vecs un nožēlojams. Meža elfi tur viņu ieslodzījumā, taču aprūpē ar laipnību, kas viņu viedajām sirdīm ir tuva un pazīstama.
—Tik un tā, — Frodo teica. — Labi, Gollumu Bilbo nonāvēt nevarēja, bet kālab viņš paturēja gredzenu? Kaut viņš to nemūžam nebūtu atradis! Kaut es to nebūtu dabūjis! Kāpēc tu ļāvi, lai tas paliek pie manis? Kāpēc neliki aizsviest projām vai… vai iznīcināt?
— Ļāvis? Licis? — burvis novilka. — Paklau, vai tev visu laiku ausis bija aizkritušas? Vai tu maz domā, ko runā? Mest projām? Nedrīkst. Šādi gredzeni allaž tā vai citādi atrodas. Pie nelieša nonācis, gredzens spētu nodarīt briesmīgu postu. Ļaunākais, ka tas varētu krist Naidnieka rokās. Un tā notiktu — neizbēgami, jo šis ir Lielvaras gredzens un Tumsas pavēlnieks liek lietā visus spēkus, lai to uzmeklētu un aizvilktu pie sevis. Protams, mīļais Frodo, tev draud lielas briesmas, un es par to nemitīgi raizējos. Taču likmes te ir tik augstas, ka es izšķiros riskēt, lai gan pat tad, kad es pats no Dalienas biju tālu projām, šeit visu ar manu ziņu ik dienas vēroja modras acis. Tā kā tu neesi gredzenu vilcis pirkstā, tas diez vai ir paguvis tev nodarit kādu būtisku kaitējumu, un, ja nu tomēr, tas nevarētu būt paliekošs. Turklāt ielāgo, ka pirms deviņiem gadiem, kad tikāmies pēdējoreiz, man teju nekas vēl nebija droši zināms.
—Bet iznicināt? Pats teici, ka to vajadzēja izdarīt jau kur tas laiks! — Frodo no jauna izsaucās. — Ja tu būtu mani kaut ar vārdiņu brīdinājis vai sūtījis kādu ziņu, es to bUtu nokārtojis.
—Ak tā? Diez kā? Esi mēģinājis?
— Nē. Bet varētu taču sadauzīt ar veseri vai izkausēt.
— Pamēģini! — Gendalfs ierosināja. — Ķeries klāt!
Frodo atkal izvilka gredzenu no kabatas un uzmeta tam skatu. Tagad zelts vizēja gluds un spodrs, virsmā nebija samanāmas ne zīmes, ne raksti. Dārgais metāls izskatījās neparasti spožs un tīrs, un Frodo nevilšus nopriecājās, cik gredzens skaisti spīguļo un cik brinum apaļš gulst saujā. Apbrīnojama un vienlaikus dārga mantiņa. Izvilcis viņš gredzenu bija tāpēc, ka grasījās to iesviest pašā kamīna speltē, taču nule atskārta, ka to spētu izdarīt vien ar milzu piepūli. Vilcinādamies pasvārstījis gredzenu rokā, viņš piespieda sevi domāt par visu, ko bija izpaudis Gendalfs, tad, sasprindzinājis visu gribasspēku, pakustināja roku, lai aizsviestu gredzenu projām, taču tūliņ attapās, ka iebāzis to atpakaļ kabatā.
Gendalfs drūmi pasmīnēja. — Redzi? Arī tu vairs nespēj to nedz vienā mierā aizmest, nedz nodarīt tam kādu postu. Un "likt" es tev varu vien ar spēku, kas tevi pašu sadragātu kā skaliņu. Bet gredzenu ar spēku sadragāt nevar. Pat smagākais kalēja veseris to nespētu ij ieskrambāt. To iznīcināt nav ne tavos, ne manos spēkos. Protams, tavā kamīnā neizkustu pat parastais zelts. Gredzens jau tur bija, palika neskarts un pat nesasila ne drusciņas. Taču ari visā Dalienā tu neatradīsi tādu smēdi, kur gredzens taptu kaut vai drusku citāds. Tam nenieka nespēj kaitēt pat rūķu veseri un kausējamās krāsnis. Runā, ka varas gredzeni izkūstot pūķiem vēderā, bet zemes virsū vairs nav neviena pūķa, kam sākotnējā svelme nebūtu gājusi mazumā, turklāt neviens pūķis, pat ne Ankalogons Melnais, šim gredzenam, Lielvaras gredzenam, tik un tā neko nespētu padarīt, jo to izkalis pats Sau- rons. Izeja te ir tikai viena — uzmeklēt Likteņplaisas un iesviest gredzenu Uguns kalna Orodruina verdošajās dzīlēs… ja tu patiesi vēlies to iznīcināt, lai Naidnieks tam nemūžam vairs netiktu klāt.
— Es patiesi gribu to iznīcināt! — Frodo izmisis iekliedzās.
— Tas ir… lai tas tiktu iznīcināts. Es neesmu no tiem, kas var laisties bīstamās dēkās. Kaut es to gredzenu nebūtu ij acīs redzējis! Kāpēc tas nonācis pie manis? Kāpēc es?
— Uz šādiem jautājumiem atbildes nav, — Gendalfs atteica.
—Par vienu gan tu vari bUt drošs — izraudzīts tu neesi tālab, ka būtu apveltīts ar tikumiem, kādu citiem trūkst. Spēka un gudrības dēļ jau nu noteikti ne. Taču izraudzīts tu esi, tālab tev nāksies likt kopā ij visus spēkus, ij sirdi, ij attapību.
— Bet tā visa man ir tik ļoti maz! Paklau, tu esi tik gudrs un stiprs. Paņem gredzenu pats!
— Ne! — Gendalfs izsaucās, pielēkdams kājās. — Gredzens manu varu darītu pārāk lielu un briesmīgu. Un mani gredzens spētu pakļaut un nomērdēt tik spēcīgi, ka baigāku tumsas vergu pasaule vēl nebūtu redzējusi. — Viņa acis meta zibeņus, un seja iegaismojās, itin kā iekšējas speltes apspīdēta. — Nekārdini mani! Jo es negribu kļūt par Tumsas pavēlnieka līdzinieku. Tomēr gredzens var uztaustīt ceļu uz manu sirdi — caur žēlumu, ko es jutu pret vājiem un nespēcīgiem, un alkām iemantot spēku, kas ļautu man darīt labu. Nekārdini! Es neiedrošinos to ņemt — pat ne tādēļ, lai paglabātu, jo nezinu, vai spēšu novaldīties, to neizmantojis. Alkas kļūt par gredzena glabātāju būs daudz stiprākas par mani pašu. Man tas ir pārāk nepieciešams. Man tas draud ar milzu briesmām.
Piegājis pie loga, burvis atrāva vaļā aizkaru un atgrūda aizvirtņus. Istabu no jauna pielēja saule. Pa taciņu svilpodams garām aizsoļoja Sems.
—Tad nu tā, — Gendalfs uzrunāja Frodo. — Izlem pats. Bet es tev apsolu palīdzēt. — Viņš uzlika roku Frodo uz pleca. — Palīdzēšu tev nest šo nastu, kamēr vien tā būs tavējā. Bet vilcināties mēs nedrīkstam. Naidnieks nesnauž.
Iestājās ilgs klusums. Gendalfs atkal atsēdās un, domās iegrimis, aizkūpināja pīpi. Tā vien šķita, ka burvis ieslīdzis snaudā, taču īstenībā viņš no pievērto plrfkstu apakšas cieši vēroja Frodo. Hobits stingi raudzījās kamīna sārtajās oglēs, līdz uguns aizpildīja visas viņa domas un uzmācās sajūta, ka acu priekšā gail mutuļojošu liesmu pilnas kalna plaisas bezdibenīgās dzīles. Viņš prātoja par leģendārajām Likteņplaisām un šausminošo Uguns kalnu.
—Kā tad paliek? — Gendalfs beidzot ievaicājās. — Par ko tu domā? Vai izlēmi, ko tagad darīt?
— Nē! — Frodo novilka, izraudamies no tumsas skavām un pārsteigts attapies, ka istabā ir pavisam gaišs un turpat laukā zeļ saules pieliets dārzs. — Vai drīzāk — jā. Ja esmu tevi pareizi sapratis, man gredzens jāpatur un jāpasargā. Vismaz pagaidām, lai ko tas man spētu nodarīt.
— Lai ko tas spētu nodarīt, ar ļauniem darbiem tam viegli neies, ja reiz tu to apņemies glabāt ar šādu nolūku.
— Lai nu tā būtu, — Frodo atsaucās. - Tikai kaut nu tu gredzenam pēc iespējas drīzāk atrastu kādu piemērotāku glabātāju! Bet tikmēr rādās, ka, palikdams šepat, es pakļauju briesmām visus, kas dzīvo man līdzās. Es nevaru paturēt gredzenu un palikt mājās. Man jāiet projām no Tuntmales, no Dalienas, jāatstāj viss un jādodas projām. — Hobits nopūtās. — Ja vien tas būtu manos spēkos, es gribētu pasargāt Dalienu… lai arī reizēm esmu no sirds šķendējies, ka šejienieši ir tik dumji un garlaicīgi, un ieprātojies, ka viņiem lieti derētu kāda nebūt zemestrīce vai pūķu iebrukums. Taču tagad es tā vis nedomāju. Nez kāpēc šķiet, ka tik ilgi, kamēr aiz muguras būs drošā un omulīgā Daliena, man, apkārt klīstot, ap sirdi būs vieglāk — zināšu, ka ir vietiņa, kur atkāpties un atgriezties, pat ja atgriezties nebūs lemts. Ko tur liegties, es reižu reizēm esmu prātojis doties kur projām, taču visu laiku to iztēlojos kā tādu izpriecu braucienu, kā dēkas, kādās devās Bilbo vai vēl jo aizraujošākas, bet ar laimīgām beigām. Tagad… tagad viss izskatās pēc trimdas, pēc bēguļošanas no vienām briesmām pretim nākamām, kas velkas tev līdzi. Un tā vien rādās, ka man jāiet vienam, ja reiz tas jādara, lai novērstu nelaimi no Dalienas. Tikai es jūtos tik niecīgs, palaists pasaulē kā vējritenis un… nu, izmisis. Bet Naidnieks ir tik stiprs un baismīgs.
Gendalfam Frodo gan to neteica, bet runādams viņš sajuta krūtīs iesveļamies kaismīgu vēlmi doties Bilbo pēdās — mīt to pašu taku un varbūt pat viņu uzmeklēt. Sirdī iedegās tādas ilgas, ka tās pārmāca sabiezējušās bailes, un Frodo bija gatavs uz līdzenas vietas mesties laukā pa durvīm un jozt projām pa ceļu — tāpat, kailu galvu, kā savulaik, jau sen, kādurīt pasaulē bija aizskrējis Bilbo.
— Mīļais Frodo! — Gendalfs izsaucās. — Vai es neteicu, ka par hobitiem tu vari brīnīdamies nenobrīnīties? Visu, kas par viņiem uzzināms, tu vari izdibināt mēneša laikā, tomēr vēl pēc simt gadiem viņi liks tev no pārsteiguma vai pušu plīst. Es ij necerēju sagaidīt šādu atbildi — pat no tevis ne. Bet Bilbo nav kļūdījies, izraudzīdamies sev mantinieku, lai gan diez vai viņam bija prātā, cik ļoti tas izrādīsies no svara. Bīstos, ka tev taisnība. Dalienā gredzenu ilgi vairs noslēpt nevarēs, un tevis paša un pārējo labā būs prātīgāk, ja tu dosies projām, šepat pamezdams ari Tuntaka vārdu. Ārpus Dalienas vai Tukšainē tā dēvēties nav droši. Tūliņ došu tev jaunu vārdu — ceļā dodies kā Pakalna kungs. Tikai diez vai tev jāiet gluži vienam. Vai tad nav neviena, kam tu vari uzticēties un kas būtu gatavs doties tev Līdzi… un ko tu būtu gatavs sūtīt nezināmās briesmās? Bet ceļabiedrus izrau- gies rūpīgi! Un domā, ko runā, — pat ar tuvākajiem draugiem! Naidniekam visur ir acis un ausis.
Pēkšņi viņš aprāvās un saausljās. Frodo attapās, ka istabā un laukā valda kapa klusums. Gendalfs aizzagās līdz logam, tad ar joni uzmetās uz palodzes, izgrūda laukā garu roku un grāba ciet. Atskanēja brēciens, un logā parādījās izplātīta auss, līdzi vilkdama Sema Ekušeka sprogaino galvu.
— Tā, tā, kaut man bārda nokalstu! — Gendalfs norūca. — Sems Ekušeks, ko? Kas tad tev te darāms?
—Debestiņ, Gendalfa kungs! — Sems izsaucās. — Itin nekas! Es tik cirpu zālīti šepatās, apakš loga, ja tik sekojat līdzi, ko saku. — Viņš paķēra dzirkles un pakratīja tās kā lietišķu pierādījumu.
—Diez ko ne, — Gendalfs drūmi atsaucās. — Tavas dzirklītes pārstāja klabēt jau pirms laba laiciņa. Cik tad ilgi jau noklausies?
—Noklausos? Atvainošanu, kungs, nesapratu. Tuntmalē okšķeru nav, varat man ticēt.
—Neērmojies! Ko tu īsti dzirdēji un kālab klausījies? — Gendalfa acis draudīgi uzliesmoja, un uzacis saslējās kā saru birstes.
—Frodo kungs, lūdzami! — Sems iebrēcās trīcošā balsi. — Apvaldiet viņu! Neļaujiet. viņam mani pārburt par kaut kādu draņķlbu! Mans vecais tētuks dikti sakreņķēsies. Neba es no ļauna prāta, goda vārds, saimniek!
— Būs jau labi, — Frodo sacīja, tikko spēdams valdīt smieklus, lai gan ari pats jutās iztrūcinājies un visai apjucis. — Viņš un ari es zinām, ka ļaunus nodomus tu neperini. Tikai saņemies un atbildi, ko tev prasa!
— Nu ko, kungs, — Sems atsaucās, joprojām drusku drebēdams. — Vienu daļu es īsti labi nesapratu — par kaut kādu naidnieku un gredzeniem, un Bilbo kungu, un pūķiem, un Uguns kalnu, un… un par elfiem, kungs. Klausījos tamdēļ, ka nevarēju novaldīties — ja noprotat, kā tas savureiz gadās. Žēlīgā debess, kungs, tādi stāsti man briesmoti iet pie sirds. Un es tiem ar' gaužām ticu, lai tas Teds saka ko sacīdams. Padomā tik, kungs, elfi! Man tik dikti, dikti gribētos viņus redzēt. Vai jūs, saimniek, mani nevarētu paķert līdzi, kad ņemsiet kājas pār pleciem?
Gendalfs piepeši iesmējās. — Nāc nu iekšā! — viņš nosaucās, pasniedzās laukā, saķēra pārsteigto Semu, līdz ar dzirklēm, zāles cērpamajām šķērītēm un visu labu iecēla viņu taisni iekšā pa logu un nostatīja uz grīdas. — Gribi redzēt elfus, ko? — burvis norūca, jaunekli nopētīdams cieši un vērīgi, tomēr acu kaktiņos savilcis smieklu krunciņas. — Tātad dzirdēji, ka Frodo kungs dodas projām?
— Dzirdēju gan, kungs. Un tālab, rau, aizrijos, ko, man domāt, sadzirdējāt jūs. Es cietu klusu un valdījos, kungs, bet tur nu nekas nebija līdzams — tas man bij kā zibens spēriens.
— Neko darīt, Sem, — Frodo skumji atsaucās. Pēkšņi viņš aptvēra, ka aizbēgt no Dalienas nevarēs, viens un divi paceļot cepuri un pasakot sveikas ierastajām Tuntmales ērtībām, — nāksies rēķināties, ka atvadas būs daudz sāpīgākas. — Būs vien jāiet. Bet… — viņš Semu stingri uzlūkoja, — ja tev no tiesas par mani sirds sāp, turi muti ciet — aiz atslēgas, Sem. Skaidrs? Citādi, ja izdvesīsi kaut vārdiņu par to, ko te dzirdēji, es ceru, ka Gendalfs pārvērtīs tevi par kraupainu krupi, bet dārzu pielaidīs pilnu ar zalkteņiem.
Sems saļima ceļos, trīcēdams pie visām miesām. — Celies augšā, Sem! — Gendalfs viņam uzsauca. — Man te prātā kas labāks. Tad tev gan mute būs ciet, gan par spiegošanu dabūsi pienācīgu algu. lesi Frodo kungam līdzi!
— Es, kungs? — Sems sajūsmā iebrēcās, palēkdamies stāvus gaisā kā suns, kam piesolīta pastaiga. — Es iešu un redzēšu elfus un visu ko! Lai dzīvo! — viņš uzgavilēja un tad izplūda asarās.