Kad Tuntmales Bilbo Tuntaks paziņoja, ka drīz vien ar plašu vērienu atzīmēšot savu simt vienpadsmito dzimšanas dienu, visā Hobitonā sacēlās milzu kņada un rosība.
Bilbo bija briesmīgi bagāts un liels savādnieks — nu jau sešdesmit gadus, kopš viņa ievērojamās pazušanas un negaidītās atgriešanās, visi dalienieši par viņu kulstīja mēles. Bagātības, ko Bilbo pārveda mājās no ceļojuma, nupat jau bija kļuvušas par vietējo leģendu, un ikviens par spīti vecajo runām ticēja, ka Tuntmales paugurs ir krustu šķērsu izalots un viss tur stāvgrūdām piestūķēts ar dārgumiem. Un ja ar to vien vēl nepietika, vai maz bija iespējams nebrīnīties par to, cik viņš savos gados zaļoksnējs un sprigans? Laiks tik ritēja savu gaitu, bet uz Tuntaka kungu, šķiet, nekādu lielo iespaidu neatstāja. Deviņdesmit gados viņš izskatījās teju kā piecdesmitgadnieks. Kad Bilbo apritēja deviņdesmit deviņi, visi sāka runāt, ka viņš esot "labi saglabājies", lai gan īsti vietā te būtu teiciens "ne drusciņas nav mainījies". Dažs labs grozīja galvu un spriedelēja, ka teitan gan šauts pār strīpu: kur te taisnība, vai zinies — mūžīga (kā gan citādi?) jaunība un vēl neizsīkstoša (kā runā) bagātība!
— No gaisa tādas lietas nekrīt, — viņi mēļoja. — Riktīgi tas nav, un šitais slikti beigsies.
Bet tiktāl viss gāja labi, un, tā kā Tuntaka kungs ar savu naudiņu neskopojās, maz bija tādu, kas nebūtu ar mieru piedot viņam gan visas dīvainības, gan neparasto veiksmi. Viņš laiku pa laikam tikās ar radiņiem (izņemot, skaidra lieta, Meškovičus- Tuntakus), un trūcīgākajās un mazāk ievērojamās hobitu dzimtās bija pulka uzticīgu apbrīnotāju un cienītāju. Tomēr tuvu draugu viņam nebija līdz pat laikam, kad paaugās radu mazbērni.
Pats vecākais no tiem bija jaunais Frodo Tuntaks — Bilbo mīlulis. Deviņdesmit deviņu gadu vecumā Bilbo viņu iecēla par savu mantinieku un noteica, ka Frodo jāpārceļas dzīvot uz Tunt- mali, — līdz ar to viņš pīšļos un putekļos satrieca pēdējās Meš- koviču-Tuntaku cerības. Liktenim labpatika, lai Bilbo un Frodo bUtu dzimuši vienā un tajā pašā dienā — 22. septembri. "Frodo, puis, nāc nu labāk dzīvot pie manis," Bilbo kādudien sacīja, "un tad mēs dzimšanas dienas varēsim vienā mierā svinēt abi divi kopā." Tolaik Frodo vēl bija spraunulis, proti, tajā trakulīgajā divdesmit gadu vecumā, kurš hobita bērnu dienas šķir no pilngadības, kas iestājas, spraunulim pārkāpjot trīsdesmit trīs gadu slieksni.
Aizritēja vēl divpadsmit gadi. Tuntaki Tuntmalē vienpadsmit reižu bija rīkojuši itin saviesīgas kopus dzimšandienas ballītes, taču nule kļuva skaidrs, ka šajā rudeni gaidāms kaut kas ļoti sevišķs. Bilbo grasījās svinēt simt vienpadsmito dzimšanas dienu — 1 11 bija visai īpašs skaitlis, turklāt hobitam ļoti cienījams vecums (tikai slavenais Vecais Tuks bija novilcis līdz simt trīsdesmit), savukārt Frodo gatavojās kļūt trīsdesmit trīs gadus vecs — ari 33 bija ļoti nozīmīgs skaitlis, "pilngadība".
Hobitonā un Upmalā mēli ņēmās kulstīt liels un mazs, runas par gaidāmo sarīkojumu aizvilnija pāri visai Dalienai. Visi atkal kāri apsprieda teju tikai Bilbo Tuntaka kungu un viņa pagātnes gaitas, un večuki piepeši attapās, ka radies milzu pieprasījums pēc viņu jaunības dienu atmiņām.
Visvērīgāk gan visi uzklausīja veco Hemu Ekušeku, plašāk pazīstamu kā Tētiņu. Tētiņš mūždien uzstājās "Nostūrītī", nelielā krodziņā Upmalas ceļa malā, un viņa vārdiem bija zināms svars, jo četrdesmit gadus no vietas Tētiņa ziņā bija Tuntmales dārzs un par dārznieka palīgu viņš turpat bija strādājis arī agrāk, vēl pie vecā Kašeļa. Tagad, kad Tētiņš pats jau sāka matīt vecumu un stīvumu kaulos, smagāko darbu nasta gūlās uz viņa pastarīša Sema Ekušeka pleciem. Gan tēvs, gan dēls it cieši un labi satika ar Bilbo un Frodo. Dzīvoja viņi turpat, tai pašā kalnā, Maztuntu ceļa trešajā numurā, drusku lejāk par Tuntmali.
— Bilbo kungs ir godavīrs un viens dikti uzvedīgs hobits — to es allažiņ esmu teicis, — Tētiņš visiem lika pie sirds. Un tā nu bija tīra patiesība, jo Bilbo pret viņu vienmēr izturējās ļoti pieklājīgi, uzrunāja par "kriemo Hema kungu" un pastāvīgi vērsās pie viņa pēc padoma dārzāju audzēšanas lietās — "sakņu", sevišķi tupeņu, jautājumos Tētiņu par lielāko ekspertu atzina visi vietējie iedzīvotāji (ieskaitot pašu Tētiņu).
— Bet kā ar to Frodo, ko šis pieņēmis? — ieprasījās vecais Upmalas Ķērnis. — Tuntaks šis tā kā būtu, tak runā, ka vairāk esot no Bricbrandakiem. Kāda joda pēc Hobitonas Tuntakam vajadzēja sievu iet lūkoties uz Bricavu, kur visi tādi kā gaisā parauti?
— Kā t' šie nebūs gaisā parauti, — iestarpināja vecais Div- peka (Tētiņa kaimiņš), — ja dzīvo Brandaviņai nepareizā krastā un akaliņ teju vai pašā Senmežā. Ja var ticēt kaut vai pusei no tā, ko ļaudis runā, tas ir viens riktīgs tumsonīgs čūkslis.
—Tiesa gan, Divpeku papiņ! — Tētiņš piebalsoja. — Es gan neteiktu, ka Bricavas Bricbrandaki dzīvo tīri pašā Senmežā, tomēr, pēc visa spriežot, tā šlaka nudien ir ērmota. Viņi takš pa lielo upi māžojas ar laivām, un tas nemaz nav pēc dabas likumiem. Tak lai nu kā, ja runājam par Frodo jaunkungu, patīkamāku hobitu jaunekli jūs nebūsit redzējuši. Dikti līdzīgs Bilbo kungam un vēl vairāk, nekā rādās pa gabalu. Galu galā, viņa tēvs bij no Tuntakiem. Drogo Tuntaka kungs bij krietns un godājams hobits, tur nu nav ko iebilst, bet tad šis jēma un noslīkoja.
— Noslīkoja? — klausītāji cits caur citu iesaucās. Protama lieta, gan šīs, gan vēl nelāgākas baumas viņiem ausīs bija nākušas jau pirms tam, bet hobitiem briesmoti patīk stāsti par ģimenes vēsturi, tāpēc viņi ko tādu bija gatavi klausīties neapnikuši.
— Nu ja, tā runā, — Tētiņš klāstīja. — Redz, Drogo kungs noprecēja Bricbrandaku Prīmulas jaunkundzi, to nabadzīti. Viņa mūsu Bilbo kungam bij pirmās pakāpes māsīca no mātes puses (māte šai bij jaunākā no Vecā Tuka meitām), savukārt Drogo kungs bij viņam otrās pakāpes brālēns. Tā nu Frodo jaunkungs sanāk šim gan otrās, gan trešās pakāpes radagabals, skaties, no kuras puses gribi, kā sacīt jāsaka, ja tik spējat izsekot līdzi, ko saku. Un Drogo kungs ciemojās Brandmuižā pie sievastēva, vecā Gorbadoka kunga, kā pēc kāzām bij darījis ne reizi vien (šim patika palutināt māgu, un vecais Gorbadoks allažiņ klāja bagātīgu galdu), un tad viņš aizdevās uz Brandaviņu palaivot, abi ar sievu noslīkoja, un nabaga Frodo jaunkungs vēl bij gluži bērns, šitā gan.
— Es ir dzirdējis, ka šie uz Ūdens gājuši pēc vakariņām, mēnesim spīdot, — ieteicās vecais Ķērnis, — un laiva nogājusi dibenā tāpēc, ka Drogo bijis pārmēru smags.
— Bet man stāstīja, ka šī viņu iegrūdusi un tad šis aizrāvis šamējo līdzi, — iesaucās Smiltaks, Hobitonas melderis.
— Un tu, Smiltak, tik klausies visu ko, muti atplētis, — aizrādīja Tētiņš, kas melderi diez ko necieta. — Melsīs te, vai zinies: iegrūdusi, aizrāvis. Ar laivām šitā ir — iezvelsies ūdenī viens un divi, pat ja sēdēsi iekšā kā tupenis un ij nepadīdīsies. Lai nu kā, mūsu Frodo jaunkungs palika bāreņos un galīgi uz sēkļa, kā sacīt jāsaka, un kauc kā uzauga Brandmuižā, kur riņķi apkārt tie Bricbrandaku ērmi. Riktlgs midzenis, ne ko pielikt, ne atjemt. Vecā Gorbadoka kunga maizē tak tur nekad ar' nav bijis mazāk par diviem simtiem radagabalu. Nudien, Bilbo kungs savu mūžu nav izrīkojies svētīgāk kā toreiz, kad pajēma to puisi pie sevis, lai dzīvo pie lāga ļautiņiem. Bet, man domāt, Meškovičiem-Tun- takiem tas gan bij viens netīkams, jaunums. Šie tak cerēja pievākt Tuntmali jau toreiziņ, kad Bilbo kungs aizdevās projām un jau skaitījās, ka galu atradis. Un tad šis jem un pārrodas, un izliek šos laukā, un tik dzīvo, un dzīvo, un vecāks nepaliek ne par matu, lai viņam veselība. Un tad vēl, eku še, mantinieciņš klāt ar visiem papīriem, kā nākas. Nē, tagadiņ Meškovičiem- Tuntakiem Tuntmalē vairs nav ko domāt ne kāju spert — tā es, mazākais, ceru no tīras sirds.
—Es dzirdēju valodas, ka tur esot nobāzts pamatīgs žūksnis, — ierunājās kāds svešinieks, kas darīšanās bija atbraucis no Vaka- rāju Izrakas. — Viss kalna gals esot pilis ar alām, kas piegrūstas ar lādēm, kur iekšā zelts un sudrabs, un dārgmeņi, tā man stāstīja.
— Tad tev stāstījuši vairāk nekā stāstāms man, — Tētiņš atteica. — Par dārgmeņiem man it nekas nav zināms. Bilbo kungs ar naudu neskopojas, un tās viņam, jādomā, netrūkst, bet par tām alām nezinu it nekā. Es savām acīm redzēju, kā Bilbo kungs pārradās mājās — pirms sešdesmit gadiem tā lieta bij, un es bij tāds puiškans. Necik sen biju atnācis mācekļos pie vecā Kašeļa (šis bij mana tēva brālēns), un viņš mani pajēma uz Tuntmali palīgā pieskatīt, lai salašņas un sveša labuma tīkotāji nelien dārzā, kamēr ūtrupe nav galā. Un pašā karstumā Bilbo kungs piepeši nāk augšā kalnā ar poniju, bet zirgelim mugurā tādas pamatīgas nešļavas un divas trīs lādes. Skaidra lieta — lielais vairums tur bij dārgumi, ko viņš sadabūjis svešzemēs, kur, runā, zelts tīri ar liekšķeri grābjams, bet alu alas ar šito vis nepiebāzīsi. Tak mans puika Sems šito gan zinās labāk. Viņš pa Tuntmali šaudās kā atspole. Šis man, eku še, tīri traks uz pasakām par veciem laikiem un ar Bilbo kunga stāstiem piezīdies pilns kā depis. Bilbo kungs man viņu ielauzījis grāmatā — gribēdams visu to labāko, jemiet vērā, un es tik ceru, ka pie ļauna gala tas nenovedīs. "Elfi un pūķi!" es šim teic. "Mums ar tevi labāk der nojemties ar kāpostiem un tupeņiem. Nemaisies iekšā smalku ļaužu padarīšanās, citādi iekulsies tādā purvā, ka vairs nezināsi ne rīta, ne vakara," es šim teic. Un šito pašu es varētu teikt citiem ar', — viņš piebilda, pablenzdams uz svešinieku un melderi.
Tomēr Tētiņš varēja teikt ko teikdams, pārējie tikai atmeta ar roku. Gados jaunāku hobitu prātos nostāsti par Bilbo bagātību jau bija gluži kā akmenī iekalti.
— Jā, bet tam, ko viņš pārstiepa, droši kas pierausts klāt, — melderis nepiekāpās, balsī izteikdams to, kas pārējiem bija uz mēles. — Viņš tak to vien dara, kā vazājas apkārt. Un paskat uz tiem ārpusniekiem, kas tur apgrozās: pa nakti tur piestaigā rūķi, un tad vēl tas vecais klaidonis — triku meistars Gendalfs — un tādā garā. Tu, Tētiņ, runā, ko gribi, bet Tuntmale ir ērmota vieta, un tie, kas tur dzīvo, ir vēl jo ērmotāki.
— Nē tas esi tu, Smiltaka kungs, kurš runā, ko grib, sevišķi par lietām, par ko jēdz ne vairāk kā par laivošanu, — Tētiņš atcirta, raudzīdamies uz melderi vēl neiecietīgāk kā parasti. — Ja tu šito sauc par ērmiem, šaipusē tādu varētu būt tā pavairāk. Te nav tālu jāmeklē pēc tādiem, kas draugam neuzsauks ne krūziņu alus, kaut paši dzīvo ar zeltu izoderētās alās. Bet Tuntmalē šitādu vis nav. Mans Sems teic, ka uz mielastu tiks ielūgti visi, un, ielāgojiet, būšot dāvanas — ari, redz, visiem, šo pašu mēnesi, šitā gan.
* * *
Runa bija par septembri, un rudens bija tāds, ka jaukāku laiciņu domādams neizdomāsi. Pēc dienām divām paklīda baumas (visai ticami, tās palaida viszinis Sems), ka gaidāma uguņošana, turklāt tāda, kādas Dalienā nav bijis teju simt gadus, proti, kopš paša Vecā Tuka nāves.
Dienas ritēja cita pēc citas, un noliktais mielasts nāca arvien tuvāk. Kādā novakarē Hobitonā ieripoja savāds vezums, piekrauts ar tikpat savādiem saiņiem, un uzlīgoja augšā kalnā, uz Tuntmali. Ratiem rlbinoties garām, šur un tur pavērās ar laternām apgaismotās ārdurvis, un laukā pabāzās iztrūcināti hobitu gimlši. Vezumā, vilkdami divainu dziesmu, sēdēja svešatnieki — rūķi ar garām bārdām un zemu pār acīm uzvilktām kapucēm. Kādi trīs četri tā ari palika Tuntmalē. Otrās seplembra nedēļas nogalē, gaišā dienas laikā, Hobitonā no Brandaviņas tilta puses caur Upmalu iebrauca rati. Tajos sēdēja viens vienīgs večuks. Galvā viņam bija gara, smaila, zila cepure, mugurā — pelēks apmetnis teju līdz zemei, bet ap kaklu — sudrabota šalle. Vēl viņam bija gara, balta bārda un pinkainas uzacis, kas kušķiem vien spurojās zem cepures malas. Sīkie hobitēni joza ratiem nopakaļ cauri visai Hobitonai un vēl augšā kalnā. Viņi nemaldīgi noprata, ka vezumā jābūt raķetēm. Pie Bilbo parādes durvīm večuks ķērās pie izkraušanas darbiem un cēla no ratiem laukā prāvus dažāda lieluma un izskata raķešu saišķus — uz katras greznojās liels, sarkans G un elfu rūna r .
Tā, skaidra lieta, bija Gendalfa zīme, un vecais vīrs bija burvis Gendalfs, kurš Dalienā bija lielākoties slavens ar to, ka izmanīgi laida gaisā visādas raķetes, dUmus un uguņus. Viņa īstais darbs bija daudz grUtāks un bīstamāks, bet par to dalieniešiem nebija ne jausmas. Viņu acīs večuks bija tikai viens no gaidāmā mielasta "jaukumiem". Tāpēc jau hobitu mazuļiem tā svila papēži. "Gendalfs brauc, rati čīkst!" viņi brēkāja, un vecais vīrs smaidīja vien. Bērneļi burvi acumirklī pazina, lai gan Hobitonā viņš mēdza iegriezties tikai retumis un ilgi šeit neuzkavējās, un izslavēto uguņošanu savām acīm bija redzējuši vienīgi paši vecākie dalienieši — nostāsti par to jau bija kļuvuši par sirmu pagātnes leģendu.
Kad večuks ar Bilbo un rūķu palīdzību bija ticis galā ar izkraušanu, Bilbo bērneļiem izdāļāja drusku sīknaudas, tomēr skatītājiem par dziļu vilšanos nenoblīkšķēja neviena pati petardīte, neviena vienīga plaukšķene.
— Teciet nu! — Gendalfs noteica. — Kad pienāks laiks, tās mantas būs pārpārēm.
Tad viņš līdz ar Bilbo devās iekšā, un durvis aizkrita ciet. Hobitēni vēl labu laiciņu cerīgi un velti blenza uz durvīm, iekams vilkās projām, savā nodabā prātodami, ka mielasta diena laikam tā ari nekad nepienāks.
Bilbo un Gendalfs sēdēja mazā Tuntmales istabiņā pie vaļā loga, no kura pavērās skats uz vakariem un dārzu. Vēlīnā pēcpusdiena bija gaismas pielieta un mierpilna. Sarkanā un zeltā mirdzēja ziedi: lauvmutītes un saulpuķes, un kreses, kas stīgoja augšup pa kūdras sienām un ziņkāri raudzījās iekšā pa apaļajiem logiem.
— Dārzs gan tev rādās dzīvīgs! — Gendalfs atzina.
— Tā ir, — Bilbo atsaucās. — Man tas nudien iet pie sirds, tāpat kā vecā, labā Daliena, tomēr es domāju, ka derētu no šitā drusku atpūsties.
—Tātad savu ieceri neesi metis pie malas?
— Neesmu gan. Izlēmu jau kur tas laiks, un pārdomāt nav manā dabā.
— Labs ir. Tad nav ko dzesēt muti. Dari, kā esi nospriedis — tikai visu līdz galam, un ceru, ka tas būs uz labu. Gan tev, gan mums visiem.
— Ari es tā ceru. Lai nu kā, ceturtdien es izpriecāšos uz pilnu klapi un izspēlēšu savu jociņu.
—Nezinu gan, vai būs kāds, kuram nāks smiekli. — Gendalfs nogrozīja galvu.
— Tad jau redzēsim, — Bilbo atteica.
Nākamajā dienā kalnup uzlīgoja vēl citi pajūgi, tad vēl un vēl. Viens otrs, droši, gremžas, ka pašu ļaudīm darbiņš noskausts, taču tai pašā nedēļā no Tuntmales sāka plūst pasūtījumi — turp plašā klāstā bija piegādājama visvisāda ēdmaņa, kā arī dažnedažādas ierastākas mantas un ari greznumpreces, kādas nu Hobitonā, Upmalā vai vispār tuvīnā apkaimē bija sadabūjamas. Hobitonu pārņēma priecīgs satraukums, visi kalendārā ņēmās vilkt ķeksīšus un vai acis izskatīja, raudzīdamies pēc pastnieka cerībā, ka tas pēdīgi atnesis ielūgumus.
Necik ilgi, sāka plūst ari ielūgumi, turklāt tik plašā straumē, ka aizsprūdlja Hobitonas pasta kantori, pilnībā apraka ari
Upmalas pasta nodaļu un darba nācās iesaistīt brīvprātīgos. Tie garās rindās tecēja augšā kalnā, nesdami simtiem laipnos vārdos tā vai šitā ietērptu atbilžu par tēmu "Pateicos, noteikti ieradīšos".
Pie Tuntmales vārtiem parādījās plāksnīte: Lūdzu ienākt tikai mielasta lietā. Tomēr pat tie, kas bija ieradušies "mielasta lietā" no visas tiesas vai par tādiem tikai izlikās, ielaisti tika visai reti. Bilbo nebija vaļas — viņš rakstīja ielūgumus, sarakstā atzīmēja tos, kas bija atsūtījuši atbildes, vēl viņš saiņoja dāvanas un veica šādus tādus personiskus sagatavošanās darbus. Kopš Gen- dalfa ierašanās viņš no mājas laukā nespēra ne soli.
Kādurlt hobiti pamodušies atklāja, ka prāvais placis uz dienvidiem no Bilbo parādes durvīm noklāts ar tauvām un mietiem — tur acīmredzot bija paredzēts uzsliet teltis un paviljonus. No ceļa puses nogāzē tika izcirsta īpaša ieeja un aprīkota ar platiem pakāpieniem un augstiem, baltiem vārtiem. Trīs Maztuntu saimes, kuru īpašumi robežojās ar klajumu, nu dīdljās gluži kā uz adatām un vispār jau skauda kā traki. Vecais Ekušeku Tētiņš pēdīgi mitējās pat izlikties, ka rušinās pa savu dārziņu.
Augšup sāka slieties teltis. Viens paviljons bija īpaši liels — tik apjomīgs, ka tajā pietika vietas pat klajumā augošajam kokam, kas tagad, stalti izslējies, dižojās garā galda galā. Zari tika nokarināti ar laternām. Vēl jo daudzsološāk (pēc hobitu domām) izskatījās milzīga lauka virtuve, kas tika ierīkota laukuma ziemeļstūrī. Palīgos rūķiem un citiem Tuntmalē izmitinātiem ērmotiem ļautiņiem tika savervēti pavāri un virējas no visiem plašas apkaimes krodziņiem un ēstuvēm. Nu visi satraukumā vai pušu plīsa.
Tad debesīs savilkās mākoņi. Bija jau trešdiena, mielasta priekšvakars. Uzvēdīja bažas. Bet drīz uzausa divdesmit otrā septembra rīts. Spoži iemirdzējās saule, mākoņi izklīda, tika atritināti karogi, un līksmība gāja vaļā.
Bilbo Tuntaks sarīkojumu bija nodēvējis par mielastu, taču īstenībā te bija vesels lēvenis visvisādu izpriecu vienkopus. Ielūgti bija teju visi tuvīnās apkaimes iedzīvotāji. Viens otrs izrādījās sazin kā piemirsts, taču šā vai tā ari viņi ieradās! Viesu vidū netrūka arī tādu, kas dzīvoja citos Dalienas novados, un dažs labs vispār bija ārzemnieks. Lūgtos (un nelūgtos) viesus Bilbo sagaidīja pats — pie jaunajiem baltajiem vārtiem. Visi kā viens dabūja dāvanas — bija ari tādi, kas pa sētas pusi izgāja laukā un svinīgi spērās iekšā pa jaunam lāgam. Hobiti dzimšanas dienās mēdz apdāvināt visus citus. Parasti gan dāvanas nav ne tik dārgas, ne bagātīgas, kādas tās bija šai reizē, tomēr pati kārtība nav peļama. Istenibā Hobitonā un Upmalā nebija ne dienas, kad kādam nebūtu šūpuļsvētku, tā ka šai apkaimē ikvienam hobitam bija visai lielas izredzes ik nedēļu saņemt, mazākais, vienu dāvanu. Un to viņi darīja neapnikuši.
Šoreiz dāvanas bija neparasti jaukas. Hobitu bērņuki par tām tik ļoti sapriecājās, ka uz brītiņu pat piemirsa pašu mielastu. Tur bija mantiņas, kādas viņi iepriekš nekad nebija redzējuši — visas smukas un viena otra nepārprotami brīnumaina. Daudzas patiesi bija pasUtinātas veselu gadu iepriekš un braukušas tālu ceļu no paša Kalna un Klaidavas — īsts rūķu rokudarbs.
Kad apsveicināšanās bija galā un visi viesi laimīgi tikuši iekšā pa vārtiem, sākās dziesmas, dejas, muzicēšana, rotaļas un, protams, ēšana un dzeršana. Galdi tika svinīgi klāti trim maltītēm — otrajām brokastīm, tējai un pusdienām (jeb vakariņām). Taču otrās brokastis un tējas iebaudīšana izcēlās vienīgi ar to, ka visi viesi tad mierīgi sēdēja un ēda kopā. Pārējā laikā viņi ēda un dzēra kur nu kurais — bez mitas, no vienpadsmitiem līdz pat pusseptiņiem, kad sākās uguņošana.
Uguņošanu rīkoja Gendalfs — viņš raķetes bija ne vien atvedis, bet pats arī izgudrojis un izgatavojis; un nu burvis citu pakaļ citam laida debesīs visvisādus brīnumus un šāva raķetes. Plašā klāstā bija sagādātas ari petardes, plaukšķenes, čalenes, lāpas, rūķu sveces, elfu strūklakas, goblinriekļi un pērkondārdi. Tur atlika tikai skatīties un brīriīties. Ar gadiem Gendalfa prasme bija augusi augumā.
Vienas raķetes gaisā aizšāvās kā bars dzirksteļojošu putnu ar medus saldām balsīm. Citas debesīs uzbūrās kā zaļojoši koki ar tumsnēju dūmu stumbriem: vienā pavasara acumirklī izplauka lapas, un mirdzošie zari pār aizgrābtībā ieslīgušo hobitu galvām nobirdināja ugunīgus ziedus, kas, izplatīdami maigu smaržu, izgaisa, tā arī nepaguvuši nolaisties uz skatītāju augšup pavērstajām sejām. Kokos spīguļodamas aizvijās taurenīšu vērpetes, krāsaini uguns stabi uzšāvās galvu reibinošā augstumā, lai tur pārvērstos par ērgļiem, burukuģiem vai gulbju kāsi, sacēlās sarkans negaiss, nolija dzeltens lietus, debesīs ar joni un līdz ar neuzvarama karaspēka auriem izauga sudrabainu šķēpu mežs, kas tūliņ gāzās lejup upē, šņākdams kā simt saniknotas čūskas reizē. Un īpašai Bilbo sumināšanai bija aiztaupīts vēl viens, pats pēdējais pārsteigums, kas hobitus pilnīgi apstulbināja — kā jau Gendalfs bija iecerējis. Nodzisa visas laternas. Augšup cēlās milzīgs dūmu mākonis. Tas vilnīja un vērpās, līdz piepeši izskatījās pēc tālīna kalna, kura virsotne iegailējās un izvirda zaļi sarkanas uguns mēles. Un tad no turienes izlidoja sarkan- zeltains pūķis — lai arī tāds pasīks, toties izskatījās šausmīgi īsts: no rīkles viņam šāvās liesmas, acis gailēja kā pekles ugunis. Rēkdams tas trīs reizes pāršāvās turpat pāri hobitu galvām. Visi nevilšus pieliecās, daudzi nozvēlās garšļaukus. Aizbrāzies gluži kā ātrvilciens, pūķis apmeta gaisā kūleni un ar apdullinošu blīkšķi virs Upmalas uzsprāga.
— Tas nozīmē, ka laiks doties vakariņās! — Bilbo pavēstīja. Šaušalas un apmulsums acumirklī pagaisa kā nebijis, un gar zemi guļošie hobiti mudīgi lēca kājās. Visus gaidīja lieliskas dzīres — ar "visiem" te gan domāti tie, kas nebija lūgti uz īpašo ģimenes vakariņu mielastu lielajā paviljonā, kur koks. Tur bija paredzētas vietas divpadsmit dučiem viesu (šo skaitli hobiti mēdza apzīmēt arī kā "blāķi", taču cilvēkus blāķos skaitīt nebija pieņemts), un tie bija izraudzīti no visām ģimenēm, ar ko Bilbo un Frodo bija rados, turklāt vēl pāris īpašiem draugiem, kas radu pulkā neietilpa (piemēram, Gendaifam). Te netrūka arī daudzu gados jaunu hobitu, kas bija ieradušies ar vecāku atļauju, jo hobiti saviem bērniem neliedz doties pie miera tā pavēlāk, sevišķi reizē, kad bērni pie viena dabū ari par brīvu piestūķēt vēderu. Kad mājās aug hobits, ēdamā vajag briesmīgi daudz.
Plaši pārstāvēti bija Tuntaki un Mudraki, tāpat arī Tuki, Bricbrandaki, dažnedažādi Rīmaki (Bilbo Tuntaka vecmāmuļas radi) un Tuklāki (radi no viņa Tuku vectētuka puses), viena daļa bija no Tupaliem, Bunčiem, Jozāniem, Āpšaliem, Čāpstaliem, Pūteļiem un Dižpekām. Dažs labs no tiem ar Bilbo nudien bija gauži attālos rados, un viens otrs Hobitonā vispār kāju spēra teju pirmoreiz mūžā, jo dzīvoja pagalam tālos Dalienas nostūros. Nebija aizmirsti arī Meškoviči-Tuntaki — Odo un viņa sieva Lobēlija. Abi Bilbo diez ko neieredzēja un uz Frodo vispār raudzījās kā uz pēdīgo noziedznieku, tomēr ar zelta tinti rakstītais ielūgums bija tik krāšņs, ka to noraidīt viņiem pietrūka spēka.
Turklāt brālēns Bilbo jau kopš sendienām īpaši aizrāvās ar pavārmākslas smalkumiem, un viņa sarūpētā ēdmaņa bija izdaudzināta malu malās.
Visi simt četrdesmit četri viesi cerēja uz brīnumjauku mielastu, tomēr drusku tā kā baiļojās no namatēva pēcmaltītes runas (kur nu bez tās). Bilbo bija nelāga indeve ieslīgt pļāpās, ko viņš pats dēvēja par "dzeju", un reizumis, iebaudījis vienu divas glāzītes, viņš mēdza bez gala un malas pārstāstīt muļķīgās dēkas, ko bija piedzīvojis savā noslēpumainajā ceļojumā. Vilties viesiem nenācās — cienasts nudien bija ļoti jauks, turklāt īstenībā baudījums bija paliekošs — ēdmaņa bija sātīga un visvisāda, tās bija pārpārēm un pietika ilgam laikam. Turpmākajās nedēļās pārtiku iegādājās tikai retais, taču neviens nesūkstījās, jo teju visus plašas apkaimes krājumus, kas glabājās klētīs, pagrabos un noliktavās, Bilbo jau bija iztukšojis.
Kad mielasts bija galā (vairāk vai mazāk), pienāca kārta runai. Lielākā daļa viesu nu jau bija nonākuši tai omulīgajā noskaņojumā, ko hobiti dēvēja par "pažobelīšu piebāzīšanu", un jutās visai iecietīgi noskaņoti. Kas tur ko baiļoties, ja pa reizei vari iestrēbt kādu gardu malciņu un paknibināt sirdij tuvu naš- ķīti. Nule viņi bija gatavi klausīties vienalga ko un uzgavilēt ikreiz, kad runātājs ievelk elpu.
— Mīļie tautieši, — Bilbo iesāka, pieceldamies kājās.
— Kuš! Klausieties! Klausieties! — viesi ņēmās klaigāt cits caur citu un tad — visi kopā, itin kā neparko negribēdami klausīt pašu skandinātajam rīkojumam. Pagājies nostāk, Bilbo pakāpās uz krēsla, kas stāvēja zem izgaismotā koka. Laternas apspīdēja viņa starojošo seju, spīguļot spīguļoja izrakstītās zīda vestes zelta pogas. Tā nu viņš tur stāvēja visu acu priekšā — vienu roku vicinādams pa gaisu, otru ieslēpis bikšu kabatā.
— Mani mīļie Tuntaki un Mudraki, — viņš sāka no jauna, — un dārgie Tuki, un Bricbrandaki, un Rimaki, un Tuklāki, un Tupali, un Pūteļi, un Čāpstali, Jozāni, Bunči, Āpšali un Dižpekas.
— Dižpeki! — paviljona viņā galā iebrēcās kāds pavecāks hobits. Skaidrs, ka viņš pats bija Dižpeka, turklāt tādu vārdu bija pelnījis kā neviens cits, jo pēdas viņam bija dikti prāvas un īpaši vilnainas, un abas uzceltas uz galda.
— Dižpekas, — Bilbo atkārtoja. — Un tāpat mani krietnie Meškoviči-Tuntaki — arī jūs man beidzot ir tas prieks sveikt šeit, Tuntmalē. Šodien ir mana simt vienpadsmitā dzimšanas diena — man šodien aprit simt vienpadsmit gadu!
— Urā! Urā! Urā! Sveiks lai dzīvo! — visi ņēmās saukt un dimdināja pa galdiem. Bilbo uzstāšanās bija spoža. Tāda hobitiem gāja pie sirds — īsa un skaidra.
— Ceru, ka jūs visi šeit jūtaties tikpat labi kā es pats.
Apdullinošas gaviles. Kliedzieni — "jā!" (un "nē!"). Taures un ragi, dūdas un stabules, un sazin kas vēl. Kā jau teikts, te bija vesels lēvenis jauno hobitu. Viņi bija palaiduši gaisā simtiem melodisko plaukšķeņu. Vairākumam virsū greznojās zime KLAIDAVA, kas reti kuram hobitam šķita kas vairāk par vienkāršu burtu čupiņu, tomēr visi bija vienisprātis, ka plaukšķenes ir brinum labas. Katrai iekšā bija kāds instrumentiņš — sīciņš, taču nevainojami nostrādāts un skanēja tā, ka ne aizklausīties. Tuku un Bricbrandaku jaunuļu bariņš savā stūrī pat nosprieda, ka tēvocis Bilbo ar runu ir galā (nudien — viss, kas vajadzīgs, taču bija jau pateikts), un, uz ātru roku savākuši orķestri, rāva vaļā jautru danča meldiņu. Jaunais Everards Tuks un Melilote Bricbrandaka jaunkundze uztrausās uz galda un, zvārgulīšus šķindinādami, ņēmās lēkt "drikudraku" — piemīlīgu, taču visai trakulīgu danci.
Taču Bilbo vēl nebija galā. Izķēris kādam hobitēnam no rokas ragu, viņš trīsreiz skaņi notaurējās. Kņada drusku pierima.
— Ilgi es jūs neaizkavēšu, — viņš nokliedzās.
Publika no jauna uzgavilēja.
— Esmu jūs visus te saaicinājis ar zināmu nolūku.
Sazin kas Bilbo balsī lika noprast, ka gaidāms kas svarīgs. Iestājās teju pilnīgs klusums. Kādi divi Tuki ņēmās ausīties.
— Vai, pareizāk sakot, nolūki ir veseli trīs. Visupirms gribēju pateikt, ka jūs visi man esat ļoti mīļi un tik lieliskā un brīnumjaukā sabiedrībā es būtu gatavs dzīvot un dzīvot kaut vēl simt vienpadsmit gadu.
Gaviļu un aplausu vētra.
— Pusi no jums es pazīstu uz pusi sliktāk, nekā būtu vēlējies, un, mazākais, pusi no puses — ne uz pusi tik labi, kā esat to pelnījuši.
Tas nu nāca visai negaidīti un rādījās par smagu. Šur tur atskanēja plaukšķieni, taču vairākums klausītāju klusībā lauzīja galvu, pūlēdamies dzirdēto sagremot un sajēgt, vai galā maz iznāk kas patīkams.
— Otrs — gribēju nosvinēt savu dzimšanas dienu.
Atkal gaviles.
— Nē, ne tā — MŪSĒJO. Jo šodien, protama lieta, dzimšanas diena ir ari manam radubērnam un mantiniekam Frodo. Šodien viņš kļūst pilngadīgs un top par manu pilntiesīgu mantinieku.
Vecajie pašķidri paplikšķināja, savukārt no jauniešu gala atskanēja skaņi bļāvieni: — Frodo! Frodo! Lai dzīvo vecais Frodo!
Meškoviči-Tuntaki nozibināja acis un ņēmās gudrot, ko diez nozīmē "pilntiesīgs mantinieks".
— Par abiem kopā mums aprit simt četrdesmit četri gadi. Ievērojams skaitlis, un arī jūsu te saaicināts tikpat daudz — viens, ja atļausit tā izteikties, blāķis.
Klusums. Taisni jāsmejas. Liela daļa viesu, jo īpaši Meškoviči- Tuntaki, uzmeta lūpu, acumirklī sajuzdamies tā, it kā ielūgumu būtu saņēmuši tikai tādēļ, lai skaitlis iznāktu gana apaļš, — sak, gluži kā preces paciņā. — Nu vai zinies, blāķis! Šito nepieklājību!
— Turklāt tieši šajā dienā, ja drīkstu atsaukties uz sendienām, es jāšus uz mucas pāri Garezeram iepeldēju Esgarotā, lai gan dzimšanas diena man tobrīd bija pilnīgi izkritusi no prāta. Tolaik man bija nieka piecdesmit viens gads, un tad jau jubilejas nešķiet tik svarīgas. Svinības gan tika sarīkotas tādas, ka vai elpa aizrāvās, bet man jau tāpat deguns bija galīgi ciet, tā ka knapi spēju izteikt: "Do zirdz badeidzoz." Tagad varu to atkārtot to pašu, kā pieklājas, — no sirds pateicos jums visiem par to, ka pagodinājāt mani ar ierašanos šajās pieticīgajās svinībās.
Stūrgalvīgs klusums. Nu jau visi baidījās, ka bez kādas dziesmas vai peršas sveikā cauri tikt neizdosies, un sāka garlaikoties. Kāda joda pēc viņš nevarētu rimties un ļaut, lai viesi uzdzer jubilāram augstas laimes? Taču Bilbo nesāka ne dziesmas dziedāt, ne vārsmas skaitīt. Kādu brītiņu viņš cieta klusu.
—Un nu trešais un pats pēdējais, — viņš pēdīgi ierunājās. — Es vēlos ko paziņot. — Pēdējo vārdu viņš izteica tik piepeši un skaļi, ka izslējās visi, kam vien bija atlicis tik daudz spēka. — Ar dziļu nožēlu paziņoju: kaut arī, kā jau sacīju, es jūsu vidū labprāt nodzīvotu vēl simt vienpadsmit gadu, visam savureiz pienāk gals. Es aizeju. Aizeju TŪLIŅ. PALIECIET SVEIKI!
Viņš nokāpa no krēsla un izgaisa. Noplaiksnīja apžilbinoša gaisma, un sanākušie aizmiedza acis. Kad viņi acis atkal atvēra, Bilbo nekur nebija manāms. Simt četrdesmit četri apstulbuši hobiti atkrita krēslos tīri mēmi. Vecais Odo Dižumpeka nocēla kājas no galda un ņēmās mīņāties. Labu laiku valdīja kapa klusums, un tad, vairākas reizes dziļi ievilkuši elpu krUtīs, Tun- taki, Mudraki, Tuki, Bricbrandaki, Rīmaki, Tuklāki, Tupali, Bunči, Jozāni, Apšali, Čāpstali, Pūteļi un Dižumpekas visi kā viens piepeši atguva valodu.
Viņi daudzmaz vienojās, ka joks bijis ļoti nelāgs, un, lai kaut cik remdētu aizvainojumu un mazinātu pārbīli, metās vēl drusku iekost. — Galīgi traks. Vienādiņ šito esmu teicis, — skanēja no visām pusēm. Pat Tuki (ar nedaudziem izņēmumiem) sprieda, ka Bilbo izrīkojies muļķīgi. Tobrīd vairākums ne drusciņas nešaubījās, ka Bilbo pazušana tulkojama vien kā vieglprātīgs izlēciens.
Taču vecais Rorijs Bricbrandaks par to tik drošs vis nebija. Viņa prātu nebija spējusi aptumšot ne gadu nasta, ne smagā maltīte, un sirmais kungs savai vedeklai Esmeraldai sacīja, lūk, ko: — Tur, mīļā, būs kāds āķis! Man rādās, ka tas dullais Tuntaks atkal būs norāvies no ķedes. Vecais muļķis. Jā, bet kas par to? Galdu tak līdzi nav paņēmis. — Un viņš braši pakliedza, lai Frodo vēlreiziņ palaiž apkārt vīna krūku.
Frodo vienīgais no klātesošajiem nebilda ne vārdiņa. Kādu bridi viņš klusēdams sēdēja līdzās Bilbo tukšajam krēslam un visas piezīmes un jautājumus itin kā laida gar ausīm. Viņam gan joks likās varen labs, lai arī bija zināms jau iepriekš. Klausīdamies apstulbušo hobitu sašutuma pilnajā tērgāšanā, Frodo valdījās, cik spēka, lai neļautu vaļu smiekliem. Taču ar visu to viņš dziļi sirdī juta sakustamies skumjas, jo piepeši atskārta, cik ļoti vecajam hobitam pieķēries. Viesi ēda, dzēra un apsprieda to, cik Bilbo Tuntaks ērmots bijis senlaikos un vēl tagadiņ, bet Meškoviči-Tuntaki, dusmās vai pušu plīsdami, jau bija devušies mājās. Frodo te vairs negribēja palikt. Licis vēl papildināt uz galda vīna krājumus, viņš piecēlās, klusēdams iztukšoja savu glāzi uz Bilbo veselību un izslīdēja laukā no telts.
Bet Bilbo Tuntaks, runu teikdams, kabatā grozīja pirkstos zelta gredzenu — to pašu burvju mantiņu, ko tik ilgus gadus bija turējis noslēpuma. Nokāpis no krēsla, viņš uzslidināja gredzenu pirkstā, un neviens hobits viņu Hobitonā vairs netika redzējis.
Bilbo nadzīgi aizsoļoja līdz savai alai un kādu brītiņu stāvēja, klausīdamies kņadā, kas skanēja paviljonā, un līksmībā, kas sita augstu vilni visās klajuma malās. Tad viņš devās iekšā. Novilcis goda kārtu, viņš izrakstīto zīda vesti salocīja, ietina zīdpapīrā un noglabāja. Viņš mudīgi apvilka savalkātas, apskran- dušas drānas un ap vidu apjoza padilušu ādas siksnu. Pie tās viņš piekāra nospeķotā ādas makstī iebāztu īsu zobenu. Atslēdzis atvilktni, no kuras vēdīja naftalīna smaka, viņš izvilka vecu apmetni un kapuci. Tā, aiz atslēgas, parasti tiek glabātas īpaši vērtīgas mantas, taču šīs drānas bija tik nolāpītas un no- skrandušas, ka bija grūti pat noprast, kādā krāsā tās kādreiz bijušas — varbūt tumši zaļā. Drānas hobitam bija krietni par lielu. Bilbo iegāja savā kabinetā un no apkaltas kastes izvilka vecās lupatās ievīstītu saini, adas vākos iesietu manuskriptu un arīdzan prāvu, pamatīgi pietUcītu aploksni. Grāmatu un saini viņš turpat ielika smagi piekrautā ceļa paunā — pašā virsū, jo pauna bija teju pilna līdz pat augšai. Aploksnē viņš ieslidināja zelta gredzenu līdz ar smalko važiņu, tad visu aizzīmogoja un uz aploksnes uzrakstīja Frodo vārdu. Vispirms viņš aploksni nolika uz kamīna dzegas, taču tad to piepeši atkal paķēra un iestūķēja kabatā. Tieši tobrīd atvērās durvis, un žigliem soļiem istabā ienāca Gendalfs.
— Sveiks! — Bilbo sacīja. — Es jau domāju, ka tu varētu uzrasties.
— Man prieks, ka esi redzams, — burvis atteica, atsēzdamies krēslā. — Gribēju tevi noķert, lai uz atvadām pārmītu kādu vārdu. Liekas, ka viss iet kā pa sviestu un tieši tā, kā esi paredzējis, ko?
—Jā gan, — Bilbo atsaucās. — Par tiem uguņiem gan nobrīnījos — pats vai izlēcu no biksēm, kur nu vēl citi. Neliels pārsteigums no tavas puses, ko?
—Jā gan. Gredzena noslēpumu tu esi izgudrēm glabājis visus šos gadus, un man šķita, ka taviem viesiem derētu kas cits, ar ko izskaidrot namatēva pēkšņo pazušanu.
— Ka derētu sapostīt manu jociņu, vai ne? Ak tu, vecais okšķeri, — Bilbo iesmējās. — Bet tu jau, protams, atkal būsi par visiem tas gudrākais.
— Būšu gan — ja man ir kas zināms. Taču man te kaut kas neliek mieru. Nupat jau tālāk vairs nav kur iet. Savu jociņu tu izspēlēji, pārbiedēji vai aizvainoji teju visus radus, un nu visai Dalienai kādas deviņas vai, visticamāk, trejdeviņas dienas būs par ko mēli trīt. Vai tev vēl kas padomā?
— Jā gan. Sirds saka priekšā, ka man vajadzīga atpūta — ilga un gara, es taču tev jau teicu. Varbūt uz visiem laikiem — diez vai es te vairs atgriezīšos. īstenībā es to nemaz negribu un esmu nokārtojis visu, kas šajā sakarā nepieciešams. Es, Gendalf, esmu jau vecs. Zinu, ka tā īsti neizskatās, bet visās kaulu smadzenēs sāk īdēt nogurums. "Labi saglabājies", ko neteiksi, — Bilbo nicīgi nosprauslājās. — Redzi, es jūtos sadilis tāds plānum plāniņš, tāds kā izsmērēts, kā sviesta kārtiņa, kad maizes rieciens daudz par lielu. Nav tas kaut kā lāgā. Vajag kaut ko mainīt vai es nezinu — ko.
Gendalfs viņam uzmeta ziņkāru un vērīgu mirkli. — Nē, lāgā tas laikam nav, — viņš domīgi piekrita. — Jā, laikam gan labākais te būs novest līdz galam to, ko esi iecerējis.
— Un es jau tik un tā esmu visu cieši nospriedis. Es vēlreiz gribu redzēt kalnus, Gendalf, kalnus, un tad uziet vietiņu, kur varu atpūsties. Mierā un klusumā, kur apkārt nerosās vesels lēvenis uzbāzīgu radagabalu un pie zvana nerindojas tie sasodītie ciemiņi. Varbūt tur es varētu pabeigt savu grāmatu. Man jau ir prātā pats pēdējais teikums — jauks, nudien: "Un tā viņš laimīgi dzīvoja līdz pat mūža galam."
Gendalfs iesmējās. — Kaut nu tā būtu. Bet, lai kā arī grāmata beigsies, kas tad to lasīs?
— Gan jau, pēc gadiem. Frodo ir palasījies šo to no tā, kas nu pagaidām uzrakstīts. Tu taču pieskatīsi Frodo, ko?
— Pieskatīšu. Un ar abām acīm, kad vien akurāt nebūs jāskatās uz citu pusi.
— Viņš, protams, nāktu man līdzi, ja vien es aicinātu. īstenībā viņš jau pats piedāvājās — nupat, pirms mielasta. Taču dziļi sirdī viņš pats to nemaz negrib. Pagaidām. Es gribu vēlreiz redzēt brīvu vēju appūstas zemes, iekams gulstos kapā. Un kalnus. Bet viņš vēl aizvien ir iemīlējies Dalienā, kur plājas meži un tīrumi un urdz sīkas upītes. Viņam te vajadzētu justies omulīgi. Skaidrs, ka viņam te paliks itin viss, izņemot pāris sīkumu. Ceru, ka viņš būs laimīgs, kad iepratlsies dzīvot uz savu roku. Tagad viņš būs pats sev kungs un saimnieks.
— Itin viss? — ieprasījās Gendalfs. — Arī gredzens? Tā taču tu biji nospriedis, atminies?
— A, nūjā, laikam tā bija gan, — Bilbo sastomījās.
— Kur tas ir?
— Aploksnē, ja nu reiz tev noteikti jāzina, — Bilbo neiecietīgi izgrūda. — Re, tur, uz kamīna. Nē, pagaidi! Rau, te — man kabatā! — Hobits saminstinājās. — Nē, vai nav joki, ko? — viņš nobubināja sev zem deguna. — Lai gan… kāpēc ne — galu galā? Kāpēc tas tur arī nevarētu palikt?
Gendalfs no jauna ļoti stingri uzlūkoja Bilbo, un nu viņa acīs iegaismojās savāds spīdums. — Bilbo, — viņš klusi teica, — es tavā vietā to atstātu tepat. Negribi?
— Gribu… un negribu. Labs ir, ja reiz lieta nonākusi tik tālu, es tev teikšu tā — man itin nemaz negribas no tā šķirties. Un vispār es nesaprotu, kālab tas būtu vajadzīgs. Ko tu mani tēr- pini? — Bilbo balsī piepeši ieskanējās dīvaini toņi. Tā vērtās spalga, aizdomu pilna un ērcīga. — Ko tu mani mūždien tirdī par to gredzenu? Kamdēļ tu mani netirdi par citām mantām, ko es toreiz pārvedu mājās?
— Tiesa, bet netirdīt es nevaru, — Gendalfs atsacīja. — Es gribēju dzirdēt patiesību. Tas bija no svara. Burvju gredzeni ir… jā, nu tie ir burvju gredzeni, uz katra soļa tādi nemētājas un ir visai savādi. Teiksim, es par tavu gredzenu ieinteresējos kā burvis un interesējos vēl aizvien. Ja reiz tu atkal grasies doties klejojumos, man gribētos, lai zinu, kur tas atrodas. Un vēl: manuprāt, pie tevis tas ir glabājies gana ilgi. Ja vien nojausma mani neviļ, Bilbo, tev tas vairs nebūs vajadzīgs.
Bilbo piesarka, un acis viņam iezibsnljās dusmas. Hobita laipnais vaigs savilkās ciets un skarbs. — Par ko tad ne? — Bilbo atcirta. — Un vispār — kas tev daļas, kā es izrīkojos ar savu mantu? Tas ir manējais. Es to atradu. Tas pats pie manis atnāca.
— Kā tad, kā tad, — Gendalfs atsaucās. — Tikai nevajag tā piktoties.
—Pats vien mani ērcini, — Bilbo aizrādīja. — Saku tak — tas pieder man. Manējais. Mans dārgumiņš. Jā, mans dārgumiņš.
Burvis joprojām lūkojās dziļi nopietni un vērīgi, tikai uz īsu acumirkli viņa bezdibenīgās acis nodevīgi uzdzirkstīja, liecinādamas, ka Gendalfs ir iztrūcies un no tiesas noraizējies. — Tu neesi pirmais, kas to šādi dēvē, — viņš noteica.
— Bet tagadiņ to daru es. Un kas par to? Kas par to, ka Gollums toreiz to sauca tāpat? Tagad tas ir manējais, nevis viņējais. Un es to nevienam neatdošu, dzirdi?
Gendalfs piecēlās. Tagad viņš runāja bargi. — Tad tu būsi nelga, Bilbo, — viņš noskaldīja. — Ar katru vārdu, ko tu laid pār lūpām, es to noprotu aizvien skaidrāk un skaidrāk. Gredzens jau tevi sagrābis pārāk cieši. Laid to projām! Un tad ari tu pats varēsi doties, kur deguns rāda, — brīvs kā putns gaisā.
— Darišu kā gribēšu — to es noteikšu pats, — Bilbo ietiepīgi atcirta.
— Nu, nu, manu krietno hobit! — Gendalfs novilka. — Tu esi nodzīvojis tik ilgu mūžu, visus šos gadus mēs esam bijuši draugi, un tu man šo to esi parādā. Klausi. Turi doto vārdu — liec to nost!
— Nu vai zini — ja gribi manu gredzenu pievākt pats, runā skaidru valodu! — Bilbo iebļāvās. — Taču tu to vis nedabūsi. Es no sava dārgumiņa nešķiršos, un punkts. — Hobita pirksti sakļāvās ap zobentiņa spalu.
Gendalfa acis ieplaiksnijās uguns. — Arī mans pacietības mērs drīz būs pilns, — viņš aizrādīja. — Šito vairs nesaki, citādi es nespēšu novaldīties. Un tad tu dabūsi Gendalfu Pelēko visā godībā. — Burvis paspēra hobitam soli tuvāk, it kā draudīgi izaugdams augumā un ar savu ēnu piepildīdams visu istabu.
Bilbo, smagi vilkdams elpu, atkāpās līdz pat sienai, krampjaini iegrābies bikšu kabatā. Labu laiku abi tā stāvēja viens otram iepretim, un gaiss istabā saspringti džinkstēja. Gendalfs nenovērsdamies cieši raudzījās hobitam acis. Bilbo pirksti palēnām atslāba, un viņš saka trīsēt pie visām miesām.
—Nesaprotu, kas tev lēcies, Gendalf, — viņš izmocīja. — Nemūžam tevi šitādu neesmu redzējis. Kas ir? Tas tak pieder man, vai tad ne? Es to atradu, un, ja nebūtu paturējis, Gollums mani būtu nomušījis. Lai viņš saka, ko grib, es neesmu nekāds zaglis.
—To es neesmu nekad teicis, — Gendalfs atbildēja. — Un ari pats neesmu nekāds burlaks. Gribu tev palīdzēt, nevis ko atņemt ar varu. Kaut tu man uzticētos, kā allaž esi darījis. — Burvis novērsās, un ēna pārskrēja. Viņš itin kā saruka, no jauna pārvērs- damies par gadu nastas, rūpju un raižu saliektu sirmgalvi.
Bilbo pārvilka delnu pār acīm. — Piedod, — viņš noteica.
—Es kaut kā… nezinu. Lai gan, no vienas puses, nebūtu slikti, ja vairs nevajadzetu ar to krāmeties. Pēdējā laikā ne par ko citu nespēju ij domāt. Dažkārt man rādās, ka tas uz mani glūn kā tāda acs. Un, zini, mani nemitīgi māc kāre uzvilkt to pirkstā un izčibēt. Arī palūkoties, vai šis nav kur pazudis, vilkt laukā un pārliecināties, ka tas ir tepat, pie manis. Raudzīju šo nobāzt aiz atslēgas, tak izrādījās, ka man nav un nav miera, ja tas neguļ man kabatā. Nezinu — kamdēļ tā. Un nu pats nekādi nevaru saprast, ko iesākt.
— Tad paļaujies uz mani, — Gendalfs sacīja. — Te viss ir gau- žam skaidrs. Dodies projām un gredzenu atstāj tepat. Atsakies no tā. Lai tas paliek pie Frodo, un es to puisi pieskatīšu.
Kādu brītiņu Bilbo stāvēja kā sasalis, nekādi nespēdams izšķirties. Pēdīgi viņš nopūtās. — Labs ir, — viņš izmocīja. — Lai tā būtu. — Tad viņš paraustīja plecus un itin kā vainīgi pasmaidīja.
— Galu galā, tamdēļ jau es tās svinības rīkoju — lai izdāļātu kaudzēm dāvanu un ar visu to būtu drusku vieglāk šķirties arī no gredzena. Nekāds vieglums gan tur galā neiznāca, bet būtu žēl, ja visas pūles izrādītos veltas. Jociņš arī būtu izbojāts.
— Es teiktu, ka tad no visas tās kņadas nebūtu galīgi nekādas jēgas, — Gendalfs piekrita.
— Tātad nolemts, — Bilbo turpināja. — Lai nu tas tiek Frodo līdz ar visu pārējo. — Viņš dziļi ievilka elpu. — Un nu man nudien jāpošas projām, kamēr neuzrodas vēl kāds. Ardievas es visiem jau pateicu, un vēlreiz atvadīties — to es neizturēšu. — Paķēris ceļa paunu, viņš devās uz durvīm.
— Gredzens tev kabatā guļ kā gulējis, — burvis atgādināja.
—Jānudien! — Bilbo attapās. — Un tāpatiņ mans testaments un vēl citi papīri. Paņem nu labāk pie sevis un nodod pēc piederības. Tā būs drošāk.
— Nē, gredzenu man labāk gan nedod, — Gendalfs sacīja. — Noliec to uz kamīna dzegas. Tur tas būs drošībā, līdz atnāks Frodo. Es viņu pagaidīšu.
Bilbo izrāva no kabatas aploksni, taču, tikko hobits grasījās to nolikt blakus pulkstenim, viņa roka parāvās atpakaļ, un paciņa noplakšķēja uz grīdas. Iekams Bilbo to paguva pacelt, burvis veicīgi pieliecās un, satvēris aploksni, nolika to vieta. Uz mirkli hobits saviebās nevaidamās dusmās. Taču tūliņ viņa vaibsti noskaidrojās, un sejā atausa atvieglots smaids.
—Tad nu tā, — Bilbo paziņoja. — Nu varu laisties!
Abi izgāja priekšnamā. Bilbo no redelīšu plaukta izvilka savu mīļāko ceļa spieķi un nosvilpās. No istabām laukā pabāzās trīs rūķi, kas tur noņēmās ar savām darīšanām.
— Vai viss gatavs? — Bilbo noprasīja. — Sasaiņots? Vārdi virsū ir?
— Ir, ir, — rūķi apstiprināja.
— Nu, tad aiziet! — Hobits izgāja uz lieveņa.
Nakts bija jauka un skaidra, melnajās debesīs punktojās zvaigznes. Bilbo pacēla galvu un ievilka krūtīs naksnīgo gaisu. — Šito prieku! Cik jauki atkal doties ceļā — kopā ar rūķiem! Gadu gadiem esmu pēc tā ilgojies, nudien! Ardievu! — viņš sacīja savām vecajām mājām, palocījies pret durvīm. — Paliec sveiks, Gendalf!
— Paliec sveiks, Bilbo. Pagaidām. Esi piesardzīgs. Gadu tev nav maz, tā ka ari gudrības varbūt būs gana.
— Piesardzīgs? Kas tur pavisam! Par mani neraizējies! Laimīgāks es savu mūžu neesmu juties, un tas jau kaut ko nozīmē. Bet tas bridis nu ir klāt. Kājas teju pašas cilājas, — viņš piebilda un tad klusītiņām, itin kā pats savā nodabā, tumsā iedziedājās:
— Kur namdurvis veras, tur aizsākas ceļš,
Kas tek un vijas, un plājas
Prom tālē, kur vēji mākoņus veļ,
Un vedina cilāties kājas.
Ja iesi bez mitas, tu redzēsi drīz,
Ka celiņš pie lielceļa beidzas
Un priekšā jau krustceles trīsdesmit trīs…
Kurp došos? Nezinu. Steidzos.
Brītiņu paklusējis, viņš, ne vārda nebildis, pagrieza muguru gaismām un kņadai, kas vilnīja no klajuma un telšu puses, un devās projām — izmeta loku caur dārzu un tad laidās lejā pa nogāzes taciņu. Trīs ceļabiedri viņam sekoja. Kalna pakājē, kur dzīvžogs auga zemāks, hobits pārlēca tam un aizbrida uz tumsā slīgstošo ganību pusi — te viņš bija, te viņš zuda gluži kā čaboņa, ar kādu vieglā vējiņā sašūpojas smilgas.
Gendalfs palika stāvam un krietnu laiku vērās naktī viņam nopakaļ. — Paliec sveiks, mans krietnais Bilbo, lidz tiksimies atkal, — viņš beidzot klusi noteica un devās atpakaļ istabā.
Frodo uzradās drīz; vien un ieraudzīja burvi sēžam tumsā, dziļi iegrimušu domās. — Projām? — viņš iejautājās.
—Jā, — Gendalfs atsaucās. — Beidzot tomēr projām.
— Kaut nu… tas ir, līdz pašam vakaram es vēl cerēju, ka viss izrādīsies tikai joks, — Frodo sacīja. — Tomēr dziļi sirdī zināju, ka viņš no tiesas grib aiziet. Viņš allaž mēdza plēst jokus par nopietnām lietām. Kaut es būtu atsteidzies drusku agrāk — būtu varējis vismaz izvadīt viņu ceļā.
— Manuprāt, viņš galu galā jutās tīri priecīgs, ka izdevās aizšmaukt pavisam klusītiņām, — Gendalfs atteica. — Nemokies nu. Tagadiņ ar viņu viss būs kā nākas. Tev viņš atstāja paciņu. Rau, tur.
Frodo paņēma no kamīna dzegas aploksni, uzmeta tai paviršu skatienu, tomēr vaļā nevēra.
— Cik noprotu, tur iekšā ir testaments un vēl citi dokumenti, — burvis sacīja. — Tagad tu esi Tuntmales saimnieks. Un vēl, man domāt, tur jābūt ari zelta gredzenam.
— Gredzens? — izsaucās Frodo. — Viņš to atstājis man? Diez kamdēļ? Bet gan jau noderēs.
—Varbūt noderēs, bet varbūt ari ne, — Gendalfs novilka. — Es tavā vietā ar to neplātītos. Lai nu kā, noglabā to labi un nevienam par to nestāsti! Un tagadiņ es došos pie miera.
Piepeši kļuvis par Tuntmales saimnieku, Frodo gribot negribot bija spiests uzņemties nepatīkamo pienākumu izvadīt viesus. Baumas par ērmīgajiem notikumiem tagad jau bija izplatījušās visā mielasta klajumā, taču Frodo tikai atkārtoja vienu un to pašu: "Rīt no rīta viss, bez šaubām, noskaidrosies." Ap pusnakti sāka ierasties rati, kam vajadzēja aizvest mājās īpaši godājamus viesus. Pajūgi garā virtenē rībināja projām, aizvizinādami līdz ūkai pieēdinātus, tomēr gaužam saērcinātus hobitus. Tad, kā sarunāts, ieradās dārznieki un ķerrās aizgādāja projām tos, kas sazin kā izrādījās palikuši iepakaļ.
Gausi aizvilkās nakts. Uzlēca saule. Hobiti no gultām iztrausās daudz vēlāk. Diena jau bija teju pusē, kad ļaudis (kā norīkots) sāka pulcēties Tuntmalē, lai novāktu teltis, galdus un krēslus, karotes, nažus, pudeles un šķīvjus, laternas un puķupo- dus, drupatas un plaukšķeņu paplrišus, viesu aizmirstās somas, cimdus un nēzdogus, un visu, kas vēl nebija apēsts (nekā daudz tur nebija). Tad ieradās vēl citi (neviena neaicināti): Tuntaki un Mudraki, Bunči un Tuki, un vēl vesels lēvenis viesu, kas dzīvoja vai bija apmetušies turpat netālu. Dienvidū, kad spēkus un ēstgribu no jauna bija atguvuši pat tie, kas iepriekšējā vakarā bija pamanījušies pārēsties, pie Tuntmales jau ņudzēja pamatigs pūlis — neaicināts, tomēr nevarētu teikt, ka negaidits.
Frodo smaidīdams stāvēja uz lieveņa, taču izskatījās visai sanīcis un nobažījies. Jaunais namatēvs laipni apsveicinājās ar visiem sanākušajiem, bet nekā daudz vairāk viņam nebija ko teikt. Tincini kā tincinādams, atbilde bija tikai viena: "Bilbo Tuntaka kungs ir devies projām un, cik man zināms, uz visiem laikiem." Vienu daļu viesu Frodo aicināja iekšā pēc "ciemaku- kuļiem", ko Bilbo viņiem esot atstājis.
Priekšnamā grēdojās visvisādas pakas, paciņas un pat pasīkākas mēbeles. Pie katras bija piesieta zīmīte. Viena tiesa bija apmēram šādas.
Pie lietussarga: "ADELARDAM TUKAM - lai viņam būtu PAŠAM SAVS. Ar cieņu — Bilbo." Adelards bija ievilcis nāsis sazin cik tādus pašus — tiesa, bez zīmītēm.
Prāvs papīrgrozs: "DORAl TUNTAKAI - atmiņai par ILGO UN GARO saraksti. No sirds — Bilbo." Dora bija Drogo māsa, turklāt vecāka no dāmām, ar ko Bilbo un Frodo bija rados. Viņai tagad bija jau deviņdesmit deviņi gadi, un vairāk nekā pusgadsimtu no vietas vecā kundze bija ar dāsnu roku šķiedusies ar vēstulēs iemūžinātiem derīgiem padomiem.
Zelta spalvaskāts un tintes pudelīte: "M1L0 TUPALAM — cerībā, ka noderēs. B. T." Milo bija neiedomājami slinks atbilžu rakstītājs.
Apaļš, izliekts spogulītis: "ANDŽELIKAS vajadzībām — no tēvoča Bilbo." Andželika bija Tuntaku spraunulīte, kas pārmēru uzkrītoši lepojas ar savu labi veidoto gīmīti.
Grāmatplauktiņš (tukšs): "HUGO JOZANA kolekcijai no piegādātājā." Hugo mēdza ar plašu vērienu aizņemties grāmatas, un īpašnieks tās bieži vien tā arī nekad vairs neieraudzīja.
Kastīte ar sudraba karotēm: "LOBĒLIJAI MEŠKOVIČAI-TUNTAKAI — kā DAVANA." Pēc Bilbo domām, toreiz, kamēr viņš ceļoja riņķi apkārt, Lobēlija no mājas bija aizvazājusi krietnu tiesu karošu. Pati Lobēlija it labi zināja, ka tiek turēta aizdomās. Ieradusies — drusku vēlāk par citiem —, viņa mājienu acumirkli saprata, taču nav zināms, vai ņēma to galvā, jo tas, ko viņa patiešām paņēma, bija karotes.
Tā bija tikai niecīga daļa no visām sarūpētajām dāvanām. Bilbo ilgajā mūžā viņa māja bija varen pieaugusi ar visādām mantām. Hobitu alām tas bija visai raksturīgi — lielākoties tāpēc jau bija iesakņojies paradums dzimšanas dienā tik dāsni svaidīties ar dāvanām. Skaidrs, ka dzimšanas dienas dāvanas ne vienmēr bija jaunas — gadījās, ka tas vai cits krāmulis, par kuru jau sen visiem bija izbiris no prāta, kur tāds maz der, apceļoja vai visu novadu, taču Bilbo parasti mēdza dāvināt jaunas mantas, turklāt tās, ko pats bija saņēmis, rūpīgi glabāja. Tagad viņa vecajā miteklī bija izbrīvējies maķenīt vairāk vietas.
Itin visām atvadu dāvaniņām klāt bija Bilbo pašrocīgi rakstītas zīmītes — dažas ar zemtekstu, citas ar kādu jociņu. Taču viens gan — lielākā daļa mantu nonāca tur, kur bija vajadzīgas un gaidītas. Mazturīgākie hobiti, sevišķi Maztuntu iedzīvotāji, nevarēja vien nopriecāties. Vecais Ekušeku Tētiņš dabūja divus maisus tupeņu, jaunu lāpstu, vilnas vesti un pudeli smēres, ko ierīvēt čīkstošajās locītavās. Savukārt vecais Rorijs Bricbrandaks kā pateicību par tik daudzkārt4 izrādīto viesmīlību saņēma divpadsmit pudeļu "Sprigaiņa" — sarkana, stipra Dienvidāju vīna, kas nule bija labi nostāvējies, jo noglabāts vēl Bilbo tēva laikos. Rorijs uz karstām pēdām aizmirsa visas Bilbo ēverģēlības un jau pēc pirmās pudeles ņēmās daudzināt, ka Bilbo Tuntaks esot tāds virs, ka — cepuri nost.
Ari Frodo nebija atstāts tukšā. Turklāt viņam taču palika visa lielā manta un ari grāmatas, gleznas un vel mēbeļu vairāk nekā saprašanas. Un jā —.no naudas vai dārgakmeņiem dāvanās nebija ne miņas, nevienam netika ij ne sīknaudas gabaliņš, ij ne stikla pērlīte.
Frodo topēcpusdien klājās visai smagi. Kā meža ugunsgrēks izplatījās baumas, ka Tuntmales manta tiek dāļāta uz visām pusēm, un, necik ilgi, turp bariem vien saskrēja dīkdieņi, ko laukā dabūt nebija nemaz tik viegli. Zīmītes sadriskājās, noklīda, un izcēlās plūkšanās. Vieni turpat priekšnamā ņēmās ar dāvanām mīties un slēgt visādus darījumus, citi raudzīja ievilkt nāsīs sīkākas mantas, kas viņiem nemaz nebija paredzētas, vai pievākt vēl kaut ko, kas izskatījās nevienam nevajadzīgs vai atstāts bez uzraudzības. Piebraucamais ceļš bija stāvgrūdām pilns ar ķerrām un rokas rateļiem.
Pašā mutulī ieradās Meškoviči-Tuntaki. Frodo bija aizgājis drusku atvilkt elpu un savā vietā atstājis Meriju Bricbrandaku, lai tas visu pieskata. Kad Odo pagēroši noprasīja, kur Frodo, Merijs pieklājīgi palocījās un atbildēja: — Viņš jūtas saguris. Atpūšas.
— Tu gribi teikt, nolīdis slēpnī, — Lobēlija palaboja. — Lai nu kā, mēs gribam viņu redzēt, un tā ari notiks. Ej un pasaki.
Merijs abus uz visai ilgu laiku atstāja kavējamies priekšnamā, kur viņi izmantoja iespēju uzmeklēt savas karotes. Atvadu dāvana viņu omu nebūt neuzlaboja. Pēdīgi abi tika ielaisti kabinetā. Frodo sēdēja pie papīriem nokrauta galda. Viņš nudien izskatījās saguris — vismaz viesmīlībā nestaroja it nemaz. Ieraudzījis Meškovičus-Tuntakus, viņš piecēlās, neizņēmis roku no kabatas, tomēr runāja visai pieklājīgi.
Meškoviči-Tuntaki bija kaujas gatavībā. Sākās ar to, ka viņi piedāvāja Frodo līgumcenas (draudzības vārdā) par dažnedažādām vērtīgām un ar zīmītēm neapgrūtinātām mantām. Kad Frodo atbildēja, ka izdāļātas tiek vien tās lietas, ko atdāvināt velējies pats Bilbo, viņi norādīja, ka tas viss esot ļoti aizdomīgi.
—Man ir skaidrs tikai viens, — Odo paziņoja, — lai nu kurš, bet tu par visu šito sūdzēties vis neiesi. Rādi šurp testamentu! Es pieprasu!
Odo būtu bijis Bilbo mantinieks, ja Frodo viņam nebūtu aizlicis kāju priekšā. Rūpīgi izlasījis testamentu, viņš nicīgi nosprauslājās. Dokuments nelaimīgā kārtā bija sarakstīts ļoti skaidri un pareizi (pēc visiem hobitu likumiem, kur cita starpā tika pieprasīts, lai testamentu ar sarkanu tinti parakstītu septiņi liecinieki).
— Akaliņ muļķos, — Odo pavēstīja sievai. — Pēc tam kad esam gaidījuši sešdesmit gadus. Karotes, ko? Draņķis! — Uzsitis knipi Frodo zem deguna, viņš lamzāja uz durvīm. Taču no
Lobēlijas tik viegli vis vaļā tikt nevarēja. Kad Frodo pēc kāda brīža iznāca no kabineta, lai paraudzītos, kas notiek, viņš atklāja, ka Lobēlija turpat vien klimst, okšķerēdamās pa visiem kaktiem un stūriem un izklaudzinādama grīdas dēļus. Atsvabinājis radinieci no vairākiem nelieliem (taču vērtīgiem) priekšmetiem, kas sazin kā bija iekrituši viņas lietussarga krokās, Frodo viešņu ar stingru roku izvadīja laukā. Lobēlijas ģīmis liecināja, ka viņa par varītēm pūlas sagudrot kādu iznīcinošu piezīmi, ko uz atvadām iesviest namatēvam sejā, taču, apcirtusies uz lieveņa, spēja vien pateikt: — Gan tu vēl nožēlosi, sīkaļa tāds! Ko ta pats neņēmi kājas pār pleciem? Šiten tev vietas nav. Kas tu par Tuntaku! Tu… tu tak esi viens riktīgs Bricbrandaks!
—Vai dzirdēji, Merij? Vēl ari nolamāja, — Frodo sacīja, aizvērdams viņai deguna priekšā durvis.
— Tad nē jau — tas taču bija kompliments, — atsaucās Merijs Bricbrandaks. — Pareizāk sakot, nekaunīgi glaimi.
Tad viņi izmeta apli pa māju, izlikdami laukā trīs hobitēnus (divus Mudrakus un vienu Bunci), kas kala caurumus pagraba sienā. Frodo tiklab dabūja izplūkties ar jauno Sančo Dižpeku (vecā Odo Dižpekas mazdēlu), kurš zem lielā pieliekamā grīdas bija izkašājis pamatīgu bedri, jo, izklaudzinādams dēļus, tur it kā bija saklausījis tukšumu. Nostāsti par Bilbo zeltu dāsni baroja gan ziņkāri, gan cerības — kurš gan nezināja, ka zelts (ja ne gluži neģēlīgā, tad droši apšaubāmā ceļā dabūts) pieder tam, kurš to atrod, ja vien rakšanu kāds akurāt neiztraucē.
Pievārējis Sančo un izgrūdis viņu laukā pa durvīm, Frodo bezspēkā saļima turpat priekšnamā uz krēsla. — Merij, klapējam to bodīti ciet, — viņš izdvesa. — Aizslēdz durvis un šodien nevienam vairs vaļā never — lai nāk kaut ar tarānu. — Tad viņš devās ar novēlošanos iebaudīt tasi tējas.
Tikko apsēdies pie galda, viņš izdzirdēja kādu klusi pieklauvējam pie parādes durvīm. — Droši vien atkal Lobēlija, — viņš nosprieda. — Laikam beidzot izprātojusi kaut ko īsti nejauku un ieradusies man to pavēstīt. Lai nu pagaida.
Viņš ķērās pie tējas. Klauvēšana atkārtojās, nu jau krietni uzstājīgāka, bet Frodo strēba vien tālāk. Pēkšņi pie loga parādījās burvja galva.
— Ja tu, Frodo, nelaidīsi mani iekšā, es ietriekšu durvis tavā migā tā, ka tās izsprāgs lauka pašā kalna galā, — viņš aizrādīja.
— Mīļo Gendalf! Acumirkli! — Frodo iesaucās, uz karstām pēdām brāzdamies pie durvīm. — Nāc iekšā! Nāc! Es domāju, ka tur Lobēlija dauzās.
— Tad es tev piedodu. Es gan viņu pirms brīža redzēju — divjūgā brauca uz Upmalas pusi ar tādu ģīmi, ka skābumķērne no skaudības mestos zaļa.
—Es jau arī viņas dēļ ģīmī paliku tīri zaļš. Goda vārds, teju uzvilku Bilbo gredzenu. Briesmīgi sagribējās pazust no acīm.
— To gan nedari! — Gendalfs atsēzdamies iesaucās. — Klausi mani, Frodo, ar to gredzenu neblēņojies! Patiesību sakot, gandrīz tamdēļ vien atnācu uz atvadām pārmīt kādu vārdu.
—Kas tad ir?
—Ko tu par to zini?
—Tikai to, ko Bilbo teicis. Viņš man stāstīja — kā to atradis un kā licis lietā. Tas ir, toreiz, kad bija projām.
—Diez kurš stāsts tad tas bija? — Gendalfs apvaicājās.
—A, nu nejau tas, ko viņš stāstīja rūķiem un ierakstīja savā grāmatā, — Frodo teica. — Viņš man izstāstīja taisnību — drīz pēc tam, kad pārcēlos uz dzīvi šeit. .Tu neesot licies mierā, kamēr piespiedis viņu atzīties, un Bilbo teica, ka tad jau arī labāk, lai es visu zinātu. "Lai starp mums nebūtu nekādu noslēpumu, Frodo," viņš teica, "tikai tu nu gan turi muti aiz atslēgas. Un tagadiņ tas taču tik un tā pieder man."
—Tu re, ko, — Gendalfs nobrīnījās. — Nu, un ko tu par visu to saki?
— Ja tu domā to mānīšanos par "dāvaniņu", es teiktu, ka patiesais stāsts izklausās krietni ticamāks, un es nesaprotu, kamdēļ Bilbo vispār ievajadzējās to sagrozīt. Tādas lietas nepavisam nav Bilbo dabā, un man tas likās visai dīvaini.
— Man tāpat. Taču ar tiem, kas pie šādiem dārgumiem tikuši un apietas kā ar savu mantu, mēdz notikt vēl dīvainākas lietas. Tāpēc uzmanies un rīkojies ar to ļoti piesardzīgi. Iespējams, tas spēj ne tikai padarīt tevi neredzamu, kad vien tev tas iešaujas prātā, bet arī vēl ko citu.
— Nesaprotu, — Frodo apjuka.
—Es arī ne, — burvis atzinās. — Vienkārši man tas neliek un neliek mieru, jo sevišķi kopš vakarvakara. Nevajag raizēties.
Tikai klausi manam padomam — lietā to liec pēc iespējas retāk, bet labāk vispār neaiztiec. Un nekāda ziņā neizmanto tā, lai rastos iemesls kādām runām vai aizdomām. Saku vēlreiz — noglabā to labi un nevienam par to nestāsti!
— Šito noslēpumainību! No kā tu bīsties?
— Pats īsti nezinu, tālab vairs neko neteikšu. Varbūt zināšu tev ko pastāstīt, kad atgriezīšos. Tūliņ dodos cejā, tā ka pagaidām — ardievu.
Gendalfs piecēlās.
— Tūliņ? — Frodo izsaucās. — Es cerēju, ka tu uzkavēsies vismaz nedēļu. Lēsu, ka tu man būsi atspaids.
— Es jau labprāt, taču šis tas ir mainījies. Var gadīties, ka projām būšu ilgi, bet atgriezīšos un apraudzīšu tevi, kolīdz spēšu. Gatavojies mani sagaidīt! Ieradīšos klusiņām. Dalienā es vairs atklātībā neko daudz nerādīšos. Izskatās, ka nekāds iemīļotais varonis es te neesmu. Klīst runas, ka es viešot nekārtības un ceļot jezgu. Dažs labs pat apgalvo, ka es esot Bilbo novedis no ceļa. Ja ne sastrādājis vēl nelāgākas lietas. Ja gribi zināt, mēs ar tevi esam sazvērējušies piesavināties viņa mantu.
— Dažs labs? — Frodo novaidējās. — Tu domā Odo un Lobēliju. Cik derdzīgi! Es ar lielāko prieku atdotu viņiem ij Tuntmali, ij visu pārējo, lai tikai Bilbo atkal būtu mājās vai arī es varētu doties viņam līdzi. Daliena man ir pieaugusi pie sirds. Taču nule es nez kāpēc sāku ilgoties, kaut pats būtu ņēmis kājas pār pleciem. Vai es viņu maz atkal satikšu?
—Arī es par to domāju, — Gendalfs atsaucās. — Un vēl par daudz ko citu. Bet nu- — uz' redzēšanos! Esi piesardzīgs. Un modrs — es varu ierasties pašā negaidītākajā brīdī! Paliec sveiks!
Frodo pavadīja viņu līdz durvīm. Uz atvadām pamājis ar roku, burvis brīnum žiglā solī devās projām, bet Frodo nosprieda, ka vecais vīrs izskatās neparasti sadudzis, itin kā viņa kamiešus spiestu nepanesama nasta. Pār zemi laidās vakars, un apmetnī tērptais stāvs drīz vien pagaisa mijkrēslī. Aizritēja ilgs laiks, iekams Frodo viņu ieraudzīja no jauna.