Sajutis aukstumu un mitrumu, Ričards atguva samaņu un izbrīnīts ieraudzīja Erikso, kas bļja nometusies viņa priekšā uz ceļiem un berzēja viņa seju ar mitru dvieli.
— Ātrāk celieties augšā! Mums jābēg, bet mūsu rīcībā ir tikai divas stundas, lai atstātu piramīdu, — aprautā balsī teica meitene. Viņas seja bija pavisam bāla, acis liesmoja, bet rokas drebēja. Aiz jostas bija aizbāzts noslēpumainais nazis, kas bija sarāvis burvības valgus.
Ričards instinktīvi juta, ka viņam draud briesmas. Viņš piecēlās, taču galva bija tik smaga un kājas tik vārgas, ka viņš atslējās pret sienu, mēģinādams sakopot domas. Viņš atcerējās, ka staigāja pa arābu pils terasi, tad atskanēja pērkona grāviens un viss pazuda.
Erikso neļāva viņam ilgi kavēties pārdomās.
— Nāciet taču! Varbūt jiis gribat uz visiem laikiem palikt šīs vietas gūsteknis? — viņa iekliedzās, spēcīgi raustīdama jauno cilvēku aiz rokas.
Vārds «gūsteknis» vienā mirklī lika Ričardam kļūt drosmīgam un enerģiskam. Viņš tūlīt izslējās un sekoja Erikso. Pēc dažām minūtēm viņš attapās tuksnesī netālu no piramīdas, uz kuru tik steidzīgi vedināja pavadone.
— Ko jūs darāt? Mums jābēg uz pretējo pusi! — iesaucās Ričards.
— Uz to pusi mēs nevaram skriet. Maģiskais aplis, kurā Amenhoteps jūs ieslēdza, nav sarauts. Mums jātiek ārā pa to pašu ceļu, pa kuru šurp atnācāt. Un tas jāizdara, pirms iestāsies diena, — atbildēja Erikso, paātrinot soli.
Kad viņi sasniedza pusaizbrukušo ieeju piramīdā, abi viens pēc otra t^jā iespraucās. Vienā no koridoriem meitene nospieda atsperi un atvēra sienā paslēptās durvis. Apgaismodami sev ceļu ar lāpu, bēgļi nokāpa lejā pa bezgalgarām kāpnēm, tad pa otrām durvīm nokļuva garā, vāji apgaismotā galerijā ar nišām abās malās. Ričards šo galeriju pazina. Pēc dažām minūtēm viņi nonāca apaļajā zālē, kur viņš un Bērs bya nolikuši no Aleksandrijas līdzpaņemtās mantas izrakumu veikšanai. Tur vēl aizvien, kaudzē saliktas, gulēja cirtes, virves un lukturi, bet līdzās, atspiedies pret sienu, stāvēja uztrauktais Bērs.
— Kas notiek? Uz kurieni mēs ejam? Kas tā par jaunkundzi, kura mani uz šejieni atveda un iestāstīja, ka izkļūsim uo šā peļu slazda? — iekliedzās profesors, pieskrējis klāt Ričardam.
Ričards gribēja atbildēt, taču drudžaini nepacietīgā Erikso viņu tūlīt pat pārtrauca.
— Pēcāk parunāsities! Tagad dārga katra minūte! — viņa iesaucās, paņemdama lādīti, kurā paslēpa maģisko nazi.
Tad viņa ietinās tumšā apmetnī, un visi devās ceļā.
Laiva atradās savā vietā, un viņi tajā nobrauca pa kanālu krietnu gabalu. Pēc tam izgāja cauri koridoram un nelielā zālē ieraudzīja noslēpumaino sargu, kas sēdēja pie galda un strādāja. Bērs un Ričards nodrebēja. Viņi domāja, ka viss pagalam, bet Erikso droši piegāja pie vīra, iečukstēja viņam ausī dažus vārdus un parādīja gredzenu, ko rotāja žilbinoši mirdzošs dārgakmens.
Sargs klusēdams piecēlās. Viņi atkal gāja pa koridoru, tad šaurā sprauga atvērās, un visi trīs attapās ārpusē netālu no plāksnes, kas atradās starp sfinksas ķepām.
Viņu priekšā tagad pletās tuksnesis. Lai gan vēl bya nakts, taču spirgtais vējš vēstīja, ka tuvojas rīts.
— Beidzot mēs esam brīvi! Bet ko mēs tagad iesāksim? — jautāja Ričards, dziļi ieelpodams svaigo nakts gaisu.
— Vispirms mums jāaiziet projām no šejienes un pēc iespējas ātrāk jānokļūst līdz Aleksandrijai, — atbildēja Erikso.
— Vai tu baidies, ka Amenhoteps sāks mūs vajāt?
— Ne tagad! Viņš saņēma sarauto burvības valgu atbildes triecienu un tagad ir bez samaņas, taču šis nespēks ātri pāries, un tad es vēlētos atrasties pēc iespējas tālāk no viņa.
Bēgļi turpināja ceļu. Kad atausa rīts, visi trīs jutās tik pārguruši, ka vajadzēja kaut nedaudz atpūsties.
Sākumā viņi klusēdami gulēja smiltīs, iegrimuši katrs savās domās, bet tad profesors pirmais atgriezās realitātē.
— Klausieties, Lejerbah, un jūs, jaunkundz •— mūsu glābēja! Mums jāapspriežas, kā nokļīit līdz Aleksandrai vai vismaz līdz Kairai, — piecēlies kājās, viņš iesaucās. — Tas nebūs viegli vispirms jau mūsu tērpu dēļ Amazisa laikiem tie, protams, ir ļoti eleganti, taču mūsdienām — pārāk gaisīgi. Turklāt man nemaz nav naudas. Šķiet, arī jums tās nav vairāk.
Šajā brīdī ari Ričards pirmoreiz paskatījās uz savām pītajām sandalēm un primitīvo tuniku ar īsajām piedurknēm un, neraugoties uz visai sarežģīto situāciju, sāka smieties. Vienīgi Erikso, no galvas līdz kājām ietinusies savā tumšajā apmetnī, nerādīja savu tērpu.
— Tādā apģērbā patiešām tālu netiksim — mūs uzskatīs par jukušiem un saņems ciet. Attiecībā uz naudu esmu tādā pašā stāvoklī kā jūs un nezinu, ko iesākt, — pa pusei jokojot, pa pusei nopietni sacļja Ričards.
— Naudas ziņā es, cerams, varēšu palīdzēt, — smaidīdama ierunājās Erikso. — Tiesa, naudas man nav, toties esmu paņēmusi līdzi dažas dārglietas, kas, domājams, ir visai vērtīgas.
Erikso pavēra apmetni, un abu vīriešu acis apžilbināja daudzkrāsainu uguņu kaskāde, kas veidoja ap viņu mirdzošu oreolu. Šo pārsteidzošo efektu radīja meitenes pieri rotājošā, dārgakmeņiem klātā zelta stīpa, milzīgā kaklarota, josta un rokassprādze. Ričards un profesors kā apburti skatījās uz šīm senajām dārglietām, ko greznoja pasakainas vērtības dārgakmeņi.
— Tās ir karaliskas rotaslietas! — iesaucās profesors. — Kas par pērlēm! Un šie apbrīnojamie smaragda piekariņi, kas rotā diadēmu un kaklarotu, — tie taču ir nenovērtējami!
— Tas man ir mazs mierinājums. Atzīšos, ka biju domājusi šīs dārglietas pārdot, lai mēs varētu apģērbties un aizbraukt no Ēģiptes.
— Tam pilnīgi pietiek ar gredzenu vai vienu piekariņu. Šobrīd es jums ieteiktu šos dārgumus paslēpt lādīte tālāk no ziņkārīgām acīm.
— Jums, šķiet, ir taisnība! — atbildēja Erikso.
Noņēmusi dārglietas, viņa tās salika lādītē un pasniedza profesoram gredzenu ar lielisku safiru.
— Vai ar to pietiks?
— Bez šaubām! Ja jūs man uzticēsit šo gredzenu un aizdosit savu apmetni, es apņemos nokļūt Kairā. Pārdošu gredzenu un nopirkšu apģērbu, arī sev, ja vien jūs atļautu uz īsu bridi kļūt par jūsu parādnieku.
— Jūs mani apvainojat ar šādu lūgumu. Mēs paši būsim jums pateicīgi par tādu milzīgu pakalpojumu. Bet kur mēs varētu nogaidīt, līdz jūs atgriežaties? Šeit nebūs pārāk ērti.
— Cik žēl, ka pazuduši mūsu pavadoņi ar telti un visiem pārtikas krājumiem, — piebilda Ričards, dziļi nopūzdamies.
— Viņi mūs nevarēja sagaidīt. Manuprāt, mēs esam pavadājuši šajā nolādētajā piramīdā vismaz divas nedēļas. Lūk, ko jums piedāvāšu: pagājušegā gadā es piedalījos izrakumos šajā apkaimē un bieži iegriezos pie kāda veca zemnieka, kura mītne atrodas pavisam netālu. Pēc mana lūguma vecais Selims dos jums pajumti, līdz es atgriezīšos, un neviens neredzēs nedz jūs, nedz dārglietu lādīti, — ierosināja profesors.
Priekšlikums tika vienprātīgi pieņemts, un pēc dažām stundām Ričards un Erikso jau bya iekārtojušies vecīša nabadzīgajā būdiņā. Pats Selims kopā ar profesoru devās uz Kairu, lai palīdzētu atnest pirkumus.
Kad profesors un zemnieks bija aizgājuši, Ričards gribēja apspriesties ar Erikso par viņu kāzām, bet meitene bija tik nogurusi un satraukta, ka viņš uzskatīja par prātīgāku ļaut viņai atpūsties un ieteica pagulēt, lai spētu turpināt ceļu pēc Bēra atgriešanās.
— Mums taču jāpasteidzas, jo Amenhoteps varbūt jau ir atjēdzies, — viņš piebilda.
— Nu nē! Trieciens, ko viņš saņēma, bya tik stiprs, ka viņam būs vajadzīgs daudz laika, lai pilnībā atgūtu spēkus. Mani visvairāk biedē viņa tuvums, tāpēc vēlos aizbraukt pēc iespējas ātrāk, — atbildēja Erikso, apguldamās uz zemē noklātā zāļu klēpja un aizvērdama acis.
Lejerbahs drīz vien aizmiga, bet Erikso bija pārāk satraukta, lai gulētu. Vesels domu spiets drūzmējās viņas galvā.
Kas viņu sagaida nākotnē? Kas ar viņu notiks šajā pasaulē — tik vientuļu, bez vārda, bez likumīga sociālā stāvokļa? Ričards acīmredzot mīl viņu, pareizāk sakot, viņš mīlēja Teu, bet Tea ir mirusi. Un vai gan viņa varēja ticēt tāda cilvēka mīlestībai, kuram pietika dažu mēnešu, lai viņu aizmirstu un apprecētos ar citu? Un šī cita bija Nuita, kurai viņš vienmēr ir devis priekšroku! Bet Nuita, kļuvusi par
Almerisu, viņu vairs nevelējas un zemes dzīves pārejošo prieku vietā izvēlējās debesu svētlaimi.
Pat tad, ja viņa apprecēsies ar Ričardu, viņas laime nebūs pilnīga. Kā melns un draudīgs mākonis viņas dzīves ceļā stāvēja drausmīgais Amenhoteps. Erikso pārāk labi magu pazina — gan viņa kaisli, gan greizsirdību — un saprata, ka viņš atkal ieradīsies un mēģinās viņu iegūt. Ak, kā viņa ienīda šo burvi, kas bija padarījis viņu par savu verdzeni un, pārvaldīdams slepenos dabas spēkus, bija bezgalīgi turpinājis viņu dzīvi!
Šajā brīdī Erikso alka nāvi kā atbrīvotāju. Bet viņš, šis nīstamais cilvēks, vēl gribēja padarīt viņu par savu sievu, lai iegūtu no viņas savu noziedzīgo un tirānisko zinību mantinieku! Šī doma viesa meitenē šausmas un pretīgumu.
Nē, tas nekad nenotiks. Viņa vienmēr ir cīnījusies ar savu kungu un, būdama vājš un niecīgs puteklītis salīdzinājumā ar magu, uzvarējusi. Tagad viņa atkal bija tikusi prom no burvja brīdī, kad viņš gribēja padarīt viņu, Erikso, par savu sievu. Viņa redzēja sev sagatavoto kausu un, ja būtu to izdzērusi, būtu saistīta ar Amenhotepu uz visiem laikiem, jo dzēriens modinātu viņā neprātīgu kaisli pret šo vīru.
Bet ne jau velti Erikso bija maga skolniece. Ne velti viņa bija pētījusi un izspiegojusi ne vienu vien Amenhotepa noslēpumu. Viņai daļēji bija zināms maģiskais rituāls. Viņa zināja, kādus līdzekļus mags lika lietā, lai radītu vai iznīcinātu savus efemeros veidojumus un lai izsauktu no izplatījuma būtnes, kuras tajos nomitināja. Viņai pat izdevās iekļūt Amenhotepa paša slepenākajā svētvietā un paņemt no upurvietas maga svēto dunci un gredzenu. Erikso zināja, ka neviens, izņemot Amenhotepu, nebija pieskāries šīm lietām un ka tikmēr, kamēr tās viņai pieder, viņa ir pietiekami labi apbruņota pret savu pavēlnieku. Un tomēr meiteni mokoši nomāca vientulība un savas bezpalīdzības apziņa. Aizklājusi seju ar rokām, Erikso sāka rūgti raudāt. Taču nogurums darīja savu — izraudājusies viņa cieši aizmiga.
Nākamās dienas pievakarē atgriezās Bērs. Viņš bija eleganti ģērbies, lieliskā noskaņojumā. Profesors bija atvedis drānas arī Ričardam un Erikso, kuri bija pamodušies īsi pirms viņa atgriešanās. Bēra ierašanās izklaidēja, bet viņa asprātīgais stāstījums par ceļojumu abu visai drūmo garastāvokli krietni uzlaboja.
Pēc stundas visi bija pārvērtušies par eiropiešiem. Erikso lieliski piestāvēja vienkāršā melnā kleita un mazā salmu cepurīte, tomēr pat nevainojami elegantajā kostīmā viņas stāvs izstaroja kaut ko dīvaini eksotisku, un tas saistļja ļaužu uzmanību gan Kairā, gan vilcienā, kas viņus veda uz Aleksandriju.
Lejerbahs un profesors bija visai noraizējušies par to, kas viņus sagaida, un jutās ļoti šokēti, kad jau Kairā uzzināja, ka abu prombūtne ilgusi sešus mēnešus, nevis divas nedēļas, kā viņi bija iedomājušies. Piramīdas fantastiskajā pazemes labirintā laiks patiesi neeksistēja, taču reālajā pasaulē viņus droši varēja uzskatīt par bojā gājušiem, un tādai pārliecībai parasti bija ļoti nepatīkamas sekas.
Tbmēr viss beidzās labāk, nekā viņi bļja gaidījuši. Flegmātiskā atraitne, kura vadīja profesora saimniecību, bya pieradusi pie Bēra ekscentriskajiem gājieniem, tāpēc par viņa prombūtni nesatraucās un mierīgi gaidīja viņu atgriežamies. Savukārt uzticamais Fridrihs bija nolēmis veselu gadu saglabāt neskartu kunga istabu. Šim mērķim viņš bija izlietojis ievērojamu summu, ko barons bija saņēmis no Vācijas un atļāvis tērēt savas prombūtnes laikā. Tā nu Ričards atrada visu tādā pašā stāvoklī, kādā bija atstājis. Ieraudzījusi uz galda noslēpumaino figūru, Erikso nodrebēja un klusi teica:
— Lūk, tās sfinksas kopija, kuru tu kādreiz izveidoji. Šeit, cokolā, jābūt Valērijas rokai — tai jāizskatās kā dzīvai, jo pēc nogriešanas Amenhoteps to piesūcināja ar vielu, kas saglabā ķermeņa dzīvīgumu.
Erikso tuvojās sfinksai un gribēja iedarbināt mehānismu, bet Ričards viņu apturēja.
— Erikso, atstāsim pagātni mierā! Tagad mums jāpadomā par nākotni un jāpieņem kaut kāds lēmums. Apspriedīsimies, kad būsim kaut cik atspirguši gan garīgi, gan fiziski.
Vakarā atnāca Bērs, un visi trīs dzēra tēju Erikso istabā. Profesors jutās lieliski, viņš ēda un dzēra par diviem, jokoja un ironizēja, atceroties viņu ekspedīciju.
— Tajā piramīdā mēs līdzinājāmies kalifam un viņa vezīram, kurus burvis pārvērtis par stārķiem, — viņš smiedamies atkārtoja. — Gribētu vienīgi uzzināt, kāpēc Erikso, kas prata izvest ārā mūs, pati tur bija palikusi?
Rūgtuma pilns smaids parādījās meitenes sejā.
— Kur tad es būtu gājusi — viena un bez likumīga sabiedriskā stāvokļa? Starp citu, visa mana dzīve ir tik neparasta, ka jūs mani uzskatītu par jukušu, ja es teiktu, ka esmu dzīvojusi jau Amazisa laikā, ka esmu gulējusi vairākus gadsimtus un tad atmodusies Aleksandrijā romiešu valdīšanas laikā un ka tagad es vēl aizvien atrodos tajā pašā neiznīcīgajā ķermenī?
Bērs, kas klausījās ar acīmredzamu saviļņojumu, nervozi sakārtoja brilles.
— Pirms sešiem mēnešiem es katrā ziņā uzskatītu par nepieciešamu ievietot jūs vājprātīgo namā. Bet tagad, pēc uzturēšanās piramīdā, es vairs neuzdrošinos nedz ko noliegt, nedz ko apgalvot.
Pēc pāris dienām vēlā pēcpusdienā Ričards un Erikso bija vieni. Barons nervozi staigāja pa istabu un beidzot apstājās jaunās meitenes priekšā. Viņa domīgi sēdēja uz dīvāna.
Cik ļoti viņa līdzinājās Teai un tomēr bija gluži cita sieviete — daudz skaistāka un apburošāka! Erikso meitenīgais veidols bija pārdzīvoto gadsimtu apzīmogots. Lai kas viņa arī būtu — Tea vai Erikso, viņa Ričardu neparasti apbūra. Apsēdies meitenei līdzās, barons cieši satvēra viņas roku un sacīja:
— Erikso, mums ir jāaprunājas un jāpieņem kāds lēmums. Tu, jauna un daiļa sieviete, nevari dzīvot viena, bet es nevaru būt tavs likumīgs aizstāvis, ja tu neesi mana sieva. Tu zini, ka es mīlu tevi tāpat kā esmu mīlējis Tfeu un ka mana karstākā vēlēšanās ir tevi apprecēt, ja vien…
Viņa strauji izrāva savu roku.
— Uz ko īsti attiecas tava nepastāvīgā mīlestība: uz grāfieni Tsu, kuru tu tik ātri aizmirsi viesnīcnieka meitas dēļ, vai uz Erikso, kuru tu divreiz esi upurējis Nuitai un Valērijai? — viņa pārtrauca Ričardu ar rūgtu izsmieklu.
Erikso sirdī bya modušās dalītas jūtas. Greizsirdība un dziļā pārestība, kas bija nodarīta Teai, viņā cīnījās ar nevaldāmu mīlestību, ko grieķu verdzenē bija pamodinājis jaunais tēlnieks, izraisīdams viņā sunim raksturīgo padevīgo pieķeršanos, kas lika izlūgties mīlestību un paciest sliktu izturēšanos.
Ričards nobālēja. Iestājās klusums.
— Tavs pārmetums ir pamatots, kaut arī netaisns, — viņš teica, saraucis uzacis. — Tu aizmirsti, ka Rameri mīlēja Nuitu jau tad, kad pat nenojauta par Erikso esamību, turklāt viņa patvarīgi iejaucās manā dzīvē un neapdomīgi izmantoja varenus okultos spēkus, kuri joprojām neliek mūs mierā. Ir pilnīgi dabiski, ka mana mīlestība atkal pamodās, kad satiku, gan citā veidolā, to, kura pirmā iekaroja manu sirdi. Tu, Erikso, vienmēr esi mani dziļi ietekmējusi ar savu daiļumu un prātu. Es augstu vērtēju tavu mīlestību un ari mīlu tevi — tikpat patiesi kā Teu. Tagad es teikšu tev to, ko gribēju sacīt Teai. Jā, es mīlēju Almerisu un apprecējos ar viņu, lai sniegtu mirstošajam ziediņam pēdējo gaišo prieku. Nāve sarāva saites, kas mūs vienoja, un viņa pati deva priekšroku izplatījuma brīvībai, nevis dzīvei kopā ar mani. Tāpēc man ir tiesības piedāvāt tev savu mīlestību un savu vārdu, ja vien tu vēlēsies to visu pieņemt.
— Ak, ja vien es spētu aizdzīt jūs, briesmīgās atmiņas! — nočukstēja Erikso, ar abām rokām satvērusi galvu.
Ričardam kļuva viņas žēl. Viņš maigi pievilka meiteni sev klāt un noskūpstīja.
— Nabadzīte! Aizmirsti taču pagātni un mēģini rast laimi tagadnē!
Erikso piespieda galvu pie viņa krūtīm. Kādu bridi abi klusēja, tad Erikso izslējās. Viņas acīs mirdzēja asaras, bet sejā parādījās laimīgs smaids.
— Tev taisnība, Rameri! Kāpēc gan sagandēt tagadni ar atmiņām par pagātni? Pieņemsim, ka es piekritīšu kļūt par tavu sievu. Ko tu vedīsi pie altāra? Erikso taču nav vārda — viņa ir iznākusi no piramīdas un ir tūkstošiem gadu veca. Viņai nav nedz ģimenes un tuvinieku, nedz likumīgu dokumentu. Ko te var līdzēt?
— Tb nav grūti izdarīt. Es jau runāju ar Bēru, un mēs nolēmām, ka viņš tevi adoptēs. Ar to pilnīgi pietiek, lai radītu tev likumīgu stāvokli. Mani uztrauc kas cits.
Ričards uz brīdi iegrima domās.
— Tu taču esi Amenhotepa sieva.
Erikso noraidoši papurināja galvu.
— Viņš mani piesaistīja sev ar izplatījuma uguni, bet es nekad neesmu viņam piederējusi. Viņš gaidīja, kad būs labvēlīgs zvaigžņu stāvoklis, lai stātos ar mani laulībā, bet es laikus aizbēgu.
— Tādā gadījumā mums atliek vienīgi pateikties tam Kungam un būt laimīgiem! — līksmi iesaucās
Ričards. — Nomierinies taču, mazā greizsirde, Almerisa vairs nav tev bīstama sāncense.
Erikso nopūtās un paskatījās uz baronu.
— Es neesmu greizsirdīga, Rameri, bet, tāpat kā tu, baidos no Amenhotepa. Ar to, ka neesmu viņam piederējusi, ir par maz, lai es justos mierīga. Atceries, kā viņš uzmeklēja manu garu jaunā ķermeņa apvalkā, izrāva to no dzīvības pilnā organisma un piespieda atgriezties šajā ķermenī, kurš savus gadus skaita simtos un kuram pīšļos pārvērsties neļauj vienīgi maga zināšanas. Agri vai vēlu Amenhoteps mani atradīs un sagraus mūsu laimi, jo viņš mani ir piesaistījis sev ar briesmīgas stihijas palīdzību. Manā pirkstā ir maģisks gredzens, un es nevaru to novilkt — tas it kā saaudzis ar roku.
— Nolādētais burvis! Viņš pārāk ilgi ir pratis izslīdēt no varas iestāžu rokām. Es izdošu šo laupītāju bandu, un viņu atradīs, lai cik labi būtu nomaskēta viņu slēptuve! — iekliedzās Ričards.
— Dieva dēļ! Liec mierā un neizaicini piramīdā dzīvojošos cilvēkus! — drebošā balsī lūdzās Erikso.
— Amenhoteps taču nav viens. Pazemē es redzēju divpadsmit magu sanāksmi, turklāt viņiem ir mācekļi, kuru skaits man nav zināms. Nepiesauc viņu atriebību. Kamēr man pieder maģiskais duncis, Amenhoteps pret mani ir bezspēcīgs. Un es pacentīšos saglabāt šo dārgumu!
Ričards nodūra galvu. Erikso bija taisnība. Ko gan viņš ar saviem parasta cilvēka spēkiem var iesākt pret cilvēku, kurš ieguvis gandrīz neierobežotu varenību un kuram neeksistē nedz laiks, nedz telpa? Kāda būs viņa atriebība tam, kurš uzdrošinājies nolaupīt mīļoto sievieti? Ričardu pārņēma šausmas, tomēr vājuma brīdis bija īss, un viņš atkal apņēmīgi pacēla galvu.
— Dievs mums palīdzēs! — viņš enerģiski sacīja.
— Lai cik varens un dižens būtu Amenhoteps, tas Kungs ir visuvarens.
— Lai notiek pēc tava prāta un lai Dievs svētī mūsu mīlestību un savienību, — saviļņota atbildēja Erikso.
Tad viņi konkrētāk apsprieda savu aizbraukšanu un gaidāmās kāzas. Tika nolemts, ka viņi dosies prom no Aleksandryas uz Brindizi pēc trim dienām un ka laulības notiks Eiropā.
Bērs, kas ļoti nopietni uztvēra savu audžutēva lomu, brauca kopā ar viņiem. Aizbraukšanas priekšvakarā Ričards devās iepirkties un satika Maidelu. Viesnīcnieks bija ļoti pārvērties un novecojis. Viņš priecājās par tikšanos un pastāstīja, ka izdevīgi pārdevis savu iestādījumu un tagad pārcēlies uz Aleksandriju, kur nolēmis dzīvot pastāvīgi, piebilzdams, ka Tēbas viņam kļuvušas pretīgas pēc dīvainā atgadījuma uz Almerisas kapa.
— Kas tad ir noticis?
— Pirms pieciem mēnešiem sašķēlās kapa piemineklis.
— Lūdzu, pastāstiet man sīkāk, — nobālēdams sacīja Ričards.
Viņam atausa atmiņā aina, kad Amenhoteps izsauca Almerisas garu un zibens sašķēla kapakmeni.
— Nāciet pie manis un visu uzzināsit no aculiecinieka, — atbildēja Maidels. — Jūs, protams, atceraties veco Sebastjanu, kapsētas sargu. Viņš bija klāt, kad viss notika, un tas viņu tik ļoti satrauca, ka viņš atdeva savu vietu māsasdēlam, bet pats kopā ar mani pārceļas uz šejieni.
Satrauktais Lejerbahs tūlīt pat vēlējās doties pie sava byušā sievastēva, kas dzīvoja piepilsētā. Tusnelda un Dora sagaidīja viņu kā mīļu tuvinieku. Abas bija stipri novecojušas. Acīmredzot dievinātās Almerisas nāve bija viņas satriekusi.
Vecais Sebastjans strādāja dārzā un pēc Maidela uzaicinājuma tūlīt pat ieradās, tomēr bija jūtams, ka viņam nav patīkami atcerēties šo mīklaino notikumu.
Beidzot, redzēdams Ričarda satraukumu, viņš pastāstīja, ko bija piedzīvojis.
— Saprotu, cik ļoti tas jūs interesē, barona kungs, bet zvēru, ka pat atmiņas par šo notikumu uzdzen man drebuļus, un es vēlētos to visu aizmirst, — viņš teica. — Tad, lūk, ko es redzēju pirms pieciem mēnešiem.
Pa dienu man bya daudz darba, un, tā kā līdz nākamajam rītam vajadzēja savest kārtībā angļa kapu, kas atrodas netālu no jūsu sievas kapavietas, es devos turp vakarā. Mēness spīdēja spoži, un strādāt varēja gandrīz tāpat kā dienā. Biju nedaudz iekavējis, bet darbu katrā ziņā vajadzēja pabeigt, jo angļa atraitne, kaut arī bija paziņojusi, ka ieradīsies pēc pāris dienām, varēja atbraukt agrāk.
Pabeidzis visu, nokaisīju ar smiltīm celiņu. Pēkšņi sev aiz muguras izdzirdu vēja aurus un tādu krakšķē- šanu, it kā degtu koks. Es atskatījos un sastingu. Virs baroneses kapa pacēlās liels mākonis tintes melnumā, viscaur dzirksteļu izraibināts. No šā mākoņa augšup cēlās dzeltenīgu dūmu grīste. Nepaspēju aptvert, kas tas varētu būt, kad pēkšņi atskanēja briesmīgs pērkona grāviens un ugunīgs zibens trāpīja kapakmenī. Man noreiba galva, un spēcīga vēja brāzma pašu notrieca gar zemi. Kad piecēlos, ausīs zvanīja, es neko vairs neredzēju un šausmās bēgu, domādams, ka sākas bargs negaiss. Tomēr nekas nenotika: debesis bija tīras, gaiss mierīgs un silts. Es neko nesapratu.
Mans māsasdēls Greguārs arī bija dzirdējis grāvienu, bet domāja, ka kāds tūrists šāvis ar pistoli. Taču es varu apzvērēt, ka tas bija pērkons. Kad no rīta aizgājām uz kapsētu, ieraudzījām, ka marmora plāksne uz jūsu sievas kapa ir pāršķelta un ir bojāta pat eņģeļa statujas roka, bet visi pārējie kapi ir neskarti.
Mēs visi nobrīnījāmies, bet angļa atraitne pat izteica domu, ka marmora plāksne sašķēlusies tāpēc, ka, sairstot ķermenim, uzkrājušās gāzes, taču, manuprāt, tās ir blēņas. Skaidrs, ka tā ir sātana roka, bet kā viņš iedrošinājās pieskarties mūsu svētās Almerisas kundzes kapam?
Un vecītis pārmeta krustu.
Šis stāstījums ļoti satrauca Ričardu. Viņš neko nestāstīja Maidela ģimenei par savām precībām, lai viņus nesarūgtinātu, tikai atvadoties paziņoja, ka dodas projām t^jā pašā dienā, solīdams rakstīt un nākamajā gadā apmeklēt Almerisas kapu.
Kad Ričards atgriezās viesnīcā, Bērs sēdēja pie Erikso. Viņš pastāstīja abiem visu, ko bija dzirdējis, bet Erikso, šķiet, nemaz nebija izbrīnīta, toties profesors sāka skraidīt pa istabu kā lauva krātiņā, te raustīdams savu garo bārdu, te jaukdams sirmos matus. Beidzot viņš apstājās un, pa pusei jokodams, pa pusei dusmodamies, sacīja:
— Esmu zaudējis jebkādas tiesības brīnīties un šaubīties, lai kas tas arī būtu. Viss ir iespējams! Varbūt arī tas, ka mēness nolaidīsies mums uz galda un kalpos par gaismekli. Basta!
Nākamajā dienā agri no rīta tvaikonis atstāja Alek- sandrijas ostu. Stāvēdama uz klāja, Erikso domīgi skatījās uz tālumā gaistošo seno piramīdu zemi. Vai arī Reinas krastos viņu vajās tas pats liktenis, kas bija sagādājis tik daudz ciešanu pie Nīlas?