Pēc nedēļas Lejerbahs un profesors jau bija sasnieguši Memfisas drupas un vakarā gluži kā čigāni apmetās lielās piramīdas pakājē. Viņu ierašanās oficiālais mērķis bija veikt arheoloģiskās izpētes darbus. Viņiem bija telts, arābs pavadonis un divi kalpotāji. Un tā vakarā pēc maltītes viņi iegāja savā teltī, bet arābi nogūlās pie ugunskura un aizmiga.
Bērs un Ričards veica pēdējos sagatavošanās darbus. Katrs no viņiem bija paņēmis izturīgas virves rituli, vairākas lāpas, cērti un āmuru. Viņi bija paņēmuši līdzi arī pazemes galeriju plāna kopiju. Ja šis plāns atbilda īstenībai, tad pazemes galeriju kopgarums bija visai ievērojams, tāpēc viņi bija apgādājušies arī ar pārtikas krājumiem.
Tā sagatavojušies, pētnieki devās ceļā. Nakts bija silta. Kad viņi bija nokļuvuši līdz sfinksas pamatnei, uzlēca mēness, un tā gaismā simboliskā briesmoņa gigantiskais siluets līdzīgi kalnam iezīmējās uz tumšzilās debess fona.
Starp sfinksas ķepām, kas bya attīrītas no smiltīm, vīdēja augsta akmens plātne, ko faraons Tutmoss IV bija dāvājis dievībai Kopri, kas bija parādījusies viņam sapnī, kad tas vēl bija princis, un lūgusi attīrīt smiltis, kas bya aizsegušas tās attēlu.
Ričards un profesors vērīgi aplūkoja šo plātni. Pēc plāna šeit vajadzēja atrasties ieejai. Lai gan viņi cītīgi pētīja un iztaustīja akmeni, izklauvēja to ar āmuriem, cenzdamies uziet tukšumu, visi pūliņi bija veltīgi: plāksne bija tik cieši sakļāvusies ar akmeni, ka, šķiet, veidoja vienu veselumu.
Pēc stundu ilgiem nesekmīgiem meklējumiem profesors nometa āmuru un apsēdās smiltīs.
— Klausieties, baron! Viss šis stāsts par pazemi ir tikai joks, bet mēs abi esam senās mistifikācijas upuri, — viņš vīlies secināja, slaucīdams nosvīdušo pieri.
— Pagaidiet! — atbildēja Ričards, kas stāvēja, atspiedies pret plāksni, un par kaut ko prātoja. —Varbūt mēs neesam pareizi sākuši. Plānam pievienotajā norādē bija teikts, ka noteiktā secībā jāuzsit pa dažādiem uzraksta burtiem, lai tiem, kas ir iekšā, pavēstītu…
— …par Rameri ierašanos! — smiedamies viņu pārtrauca profesors un, slaucīdams acis, piebilda:
— Mans dārgais draugs, jūs esat aizmirsis, ka šis norādījums ir divus tūkstošus gadu vecs, un ir maz ticams, ka tur vēl kāds gaidītu ierodamies Rameri, kaut arī tagad viņš kļuvis par baronu Lejerbahu.
— Es neesmu tik godkārīgs, lai uz to cerētu, bet, iespējams, noteiktā secībā izdalīti piesitieni iedarbinās kādu apslēptu atsperi. Ja jau mēs atrodamies šeit, tad vajadzētu izmēģināt visu. Padodiet man āmuru un vēlreiz izlasiet piezīmi.
— Pamēģināsim! — atbildēja Bērs.
Viņš vēlreiz izlasīja instrukcijā attiecīgo vietu un palīdzēja Rameri atrast norādītās zīmes.
Un naksnīgajā klusumā vienmērīgi sāka skanēt āmura dobjie sitieni.
— Kungs Jēzu! Man likās, ka dzirdu kaut ko līdzīgu zvana skaņām! — pēkšņi iekliedzās profesors, aiz pārsteiguma palēkdamies.
Ričards neko neatbildēja. Arī viņš dzirdēja attālas zvana skaņas, un viņa sirds sāka strauji pukstēt. Pēc mirkļa viņš satrūkās un atlēca atpakaļ: plāksne izkustējās no vietas un izveidoja šauru spraugu, pa kuru varēja ieiet viens cilvēks. Ar gluži saprotamu ziņkāri Bērs un Ričards iegāja iekšā un nokļuva tumšā koridorā, uz kura sienām nebya nedz gleznojumu, nedz uzrakstu.
— Sākums ir, bet kā mēs ceļu turpināsim? Par otrām durvīm norādē nav teikts ne vārda. Saskaņā ar plānu galerijai jāstiepjas taisnā virzienā, tad jānogriežas pa kreisi, — domīgi piebilda profesors, nolikdams lukturi zemē.
Šajā brīdī kaut kas viegli nočīkstēja. Koridora otrā galā atvērās durvis, un uz sliekšņa parādījās gara auguma vīrietis baltās drānās un klaftu galvā. Viņš pacēla lāpu, kuras trīcošā liesma neskaidri izgaismoja šā cilvēka bronzas krāsas seju.
— Kas jūs esat, svešzemnieki? Ko šeit meklējat? — viņš jautāja senēģiptiešu valodā, kā šķita profesoram.
Uztraukumā Bērs neatrada vārdus atbildei un tikai mehāniski murmināja:
— Amenhoteps… Rameri…
Lai gan atbilde bija lakoniska, ieejas sargu tā, šķiet, apmierināja, un viņš ar žestu lika abiem sekot.
Tad viņš nospieda slepenu atsperi, un ieejas sprauga, pa kuru iespīdēja bālganā mēnessgaisma, klusi aizvērās, neatstājot nekādas pēdas.
Lejerbahs un profesors tramīgi saskatījās. Viņi atradās gūstā, tomēr, lai cik riskants bija šis pasākums, atkāpties bija par vēlu, un abi klusēdami sekoja pavadonim. Otrās durvis aizvērās tāpat kā pirmās. Tagad viņi gāja pa garu galeriju, kas bija tikpat kaila un šaura kā pirmā.
«Vai tikai šeit neatrodas kāda slepena biedrība — masonu loža vai kas līdzīgs?» nodomāja profesors. «Protams, ir savādi, ka vārdi «Rameri un Amenhoteps» vēl aizvien saglabājuši savu nozīmi un ka, pateicoties tiem, mūs pieņēma. Bet mēdz būt arī tādi dīvaini gadījumi! Būtu labi, ja ar šo subjektu varētu aprunāties kādā valodā, runāt senēģiptiski nebūt nav interesanti, ja esi tik uztraucies.»
Profesors tomēr apvaicājās, kurp viņus ved. Taču viņš veltīgi atkārtoja savu jautājumu angļu, vācu un pat arābu valodā — noslēpumainais pavadonis klusēja.
— Viņam acīmredzot pavēlēts neatbildēt un izlikties neko nesaprotam, — noburkšķēja Bērs.
Ričards bļja tik satriekts, ka mehāniski gāja aiz pavadoņa un nebija spējīgs pat domāt.
Koridors strauji nogriezās, un viņi nokļuva nelielā apaļā istabā ar samērā zemu un resnu kolonnu vidū. Visur bya redzami košām krāsām veidoti zīmējumi, bet gaismas bija par maz, turklāt pētnieki bija pārāk uztraukušies, lai spētu visu uzmanīgi apskatīt. Ar dažiem aprautiem vārdiem un izteiksmīgu žestu pavadonis pavēlēja viņiem nolikt zemē visas mantas. Ar sāpošu sirdi Bēram un Lejerbaham vajadzēja šķirties no savām virvēm, āmuriem, lāpām un cita aprīkojuma, — maiss ar pārtiku bija palicis ārpusē.
Kad viss bija sakrauts pie sienas, pavadonis aizgāja kolonnas otrā pusē, un abi pētnieki pat nepamanīja, ka viņš atvēra durvis. Tad viņi devas lejup pa šauram kāpnēm.
Nokāpuši, pēc Bēra aprēķina, vairāk nekā trīsdesmit pakāpienus, viņi apstājās pie apzeltīta režģa. Kad pavadonis to atvēra, abi ieraudzīja sev priekšā pazemes kanālu ar akmens velvi. Pie apakšējā pakāpiena atradās balti krāsota laiva. Tās augsti paceltais pakaļgals bija izveidots sfinksas formā. Tur dega uguns, kas izplatīja spožu gaismu, līdzīgu elektriski ai. Tā izgaismoja ar gleznojumiem klātās sienas un kanāla gludo virsmu.
Visi trīs iekāpa laivā. Pavadonis paņēma īsos airus, un laiva sāka viegli slīdēt uz priekšu. Tunelis bija garš, un acs nevarēja saskatīt tā galu. Pēkšņi laiva apstājās pie kāpnēm, kas izauga gluži kā no sienas. Pavadonis pieairēja tām klāt, veikli uzskrēja augšā un nospieda atsperi, kas bya paslēpta sienas apgleznojumā Atvērās eja uz diezgan lielu, spoži apgaismotu istabu. Tajā atradās guļasvieta, ko klāja panteras āda, liela izkrāsota koka lāde, plaukti, kuros bija saliktas dažādas kastes un tīstokļi, daži ļoti senlaicīgi krēsli un divi akmens galdi. Uz viena no tiem stāvēja divas krūkas un divi kausi; otrs, kas atradās istabas vidū, bija nokrauts ar manuskriptiem un neparastas formas instrumentiem. Pie viena no galdiem, pārliecies pār attītu tīstokli, sēdēja baltās drānās ģērbies vīrietis. Viņam galvā bija tāds pats klafts kā pavadonim.
Šā vīrieša vecumu bīja grūti noteikt. Bronzas krāsas seja bija majestātiski mierīga. Kad pavadonis sāka viņam kaut ko stāstīt, viņš pētoši aplūkoja Ričardu un Bēru, kuri vēl arvien sēdēja laivā. Barons bija bāls kā audekls. Viņa satraukums bija tik spēcīgs, ka brīžiem acīs satumsa un aizrāvās elpa. Arī Bērs bija satraukts, taču zinātnieka ziņkāre lika viņam aizmirst, kādas briesmas var būt saistītas ar šo dīvaino piedzīvojumu.
Tobrīd profesors saspringti ieklausījās abu svešinieku sarunā. Bez šaubām, viņi sarunājās senēģip- tiešu valodā, bet profesors uzskatīja sevi par šīs valodas speciālistu un ne mirkli nešaubījās, ka būtu varējis teikt apsveikuma runu pašam Ramzesam II. Tagad, juzdamies dziļi pazemots, viņš bya spiests atzīt, ka gandrīz neko nesaprot. No visas sarunas viņš uztvēra vienīgi Amenhotepa un Rameri vārdus un secināja, ka tieši maga pieminēšana ļāvusi viņiem šeit iekļūt.
— Klausieties, Lejerbah! — ierunājās profesors, pieliecies pie ceļabiedra. — Es domāju, lai Dievs man piedod, ka jūs šeit gaida, tas ir, nevis jūs, bet Rameri. Acīmredzot viņiem šeit nav nedz pulksteņa, nedz kalendāra, un viņi ir aizmirsuši, ka kopš kristiešu vajāšanas aizritējis krietni daudz laika.
Ričards nepaspēja atbildēt, jo pie galda sēdošais cilvēks piecēlās un ar žestu aicināja viņus tuvoties. Mūsu pētnieki nedroši uzkāpa pa kāpnēm un iegāja istabā, toties viņu pavadonis nokāpa laivā, un durvis aizvērās. Svešinieks apveltīja viņus ar uzmanīgu, ne visai laipnu skatienu, tad, atvēris sienā paslēptas durvis, ar žestu aicināja sekot.
Visi trīs nokļuva garā un vāji apgaismotā galerijā. Tās abās pusēs bija nišas, kuru dziļumā iezīmējās augstas, tumšas statujas.
Ričards atcerējās, ka kādā okultismam veltītā grāmatā bļja lasījis par pārbaudījumiem, kādi bya jāiztur tiem, kuri gribēja piebiedroties iesvaidītajiem. Bet vai tas iespējams, ka šāda slepena vieta varēja saglabāties līdz mūsdienām?
Māņticīgas bailes iezagās dziļi satrauktā Ričarda sirdī; viņš centās apskatīt apkārtni, bet uztraukums ik brīdi lika pazaudēt domas pavedienu. Viņš pat neievēroja, kā bija šķērsojis bronzas durvju slieksni un nokļuvis caurstaigājamā telpā, kas bija divreiz lielāka par to, kurā viņi sastapa savu tagadējo pavadoni. Šo istabu piepildīja spoža, bet maiga gaisma, kuras avots nebija nosakāms.
Iekārtojums bija gandrīz tāds pats kā pirmajā telpā Arī šeit vidū stāvēja akmens galds, pie kura sēdēja baltās drānās ģērbies vīrietis.
— Amenhotep! — viņu uzrunāja pavadonis.
Tad, norādījis uz abiem apmeklētājiem, piebilda vēl dažus vārdus, no kuriem Bērs saprata, ka tiek runāts par Rameri, par viņa negaidīto ierašanos.
Ričards pārsteigumā sastinga. Pat viņš saprata, ka tiek uzrunāts Amenhoteps, kura vārds līdz šim bija kalpojis par caurlaidi un aizsargājis viņus. Prāts spītīgi atteicās atzīt, ka šis vīrs ir ēģiptiešu gudrais, kurš, pēc Almerisas vārdiem un manuskriptā lasītā, byis viņa draugs un labvēlis kopš Amazisa laikiem un kura sejas vaibsti viņam šķita tik savādi pazīstami.
Par Amenhotepu nosauktais cilvēks ātri piecēlās un ar noslēpumainu smaidu uz lūpām aplūkoja abus atnācējus. Pēc izskata tas varēja būt gadus četrdesmit vecs vīrietis ar klasiskiem sejas pantiem un asu, caururbjošu skatienu.
— Rameri! Tas esi un neesi tu. Kas tas par savādnieku, kas tevi pavada, ģērbies, tāpat kā tu, tik smieklīgās drānās? — pēc īsa klusuma brīža vaicāja ēģiptietis, pastiepis abas rokas pretī jaunajam cilvēkam.
Ričards bya tik satraukts, ka nespēja parunāt, turklāt viņš saprata vienīgi draudzīgo žestu, nevis Amen- hotepa teiktos vārdus. Bērs bya kaut ko sapratis, jo, pagājis uz priekšu, sāka izskaidroties drausmīgā valodā, kuru pats uzskatīja par vistīrāko ēģiptiešu valodu.
Amenhoteps, nenolaizdams acis no Ričarda, izklaidīgi klausījās Bēra pļāpāšanā. Pēkšņi viņš nodrebēja un, satvēris Ričarda roku, iesaucās — šoreiz latīņu valodā:
— Rameri! Tu esi paguvis no jauna iemiesoties un esi ieradies pie manis saskaņā ar mūsu vienošanos! Cik nemanāmi aizrit laiks, šeit strādājot!
— Paldies Dievam! Beidzot es dzirdu cilvēcisku valodu! Tagad mēs varēsim saprasties, — viņu pārtrauca Bērs, priecīgi berzēdams rokas. — Atļaujiet man piebilst, godājamais Amenhotep, ka ir pagājuši aptuveni divi tūkstoši gadu kopš tā laika, kad sūtījāt Rameri laipno uzaicinājumu jūs šeit apmeklēt.
— Jā, — pievienojās Ričards. — Tā ir dīvaina sagadīšanās, ka mūsu rokās nonāca sfinksas cokolā paslēptais plāns. Es un mans draugs ieradāmies šeit, lai pētītu drupas, un atrodam dzīvus cilvēkus, kuriem laiks acīmredzot neeksistē. Esmu aizmirsis savu pagātni un zinu tikai atsevišķus tās fragmentus. Saki man, vai tas ir iespējams, ka tu būtu Amenhoteps? Ja tā, tad kā tu vēl aizvien esi jauns un spēkpilns? Kā varēja notikt, ka gadsimti aizplūda, bet tu tos neievēroji? Kāpēc laiks tevi neiznīcina vai vismaz neliek novecot?
Amenhotepa lūpās parādījās noslēpumains smaids.
r
— Kas skaita laiku, tas skaita savas dzīves atlikušās stundas! Tikai sliņķis mūžīgi gaida no nākotnes kaut ko labāku par to, kas viņam jau ir, un tādēļ pienācīgi nenovērtē tagadni un ir neapmierināts ar pagātni. Cilvēka domāšanas nepastāvība, nepiepildītās cerības, neapmierinātās vēlmes un viņa paša radītās veltīgās ciešanas ir tie vampīri, kas sagrauž un aprij viņa miesisko apvalku. Tas, kurš atbrīvo savu dzīvi no šiem graujošajiem stimuliem, pretī saņem iespēju smelt no izplatījuma vielas, kas spējīgas uzturēt un atjaunot ķermeni veidojošo matēriju, un līdz ar to var ilgstoši saglabāt savas dvēseles miesisko apvalku. Mums vēl būs gana laika parunāties par šīm svarīgajām matērijām. Bet tagad — laipni lūdzu savā mītnē! Rameri, mana draudzība pieder tev, lai kādu vārdu nestu tev lemtais cilvēciskais veidols. Es mīlu tavu
mūžīgo «es»! Tas skatās manī ar tavām acīm, un es to visur atpazīs tu. Kas attiecas uz tavu draugu, kuru esi atvedis sev līdzi, tad ceru, ka viņš kļūs arī par manējo.
Amenhoteps apskāva Ričardu, paspieda roku Bēram un aicināja abus apsēsties. Vīrs, kas bija atvedis negaidītos apmeklētājus, neuzkrītoši aizgāja.
Amenhoteps sāka iztaujāt, kā viņu rokās nokļuvis piramīdas plāna noslēpums, taču viesi bija kļuvuši izklaidīgi un norūpējušies.
Patiesi, Ričardu nospieda viss notikušais, un viņa smadzenes atteicās darboties, savukārt Bērs vai mira no izsalkuma. Pateicoties savam dzīvespriecīgajam un bezrūpīgajam raksturam, zinātnieks šo neparasto piedzīvojumu uztvēra visai mierīgi, un līdz ar mieru atgriezās arī apetīte.
Amenhoteps, gluži kā nolasījis arheologa domas, piecēlās un sacīja:
— Vai nevēlaties iestiprināties, mans cienījamais draugs? Jūs abi katrā ziņā esat izsalkuši.
Viņš laipni aizveda savus viesus uz citu istabu, kuru ar šo telpu savienoja garš un šaurs koridors. Šo telpu darīja gaišu tā pati dīvainā gaisma, t^jā atradās galds, bet uz tā — divi grozi ar kūkām un augļiem, trauks ar vārītiem dārzeņiem, medus un divas krūkas: vienā bija piens, bet otrai bija pagarināts kakliņš, ko noslēdza zeltīts aizbāznis. Turpat stāvēja vairāki kausi.
Bērs apsēdās pie galda un ar neslēptu vilšanos palūkojās uz ēdieniem.
— Cienījamais Amenhotep, tas viss ir brīnišķīgs, taču nebūtisks tik ļoti izsalkušam cilvēkam kā es. Daudz piemērotāks būtu gabals labi izceptas gaļas,— viņš piebilda, pakasīdams aiz auss.
Amenhoteps pasmaidīja.
— Tādi rupji ēdieni nepiedien šeit valdošajai atmosfērai, tomēr turpmāk es pacentīšos labāk apmierināt jūsu gaumi. Tagad baudiet to, kas šeit ir, — viņš uzjautrināts atbildēja.
Bērs nopūties ķērās pie maltītes un stundas ceturksnī notiesāja visu, kas atradās uz galda, jo Ričards nekam nepieskārās — vienīgi iedzēra nedaudz piena un iztukšoja kausu vīna.
— Tagad dodieties pie miera! Šeit jūsu rīcībā ir divas gultas. Par pārējo parunāsim vēlāk, — aiziedams sacīja Amenhoteps.
Nelikdami lūgties, Ričards un Bērs atlaidās purpursārtajos spilvenos un vienā mirklī aizmiga.
Abi pamodās spirgti un spēka pilni.
— Tas tik bija miegs! Ja pirms trim dienām kāds man būtu teicis, ka es tik brīnišķīgi gulēšu lielās piramīdas dzīlēs Heopsa laika gultā, es viņam iespļautu acīs, — sacīja profesors, tīksmīgi izstaipīdamies.
— Jā, var droši teikt, ka mūsu piedzīvojums ir pavisam īpašs. Mēs esam vienīgie cilvēki, kas var palielīties, ka ir runājuši ar vīru, kurš nodzīvojis jau aptuveni trīs tīīkstošus gadu, — smiedamies atbildēja Ričards.
Pēkšņi viņš satraucās.
— Profesor, vai ievērojāt, ka mūsu apģērbs ir aiznests ifn tā vietā noliktas šīs audekla tunikas?
— Velns parāvis! Tiešām! Un, ja mēs nevēlamies pastaigāties Ādama kostīmā, tad vajadzēs atgriezties pie Amazisa laiku modes, — jautri atbildēja profesors, rausdamies ārā no gultas.
Ar komisku nopietnību viņš apvilka pītās sandales un uzģērba garo tuniku ar īsajām piedurknēm.
— Mazliet gaisīgi, toties ērti un viegli. Tā kā šeit nav dāmu, es šo tērpu neuzskatu par nepieklājīgu, — piezīmēja Bērs, pašapzinīgi sevi aplūkodams.
Ričards, kas tobrīd ģērbās, veltīdams tam visu savu uzmanību, pacēla galvu un smejoties atkrita uz krēsla. Profesora korpulentais stāvs šajā neparastajā un primitīvajā tērpā izskatījās vairāk nekā komisks.
Arī pats Bērs jautri smējās, tad, uzmetis skatienu draugam, iesaucās:
— Cik jūs lieliski izskatāties, Lejerbah! Tunika jums neparasti labi piestāv. Nekad iepriekš nebiju ievērojis, cik ļoti jūsu seja līdzinās ēģiptiešu tipam. Jūs esat kā figūra, kas nokāpusi no bareljefa!
Beidzot abi bija sakārtojušies un stāvēja neziņā, ko iesākt. No istabas iziet viņi neuzdrošinājās. Turklāt viņiem nebija ne mazākās nojausmas par laiku, jo uz galda gulošais pulkstenis bija apstājies, un viņi nevarēja atrast atslēgu, ar ko to uzvilkt. Vai viņi to bija pazaudējuši vai ari tā bija aiznesta prom — tas palika noslēpums.
Ilgi nebija jāprāto, jo ieradās Amenhoteps. Viņi aizsāka sarunu, tad divi punduri pasniedza brokastis. Šis ēdiens atšķīrās no iepriekšējā, jo viesi varēja nobaudīt lieliski pagatavotu zivi.
Bērs jutās kā septītajās debesīs un viens pats to notiesāja, jo Ričards, kaut ari bija atguvies, nejutās izsalcis un apmierinājās ar maizi un pienu.
Pēc brokastīm darbīgais un jautrais profesors palūdza Amenhotepu sniegt viņam kaut ko pamācošu, ko viņš pēcāk varētu izmantot savā grāmatā par seno ēģiptiešu dzīvi un kas noskaidrotu dažus arheologiem līdz šim neskaidrus jautājumus. īsos vārdos profesors raksturoja tagadējās zinātnes līmeni un mērķi, uz kuru viņš tiecas.
— Man šķiet, ka visderīgākais, ko varu jums piedāvāt, ir ēģiptiešu valodas apgūšana, jo jūsu vakardienas runa bija tik drausmīga, ka es neko nesapratu, — ironiski smaidīdams, atteica Amenhoteps. — Ticiet man un sāciet tieši ar to. Es jaii lūdzu savu draugu Meneftu parādīt jums visu, kas saglabājies no mūsu senajiem iesvaidīšanas tempļiem, un parunāties ar jums. Izmantojiet šo iespēju! Bet tagad ejam! Es jūs aizvedīšu pie viņa. Pagaidi mani šeit, Rameri! Man ar tevi jāaprunājas.
Amenhoteps drīz atgriezās un aizveda savu viesi uz istabu, kur iepriekšējā vakarā bya strādājis. Nosēdinājis Lejerbahu pie galda, viņš uzlika tam roku uz galvas un sacya:
— Skaties uz mani! Pirms sākam nopietnu sarunu, tev ir jāatceras pagātne un jāatjauno saikne starp tava jaunā ķermeņa astrālo saprātu un materiālajām smadzenēm.
Ričardam likās, ka no maga tumšajām acīm izšāvās spožs zibens un kā ugunīga strūkla izskrēja cauri viņa galvai, radīdams tik neciešamas sāpes, ka viņš iekliedzās un zaudēja samaņu.
Ričards neapjauta, cik ilgi bya atradies tādā stāvoklī. Kad viņš atguva samaņu, tad juta, ka galvā notiek kaut kas dīvains, zināmā mērā atgādinādams to sajūtu, kāda viņu pārņēma laikā, kad Valērijas rēgs rakstīja stāstu par viņu abu pagātni. Tāpat kā toreiz, viņa atmiņā atdzima dažādi tēli, taču bez toreizējā haotiskā trokšņa. Atmiņas uzšķīlās kā zibens, grupēdamās harmoniskā veselumā. Kad Ričards izslējās, viņa priekšā reāli bya atdzimusi Rameri dzīve un tās konkrētās detaļas bya tikpat skaidras un labi pazīstamas kā viņa tagadējās eksistences dažādi sīkumi.
— Nu, kā ir, Rameri? Vai atcerējies savu pagātni? Vai atminējies savu seno dzimto valodu? — smaidīdams vaicāja Amenhoteps.
— Jā, skolotāj, tu esi paveicis brīnumu, — atbildēja Ričards, abām rokām saķerdams galvu, jo pretēji savai gribai runāja senās Ēģiptes valodā.
— Jo labāk — parunāsimies! Sākumam pastāsti man par savu tagadējo dzīvi un apstākļiem, kas tevi šurp atveduši.
Ričards mirkli padomāja, jo, atgriežoties pagātnes atmiņām, tagadne it kā atkāpās otrā plānā. Viņš pastāstīja par savu dzīvi, pieminēja tikšanos ar Almerisu un dīvainos notikumus, kas bija viņu atveduši uz piramīdu.
— Almerisa — tā ir tā pati Nuita un Valērija, — uzmanīgi noklausījies, piebilda Amenhoteps.
— Jā, un Tea ir atkaliemiesojusies Erikso, — atbildēja Ričards.
Amenhoteps noliedzoši pakratīja galvu.
— Erikso ir šeit, manā tuvumā. Tā ir spītīga un nepakļāvīga dvēsele. Liktenīgā mīlestība uz tevi viņu aizrāva, un es viņu sodīju pēc nopelniem. Es mīlu Erikso, un tā ir mana vienīgā vājība, kuru pārvarēt man nepietiek vīrišķības. Tā kā Erikso mani satrauca un traucēja strādāt, es viņu iemidzināju, un viņa guļ pāris soļu attālumā no šejienes.
— Piedod man, skolotāj! Es neuzdrīkstos apšaubīt tavus vārdus, bet ļauj man norādīt uz dažiem apstākļiem, — samulsis un apjucis teica Ričards. — Almerisa, kas visu tik labi zināja, teica, ka Tea esot tā pati Erikso. Tagad, kad esmu atguvis atmiņu, varu droši apgalvot, ka Tfea ir viņas dzīvs portrets.
Tumšs sārtums ielija maga bronzas krāsas sejā, un viņa uzacis bargi savilkās.
— Iesim un tūlīt pārliecināsimies! — viņš aizsmacis skarbi noteica.
Pa šauru koridoru, kuru Ričards vēl nebija redzējis, abi iegāja pazemes zālē. Tās vidū Ričards pārsteigts ieraudzīja sfinksu, kuru pats kādreiz bija izkalis un kurai bija viņa sejas vaibsti.
Amenhoteps piestiprināja lāpu pie sienas un, uzlēcis uz cokola, iedarbināja atsperi, kas bija paslēpta lotosa ziedā.
Kad slēptuve atvērās, abi alkaini noliecās pār to. Viņu priekšā, pārklāts ar sudrabotu autu, gulēja sievietes ķermenis.
Amenhoteps norāva pārsegu, un no viņa krūtīm izlauzās nikns kliedziens. Erikso izskatījās pēc līķa, tomēr, par spīti nāves bālumam un melnajiem riņķiem ap acīm, viņa bija brīnišķīga. Maiga un caurspīdīga, ietīta garajos zeltainajos matos kā apmetnī, viņa gulēja kā dižena mākslinieka sapņa iemiesojums.
Amenhotepa acis gailēja dusmās. Viņš aptaustīja ķermeni un teica:
— Almerisai bya taisnība! Izmantodama to, ka saikne starp astrālo ķermeni un matēriju kļuvusi vājāka, šī spītīgā dvēsele ir uzdrošinājusies tik ļoti attālināties, ka spējusi iemiesoties jaunā ķermenī un tādējādi saraut lielāko daļu saišu, kas viņu še turēja. Vēl nedaudz piepūles, un viņa būtu atbrīvojusies pilnīgi. Bet es viņai nedošu tam laiku! Es piespiedīšu šo nodevēju atgriezties savā miesiskajā apvalkā, kas, par laimi, vēl nav bojāts, un iemācīšu klausīt savam pavēlniekam!
Ričards klusēja un nenovērsa skatienu no Erikso. Viņš apzinājās, ka pat šajā nāves izraisītajā nekustīgumā viņa ir tūkstoškārt daiļāka gan par Teu, gan Almerisu un ka jūtu reibums, ko šī sieviete vienmēr bija viņā izraisījusi, atkal sāk mosties.
— Skolotāj! — viņš šausmās iekliedzās. — Apstājies! Ļauj man aiziet, pirms Erikso atmostas. Esmu vāgš cilvēks, un kārdinājums ir jo lielāks tāpēc, ka viņa mīl mani. Viņa var mani piespiest aizmirst, ka pieder tev, un pateicības vietā par tavu viesmīlību es kļūtu par nodevēju.
— Nomierinies! — atbildēja Amenhoteps, uzlikdams roku viņam uz pleca. — Erikso ir tev bīstama vienīgi tad, ja tavā tuvumā nav tās, ar kuru tevi saista tīra un nesaraujama mīlestība. To otru, kuru sauc par Nuitu, Valēriju vai Almerisu, es atsaukšu atpakaļ no izplatījuma, kur lidinās ēnas, un atdzīvināšu. Tu būsi laimīgs viņas apskāvienos, un Erikso tēlam pār tevi nebūs nekādas varas. Tā ka nomierinies un uzticies man. Taču vispirms es vēlos atgriezt š^jā ķermenī grēcinieces dvēseli, grēcinieces, kura iedomājas, ka spēj no manis aizbēgt.
Galvu nolaidis, Ričards sekoja magam, kas viņu atstāja savā istabā, licis tur pagaidīt.
Ričards tūlīt pat aizmiga. Viņu pamodināja Amen- hotepa balss. Mags pavēlēja Ričardam, lai nāk viņam līdzi. Abi devās uz pazemes zāli, kur stāvēja sfinksa.
— Paņem ķermeni un seko man, — teica Amenhoteps. — Pats es to nevaru nest, jo tas jau ir sairšanas fluīda apņemts.
Uzmanīgi pacēlis Erikso trauslo ķermeni, Ričards to nesa, kā bija pavēlēts. Viņa rokas drebēja, kaut gan nasta bija ļoti viegla. Ja meitenes lokanie locekļi nebūtu tik auksti un pati — tik bāla, varētu likties, ka viņa ir aizmigusi.
Viņi gāja pa jaunu, Ričardam nepazīstamu ceļu, kur galerijas un koridori krustojās kā labirintā, līdz beidzot sasniedza apaļu istabu, ko apgaismoja pieci lieli un augsti gaismekļi, kuru bronzas traukos dega smaragdzaļa uguns.
Istabas vidū bya paaugstinājums, uz kiiru veda vairāki pakāpieni. Uz tā atradās melni drapēta zema gulta. Uz auduma, kas klāja pakāpienus, spilvenus un pašu gultu, bija izšūtas kaut kādas zīmes un hieroglifi. Ap gultu stāvēja septiņi trijkāji, kuros jau bija saliktas ogles, sausas zālītes un sveķaina koka pagales, kas bya apbērtas ar baltu pulveri.
— Noliec viņu gultā un novelc drānas! — aprauti pavēlēja Amenhoteps.
Ričards klusējot paklausīja. Šķita, ka viņam vairs nebija savas gribas. Tikai viena skumja doma: «Ko Amenhoteps ar meiteni darīs?» gailēja viņa izmocītajās smadzenēs. Ričards iekšēji trīcēja, kad norāva no meitenes ķermeņa pēdējos apģērba gabalus.
Pa to laiku Ainenhoteps novilka savu garo audekla tuniku, atstādams vienīgi audekla jostu, kas apņēma viņa gurnus.
— Nostājies tur! — teica mags, norādīdams Ričardam uz vienu no eļļas gaismekļiem, pret kuru tad arī jaunais vīrietis atslējās.
Amenhoteps atvēra palielu lādīti, kas stāvēja uz pakāpieniem, izņēma no tās zizli ar septiņiem mezgliem un aizbāza to aiz jostas, tad nelielu maisiņu ar sarkanu pulveri, ko iebēra visos septiņos trijkājos, un visbeidzot — kausu un nelielu pudelīti.
Mags ielēja kausā šķidrumu, kas atradās pudelītē, tūlīt pacēlās biezi tvaiki un bija dzirdama burbuļo- šana. Iztukšojis kausu, viņš paņēma krīta gabalu, ko bija noglabājis aiz jostas, un novilka ar to apli, kurā ietvēra guļasvietu, septiņus trijkājus un sevi pašu.
Ričards nenolaida no viņa acis un ar šausmām vēroja, kā mainās maga izskats. Viņa ķermenis kļuva sarkanīgs, zem ādas, šķiet, tecēja nevis asinis, bet gan uguns, no pirkstiem plūda gaismas stari, elpa līdzinājās ugunīgam mutulim. Viss ķermenis drebēja un raustajās kā drudzī, bet. ikvienas kustības rezultātā uzvirmoja tādi kā purpursārti viļņi, kas nāca no locekļiem un ekstremitātēm. Visbeidzot, uz visa, kam mags pieskārās, palika fosforiscējoši plankumi.
Satvēris zizli ar septiņiem mezgliem, Amenhoteps saberzēja to starp delnām. Zižļa galā parādījās liesma, un tajā pašā mirklī iedegās ari visi trijkāji, turklāt katrā gailēja citas krāsas liesma. Kopā tās veidoja septiņas varavīksnes krāsas.
Uguns mēles, celdamās augšup, veidoja savdabīgu velvi virs Erikso nekustīgā ķermeņa, apgaismojot to ar daudzkrāsainiem stariem, kuri gan brīžam savijās, taču nesaplūda vienā veselumā.
Tad Amenhoteps sāka rāmi dziedāt kādu dīvainu dziesmu, kas brīžiem skanēja varenāk, brīžiem pārgāja vieglos čukstos. Zizli viņš grieza sev virs galvas, bet ar otru roku, kā likās, rādīja kaut kur tālumā.
Sgģā brīdī viņš bija neparasti skaists ar savu fos- foriscējošo ķermeni, virs galvas degošo žilbinošo liesmu un nesatricināmas gribas izteiksmi, kas staroja viņa skatienā.
Pēkšņi pie Amenhotepa kājām parādījās viegli dūmi. Zeme drebēja, un spēcīgas, svelpjošas vēja brāzmas satricināja istabas sienas. Negaidīta vājuma pievārēts, Ričards pieķērās pie bronzas gaismekļa. Visā ķermenī ieplūda svina smagums. Viņš jutās kā paralizēts, tomēr apziņa ne uz mirkli neaptumšojās — viņš visu redzēja un dzirdēja ar tādu kā slimīgu jutīgumu.
Tad atskanēja spēcīgs grāviens, un Ričardam likās, ka istaba it kā atraujas no savas vietas un sāk griezties neaptveramā ātrumā. Šķita, ka tā ir pacēlusies gaisā un svelpjot drāžas cauri izplatījumam. Sienas un griesti izgaisa pelēcīgā dūmakā, ko caurauda zibens šautras. Uz šā fona vēl skaidrāk kļuva redzams zem uguns velves gulošais Erikso ķermenis un Amenhoteps, kas līdzinājās sakaitētas dzelzs statujai. Nespēdams izturēt žilbinošo gaismu, ko izstaroja šī aina, Ričards aizvēra acis.
Galvu reibinošais lidojums cauri izplatījumam vēl aizvien turpinājās, bet pēc kāda brīža kustība kļuva lēnāka, tad pavisam izbeidzās. Ričards atvēra acis.
Pārsteigts viņš vēroja ainu, kas pavērās acīm. Viena no pazemes istabas sienām bija pazudusi, un, it kā veidojot šīs telpas turpinājumu, tai bija pievienojusies cita, Vato stilā grezni iekārtota istaba. Pie griestiem karojās lampa ar sārtu abažūru, lejot maigu gaismu uz mēbelēm, tualetes galdiņu, kas bija drapēts ar mežģīnēm, un spoguli sudraba rāmī, grāfa ģerboni un gultu ar izšūtajiem spilveniem, kurā gulēja jauna meitene, ieslīgusi smagā un nemierīgā miegā.
. Ričarda sirds it kā apstājās. Viņš acumirklī pazina šo istabu — tā bija Teas guļamistaba, bet tur, aiz pusatvērtajām durvīm, atradās viņas darba kabinets. Pati Tea locījās un stenēja savos zīda palagos. Dažus soļus no viņas atradās drūmais melnais paaugstinājums, uz kura gulēja Erikso nekustīgais ķermenis.
Ričards instinktīvi apzinājās, ka jānotiek kaut kam šausmīgam, ka Teai draud nāves briesmas. Bailes, žēlums un mīlestība uzvirmoja viņa dvēselē. Viņam gribējās kliegt, mesties pie Teas un glābt viņu, taču visi pūliņi bya veltīgi. Ričards nespēja izdarīt nevienu kustību, no viņa aizžņaugtā kakla neizlauzās neviena skaņa. Ričardam šķita, ka paša nespēks viņu nosmacēs. Viņš redzēja, kā Amenhoteps ieiet Teas istabā, atmet nost segu, paceļ jauno meiteni un nes uz paaugstinājumu. Ar vienu roku turēdams Teu, ar otru viņš norāva tai batista naktskreklu. Tad, izvilcis no jostas dunci, kura asmens, likās, darināts no liesmas, kas vijās un dzirksteļoja, viņš iedūra to Teas krūtīs līdz pašam spalam. Izvilcis dūmojošo nazi, viņš to ietrieca Erikso ķermenī.
Tfea nekustīgi gulēja maga rokās. No brūces viņas krūtīs plūda kaut kāds dīvaini dūmojošs, asinīm līdzīgs sarkans šķidrums. Amenhoteps pacēla savu upuri tā, lai šī dzīvinošā straume kristu uz Erikso ķermeni, kas drīz vien kļuva maigi sārts, turpretī Teas ķermenis sāka līdzināties līķim. Kad šī straume izsīka, Amenhoteps plakaniski piespieda nazi pie brūces, un āda mirklī kļuva pilnīgi vesela. Iznīcinājis dūriena pēdas arī uz Erikso ķermeņa, mags iemeta Tfeas ķermeni gultā. Tajā pašā mirklī melna caurspīdīga siena nošķīra abas istabas.
Amenhoteps pacēla zizli un atsāka dziedāt, bet istaba sakustējās. Kā caur miglu Ričards redzēja Kron- burgas pils torņus un dārzus, pēc tam viss izgaisa. Viņi ar svelpjošu skaņu brāzās izplatījumā, līdz atkal sajuta grūdienu. Galvu reibinošā kustība tūlīt pat norima, un viss ieguva savu iepriekšējo izskatu.
Tajā pašā mirklī Erikso necilvēciski iekliedzās. Tad viņa piecēlās sēdus un piespieda abas rokas pie sirds. Kādu brīdi nekustīgi sēdējusi, kā slāpdama, ar plaši ieplestām acīm, viņa pēkšņi ieraudzīja Amenhotepu.
Pazinusi magu, Erikso ar smagu vaidu atkrita atpakaļ.
Amenhoteps stāvēja un vērās viņa nicinājuma pilnām acīm. Tajās staroja lepna savas varenības apziņa. Viņš valdya pār dabas spēkiem un vadīja tos pēc savas vēlēšanās. Kurš gan drīkstēja pretoties viņa gribai?
Tad mags nesteidzīgi uzvilka savu garo tuniku, savāca un ieslēdza lādē mantas. Piegājis pie Erikso, kas vēl aizvien sēdēja, aizklājusi seju ar rokām, viņš mierīgi un ar vieglu ironiju teica:
— Nodevēja! Tu iedomājies, ka vari mani ignorēt. Tā vietā, lai šeit gaidītu, kamēr es pabeidzu svarīgu darbu, tu ieguvi jaunu ķermeni, cerēdama no manis aizslīdēt un sasniegt mērķi, uz kuru tu neatlaidīgi tiecies, un proti: iegūt cilvēku, kuru tu mīli, bet kurš tevi nemīl. Tu aizmirsi vienu — to, ka tu esi «mana lieta», kurai neviens nekad nepieskarsies bez manas atļaujas. Kā redzi, tavai dvēselei nācās atstāt nolaupīto ķermeni un atgriezties šajā. Tagad es tevi piesaistīšu ar daudz varenākām saitēm. Pagaidām dzīvo man piederošajā piramīdā. Tev es šeit radīšu pili un visas zemes dzīves baudas. Taču sargies vēlreiz mani piekrāpt! Tas tev dārgi maksās.
Erikso pacēla galvu un klausījās, vērdamās viņā naidpilnām acīm.
— Nolādētais! — aiz satraukuma drebošā balsī viņa iekliedzās, strauji pielēkdama kājās. — Mācītais laupītājs! Tu esi sagrābis savā varā cilvēku, lai viņu mocītu, padaritu par savu lietu, atņemtu viņam visas likumīgās tiesības. Es tevi ienīstu un nicinu! Lai kādas važas tu izdomātu manis piesaistīšanai, es tevi ienīstu, es aizbēgšu un izdarīšu visu iespējamo, lai atbrīvotos no tavas tirānijas! Ja pastāv debesu taisnā tiesa, tad drīz tā darīs galu taviem noziegumiem.
Šajā mirklī viņa ieraudzīja Ričardu, kas vēl aizvien stāvēja kā piedzēries, atspiedies pret bronzas gaismekli, un ar izbrīna un prieka saucienu metās viņam ap kaklu.
— Ričard, glāb mani!… Paglāb mani no viņa! — izmisīgi kliedza Erikso.
Amenhoteps zobgalīgi pārtrauca viņu:
— Tu veltīgi ceri, ka viņš glābs tevi. Viņš vienmēr ir devis priekšroku Nuitai. Tagad viņš to ir atradis, iemīlējis un, kamēr tu viņu gaidīji kā savu līgavaini, apprecējis tavu sāncensi.
Erikso nobālēja un atkāpās.
— Vai šis briesmonis runā patiesību? — viņa jautāja.
Ričards nokāra galvu. Šajā brīdī Erikso viņam
šķita daiļākā un iekārojamākā sieviete pasaulē. Pat atmiņas par Almerisu bālēja un gaisa šīs jaunās sievietes valdzinājuma priekšā.
Amenhoteps pieliecās pie Erikso un iečukstēja viņai ausī dažus vārdus, kurus Ričards nevarēja saklausīt. Meitene nobālēja un, drebēdama šausmās, paskatījās uz viņu. Tad, ātri pagriezusies, izskrēja no istabas.
— Iegaumē, Rameri, ka Erikso pieder tavam skolotājam un labvēlim! — turpināja mags, smagi uzlikdams roku viņam uz pleca. — Lai uzturētu tevī nelokāmību, es turēšu doto vārdu un palīdzēšu tev atgūt to, ar kuru tevi saista maģiskās laulības saites. Tava Almerisa atdzims. Šobrīd tev ļoti nepieciešama atpūta, jo tas, ko tu redzēji, ir pārāk spēcīgi iedarbojies uz taviem nerviem.
— Jā, tiesa, — atbildēja Ričards, slaucīdams no pieres sviedrus. — Šobrīd es patiesi nezinu, kas ar mani noticis: vai esmu zaudējis prātu, vai sapņoju, vai arī viss redzētais ir neticami brīnumi.
Amenhoteps pasmaidīja.
— Tu neesi nedz zaudējis prātu, nedz sapņo. Tas, ko tu redzēji, ir nevis brīnumi, bet gan dabas spēku izpausme, pareizāk sakot, prasme tos vadīt, ko neprot darīt tajā tumsonīgajā materiālajā pasaulē, no kuras tu esi atnācis.
Ričards bija galīgi zaudējis jebkādu laika izjūtu. Pēc neparastajiem notikumiem, kurus bija piedzīvojis, viņš cieši aizmiga, un pats vēlāk nevarēja pateikt, cik ilgi bija gulējis. Viņa pulkstenis bija apstājies, un ŠЈyā dīvainajā un nemainīgajā apgaismojumā nebija ne dienu, ne nakšu. Profesoru viņš vairs neredzēja, bet atstāt ierādīto istabu neiedrošinājās, tāpēc aizvadīja laiku kaut kādā apātijā. Punduris, kas viņu apkalpoja, pasniedza pusdienas, kas allaž sastāvēja no augļiem, kūkas, piena un medus.
Taču Ričards nejuta izsalkumu. Viņu grauza skumjas un nemiers. Galvā drūzmējās Teas, Erikso un Almerisas tēli. Pirmā, ja vien viņš to nebija nosapņojis, bija mirusi, un viņš pats bija šīs slepkavības aculiecinieks. Kas notiks ar otro? Kādas jaimas važas izgudros mags, lai piesaistītu sev upuri? Visbeidzot — vai atdzims Almerisa, kā mags bija apsolījis? Tas likās pilnīgi neiespējami, bet vai tad Amenhotepa varenībai ir kādas robežas?
Iegrimis domās, Ričards bija aizsedzis seju ar rokām un nepamanīja, ka ienācis Amenhoteps. Pēdējais uzlūkoja viņu ar savu domīgo skatienu, tad, uzlicis roku Ričardam uz pleca, smaidīdams teica:
— Jā, manai varenībai ir robežas. Tā beidzas tur, kur beidzas manas zināšanas par likumiem, kas pārvalda dabas spēkus un vielas, no kurām veidots Visums. Zināšanas, kas tev šķiet bezgalīgas, īstenībā ir ļoti ierobežotas, un es esmu tāds pats šo likumu vergs kā tu, kaut arī man to darbība ir daļēji zināma, savukārt tev tie vispār ir sveši. Bet tagad iesim! Es turēšu doto solījumu un palīdzēšu tev atgūt mīļoto sievieti.
Ričards pārsteigts ievēroja, ka viņi atkal iet pa viņam nepazīstamu pazemes daļu. Viņš ieraudzīja milzīgu zāli, kas bija piepildīta ar dārgiem kulta priekšmetiem. Šeit bija gan brīnišķīgi zelta kalumi, gan visdažādāko formu vāzes, mistiski simboli un nekad neredzētas formas lādītes, gan arī paklāju un dažādu audumu saiņi un papirusa tīstokļi. Tas viss simetriskās rindās bija izkārtots plauktos.
— Šeit jums ir īsts muzejs! — secināja Ričards.
— Jā, jūsu laika zinātniekiem būtu interesanti apskatīt šo kolekciju. Šajā nepieejamajā slēptuvē novietoti paši vērtīgākie Ēģiptes dārgumi, taču diez vai ziņkārīgajiem tik drīz izdosies šeit iekļūt, — atbildēja Amenhoteps, vedinot tālāk savu ceļabiedru, kurā bija pamodies arheologs un kurš neziņā bya apstājies.
Beidzot viņi nokļuva apaļā un pavisam tumšā zālē. Kad Amenhoteps iededza lāpu, Ričards ieraudzēja, ka telpas vidū uz augsta cokola stāv liela pārklāta statuja.
Amenhoteps nospieda atsperi, un cokolā tūlīt atvērās šauras durvis, atsegdamas acīm lejupejošas kāpnes. Beidzot mags apstājās pie bronzas durvīm im nodzēsa lāpu. Brīdi viņi atradās pilnīgā tumsā, tad durvis bez trokšņa atvērās, un pārsteigtais Ričards ieraudzīja grotu ar mirdzošām sienām. Visapkārt valdīja tāda pati nenosakāmas izcelsmes gaisma kā visur citur, vienīgi šeit tā bija spēcīgāka un ar spilgtāku zilganu nokrāsu. Gaisā viļņojās kaut kādi tvaiki, kas neļāva skaidri saskatīt attālākos priekšmetus un spriest par grotas apjomu.
Amenhoteps izvilka aiz jostas aizbāzto zizli ar septiņiem mezgliem tin ātri un enerģiski uzvilka ar to gaisā krustu. Gaisu pāršķēla zibens, un no zemes sāka plūst biezi dūmi, kas visu aizsedza. Kad tie daļēji izklīda, Ričards ieraudzēja, ka stāv pie tāda kā liela apaļa loga, pa kuru bija redzama mēness gaismā slīgstoša kapsēta — tā, kurā bija apglabāta Almerisa. Viņš redzēja balto marmora krustu, kura pakājē, piespiedis galvu pie apbedīšanas urnas, ceļos bija noslī- dzis raudošs marmora ģēnijs, redzēja ziedus, kas auga pie monumenta. Naksnīgajā vējā klusu šalca koki. Zem tiem atradās soliņš, uz kura viņš bija pavadījis tik daudzas stundas, sapņodams par aizgājēju.
Un tas viss bija tik tuvu, ka šķita — atliek vienīgi izlēkt pa šo dīvaino logu, lai nokļūtu iekšpus aizslēgtā režģu žoga. Pēkšņi Ričards nodrebēja. Mazajā, smiltīm nobērtajā lauktimiņā pieminekļa priekšā parādījās Amenhoteps. Viņa baltās drānas vietām klāja fosforis- cējoši plankumi, ap galvu mirdzēja plats gaismas aplis, un bya skaidri dzirdams, kā viņš kādā nezināmā valodā izrunāja maģiskas formulas.
Mags turpināja kratīt savu zizli, un šķita, ka viņš zīmē ar to debesīs kabalistiskas zīmes, kas ugunīgā veidolā parādījās virs kapa, metot sarkanu atblāzmu uz baltā marmora.
Pēkšņi spoža zibens šautra pāršķēla tumšās debesis. Kapa pieminekli apspīdēja tāda kā ugunsgrēka atblāzma, tad tas ar sprādzienam līdzīgu troksni sašķēlās. No izveidojušās spraugas pacēlās balts, lodei līdzīgs mākonis, kas griezdamies sāka pārvietoties loga virzienā. Kaps un tā apkārtne izgaisa.
Pēc mirkļa grota atguva savu iepriekšējo izskatu. Taču līdzās Amenhotepam virpuļoja baltais mākonis, kurā sāka iezīmēties Almerisas augums. Viņai mugurā bija kaut kas gaišs, mati brīvi viļņojās. Viņa dusmīgi uzhikoja magu, kas, pacēlis roku, šķiet, caururba vīziju ar savu skatienu.
— Nāc šurp, Nuita, Valērija, Almerisa, un ieņem savu vietu līdzās cilvēkam, kuru tu mīli un kurš mīl tevi. Es apveltīšu tevi ar miesu, ar dzīvīgo siltumu un spēju just ar visām tavas būtnes šūnām. Baudi dzīves un mīlestības prieku!
Amenhotepam runājot, Almerisa aizvien vairāk materializējās. Viņas vaigi un lūpas ieguva sārtumu, bet acīs atgriezās kādreizējais mirdzums. Atskanēja viņas maigā un apslāpētā balss, kas tobrīd drebēja dusmās:
— Kā tu iedrošinies izsaukt mani ar tādu spēku, ka izraisi nekārtību manā astrālajā būtnē? Tas, ko tu vēlies man dot, ir ilgu objekts vienīgi tiem, kuri vēl alkst dzīvot. Es jau esmu uzvarējusi nāvi! Esmu jau izgājusi caur drūmajām neziņas durvīm, kas mani biedēja tad, kad vēl ar visu dvēseli alku dzīvot kopā ar savu vīru. Tagad ir par vēlu! Nāve ir sarāvusi miesisko saikni, kas mūs saturēja kopā. Esmu izbaudījusi atbrīvošanās prieku, nometusi matērijas čaulu un iepazinusi tos diženos likumus, kuri ar ciešanām un nāvi virza mūs uz pilnveidošanās ceļu. Es nevēlos, lai tu man atņem to, ko esmu jau ieguvusi!
— Almerisa! Almerisa! — sauca Ričards, izstiepdams viņai pretī rokas. — Vai esi pārstājusi mani mīlēt, ka atsakies no dievišķās veltes — dzīvības?
— Nē, nē, es mīlu tevi vairāk nekā jelkad agrāk! Bet tieši tādēļ, ka manas acis ir kļuvušas redzīgākas, es atsakos no šā nodevīgā zinātnes kalpa baismīgās veltes. Viņš gaismas spēkus izmanto tumsas lietām un vardarbībai pār garu. Nekrīti izmisumā! Es tev visu paskaidrošu.
Turpinādama rimāt, Almerisa tuvojās, it kā viņu neatturami pievilktu mīļotā cilvēka lūdzošais skatiens. Pēkšņi Amenhoteps zibens ātrumā apvilka ap viņu ugunīgu apli. No zemes izšāvās liesma. Sarkanīgu tvaiku vilnis ieskāva Almerisas gaišo stāvu un it kā piepildīja to ar asinīm. Purpursārtie tvaiki iesūcās viņas sudrabotā tērpa krokās, bet ķermenis kļuva sārts un dzīvīgs. Viņas acis bija aizvērtas.
— Ko tu ar viņu izdarīji? — iekliedzās Ričards, gandrīz aizmirsis, ka Almerisa ir mirusi un viņa priekšā ir tikai tās rēgs.
— Viņa uzņem dzīvības strāvas, kas materializēs viņas astrālo ķermeni. Viņa būs gars un sieviete, un viņai nebūs bīstama nedz nāve, nedz vecums, — smaidot atbildēja Amenhoteps.
Almerisai apkārt apvilktais aplis sāka dzist, tad mags piegāja pie sievietes, pacēla viņu un noguldīja gultā.
Tikai tagad Ričards pamanīja grotā gultu un dažus krēslus. Pie sienas stāvēja septiņi caurspīdīgi skapji, kas bija darināti no kristālam līdzīgas vielas. Katrā no tiem bija dažādas krāsas krūkas: smaragdzaļas, rubīnsarkanas, salirzilas, zeltītas, un no tām visām plūda daudzkrāsaina fosforiscēta gaisma. Plauktos rindojās dažādi kausi un trauki.
Amenhoteps paņēma vienu no kausiem un piepildīja to ar kādu vielu, kas tūlīt pat uzliesmoja un kādu brīdi dega ar žilbinoši spožu liesmu, kas pēc tam apdzisa, izplatīdama patīkama un dzīvinoša aromāta dūmus.
Nolicis kausu uz galda līdzās gultai, mags atkāpās atpakaļ. Šajā brīdī Almerisa atvēra acis un izslējās. Tagad viņa bija pilnībā atguvusi dzīvas sievietes izskatu.
— Nelietis! — viņa teica aiz dusmām drebošā balsī. — Tu izmanto savas zināšanas noziedzīgiem eksperimentiem. Tu vēlies mani pazemot, tāpat kā tevi pašu pazemo tava netīrā kaislība pret Erikso. Bet es nedzeršu tavu brūvējumu.
Almerisa ar asu kustību apgāza dūmojošo kausu — tā saturs izlija uz grīdas un iztvaikoja.
— Esmu stipra! Es visiem spēkiem pretošos asiņu kārdinājumam, ar kurām tu esi piepildījis manas dzīslas, un neaptraipīšu savu liliju vainagu.
Redzot nokritušo kausu, maga sejā uz mirkli parādījās naidpilna izteiksme.
Almerisa pagriezās pret Ričardu, kura acīs atspoguļojās dziļš satraukums, un teica:
— Neskumsti, mīļotais! Saproti, ka es tev nevaru būt nekas cits kā vien dārgas atmiņas.
Kamēr viņa runāja, Amenhoteps izņēma no nišas trijkāji ar oglēm. Viens pavēlošs žests — un ogles uzliesmoja. Paņēmis vienu no krūkām, viņš daļu tās satura izlēja uz oglēm, kur tūlīt uzšāvās zila liesma, bet otru daļu uzšļakstya Almerisai. Viņa izmisīgi iekliedzās, ātri sāka bālēt, kust un beidzot pārvērtās spožā zeltītā uguntiņā.
— Spītīgā! Spīguļo šeit kā malduguns, kamēr liesmu, kas tevi klāj, nebūs aprijusi mīlestības uguns un kamēr tu nebūsi iegremdējusies šajā kausā un nekļūsi par sievieti garu, par kādu es tevi izveidoju!
Viņam atbildēja vāja, tikko sadzirdama balss:
— Es lūgšos un par spīti savai nezināšanai būšu varenāka nekā tu, savu zinību apbruņots, jo tā dievišķā uguns, kas ir manī, pakļaujas daudz augstākiem un varenākiem likumiem.
Ričards mēmās šausmās uzlūkoja magu, bet tas, šķiet, neko neievēroja.
— Iesim! — viņš teica. — Tfev ir laiks atgriezties savā istabā, bet man jāstrādā. Atceries: no manis jābaidās vienīgi tiem, kuri nodod manu uzticību. Ikvienu es sodu un apbalvoju atbilstoši tam, ko viņš ir pelnījis.
Ričards neko neatbildēja. Ap sirdi viņam bya smagi, un kakls likās kā aizžņaugts. Pēc brīža Ričards jau bya savā istabā un sev par lielu pārsteigumu sastapa tur profesoru.
— Bēr, beidzot jūs esat uzradies! Kur jūs bijāt visu šo laiku? — jautāja barons, paspiezdams roku savam draugam.
— Kur gan citur kā šajā nolādētajā peļu slazdā! Kas attiecas uz laiku, tad tikai velns zina, cik tā ir pagājis, kopš mēs atrodamies šeit, — atbildēja profesors, acīmredzami būdams ne visai labā omā.
— Arī es atzīstu, ka daudz prātīgāk būtu bijis palikt Aleksandrijā nekā iesaistīties tik neticamā piedzīvojumā, — nopūtās Ričards. — Bet, kas izdarīts — izdarīts, tur nekas vairs nav labojams. Labāk pastāstiet, kur jūs bijāt un ko redzējāt! Es šodien gāju cauri muzejam, kas liktu arheologiem palēkties, ja vien viņiem rastos iespēja to skatīt.
— Arī es esmu redzējis daudz interesantu lietu, nedrīkstēdams tās izbaudīt, jo šeit valda saprātīgas ekonomijas princips: parādīt brīnišķīgu cepeti, ļaut to paostīt, bet neļaut ēst.
— Kurš bija tas, kas lika jums ciest tādas Tantala mokas? — smiedamies jautāja Lejerbahs.
— Jūsu dārgais Amenhoteps un viņa draugs, ar kuru viņš mani iepazīstināja, lai tas man iemācītu senēģiptiešu valodu. Taču es nevarēju sadraudzēties ar šo kungu! Viņa acīs bya redzams tik nekaunīgs izsmiekls, ka … ka… man niezēja rokas un es lūdzu Amenhotepu, lai viņš iedod palasīt kaut ko noderīgu manai nākamajai grāmatai. Viņš piekrita, tomēr pirms tam pajautāja, vai esmu pietiekami labi apguvis hieroglifus, lai iedziļinātos tik senos dokumentos. Atbildēju, ka vairāk nekā trīsdesmit gadus pētu hieroglifus un uzskatu sevi par spējīgu atšifrēt jebkuru uzrakstu. — «Tādā gadījumā ņemiet! Jūs šeit atradīsit Ēģiptes vēsturi kopš pašiem tās pirmsākumiem, kā arī ziņas par Indijā notikušo revolūciju, kas izraisīja emigrāciju.» Es viņam pateicos un ķēros pie darba. Jūs, Lejerbah, sapratīsit manu vēlēšanos uzzināt jaunus faktus par cilvēces pastāvēšanas sākumposmu, bet kāda bija mana vilšanās un dusmas, kad ieraudzīju, ka neesmu spējīgs saprast ne vārda, — pabeidza profesors, nikni atkrizdams gultā.
Ričards dziļi ievilka elpu. Viņš saprata drauga sarūgtinājumu. Arī pats jutās kā izsists no sliedēm šajā dīvainajā un anormālājā pasaulē.
Atkal aizritēja kāds laiks, kura garumu Ričards nespēja noteikt, tomēr domāja, ka pagājušas vairākas dienas. Profesors pazuda. Erikso viņš neredzēja, tāpat ari Almerisu. Baronu pārņēma dziļas skumjas, tāpēc viņš bija ļoti apmierināts, kad sudrabainais un trīcošais zvans pavēstīja, ka viņu gaida Amenhoteps. Mags izskatījās cienīgs, koncentrējies un tērpies greznāk nekā parasti. Viņa krūtis rotāja dārgakmeņi, bet uz pieres zelta trijstūra vidū mirguļoja briljanta acs.
— Es tevi pasaucu, lai tu būtu liecinieks manām laulībām ar Erikso, — paziņoja Amenhoteps.
Ievērojis, ka Ričards nodreb un izbrīnīts lūkojas viņā, mags piebilda:
— Es vēlos atpūsties no sava gadsimtu ilgā darba un gribu iegūt dēlu, kas būtu manis cienīgs skolnieks un manu zināšanu mantinieks.
Negaidīdams atbildi, Amenhoteps izgāja. Nolaidis galvu, Ričards viņam sekoja. Viņš tagad baidījās no maga, un viņa sirds dziļumos brieda asa nepatika pret to.
Istaba, kurā viņi ienāca, bija pilnīgi tukša, izņemot tās vidū stāvošo trijkāji. Uz sienām bija uzzīmētas kabalistiskās zīmes.
Gandrīz tajā pašā brīdī pa pretējām durvīm ienāca Erikso pundurītes pavadībā. Viņa bija tērpusies garā tunikā ar sudrabaina auduma plīvuru. Jaunās meitenes kaklu, jostu un rokas rotāja neaprakstāmas vērtības dārglietas. Zeltītajos matos dusēja vainags no baltiem ziediem ar fosforiscējošu auglenīcu.
Nekad vēl Erikso daiļums nebija izcēlies tik spoži, tomēr viņas klasiskajos sejas pantos bija it kā sastingusi izmisuma izteiksme. Viņas acis bija nolaistas.
Ričarda sirds iepukstējās straujāk. Viņš atkal sajuta to valdzinājumu, kādu izstaroja Tea, liekot aizmirst Almerisu un radot mežonīgu greizsirdību uz Amenho- tepu.
Pat nepaskatījies uz viņu, Amenhoteps satvēra Erikso aiz rokas un pieveda pie trijkāja. Tad viņš virs šā kvēpināmā trauka savienoja savu un Erikso roku, un tūlīt no trijkāja uzšāvās liesma. Erikso iekliedzās un atlēca atpakaļ. Uz viņas pirksta bija parādījies gredzens ar neparasti mirdzošu purpurkrāsas akmeni.
— Es savienoju tevi ar sevi caur izplatījuma uguni.
Sargies pārkāpt likumu, kas vada šo briesmīgo stihiju, jo citādi tu saņemsi bargu sodu! Kas attiecas uz tevi, — Amenhoteps pagriezās pret Ričardu, — tad, lai pārvarētu nešķīsto vēlmi, kādu tev iedvesusi tava skolotāja labestība, ej pie Almerisas, ar kuru esi saistīts maģiskajām laulības saitēm. Ja tev izdosies pierunāt viņu, lai atgriežas pie tevis, jūs iziesit no šejienes bagāti un neatkarīgi, lai ilgus gadus baudītu harmonisku mīlestību. Ej, izmanto savu varu un neiedrošinies man rādīties acīs, kamēr tavs mēģinājums nebūs vainagojies ar panākumiem.
Ričards nodrebēja zem maga pavēlošā skatiena un kā automāts devās uz istabu, kur atradās aizklātā statuja. Tur viņš kādu brīdi šaubījās, tad tikpat mehāniski nospieda atsperi, kas atvēra durvis, un kāpa lejā pa kāpnēm.
Pazeme bija apgaismota, bet Ričards to pat nemanīja. Kā automāts viņš piegāja pie gultas, bezspēcīgi atkrita tajā, lai tūlīt pat ieslīgtu nāvei līdzīgā miegā.
Pamodies viņš pārbijās, kad ieraudzīja, kur atrodas. Ričards neatcerējās, kā šeit nokļuvis, bet viņa smadzenēs notika kaut kas slimīgs. Ar smagu nopūtu Ričards atkrita gultā im abām rokām saspieda galvu, mēģinādams sakārtot savas domas. Viņš katrā ziņā nebija sajucis prātā un nesapņoja, tomēr viss apkārt notiekošais līdzinājās dīvainiem murgiem. Jā, šī bija tā pati grota, kur mags izsauca Almerisu un pēc tam pārvērta liesmā. Lūk, skapji ar daudzkrāsainajām krūkām, kas piepildītas ar nezināmiem šķidrumiem. Tur ir kvēpināmais trauks ar kausu, kurā Almerisai vajadzēja iegremdēties, lai kļūtu redzama un taustāma. Ričards piecēlās, piegāja pie trijkāja un apskatīja neparasto šķidrumu, tad atkal apsēdās uz gultas. Viņš bija skumjš; viņš mira aiz slāpēm, bet baidījās jel kam pieskarties. Ričards bija iegrimis savās domās, kad pēkšņi uz galda sev līdzās ieraudzīja vīna kausu un nolēma iedzert pāris malciņus: vīns bija lielisks, tādu viņš jau bija dzēris pie Amenhotepa, un Ričards ar baudu iztukšoja pusi kausa. Pēkšņi viņš satrūkās: grotas dziļumā parādījās zilganzeltaina uguntiņa, kas tuvojās viņam un beidzot apstājās uz kausa malas.
Ričards to ziņkāri vēroja, līdz pašā vidii saskatīja divus tumšus punktiņus, kas dīvainā kārtā līdzinājās cilvēka acīm.
— Almerisa, vai tā esi tu? — skumīgi nomurmināja Ričards.
Uguntiņa ietrīcējās, un tad vēja vēsmai līdzīga balss atbildēja:
— Jā, tā esmu es! Es ļoti ciešu.
— Kāpēc labprātīgi ciest? Tu vari kļūt par sievieti un būt laimīga.
— Es nevaru kļūt par sievieti, jo esmu tikai gars, kas tevi mīl — mīl patiesi, nemateriāli. Tas, ko «viņš» vēlas mums dot, ir nevis laime, bet gan pagrimšana un grēks.
Ričardu pārņēma neaprakstāmas jūtas.
Viņā, liekas, ar jaunu spēku atdzima Almerisas iedvestā mīlestība, bet vienlaikus tai piejaucās neapturamas alkas pēc brīvības. Viņš nespēja aizmirst maga vārdus: ja Almerisa kļūs par sievieti, tad viņi abi pametīs piramīdu.
Uzlēcis no gultas, Ričards pastiepa abas rokas uguntiņas virzienā.
— Ko tu runā par grēku un nāvi, ja tas viss vairs neeksistē! — viņš lūdzās. — Amenhoteps atdeva tfev dzīvību un apsolīja mums laimi, mīlestību, neatkarību un brīvību. Ko vēl tu vari vēlēties? Pirms nāves tu man teici: «Ak, cik smagi ir mirt, kad dzīve ir tik brīnišķīga!» Un tagad, kad starp mani un tevi atrodas vienīgi šis kvēpināmais trauks, tu bēdz no manis un atbildi uz manu mīlestību ar aukstiem vārdiem. Man taču galu galā ir tiesības uz tevi!
Jūtu pārņemts, Ričards metās uz priekšu un centās satvert ar rokām uguntiņu, kas šūpojās un kāpās atpakaļ.
Ar strauju kustību Lejerbahs apgāza trijkāji un kausu, šķidrums izlija, tālu izšļakstīdams ugunīgas dzirkstis, kas trāpīja ari tobrīd nekustīgajai uguntiņai. Tā kļuva aizvien blāvāka, tad sāka plesties plašumā, līdz ieguva Almerisas apveidus. Kad Ričards ar priekpilnu saucienu metās pie viņas, Almerisa atkāpās, pacēla roku, it kā gribēdama viņu apstādināt, un skumji teica:
— Apstājies un apmierinies, atkārtoju, ar manu nemirstīgo mīlestību — tīro un svēto uguni, kas pārdzīvo nāvi un nav atkarīga no matērijas! Neļauj necienīgajam apžilbināt tevi ar savām varenajām burvestībām! Pazīdams gaismu, viņš izmanto tumsu savos netīrajos darījumos. Visbeidzot apvaldi savu egoismu, jo tieši tas tevi mudina sagandēt visu, ko esmu paveikusi savas šķīstīšanās labad.
Ričards nobālēja un nolaida galvu.
— Kas notiks ar mums? — viņš ierunājās pēc īsa klusuma brīža. — Tagad tu esi dzīva sieviete ar miesu un asinīm, mums ir jāpieņem kāds lēmums.
Viegls troksnis lika Ričardam apgriezties, un viņš bija pārsteigts, ieraugot Amenhotepu. Maga seja pauda dziļu apmierinājumu.
— Gods un slava tavai veiklībai, Rameri! — viņš teica, divdomīgi smaidīdams. — Ja jūs esat reiz vienojušies, tad arī es turēšu savu solījumu.
Skaļš prieka sauciens izlauzās no Rameri krūtīm. Beidzot viņš pametīs šo drausmīgo piramīdu, kurā var sajukt prātā, atkal elpos lauku tīro gaisu, ieraudzīs cilvēkus un savu dzimteni, atkal iekļausies ikdienas dzīvē gan ar tās trokšņiem un rūpēm, gan ar brīvību un rosīgumu. Ričards tiecās pēc iespējas ātrāk tikt projām no šīs iluzorās dzīves, projām no šiem cilvēkiem, kuriem nebija noteikta vecuma un kurus mūždien ieskāva šie smacējošie aromāti un šī pretīgā vienveidīgā gaisma, kas neatgādināja nedz saules dzīvinošos starus, nedz mēness maigo starojumu.
— Ak, pateicos tev, Amenhotep! — viņš iekliedzās, starodams priekā. — Ļauj mums ātrāk aiziet, ļauj man aizvest sievu uz dzimteni, uz savu senču mītni! Es tev ļoti pateicos par viesmīlību, par parādītajiem brīnumiem un par nenovērtējamo brīvības velti, ko tu man dāvā.
Amenhoteps pakratīja galvu.
— Tu prasi neiespējamo, Rameri! Neviens mirstīgais, kas šeit dzīvs ienācis, vēl nav aizgājis no šīm sienām Atgriezties pasaulē, atceroties šeit redzēto, aizliedz mūsu statūti. Bet, tā kā tu tik ļoti alksti svaiga gaisa un saules gaismas, tad es tev tos došu un saskaņā ar maniem solījumiem nodrošināšu tev greznību un visus zemes dzīves labumus. Iesim!
Amenhoteps satvēra Ričardu aiz rokas un vilka sev līdzi. Barons nodrebēja no maga smalkās, tēraud- stiprās un kā uguns karstās rokas pieskāriena un, nolaidis galvu, kopā ar Almerisu viņam sekoja.
Viņi iegāja garā, šaurā un tumšā koridorā, kura galā mirguļoja vāra gaisma. Maga drānas, kas tumsā spīdēja, norādīja Ričardam ceļu, jo š^jā pazemes galerijā varēja iet tikai pa vienam. Pēdējā gāja Almerisa. Viņa klusu pie sevis skaitīja lūgšanu.
Pēkšņi no kādas tumšas nišas atdalījās ēna. Tā satvēra Almerisas roku, un balss čukstēja:
— Ņem šo sainīti. To, kas tajā atrodas, uzliec uz altāra un tā priekšā aizdedz vaska sveci. Pēc tam ietriec sev krūtīs svēto nazi, un tavs gars atbrīvosies no miesas, kas tevi sasaista. No savām asinīm dūmojošo asmeni iedur zemē.
Ēna pazuda. Prieka pārņemta, Almerisa paātrināja soli un paslēpa zem tunikas iegareno sainīti.
Beidzot galerija, kas šķita bezgalīga, pagriezās un pēc simt soļiem beidzās ar sienu. Amenhoteps atvēra durvis, un Ričardam sejā iesitās tīra un svaiga gaisa plūsma. Viņu priekšā pletās meness apspīdēts tuksnesis.
Paspēris dažus soļus, Ričards ieraudzīja, ka viņi atrodas lielās piramīdas pakājē. Tālumā vīdēja Gīzas sfinksas gigantiskais siluets. Nē, tas nebija sapnis. Viņš bija brīvs!
— Pateicos tev, Amenhotep, — teica Ričards, izstiepdams viņam pretī rokas. — Tu gribēji mani tikai nobaidīt. Paldies, ka ļauj man atgriezties dzīvē.
— Apklusti! — pavēlēja mags, lieliem soļiem iedams uz priekšu.
Ričards kā apburts kopā ar Almerisu viņam sekoja.
Mags apstājās un, pacēlis zizli, apvilka gaisā apli. Tūlīt pat no zižļa izšāvās ugunīga čūska un, apskrējuši iedomātu loku, atgriezās sākumpunktā. Tad Amenhoteps paklanījās uz četrām debess pusēm, izrunādams vārdus nepazīstamā valodā un sizdams ar kāju pie zemes.
Kļuva dzirdami apslāpēti pērkona dārdi. Visu aizsedza bieza migla, no zemes izšāvās dzeltenas liesmas, un atmosfēru piepildīja smacējošs aromāts.
Ričardam reiba galva, un viņš noslīga uz zemes. Apkārt viss drebēja un viļņojās, bet zeme, šķiet, sašķēlās gabalos. Viņš dzirdēja ūdens burbuļošanu, pēc tam viņam likās, ka šūpojas viļņos, un tad viņš zaudēja samaņu.
Kad Ričards atvēra acis, viņš gulēja svaiga, maiga zālē liela vīģeskoka pakājē. Netālu no viņa, atspiedusies pret palmas stumbru, stāvēja Almerisa. Viņa bija mierīga, un viņas skatienā bija jaušama mīlestība un skumjas.
Ričards uzlēca kājās, pavērās visapkārt un no brīnumiem apstulba: viņš atradās plašā ēnainā dārzā. Visos virzienos stiepās rožu krūmu, jasmīnu un puķu dobju ieskautas alejas. Tālumā bya redzams marmora baseins ar sudrabainu ūdeni, bet plašās alejas pašā galā greznojās arābu stilā celta pils, apzeltīta kā rotaļlieta, vienās emaljas mežģīnēs.
Atklātajā galeryā ar slaidām kolonnām bija jau uzklāts galds. Kalpi svītrainās tunikās lika uz tā ēdienus, krūkas un grozus ar ziediem.
Ričards skriešus devās uz terasi, un Almerisa viņam klusu sekoja. Viņš uzskrēja terasē un, izberzējis acis, sāka aplūkot brīnumaino greznību, priecājās par brīnišķīgo galda servējumu un aptaustīja smagās, ar zeltu izšūtās purpurkrāsas portjeras. Viņš atcerējās tuksnesi, līdzenuma neauglīgās smiltis, kur atradās Memfisa, un mēnesi, kas apspīdēja sfinksu un piramīdu. No kurienes šeit uzradies šis lieliskais dārzs un šī brīnumainā, karaliski greznā pils?
Un visas šīs bagātības viņam dāvā Amenhoteps!
Ričards priecīgi pagriezās pret jauno sievieti, apskāva viņu un cieši noskūpstīja.
— Almerisa, mana mīļotā! Atsakies no savām veltīgajām mokām! Ja reiz tev atdota dzīvība, dzīvosim un mīlēsim viens otru! Laime ir pārāk rets ciemiņš, lai to dzītu projām tad, kad tā ienākusi mūsu pajumtē.
Almerisa nepretojās un noskīīpstīja Ričardu. Viņas lūpās parādījās liegs smaids.
— Lai notiek tā! — viņa sacīja. — Es mīlu tevi, un tava laime man ir dārgāka par visu. Tikai atļauj man vientulībā noskaitīt lūgšanu, pirms tev piederu un sāku jaunu dzīvi. Un vēl apsoli man…
— Visu, ko vēlies! — atbildēja laimē starojošais Ričards.
— Apsoli, ka bez manis tti nepieskarsies šiem ēdieniem, kuri tev šķiet tik brīnišķīgi. Tas viss uzburts ar maģijas palīdzību, tā ir tukša mirāža, ko var iznīcināt viegla pūsmiņa. Brīnišķīgā mītne un šie mākslas dārgumi — tas ir pagātnes atspulgs, ko atdzīvinājusi maga varenā griba; un kalpi — tie ir zemākie gari, kas paklausa sava pavēlnieka balsij.
Taču ticība un lūgšanas ir stiprākas par jebkādu maģiju. Tās vadīs un norādīs mums ceļu, pa kuru jāiet. Mana mīlestība pasargās tevi no visām briesmām.
— Nomierinies! Lūdzies, bet tikai ne pārāk ilgi, jo es mirstu no izsalkuma. Es tevi gaidīšu, — jautri atbildēja Ričards.
Almerisa iegāja istabā, kas bija savienota ar terasi, un drīz vien atrada nomaļu telpu. Iegājusi tiā, viņa aizslēdza durvis un, izņēmusi sainīti, attina plāno balto audumu. Tajā bija ļoti sena kaluma metāla krucifikss, neliels gaismeklis, eļļas trauciņš, vaska svece un duncis ar ziloņkaula rokturi, kura zilgani mirdzošais asmens bija noklāts ar maģiskām zīmēm.
Almerisa nolika krucifiksu uz galda, iededza gaismekli un sveci un noslīga uz ceļiem.
— Kungs Jēzu Kristu, žēlsirdīgais Pestītāj! Iznīcini tava necienīgā kalpa radītos burvības valgus, — viņa godbijīgi čukstēja. — Viņš grib aptraipīt manu dvēseli, pakļaut mani zemes dzīves kaislībām un atņemt man godpilno nāves zīmogu, ko esmu saņēmusi.
Almerisai lūdzoties, no krucifiksa sāka plūst žilbinoša gaisma, kas ietina viņu tādā kā sudrabainā mākonī. Viņai šķita, ka neciešamais smagums ar katru brīdi samazinās.
Pateicības un prieka pilna jaunā sieviete pacēla lūgšanā sakļautās plaukstas.
— Mans Debesu Tēvs! Ja mana lūgšana ir Tevi sasniegusi, atbrīvo manu dvēseli, kuru vairs nekārdina zemes dzīves prieki, un lai asinis, kuras es izliešu, sarauj visus maģijas valgus un liek tai atgriezties šo pili apdzīvojošo zemāko garu tumšajā valstībā.
Almerisa, skatīdamās uz krucifiksu, no kura tagad plūda žilbinošs staru kūlis, satvēra dunci un iedūra to sev sirdī.
No brūces izšāvās sarkanīgi dūmi, un tajā pašā mirklī zemi līdz pašām tās dzīlēm satricināja pērkonam līdzīgs grāviens. Zibens caurausti tumši mākoņi sāka griezties, līdz izklīda uz visām pusēm. Almerisa pacēlās gaisā un pazuda gaismas staros.