Pirmais ieradās Haskels, Elizabetes laika angļu literatūras speciālists. Tikai pirms mēneša viņš bija kļuvis filoloģijas profesors, bet vairs negrieza matus, smēķēja vienīgi pīpi, nēsāja tvīda uzvalku un centās izskatīties izklaidīgs, kā to prasīja jaunais stāvoklis. Pīpe pastāvīgi dzisa nost. Skaļi šmakstinot un sēcot aizsmēķēdams to, viņš teica:
— Sveiks, Feirbenk, vai neesmu par agru?
— Tieši laikā, — atbildēja mājastēvs. — Pārējie nezin kāpēc kavējas, taču, domājams, tūlīt būs klāt.
Palīdzēdams Haskelam novilkt mēteli, viņš apvaicājās:
— Ko dzersi?
— Iru stipro, lūdzu. Un atšķaidiet mazliet, bet bez ledus, — atsaucās otrs, nemākulīgi kūpinādams pīpi.
Nopelniem bagātajam profesoram atraitnim Mar- kusam Feirbenkam, kurš sen. jau bija atstājis dienestu, ritēja astotais desmits. Viņš bija krietnus trīs-
desmit gadus vecāks par Haskelu, tāpēc par tā dīvainībām nelikās ne zinis.
— Sēsties, es sagatavošu dzērienu.
Drīz sapulcējās gandrīz visi. Netālu dzīvojošais komponists Veiss, vēsturnieks Greiners un gleznotājs Tempis, kurls kā rubenis riestā. Visi bija pasniedzēji, taču neviens tā nesirga ar akadēmiskumu kā Haskels. Tempis vairāk atgādināja miesnieku, un šo līdzību vēl pastiprināja viņa pirksti, kas bija notriepti ar kaut ko sarkanu. Veiss izskatījās pēc padzīvojuša publikas iemīļota aktiera. Greiners likās mūžam neapmierināts īgņa, un tāds viņš īstenībā arī bija. Pagājušajā gadā viņi visi bija piedalījušies Feirbenka sievas bērēs.
— Vai būs vēl kāds? — vaicāja Tempis, ieliedams sev alu.
— Vienīgi Maks, — Feirbenks atbildēja.
— Bills Makdermots? — izsaucās Veiss. — Veselu mūžību neesmu saticis. Viņš man parādā piecnieku. Es laikam dzeršu viskiju, Markus.
Svētais tēvs Viljams Makdermots ieradās pēc divām minūtēm, manierīgi atvainojās, paziņoja, ka dzers džinu, un drūmu seju noskaitīja piecas naudaszīmes Veisam, kurš jautri smīkņāja.
— Tu esi vinnējis, vecais pirāt. «Bohēmu» tiešām sarakstījis Leonkavallo. Es pārbaudīju. Saņem savus nožēlojamos grašus, bet reiz es tevi ķeršu, piemini manus vārdus.
Vērsdamies pie Feirbenka, garīdznieks vaicāja:
— Kas noticis, Markus? Kāda velna pēc tu esi mūs , te saaicinājis?
— Es aicināju jūs par lieciniekiem, — Feirbenks atbildēja. — Jūs pieredzēsiet vēsturisku notikumu. Te būs tavs martini, Mak. Un tagad, draugi, varbūt nāksiet man līdz?
Ar glāzēm rokās Feirbenka viesi rindā sekoja mājastēvam lejup pa šaurām kāpnēm uz pagrabu, kur bija ierīkota darbnīca. Feirbenks noklikšķināja slēdzi. Ap lielu, ar tādu kā pārvalku vai segu apklātu priekšmetu puslokā bija nolikti vairāki krēsli. Svētais tēvs Maks vaicāja:
— Kas tad tas tāds? Zārks, vai?
— Varbūt klavieres? — piemetināja Veiss.
Feirbenks uzsmaidīja komponistam.
— Tu neesi tālu no patiesības. Sēstieties.
Iekārtodamies krēslos, viņi pētīja sienu aiz apklātā
priekšmeta. Visai meistarīgi tajā bija iemontēts ekrāns, līdzīgs televizora ekrānam.
Greiners noburkšķēja:
— Ceru, ka tu neesi atvilcis mūs šurp, lai liktu skatīties televizoru?
— Tas nav televizors, — Feirbenks nomierināja viņu. — Es gan esmu izmantojis katoda principu, bet tā arī ir vienīgā līdzība.
— Es degu nepacietībā, — teica Haskels.
Feirbenks nostājās pie ekrāna un aiz ilggadīga paraduma iesāka kā lekcijā:
— Dārgie draugi! Tas, ko jūs tagad redzēsiet, — viņš pievērsās ekrānam, — ir desmit gadus ilga, velnišķīgi grūta darba rezultāts …
— Atvaino, Markus, — Tempis viņu pārtrauca, — es nesapratu pēdējos vārdus, jo tu biji pagriezis man muguru.
Feirbenks pavērsās ar seju pret viņu un, skaidri izrunādams katru vārdu, lai kurlais gleznotājs varētu lasīt no lūpām, atkārtoja:
— Es teicu, ka jūs redzēsiet desmit gadus ilga, velnišķīgi grūta darba rezultātu. Velnišķīgi grūta ne tikai tāpēc, ka lielu laiku biju gājis pa maldīgu ceļu — un tas nozīmē nepielūdzamu faktu satriektas lieliskas idejas, bieži vien līdzekļu trūkuma pārtrauktus pētījumus, neveiksmi pēc neveiksmes —, bet arī tāpēc, ka šodien te nav Telmas, kura dalījusies ar mani šī mokošā darba priekos, bēdās un … upuros un kurai nāktos būt man līdzās šajā triumfa brīdī.
Vienu mirkli viņš, atmiņu saviļņots, sastomījās, tad, saņēmis pārsega stūri, teica:
— Jūs esat pirmie, kas redz … — un, spēji norāvis pārsegu, pabeidza: — Feirbenka gaismas ērģeles!
Visu skatieniem pavērās dīvains instruments. Ātrumā uzmetot aci, tas ne ar ko neatšķīrās no parastām sarkankoka imitācijas elektriskajām koncertērģelēm, ko var nopirkt jebkurā mūzikas instrumentu veikalā, taču, uzmanīgāk pavērojot, atklājās vairākas atšķirības. Gar pamatni kā čūskas vijās četri vadi. Piedāļu nebija. Viens reģistrs pilnīgi aizstāts ar daudziem slēdžiem un dažnedažādiem tranzistoriem. Uzraksti virs vārstuļiem un svirām nozuduši. Uz harmoniju pārslēdzējiem tūkstošu, miljonu un miljardu apzīmējumi, uzraksti «lēna vibrācija» un «ātra vibrācija» aizstāti ar «lēna attēlu maiņa» un «ātra attēlu maiņa», «zemie basi» pārvērtušies par «kopplānu», bet «fleitas» par «tuvplānu», «arfas» kļuvušas par «attēla apturēšanu». «Bandžo», «marimba», «ģitāras» un citu instrumentu apzīmējumu vietās rēgojās kaut kādi asi āķi, bet maģiskais saīsinājums «bezg» — bezgalība — ķeburainiem burtiem ieskrāpēts agrākā uzraksta «diapazonu pārslēdzējs» vietā. Un, beidzot, tas viss bija savienots ar ekrānu.
— Velns parāvis! — noburkšķēja Veiss. — Kas tad nu, vai tu gribi teikt, ka vēlreiz esi izgudrojis gaismas ērģeles? Un skaņdarba atskaņošanas laikā uz ekrāna projicējas krāsas? Pirms daudziem gadiem par to runāja Skrjabins, taču pat viņam nekas nesanāca.
Feirbenks papurināja galvu.
— Nekā tamlīdzīga. Kaut gan tiešām ir izmantotas lietotas elektroērģeles; to konstrukcija lieliski atbilda mūsu mērķim: sols sēdēšanai, ērti izvietojama aparatūras pults, parocīgi un viegli pārveidojami pārslēdzēji. Bet šīs ērģeles neskan, tās klusē.
Profesors noklikšķināja slēdzi pa kreisi no klaviatūras. Atskanēja dobja dunoņa, un tikko manāmi sāka vibrēt grīda viesiem zem kājām.
— Tā nu es neteiktu, — iebilda Greiners.
— Tas ir mājas ģenerators, — Feirbenks paskaidroja.
— Bet kā jūs spējat … — bilda Haskels.
— Skatieties, — mājastēvs viņu pārtrauca. — Skatieties uz ekrānu.
Viņš nospieda vairākas pogas, pagrozīja vienu no diskiem un uz trim melnajiem taustiņiem uzņēma bez- skaņas akordu. Ekrāns sāka pulsēt. Sākumā sniegbaltā krāsā, tad ugunssarkanā, tumši zilā, zeltaini dzeltenā, un beidzot visas krāsas sajuka raibā virpulī.
— Abstraktā māksla? — vaicāja Tempis.
Krāsas atdalījās, atkal sajuka, un negaidot parādījās blāvs un kustīgs attēls. Tur bija redzams pats Feirbenks un viņa pieci draugi. Ar glāzēm rokās viņi sēdēja pie ērģelēm. Profesors viegli pieskārās diskam, un kontūras kļuva asas.
— Mājas televīzija, — Greiners pukstēja, lūkodamies visapkārt, vai neieraudzīs apslēptu kameru.
— Acumirkli, — teica svētais tēvs Maks. — Tie esam mēs, tiesa, arī istaba ir šī pati, bet ne šobrīd. Ievērojiet, ka ērģeles vēl nav atsegtas. Tā te izskatījās pirms piecām minūtēm!
Uz ekrāna Feirbenks runāja nedzirdamus vārdus un norāva pārsegu.
— Nu, un tad? — Greiners iebilda. — Videomagnetofons. Tas ir iepriekš ierakstīts.
— Nē, — Feirbenks atbildēja. — Atkārtoju, ka neesmu aicinājis jūs skatīties televizoru, kaut vai tas būtu mājas televizors, ne videoierakstu, ne ari ko citu tamlīdzīgu. Lūdzu uzmanību.
Viņš atvilka vēl kādu vārstuli un piesardzīgi nospieda vienu sviru. Attēls iemirgojās, nozuda un parādījās no jauna. Šoreiz bija redzamas baltas durvis.
— Tās taču ir jūsu mājas durvis, — teica Haskels.
Greiners nopūtās:
— Es tomēr nesaprotu . ..
Feirbenks ieslēdza «kopplānu». Durvis attālinājās, un parādījās māja kopumā. Tā stāvēja viena pati, visapkārt pletās tukši apbūves gabali.
— Tas taču ir pirms sešiem septiņiem gadiem! — iesaucās Veiss. — Tad te neviens vēl nebūvējās!
— Pareizi, — pamāja svētais tēvs Maks. — Mar- kuss pirmais visā kvartālā uzcēla māju.
— Filma, — Greiners burkšķēja. — Amatiera filma.
Feirbenks pasmaidīja.
— Tevi, Greiner, es uzaicināju, zinādams, ka tu esi liels skeptiķis. Haskels, Veiss, Tempis un Maks ir romantiķi. Viņi mīļuprāt ticēs. Viņus viegli var apvest ap stūri, bet, ja man izdosies pārliecināt tevi, ja tev nepaliks ne mazāko šaubu, tad es droši varēšu rādīt gaismas ērģeles visai pasaulei.
Viņš ērtāk ierīkojās sēdeklī, bet rokas veikli skraidīja pa taustiņiem un pogām. Uz ekrāna cits citu nomainīja neizprotami abstrakti veidojumi.
— Vadības problēma vēl pilnīgi nav atrisināta, — Feirbenks piebilda. — Gandrīz puse attēlu gadās nejauši, uz labu laimi, un tikai otra puse ir tas, ko es gribu. Tomēr es ceru, ka pārkodīšu arī šo riekstu, ja vien tik ilgi nodzīvošu.
Uz ekrāna pamazām iezīmējās cita aina.
— Nu, lūk, — Feirbenks teica. — Tas ir īstais.
Skatītāji ieraudzīja pūli. Tajā ņirbēja kareivju zilie mundieri. Visi klausījās, ko runā izstīdzējis cilvēks ar bārdiņu un augstu, skurstenim līdzīgu cepuri.
— Nu, Greiner, — Feirbenks jautāja, — vai pilsoņu kara laikā bija kino? Un vēl krāsu kino, ko?
— Ļoti saistoši, — Greiners atsaucās. — Gabals no kādas Reimonda Masi, Henrija Fondas vai cita holi- vudieša vēsturiskās filmas.
— Tā? Bet tu taču esi šī vēstures perioda speciālists, eksperts un atzīta autoritāte. Tava kabineta sienas ir noklātas ar Metjū Bredija uzņemtajām fotogrāfijām. No mums visiem vienīgi tu vari atšķirt grimētu aktieri no . ..
Viņš pieskārās «tuvplāna» podziņai. Visu ekrānu aizņēma skumja, bārdaina seja. Greiners lēnām izslējās stāvus un tikko dzirdami izdvesa:
— Žēlīgs dievs, Feirbenk! Tas nav ne aktieris, ne viltojums. Tas taču … Viņš kaut ko saka! Skaņu, dod taču skaņu, velns parāvis!
Tempis ar acīm ieurbās lūpās uz ekrāna, un tās šķita sakām: «Pirms četrdesmit septiņiem gadiem …»
Feirbenks noklikšķināja slēdzi. Attēls pazuda.
— Pagaidi! — Greiners iesaucās. — Es gribu vēl paskatīties!
— Tu redzēsi visu to, — teica Feirbenks. — Tik reižu, cik vien vēlēsies. Kopplānā, tuvplānā, paātrināti, palēnināti un pat apturētu kadru. Protams, žēl, ka nav skaņas, bet tas jau ir nākamais solis. Pagaidām pietiek ar to, ka izdevies atrisināt gaismas problēmu.
Tagad Feirbenks pievērsās viesiem.
— Kas tad ir gaisma? Dažāda garuma viļņi, kas pārvietojas ar milzīgu ātrumu — simts astoņdesmit sešus tūkstošus jūdžu sekundē. To zina katrs skolnieks. Bet kas īsti notiek ar gaismu? Kur tā paliek? Izgaist kā dūmi? Pāriet citā kvalitātē? Vai gluži vienkārši … turpina kustību? Jā, tieši tā.
— Elementāri, dārgais Vatson, — svētais tēvs vīpsnāja.
— Bez šaubām. Taču atļaujiet pievērst jūsu uzmanību kaut kam tādam, ko katrs skolnieks vis nezina, ko nezināja un nenojauta neviens, līdz mēs ar Telmu to atklājām.
Tur, tālu augšā, tūkstošiem jūdžu no Zemes virsmas, eksistē dīvaina parādība, par kuru jūs droši vien būsiet dzirdējuši, pat nebūdami fiziķi. Van Ale- na joslas. To daba, īpašības un raksturs ir miglā tīti. Taču vienu īpašību es zinu — tie ir slazdi, gaismas slazdi. No mūsu planētas aizejošā gaisma, tātad visa šeit notikušā atveids, tur tiek sagūstīta tikai uz mirkli, pirms tā uz mūžu pazūd kosmosa dzīlēs. Un tieši šajā mirklī gaismu, attēlus it kā uz visiem laikiem ieraksta jeb kopē Van Alena joslu uzlādētās radioaktīvās daļiņas. Ņemiet vērā, džentlmeņi, ir ierakstīts viss, kas jel kad noticis.
— Lūk, atslēga, — viņš pamāja uz ērģeļu pusi, — ar kuru verama Van Alena joslu dārgumu krātuve. Ērģeles, kas atskaņo nevis mūziku, bet … vēsturi … aizvēsturi, spēlē vareno un bezgalīgo pagātnes simfoniju.
Pagrabtelpā iestājās klusums, bija dzirdama vienīgi ģeneratora dūkoņa. Beidzot svētais tēvs Maks vaicāja:
— Cik senā pagātnē tu spēj ielūkoties?
— Tajos laikos, kad jau pastāvēja joslas. Būtībā var redzēt pašu sākumu. Nu, piemēram …
Viņš padarbojās ap slēdžiem un pogām. Uz ekrāna parādījās visi, kas tobrīd bija pagrabā, tikai ģērbušies sērās. Viņi atradās augšstāva istabā.
— Tā taču ir Telmas bēru diena! — svētais tēvs iesaucās. Feirbenks pamāja.
— Taču es jums gribēju rādīt ko citu. Aparāts nepārprotami tiecas atainot to, kas šeit noticis ne visai sen. Tieši šajā mājā. Lai to novērstu, vairāk jānoņemas ar mašīnu, īpaši, ja grib redzēt sevišķi tālu pagātni. Nu, lūk! Skatieties!
Uz ekrāna slīdēja dūksnaini, necaurejami džungļi, cēlās blīvi izgarojumi, vietām pat tvaika strūkliņas. Brikšņos parādījās milzīga galva, līdzīga ķirzakas galvai, aiz tās garš čūskas kakls, kas ļāva dzīvniekam viegli aizsniegt koku zaļos dzinumus pašā galotnē. Galva un kakls piederēja gigantiskam rumpim ar ziloņa kājām un garu asti, kas vilkās pa zemi.
— Brontozauram brokastīs salāti, — Feirbenks pasmējās.
Attēls izplūda, satumsa un pazuda.
— Vēl viena problēma — noturība, — zinātnieks noteica pie sevis. — Attēls var patvarīgi parādīties un pazust.
— Feirbenk, kā jūs domājat, vai ir iespējams ieraudzīt Šekspīru, piemēram, mēģinājuma laikā «Globusā»?
— Es viņu esmu redzējis, — profesors atbildēja. — Arī tu redzēsi. Tu, Veis, redzēsi Bahu, bet tu, Tempi, — Mikelandželo strādājam Siksta kapelā. Nevis kaut kādu modernistu, bet Mikelandželo. Šodien vēl ne. Ierīce ātri pārkarst, nāksies izslēgt. Rīt …
— Pagaidi, Markus, — svētais tēvs Maks lūdzoši pavērās Feirbenkā. — Kamēr vēl nav izslēgts, vai tu nevarētu parādīt…
Feirbenks brīdi vilcinājās, tad noteica: «Protams» — un pievērsās klaviatūrai. Pēc dažām sekundēm uz ekrāna parādījās skaidrs attēls. Viņi ieraudzīja pa zemi izsētus galvaskausus, ļaužu pūli zem drūmām debesīm, trīs moku stabus burta «T» veidā. Feirbenks nospieda kādu slēdzi, un vidējais stabs pamazām tuvojās. Neviens nekā neteica. Svētais tēvs Maks pārsteigts un satriekts noslīga ceļos, viņa lūpas
drebēja. «Mans dievs,» viņš nočukstēja. Attēls sāka vibrēt un pazuda.
Svētais tēvs piecēlās un samulsis nokremšļojās. Kad viņš ierunājās, viņa balsī maz kas liecināja par nupat pārdzīvoto saviļņojumu.
— Manuprāt, Markus, te rodas zināma morāla problēma. Vai šīs ērģeles, šis dižais brīnums, var parādīt visu, kas vien jel kad noticis uz Zemes?
Feirbenks piekrītoši pamāja.
— Un tās var ieskatīties arī slēgtā telpā?
— Jā. Gaisma iekļūst visur, to nav iespējams aizkavēt.
— Vai tu vari, piemēram, parādīt, kā Džordžs Va- šingtons aplidoja Martu?
— Bez kādām pūlēm.
— Tad tev jājautā sev, Markus, vai tu, mēs, vai arī kāds cits ir tiesīgs redzēt Džordžu un Martu jebkurā viņu dzīves brīdī.
Feirbenks sapīka.
— Liekas, es saprotu, uz kuru pusi tu velc, Mak, bet…
Garīdznieks viņu pārtrauca:
— Tagad tik daudz dzirdam un lasām par iejaukšanos personiskajā dzīvē. Ja šādas ērģeles nokļūs nelietīgās rokās, ar tām varēs ielauzties intīmajā dzīvē visrupjākajā veidā, kādu tik var iedomāt! Vai tā nebūs neķītra glūnēšana uz dižām personībām un vienkāršiem mirstīgajiem, dzīviem un mirušiem, lūrēšana guļamistabās un vannas istabās?
— Savā ziņā jums ir taisnība, svētais tēv, — iesāka Haskels, — taču pat…
— Pie reizes, par vannas istabām, — iejaucās Veiss, rādīdams uz ekrānu.
Visi paskatījās turp. Feirbenks bija aizmirsis izslēgt ērģeles, un uz ekrāna parādījās viņa mājas vannas istaba. Vannā mierīgi sēdēja sirma sieviete — Telma Feirbenka.
— Izslēdz, Markus, — iejūtīgi teica svētais tēvs Maks.
Feirbenks devās pie ērģelēm.
— Pagaidi, — Greiners satvēra profesoru aiz rokas. — Tas ir jāredz.
Haskels eksplodēja:
— Klausieties, Greiner, kas jūs esat par cilvēku …
— Palieciet klusu un skatieties. Vai tad jūs neatceraties, kā nomira Telma?
Vannas istabā ienāca Feirbenks un apstājās pie vannas. Šausmu pārņemti, viesi noraudzījās, kā viņš iegremdē sievas galvu ūdenī un tur to, līdz pārstāj parādīties gaisa burbulīši. Sieviete nepretojās. Likās, tas turpinās veselu mūžību. Tad Feirbenks atlieca muguru un novērsās no vannas.
Ekrāns satumsa.
Feirbenks trīcēja pie visām miesām un šausmās kāpās prom no ērģelēm.
Pirmais attapās Maks:
— Lai dievs tev piedod, Markus.
No Tempļa krūtīm izlauzās tikai aizsmacis «Kāpēc?».
Likās, ka Feirbenka stāvs pēkšņi sarucis; nomākts un iznīcināts viņš stāvēja satriekto draugu vidū, kuru sejās bija lasāms nicinājums un nosodījums.
Veiss atkārtoja Tempļa jautājumu:
— Kāpēc tu to darīji, Markus?
Kādu brīdi valdīja klusums.
— Tas viss bija naudas dēļ, vai saprotat? — Zinātnieka balss bija tikko dzirdama. — Mēs bijām tik tuvu piepildījumam … panākumiem … taču aptrūka naudas. Gaidīt nevarējām, jo man bija gandrīz septiņdesmit, Telmai — sešdesmit pieci, mēs nevarējām at
ļauties tādu greznību kā gaidīt. Tad Telma iedomājās par savu apdrošinājumu. Divdesmit tūkstoši dolāru! Vairāk nekā pietiekami, lai pabeigtu darbu. Viņa teica: «Esmu jau veca, Markus. Ļauj man to izdarīt. Tevis dēļ, mūsu dēļ, mūsu darba dēļ.» Tomēr es nevarēju tam piekrist.
Feirbenks pagriezās pret garīdznieku:
— Vismaz tu tak saproti, kāpēc es nevarēju ļaut viņai to darīt? Jūs taču sludināt, ka pašnāvība ir nāves grēks! Nu, tad grēku uzņēmos es un izdarīju slepkavību.
Viņš aizsedza seju ar plaukstām, murminādams kaut ko nesaprotamu, viņa kalsnais augums raustījās konvulsijās. Viņš piesauca sātanu. Tad jautāja Makam, kāds izskatās sātans. Feirbenks rādīja uz ērģelēm, un viņa balss pēkšņi kļuva spiedzīga. Viņš kliedza, ka sātans līdzīgs šai mašīnai ar vadiem, skalām un slēdžiem, ka sātans smejas, rādīdams savus taustiņu zobus, ka tas viņu pavedinājis svētās Zinātnes vārdā, ka tas mudina izdomāt viscēlākos attaisnojumus netīriem darbiem … pat slepkavībai.
Tad, izkliegdams kaut ko nesaprotamu, gluži kā bez prāta Feirbenks metās pie ērģelēm.
— Sātans! — viņš sauca. — Esi nolādēts! Nolādēts!
Pārvērstu seju viņš rāva vadus, dauzīja lampas, ārdīja savienojumus.
— Markus! — garīdznieks iesaucās.
— Nevajag, nelauziet! — Haskels metās uz priekšu. Tai mirklī visus apžilbināja uzliesmojuma zibšņi un dzirksteļu kūlis; sāka ost pēc gruzdošas gumijas. Feirbenks bija miris.
Vēlāk, kad jau bija aizgājusi policija, pieci draugi satriekti sēdēja tuvējā bārā. Svētais tēvs Maks aizžņaugtā balsī vaicāja Haskelam:
— Jūsu draugs Šekspīrs ir šo to teicis šai sakarā, vai ne?
— Hm? — Haskels pūlējās aizsmēķēt apdzisušo pīpi.
— Slepkavību nenoslept, — garīdznieks citēja.
— A-a, jā, — Haskels pakšķināja savu pīpi. — Es jūs saprotu, bet tas nav precīzi. Patiesībā Šekspīrs teicis tā: «Jo slepkavība, lai gan tā ir mēma, var brīnumainā balsī runāt sākt.»