Lēdijas un džentlmeņi, es augstu vērtēju man piešķirto iespēju izteikt savas domas jums, Federālās sakaru komisijas locekļiem.
Man ļoti žēl, varētu pat sacīt, esmu dziļi apbēdināts, ka jaunums jau kļuvis zināms plašai sabiedrībai. Bet, tā kā baumas šādā vai tādā veidā ir izplatījušās un pat saistījušas šī augstā foruma uzmanību, man atliek tikai izklāstīt visu, ko zinu, un lai dievs palīdz jūs pārliecināt, ka apspriežamais atklājums mūsu zemei ir pilnīgi nevajadzīgs un lieks.
Nē, es nenoliedzu, mēs trīs — radio diktors Lū He- risons, fiziķis Freds Bokmens un es, pēc profesijas sociologs — izjutām gluži neparastu dvēseles mieru. Jā, izjutām. Un es nebūt neapgalvoju, ka dvēseles miers ir kaut kas peļams. Bet, ja kāds tīkos mieru pēc mūsu receptes, tad jau labāk — lai novēl sev koro- nāro asinsvadu trombozi.
Lū, Freds un es izbaudījām dvēseles mieru, atzvēlušies mīkstos sēdekļos un ieslēguši aparātu, kas nebija lielāks par portatīvu televizoru. Mums nenācās ne lietot zāles, nedz ievērot īpašus noteikumus; nevajadzēja ne iekšēji pilnveidoties, nedz bāzt degunu svešās darīšanās, lai aizmirstu paši savas; un neviens mums neuzspieda ne dīvainus vaļaspriekus, nedz mistiskus ticējumus, ne rosmes vingrojumus, nedz grem- dēšanos sevī, veroties lotosa ziedā. Aparāts ir tieši tāds, kādu, man šķiet, daudzi būs to klusībā iztēlojušies: civilizācijas kalngalu produkts, elektronisks nieciņš, lēts un parocīgs masveida ražošanā. Noklikšķini slēdzi un iegūsti dvēseles mieru! Kā redzu, jūs tādu aparātiņu jau esat iegādājušies.
Pirmo reizi es izjutu mākslīgo dvēseles mieru pirms pusgada. Toreiz arī iepazinos ar Lū Herisonu; kaut šī iepazīšanās nekad nebūtu notikusi! … Lū ir mūsu pilsētas vienīgās radiostacijas galvenais diktors. Viņš pelna iztiku ar savu vara rīkli, un es būtu ļoti pārsteigts, uzzinājis, ka pie jūsu komisijas griezies nevis viņš, bet kāds cits.
Lū vada apmēram trīsdesmit dažādas programmas, tai skaitā arī iknedēļas populārzinātniskos raidījumus. Šai sakarā viņš katru nedēļu izrauj dienas gaismā kādu no Vajandotas koledžas profesoriem, ko intervē tā šaurās specialitātes jomā. Un, lūk, pirms pusgada Herisonam ienāca prātā sagatavot raidījumu par jauno astronomu Fredu Bokmenu, manu draugu kopš studiju laikiem. Aizvedu toreiz Fredu uz radiostaciju, un viņš aicināja mani līdzi — paskatīties, kas īsti tur notiks. Velns mani rāvis, es piekritu.
Fredam Bokmenam ir trīsdesmit gadu, bet viņš izskatās kā astoņpadsmitgadīgs puišelis. Viņa vaibstos dzīve nav atstājusi pēdu, jo viņš to gluži vienkārši nepagodināja ar savu uzmanību. Freda uzmanības lauvas tiesu aprij priekšmets, kuram Lū Herisons bija nodomājis veltīt šo interviju, — astoņas tonnas smags lietussargs, ar kura palīdzību jaunais astronoms klausās zvaigžņu balsis. Sis lietussargs, kas būtībā ir liela radioantena, samontēts uz teleskopiskas iekārtas pamatiem. Un, ja vien es pareizi saprotu, Freds visu šo konstrukciju vērš pret zvaigznēm, lai uztvertu radiosignālus, ko izstaro debess ķermeņi.
Dabiski, ne raidstaciju, ne radistu tur nav. Taču debess ķermeņi izstaro milzīgu daudzumu enerģijas, un daļu no tās var uztvert radioviļņu diapazonā. Labums no Freda aparatūras ir kaut vai tāds, ka mēs varam noteikt to zvaigžņu koordinātes, kuras no teleskopiem slēpj kosmisko putekļu mākoņi. Šo zvaigžņu izstarotie radiosignāli iziet cauri mākoņiem un samērā netraucēti sasniedz Freda antenu.
Bet tas nebūt nav viss, ko var izspiest no šāda veida ierīces; tāpēc pašu svarīgāko jautājumu Lū He- risons bija pataupījis intervijas beigām.
— Tas viss, doktor Bokmen, ir ļoti interesanti, — Lū secināja. — Bet sakiet, vai jūsu radioteleskops nav atklājis kosmosā ari citas parādības, kādas ar parastajiem, optiskajiem teleskopiem nav izdevies novērot?
— Ir gan, — Freds atbildēja. — Mēs atradām izplatījumā apmēram piecdesmit kosmisko putekļu neaizsegtus punktus, kas izstaro ļoti spēcīgus radiosignālus, kaut arī nekādi debess ķermeņi šajos punktos līdz šim nav konstatēti …
— Vai tiešām? — Lū notēloja izbrīnu. — Es teiktu, ka tas jau ir kaut kas … Lēdijas un džentlmeņi, pirmo reizi radioraidījumu vēsturē mēs šovakar pārraidīsim jums trokšņus, ko izraisa doktora Bokmena noslēpumainie punkti. — Izrādās, Herisons un viņa palīgi jau bija paguvuši novilkt līniju uz koledžas pilsētiņu, kur darbojās Freda antena. — Lēdijas un džentlmeņi, klausieties izplatījuma balsi! …
Ko klausīties, patiesību sakot, nebija — spalga svelpoņa, it kā automobilim būtu pārdurta riepa, un viss. Šīs skaņas bija paredzēts translēt ne vairāk kā piecas sekundes. Taču, kad tehniķis translāciju izslēdza, mēs ar Fredu pēkšņi pamanījām, ka svētlaimīgu plānprātiņu smaidā esam iepletuši muti gandrīz vai līdz ausīm. Es visā ķermenī izjutu atslābumu, galva viegli džinkstēja. Lū Herisons ņirdza zobus, it kā nejauši būtu iekūlies kādā Kopakabanas pludmales sieviešu ģērbtuvē. Tad viņš uzmeta skatienu studijas pulkstenim, un viņu pārņēma šausmas. Monotonā svelpoņa bija skanējusi ēterā veselas piecas minūtes! Un, ja tehniķis nevilšus ar aproci nebūtu aizķēris slēdzi, raidījums varētu turpināties vēl šodien.
Freds nervozi iesmējās, Lū sāka drudžaini meklēt tekstā vietu, pie kuras pirmīt bija apstājies.
— Svilpieni no nekurienes, — viņš beidzot ierunājās. — Doktor Bokmen, vai šiem neparastajiem punktiem ir jau dots nosaukums?
— Nē, — Freds atbildēja. — Šimbrīžam tiem nav ne izskaidrojuma, nedz nosaukuma.
Izskaidrojuma šai parādībai joprojām nav, bet es to nokristīju par «Bokmena eiforiju», un nosaukums, šķiet, ir iegājies. Varbūt mēs tā arī neuzzināsim, kas tie par punktiem, toties mēs labi zinām, kā iedarbojas to izstarojums, tāpēc nosaukums, manuprāt, izraudzīts veiksmīgi. Eiforija — absolūtas labklājības, laimīgas, pilnvērtīgas dzīves izjūta — patiesi, tas ir vispiemērotākais vārds.
Pēc raidījuma Freds, Lū un es bijām noskaņoti tik labvēlīgi cits pret citu, ka gandrīz vai gribējās apraudāties.
— Neatceros, ka raidījums jebkad būtu man sagādājis tādu gandarījumu, — Lū sacīja. Atklātība nav viņa stiprā puse, bet šoreiz viņš runāja to, ko domāja.
— Viens no pašiem neaizmirstamākajiem iespaidiem manā mūžā, — Freds, stipri apmulsis, iesaucās. — Ārkārtējs, ne ar ko nesalīdzināms …
Jūtas, kas mūs pārpildīja, bija izraisījušas tādu apjukumu un neizpratni, ka drīz vien mēs šķīrāmies. Es aizsteidzos mājup, lai iekamptu kādu glāzīti, bet arī tur sastapu gluži neparastu situāciju.
Mājā valdīja klusums, un es divas reizes apstaigāju visas istabas, iekams pamanīju, ka tanīs kāds ir. Mana sieva Sūzija — mīļa, gādīga saimniece — allaž lepojās ar savu prasmi laikus un garšīgi pabarot visu ģimeni; taču tobrīd viņa, atlaidusies uz dīvāna, sapņaini vērās griestos.
— Dārgā, — es piesardzīgi uzsaucu viņai, — esmu jau klāt. Laiks vakariņot…
— Šodien pa radio runāja Freds Bokmens, — viņa izklaidīgi atsaucās.
— Zinu. Es biju kopā ar viņu studijā.
— Viņš mūs aizveda uz citām pasaulēm, — viņa nopūtās. — Jā, tieši uz citām pasaulēm. Šie kosmiskie signāli… tiklīdz tos sāka pārraidīt, viss ikdienišķais it kā aizpeldēja tālu prom. Kopš tā laika es guļu un nekādi nevaru atbrīvoties no iespaida …
— Hm, hm, — iekodu lūpā. — Tādā gadījumā labāk iešu sameklēt Ediju …
Edijs ir mans desmit gadus vecais dēlēns, mūsu mājas tuvākajā apkārtnē līdz šim neuzvarētas beisbola komandas kapteinis.
— Pataupi spēkus, tēt, — no tumsas atskanēja klusa balss.
— Tu esi mājās? Kas noticis? Vai spēle atcelta tāpēc, ka sācies atomkarš?
— O nē. Mēs izpildījām astoņas serves.
— Un tā sagrāvāt pretiniekus, ka viņi nolēma spēli neturpināt?
— Nē, viņi turējās itin braši. Rezultāts abām komandām auga vienmērīgi, divi no viņiem bija iekšā, divi ārpusē. — Viņš runāja tā, it kā atstāstītu sapni. — Bet pēkšņi, — Edijs iepleta acis, — interese par spēli visiem pazuda, un mēs aizgājām katrs uz savu pusi. Es atgriezos mājās, skatos — mūsu vecenīte iekārtojusies šeit uz dīvāna, nu, un tad es ņēmu un nolikos tepat uz grīdas …
— Bet kādēļ? — es joprojām neticēju savām ausīm.
— Pap, — Edijs domīgi atbildēja, — sasper mani jods, ja es to zinu …
— Edij! … — māte apsauca dēlu.
— Mamm, — Edijs mierīgi piebilda, — sasper mani jods, ja tu pati to zini…
Un tad arī es nodomāju: sasper mani jods, ja kāds šeit varēs man kaut ko paskaidrot. Tomēr manī jau bija ieperinājušās nelabas aizdomas. Es uzgriezu Freda Bokmena tālruņa numuru.
— Fred, vai es neesmu atrāvis tevi no pusdienām?
— Būtu jel bijis no kā, — Freds īgni atteica. — Mājās nav ne kripatas ēdamā; es tieši šodien atļāvu Me- rionai paņemt mašīnu, lai aizbrauktu pēc pārtikas, un, lūk, tagad viņa meklē veikalu, kas vēl nebūtu slēgts.
— Viņai laikam nebija izdevies mašīnu iedarbināt?
— Nekā tamlīdzīga, — Freds atbildēja. — Meri- ona pat bija aizbraukusi līdz veikalam un iegājusi tanī, bet tad pēkšņi viņa sajutusi tādus laimes uzplūdus, ka ai kal izgājusi ārā uz ielas. — Freda balss skanēja diezgan drūmi. — Ir nu gan šīs sievietes! Noskaņojums viņām mainās ik pēc brīža, turklāt piedevām viņa vēl melo …
— Meriona melo? Nevar būt!
— Viņa mēģināja man iestāstīt, ka no veikala kopā ar viņu izgājuši ārā visi pārdevēji un pircēji, visi bez izņēmuma …
— Fred, — es teicu, — man ir šādi tādi jaunumi. Vai tu neiebildīsi, ja pēc vakariņām apciemošu tevi?
Kad atbraucu pie Bokmena, tas sēdēja, nekustīgi blenzdams vakara avīzē.
— Visa pilsēta ir jukusi, — Freds man pavēstīja. — Bez jebkāda redzama iemesla visi automobiļi pēkšņi apstājušies, it kā šoferi būtu sadzirdējuši ugunsdzēsēju sirēnu. Te rakstīts, ka cilvēki apklusuši pusvārdā un klusējuši piecas minūtes no vietas. Bet simtiem citu iznākuši no mājām vienos kreklos ar uzrotītām piedurknēm, lai gan ārā bijis stipri vēss, un turklāt smaidījuši tā, it kā reklamētu zobu pastu. — Viņš pačaukstināja avīzi. — Vai par to tu gribēji ar mani runāt?
Es pamāju ar galvu.
— Tas viss noticis tajā laikā, kamēr pa radio tika translēta svelpoņa, tāpēc nodomāju, ka droši vien …
— Nevis droši vien, bet noteikti. Citu iespēju ir ne vairāk kā viens pret miljonu, — Freds paziņoja. — Laiks sakrīt ar precizitāti līdz sekundei.
— Bet cilvēku vairākumam tobrīd i prātā nenāca klausīties radio! …
— Tev taisnība. Bet, ja mana teorija ir pareiza, viņiem tas arī nebija jādara. Mēs no kosmosa uztvērām vājus signālus, pastiprinājām tos apmēram tūkstoškārt un retranslējām. Katrs, kas atradās ne pārāk tālu no raidītāja, saņēma krietnu devu šī pastiprinātā izstaro juma, neatkarīgi no tā, vai viņš to gribēja vai negribēja. — Freds paraustīja plecus. — It kā mēs visi būtu staigājuši gar degošu marihuanas lauku …
— Kāpēc tad tu agrāk neesi izjutis nekā tamlīdzīga?
— Tāpēc, ka es nekad neesmu pastiprinājis signālus un tos retranslējis. Jaudīgs raidītājs — lūk, kas iedvesa signāliem jaunu spēku.
— Un ko tu esi nodomājis tagad darīt?
Freds izbrīnījās:
— Darīt? Ko gan īpašu te var darīt? Varbūt vienīgi nosūtīt rakstiņu kādam zinātniskam žurnālam? …
Bez jebkāda brīdinājuma atsprāga vaļā durvis, un istabā iedrāzās Lū Herisons. Pietvīcis un aizelsies viņš ar toreadora žestu norāva no pleciem mēteli.
— Nolēmāt viņu pieņemt par kompanjonu? — Herisons vaicāja, rādīdams uz mani. Freds neizpratnē samirkšķināja acis.
— Viņu? Pieņemt?
— Tie taču ir miljoni! — Lū turpināja. — Miljardi! …
— Ir nu gan joki, — Freds iesaucās. — Par ko jūs runājat?
— Zvaigžņu svelpoņa! — Lū kliedza. — Tā viņiem iepatikusies. Sajaukusi viņiem prātus. Vai avīzes lasījāt? — Lū uz brīdi pat atskurba. — Viss šis tracis taču sacēlies svelpoņas dēļ, vai ne, dok?
— Acīmredzot tā tas ir, — Freds atbildēja, un viņa balsī nepārprotami skanēja bažas. — Bet kā, pēc jūsu domām, mēs varētu tikt pie šiem miljoniem un pat miljardiem?
— Ar nekustamā īpašuma palīdzību! — Herisons jūsmīgi turpināja. — «Lū,» es sev jautāju, «kā šo triku pārvērst skanīgā naudiņā, ja jau Visumu nav iespējams monopolizēt? Un vēl, Lū, kā pārdot to, ko ikviens varēs saņemt par velti, tiklīdz tu iesāksi raidījumu? …»
— Bet varbūt šī parādība ir viena no tām, kas nekādi nav pārvēršama monētās? — es ieminējos. —Pagaidām mēs taču neko daudz par to nezinām …
— Vai ir slikti būt laimīgam? — Lū mani pārtrauca.
— Protams, ne, — biju spiests atzīt.
— Redziet nu! Mēs devām cilvēkiem šo zvaigžņu pīkstuli, un tas viņus padarīja laimīgus. Tagad sakiet man: kas tad šeit, jūsuprāt, būtu pelams?
— Cilvēkiem jābūt laimīgiem, — Freds sacīja.
— Nu, lūk! — Lū aiz lepnuma piepūtās kā tītars. — Mēs jau tik vien gribam, kā viņus aplaimot. Bet viņi, savukārt, būs mums pateicīgi… Vislabāk tomēr iesākt ar nekustamo īpašumu. — Viņš paskatījās pa logu. — Šeit ir šķūnis — lieliski! Varam izvērsties tepat uz vietas. Novietosim šķūnī raidītāju, savienosim to ar jūsu antenu, un, lūdzu, dok, te jums būs uzņēmums nekustamā īpašuma ekspluatēšanai!
— Piedodiet, — teica Freds. — Es kaut kā nespēju izsekot jūsu domu gaitai. Šī vieta taču nemaz nav piemērota biznesam. Ceļš uz šejieni ir slikts, tuvumā nav ne tirdzniecības centra, ne autobusu pieturas, panorāma — nekam nederīga, zeme akmeņaina …
Lū uzmundrinoši pamirkšķināja Fredam.
— Protams, dok! Šai vietai ir zināmi trūkumi, bet, samontējis šķūnī raidītāju, jūs dosiet cilvēkam laimi — pašu lielāko vērtību, kāda vien var būt pasaulē!
— Eiforijas mitekli, — es iestarpināju.
— Lieliski! — Lū atzinīgi pavērās manī. — Es vervēšu klientus, bet jūs, dok, stāvēsiet šķūnī pie slēdža. Tiklīdz klients būs nokļuvis jūsu īpašuma robežās, jūs izmetīsiet āķi ar nelielu laimes devu, un nebūs tādas cenas, ko viņš nebūtu ar mieru maksāt par otru, mazliet lielāku devu …
— Paradīze būdiņā, kamēr pietiks enerģijas, — es atkal iestarpināju.
— Pēc tam, — Herisons starodams turpināja, — kad būsim tikuši galā ar biznesu šeit, pārvietosim raidītāju uz citu vietu un atvērsim jaunu uzņēmumu. Varbūt izveidosim veselu raidītāju divizionu. — Viņš pa- knikšķināja pirkstus. — Nu, protams! Mēs tos celsim uz riteņiem …
— Diezin vai policija sevišķi augstu novērtēs mūsu rīcību, — Freds iebilda.
— Lai! Tikko viņi ieradīsies noskaidrot apstākļus, jūs iedarbināsiet raidītāju un ļausiet viņiem nobaudīt mazliet laimes. — Lū paraustīja plecus. — Velns parāvis, es pat varētu sadūšoties uz cēlsirdīgu žestu un piedāvāt polismeņiem dalību šinī biznesā …
— Nē, — Freds mierīgi atbildēja. — Ja pēc tādām izdarībām kādā jaukā dienā nolemšu iet pie dievgalda, es nevarēšu raudzīties mācītājam acīs.
— Bet mēs taču varam arī viņu pacienāt ar kādu drusciņu laimes! — Lū priecīgi iesaucās.
— Nē, — Freds atcirta. — Piedodiet, bet tam es nevaru piekrist.
— Labi. — Herisons piecēlās un sāka soļot pa istabu. — Tādu atbildi es biju gaidījis. Bet man ir cits priekšlikums, un tas jau nu visā pilnībā atbilst likuma prasībām. Mēs konstruēsim portatīvu pastiprinātāju un raidītāju ar nelielu antenu. Masveidā ražojot, tas izmaksās ne vairāk par piecdesmit dolāriem gabalā, tādējādi cena — teiksim, pieci simti dolāru — būs gluži pieņemama vidusmēra pircējam. Vienlaikus noslēgsim vienošanos ar telefona sabiedrību, lai signālus no jūsu antenas pa vadiem pārraida uz tām mājām, kur ir šādi aparāti. Un, lūk, saņēmis pa telefona kabeli signālus, mūsu aparātiņš tos
pastiprinās un izstaros ar tādu aprēķinu, lai visi, kas atrodas mājā, justos laimīgi. Jūs mani sapratāt? Cilvēkiem vairs nebūs nepieciešams darbināt radiouztvērējus vai televizorus, viņi varēs tieši pieslēgties laimei. Nevajadzēs ne aktieru, ne dekorāciju, ne dārgu telekameru — vispār nekā, izņemot svelpoņu …
— Šo aparātu mēs varētu nosaukt par «Eiforia- fonu», — es ierosināju. — Jeb, saīsināti, par «Eifiju».
— Vareni, grandiozi! — Lū bija sajūsmā par manu ideju. — Ko teiksiet, dok?
— Nezinu, — Freds izskatījās krietni noraizējies.
— Šinīs lietās es neesmu kompetents.
— Katram no mums ir jāapzinās savu iespēju robežas, — Herisons konfidenciāli paziņoja. — Es kārtošu jautājuma komerciālo pusi, jūs — tehnisko. — Viņš sakustējās, it kā grasīdamies uzvilkt mēteli.
— Bet varbūt jums nemaz negribas kļūt par miljonāru?
— Kāpēc gan ne, to es gribētu gan, — Freds ātri ļ atbildēja. — Protams, gribu.
— Tad uzskatīsim, ka viss ir kārtībā, — Lū saberzēja plaukstas, — taču, iekams ķeramies vērsim pie ragiem, mums derētu uzbūvēt un izmēģināt kaut vienu aparātu.
Lai nu kas, bet tas jau nu ietilpa Freda kompetencē un — es tūdaļ pamanīju — viņu stipri ieinteresēja.
— Vispār, izgatavot tādu aparātu nav sevišķi sarežģīti, — viņš teica. — Domāju, mēs uz ātru roku varēsim salodēt shēmu un ne vēlāk kā nākamnedēļ to izmēģināt.
«Eiforiafona» — jeb, saīsināti, «Eifijas» — pirmais izmēģinājums notika Freda Bokmena viesistabā sestdien, tas ir, piecas dienas pēc sensacionālā radioraidījuma.
Mes bijām seši izmēģinājuma trusīši — Lū, Freds, viņa sieva Meriona, es, mana sieva Sūzija un mans dēls Edijs. Mūsu krēsli bija novietoti visapkārt kāršu galdam, uz kura gulēja pelēka tērauda kārbiņa. No tās gandrīz līdz griestiem slējās antenas radziņš, kas mazliet atgādināja kukaiņa ūsu.
Kamēr Freds rosījās pie aparāta, pārējie nervozēja, pļāpāja par šādiem tādiem niekiem, iestiprinājās ar sviestmaizēm un alu. Edijs, saprotams, alu nedzēra, taču kaut kāds nomierinošs līdzeklis viņam noteikti nebūtu nācis par ļaunu. Puika dusmojās, ka nebija ticis uz beisbola laukumu, bet gan atvests uz šejieni, un, šķiet, grasījās kuru katru mirkli savas dusmas izgāzt pār viesistabas mēbelēm. Viņš bija uzsācis pārgalvīgu spēli, kurā veica gan savas, gan pretinieka funkcijas, ar biguli dauzīdams vecu tenisa bumbu, trenkādams to pa grīdu un sizdams gaisā, turklāt tas viss notika pāris soļu attālumā no stikla durvīm.
— Edij, — māte apsauca viņu vismaz desmito reizi, — lūdzu, izbeidz!…
— Neuztraucies, nekas nenotiks, — Edijs nevērīgi atbildēja, triekdams bumbu pret sienu un pārtverdams to ar vienu roku.
Meriona, kuras sievišķie instinkti rada izpausmi galvenokārt mīlestībā pret stila mēbelēm, nespēja apslēpt ciešanas, ko Edijs viņai sagādāja, pārvērzdams viesistabu par sporta zāli. Lū centās viņu mierināt savā manierē:
— Lai sadauza visu kaut vai drumslās. Šinīs dienās jūs pārcelsieties uz pili…
— Viss kārtībā, — Freds klusi teica.
Mēs viņam atbildējām ar tādiem bezbailīgiem skatieniem, ka, raugoties uz mums, kuram katram apšķebinātos dūša. Freds iebāza pelēkajā kārbiņā telefona līnijai pievienotu kontaktdakšu. Tādā veidā tika nodrošināti tieši sakari ar koledžas pilsētiņu, kur īpašs
pulksteņa mehānisms gādāja par to, lai antena būtu pastāvīgi vērsta pret vienu un to pašu noslēpumaino debess punktu — pašu spēcīgāko no «Bokmena eiforijas» avotiem. Freds novilka auklu līdz elektrotīkla kontaktligzdai un ar roku pieskārās slēdža pogai.
— Gatavi?
— Nevajag, Fred! — es saucu, jo pēkšņi man bija kļuvis baismi.
— Ieslēdziet, ieslēdziet, — Lū enerģiski mudināja. — Mums šodien neizdotos saņemt pa telefonu nevienu pašu signālu, ja kompānijai nebūtu pieticis drosmes sazināties ar visaugstākajām sfērām …
— Es palikšu šeit pie aparāta un nekavējoties to izslēgšu, ja vien kaut kas neies tā kā vajag, — Freds mūs uzmundrināja.
Atskanēja klikšķis, tad vāja dūkšana, un «Eifija» sāka darboties. Visi klātesošie atvieglināti uzelpoja. Edijam bigulis izslīdēja no rokas. Viņš svinīgi, it kā valsēdams, šķērsoja viesistabu, atlaidās mātei blakus uz grīdas un uzlika galvu viņai uz ceļiem. Freds, pa pusei aizvēris acis un kaut ko klusi dungodams, atstāja savu posteni pie slēdža. Pirmais ierunājās Herisons — viņš turpināja pirmīt ar Merionu uzsākto sarunu.
— Kam gan vajadzīga šī komercija! — Lū sirsnīgi iesaucās un pievērsās Sūzijai, meklēdams viņas atbalstu.
— Ak, — Sūzija sapņaini pašūpoja galvu. Pēc tam apkampa Herisonu un dāvāja viņam tvīksmīgu skūpstu.
— Jūs, bērniņi, — es teicu, draudzīgi paplikšķinājis Sūziju, — kā redzu, satiekat tīri labi? Paskaties, Fred, vai tas nav itin jauks pāris?
17
— Edij, — Merionas balsī dvesmoja patiess maigums un dziļas rūpes, — manuprāt, gaiteņa skapī ir
2 180
īsta beisbola bumba. Cieta. Rotaļāties ar to tev būs daudz patīkamāk nekā ar šo veco tenisa bumbiņu …
Edijs pat nepakustējās. Freds joprojām smaidošs klīda pa istabu, tikai acis viņam tagad bija pavisam aizvērtas. Ar papēdi aizķēries aiz stāvlampas vada, viņš paklupa un nogāzās zemē, ietriekdams galvu kamīna pelnos.
— Ehei, ļautiņi mīļiel — viņš sauca, joprojām neatvērdams acis. — Vai zināt, es, liekas, esmu sadauzījis galvu pret kamīna režģi…
Tā viņš arī palika guļam turpat kamīnā un laiku pa laikam nez kāpēc skaļi sprauslāja.
— Pie durvīm zvana, — Sūzija piepeši paziņoja. — Liekas, jau diezgan ilgi, lai gan tam droši vien nav nekādas nozīmes.
— Ienāciet, ienāciet! — es teicu.
Mani vārdi visiem šķita bezgala uzjautrinoši. Mēs zviedzām, burtiski, vēderus turēdami, arī Freds, — viņa smiekli sacēla gaisā mazus, pelēkus pelnu mākonīšus.
Ienāca vecītis, sīks nopietna izskata vecītis baltās drēbēs, un apstājās priekšistabā, bažīgi lūkodamies uz mums.
— Esmu piena vedējs, — viņš minstinādamies sacīja. Pēc tam pasniedza Merionai papīra lapu. — Jūsu zīmītē es nespēju saburtot pēdējo rindu. Jūs tur rakstāt kaut ko par biezpiena sieru, sieru, sieru, sieru …
Balss viņam aizkrita, un, sakrustojis kājas pa turku modei, viņš nolaidās uz grīdas Merionai blakus. Apmēram trīs ceturtdaļstundas viņš nosēdēja, neteicis ne vārdn, l<id viņa sejai pārskrēja rūpju ēna.
Nekds, viņš apātiski nomurmināja. — Esmu !<• lej'iic/lrM tikai uz brītiņu. Lai gan … mans furgonu ftlflv < e|m.il<i un droši vien traucē satiksmi …
Viņ . mcjjliniļo piecelties. Lū viegli nospieda «Eifi-
jas» regulatoru, palielinādams izstarojuma jaudu. Piena vedējs sabruka uz grīdas.
— A-a-ah, — visi reizē izdvesa.
— Tādā dieniņā labi sēdēt mājās, — piena vedējs sacīja. — Pa radio ziņoja: no Atlantijas nāk viesuļvētra un tās aste, domājams, aizķers arī mūs …
— Lai nāk, — es moži deklarēju. — Savu mašīnu esmu novietojis zem liela, izkaltuša koka …
Pēdējā teikumā, šķiet, bija apslēpta īpaša jēga. Taču neviens laikam to nemanīja. Es atkal ieslīgu siltajā klusuma miglā un nedomāju vairs ne par ko. Tādus apziņas mijkrēšļus, kas toreiz likās ilgstam tikai sekundes daļas, ik reizi pārtrauca vai nu ciemiņa ierašanās, vai sarunas. Tiesa, tagad es zinu, ka šie brīži reti ilga mazāk par sešām stundām. Atceros — reiz šādā brīdī mani iztraucēja atkārtots zvans pie durvīm.
— Es taču teicu: ienāciet, — nomurmināju.
— Es jau esmu ienācis, — piena vedējs, tāpat murminādams, man atbildēja.
Durvis strauji atvērās, no sliekšņa uz mums bargi lūkojās ceļu policijas patruļnieks.
— Kas te, velns parāvis, notiek! — viņš kliedza. — Kurš no jums ar piena furgonu aizsprostojis ceļu? Ahā! — Viņš bija ieraudzījis piena vedēju. — Vai jūs maz jēdzat, ko darāt? Kāds izdrāzīsies no šķērsielas un neizbēgami ietrieksies jūsu kulbā … — Patruļnieks nožāvājās, un bargā izteiksme viņa sejā pēkšņi pārvērtās mīlīgā smaidā. — Nē, velns parāvis, tie ir nieki. Pats nezinu, kādēļ par tādiem niekiem vajadzēja uztraukties … — Viņš apsēdās Edijam blakus uz grīdas. — Vai tev, puis, ieroči patīk? — Tad izvilka no maksts savu dienesta pistoli. — Re, gluži kā komiksos …
Edijs pacēla pistoli, notēmēja uz Merionas lepnumu — pudeļu kolekciju — un izšāva. Liela zilgana
stikla pudele sašķīda drumslās, un arī logs aiz pudeļu vitrīnas saplīsa divās daļās. Pa spraugu istabā svilpodams ielauzās aukstais gaiss.
— Paskat, dienās vēl kļūs par policistu, — Meriona iesmējās.
— Mans dievs, kāda laime, — es iesaucos, juzdams, ka nupat, nupat aizkustinājuma asaras aprasos manus vaigus. — Man taču ir pasaulē visbrīnišķīgākais dēls, visbrīnišķīgākie draugi un visbrīnišķīgākā vecenīte …
Pēc tam dzirdēju pistoli izšaujam vēl divas reizes un tūdaļ pat iegrimu svētlaimīgā nemaņā. Un atkal mani pamodināja zvans.
— Cik reizes man jāsaka: visu svēto dēļ, ienāciet! — nomurmināju, neatvērdams acis.
— Es jau esmu ienācis, — piena vedējs kārtējo reizi paziņoja.
Saklausīju kāju dipoņu, tomēr neizjutu ne mazāko vēlēšanos noskaidrot, ko tas varētu nozīmēt. Nedaudz vēlāk es konstatēju, ka man kļuvis pagrūti elpot. Izrādījās, ka esmu nostiepies garšļaukus uz grīdas un bariņš skautu apmetušies man uz krūtīm un daļēji arī uz vēdera.
— Ko tev vajag? — es vaicāju jaunatnācējam, kas vienmērīgi pūta man sejā savu karsto elpu.
— Bebru kopām bija vajadzīga makulatūra, bet tas nav svarīgi, — puišelis atbildēja. — Mums bija uzdots to kaut kur nogādāt…
— Bet vai vecāki zina, kur jūs tagad atrodaties?
— Kā tad! Viņi laikam bija nobažījušies un tagad atnākuši mums pakaļ…
Viņš ar pirkstu norādīja uz dažiem laulātajiem pāriem, kuri bija sasēdušies rindā gar sienām un smaidīdami vēroja, kā vējš un lietus cērtas istabā pa sasisto logu.
— Mamm, man tā kā gribētos ēst, — Edijs sacīja.
— Ak, Edij, tu taču neliksi savai māmiņai gatavot ēdienus, kad mums visiem šeit ir tik labi, — Sūzija iebilda.
Lū Herisons vēl mazliet pārbīdīja «Eifijas» regulatoru.
— Ei, zēniņ, kā tev patīk šis gardumiņš?
— A-a-a-h, — visi reizē izdvesa.
Nācis atkal pie samaņas, aptaustīju savu ķermeni no galvas līdz kājām, taču bebrus nekur vairs nemanīju. Tad es atvēru acis un ieraudzīju, ka viņi — arī Edijs, piena vedējs, Lū un patruļnieks — stāv pie sasistā loga un sajūsmā kliedz. Arā gaudoja vējš, zemi šaustīja lietus, caur sasisto rūti lāses triecās istabā ar tādu spēku, it kā būtu izšautas no pneimatiska ieroča. Es vieglītiņām paraustīju Sūziju aiz pleca, un mēs abi devāmies pie loga, lai paskatītos, kas īsti tur notiek.
— Sākas, sākas, sākas! — kā ekstāzē atkārtoja piena vedējs.
Mēs ar Sūziju vēl laikus nokļuvām pie loga un paguvām kopā ar citiem papriecāties par burvīgo skatu, kas pavērās mūsu acīm, kad lielā, nokaltusi goba uzgāzās mūsu mašīnas jumtam.
— Bum, trah! — Sūzija iesaucās, un es smējos līdz krampjiem kuņģī.
— Celiet augšā Fredu, — mums neatlaidīgi ieteica Lū. — Citādi viņš nedabūs redzēt, kā sagrūst šķūnis …
— M-m? — atskanēja Freda balss no kamīna.
— Ai, Fred, tu jau esi nokavējis, — Meriona piezīmēja.
— Nu gan būs skatiņš! — Edijs iebļāvās. — Tūlīt pārtrūks elektrolīnijas vadi! Redziet, kā liecas šī papele! …
Papele tiešām liecās aizvien zemāk, aizvien tuvāk un tuvāk elektrolīnijai; vēl viens vētras brāziens — un tā nogāzās, saceldama dzirksteļu spietus, pārraudama un samudžinādama vadus. Gaisma nodzisa. Bija dzirdama tikai vētras kaukšana.
— Kāpēc neviens vairs nepriecājas? — Herisons laiski jautāja. — A, «Eifija» nedarbojas, lūk, kas par lietu! …
No kamīna atskanēja drausmīgs vaids:
— Dievs kungs, man laikam ir smadzeņu satricinājums! …
Meriona raudādama bija notupusies uz ceļiem blakus savam vīram.
— Manu dārgo nabadziņ, kas ar tevi noticis?
Es palūkojos uz sievieti, ko biju apskāvis, uz drausmīgu, netīru, vecu raganu ar sarkanām, dziļi iekritušām acīm un matiem kā Medūzai Gorgonai.
— Uf, — nodrebinājos un, riebuma pārņemts, no- vērsos.
— Dārgais, — raganai pāri vaigiem sāka ritēt asaras, — tā taču esmu es, Sūzija …
No visām pusēm skanēja vaidi un žēlabaini lūgumi pēc ūdens un maizes. Pēkšņi noskaidrojās, ka istabā ir neciešami auksts. Bet vēl pirms mirkļa man bija licies, ka atrodos ekvatoriālajā joslā.
— Kas, velns parāvis, nospēris manu pistoli? — po- lismenis drūmi apvaicājās.
Zeņķis — izsūtāmais no telegrāfa, ko es līdz tam brīdim vispār nebiju ievērojis, sēdēja kaktā, grūtsirdīgi šķirstīja telegrammu žūksni un laiku pa laikam iešņukstējās. Mani kratīja drebuļi.
— Varu derēt, ka tagad ir svētdienas rīts, — es sacīju. — Mēs esam šeit jau divpadsmit stundas!
Patiesībā bija pirmdienas rīts. Izsūtāmais no tele- j.m.iI.1 pielēca kājās kā čūskas dzelts:
Svētdienas rīts? Es taču atnācu šurp tikai svētdienas vakarā! … — Viņš palūkojās apkārt. — Ir gan jums izskats, it kā jūs taisnā ceļā būtu ieradies no šīs, kā viņu … Buhenvaldes.
Par dienas varoni, pateicoties jaunības fantastiskajai izturībai, kļuva Bebru kopnieks. Kā pieredzējis rotas staršina viņš savus padotos nostādīja ierindā, un, kamēr pārējie slaistījās pa istabām un sūkstījās,^ ka viņus moka slāpes un izsalkums, puiši, viņa pavēles pildīdami, no jauna iekurināja kamīnu, atnesa segas, pārsēja Fredam galvu, bet citiem — neskaitāmus nobrāzumus, aizkāra sasisto logu un sagatavoja mums pietiekami daudz kafijas un kakao.
Divas stundas pēc avārijas, kuras rezultātā «Eifija» bija pārstājusi darboties, mājā atkal kļuva silts un mēs paēdām. Nopietni cietuši bija tikai viena puišeļa vecāki — tie, kas nosēdēja divdesmit četras stundas pie izsistā loga; saņēmuši penicilīna injekcijas, viņi tika aiztransportēti uz slimnīcu. Piena vedējs, izsūtāmais no telegrāfa un ceļu policijas patruļnieks no ārstēšanas atteicās un devās uz mājām. Arī Bebru kops, braši atvadījies no mums, aizgāja. Uz ielas strādnieki atjaunoja elektrolīniju. Viesistabā bija palikuši tikai tie, kas tur atradās eksperimenta sākumā — Lū, Freds un Meriona, Sūzija, es un Edijs. Freda seju rotāja krietns skaits ievērības cienīgu zilumu un skrambu, tomēr smadzeņu satricinājuma viņam nebija.
Tūdaļ pec ēšanas Sūzija bija aizmigusi. Tagad viņa pamodās.
— Kas ir?
— Laime, — es viņai atbildēju. — Ne ar ko nesalīdzināma, nebeidzama laime — kilovati laimes …
Lū Herisons ar drausmīgu melnu bārdu un sarkanām acīm izskatījās pēc zvērināta anarhista — viņš
bija ielīdis istabas kaktā un drudžaini kaut ko rakstīja.
— Kilovati laimes — tas ir kolosāli, — viņš teica.
— Pērciet laimi, tāpat kā pērkat gaismu …
— Indējieties ar savu laimi tāpat kā ar nikotīnu, — piebilda Freds un nošķaudījās.
Herisons viņu ignorēja.
— Mēs izvērsīsim reklāmas kampaņu, saprotat? Pirmie sludinājumi būs domāti inteliģentiem: «Par to pašu naudu, kādu maksā viena vienīga grāmata, kurā iespējams arī vilties, jūs varat nopirkt sešdesmit stundas «Eifijas». «Eifija» nekad nepieviļ…» Pēc tam dosim triecienu vidusmēra amerikānim …
— Triecienu saules pinumā? — Freds jautāja.
— Kas ar jums noticis, draugi? — Lū nesaprata.
— Jūs uzvedaties tā, it kā eksperiments būtu cietis neveiksmi …
— Pneimonija un nespēks. Vai tādu rezultātu mēs gaidījām? — Meriona vaicāja.
— Te, šinī istabā, bija sapulcējusies gandrīz visa mūsu zeme miniatūrā, — Lū teica, — un visiem bez izņēmuma mēs dāvājām laimi. Turklāt nevis stundu vai dienu, bet gan divas diennaktis no vietas! … — Aiz dziļas cieņas pret šiem vārdiem viņš pat pielēca kājās. — Lai nākamos «Eiffjas» īpašniekus pasargātu no bojāejas, pietiek iemontēt aparātā pulksteņa mehānismu, vai tas jums nav skaidrs? īpašnieks šo mehānismu varēs noregulēt tā, lai «Eifija» ieslēgtos, tikko viņš būs atnācis no darba, vakariņu laikā — izslēgtos, pēc vakariņām atkal ieslēgtos, kad būs jāliekas gulēt, izslēgtos, un tā tālāk un tamlīdzīgi … — Viņš saķēra galvu un izbolīja acis. — Bet reklāma … Mans dievs, kāda reklāma! Jūsu bērniem nebūs vajadzīgas dārgas rotaļlietas! … Trīsdesmit stundu «Eifijas» nav dārgākas par kino biļeti! … Sešdesmit stundu «Eifijas» maksā lētāk par pudeli viskija! …
— Toties iedarbība — kā pudelei ciānkālija, — Freds iestarpināja.
— Vai tiešām jūs nesaprotat?! — Herisons tam nespēja ticēt. — «Eifija» no jauna savienos laulātus draugus, tā glābs amerikāņu ģimeni. Nebūs vairs strīdu par to, kādu televīzijas kanālu ieslēgt, kādu radioprogrammu klausīties. «Eifija» sagādās prieku ikvienam un visiem — mēs esam to pierādījuši. Un garlaicīgu programmu «Eifijai» gluži vienkārši nevar būt…
Viņu pārtrauca klauvējieni pie durvīm. Remontstrādnieks paziņoja, ka pēc divām trim minūtēm ieslēgs strāvu.
— Paklausieties, Lū, — Freds teica, — šis sīciņais briesmonis nobeigs civilizāciju ātrāk nekā barbari, kas nodedzināja Romu. Mēs nevēlamies taisīt biznesu, muļķojot cilvēci. Lūk, tā!
— Nedzeniet jokus! — Lū nobālis iesaucās. — Vai tiešām, — viņš pievērsās Merionai, — jūs nevēlaties, lai jūsu vīrs pelnītu miljonus?
— Ierīkodams zaņķi, kur pārdos elektronisku opi- ju? Nē, nevēlos, — Meriona vēsi atbildēja.
Lū iesita sev pa pieri.
— Bet publika alkst «Eifijas»! Un atcerieties Luiju Pastēru! Vai tad viņš varēja atteikties no piena pa- sterizācijas idejas?! …
— Cik labi, ka atkal būs elektrība, — Meriona krasi mainīja sarunas tematu. — Gaisma, boilers, ūdenssūknis, ra … Ak kungs!
Viņa vēl nebija paguvusi savu domu izteikt līdz galam, kad pēkšņi iedegās gaisma. Bet mēs ar Fredu, kā no lielgabala izšauti, jau bijām pusceļā uz pelēko kārbiņu. Abi sagrābām to vienlaikus. Kāršu galdiņš saļodzījās, dakša sprakšķēdama izlidoja no kontakt- ligzdas. «Eifijas» spuldzes iekvēlojās un tūdaļ nodzisa.
Freds bezkaislīgi izvilka no kabatas skrūvgriezi un atskrūvēja kārbiņas vāku.
— Vai nevēlies mazliet apkarot progresu? — viņš jautāja, sniegdams man biguli, ko Edijs bija nometis uz grīdas.
Satracināts līdz neprātam, dauzīju metāla kruķi pret «Eifijas» stikla un vara iekšām. Ar kreiso roku, Fredam piepalīdzot, es turēju Herisonu, kas visu laiku centās aizsegt aparātu, lai to pasargātu no iznīcības.
— Un es, muļķis, domāju, ka jūs esat manā pusē, — Lū rūgti nomurmināja.
— Ja tu kaut pušplēstu vārdu kādam teiksi par «Eifiju», — es atbildēju, — ar lielāko prieku atdalīšu tavu miesu no dvēseles un darīšu to tikpat efektīvi, kā patlaban apstrādāju šo daiktu …
Lēdijas un džentlmeņi, es uzskatīju, ka līdz ar to lieta ir galā. Neko labāku šis aparātiņš nebija pelnījis. Turpretī tagad redzu, ka, pateicoties Lū Herisona bļaurīgajai rīklei, viss kļuvis zināms atklātībai. Viņš ir griezies pie jums, Federālās sakaru komisijas, pēc atļaujas komerciāli ekspluatēt «Eifiju». Viņš un tie, kas stāv aiz viņa muguras, uzbūvējuši paši savu radioteleskopu.
Tāpēc atļaujiet vēlreiz atkārtot: Herisona apgalvojumi atbilst faktiem. «Eifija» tiešām spēj dot visu, ko Herisons sola. Laime, kuru dāvā «Eifija», ir pilnīga, un to nespēj apēnot nekādas nelaimes. No tādām traģēdijām, kāda bezmaz notika pirmā eksperimenta gaitā, neapšaubāmi var izvairīties, izmantojot pulksteņa mehānismu, kas noteiktā laikā ieslēdz un izslēdz aparātu. Eksemplārs, kas atrodas jūsu priekšā uz galda, kā redzu, jau ir apgādāts ar pulksteņa mehānismu.
Ne jau par to ir jāšaubās, vai «Eifija» darbosies. Tā darbosies noteikti! Būtībā jautājums ir pavisam cits: vai Amerika ieslīdēs jaunā traģiskā savas vēstures posmā, kad cilvēki vairs netieksies pēc laimes, bet to vienkārši pirks. Nepaies ne divas dienas, un pilnīgā aizmiršanās novedīs cilvēkus līdz ārprātam. Vienīgais labums, ko mēs no «Eifijas» varētu gūt — būtu iesmērēt šo dvēseles miera slazdu mūsu ienaidniekiem un tai pašā laikā paglābt no tā mūsu tautu.
Nobeigumā es gribētu pievērst jūsu uzmanību tam, ka Lū Herisons, kas iedomājas esam «Eifijas» pavēlnieks, ir sabiedriskās uzticības necienīgs bezgodis. Es, piemēram, nebūtu izbrīnījies, ja viņš šo aparātiņu, kas atrodas jūsu priekšā uz galda, būtu noregulējis ar tādu aprēķinu, lai tā starojums atņem jums spēju skaidri un saprātīgi domāt, kad būs jāpieņem izšķirošais lēmums. Patiesi, «Eifija» nez kādēļ sākusi aizdomīgi dūkt un… es tagad esmu tik laimīgs, ka, šķiet, tūlīt apraudāšos. Man ir pasaulē visbrīnišķīgākais dēls un visbrīnišķīgākie draugi, un visbrīnišķīgākā sieva. Bet vecais zēns Lū Herisons ir puika uz goda, zemes sāls, varat man ticēt! Un es, protams, no sirds vēlu viņam sekmes jaunajā pasākumā.