Fantastika vienmēr ir bijusi saistīta ar sapņiem abās šī vārda pamatnozīmēs. Bet sapņi, kā zināms, lielā mērā ir gan cilvēka vēlmju, gan arī baiju atspoguļojums. Tāpēc jau folklorā, kas sakņojas gadu tūkstošu dzīlēs, mēs sastopam septiņjūdžu zābakus, burvju spoguļus, lidojošus paklājus un dzīvo ūdeni, bagātas, laimīgas tautas, kas mīt aiz trejdeviņām zemēm un trejdeviņām jūrām, un vienlaikus — cilvēkēdājus milžus, ļaunos garus un daudzgalvainus nezvērus, pūķus …
Tādējādi var teikt, ka, jau sākot ar cilvēces agrīno jaunību, fantastikā (ja to klasificējam pēc objektiem, kam tā galvenokārt ir veltīta) iezīmējas divi virzieni, kuri saglabājušies līdz pat mūsu dienām. Pirmkārt, tehniskā fantastika; tā vēstī lielākoties par atklājumiem un izgudrojumiem, kas paceļ cilvēku tādos augstumos, kādi ne vienmēr bija pieejami pat dieviem. Otrkārt, sociālā fantastika, kas zināmā mērā reducējama uz dažāda veida utopijām un antiutopijām.
Tiesa, giuži «tīrā» veidā abi virzieni nekad nav eksistējuši. Tie allaž vairāk vai mazāk cieši savijusies. Sevišķi spilgti tas sāka izpausties tad, kad fantastikas stafeti no folkloras pārņēma literatūra. Pietiek atgādināt kaut vai tādus klasiskus 17. gadsimta utopiju paraugus kā Tomazo Kampanellas «Saules pilsētu» un Frensisa Bēkona «Jauno Atlantīdu», kur aprakstīti ne vien sociāli eksperimenti, bet arī kuģi, kas šķērso jūras bez airiem un burām, un aparāti, kas atveido jebkurus klimatiskos apstākļus …
Turklāt jau pirmajos rakstītās literatūras darbos krietni reljefāk nekā folklorā iezīmējās tendence ne tikai vēstīt par brīnišķīgiem atklājumiem un notikumiem, bet arī dot tiem (protams, sava laika priekšstatiem atbilstošu) izskaidrojumu. Tā, piemēram, mūsu ēras otrajā gadsimtā grieķu satīriķis Lukiāns sīki paskaidroja, kā viņa varonim Menipam ar ērgļa un klijas spārniem izdevies pacelties gaisā un veikt toreiz gluži neiedomājamus lidojumus.
Un, lūk, šī tendence, nemitīgi attīstoties, radīja to literatūras nozarojumu, kuru mēs dēvējam par zinātnisko fantastiku. Vārdam «zinātniskā» šinī gadījumā ir galvenokārt metodoloģiska jēga. Jo, klasificējot fantastiku pēc šī principa, izrādās, ka līdztekus zinātniskajai (science fiction) joprojām pastāv ari brīnumu (fiction) fantastika, kuras autori pat nemēģina kaut ko zinātniski nopamatot. Pats ievērojamākais tās pārstāvis mūsu dienās ir populārais amerikāņu rakstnieks Rejs Bredberijs, kas savus smalkos liriskos stāstus un drūmās, šausminošās antiutopijas (tā dēvētos brīdinājuma romānus) veltī galvenokārt sociāli filozofiskām vai psiholoģiskām tēmām. Taču, vērtējot objektīvi, vēlreiz jāuzsver, ka vismaz pēdējos simt gados tieši zinātniskā fantastika ir kļuvusi par visa fantastikas žanra kodolu.
Mūsu laikabiedrs pret zinātni radis izturēties ar lielu cieņu. Un tas ir dabiski, jo tieši zinātne bija katalizators, kas nedaudzos gadu desmitos izraisīja pasaulē radikālas pārvērtības. Ja gadsimta sākumā atomenerģija, kibernētika, roboti un kosmosa kuģi eksistēja tikai fantastisko stāstu un romānu lappusēs, tad šodien, pateicoties zinātnes arvien straujākai izaugsmei, par šīm reālijām ir informēts vai jebkurš pirmziemnieks.
Tiesa, tajā pasaules daļā, kur zinātne spiesta kalpot bagātnieku saujiņas savtīgajām interesēm, šie sasniegumi ir izraisījuši arī kaitīgus un pat traģiskus blakusefektus. Tāpēc cilvēki šajās zemēs pret zinātni izturas ar dalītām jūtām: līdzās cieņai iet bailes un līdzās apbrīnai bieži vien — naids. Tā kā daudzus no minētajiem sasniegumiem un nevēlamajiem efektiem savā laikā ir paredzējuši zinātniski fantastisko sacerējumu autori, tad, līdzīgi zinātnieku produkcijai, arī viņu darbi rada pastiprinātu interesi masās.
Tā rodas vēl viens jautājums: ko tiešām spēj un ko nespēj paredzēt fantasti? Daudzi domā, ka talantīgs, erudīts autors, kam
turklāt piemīt izcila intuīcija, ir spējīgs paredzēt gandrīz vai visu. Citiem vārdiem, ka viņš spēj radīt īstenībai ļoti tuvu nākotnes modeli. Un, jāsaka, šī viedokļa piekritēji labprāt uzskaita faktus, kas it kā pierāda viņu taisnību. Kādi ir šie fakti?
1657. gadā, kad no pirmā Zemes mākslīgā pavadoņa cilvēci šķīra vēl apaļi trīs gadu simteņi, Sirano de Beržeraks romānā «Cita pasaule jeb Mēness valstis un impērijas» kopā ar daudziem anekdotiskiem paņēmieniem, kurus izmantojot varētu nokļūt uz mūsu nakts spīdekļa, aprakstījis arī kabīni ar vairākām rindām secīgi aizdedzināmu raķešu jeb — citiem vārdiem — kosmisko kuģi, kas darbojas pēc daudzpakāpju raķetes principa! Vācu ro- mantiķa Ernsta Teodora Amadeja Hofmaņa stāstos mēs sastopam mehānismus, ko zināmā mērā var uzskatīt gan par Karela Capeka tēloto, gan arī par mūsdienās reāli eksistējošo robotu priekštečiem. Angliete Mērija Šellija apmēram pirms simt sešdesmit gadiem uzrakstījusi romānu «Frankenšteins», kurā attēlots ģeniāls zinātnieks, kas sapņo par dzīvības un nāves noslēpuma atklāšanu un kam izdevies mākslīgi radīt dzīvu būtni. Zils Verns, savukārt, aprakstījis gan lidaparātus, kas smagāki par gaisu, gan zemūdenes, kas neiznirstot spēj šķērsot okeānus, gan peldošas salas. Herberts Veiss 1913. gadā izdotajā romānā «Atbrīvotā pasaule» demonstrējis patiesi fantastisku paredzējuma precizitāti, apgalvodams, ka 1953. gadā sāks darboties pasaulē pirmā atomelektrostacija. (Kā zināms, stacija sāka darboties 1954. gadā!) Starp citu, precizitātes ziņā no atzītā fantastikas lielmeistara neatpaliek arī samērā mazpazīstams autors •— Ļeņingradas inženieris Nikoļskis, kas 1928. gadā iznākušajā grāmatā «Pēc tūkstoš gadiem» paredzēja, ka 1945. gadā notiks pirmais atomsprādziens!
Šo uzskaitījumu varētu turpināt. Taču darīt to nav nozīmes, jo minētie fakti būtībā pierāda tikai vienu: fantasti nekādā ziņā nav spējīgi paredzēt visu! Pat ar talantu, dziļām zināšanām un intuīciju apbruņots autors, ja viņš nevēlas pārkāpt kaut cik zinātniska pamatojuma ietvarus, spēj vienīgi ekstrapolēt, tas ir, attīstīt, izvērst nākotnes projekcijā vismaz jau iedīglī pastāvošas idejas, atziņas, atklājumus. Un patiesi — raķetes taču bija pazīstamas ilgi pirms de Beržeraka, talantīgu meistaru darinātas mehāniskas
lelles saistīja Eiropas galminieku un birģeru uzmanību jau septiņpadsmitajā un astoņpadsmitajā gadsimtā. Jautājums par dzīvības noslēpumiem nodarbinājis zinātniekus kopš Lēvenhuka laikiem. Zila Verna dzīves gados lidaparātu un zemūdeņu radīšana bija vairs tikai praktisks uzdevums. Neaizmirsīsim, ka pirmos šādu aparātu projektus radījis jau Leonardo da Vinči! Tāpat Herberta Velsa un inženiera Nikoļska fantastiski precīzās prognozes būtībā ir tikai tālredzīga ekstrapolācija. Jo radioaktivitāte, atomu dalīšanās jau bija atklāta . . .
Tai pašā laikā negaidītus, principiāli jaunus atklājumus un izgudrojumus fantasti tikpat kā ne reizi nav paredzējuši. Tā tas, piemēram, ir bijis ar radio sakariem pirms Herca atklājuma. Tā tas ir bijis, pirms Polzunovs un Vats radīja pirmās tvaika mašīnas, un daudzos citos gadījumos. Teiktais ļauj droši secināt, ka savās zinātniski tehniskajās un, vēl jo vairāk, sociāli filozofiskajās prognozēs rakstnieki fantasti nebūt nav absolūti brīvi. Viņus ierobežo, pirmkārt, jau pati laikmeta objektīvā īstenība un, otrkārt, nemaz nerunājot par talanta spēku, viņu zināšanas dažnedažādās dzīves jomās un jo sevišķi — zināšanas par zinātnes, tehnikas un sabiedrības attīstības likumiem.
Sis secinājums kļūst īpaši nozīmīgs, runājot gan par stāstu krājumu «Civilizācijas skatlogs», gan arī par citiem zinātniskās fantastikas darbiem, kuru autori dzīvo kapitāla pasaulē. Jo ne vienu vien reizi ir gadījies dzirdēt lasītājus jautājam: «Kāpēc atšķirībā no mūsu fantastu sacerējumiem gandrīz viss, kas šai žanrā uzrakstīts kapitāla zemēs, ir rūgtas bezcerības un fatālisma apdvests?»
Godīgi jāatzīst — jautājums ir sarežģīts un visnotaļ pamatots. Modelēt nākotni, it īpaši tās sociālajā aspektā, ir ļoti sarežģīts uzdevums. Tas, kā jau teikts, prasa ne vien spēju ekstrapolēt, bet arī dziļas zināšanas par sabiedrības attīstības likumiem. Taču vienīgā praksē attaisnojusies zinātne šajā jomā ir marksisms. Sociālistisko zemju rakstnieki to ir apguvuši, tāpēc viņiem izdodas radīt ne vien relatīvi tuvas, bet arī samērā tālas nākotnes modeļus. Atgādināsim kaut vai I. Jefremova «Andromēdas miglāju». Tiesa, arī šajā romānā mēs sastopamies ar dramatiskām kolīzijām un traģiskiem atrisinājumiem, Bet tiklab šīs kolīzijas, kā arī to atrisinājumi ir diezgan ticami, jo pat tālā nākotnē cilvēki neapšaubāmi sadursies ar objektīvu nesamērību starp problēmām, ko viņi jau ir izvirzījuši, un līdzekļiem, kas vēl nav pietiekami, lai šīs problēmas efektīvi atrisinātu.
Gluži citā situācijā ir Rietumu fantasti. Marksisms kā zinātniskās prognozēšanas instruments viņiem lielākoties ir svešs. Tāpēc sabiedrības attīstību, kurā evolūcijas posmi neizbēgami mijas ar revolucionāriem sprādzieniem, viņi nespēj pareizi traktēt, nespēj saskatīt tajā noteicošās likumsakarības, kas dara neizbēgamu kapitālisma bojāeju un sociālisma uzvaru visā pasaulē. Šī iemesla dēļ pat vistalantīgāko buržuāzisko fantastu darbos nav ne miņas no kaut cik zinātniski izstrādātiem nākotnes modeļiem. Tādēļ arī stāstu krājuma «Civilizācijas skatlogs» autori labākajā gadījumā ir spējīgi tikai ekstrapolēt pašreizējo situāciju viņu dzimtajās zemēs. Bet tas būtībā nozīmē, ka viņi rada vairāk vai mazāk hiperbolizētus šodienas un nevis rītdienas modeļus.
Starp citu, šinī sakarā var izteikt paradoksālu apgalvojumu. Proti, ka talantīgāko un godīgāko Rietumu fantastu sacerējumi zināmā mērā ir reālistiski, jo mākslinieka saasinātajā skatījumā parāda lasītājiem reāli eksistējošas, kaut arī, no mūsu viedokļa, brīžam fantastiski kroplas parādības.
Patiesi, vai tad Kurts Vonnegūts nav tuvāks kritiskajam reālismam nekā amerikāņu tradicionālajai fantastikai, kad viņš stāstā «Ko darīt ar «Eifiju»?» apraksta grandiozu biznesu, ko ietekmīgu finansistu grupa gatavojas taisīt, izplatot tautā lētu un šķietami nekaitīgu apreibināšanās līdzekli? Fantastisks šajā stāstā ir vienīgi nosaukums «Bokmena eiforija» un mazais aparātiņš, kuru konstruējis jaunais zinātnieks. Viss pārējais ir gluži reāls: gan tautas apreibināšana un apmuļķošana ar tā dēvētās masu kultūras standartprodukciju, gan masveidīgā ļaužu indēšana ar narkotiskajām vielām, gan miljardi, ko, pateicoties šim biznesam, iegūst cienījami finansisti, kas bieži vien «amatu apvienošanas kārtībā» ir arī mafijas barveži!
Ar pilnīgi citiem līdzekļiem savu kritisko attieksmi pret buržuāziskās Amerikas visvareno elku — dolāru, pret neremdināmās naudas kāres izraisītajiem absurdiem izsaka Robins Skots. Viņa stāstiņš «īssavienojums» (modernizēts «Zelta zivtiņas» variants) pirmajā brīdī šķiet tikai sulīgs joks. Taču, ielūkojoties zemtekstā, lasītājs pamanīs fantastisko hiperbolu, kas liek šķietami nevainīgajam jociņam izaugt gandrīz vai par kosmiska mēroga satīru.
Tādu pašu efektu humoristiskajā stāstā «Ceturtā dimensija» panāk Merejs Leinsters. Šinī gadījumā autora nolūks varbūt nav bijis tik graujošs, taču neatkarīgi no tā meistara rokas iezīmētās komiskās situācijas jau pašas par sevi mudina lasītāju domāt. Jo ir taču dīvaini, ka epohālam izgudrojumam — ceturtās dimensijas demonstratoram — nav iespējams atrast citu pielietojumu kā viltotas naudas un kašķīgu seksbumbu producēšanu! Un tieši šinī paradoksā, šķiet, slēpjas stāsta idejiskā atslēga, proti, doma par to, cik stipri izdaudzinātais amerikāņu vai, pareizāk, Rietumu dzīves veids ir primitivizējis tā dēvētās patērētāju sabiedrības locekļu psihi.
Daudz tiešāk šī dzīves veida fantastiskās kroplības, kuras izpaužas gan individualitātes piespiedu nonivelēšanā, gan totālā morāles degradācijā, savos stāstos ir atmaskojuši Harijs Herisons, Rejs Rasels un japāņu rakstnieks Jasutaka Cucui. Cucui stāsts ir kais&īga, nemākslota un, iespējams, pat pārāk tieša apsūdzība dzīves veidam, kas spiež cilvēkus mūžam liekuļot un bez ierunām pieņemt jebkuru modes ākstību, jo pretējā gadījumā tie var zaudēt ne vien sabiedrisko prestižu, bet arī dienišķo maizi. Tāpat Rasela un Herisona aprakstītie notikumi, kas brīžiem atgādina detektīvu, būtībā ir skaudra apsūdzība tai sabiedrībai, kurā nauda izšķir visu un tās dēļ cilvēks cilvēkam kļūst par vilku.
Savdabīgs ir Frederika Pola un Sirila Kornblata stāsts «Miriona Flauersa pasaule». Tajā psiholoģiski smalki un trāpīgi atsegta mūsdienu «melnās» Amerikas traģēdija. Jauns zinātnieks nēģeris izgudro aparātu, kas dod iespēju noklausīties citu cilvēku domas. Itin drīz viņš naudas trūkuma, bada, slimību un uzspiestās narkomānijas dēļ iet bojā. Un, lūk, nejauši aparāts nokļūst pie Miriona Flauersa — turīga nēģera, kas ieņem diezgan ievērojamu stāvokli sabiedrībā. Taču, kad Flauerss uzliek galvā ķiveri, kurā iemontēts šis aparāts, mirst arī viņš. Jo — te autori neatstāj vietu šaubām — «cilvēkam ar šādu ķiveri galvā neklātos labi nekur.
Taču vienīgi Miriona Flauersa pasaulē viņš varēja iet bojā vispārējā naida dēj».
Vienai no fantastiskajām amerikāņu īstenības kroplībām — dažādu dzīves jomu, un visupirms zinātnes, progresējošai milita- rizācijai lasītāju uzmanību pievērsuši Frederiks Pols un Klifords Saimaks. Gan Pola stāstā «Nolaupītais ķermenis», gan Saimaka stāstā «Operācija «Skunkss»» Pentagona pārstāvju iejaukšanās pie laba gala neved. Un tas ir gluži dabiski. Jo militāristi viņiem raksturīgās iedomības un vienpusības dēļ nespēj pietiekami dziļi izprast viena vai otra izgudrojuma būtību, kur nu vēl novērtēt tā nozīmi. Starp citu, Saimaka stāstā ir vēl kāda interesanta doma: militāristu iejaukšanās jau iepriekš spēj nolemt neveiksmei jebkuru mēģinājumu nodibināt miermīlīgus, lietišķus kontaktus ar svešām civilizācijām. Un svešas civilizācijas — vismaz no amerikāņu viedokļa — taču atrodas ne tikai kosmosā …
Atliek teikt dažus vārdus par Aizeka Azimova «Spoguļspēli» un par šī krājuma, manuprāt, pašu interesantāko stāstu — T. Še- reda «Pasteidzies, Džo!».
Amerikāņu rakstnieku Aizeku Azimovu latviešu lasītājs pazīst jau son. Tāpēc diezin vai kāds būs sevišķi izbrīnījies, kad, izlasījis «Spoguļspēli» — asprātīgu un stingri loģisku robotu detektīvu —, piepeši pamanīs autora sagatavoto pārsteigumu. Proti, atrisinājums slēpjas nevis robotu, bet cilvēku psiholoģijā. Un šī psiholoģija ar tajā dominējošo slavas kāri un kroplīgo morāli ari ir zināmas sabiedrības un tai raksturīgā dzīves veida produkts.
Šereda stāstu plaši komentēt nav vajadzīgs. Lasītājs, domājams, pats to pienācīgi novērtēs. Gribētos tikai piebilst, ka šis autors, kaut arī ne visā pilnībā, tomēr daudz skaidrāk par saviem kolēģiem saskata tos briestošos spēkus, kas aicināti panākt radikālu lūzumu ASV vēsturē, un tādējādi ļauj arī lasītājam nojaust, ka ne jau vienmēr Rietumu pasaulē virsroku paturēs reakcija…
Tā, lūk, tas ir. Kad realitāte, ko mēs vērojam no tālienes, gribot negribot jāuzskata par fantastisku, tad rakstniekiem, kas šo realitāti diendienā vēro sev apkārt, gribot negribot rodas fantāzijas, ko nevar nosaukt citādi kā vien par reālistiskām.
I. Livšics