Uz lidostu kapteinim pretī bija atsūtīts štāba automobilis. Tas strauji uzņēma ātrumu un ilgi joņoja pa dažādām šosejām. Šaurā, klusā istabā sēdēja ģenerālis, gaidās sasprindzis taisns kā spieķis. Mijkrēslī ledaini zaigoja metāliskas kāpnes, to lejasgalā dežurēja majors. Iekaucās bremzes, mašīna spēji apstājās, un kapteinis plecu pie pleca ar majoru skriešus devās pa kāpnēm uz augšu. Neviens neteica ne vārda. Ģenerālis piecēlās un izstiepa roku. Kapteinis veikli atvēra savu lauka somu un ielika ģenerāļa rokā papīru žūksni. Steidzīgi pāršķirstījis papīrus, ģenerālis izteica strupu pavēli. Majors pazuda; no gaiteņa atskanēja viņa skarbā balss. Istabā ienāca cilvēks ar brillēm, un ģenerālis viņam atdeva papīrus. Briļļainais tos satvēra drebošiem pirkstiem. Pēc ģenerāļa mājiena kapteinis izgāja ārā, viņa nogurušajā, jau-
neklīgajā sejā rotājās pašapmierināts smaids. Ģenerālis nervozi bungoja pa melno, spīdīgo galda virsmu. Briļļainais atbīdīja izklātās kartes un sāka skaļi lasīt.
Dārgais Džo!
Pie šo piezīmju rakstīšanas ķēros ar vienīgo nolūku — nosist laiku, jo skatīties pa logu man sen bija apnicis. Bet, kad biju jau gandrīz galā, pēkšņi sapratu, kādā virzienā attīstās notikumi. Tu esi vienīgais paziņa, kam būtu pa spēkam tikt pie manis klāt, un, izlasījis šīs piezīmes, tu sapratīsi, kāpēc tas noteikti jādara.
Nav svarīgi, kas atvedīs tev manas piezīmes, — iespējams, šis cilvēks nevēlēsies, lai vēlāk tu varētu viņu identificēt. Atceries to un, dieva dēļ, pasteidzies!
Eds.
Visam par iemeslu bija mans slinkums. Tai laikā, kad izberzēju acis un nodevu viesnīcas numuru, mans autobuss jau bija prom. Tāpēc ieliku čemodānu automātiskajā rokas bagāžas glabātuvē un aizslāj u pa ielu, lai kaut kā notriektu stundu līdz nākamā autobusa atiešanai. Tu droši vien zini šo autostaciju Vašingtona bulvārī, netālu no Mičiganas avēnijas. Miči- ganas avēnija stipri atgādina Meinstrītu Losandže- losā vai Sešdesmit trešo ielu Čikāgā, uz kurieni es taisījos braukt, — tie paši lētie ķinīši, sīkie lombardi, desmitiem alus bāru un restorānu, kur piedāvā maltu bifšteku, sviestmaizes un kafiju par četrdesmit centiem. Pirms kara tādas pusdienas maksāja divdesmit piecus centus.
Man patīk lombardi un antikvāru bodītes. Patīk fototehnika. Patīk aparāti un instrumenti. Es labprāt
aplūkoju skatlogus, kur izlikti visvisādi nieki — no elektriskajiem skuvekļiem un uzgriežņu atslēgu komplektiem līdz pat mākslīgajiem žokļiem. Un tā nu tobrīd, kad manā rīcībā bija vesela stunda, es devos pastaigā pa Mičiganas avēniju līdz Sestajai ielai, lai ēc tam pa avēnijas pretējo pusi atgrieztos autoostā, inī rajonā dzīvo daudz ķīniešu un meksikāņu — ķīniešiem tur ir savi restorāni, bet meksikāņi dod priekšroku ēdieniem «dienvidnieku mājas virtuves» gaumē. Starp Ceturto un Piekto ielu es apstājos pie kāda nama, kurā varēja būt kaut kas līdzīgs kinoteātrim. Manu uzmanību saistīja ar melnu krāsu aiz- pindzelētie logi un spāņu valodā ar roku rakstītie sludinājumi: «Detroitas premjera … Grāvējs ar tūkstošiem statistu … Tikai šonedēļ … Desmit centu.» Dažas pie logiem pielīmētās fotogrāfijas bija neasas un saņurcītas — jātnieki bruņās, asiņainas kauju epizodes. Un viss — par desmit centiem! Tieši tas, ko es biju meklējis!
Iespējams, tā ir veiksme, ka skolā mans mīļākais priekšmets bija vēsture. Katrā ziņā drīzāk akla laime nekā tālredzība lika man izšķiest desmit centus par tiesībām apsēsties uz stipri ļodzīga saliekamā krēsla, kas šķita caur un cauri piesūcināts ar ķiploku smaku. Bez manis ķinīša reklāma bija iekārdinājusi vēl kādu pusduci meksikāņu. Es sēdēju netālu no durvīm. Divas simtvatu spuldzītes, karādamās pie griestiem gluži kailas, bez abažūra, deva pietiekami daudz gaismas, lai varētu kaut cik orientēties apkārtnē. Telpas dziļumā bija redzams ekrāns, kas atgādināja ar krītu nobalsinātu kartona gabalu, un, kad aiz muguras es pamanīju vecumvecu sešpadsmitmilimetru filmas projektoru, radās aizdomas, ka pat desmit centu ir pārāk dārga cena par šādu izpriecu. No otras puses, man kā nekā vajadzēja nosist vēl četrdesmit minūtes laika.
Visi pīpēja. Arī es izvilku no paciņas cigareti. Skumīgais meksikānis, kuram biju iedevis desmit centus, pavērās manī ilgi un jautājoši. Bet es biju samaksājis par ieeju un tāpēc viņam atbildēju ar tikpat ciešu skatienu. Tad viņš aizslēdza durvis un nodzēsa gaismu. Pusminūti vēlāk ietarkšķējās savu mūžu sen nokalpojušais projektors. Ne ievadtitru, ne režisora uzvārda, nedz firmas nosaukuma — tikai balts, mirgojošs kvadrāts un tūlīt pēc tam tuvplānā — bārdains ģīmis ar parakstu «Kortess». Mirkli vēlāk raibi izkrāsots indiānis greznā spalvu rotā — «Kvautemoks, Montesumas pēctecis». No augšas uzņemti, ar apbrīnojamu meistarību atveidoti dažādu ēku modeļi — «Mehiko, 1521. gads». Kadri, kuros redzami senlaicīgi, no priekšgala lādējami lielgabali, kas šauj ar akmens lodēm, — akmeņu šķembas atsprāgst no milzīgiem mūriem; kalsni, izdēdējuši indiāņi mirst līdz apnikumam skatītās konvulsijās; dūmi, izķēmotas sejas, asinis. Filma mani neizsakāmi pārsteidza. Ne skrāpēju- mu, nedz neveiklu līmējumu, kas tik ļoti raksturīgi vecām l§ntēm; ne salkanības, nedz skaistuļa varoņa, kura ģīmis gan vietā, gan nevietā parādās kameras priekšā. Starp citu, skaistuļa varoņa tur vispār nebija. Vai tu esi kādreiz redzējis tās franču vai krievu filmas, kuras kritiķi slavē par satura dziļumu un reālistisku tēlojumu, kas būtībā izskaidrojami ar trūcīgo budžetu un no tā izrietošo neiespējamību uzaicināt slavenus aktierus? Tas, ko redzēju, bija uzņemts tieši tā un pat labāk.
Tikai tad, kad filmas beigās uz ekrāna parādījās milzīga ugunsgrēka drūmais kopskats, es kļuvu domīgs. Nav iespējams par grašiem nolīgt tūkstošiem statistu un uzbūvēt tik gigantiskas dekorācijas, ka tām diez vai pietiktu vietas Centrālajā parkā. Ki- notriki ar kaskadieru kritieniem pat no desmit metru augstuma maksā tādas summas, kas iedzen
grāmatvežus izmisumā, bet šai gadījumā sienas bija daudz augstākas. Turklāt tas viss galīgi nesaderējās ar neprofesionālo montāžu un skaņu celiņa trūkumu. Ja nu vienīgi šīs epizodes uzņemtas vēl vecajos labajos mēmā kino laikos … Bet filma, ko nupat noskatījos, bija krāsaina! Visvairāk tā atgādināja centīga, taču neapdāvināta režisora dokumentālu lenti.
Meksikāņi nesteidzīgi atstāja telpu, un es jau grasījos viņiem sekot, tomēr pēdējā brīdī apstājos pie skumīgā kinomehāniķa, kas bija sācis pārtīt lenti. Pavaicāju, kur viņš šo filmu dabūjis.
— Man nav gadījies dzirdēt, ka pēdējā laikā būtu inscenētas tādas vēsturiskas filmas, bet, spriežot pēc visa, šī lente uzņemta nesen.
Viņš atbildēja, ka filma tiešām radīta nesen, un piebilda, ka viņš to uzņēmis pats. Uz viņa paskaidrojumu es reaģēju ar klusēšanu, un viņš saprata, ka neticu viņam.
— Jūs droši vien neticat? — Viņš izslējās taisns.
Teicu, ka viņa secinājums ir neapšaubāmi pareizs,
un piebildu, ka man jāsteidzas uz autobusu.
— Bet sakiet, kāpēc?
Es atkārtoju, ka autobuss …
— Ļoti lūdzu jūs. Būšu jums bezgala pateicīgs, ja paskaidrosiet, kāpēc filma neder.
— Tā uzreiz grūti pateikt, — atbildēju, bet viņš klusēdams gaidīja turpinājumu. — Nu, pirmkārt, tādas filmas neražo uz sešpadsmit milimetru lentes. Jūs sadabūjāt kopiju, kas izgatavota no trīsdesmit piecu milimetru oriģināla …
Un es uzskaitīju vēl dažas pazīmes, pēc kurām amatieru filmas viegli atšķirt no Holivudas ražojumiem. Kad biju beidzis, viņš brīdi klusēdams pīpēja.
— Skaidrs … — Meksikānis izņēma filmas rulli no projektora un aizvēra vāciņu. — Man te ir alus …
Es piekritu, ka alus ir laba lieta, bet autobuss … Nu, lai notiek, vienu pudeli iztukšot var.
Viņš izvilka aiz ekrāna noglabātās papīra glāzītes un pudeli portera. Tad smīnēdams nomurmināja: «Seanss tiek atlikts,» — aizslēdza durvis un ar sienā ieskrūvētu metāla skavu atkorķēja pudeli. Acīmredzot šai telpā agrāk bijis pārtikas veikals vai alus pārdotava. Krēslu — cik uziet. Divus no tiem mēs atbīdījām malā un iekārtojāmies pēc iespējas ērti. Alus diemžēl bija silts.
— Jūs, liekas, orientējaties kino būšanās, — viņš nogaidoši ierunājās.
Uzskatīdams šos vārdus par jautājumu, smiedamies atbildēju:
— Neteiksim, ka pārāk labi. Uz jūsu veselību! — Mēs iedzērām. — Esmu strādājis par šoferi kādā filmu iznomāšanas firmā.
Viņš pasmaidīja.
— Vai jūs šeit esat caurbraucot?
— Kā lai to pasaka … Visbiežāk — caurbraucot. Dodos projām sakarā ar veselības stāvokli, atgriežos, lai apciemotu radiniekus. Bet nu šiem braucieniem pielikts punkts — pagājušajā nedēļā apglabāju tēvu.
Viņš teica, tas esot ļoti skumji. Es atbildēju, ka viss atkarīgs no redzes viedokļa.
— Tēva veselība nebija diezcik spoža …
Mēs izdzērām pa otrai glāzītei un dažas minūtes pārrunājām Detroitas klimatu. Beidzot viņš, it kā apdomājies, sacīja:
— Manuprāt, es jūs vakar vakarā redzēju … Ap pulksten astoņiem. — Viņš piecēlās un aizgāja pēc otrās pudeles.
— Es gan vairs nedzeršu! — nokliedzu viņam pakaļ.
Viņš tomēr atnesa alu, bet es palūkojos pulksteni:
— Ja nu vienīgi vēl kādu glāzīti…
— Tātad tas bijāt jūs?
— Kur? — es pasniedzu viņam savu papīra dze- ramtrauku.
— Vakar šeit. Pulksten astoņos …
Noslaucīju alus putas no ūsām.
— Vakar vakarā? Nē, nekādā ziņā. Tad jau es nebūtu nokavējis autobusu. Nē, vakar pulksten astoņos es biju bārā «Motors». Un nosēdēju tur līdz pusnaktij.
Viņš domīgi kodīja apakšlūpu.
— Bārā «Motors»? Uz šīs pašas ielas?
Pamāju ar galvu.
— Bārā «Motors» … Hm … Varbūt jums gribētos … Nu, protams …
Pirms es apjēdzu, kas viņam padomā, viņš jau bija pazudis aiz ekrāna un no turienes izstūmis prāvu ra- diolu. Rokā viņš turēja kārtējo alus pudeli. Pacēlu pret gaismu pudeli, kas stāvēja man blakus. Tā bija vēl tikai pusē. Tad uzmetu skatienu pulkstenim. Viņš tikmēr piebīdīja radiolu pie sienas un pacēla tās vāku, atsegdams noskaņošanas kloķus.
— Slēdzis ir jums aiz muguras. Esiet tik laipns!
Slēdzi tiešām varēju viegli aizsniegt, ko arī izdarīju. Nodzisa abas spuldzes reizē. To es nebiju gaidījis un sāku ar rokām grābstīties gar sienu. Te pēkšņi atkal kļuva gaišs, mani pārņēma atvieglojuma sajūta, un es ērtāk iekārtojos krēslā. Taču spuldzes nebija iedegušās, manā priekšā piepeši bija iela!
Es aplēju uzvalku ar alu un gandrīz nogāzos no Jo- dzīgā sēdekļa, bet iela negaidīti sakustējās — iela,
nevis es! Dienu nomainīja vakars, es iegāju bārā «Motors» un ieraudzīju, kā pasūtu alu, pie tam skaidri zināju, ka neguļu un tas nebūt nav sapnis. Panikā pielēcu kājās, izsvaidot krēslus un alus pudeles, un gandrīz noplēsu sev nagus, taustīdamies gar sienu, lai ātrāk aizsniegtu slēdzi. Pa to laiku, kamēr meklēju slēdzi — vērodams, kā es klaudzinu pa leti, lai pasauktu bārmeni —, man galvā viss sajuka neatšķetināmā mudžeklī, un es jau biju gatavs vai zaudēt samaņu. Ne no šā, ne no tā skaidrā prātā pēkšņi biju sācis murgot! Beidzot ar pirkstu pieskāros slēdzim.
Meksikānis skatījās uz mani tā, it kā peļu slazdā būtu noķēris vardi. Bet es? Droši vien izskatījos pēc galīga plānprātiņa. Starp citu, to varēja saprast. Alū pludoja visa grīda, un es ar pūlēm aizklumburoju līdz tuvākajam krēslam.
— Kas te notiek? — nosēcos.
Radiolas vāciņš nolaidās.
— Pirmo reizi ar mani bija gluži tāpat. Pavisam aizmirsu.
Man tā trīcēja pirksti, ka nekādi neizdevās izvilkt cigareti; nācās saplēst paciņu.
— Es jautāju, kas tas bija?!
Viņš apsēdās.
— Tas bijāt jūs. Bārā «Motors», vakar pulksten astoņos vakarā.
Truli paraudzījos uz viņu. Viņš man iespieda rokā jaunu papīra glāzīti, un es to gluži automātiski pastiepu pretim pudelei, kuru viņš bija paliecis slīpi.
— Paklausieties … — iesāku.
— Protams, tas nevar nepārsteigt. Es jau biju paguvis aizmirst, ko pats izjutu pirmajā reizē. Bet tagad … tagad man viss viens. Rīt iešu uz «Philips Radio» kantori.
Es jautāju, par ko īsti viņš runā, bet viņš turpināja, nepievērsis manam jautājumam nekādu uzmanību.
— Man vairs nav spēka. Es sēžu bez centa kabatā. Un man jau ir vienalga. Noslēgšu ar viņiem līgumu un saņemšu procentus.
Droši vien viņam bija nepieciešams izkratīt sirdi. Un, nemitīgi soļodams turp un atpakaļ, viņš, sākumā lēni, bet pēc tam aizvien ātrāk un ātrāk, izklāstīja man savu dzīves stāstu.
Viņu sauca Migels Hosē Sapata Lavjada. Es pateicu viņam savu vārdu un uzvārdu. Lefko. Eds Lefko. Viņa vecāki bija iebraukuši Savienotajās Valstīs divdesmitajos gados un kopš tā laika sēja un vāca nost cukurbietes. Viņi tikai priecājās, kad ģimenes vecākajai atvasei izdevās aizlaisties prom no Mičiganas laukiem, kur tēvs un māte liekuši muguras gandrīz visu mūžu, — Migels saņēma nelielu stipendiju izglītības turpināšanai. Diemžēl stipendija bija īslaicīga un, lai turpinātu mācības un nenomirtu badā, viņam nācās strādāt garāžās, vadīt kravas mašīnas, stāvēt aiz letes un kā pauniniekam pārdot slotas. Tomēr iegūt diplomu Migelam neizdevās, jo viņu iesauca karadienestā. Armijā viņam bija darīšana ar radiolokatoriem, bet pēc tam viņu demobilizēja, un no šiem gadiem puisim nepalika nekas vairāk kā vien ļoti miglaina ideja. Tolaik bija samērā viegli atrast pieklājīgu darbu, un galu galā viņam izdevās sakrāt pietiekami daudz naudas, lai noīrētu automobili ar piekabi un sapirktu dažnedažādas norakstītas radio iekārtas. Pirms gada viņš bija sasniedzis savu mērķi — sasniedzis, samaksādams par to ar badošanos, novājēšanu un smagu nervu sistēmas distrofiju. Tomēr, visam par spīti, viņš bija konstruējis un samontējis «šito te».
Kad «sitas te» bija gatavs, viņš to iebūvēja radiolas kastē — ne tikai ērtības labad, bet ari aiz drošības apsvērumiem. Dažu iemeslu dēļ, kuri kļūs skaidri vēlāk, viņš neriskēja pieprasīt patentu. Es viņa aparātu apskatīju ļoti uzmanīgi. Adaptera un noskaņoša- nas kloķu vietā tur atradās ciparnīcas ar grozāmiem rokturiem. Vislielākajā ciparnīcā bija iedaļas no 1 līdz 24. Divās citās — no 1 līdz 60, kādās desmit — no 1 līdz 25, bet divās trijās ar cipariem apzīmētu iedaļu nemaz nebija. Un viss. Protams, ja vien neskaita masīvo koka paneli, aiz kura slēpās tas, kas bija iebūvēts radio lampu un reproduktora vietā. Visai pieticīga slēptuve …
Kam gan negribas kaut retumis pasapņot nomodā! Droši vien katrs cilvēks domās ieguvis pasakainas bagātības, pasaules slavu vai nodzīvojis mūžu, pilnu visaizraujošāko piedzīvojumu. Taču sēdēt krēslā, sūkt siltu alu un pēkšņi saprast, ka gadsimtu sapnis jau kļuvis par īstenību, izjust dievišķīgu spēku un apzināties, ka pietiek pagriezt pāris kloķīšus un tu varēsi ieraudzīt jebkuru cilvēku, kas dzīvojis zemes virsū, varēsi kļūt par jebkura notikuma aculiecinieku, ja vien tas tiešām ir bijis, — kaut ko tādu līdz pat šim brīdim manas smadzenes nespēj pilnībā sagremot.
Es tikai zinu, ka šis fenomens kaut kādā veidā saistīts ar augstfrekvences svārstībām. Un ka aparātā ir daudz dzīvsudraba, vara un dažādu stieplīšu no lētiem, plaši izplatītiem metāliem, bet, kas īsti un kā tajā notiek, un, galvenais — kāpēc, tas man šķiet pārāk sarežģīti. Gaismai piemīt masa un enerģija, un šī masa nemitīgi zūd un var atkal tikt pārvērsta par elektrisko enerģiju vai kaut ko tamlīdzīgu. Maiks Lavjada pats atzīst, ka būtībā neko jaunu nav atklājis, ka jau ilgi pirms kara šo efektu ne vienu vien reizi novērojuši tādi zinātnieki kā Komptons,
Maikelsons un Pfeifers, taču viņi to uzskatījuši par blakusparādību, kurai nav vērts veltīt īpašu uzmanību. Bet kopš tā laika darbus visās pārējās zinātnes nozarēs aizēnojuši pētījumi atomenerģijas jomā …
Nedaudz atguvies — Maiks tikmēr vēlreiz bija nodemonstrējis manas nesenās pagātnes fragmentus —, es acīmredzot sāku uzvesties pavisam bezjēdzīgi. Maiks apgalvo, ka es esot sēdies un tūdaļ pat lēcis kājās, skraidījis turp un atpakaļ pa bijušās bodītes telpām, aizsperot no sava ceļa krēslus vai klūpot pār tiem, un visu laiku murminājis nesakarīgus vārdus un frāzes, cik ātri vien mēle ļāvusi. Galu galā es esot aptvēris, ka viņš smejas par mani. Manuprāt, te nebija par ko smieties, un es viņam tā arī pateicu. Viņš sadusmojās.
— Es zinu, ko esmu izgudrojis! — viņš kliedza. — Un nemaz neesmu tāds muļķis, par kādu jūs mani uzskatāt. Raugieties! — Viņš pievērsās savam aparātam un pavēlēja man: — Nodzēsiet gaismu!
Es to izdarīju un atkal ieraudzīju sevi bārā «Motors», bet tas mani vairs nesatrieca.
— Skatieties!
Bārs izplūda miglā. Iela. Divi kvartāli līdz municipalitātei. Augšup pa kāpnēm uz apspriežu zāli. Tur neviena nav. Pēc tam — municipalitātes sēde. Tad arī tā pazuda. Nē, tas viss neizskatījās ne pēc filmas, ne pēc diapozitīvu projekcijas. Tas bija gabaliņš dzīves četru kvadrātmetru lielumā. Kad mēs tuvojāmies, redzeslauks sašaurinājās; kad attālinājāmies, diben- plāns_bija saskatāms tikpat skaidri kā priekšplāns. Attēls — ja vien šis vārds te ir vietā — bija tik dzīvs un reāls, ka šķita, mēs vērojam notikumus pa atvērtām durvīm. Visi priekšmeti un figūras bija telpiski. Maiks kaut ko dedzīgi skaidroja, grozīdams kloķus, bet es biju tā aizrāvies, ka gandrīz nekā nesadzirdēju.
Pēkšņi es iebrēcos, ieķēros krēslā un aizvēru acis — tu manā vietā rīkotos gluži tāpat, ja, paskatījies lejup, pēkšņi būtu apjautis, ka lidinies debesīs un starp tevi un zemi nav it nekā, izņemot dūmus un divus trīs mākoņus. Kad atvēru acis, mēs, domājams, tikko bijām nopikējuši, un manā priekšā atkal bija iela.
— Var pacelties jebkurā augstumā, līdz pat Hevi- saida slānim, un nolaisties jebkurā bezdibenī, kad un kur vien vēlaties!
Attēls aizmiglojās, un ielas vietā parādījās priežu sils.
— Zemē ierakti dārgumi! Jā, protams, bet, lai tos izraktu, arī vajadzīga nauda!
Priedes pazuda, un es noklikšķināju slēdzi, jo Maiks bija aizvēris aparāta vāku un apsēdies.
— Kā bez naudas var nopelnīt naudu?
To es nezināju, un viņš turpināja:
— Es ievietoju avīzē sludinājumu, ka apņemos sameklēt nozaudētus priekšmetus. Un pirmais pie manis ieradās policists, kas pieprasīja, lai parādu viņam atļauju nodarboties ar privātdetektīva biznesu. Es novēroju, kā ASV lielākie biržas spekulanti pirka un pārdeva akcijas, kā viņi savos kantoros plānoja miljonu operācijas. Bet kas, pēc jūsu domām, notiktu, ja es būtu pamēģinājis tirgoties ar biržas prognozēm? Es novēroju, kā mākslīgi paaugstina un pazemina kursus, bet man nebija lieka centa, lai nopirktu avīzes, kas šīs ziņas varētu apstiprināt! Es pats savām acīm redzēju, kā Peru indiāņi ieraka zemē inka Atau- alpas otro izpirkumu, bet man nav naudas ne biļetei uz Peru, nedz arī instrumentiem un sprāgstvielām, kas nepieciešami, lai šiem dārgumiem tiktu klāt! — Viņš piecēlās, atnesa vēl divas pudeles un stāstīja tālāk, bet manā galvā tikmēr jau sāka veidoties idejas. — Redzēju, kā rakstu pratēji pārraksta grāmatas, kas vēlāk sadega kopā ar Aleksandrijas bibliotēku, bet, ja es būtu pagatavojis šo grāmatu kopijas, vai gan atrastos kāds, kas man noticētu un būtu ar mieru maksāt par tām? Kas notiktu, ja es būtu devies uz kādu universitāti un ieteicis turienes vēsturniekiem izdarīt labojumus viņu lekciju kursos? Cik daudz cilvēku labprāt ietriektu man nazi mugurā, ja vien zinātu, ka esmu redzējis, kā viņi slepkavojuši, zaguši vai gluži vienkārši mazgājušies vannā? Kur es būtu nokļuvis, ja pamēģinātu pārdot Vašingtona vai Cēzara, vai, teiksim, Kristus fotoattēlus?
Nācās atzīt, ka viņš droši vien būtu iespundēts trako namā. Bet…
— Kā jūs domājat, kāpēc es tagad šeit sēžu? Jūs redzējāt lenti, ko demonstrēju par desmit centiem. Un vairāk tā arī nav vērta, jo man nebija naudas kvalitatīvai filmai, un es to nevarēju uzņemt tā, kā, esmu pārliecināts, tas būtu bijis manos spēkos… — Aiz uzbudinājuma viņam sāka mežģīties mēle. — Es krāmējos ar šiem niekiem tikai tāpēc, ka man nav naudas, lai iegādātos iekārtu, kas nepieciešama, lai sagādātu naudu, kas savukārt nepieciešama …
Viņš nikni iespēra krēslam, tas aizlidoja līdz istabas vidum.
— Nav šaubu, ja es parādītos uz skatuves tikai mazliet vēlāk, firmai «Philips Radio» būtu ticis itin trekns kumoss. Un varbūt arī man tas būtu nācis tikai par labu … Visu mūžu paziņas man pārmeta, ka tā arī nomiršu bez centa pie dvēseles, taču līdz šim neviens vēl nebija pārmetis, ka es būtu palaidis garām dolāru, kas pats devies rokā. Bet te manā priekšā bija nauda — un kāda! Turklāt iegūt to varēja gandrīz vai tūlīt un pavisam bez grūtībām. Uz mirklīti ielūkojos tālā nākotnē, kur peldēju zeltā, un no šīs perspektīvas man aizrāvās elpa.
— Maik, — es sacīju, — izdzersim alu, bet pēc tam
aiziesim uz kādu vietu, kur varētu iedzert vēl un pie reizes ari uzkost. Mums par daudz ko jāparunā. Un mēs parunājām ari.
Alus ir lieliska smērviela, un vajadzības gadījumā es protu runāt pārliecinoši, tāpēc, kad gājām no krodziņa prom, mūsu starpā valdīja pilnīga vienprātība. Bet nedaudz vēlāk, kad likāmies gulēt aiz tā paša kartona ekrāna, mēs ar Maiku jau bijām pilntiesīgi partneri. Ja nemaldos, savu vienošanos toreiz pat neapstiprinājām ar rokas spiedienu, bet partneri esam joprojām, lai gan kopš tās dienas ir pagājuši seši gadi. Nav cilvēka, kuru es cienītu vairāk par Maiku, un viņš, liekas, atbild man ar to pašu.
Septiņas dienas vēlāk es devos autobusā uz Gros- pointu un rokā man bija līdz pēdējai iespējai piestūķēts portfelis; pēc divām dienām atgriezos taksometrā ar tukšu portfeli, toties iekškabatas man bija pilnas ar naudas zīmēm. Visu izdevās nokārtot pat vieglāk, nekā biju domājis.
«Mister Džons (vai Smit, vai Braun), es pārstāvu aristokrātisku ateljē, kas specializējas visai privātas un pat intīmas dabas portretu izgatavošanā. Mēs domājam, ka jūs varētu interesēt šī fotogrāfija un … Nē, nē, tas ir tikai izmēģinājuma novilkums. Negatīvs atrodas mūsu arhīvā … Bet, ja jūs tiešām esat ieinteresēts, es varu jums parīt piegādāt arī negatīvu … Jā, protams, mister Džons. Pateicos, mister Džons …»
Zemiski? Bez šaubām. Šantāža vienmēr ir zemiska. Bet, ja man būtu bijusi sieva, bērni un nevainojama reputācija, es droši vien apmierinātos ar bifšteku un neblēņotos ar rokforu. Pie tam visai smirdīgu. Mai- kam šī operācija patika vēl mazāk nekā man. Lai viņu pārliecinātu, vajadzēja krietni papūlēties un pat laist darbā veco parunu par mērķi, kas it kā attaisno līdzekļus. Starp citu, mūsu klientiem šādi izdevumi bija pilnīgi pa kabatai. Turklāt mēs viņiem godīgi atdevām negatīvus — ai, kas tie bija par negatīviem!
Tā mēs sagādājām nepieciešamo naudu — summa nebija diezcik liela, bet iesākumam tās pilnīgi pietika. Vispirms izraudzījāmies piemērotu ēku — pareizāk, to izraudzījās Maiks, jo es aizlidoju uz austrumiem, uz Ročesteru, kur pavadīju veselu mēnesi. Maiks noīrēja bijušās bankas telpas. Mēs likām aizmūrēt zālē logus, iekārtojām kantori ar visu iespējamo greznību (bruņustikli bija mana ideja) — iemontējām aparātu gaisa kondicionēšanai, sagādājām portatīvu bāru un tādu elektroiekārtu, kāda Maikam pat sapnī nebija rādījusies, un beidzot nolīgām blondu sekretāri; meiča bija pārliecināta, ka strādās lielas elektrosa- biedrības eksperimentālā laboratorijā. Atgriezies no Ročesteras, es uzņēmos visu rekonstrukcijas darbu vadību, bet Maiks lāpīja slinkumu pirmklasīgas viesnīcas numurā, no kura logiem varēja redzēt viņa bijušo kinoteātri. Cik man zināms, tur drīz vien atvēra veikalu, kas tirgojās ar patentētiem čūsku indes preparātiem. Kad «studija», kā mēs nosaucām savu jauno īpašumu, bija pilnīgi sakārtota, Maiks pārcēlās uz turieni, bet blondīne sāka pildīt pienākumus, kuri aprobežojās galvenokārt ar romānu lasīšanu un atkau- šanos no visdažādāko firmu komivojažieriem un aģentiem, kas ieradās piedāvāt mums savu preci. Pēc tam es aizbraucu uz Holivudu.
Veselu nedēļu nācās rakņāties Centrālajā arhīvā, iekams atradu visu, kas man bija vajadzīgs, bet, lai sagādātu «Truecolour» filmām piemērotu kameru, bija nepieciešams mēnesis laika un ne viens vien kukulis. Toties mājup es braucu ar mierīgu sirdi. Kad atgriezos Detroitā, no Ročesteras jau bija atsūtīta liela panoramas fotokamera un vesels vagons kra- sainu plašu. Nu varēja sākt.
To mēs izdarījām vissvinīgākajos apstākļos: nolaidām žalūzijas, es paņēmu vienu no iepriekš sagatavotajām šampanieša pudelēm un izšāvu griestos korķi. Uz mūsu blondo sekretāri tas atstāja lielu iespaidu, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņa joprojām atstrādāja savu algu, parakstīdamās par visādu izmēru kastīšu un konteineru saņemšanu. Tiesa, šampanieša glāžu mums nebija, bet mēs lieliski iztikām bez tām. Tomēr itin drīz mūs abus pārņēma tāds uzbudinājums, ka vairs nespējām izdzert ne lāsītes un atlikušās pudeles uzdāvinājām sekretārei, teikdami, ka šodien viņa var būt brīva. Kad meitene aizgāja (manuprāt, mazliet noskumusi, ka jautrās svinības izbeidzās jau pašā sākumā), mēs noslēdzām durvis, pārcēlāmies uz studiju, aizvērām ari iekšējās durvis un ķērāmies pie darba.
Es jau minēju, ka studijas logus mēs likām aizmūrēt. Iekšējās sienas bija nokrāsotas blāvi melnas, un, pateicoties augstajiem griestiem — agrāk, kā jau teicu, te bija bankas zāle —, telpa izskatījās visai impozanta, taču ne drūma. Pašā zāles vidū bija uzstādīta kinokamera, pielādēta un gatava filmēšanai. Tā pilnīgi aizsedza Maika aparātu. Bet es zināju, ka tas atrodas iesāņus un ir noskaņots tā, lai attēls parādītos pie aizmugurējās sienas. Jā, tieši pie sienas un nevis uz tās, jo attēls projicējās gaisā kā divi sakrustoti prožektoru stari. Maiks atvēra aparāta vāku, un es ieraudzīju viņa siluetu uz vāji apgaismoto ciparnīcu fona.
— Nu? — viņš nepacietīgi jautāja.
— Šeit komandē tu, Maik, — es teicu.
Noklikšķēja slēdzis, un mūsu priekšā parādījās viņš — jauneklis, kas dzīvojis pirms divarpus tūkstoša gadiem. Parādījās gluži kā dzīvs. Aleksandrs. Maķedonijas Aleksandrs.
Par mūsu pirmo filmu, šķiet, derētu pastāstīt sīkāk. Es laikam nekad neaizmirsīšu šo gadu. Mēs izsekojām Aleksandra dzīvei no dzimšanas līdz pat nāvei. Protams, mazāk nozīmīgus momentus palaidām garām un pārlēcām nedēļām, mēnešiem, bet šad tad pat gadiem; bieži vien varonis pazuda no mūsu redzes loka, jo tikmēr bija paguvis pārvietoties telpā. Tas nozīmē, ka mums nācās tēmēt gan tuvāk, gan tālāk kā artilēristiem, kas piešauda apvidu. Maķedonijas Aleksandra dzīves apraksti mums tikpat kā nepalīdzēja, un mēs nebeidzām brīnīties, cik maz tie atbilst faktiem. Es daudzkārt esmu domājis par to, kāpēc slavenību biogrāfijas obligāti tiek izpušķotas ar leģendām. Viņu īstā dzīve taču ir ne mazāk apbrīnojama par izdomāto! Diemžēl mēs bijām spiesti iekļaut savu darbu vispāratzīto versiju ietvaros, citādi vēsturnieki mūsu filmu noteikti būtu pasludinājuši par analfabētisku savārstījumu. Un riskēt mēs nevarējām. Vismaz sākumā ne.
Pēc tam kad bijām aptuveni noskaidrojuši, kas un kur īsti noticis, atlasījām visfotogēniskākās epizodes un veltījām kādu laiku to uzņemšanai. Beidzot filmas vispārējās kontūras iezīmējās diezgan skaidri. Tad sē- dāmies rakstīt scenāriju, iekļaujot tanī arī kadrus, ko bija paredzēts uzņemt vēlāk ar dublieriem. Maika aparāts darbojās kā projektors, bet es filmēju ar fiksēto kameru, kā to dara, veicot kombinētos uzņēmumus. Tikko pabeiguši vienu filmas rulli, mēs to sūtījām uz Ročesteru attīstīšanai. Protams, būtu bijis lētāk izmantot kādas Holivudas firmas pakalpojumus, bet Ročesterai bija tā priekšrocība, ka tur visi sen pieraduši pie drausmīgiem amatieru darinājumiem, un mēs
varējām būt mierīgi, ka mūsu lentes neizraisīs nevēlamu ziņkāri. Kad attīstīto lenti saņēmām atpakaļ, mēs rūpīgi pārbaudījām, cik dinamiskas ir atsevišķās epizodes, cik spilgtas un dabiskas krāsas un tā tālāk, un tā joprojām.
Mēs, piemēram, par katru cenu gribējām iekļaut filmā visās hrestomātijās aprakstīto ķildu starp Aleksandru un viņa tēvu Filipu, taču šīs epizodes lielākās daļas uzņemšanu nācās atlikt līdz tam laikam, kad bija plānots strādāt ar dublieriem. Olimpiādei, Aleksandra mātei, kas laidusi klāt jauneklim čūskas ar izrautiem indes zobiem, dublieri meklēt nevajadzēja, jo minēto epizodi mēs filmējām kopplānā un turklāt tādā rakursā, ka teksts tai nebija vajadzīgs. Stāsts par ērzeli, kam neviens nav uzdrošinājies tuvoties un ko Aleksandrs it kā savaldījis, izrādījās, ir biogrāfu izdomājums, tomēr neizmantot filmā tik pazīstamu mūsu varoņa jaunības epizodi mēs neriskējām: tuvplānus iemontējām vēlāk, bet patiesībā ērzeli savaldīja kāds skitu jauneklis, viens no valdnieka staļļa puišiem. Roksana ir patiesi eksistējusi, tāpat kā pārējās Aleksandra savaņģotās persiešu sievas. Par laimi, viņas bija apveltītas ar pietiekami kuplām miesām, lai uz ekrāna izskatītos cik necik kārdinošas. Filips, Parmenons un citi vīriešu kārtas pārstāvji bija bārdaini, kas ievērojami atvieglināja dublēšanu un ieskaņošanu (ja tu būtu redzējis, kā viņi tai tālajā laikmetā skuvās, uzreiz būtu sapratis, kāpēc bārdas tolaik bija tik lielā cieņā).
Visgrūtāk bija uzņemt epizodes slēgtās telpās. Kvē- pošie degļi traukos ar kausētiem taukiem, lai cik daudz to arī būtu, dod pārāk maz gaismas pat visjutīgākajai lentei. No šī strupceļa Maiks atrada izeju, noregulēdams savu aparātu un kinokameru tā, ka ikvienu kadru eksponēja veselu sekundi. Ar to, starp citu, arī izskaidrojams mūsu filmas neparastais
dziļuma asums, kas panākts ar maksimālu diafragmē- šanu. Mums bija neierobežoti daudz laika, lai izvēlētos visinteresantākās epizodes un rakursus. Mums nebija vajadzīgi slaveni aktieri un sarežģīta iekārta, nenācās uzņemt vienu un to pašu ainu vairākos variantos — mūsu rīcībā bija visa varoņa dzīve, un mēs varējām bez steigas atlasīt visspilgtākās un interesantākās epizodes.
Galu galā bijām uzņēmuši apmēram astoņdesmit procentus materiāla, ko tu redzēji gatavajā filmā. Salīmējuši fragmentus, noskatījāmies visu un bijām sajūsmā par savu veikumu. Atklāti sakot, mēs necerējām, ka gala rezultāts būs tik spožs. Lai gan filma vēl nebija pilnīgi samontēta un ieskaņota, mēs jau sapratām, ka esam radījuši šedevru. Taču ļaunākais vēl bija priekšā. Tāpēc aizsūtījām pēc šampanieša un teicām zeltmatei sekretārei, ka šodien mums ir svētki. Viņa ieķiķinājās.
— Bet ar ko jūs īsti nodarbojaties? — viņa vaicāja. — Tirdzniecības firmu aģenti man neliek mieru, viņi par katru cenu grib izokšķerēt, ko jūs tur darāt.
— Sakiet viņiem, ka nezināt, — es ieteicu, atvērdams pirmo pudeli.
— Es tā arī saku. Bet viņi uzskata mani par muļķīti.
Mēs visi trīs iesmējāmies.
Tad Maiks domīgi sacīja:
— Ja rīkosim tādus svētkus bieži, mums derētu iegādāties īstas šampanieša glāzes.
— Tās varētu glabāt mana galda apakšējā atvilktnē, — zeltmate viņu atbalstīja un mīļi sarauca deguntiņu. — Es, var teikt, pirmo reizi mūžā dzeru šampanieti. Ja neskaita, protams, kādas manas draudzenes kāzas. Bet tur es diemžēl dabūju tikai vienu vienīgu glāzi.
— Ielej viņai vel! — Maiks ierosināja. — Un pie reizes man arī. Bet ko jūs izdarījāt ar tām pudelēm, kuras pagājušo reizi aiznesāt mājās?
Viņa pasmīnēja un pietvīka.
— Paps gribēja pudeles atkorķēt, bet es teicu, ka jūs likāt tās pataupīt līdz sevišķam gadījumam.
— Pieņemsim, ka šis nu būtu tas sevišķais gadījums, — es sacīju, uzmezdams kājas uz galda. — Izdzeriet vēl glāzīti, mis … Piedodiet, kā jūs sauc? Es neciešu oficialitāti ārpus darba laika.
— Bet jūs un misters Lavjada ik nedēļas taču izrakstāt man čeku! — viņa mazliet apvainojusies iesaucās. — Mani sauc Ruta.
— Ruta … Ruta … — es pavalstīju šo vārdu uz mēles kopā ar šampanieša burbuļiem un nolēmu, ka tas skan ļoti patīkami.
— Un jūs sauc Edvārds, bet misteru Lavjadu — Mi- guels, vai ne? — viņa uzsmaidīja Maikam.
— Migels, — viņš, tāpat smaidīdams, atbildēja.
— Vecs spāņu vārds. Parasti tiek saīsināts par Maiku.
— Pasniedziet man, lūdzu, vēl vienu pudeli, — es palūdzu, — un saīsiniet Edvardu par Edu.
Viņa pasniedza.
Ap to laiku, kad bija iztukšota ceturtā pudele, mēs par viņu jau zinājām visu: divdesmit četrus gadus veca, baltā, neprecējusies, mīl šampanieti.
— Man tomēr gribētos noskaidrot, ko jūs tur darāt no rīta līdz vakaram, — viņa, uzmetusi lūpu, piebilda. — Bet dažkārt arī visu nakti…
— Nu, — Maiks, kādu bridi padomājis, ar stīvu mēli nomurmināja, — mēs fotografējam. Varam nofotografēt arī jūs, ja vien mīļi palūgsiet, — viņš pamirkšķinājis nobeidza.
— Mēs fotografējam modeļus, — es precizēju.
— Turklāt tā, lai tie izskatītos gluži kā dabā.
Manuprāt, viņa jutās mazliet vīlusies.
— Tagad viss ir skaidrs; esmu ļoti priecīga. Citādi man jāparaksta šie rēķini no Ročesteras un es nezinu, par ko īsti jāmaksā. Tas mani mulsināja … Nē, ledusskapī ir vēl divas.
Tikai divas — šampanietis viņai acīmredzot bija iegaršojies. Es pajautāju, ko viņa domā par atvaļinājumu. Izrādījās, ka viņa par to vēl nav domājusi. Ieteicu viņai padomāt, tāpēc ka abi ar Maiku posā- mies uz Losandželosu. Pēc divām dienām.
— Pēc divām dienām? Bet…
Es pasteidzos viņu nomierināt.
— Jūs savu algu saņemsiet arī turpmāk. Bet nav zināms, cik ilgi mēs tur uzkavēsimies. Un kāda gan jēga nīkt šeit bez darba?
Šampanietis jau bija mums visiem sakāpis galvā. Maiks kaut ko dungoja savā nodabā. Ruta pasniedza man pēdējo pudeli.
— Es saglabāšu korķus … Nē, nedrīkst — paps sacels traci: kāda velna pēc man jādzer ar saviem darba devējiem?
Teicu, ka papu kaitināt nevajag. Maiks jautāja, kāpēc mums jārunā par tik nepatīkamām lietām, ja viņam esot lieliska ideja. Tas mūs ieinteresēja — jo vairāk labu ideju, jo jautrāk.
— Mēs braucam uz Losandželosu, — Maiks pavēstīja.
Teiktajam nevarēja nepiekrist.
— Braucam strādāt.
Mēs atkal palocījām galvas.
— Braucam strādāt uz Losandželosu. Bet kas tur noņemsies ar mūsu korespondenci?
Šausmīgi. Kas noņemsies ar mūsu korespondenci un dzers šampanieti? Bēdu lietas!
— Mums vajadzēs salīgt kādu, kas varētu uzņemties korespondences kārtošanu. Un ja nu pēkšņi tā nebūs blondīne? Holivudā blondīņu nav. Tas ir, nav īstu blondīņu. Tāpēc …
Es tūdaļ uztvēru lielisko ideju un pabeidzu viņa vietā:
— Un tāpēc mēs aizvedīsim uz Losandželosu glītu zeltmati, kas tur pildīs šos pienākumus.
Tā tik bija ideja! Vēl pirms vienas pudeles šī ideja ļoti drīz būtu nobālējusi, bet tagad Ruta uzņēma to ar sajūsmu. Mēs ar Maiku smaidā ieplētām muti līdz ausīm.
— Bet es nevaru! Nevaru braukt pēc divām dienām …
Maiks bija kolosāls.
— Kādēļ jābrauc pēc divām dienām? Mēs esam pārdomājuši. Brauksim nekavējoties.
Ruta bija pārsteigta.
— Tūlīt? Tā uzreiz?
— Jā, nekavējoties, tūlīt pat, — es nepielūdzami pavēstīju.
— Bet …
— Nekādu «bet»! Nekavējoties, šo pašu mirkli.
— Man jāpaņem kleita …
— Nopirksiet uz vietas. Tādu kā Losandželosā citur nav. Bet tagad steidzami zvaniet uz lidostu. Trīs biļetes.
Viņa piezvanīja.
— Papiņam piezvanīsiet no lidostas.
Losandželosā mēs devāmies uz viesnīcu pavisam
skaidrā prātā un stipri nokaunējušies. Nākamajā dienā Ruta aizgāja meklēt ietērpu sev un mums. Mēs paziņojām viņai savus izmērus un iedevām pietiekami daudz naudas, lai būtu vieglāk pārciest paģiras. Abi
ar Maiku tikmēr ķērāmies pie telefona. Pēc tam pabrokastojām un sēdējām, rokas klēpī salikuši, līdz piezvanīja portjē, lai darītu zināmu, ka mūs vēlas redzēt misters Lī Džonsons.
Lī Džonsons — liela auguma enerģisks vīrs — nebija diezin kāds skaistulis, toties runāja īsi un lietišķi. Mēs viņam paziņojām, ka esam nodomājuši uzņemt filmu. Viņa acis iedzirkstījās. Tāds bizness, šķiet, bija viņam pa prātam.
— Situācija ir mazliet citāda, nekā jūs domājat, — es teicu. — Apmēram astoņdesmit procenti materiāla mums jau ir gatavi.
Viņš painteresējās, kādēļ tad esam griezušies pie viņa.
— Mums uzņemts pāri par diviem tūkstošiem metru «Truecolour» lentes. Necentieties noskaidrot, kad un kur mēs to dabūjām. Taču filma nav ieskaņota. Mums tā jāieskaņo un šur tur jāpapildina ar dialogu.
Viņš pamāja ar galvu.
— Tas nav grūti. Kādā stāvoklī ir jūsu lente?
— Nevainojamā. Pašlaik tā atrodas viesnīcas seifā. Mums vēl jāuzņem dažas epizodes un šai nolūkā jāsameklē dublieri. Turklāt viņiem vajadzēs apmierināties ar samaksu skaidrā naudā — titros viņu uzvārdus neminēsim.
Džonsons sarauca uzacis.
— Jūsu darīšana. Bet, ja materiāls ir ko vērts, mani puiši prasīs, lai viņus titros noteikti piemin. Un man liekas, ka viņiem uz to ir tiesības.
Visumā piekrizdams viņa viedoklim, es piebildu, ka maksāsim labi, taču ar vienu noteikumu: viņiem jātur mēle aiz zobiem līdz tam brīdim, kad filma būs gatava, bet varbūt arī pēc tam.
— Iekams runāt par noteikumiem, es gribētu paskatīties jūsu materiālus, — Džonsons, piecēlies un satvēris cepuri, teica. — Nezinu, vai mēs varēsim …
Es nojautu, ko viņš domā. Kinoamatieri. Pašdarbība. Vai tikai aiz visa tā neslēpjas pornogrāfija?
Mēs izcēlām kārbas no seifa un aizbraucām uz Džonsona laboratoriju Sanseta bulvārī. Viņa mašīnas tents bija nolaists, un Maiks izteica kvēlas cerības, ka Rutai pietiks saprašanas, lai nopirktu mums vieglus sporta kreklus.
— Sieva? — Džonsons vienaldzīgi jautāja.
— Sekretāre, — Maiks tikpat vienaldzīgi atbildēja. — Mēs atlidojām vakar vakarā, un šodien viņa aizgāja nopirkt mums kaut ko vasarīgu.
Džonsona acīs mūsu prestižs nepārprotami bija cēlies.
Šveicars paņēma atvestās kārbas, bet Džonsons ieveda mūs pa sānu durvīm un kaut ko pateica vīram, kura vārdu mēs nesadzirdējām. Tas bija kinomehā- niķis. Atņēmis šveicaram nastu, viņš ar to pazuda kinozāles dziļumā. Dažas minūtes klusēdami sēdējām ērtos krēslos, tad Džonsons paskatījās uz mums, mēs palocījām galvas, viņš nospieda pogu, kas bija iemontēta sēdekļa atzveltnē, un gaisma zālē nodzisa. Seanss sākās.
Tas ilga stundu un piecdesmit minūtes. Abi vērojām Džonsonu kā runči peles alu. Beidzot uz ekrāna pavīdēja noslēguma kadri, Džonsons nospieda pogu, iedegās lustras, un viņš pievērsās mums.
— No kurienes jums ir šī lente?
Es pametu viņam ēsmu.
— Tā nav uzņemta šeit. Kur — tam nav nozīmes.
Džonsons norija ēsmu kopā ar visu āķi un pludiņu.
— Eiropā! Hm … Vācija. Nē … Francija. Varbūt
Krievija — Einšteins … vai Eizenšteins, kā viņu īsti sauc?
Es pakratīju galvu.
— Neuzminējāt. Varu teikt tikai vienu: visi, kas uzņemti šinī filmā vai piedalījušies tās uzņemšanā, ir vai nu lietas kursā, vai arī miruši, bet šiem pēdējiem var atrasties mantinieki … Nu, jūs saprotat, ko es domāju.
Džonsons lieliski visu saprata.
— Protams, tā ir drošāk. Labāk neriskēt. — Viņš iegrima domās, pēc tam uzsauca kinomehāniķim: — Pasauciet Bernstainu. Un vēl Kesleru un Mersu.
Kinomehāniķis izgāja ārā, un pēc dažām minūtēm zālē kopā ar skaņu operatoru Bernstainu ienāca plecīgs spēkavīrs Keslers un Merss — nervozs jauns cilvēks, kas smēķēja gandrīz bez pārtraukuma. Džonsons mūs iepazīstināja ar viņiem, pēc tam jautāja, vai mēs būtu ar mieru vēlreiz noskatīties filmu.
— Labprāt. Mums tā patīk vairāk nekā jums.
Taču tas laikam nebija gluži pareizi, jo, tikko bija
iedegusies gaisma, pārsteigtie Keslers, Merss un Bern- stains apbēra mūs ar jautājumiem. Mēs viņiem atbildējām tādā pašā garā kā Džonsonam, taču bija patīkami, ka filma atstājusi uz viņiem tik spēcīgu iespaidu, un mēs viņiem to ari pateicām.
Keslers skaļi izlamājās.
— Gribētos zināt, kas ir šīs filmas operators. Velns parāvis, neko tamlīdzīgu es neesmu redzējis kopš «Ben Hūra» laikiem, tikai šī lente ir vēl daudz labāka.
— Uz šo jautājumu es varu jums atbildēt. Filmu uzņēma puiši, kas patlaban sarunājas ar jums. Paldies par labajiem vārdiem.
Visi četri neticīgi pavērās mūsos.
— Tā tas ir, — Maiks apstiprināja.
— Olio! — Merss iesaucās, un viņi nolūkojās uz mums ar visdziļāko cieņu. Arī tas bija patīkami.
Beidzot Džonsons pārtrauca ieilgušo klusumu.
— Labi, — viņš teica, — bet kas notiks tālāk?
Un mēs sākām lietišķi apspriesties. Maiks, kā parasti, sēdēja piemiegtām acīm un klusēja, ļaudams man vienam vest sarunas.
— Mēs gribam šo lenti ieskaņot.
— Ar vislielāko prieku, — Bernstains sacīja.
— Mums vajadzētu kādus desmit dublierus, kas būtu ļoti līdzīgi aktieriem, kurus jūs nupat redzējāt.
— Tas ir vienkārši, — Džonsons nešaubīdamies apgalvoja. — Centrālajā arhīvā ir visu to cilvēku fotogrāfijas, kuri kaut reizi parādījušies uz ekrāna, sākot ar tūkstoš deviņi simti pirmo gadu.
— Zinu. Mēs tur jau bijām. Tātad šinī ziņā grūtību nebūs. Bet dažu iemeslu dēļ, par kuriem jau pirmīt runāju ar misteru Džonsonu, mums nebūtu vēlams viņus pieminēt titros.
— Un kārtot šo jautājumu, protams, vajadzēs man! — Merss ievaidējās.
— Tieši tā, — Džonsons atcirta.
— Bet kā būs ar epizodēm, kas jāuzņem papildus? Vai jums ir padomā scenārists? — Merss jautāja.
— Mums ir scenārija uzmetumi. Tos var novest līdz kondīcijai apmēram nedēļas laikā. Ja vēlaties, varam šo darbu paveikt kopīgi.
Tas viņam bija gluži pa prātam.
— Cik daudz laika ir mūsu rīcībā? — Keslers iejaucās sarunā. — Darba te vēl ne mazums. Kad mums tas jāpabeidz?
Jau «mēs».
— Līdz vakardienai! — Džonsons pavēstīja un piecēlās. — Vai jums ir kādi priekšlikumi par muzikālo noformējumu? Nav? Nu, tad pamēģināsim saaģitēt Verneru Jansenu un viņa komandu. Bernstain, par šo
filmu atbildat jūs. Kesler, sauciet savus puišeļus, lai viņi ar to iepazīstas. Mers, jūs pavadīsiet misteru Lefko un misteru Lavjadu uz Centrālo arhīvu un vispār uzturēsiet ar viņiem sakarus. Bet tagad iesim uz manu kabinetu un apspriedīsim finansiālo pusi …
Viegli un vienkārši.
Nē, es nebūt negribu teikt, ka darbs bija viegls — dažus nākamos mēnešus mēs rāvāmies vaiga sviedros. Starp citu, Centrālajā arhīvā mums izdevās atrast tikai viena Aleksandram līdzīga cilvēka fotoattēlu; tas bija statists, kas, sen zaudējis cerības dabūt lomu, bija pazudis nezināmā virzienā. Kad, visam par spīti, dublierus galu galā sameklējām, sākās neskaitāmi mēģinājumi, strīdi ar kostīmu māksliniekiem un dekoratoriem. īsi sakot, darba pietika. Pat Rutai nācās pa īstam atstrādāt savu algu. Mēs pēc kārtas no rīta līdz vakaram diktējām viņai variantus, kamēr beidzot scenārijs apmierināja gan mani, gan Maiku, gan Mersu, kas savā laikā, dialogus sacerēdams, bija nodeldējis ne vienas vien bikses.
Es gribēju tikai sacīt, ka mēs viegli un vienkārši atradām kopīgu valodu ar šiem rūdītajiem kino vilkiem, un mūsu pašapziņa bija visnotaļ gandarīta. Viņi neliekuļoti, no visas sirds jūsmoja par mūsu darbu, un Keslers pat šķita noskumis, kad atteicāmies paši uzņemt filmu līdz galam. Bet mēs tikai kratījām galvas un teicām, ka esam pārāk aizņemti un zinām, ka viņš to izdarīs ne sliktāk par mums. Un viņš pārspēja gan sevi, gan arī mūs. Nezinu, kā mēs izgrozītos, ja viņš būtu lūdzis kādu konkrētu padomu. Atcerēdamies visu to, es tagad, pēc ilga laika, varu tikai secināt, ka viņiem bija līdz nāvei apnicis ķēpāties ar visādām viduvējībām un sagādāja prieku strādāt kopā ar cilvēkiem, kuri saprata, ka glicerīna asaras atšķiras no īstām, un nekaulejās, ja pēdējas maksaja divus dolārus dārgāk.
Beidzot filma bija gatava. Mēs visi sapulcējāmies kinozālē — Maiks un es, Merss un Džonsons, Keslers un Bernstains, un visi, kas šā vai tā bija piedalījušies kopīgajā darbā. Tas, ko ieraudzījām uz ekrāna, bija satriecošs mākslas darbs. Kad kadrā parādījās Aleksandrs, tas patiesi bija Aleksandrs Lielais. Apžilbinošās krāsas, greznība, diženums un spožums burtiski satrieca skatītājus. Pat Maiks un es, kas visu bijām redzējuši dabā, sēdējām ar pavērtām mutēm.
Manuprāt, visiespaidīgākie filmā tomēr bija kauju skati. Tanīs juta īstu realitāti, nevis veiklu imitāciju, pēc kuras mirušie ceļas augšā un dodas ieturēt pusdienas. Un kareivji, kas bija noskatījušies filmu, rakstīja avīzēm vēstules, salīdzinādami Aleksandra Gau- gamelas ar Ancio un Argonām. Noguris zemnieks, kas nebūt nav trulas padevības iemiesojums, kaut gan jūdzi pēc jūdzes soļo pa putekļainiem, sausiem līdzenumiem tikai tādēļ, lai ceļa galā pārvērstos par trūdošu, mušu apsēstu līķi, visur ir vienāds, neatkarīgi no tā, vai viņš bruņots ar sarisu vai ar šauteni. Lūk, ko mēs centāmies parādīt. Un tas mums bija izdevies.
Kad zālē iedegās lustras, mēs vēlreiz pārliecinājāmies, ka esam radījuši grāvēju. Visi mūs apsveica un spieda mums rokas. Pēc tam devāmies uz Džonsona kabinetu, iedzērām par mūsu sekmēm un sākām apspriest lietišķus jautājumus.
— Kā jūs domājat organizēt filmas iznomāšanu? — Džonsons iesāka.
Es pavaicāju, kādas ir viņa domas šai jautājumā.
— Tā ir jūsu darīšana, — viņš paraustīja plecus. — Nezinu, vai esat informēti, ka Holivudā jau labi sen klīst baumas par jūsu filmu …
Es teicu, ka uz viesnīcu zvanījuši dažādu firmu pārstāvji, un nosaucu viņus.
— Pilnīgi pareizi. Es šos vīrus pazīstu. Turieties pēc iespējas tālāk no viņiem, ja negribat pazaudēt pēdējo kreklu. Starp citu, jūs esat mums parādā krietnu summiņu. Jums, protams, pietiks naudas, lai norēķinātos?
— Pietiks.
— 2ēl! Pretējā gadījumā jūsu pēdējo kreklu paņemtu es! — Viņš plati pasmaidīja, bet mēs zinājām, ka tā arī būtu noticis. — Labs ir, atgriezīsimies pie jautājuma par filmas iznomāšanu.
— Vai jūs pats neuzņemtos to nokārtot?
— Principā neiebilstu. Man pat ir padomā kāda firma, kurai tieši šobrīd kases gabals ir vajadzīgs kā ēst. Turklāt viņiem nav zināms, ka es to zinu. Tāpēc piespiedīšu viņus atvērt maku. Bet kā būs ar maniem procentiem?
— Par tiem vēlāk, — es teicu. — Mēs būsim apmierināti ar parastajiem noteikumiem, bet viņus jūs varat izģērbt, kā vēlaties. Tas, ko mēs nezinām, mūs neskar.
(Viņi tur visi cenšas cits citam pārkost rīkli.)
— Tādā gadījumā norunāts. Kesler, sāciet iespiest kopijas.
— Mums viss ir gatavs.
— Mers, organizējiet reklāmu … Bet varbūt jums ir kādas idejas šinī sakarā? — viņš atkal pievērsās mums.
Mēs jau sen visu bijām izlēmuši.
— Kas attiecas uz mums, — es lēni teicu, — rīkojieties pēc saviem ieskatiem. Mēs nemeklējam popularitāti, bet, ja tāda radīsies, no tās arī neatteiksimies. Jautājumu par filmas uzņemšanas vietu centieties apiet ar klusēšanu, taču nedariet to pārāk uzkrītoši. Atrisināt vārdos nenosaukto aktieru problēmu laikam būs grūtāk, bet gan jau jūs kaut ko izdomāsiet.
Merss ievaidējās, bet Džonsons smīkņādams teica:
— Viņš izdomās!
— Titros varat pieminēt visus, kas piedalījās filmas galīgajā apdarē, — mums pret to nav iebildumu, jo jūs strādājāt teicami.
Keslers uzskatīja, ka šis kompliments adresēts viņam, un šajā ziņā nekļūdījās.
— Bet tagad, šķiet, ir pienācis laiks darīt zināmu, ka lielākā daļa šīs filmas uzņemta Detroitā.
Pārsteigums bija tik liels, ka viņi pielēca kājās.
— Mēs ar Maiku esam izstrādājuši jaunu trikuzņē- mumu metodi. Par šīs metodes būtību pašlaik nerunāsim un arī neprecizēsim, kuras epizodes uzņemtas laboratorijā. Tomēr jūs, cerams, nenoliegsiet, ka no pārējām tās nav atšķiramas. Kā mēs to panācām, es jums neteikšu, jo savu izgudrojumu neesam patentējuši un arī nepatentēsim, kamēr vien būs iespējams.
To viņi varēja saprast. Tādu izgudrojumu visizdevīgāk glabāt slepenībā.
— Mēs praktiski garantējam, ka arī nākotnē varēsim jums piedāvāt līdzīgu darbu.
Tas viņus nepārprotami ieinteresēja.
— Mēs nevaram nosaukt precīzu termiņu vai arī runāt par konkrētiem noteikumiem. Bet mums uz rokas ir vēl šādi tādi trumpīši. Ar jums mēs satikām itin labi, un tas mūs pilnīgi apmierina. Bet tagad ar jūsu atļauju atvadīsimies — mums ir tikšanās ar blondīni.
Džonsonam bija taisnība. Mēs — pareizāk sakot, viņš — noslēdzām visai izdevīgu darījumu ar sabiedrību «United Amusements». īsts laupītājs būdams, viņš ne vien saņēma pienācīgos procentus no mums, bet, jādomā, arī minētajai firmai noplēsa vairākas ādas.
Filma parādījās uz ekrāniem vienlaikus Ņujorkā un Holivudā. Mēs kopā ar Rutu svinīgi devāmies uz pirmizrādi, aiz lepnuma uzpūtušies gluži kā varžu trio. Ai, cik patīkami ir agrā rīta stundā sēdēt uz paklāja, baudot slavinošo recenziju saldmi! Bet vēl patīkamāk vienā vakarā kļūt par bagātnieku. Protams, Džonsons un viņa puiši arī nepalika bešā. Manuprāt, pirms mūsu iepazīšanās viņš sēdēja uz sēkļa un tagad ne mazāk kā mēs priecājās par savu finansiālo veiksmi.
Nez kādā veidā Holivudā paklīda baumas, ka esam izstrādājuši jaunu trikuzņēmumu metodi, un pēkšņi visām lielākajām kinosabiedrībām radās vēlēšanās iegūt monopoltiesības uz šo metodi, kas solīja itin prāvu ekonomiju. Mēs saņēmām vairākus ļoti izdevīgus priekšlikumus — tā vismaz šķita Džonsonam —, taču nelikāmies par tiem ne zinis; toties pavēstījām, ka jau nākamajā dienā brauksim uz Detroitu, bet viņam uzdodam aizstāvēt cietoksni līdz tam laikam, kad atgriezīsimies. Domāju, viņš mums nenoticēja, mēs tomēr aizbraucām — turklāt jau nākamajā dienā.
Detroitā nekavējoties ķērāmies pie darba; mūs iedvesmoja pārliecība, ka esam uz pareizā ceļa. Ruta kā cerbers sargāja mūs no neskaitāmajiem apmeklētājiem, kuri par katru cenu vēlējās satikt mani vai Maiku. Mums gluži vienkārši šādam nolūkam nebija laika. Mēs strādājām ar panorāmas fotokameru un katru dienu nosūtījām uz Ročesteru attīstīšanai arvien jaunas un jaunas fotoplates. Mums sūtīja atpakaļ novilkumus, bet negatīvi palika Ročesterā līdz turpmākam rīkojumam. Pēc tam mēs ataicinājām no Ņujorkas kādas lielas izdevniecības pārstāvi un ar viņu noslēdzām līgumu.
Ja tas tevi interesē, tu savā pilsētas bibliotēkā noteikti atradīsi mūsu fotoalbumu komplektu — simtiem biezu sējumu, kuros nevainojami reproducēti 20 X 25 cm lieli fotoattēli. Šo albumu komplekti nosūtīti visām pasaules lielākajām bibliotēkām un universitātēm. Mēs ar Maiku izjutām patiesu baudu, atrisinādami uzdevumus, par kuriem zinātnieki daudzus gadsimtus bija lauzījuši galvu. Romai veltītajā albumā, mēs, piemēram, atklājām trirēmas noslēpumu, publicējot virkni attēlu, kas rādīja ne vien trirēmas, bet arī kara kvinkvirēmas iekšējo iekārtojumu. (Dabiski, ne profesionāļus, nedz arī burātājus amatierus, mūsu uzņēmumi nepārliecināja.) Starp citu, šajā albumā mēs iekļāvām veselu sēriju Romas fotouzņēmumu, kas bija izdarīti no putna lidojuma un fiksēja dažādus pilsētas attīstības posmus tūkstoš gadu laikā. Citos albumos bija tādi paši Ravennas un Londiniuma, Palmīras un Pompeju, Eborakuma un Bizantijas attēli. Kas tas bija par prieku! Mēs izdevām albumus, veltītus senajai Grieķijai, Romai, Persijai, Krētai, Ēģiptei un Bizantijas impērijai. Tajos varēja atrast Partenona un Farosas bākas uzņēmumus, Hanibāla, Karaktaka un Vercingetoriksa portretus, Bābeles sienu, līdz galam neuzcelto piramīdu un Sargona pils attēlus, kā arī Tita Līvija pazudušo grāmatu un Eiripīda traģēdiju rokrakstus. Un tā tālāk un tā joprojām.
Kaut gan albumi maksāja traku naudu, otro metienu izpirka līdz pēdējam eksemplāram. Ja tos varētu kaut nedaudz palētināt, vēsture droši vien kļūtu par vispopulārāko zinātni.
Kad tracis, ko bija sacēluši šie izdevumi, mazliet norima, kāds arheologs, kas veica izrakumus vēl neizpētītā pelnos apraktās Pompejas kvartālā, atklāja nelielu svētnīcu, turklāt precīzi tajā vietā, kur tā bija redzama mūsu fotogrāfijā «Pompejas skats no putna lidojuma». Viņam palielināja dotāciju, un viņš atraka vēl dažas ēkas, kas bija redzamas mūsu fotouzņēmumā un ko pelnu slānis bija slēpis cilvēcei gandrīz divus tūkstošus gadu. Sakarā ar šo sensacionālo rezultātu mums nekavējoties piedēvēja neparastu veiksmi, bet Kalifornijā kādas okultistu sektas vadītājs publiski pasludināja, ka mūsos neapšaubāmi iemiesojušies divi gladiatori, vārdā Džo.
Tiekdamies pēc miera un klusuma, mēs ar Maiku pārcēlāmies uz studiju un pievācām līdzi visas mantas. Bijušās bankas bruņotie pagrabi garantēja aparatūras pilnīgu drošību mūsu prombūtnes laikā. Bez tam mēs salīgām vairākus dūšīgus privātdetektīvus, kuru uzdevums bija tikt galā ar visneatlaidīgākajiem apmeklētājiem. Mums pašiem bija vajadzīgs absolūts miers, jo priekšā bija jauns darbs — vēl viena pilnmetrāžas mākslas filma.
Un atkal mēs izvēlējāmies vēsturisku tēmu. Šoreiz mēģinājām atkārtot to, ko bija paveicis Gibons savā izcilajā grāmatā «Romas impērijas pagrimums un bojāeja». Un, liekas, visā visumā tas mums izdevās. Protams, četrās stundās nav iespējams pilnībā aptvert divus gadu tūkstošus, bet var, kā to izdarījām mēs, parādīt dižas civilizācijas pakāpenisko pagrimšanu un uzsvērt, cik mokošs ir tāds process. Kritiķi pārmeta, ka mēs esot gandrīz pilnīgi ignorējuši Kristus un kristietības lomu šajā procesā, bet, tik tiešām, to viņi darīja veltīgi. Lai gan tikai nedaudzi ir par to informēti, taču sākotnējā variantā mēs izmēģinājuma pēc bijām iekļāvuši dažas epizodes, veltītas Kristum un viņa laikam. Kā tev zināms, cenzūras padomē ietilpst gan katoļi, gan protestanti. Un, lūk, viņi visi — tas ir, padome pilnā sastāvā — burtiski gribēja nomētāt mūs ar akmeņiem. Viņi apgalvoja (un mēs ar viņiem nestrīdējāmies), ka filmā ietvertā svēto rakstu interpretācija ir zaimojoša, amorāla, neobjektīva un runā pretim «īsteni kristīgajām morāles normām». «Tam, ko jūs rādāt, taču nav ne mazākās līdzības ar Jēzu!» viņi brēca. Un mēs nekavējoties nolēmām: no reliģijas labāk turēties pēc iespējas tālu! Šī iemesla dēļ, kā tu pats vari pārliecināties, savos darbos cen
tāmies izvairīties no visa, kas jel mazākajā mērā runātu pretim to cilvēku vēsturiskajiem, sociālajiem vai reliģiskajiem priekšstatiem, kam «šīs lietas ir labāk zināmas». Starp citu, mūsu filma par Romu — un tā nebūt nav nejaušība — tik niecīgā mērā atkāpās no mācību grāmatās izklāstītajiem faktiem, ka tikai daži visaugstākās kvalifikācijas speciālisti tanī atrada pa sīkai kļūdiņai. Mums joprojām nebija iespējams ķerties pie vēstures sistemātiskas pārstrādāšanas tāpēc, ka nevarējām atklāt savu zināšanu avotu.
Noskatījies filmu par Romu, Džonsons iedegās neviltotā sajūsmā. Viņa puiši tūdaļ stājās pie darba, un kādu laiku viss ritēja tāpat kā iepriekšējo reizi. Bet tad vienā jaukā dienā Keslers man burtiski ieklupa rīklē.
— Ed, — viņš teica, — esmu nodomājis izdibināt, no kurienes jums ir šī lente, un, kamēr to nebūšu uzzinājis, nekustināšu ne pirkstiņa.
Es atbildēju, ka gan jau ar laiku viņš visu uzzinās.
— Nē, tagad, tūlīt pat! Un varat man nepūst miglu acīs, pieminot Eiropu, — uz šī āķa neviens vairs neuz- ķersies. Kur atrodas jūsu studija? Kas ir jūsu aktieri? Kur jūs filmējat kauju skatus? Kur ņemat tērpus un statistus? Vienā kadrā vien jums te uzņemti vismaz četrdesmit tūkstoši statistu! Nu, ko teiksiet?
Teicu, ka man jāparunā ar Maiku. Un parunāju ari. Tātad — sākas! Mēs bijām spiesti sasaukt apspriedi.
— Keslers man uzdeva virkni jautājumu. Domāju, jūs esat lietas kursā, — es sacīju.
Viņi to apstiprināja.
— Kesleram taisnība, — Džonsons paziņoja. — No kurienes jums ir šī lente?
Es pievērsos Maikam.
— Vai tu runāsi?
Viņš pakratīja galvu.
— Tev tas padodas labāk.
— Lai notiek. — (Šai mirklī Keslers paliecās uz priekšu, bet Merss aizsmēķēja kārtējo cigareti.) — Mēs teicām jums tīru patiesību. Lenti esam uzņēmuši mēs abi. Un bez izņēmuma visi kadri uzņemti tepat Savienotajās Valstīs dažu pēdējo mēnešu laikā. Bet, kur un kā, mēs jums pagaidām nevaram atklāt …
Keslers uzbudināts nosprauslājās.
— Ļaujiet man pabeigt. Jūs zināt, kādas summas katrs esam saņēmuši. Un es nešaubos, ka saņemsim vēl daudz vairāk. Iecerētas vēl piecas filmas. Un mēs gribam, lai trīs no tām tiktu pabeigtas tāpat kā iepriekšējās. Pēdējās divas tad izskaidros jums šīs — Keslera vārdiem runājot — «bērnišķīgās slepenības» cēloņus. Un vēl viens apstāklis, par kuru līdz šim klusējām. Pēdējās divas filmas ļaus jums saprast gan mūsu uzvedību, gan arī mūsu metodi. Nu, kā? Vai ar tādiem noteikumiem mēs varam turpināt sadarbību?
Viņi piekrita, lai gan nelabprāt.
Mēs neskopojāmies ar viskvēlākās pateicības apliecinājumiem.
— Jūs to nenožēlosiet!
Keslers par to, liekas, šaubījās, taču Džonsons, kas domāja galvenokārt par savu rēķinu bankā, lika visiem turpināt darbu. Tā mēs pārvarējām vēl vienu barjeru. Vai, pareizāk sakot, — apgājām to.
«Roma» parādījās uz ekrāniem precīzi ieplānotajā laikā, un recenzijas atkal bija labvēlīgas. Kaut gan «labvēlīgas», šķiet, nav īstais vārds, lai apzīmētu atsauksmes, kuru ietekmē rindas pēc biļetēm izstiepās vairāku kvartālu garumā. Merss bija organizējis teicamu reklāmu. Pat tie laikraksti, kas vēlāk, pieminot
mūsu vārdus, spļāva dzīvu uguni, uzķērās uz Mersa vārdiņa «burvestībā» un visvisādi ieteica lasītājiem noskatīties «Romu». Trešajā filmā «Francija liesmās» mēs izlabojām dažus nepareizus priekšstatus par Lielo Francijas revolūciju un uzkāpām vienam otram uz iemīļotajām varžacīm. Laimīgā kārtā (neatkarīgi no mūsu aprēķiniem) Francijā tobrīd pie varas bija liberāla valdība, kas mūs visnotaļ atbalstīja un pēc mūsu lūguma publicēja dokumentus, kuri līdz tam laikam, neviena nelasīti, bija glabājušies Nacionālās bibliotēkas vecajos fondos. Esmu aizmirsis, kas īsti toreiz bija kārtējais Francijas troņa pretendents, tomēr nešaubos, ka, protestēdams pret cildenās Burbonu dinastijas apmelošanu, viņš mani un Maiku iesūdzēja tiesā tikai tāpēc, ka viņu uz to bija pierunājis viens no Mersa veiklajiem aģentiem. Advokāts, kuru mums nolīga Džonsons, sagatavoja prāvu un pataisīja nabadziņu par kotleti — pretendents nesaņēma ne graša kompensācijas un aizceļoja uz Hondurasu. Toties advokāts Semjuelss un Merss iebāza kabatā itin prāvu honorāru.
Apmēram šinī laikā sāka mainīties preses tonis. Pirms tam mūs uzskatīja ja ne gluži par Šekspīriem, tad katrā ziņā arī ne par ākstiem un kumēdiņu rādītājiem. Bet tagad, kad dienasgaismā uzpeldēja sen aizmirsti nepatīkami fakti, daži zvērināti pesimisti lika noprast, ka mēs esam diezgan ļaundabīgs pārītis. «Šādos tādos netīrumos nebūtu vēlams rakņāties.» Tikai milzīgās summas, ko tērējām reklāmai, piespieda viņus atturēties no tiešākiem uzbrukumiem.
Te ir nepieciešama maza atkāpe, lai varētu pastāstīt, kā mēs dzīvojām, kamēr risinājās šie notikumi. Maiks joprojām turējās ēnā — tā viņam gribējās. Es kliedzu un strīdos, bet viņš mierīgi sēž ērtā atzveltnes krēslā un klusē — un nevienam nav ne jausmas, ka aiz pieklājīgās vienaldzības maskas
slēpjas prāts, kas ir tikpat ass un sīksts kā lāču slazds, taču darbojas nesalīdzināmi ātrāk. Un vēl — ka viņam piemīt neparastā atjautība un humora izjūta. Jā, protams, dažkārt mēs izklaidējāmies uz nebēdu, bet parasti mums nebija vaļas līksmot. Darbs aizrāva mūs, un mēs negribējām veltīgi izšķiest laiku. Ruta, kamēr vien palika kopā ar mums, nekad neiebilda pret iedzeršanu un dejām. Viņa bija jauna, gandrīz skaista, starp mani un viņu sāka veidoties attiecības, kas varēja pāraugt par kaut ko nopietnu. Taču mēs laikus konstatējām, ka uz daudzām lietām skatāmies visai atšķirīgi. Tāpēc es ne sevišķi bēdājos, kad viņa parakstīja līgumu ar kinosabiedrību «Metro-Goldvin Mayer». Šis līgums atnesa viņai slavu, naudu un laimi, uz ko Rutai, pēc viņas domām, bija visas tiesības. Tagad viņa tēlo galvenās lomas otršķirīgās daudzsēriju filmās un no tīri finansiālā viedokļa iekārtojusies pat labāk, nekā varēja cerēt. Toties attiecībā uz laimi nezinu … Nesen viņa mums atrakstīja, ka atkal šķiroties. Bet varbūt tāda pārmaiņu pilna dzīve ir tieši tas, kas viņai vajadzīgs.
Taču pietiks par Rutu. Esmu jau aizsteidzies notikumiem priekšā. Visu laiku, līdz pat «Francijai liesmās», mēs ar Maiku, lai gan strādājām kopā, izvirzījām sev dažādus galamērķus. Maiku bija apsēdusi doma padarīt pasauli labāku, iznīcinot jebkādu iespēju izraisīt karus. Viņš pastāvīgi atkārtoja: «Visādu veidu kari reducējuši cilvēces vēsturi gandrīz vai līdz pūliņiem saglabāt kailo dzīvību. Bet tagad, kad cilvēka rokās nokļuvusi atoma enerģija, ļaužu dzimums ieguvis līdzekli, ar kuru var sevi pilnīgi iznīcināt. Un, ja manos spēkos ir darīt kaut vai mazumiņu, lai šo katastrofu novērstu, es to izdarīšu, Ed, zvēru pie dieva! Pretējā gadījumā nav vērts dzīvot. Un tie nav tukši vārdi.»
Jā, tie nebija tukši vārdi. Par savu ilgi loloto mērķi viņš man pastāstīja jau pirmajā dienā pēc mūsu iepazīšanās. Toreiz es nospriedu, ka bads un izmisums pārkairinājuši Maika fanāziju. Viņa aparāts man tobrīd šķita tikai līdzeklis personisku labumu iegūšanai, un es ticēju, ka viņš drīzumā pieņems manu viedokli. Taču es biju kļūdījies.
Kad ir izdevība diendienā dzīvot un strādāt kopā ar labu cilvēku, gribot negribot jāsāk jūsmot par īpašībām, kurās izpaužas viņa labestība.
Turklāt, ja cilvēks pats dzīvo tīri ciešami, viņu sāk uztraukt cilvēces posts un bēdas. Katrā ziņā tā bija ar mani. Kad sapratu, cik brīnišķīga varētu kļūt mūsu pasaule, Maika viedoklis kļuva arī par manējo. Šķiet, tas notika tanī laikā, kad uzņēmām «Franciju liesmās», taču precīzam datumam nav nozīmes. Svarīgi, ka, sākot ar šo brīdi, mums vairs nebija domstarpību, un, ja kādreiz strīdējāmies, tad vienīgi par to, kad labāk sarīkot pusdienu pārtraukumu. Lielāko daļu brīvā laika, kura mums bija ļoti maz, abi pavadījām pie aparāta, veldzējoties ar alu un uz labu laimi klīstot pa dažādiem laikmetiem.
Mēs centāmies pabūt visur un apskatīt visu ko. Iepazināmies ar naudas viltotāju Fransuā Vijonu, klaiņojām naktīs kopā ar Harunu al Rašidu. (Šis bezrūpīgais kalifs neapšaubāmi bija piedzimis dažus gadsimtus par agru.) Bet, ja, piemēram, noskaņojums mums bija drūms, mēs noskatījāmies Trīsdesmitgadu kara epizodes. Maiks kā apburts atkal un atkal vēroja Atlantīdas bojāeju — droši vien aiz bailēm, ka tāda katastrofa varētu atkārtoties. Un, tiklīdz es iesnaudos, viņš allaž atgriezās pie paša pirmsākuma — mūsu pasaules rašanās. (Par to, kas bija agrāk, šķiet, nav vērts stāstīt.)
Ja kārtīgi padomā, jāsaka: labi vien ir, ka ne viņš, ne es neesam precējušies. Protams, mēs ticam gaišākai nākotnei, taču pagaidām abi esam noguruši no cilvēces, noguruši no skauģu acīm un mantraušu ķetnām. Sabiedrībā, kura pielūdz bagātību, varu un spēku, ir gluži dabiski, ka godīgums bieži vien rodas tikai aiz bailēm no soda šajā vai viņā pasaulē. Mēs redzējām tik daudz slēpta un slepena — ja vēlies, vari saukt to par lūrēšanu pa atslēgas caurumu —, ka iemācījāmies neuzticēties labsirdības un cēluma ārējām izpausmēm. Tikai vienu reizi abi ielūkojāmies kāda visu cienīta cilvēka personiskajā dzīvē. Un ar to pašu mums bija gana. Kopš tā laika esam nolēmuši izturēties pret cilvēkiem tā, it kā viņi tiešām būtu tādi, par kādiem izliekas. Bet nu pietiks spriedelēt.
Nākamās divas filmas, «Brīvību amerikāņiem» — par neatkarības cīņām un «Brāļi un lielgabali» — par pilsoņu karu starp Ziemeļu un Dienvidu štatiem, mēs izlaidām īsā laikā vienu pēc otras. Un tūdaļ katrs trešais politikānis, daudzi tā dēvētie apgaismotāji un visi patrioti — profesionāļi lika manīt, ka alkst mūsu asiņu. «Amerikāņu revolūcijas meitu», «Ziemeļu veterānu dēlu» un «Konfederācijas meitu» vietējās nodaļas vienprātīgi sāka griezt zobus. Dienvidnieki bija satracināti līdz ārprātam. Visi dienvidu štati un viens pierobežas štats kategoriski aizliedza savā teritorijā demonstrēt mūsu filmas — otro tādēļ, ka tā atgādināja pārāk nepatīkamus faktus, bet pirmo vienkārši tāpat, pie reizes. Aizliegums palika spēkā līdz tam brīdim, kad jandāliņā iejaucās profesionālie politiķi. Pēc tam aizliegumu atcēla, un runātāji sāka nemitīgi citēt šīs filmas, lai pierādītu, kādām aplamībām tic un kādus briesmīgus uzskatus propagandē daži indivīdi. Tas bija lielisks iegansts rasu naida kurināšanai.
Jaunanglija centās saglabāt pašcieņu, bet ilgam laikam tās nepietika. Ņujorkas štata lauku apvidu deputāti vienprātīgi nobalsoja par filmu aizliegšanu;
un uz Delaveru, kur likumdevējai sapulcei nebija vaļas nodarboties ar īpaša likuma izdošanu, nācās norīkot papildu vilcienus. Aicinājumi uz tiesu sakarā ar dažādiem apmelojumiem bira pār mums kā krusa, un, lai gan katru jaunu civilprasību mums pieteica fanfaru pavadījumā, gandrīz neviens nezina, ka neesam zaudējuši nevienu prāvu. Taisnība, mums ik reizes nācās apelēt pie augstākajām instancēm, taču, tiklīdz mūsu lietu izskatīja tiesnesis, kurš nebija tieši ieinteresēts mūs notiesāt, arhīvos saglabājušies dokumenti nepārprotami apstiprināja, ka viss, kas parādīts mūsu filmās, simtprocentīgi atbilst īstenībai.
Iedomības pūšļiem, kas raduši dižoties ar senču cēlajiem darbiem, mēs uzbērām pamatīgu sauju sāls! Mēs pierādījām, ka ļoti daudzi no tiem, kuru rokās ir vara, nebūt nevar lielīties ar neaptraipītu reputāciju un ka tajā laikā, kad notika karš par neatkarību, ne jau visi angļi bija bramanīgi nekauņas, kaut ari neviens no viņiem, protams, nebija eņģelis. Rezultātā Anglija aizliedza ievest abas filmas un iesniedza valsts departementam sašutuma pilnu protestu. Bija ļoti uzjautrinoši vērot, kā Dienvidu štatu un Jaun- anglijas kongresmeņi vienprātīgi atbalsta tās vai citas valsts sūtņa aicinājumus apspiest vārda brīvību. Det- roitā kukluksklans pie mūsu nama parādes durvīm aizdedzināja pavārgu krustu, bet tādas organizācijas kā Nacionālā asociācija krāsaino iedzīvotāju progresa veicināšanai pieņēma mums ļoti glaimojošas rezolūcijas. Visniknākās, rupjiem vārdiem piebārstītās vēstules kopā ar rakstītāju adresēm un uzvārdiem pārsūtījām mūsu advokātam, taču dienvidos no Ilinoisas nevienas vēstules autoru tā arī nesauca pie atbildības,
Pakāpeniski Savienoto Valstu iedzīvotāji sadalījās it kā divās nometnēs. Vieni — to bija vairākums — apgalvoja, ka nav ko rakņāties vecos netīrumos, ka tādas lietas vislabāk piedot un aizmirst, ka nekas tamlīdzīgs vispār neesot noticis un, kaut arī būtu noticis, mēs tik un tā esot nelabojami meļi un neslavas cēlāji. Citi sprieda tā, kā mēs vēlējāmies.
Mazpamazām radās un nostiprinājās pārliecība, ka filmās parādītie notikumi ir patiesi un kādreiz var atkārtoties, bet, iespējams, atkārtojas jau šodien, jo sistemātiska patiesības izkropļošana jau pārāk ilgi ietekmējusi nācijas psiholoģiju. Mēs priecājāmies, ka arvien vairāk cilvēku sāka atzīt: pagātne ir nevis jāaizmirst, bet gan jāmēģina izprast objektīvi un labvēlīgi. Tieši to mēs bijām centušies panākt.
Aizliegums demonstrēt mūsu filmas dažos štatos gandrīz neietekmēja tīro peļņu, tāpēc Džonsona acīs bijām pilnīgi attaisnoti, lai gan viņš pats savā laikā pareģoja šīm filmām nenovēršamu izgāšanos. Pēc viņa domām, kinematogrāfijā nedrīkst teikt patiesību. «Sis numurs,» viņš teica, «jums neies cauri, ja vien zālē būs vairāk par trīssimt cilvēkiem.» — «Nu, bet teātrī?» — «Kurš amerikānis gan apmeklē vēl ko citu, izņemot kino?»
Pagaidām viss norisinājās tā, kā mēs gribējām. Mūsu popularitāte bija sasniegusi kalngalu — avīžu slejās nekad neviens nav tik aizrautīgi slavēts un lamāts. Mēs bijām kļuvuši par dienas sensāciju. Un par to nemaz nebrīnījāmies, jo allaž bijām meklējuši ienaidniekus tanīs aprindās, kur uz pliķi prot atbildēt ar krietnu dūres sitienu. Atceries veco teicienu, ka cilvēku vislabāk varot iepazīt pēc viņa naidniekiem? Vārdu sakot, skaļā popularitāte bija ūdens, kas lija uz mūsu dzirnavām. Bet tālāk es pastāstīšu, kā mēs sākām malt.
Kādu dienu piezvanīju Džonsonam uz Holivudu, Viņš šķita iepriecināts. — Sen neesam tikušies! Kas jauns, Ed?
— Man vajadzīgi cilvēki, kas prot lasīt no lūpām. Un, kā tu parasti izsakies, ne vēlāk kā vakardien.
— Lasīt no lūpām? Kam tad tas?
— Nav svarīgi. Man šie cilvēki vajadzīgi. Vai tu vari man tādus atrast?
— Kā lai es to zinu? Bet pasaki, kādam nolūkam!
— Es jautāju: vai tu vari man tādus atrast?
— Manuprāt, tu esi pārpūlējies, — viņš teica.
— Paklausies …
— Es taču neesmu apgalvojis, ka nevaru. Tāpēc lēnāk pār tiltu! Kad viņi tev būs vajadzīgi? Un kādā daudzumā?
— Labāk pieraksti. Esi gatavs? Man vajadzīgi cilvēki, kas pēc lūpu kustībām prot lasīt angļu, franču, vācu, japāņu, grieķu, flāmu, holandiešu un spāņu valodās.
— Ed Lefko! Vai tu esi sajucis prātā pavisam, vai tikai pa pusei?
Mans lūgums, jādomā, tiešām izklausījās dīvains.
— Nezinu. Bet šie speciālisti man vajadzīgi visstei- dzamāk. Ja izdosies atrast citu valodu pratējus, ņem ciet arī tos. Man noderēs visi.
Es ļoti uzskatāmi iztēlojos, kā Džonsons sēž pie telefona un domīgi groza galvu: «Nabaga Eds! Dabūjis saules dūrienu un totāli sajucis.»
— Vai tu mani dzirdi?
— Jā, dzirdu. Bet ja tā ir apcelšana …
— Tevi apcelt man nenāk ne prātā. Es runāju nopietni.
Viņš sadusmojās.
— Kur es viņus, pēc tavām domām, lai rauju? Varbūt man viņus izburt no cepures?
— Tā jau ir tava darīšana. Ieteicu sākt ar vietējām kurlmēmo skolām.
Viņš klusēja.
— Un saproti mani pareizi: es runāju nopietni. Man ir vienalga, kā tu viņus sameklēsi un cik tas maksās, taču nepieciešams, lai šie cilvēki jau būtu Holivudā, kad mēs atbrauksim, vai, ļaunākajā gadījumā, vismaz būtu ceļā uz turieni.
— Bet kad jūs atbrauksiet?
Es atbildēju, ka precīzi nevaru pateikt.
— Droši vien pēc pāris dienām. Mums te vēl ir šādas tādas darīšanas.
Džonsons sāka lādēt visu pasauli, un es pakāru klausuli. Maiks mani gaidīja studijā.
— Vai tu runāji ar Džonsonu?
Es viņam atstāstīju mūsu sarunu, un viņš iesmējās.
— Tavs lūgums viņam droši vien likās murgains. Bet, ja tādi speciālisti kaut kur eksistē un vēlas labi nopelnīt, viņš tos sameklēs.
Es nosviedu savu platmali.
— Paldies dievam, ar to nu mēs būtu galā. Bet kā veicas tev?
— Viss kārtībā. Kinolentes un piezīmes ir jau nosūtītas, firma, kas tirgojas ar nekustamo īpašumu, rīt atsūtīs šurp savu aģentu, ar meitenēm esmu norēķinājies un izsniedzis viņām prēmijas.
Es atkorķēju alus pudeli.
— Bet kur liksim arhīvu? Un to, kas ir vīna pagrabā?
— Arhīvs nosūtīts glabāšanai uz banku. Vīna pagrabs? Par to es neesmu padomājis.
Alus bija vēss.
— Liec kārtīgi iesaiņot visas pudeles un nosūti tās Džonsonam.
Mēs abi no sirds iesmējāmies.
— Lai notiek! Būs viņam līdzeklis nervu nomierināšanai.
Es pamāju uz aparāta pusi.
— Bet šo te?
— Aizvedīsim ar lidmašīnu. — Viņš vērīgi paraudzījās uz mani. — Kā jūties? Tu, liekas, nervozē …
— Mazliet.
— Es arī. Tavas un manas drēbes nosūtīju jau šorīt.
— Tā ka šeit nav vairs pat neviena krekla?
— Neviena. Gluži kā …
— Kā toreiz ar Rutu, — es nobeidzu. — Tomēr starpība ir.
— Turklāt ļoti liela, — Maiks lēni teica. — Vai šeit mums vēl būtu kas darāms, kā tu domā?
Es pakratīju galvu.
Mēs iekrāvām Maika aparātu mašīnā, atstājām studijas atslēgas veikaliņā uz stūra un aizbraucām uz lidlauku.
Džonsona kabinetā mūs uzņēma ļoti vēsi.
— Sargieties, ja esat izspēlējuši joku! … Kā jums šķiet, kur var atrast cilvēkus, kas pēc lūpu kustībām spēj lasīt japāņu valodā runātu tekstu? Vai, sacīsim, grieķu valodā, ja domājat, ka tas ir vieglāk?
Mēs apsēdāmies.
— Nu, stāsti, ko esi dabūjis?
— Izņemot galvas sāpes? Lūk, — viņš man pasniedza īsu sarakstu.
— Un kad tu viņus atgādāsi šurp?
— Kad es viņus atgādāšu?! — Džonsons eksplodēja. — Kas es jums esmu — izsūtāmais zēns, vai?!
— Būtībā — protams. Un, lūdzu, beidz tēlot muļķi!
Merss paskatījās Džonsonam ģīmī un iezviedzās.
— Atradis par ko ņirgt, kretīns!
Vairs nespēdams nociesties, Merss sāka smiet pilnā kaklā. Starp citu, es arī.
— Nu, nu, līksmojiet vien, smejieties! Lai gan neka smieklīga te nav. Kad piezvanīju uz kurlmēmo skolu, viņi gluži vienkārši ņēma un pakāra klausuli. Droši vien nosprieda, ka es apceļu viņus. Bet lai nu paliek,
nerunāsim par to. Man šajā sarakstā ir trīs sievietes un viens vīrietis. Tas dod jums angļu, franču, vācu un spāņu valodas. Divas dzīvo austrumu štatos, un es gaidu atbildes uz telegrammām, ko esmu viņām nosūtījis. Trešā strādā Arizonas kurlmēmo skolā, bet ceturtais dzīvo Pomonā. Neko vairāk man neizdevās atrast.
Mēs pārdomājām situāciju.
— Sēdies pie telefona. Apzvani visus štatus, bet, ja vajadzīgs, sazinies ar Eiropu.
Džonsons iespēra pa rakstāmgalda kāju.
— Nu, pieņemsim, ka man laimēsies. Bet kāda velna pēc šie cilvēki jums ir vajadzīgi?
— Gan jau uzzināsi. Galvenais, lai viņi nekavējoties izlido uz šejieni. Bez tam man vajadzīga kinozāle — ne tava. Un labs tiesu reportieris.
Viņš piesauca visus labos cilvēkus par lieciniekiem — kas viņam par suņa dzīvi!
— Mēs būsim viesnīcā, — es teicu un pievērsos Mersam. — Pagaidām atvairiet reportierus, bet vēlāk mums būs viņiem šis tas paziņojams …
Džonsonam tā arī neizdevās sameklēt atbilstošu grieķu valodas speciālistu, kas turklāt runātu arī angliski. Toties viņam palaimējās nodibināt sakarus ar flāmu un holandiešu valodu speciālisti no Leide- nes un pēdējā brīdī atrast Siellā japāni, kas tur strādāja savas valsts konsulātā. Tādējādi mūsu rīcībā bija pavisam četras sievietes un divi vīrieši. Viņi parakstīja dzelžainu kontraktu, ko bija sastādījis Sem- juelss — mūsu pilnvarotais visās juridiskajās lietās. Pirms kontrakta parakstīšanas es teicu nelielu runu: — Visu nākamo gadu jūsu dzīvi reglamentēs šis līgums, kurā, starp citu, ietverts pants, kas vajadzības gadījumā ļauj mums to pagarināt uz vēl vienu gadu. Tāpēc labāk tūlīt uzliksim visus punktus uz «i». Jūs dzīvosiet ārpilsētas savrupmājā, kuru mēs šai nolūkā noīrēsim. Firmas, kurām maksāsim mēs, nodrošinās jūs ar visu nepieciešamo. Jebkurš mēģinājums bez mūsu ziņas uzņemt sakarus ar ārpasauli automātiski izraisīs līguma anulēšanu. Vai tas jums ir skaidrs? Lieliski. Darbs nebūs grūts, bet ļoti svarīgs. Domājams, jūs to paveiksiet apmēram triju mēnešu laikā, bet jums kuru katru mirkli jābūt gataviem doties uz vienu vai otru vietu, kuru mēs norādīsim, — dabiski, uz mūsu rēķina. Jūsu rekomendācijas un iepriekšējais darbs tika rūpīgi pārbaudīti, un jūs atrādīsieties pastāvīgā uzraudzībā. Jums nāksies salīdzināt, bet, iespējams, arī oficiāli apstiprināt katru lappusi un varbūt pat katru rindiņu tanīs stenogrammās, ko pierakstīs šeit klātesošais misters Sorensens. Vai ir kādi jautājumi?
Jautājumu nevienam nebija. Viņus gaidīja pasakaina atlīdzība, un visi uzskatīja par nepieciešamu apliecināt, ka viņi to augstu vērtē. Kontraktu parakstīja un apzīmogoja.
Džonsons nopirka nelielu pansiju un maksāja milzu naudu detektīvu aģentūrai, kas mūs apgādāja ar pavāriem, apkopējām un šoferiem. Mēs izvirzījām noteikumu, lai salīgtie speciālisti neapspriež savā starpā paveikto vai vēl veicamo un kalpotāju klātbūtnē atturas no jebkādām sarunām par darbu. Un, jāsaka, viņi godīgi ievēroja mūsu instrukcijas.
Apmēram mēnesi vēlāk mēs sasaucām apspriedi Džonsona kinozālē. Mums bija gatavs viens vienīgs filmas rullis.
— Kas noticis?
— Tūlīt jūs uzzināsiet visas šīs melodramatiskas slepenības cēloni. Kinomehāniķi nesauciet. Šo lenti es nodemonstrēšu pats. Paskatieties un izsakiet savas domas.
— Ka man apnikuši šie bērnišķīgie niķi! — Keslers iesaucās, izteikdams vispārējo sapīkumu.
Verot vaļā kinomehāniķa telpas durvis, es sadzirdēju, ka Maiks viņam atbild:
— Ne vairāk kā man!
Pa aparātu telpas lodziņu varēju redzēt tikai ekrānu. Kad rullis bija galā, es pārtinu lenti, atgriezos zālē un sacīju:
— Iekams turpinām sarunu, lūdzu, izlasiet šo notariāli apstiprināto dokumentu; tajā pierakstīts viss, ko teikušas personas, kuras jūs nupat redzējāt uz ekrāna. Teksts atšifrēts pēc lūpu kustībām.
Izdalīdams klātesošajiem stenogrammas eksemplārus, es piebildu:
— Starp citu, stingri ņemot, šīs personas nav nekādi kino tēli, bet gan gluži reāli cilvēki. Es parādīju jums dokumentālu filmu. No stenogrammas jūs uzzināsiet, par ko tur ir runa. Lasiet. Mēs ar Maiku jums kaut ko atvedām. Kamēr to atstiepsim šurp, jūs pagūsiet visu izlasīt.
Maiks palīdzēja man ienest aparātu. Tieši tajā mirklī, kad vērām vaļā zāles durvis, Keslers trieca stenogrammu pret ekrānu. Lapiņas bira uz grīdas, bet viņš saniknots kliedza:
— Kas šeit īsti notiek?
Nepievērsdami ne mazāko uzmanību ne viņam, nedz pārējiem, mēs novietojām aparātu pie tuvākā sienas kontakta.
Maiks jautājoši palūkojās uz mani.
— Vai tev ir kāds priekšlikums?
Es pakratīju galvu un ieteicu Džonsonam dažas minūtes turēt mēli aiz zobiem. Maiks atvēra aparāta vāku un, mirkli padomājis, sāka to noskaņot. Ar varu atsēdinājis Džonsonu krēslā, es nodzēsu gaismu.
Pēkšņi Džonsons izgrūda neartikulētu skaņu, kas liecināja par totālu neizpratni. Es dzirdēju, kā Bernstains aiz pārsteiguma klusi izlamājas, un pagriezos, lai redzētu, ko Maiks viņiem rāda.
Tas patiešām bija iespaidīgs skats. Viņš sāka ar punktu virs laboratorijas jumta un strauji cēlās aizvien augstāk, līdz beidzot Losandželosa pārvērtās par niecīgu plankumiņu kaut kur lejā, neizmērojamā tālē. Pie apvāršņa iezīmējās Klinšu kalnu robotie silueti. Džonsons ieķērās manā elkonī.
— Kas tas ir? Kas tas ir? Diezgan! — viņš iekliedzās
Maiks izslēdza aparātu.
Tev nebūs grūti uzminēt, kas notika tālāk. No sākuma viņi neticēja ne savām acīm, nedz Maika pacietīgajiem skaidrojumiem. Nācās vēl divas reizes ieslēgt aparātu un diezgan tālu iedziļināties Keslera pagātnē. Beidzot viņi noticēja.
Merss smēķēja bez atelpas, Bernstains nervozi grozīja pirkstos zelta pildzīmuli, Džonsons skraidīja pa zāli kā tīģeris krātiņā, bet Keslers nekustīgi blenza uz aparātu. Džonsons nepārtraukti kaut ko murmināja. Pēc tam viņš apstājās un pavicināja dūri Maikam pie paša deguna.
— Velns parāvis! Vai tu maz apjēdz, kas šis ir par rīku? Un, vispār, kāda joda pēc jums vajadzēja ķēpā- ties ar filmām? Jūs taču varat paņemt pie dziesmas visu pasauli! Būtu es to zinājis …
— Ed, izskaidro taču viņam! — Maiks aicināja mani talkā.
Un es skaidroju. Neatceros, ko īsti es toreiz teicu. Tas arī nav svarīgi. Katrā ziņā es viņam pastāstīju, kā mēs iesākām, kādi ir mūsu plāni un ko mēs gatavojamies tagad darīt. Nobeigumā paziņoju, kā esam nodomājuši izmantot lenti, ko tikko biju šeit demonstrējis.
Viņš atlēca kā čūskas dzelts.
— Šito joku jums nepiedos! Jūs pakārs … ja vien iepriekš nepagūs nolinčot!
— Protams, bet mēs esam gatavi riskēt.
Džonsons ieķērās savā jau krietni paplukuša jā matu rotā. Merss pielēca kājās un pienāca mums klāt.
— Vai jūs tiešām esat nodomājuši uzņemt tādu filmu un parādīt to visai pasaulei?
— Tiešām, — es apstiprināju.
— Un zaudēt visu, ko esat guvuši?
Merss pievērsās pārējiem:
— Viņš nejoko.
— Nekas neiznāks, — Bernstains skeptiski iebilda.
Iesākās bezjēdzīgs strīds. Es centos viņiem pierādīt, ka esam izvēlējušies vienīgo iespējamo ceju.
— Kādā pasaulē jūs domājat turpmāk dzīvot? Bet varbūt jums vispār ir apnicis dzīvot?
— Cik ilgi, pēc jūsu domām, mēs vēl uzkavēsimies šinī pasaulē, ja laidīsim klajā tādu filmu? — Džonsons norūca. — Jūs esat ārprātīgi. Bet es ne. Un tāpēc netaisos bāzt savu galvu cilpā.
— Varbūt jums ir taisnība, bet varbūt nav, — Merss teica. — Varbūt jūs esat jukuši, bet varbūt jucis esmu es. Lai nu kā, es allaž zināju, ka vienā jaukā dienā likšu visu uz vienas kārts. Un tu, Bernī?
Bernstains atkal skeptiski pasmīnēja.
— Jūs visi redzējāt, ko cilvēcei atnesa pēdējais karš. Nezinu, vai tas palīdzēs, bet mēģināt vajag. Uzskatiet, ka esmu kopā ar jums.
— Kesler?
Keslers nogrozīja galvu.
— Bērnu spēlīte! Vai tad kāds no mums taisās dzīvot mūžīgi? Un kas gan būs ar mieru palaist garām tādu izdevību?
Džonsons pacēla rokas.
— Cerēsim, ka mūs ieslodzīs vienā palātā. Ja jau sajukt, tad labāk visiem kopā.
Lūk, tā.
Un atkal mēs, cerību spārnoti, ķērāmies pie darba. Pēc četriem mēnešiem mūsu speciālisti bija tikuši galā ar savu uzdevumu. Nav vajadzības stāstīt, kāda bija šo cilvēku attieksme pret tekstiem, ko katrs no viņiem ik dienas diktēja Sorensenam. Viņu pašu dvēseles miera labad mēs viņus neinformējām par to, kā paredzēts izmantot stenogrammas, bet, kad darbs bija pabeigts, mēs viņus aizsūtījām uz Meksiku, kur Džonsons jau iepriekš bija noīrējis nelielu rančo. Viņi varēja mums vēl noderēt.
Kamēr filmu kopētāji strādāja virsstundas, Merss, šķiet, vispār bija aizmirsis, ko nozīmē vārds «atpūta». Laikraksti un radio vienā laidā bazūnēja, ka mūsu jaunās filmas pirmizrāde notiks vienlaikus visās pasaules lielākajās pilsētās. Un tā būs pēdējā filma, ko mums vajadzēs uzņemt. Vārds «vajadzēs» viesa cilvēkos neizpratni un intriģēja. Mēs uzkurinājām ļaužu ziņkāri, atteikdamies sniegt jebkādas ziņas par filmas saturu. Pirmizrāde notika svētdien. Bet pirmdien sacēlās vētra.
257
Es gribētu zināt, cik filmas kopiju saglabājies līdz šodienai. Cik daudzām kopijām bija lemts izvairīties no konfiskācijas un sadedzināšanas? Tā bija filma par diviem pasaules kariem, ko parādījām ar nepavisam neglaimojošu atklātību; filma, kurā uzsvērām faktus, ko līdz šim tikai ar lielām grūtībām varēja atrast nedaudzās bibiliotēku vistumšākajos stūrīšos paslēptās grāmatās. Mēs nosaucām vārdos kara kurinātājus — tos, kas ciniski meloja savām tautām, tos, kas, liekulīgi apelēdami pie vienkāršo ļaužu patriotisma, dzina miljonus nāvē. Mēs parādījām slepenos mūsu zemes nodevējus un tādus pašus nodevējus pretinieku nometnē — divsejainus Jānusus, kuri līdz pat pēdējam laikam nebija atmaskoti. Mūsu speciālisti, kas lasīja tekstus pēc lūpu kustībām, bija teicami pastrādājuši: te vairs nebija minējumu vai pieņēmumu, kas balstītos uz atsevišķiem arhīvos saglabātiem, bieži vien neprecīziem vai izkropļotiem datiem, bet gan vārdi un darbi, ko nevarēja ne aizplīvurot, nedz noliegt.
Eiropā filmu noņēma no ekrāniem jau pirmajā vai otrajā dienā. (Starp citu, Merss bija iztērējis simtiem tūkstošu dolāru, lai piekukuļotu attiecīgās amatpersonas un dabūtu atļauju filmas demonstrēšanai bez iepriekšējas cenzūras.)
Bet tur, kur filmu aizliedza vai iznīcināja, tūdaļ parādījās tās rakstiski izklāsti un sāka slepeni demonstrēt kontrabandas ceļā iegūtas kopijas.
Pie mums, Savienotajās Valstīs, federālā valdība preses un radio saceltā trača dēļ bija spiesta «spert soļus» un, lai «veicinātu mieru un labklājību, nodrošinātu iekšējo kārtību un saglabātu draudzīgas attiecības ar ārvalstīm», bezprecedenta kārtā aizliedza jebkādus filmas demonstrējumus.
Mēs tajā laikā atradāmies Meksikā — rančo, kurā dzīvoja arī mūsu nolīgtie speciālisti. Džonsons nervozi soļoja pa istabu — mēs klausījāmies Savienoto Valstu ģenerālprokurora runu:
— … un, visbeidzot, šodien Meksikas valdībai nosūtīta nota. Es citēju: «Savienoto Valstu valdība lūdz nekavējoties apcietināt un izdot ASV varas iestādēm zemāk uzskaitītās personas:
Eduardu Džozefu Levkoviču, kas pazīstams kā Lefko. (Tātad tomēr pirmais! Vismaz šinī sarakstā …)
Migelu Hosē Sapatu Lavjadu. (Maiks pārlika vienu kāju pāri otrai.)
Edvardu Lī Džonsonu. (Džonsons nosvieda zemē cigāru un sabruka krēslā.)
Robertu Česteru Mersu. (Merss aizsmēķēja cigareti, viņa seja raustījās.)
Bendžaminu Laionelu Bernstainu. (Viņš greizi pasmīnēja un pievēra acis.)
Kārlu Vilhelmu Kesleru. (Nikns lāsts.)
Minētās personas tiek apsūdzētas noziedzīgā sazvērestībā, kūdīšanā uz dumpi un turētas aizdomās par valsts nodevību
Es izslēdzu uztvērēju un sacīju, nevērsdamies konkrēti ne pie viena:
— Nu?
Bernstains atvēra acis.
— Meksikāņu policija droši vien jau ir ceļā uz šejieni. Šķiet, ka prātīgākais būtu atgriezties brīvprātīgi un tad paskatīties, ar ko tas viss beigsies.
Mēs atgriezāmies. FIB aģenti gaidīja mūs pie robežas.
Domāju, ka mūsu prāvu plaši atspoguļoja visas pasaules laikraksti, radio un televīzija. Pie mums nepielaida nevienu, izņemot advokātu. Semjuelss atlidoja no Kalifornijas, bet tikai pēc nedēļas viņam atļāva mūs apmeklēt. Viņš piekodināja neatbildēt uz reportieru jautājumiem, ja kādam izdotos neiespējamais un tas tomēr izlauztos līdz mums.
— Avīzes jums nedod? Jo labāk … Kāda velna pēc jūs ievārījāt šo putru? Sekas taču nebija grūti paredzēt!
Es paskaidroju.
Viņš aiz brīnumiem ieplēta muti.
— Vai jūs esat jukuši?
Viņš neparko negribēja ticēt, ka tāds aparāts tiešām pastāv. Galu galā viņu pārliecināja tas, ka notikušo izklāstījām pilnīgi vienādi. (Ar katru no mums viņš runāja atsevišķi, jo visi bijām ietupināti viennī- cās.) Kad Semjuelss atgriezās pie manis, galva viņam kūpēja.
— Un uz šiem faktiem jūs gribat balstīt savu aizstāvību?
Es pakratīju galvu.
— Nē. Es saprotu, ka, raugoties no zināmu viedokļa, mēs esam vainīgi visādos noziegumos. Bet pastāv arī cits viedoklis…
Viņš pielēca kājās.
— Jums ir vajadzīgs nevis advokāts, bet gan ārsts! Es atnākšu vēlreiz. Man nepieciešams kaut cik sakārtot domas.
— Sēstieties! Ko jūs teiksiet par šādu variantu?
Un es viņam izklāstīju savu plānu.
— Domāju … Patiesību sakot, es pat nezinu, ko domāt! Nezinu. Atnākšu vēlreiz. Bet pagaidām man jāpaelpo svaigs gaiss!
Un viņš aizgāja.
Mūsu prāva sākās ar parastajiem samazgu spaiņiem, ko pieņemts izgāzt uz apsūdzētajiem, lai publikai viņus iztēlotu par rūdītiem neliešiem. (Cienījamie biznesmeņi, kurus mēs kādreiz šantažējām, jau sen bija saņēmuši atpakaļ savu naudu, un tagad viņiem pietika veselā saprāta, lai klusētu, tāpēc vienīgā patiesi neglītā mūsu izdarība palika tiesai nezināma. Iespējams, šie goda vīri baidījās, ka mums saglabājušies šādi tādi negatīvi.) Mēs sēdējām Tiesu pils zālē un ar lielu interesi klausījāmies savu bēdu stāstu prokurora izklāstījumā.
Mēs, lūk, esot tīšām un ļaunprātīgi apmelojuši dižus valstsvīrus, kas visu mūžu nesavtīgi un pašaizliedzīgi kalpojuši sabiedrībai; sagrozītā veidā parādīdami izdomātus notikumus, mēs esot vieglprātīgi apdraudējuši ASV tradicionāli draudzīgās attiecības ar citām valstīm; mēs esot ņirgājušies par to cilvēku vīrišķību un varoņdarbiem, kuri izpelnījušies mūžīgu slavu, krizdami kaujas laukā, un vispār esot sējuši naidu un mulsinājuši cilvēku prātus.
Katrs nākamais apsūdzības punkts izraisīja publikas enerģisku piekrišanu, un tas nav brīnums, jo zālē bija sapulcējušies galvenokārt augsti situēti ierēdņi, ietekmīgi rūpnieki un finansisti, kā arī ārvalstu diplomātiskie pārstāvji. Uz šo prāvu neizdevās tikt pat daudziem kongresmeņiem, vietas bija rezervētas tikai lielāko štatu pārstāvjiem. Kā redzi, mūsu aizstāvim nācās uzstāties viscaur naidīgi noskaņotā auditorijā. Taču Semjuelsam piemīt tā nesatricināmā humora izjūta, kāda parasti ir cilvēkiem, kas dziļi pārliecināti par savu taisnību, un es nešaubos, ka viņš ar sevišķu labpatiku stājās mūsu zemes likteņlēmēju priekšā, zinot, kāds pārsteigums viņus gaida. Un ar virtuoza veiklību ieraka mīnu tieši zem viņu pozīcijām. Šo operāciju advokāts iesāka tā.
— Mēs uzskatām, — Semjuelss teica, — ka uz tādām apsūdzībām var būt tikai viena atbilde, un esam pārliecināti, ka šīs vienas atbildes pietiks. Jūs redzējāt filmu, par kuru ir runa. Varbūt ievērojāt īpatnību, ko šeit formulēja kā «aktieru pārsteidzošu līdzību viņu attēlotajiem valsts darbiniekiem», kas filmā nosaukti savos īstajos vārdos. Iespējams, jūs pievērsāt uzmanību arī tam, ka visas detaļas ir apbrīnojami reālas. Pie šī jautājuma es vēl atgriezīšos. Bet tagad lūdzu izsaukt pirmo liecinieku, kas, manuprāt, ienesīs skaidrību jautājumā par to, kādā veidā esam nodomājuši atspēkot prokurora izvirzītās apsūdzības.
Tiesnesis lika ievest pirmo liecinieku vai, pareizāk, liecinieci.
— Jūsu vārds un uzvārds?
— Mersedesa Marija Gomesa.
— Lūdzu, runājiet mazliet skaļāk!
— Mersedesa Marija Gomesa.
— Jūsu nodarbošanās?
— Līdz pagājušajam gadam es biju skolotāja Arizonas kurlmēmo skolā. Strādāju ar bērniem, kas ir kurli no dzimšanas; mācīju viņus runāt un lasīt vārdus pēc lūpu kustībām.
— Bet vai jūs pati, mis Gomesa, protat lasīt no lūpām?
— Kopš piecpadsmit gadu vecuma esmu kurla.
— Kādās valodās runājošus cilvēkus jūs spējat saprast, mis Gomesa?
— Tikai tos, kas runā angļu un spāņu valodās.
Pēc Semjuelsa lūguma tika izdarīts tiesas eksperiments: kāds meksikāņu virsnieks, kuru identificēja zālē sēdošais Meksikas sūtnis, paņēma spāņu valodā izdotu bībeli, devās dziļāk zālē, uz labu laimi atšķīra kādu lapu un sāka lasīt. Kaut gan telpā iestājās dziļš klusums, prokurors un tiesneši varēja pārliecināties, ka līdz liecinieku solam nenokļūst neviena skaņa. Tad Semjuelss teica:
— Mis Gomesa, paņemiet, lūdzu, binokli un, ja varat, atkārtojiet tiesai tekstu, ko lasa šis virsnieks.
Viņa paņēma binokli, paskatījās uz virsnieka seju un teica:
— Esmu gatava.
Virsnieks, kas, gaidīdams tiesneša rīkojumu, bija apklusis, atsāka lasīšanu, un mis Gomesa skaļi un skaidri izrunāja man nesaprotamus vārdus. Tas turpinājās vairākas minūtes.
Pēc tam virsnieks pienāca pie tiesneša galda, un stenogrāfiste parādīja viņam Gomesas runātā teksta pierakstu.
— Jā, tieši šo tekstu es nupat lasīju, — virsnieks apstiprināja.
Semjuelss piedāvāja apsūdzības pārstāvim nopratināt liecinieci, taču prokurora veiktie eksperimenti tikai apstiprināja, ka viņa vienādi labi nolasa no lūpām tiklab angļu, kā spāņu valodā runātus vārdus.
Pēc tam Semjuelss izsauca kā lieciniekus arī pārējos mūsu speciālistus. Kad viņu nopratināšana bija beigusies, tiesas priekšsēdētājs sacīja, ka nešauboties par liecinieku profesionālo kvalifikāciju, taču nesaprotot, kāds tai sakars ar izskatāmo lietu. Semjuelss, pašapzinīgi smaidīdams, atbildēja:
— Pateicoties tiesas labvēlībai un par spīti cienījamā apsūdzības pārstāvja pūlēm, mēs esam pierādījuši, ar kādu apbrīnojamu precizitāti pēc lūpu kustībām var atšifrēt teikto un, it īpaši, ar kādu precizitāti to dara mūsu pieaicinātie liecinieki. Savu aizstāvību mēs balstīsim gan uz šo, gan uz vēl vienu apstākli, kuru līdz šim brīdim neuzskatījām par vajadzīgu darīt zināmu atklātībai, un proti: filmā, ar ko saistīta mūsu prāva, nebūt nav parādīti izdomāti un aktieru attēloti notikumi. Šai kinolentē uzņemti nevis aktieri, bet gan tieši tie cilvēki, kas filmā nosaukti īstajos vārdos un uzvārdos. Filmā nav neviena «tēlota» kadra, tai ir tīri dokumentāls raksturs, un tajā ietverta virkne patiesu notikumu, kas vēlāk samontēti no mākslinieciskā viedokļa visizdevīgākajā veidā!
Zālē atskanēja izbrīna saucieni, bet prokurors apmulsis iekliedzās:
— Tas ir absurds! Kāda gan var būt dokumentali- tāte …
Nepievērsdams uzmanību troksnim un protestiem, Semjuelss izsauca mani. Pēc parastajiem jautājumiem, ko tiesā uzdod, nopratinot lieciniekus, man atļāva patstāvīgi sniegt paskaidrojumus. Lai gan tiesneši bija noskaņoti mums naidīgi, dzirdētais viņus tā ieinteresēja, ka viņi atstāja bez ievērības neskaitāmos iebildumus un protestus, ar kuriem prokurors mani ik pa brīdim pārtrauca. Ja vien pareizi atceros, es īsumā izklāstīju mūsu sadarbības vēsturi un nobeidzu apmēram tā:
— Šo ceļu mēs izvēlējāmies tikai tāpēc, ka ne es, nedz misters Lavjada nevarējām iznīcināt viņa izgudrojumu; agri vai vēlu tādu aparātu tik un tā atkal izgudrotu. Taču mēs negribējām un negribam, lai to savtīgos nolūkos izmantotu mēs paši vai kāds cits, ierobežots personu loks. — Te es palūkojos uz tiesnesi Bronsonu, kas pazīstams ar saviem liberālajiem uzskatiem. — Kopš beidzies pēdējais karš, visi pētījumi atomenerģijas jomā nomināli tiek veikti civilas organizācijas uzraudzībā, lai gan patiesībā tas notiek armijas un flotes «aizsardzībā un vadībā». Šī «aizsardzība un vadība», kā to neapšaubāmi apstiprinās jebkurš kompetents fiziķis, būtībā nav nekas cits kā vien dūmu aizsegs, aiz kura slēpjas truls konservatīvisms, visdziļākā bezjēdzība un gara tumsība. Jebkura valsts, ja tā līdzīgi mūsējai aiz muļķības paļausies uz militāristu sastingušajām domāšanas formām, neizbēgami atpaliks zinātnes attīstībā. Mēs esam stingri pārliecināti, ka pat visniecīgākais mājiens uz mistera Lavjadas izgudrojuma potenciālajām iespējām mūsu zemē valdošā režīma apstākļos būtu novedis pie tūlītējas patenta konfiscēšanas, ja mēs būtu mēģinājuši tādu iegūt. Tieši tāpēc misters Lavjada līdz šim nav iesniedzis patenta pieteikumu un nedarīs to arī turpmāk. Viņš, tāpat kā es, uzskata, ka šāds atklājums nedrīkst piederēt atsevišķam indivīdam, cilvēku grupai vai pat veselai valstij — tas var piederēt tikai visai pasaulei, visai cilvēcei. Mēs esam gatavi pierādīt, ka tiklab mūsu valsts, kā arī daudzu citu valstu iekšējo un ārējo politiku virza aizkulišu grupējumi, kas visnotaļ vadās no savtīgiem apsvērumiem un to dēļ ir pat gatavi upurēt cilvēku dzīvības.
Zālē valdīja smags, naida pilns klusums.
— Pārāk ilgi slepeni līgumi un indīga melu propaganda noteikusi vienkāršo ļaužu domas un jūtas; pārāk ilgi ar ordeņiem izgreznojušies zagļi, sēdēdami visaugstākajos amatos, sildījuši rokas pie valsts kases. Mistera Lavjadas aparāts dara nodevību un melus neiespējamus, un tieši šī mērķa sasniegšanai kalpo visas mūsu filmas. Sākumā mums bija vajadzīga nauda un popularitāte; tikai tās mums deva iespēju parādīt cilvēcei patiesību. Mēs izdarījām visu, kas bija mūsu spēkos. Tagad atbildības slogs gulstas ne vairs uz mūsu, bet gan uz šīs tiesas pleciem. Mēs neesam vainīgi nodevībā, neesam vainīgi apmelošanā un krāpšanā, vienīgā mūsu vaina ir dziļa un patiesa vēlēšanās kalpot cilvēcei. Misters Lavjada lūdza mani paziņot tiesai un visai pasaulei, ka viņš vienmēr ir vēlējies nodot savu atklājumu cilvēcei, taču līdz pat šim brīdim viņam nebija iespējams to izdarīt.
Tiesneši klusēdami lūkojās manī. Skatītāji sēdēja nekustīgi, taču bija skaidri redzams, ka viņi par to vien sapņo, lai mani bez jebkādas izmeklēšanas nošauj uz vietas kā traku suni. Zem spožajiem mundieriem slēpās bailes un virda neaprakstāms niknums. Reportieri, skrīvēdami kā apsēsti, lapu aiz lapas pildīja savus bloknotus. No neciešamā sasprindzinājuma man bija izkaltusi rīkle. Šīs divas runas, kuras Semjuelss un es bijām iepriekš rūpīgi sagatavojuši, iedarbojās kā dzirksteles pulvera pagrabā …
Semjuelss prasmīgi izmantoja radušos pauzi.
— Ar tiesas atļauju es gribētu atgādināt, ka misters Lefko nupat nācis klajā ar dažiem paziņojumiem. Bez šaubām, tie ir pārsteidzoši un izklausās neticami, taču, par laimi, ir viegli pārbaudāmi, un pārbaude tos vai nu apstiprinās, vai arī atspēkos. Es personīgi nešaubos, ka tā šos paziņojumus apstiprinās pilnīgi!
Viņš izgāja ārā un pēc dažām minūtēm iestūma zālē aparātu. Maiks piecēlās. Publika nepārprotami bija vīlusies. Semjuelss apstājās tiesnešu priekšā, bet, ievērojis, ka televīzijas operatori vērš savas kameras tieši pret viņu, nedaudz atkāpās.
— Misters Lavjada un misters Lefko tagad parādīs jums … Apsūdzības pārstāvim, cerams, nebūs iebildumu?
Viņš acīm redzami provocēja prokuroru, un tas arī piecēlās, atvēra muti, bet tad laikam pārdomāja un atkal apsēdās.
— Ar tiesas laipno atļauju, — Semjuelss turpināja, — mums nepieciešams nedaudz brīvas telpas. Ja tiesas izpildītājs būtu tik laipns … Pateicos jums.
Garos galdus atbīdīja sāņus. Semjuelss palika uz vietas. Visu klātesošo skatieni bija pievērsti viņam. Tā viņš nekustīgi stāvēja vēl dažas sekundes, tad atgriezās pie sava galda, apsēdās un oficiālā tonī uzrunāja mani:
— Mister Lefko!
Tagad visi skatieni pievērsās man un Maikam, kas klusēdams nostājās pie sava aparāta. Es atklepojos un teicu:
— Tiesnesi Bronson …
Viņš uzmanīgi palūkojās vispirms uz mani, pēc tam uz Maiku.
— Klausos, mister Lefko.
— Jūsu objektivitāte ir visiem zināma …
Viņš neapmierināti sarauca uzacis.
— Vai jūs nebūtu ar mieru kļūt par šī nelielā eksperimenta dalībnieku, lai jau iepriekš novērstu jebkādas aizdomas par iespējamu krāpšānu?
Viņš brīdi padomāja, tad lēni nolieca galvu. Prokurors mēģināja protestēt, taču viņa protestus tiesa noraidīja.
— Vai jūs nenosauktu kādu vietu, kur bijāt noteiktā dienā? Tā, lai jūs pats precīzi atcerētos visu, kas tur notika, un tai pašā laikā varētu ar pilnu pārliecību apgalvot, ka tur nebija nevēlamu liecinieku, nedz arī slēptu kinokameru.
Tiesnesis iegrima domās. Pagāja sekundes. Minūtes. Sasprindzinājums, šķiet, bija sasniedzis kulmināciju. Es jutu, ka rīkle man atkal izkalst. Beidzot viņš klusi teica:
— Tūkstoš deviņi simti astoņpadsmitais gads. Vienpadsmitais novembris.
Maiks deva man zīmi, un es vaicāju:
— Vai nevarat precizēt stundu?
Tiesnesis palūkojās uz Maiku.
— Tieši pulksten vienpadsmitos. Tas bija brīdis, kad izsludināja pamieru … — Un pēc nelielas pauzes piebilda: — Niagāras ūdenskritums.
Dziļajā klusumā es dzirdēju, kā švīkst noskaņoša- nas kloķi, un Maiks atkal pamāja man ar roku.
— Nepieciešams nodzēst gaismu. Jāskatās uz kreiso sienu. Katrā ziņā uz to pusi. Man liekas, ja tiesnesis Kasels nedaudz atvirzītos … Pateicos. Mēs esam gatavi.
Bronsons vēlreiz palūkojās uz mani, tad uz zāles kreiso sienu.
— Lūdzu, varat sākt.
Lustras nodzisa. Televīzijas operatori sāka dusmīgi rūkt. Es pieskāros Maika plecam.
— Nu tad, Maik, parādi viņiem!
Mēs visi sirds dziļumos mīlam teatrālus efektus, un Maiks šajā ziņā nav nekāds izņēmums. Pēkšņi nez no kurienes zāles kreisajā pusē parādījās gigantiskas krītošu ūdeņu masas. Niagāra. Es, šķiet, jau pieminēju, ka tā arī neiemācījos pārvarēt bailes no augstuma. Un diez vai ir daudz tādu cilvēku, kam šīs bailes nepiemīt. Kļuva dzirdamas kramjainas elsas; klātesošos acīmredzot bija pārņēmušas šausmas, kad pie viņu kājām atvērās mirdzošs bezdibenis. Mums visiem likās, ka krītam lejup, lejup, lejup, līdz beidzot nokļuvām baismi klusējošā milzu ūdenskrituma pašā malā. Es zināju, ka Maiks fiksējis laiku precīzi — bija tieši vienpadsmit. Viņš nofokusēja aparātu uz ūdenskrituma amerikāņu krastu. Tur stāvēja daži tūristi. Viņu visdīvainākajās pozās sastingušās figūras atstāja gandrīz komisku iespaidu. Uz zemes baloja sniegs, gaisā nekustīgi karājās sniegpārslas. Laiks bija apstājies.
Bronsons gandrīz kliegšus izkliedza:
— Pietiek!
Jauns pārītis — viņa un viņš. Gari svārki, plats armijas šinelis, viņi stāvēja cieši apkampušies. Tumsā nošvīkstēja Maika piedurkne, un attēls sakustējās. Viņa raudāja, bet kareivis smaidīja. Viņa novērsās, bet viņš pievilka viņu sev klāt. Te pie viņiem pieskrēja vēl viens pāris …
— Diezgan! — Bronsons aizsmacis noteica.
Zālē iedegās gaisma, un dažas minūtes vēlāk tika paziņots, ka tiesas sēde ir atlikta. Kopš tā laika pagājis vairāk nekā mēnesis.
Maika aparātu mums atņēma, un tagad mūs apsargā kareivji. Droši vien tas pat nav slikti. Cik man zināms, vairākkārt jau ir mēģināts nolinčot mūs; pūli izdevies apturēt tikai blakus ielā. Pagājušajā nedēļā mēs pa logu redzējām, kā lejā uz ietves ārdījās sirms fanātiķis. Viņa bļāvieni bija diezgan neskaidri, tomēr dažus vārdus mums izdevās saprast: «Nešķīsteņi! … Antikristi! … Bībeles zaimotāji! … Zaimotāji! . .. Nešķīsteņi… Izdzimumi …»
Pilsētā droši vien ir ne mazums cilvēku, kas ar prieku pacepinātu mūs uz sārta kā elles izdzimumus. Es tikai gribētu zināt, ko uzsāks dažādu baznīcu svētie tēvi, kad ikviens pats savām acīm varēs skatīt patiesību. Un vai atradīsies tādi speciālisti, kas no lūpām pratīs nolasīt vārdus, kuri teikti aramiešu, koptu vai latīņu valodās? Un vai brīnumu ari tad vēl uzskatīs par brīnumu, ja tas būs panākts ar mehānikas, optikas vai elektronikas palīdzību?
Situācija kļūst arvien drūmāka. Nesen mūs pārvietoja. Uz kurieni, nezinu, taču klimats šeit karsts, un, spriežot pēc tā, ka civilpersonas tikpat kā neredz, esam ieslodzīti kādas karaspēka daļas izvietojumā. Mēs saprotam, kas mums draud. Un šīs piezīmes, Džo, kuras iesāku rakstīt, lai nosistu laiku, tagad kļuvušas par nepieciešamu priekšvārdu lūgumam, ar kuru esmu nodomājis tevi apgrūtināt. Izlasi manas piezīmes līdz galam un tad ātrāk pie darba! Pašlaik mums nav iespējams tev nosūtīt manuskriptu, tāpēc pagaidām turpināšu. Bet visupirms nocitēšu dažus avīžu rakstu fragmentus.
«Tabloid»: «.. . tādu ieroci nedrīkst atstāt bezgožu rokās. Šo divu neliešu pēdējā filma skaidri rāda, kā var sagrozīt un izkropļot izolētus un nepareizi saprastus notikumus. Ne privātīpašums, ne veikalnieciski darījumi, nedz personīgā dzīve_turpmāk nebūs pasargāta no nelūgtas iejaukšanās. Ārpolitiku nevarēs …»
«Times»: «… kolonijas ir mūsu pusē … Impērijas likvidācija … baltā cilvēka slogs …»
«Malin»: «…likumīgā vieta … atjaunot Francijas diženumu …»
«Nichi-Nichi»: «… neapgāžami pierāda dievišķo izcelsmi …»
«Detroit Journal»: «… īstvorenas bargajā cietoksnī … federālo varas iestāžu stingrā uzraudzībā … mūsu pieredzes bagāto inženieru pilnveidots, varenais līdzeklis kalpos iestādēm, kuras gādā par likumu ievērošanu … nepamatotās apsūdzības, kas izvirzītas politiķu un biznesmeņu aprindām… Rīt — atmaskojums …»
«Osservatore romano»: «… kardinālu padome … kuru katru brīdi var gaidīt paziņojumu …»
Džeksonas «Star Clarion»: «… uzticamās rokās pierādīs, cik absurdi ir jebkuri apgalvojumi par rasu vienlīdzību …»
Protams, no avīzēm mēs varējām smelties tikai ļoti paviršus un vienpusīgus priekšstatus. Taču arī karavīri ir cilvēki, bet mūsu istabu uzpoš apteksne un pusdienas mums nes oficianti. Tāpēc šķiet, ka mēs tomēr zinām patiesību par to, kas notiek pasaulē.
Ielās un privātās mājās sanāk mītiņi, divas kara veterānu biedrības padzinušas savus vadītājus, septiņi gubernatori iesnieguši atlūgumos, trīs senatori un apmēram desmit pārstāvju palātas deputātu atkāpušies no amata «neapmierinošā veselības stāvokļa dēļ», noskaņojums visā zemē ir trauksmains. Klīst baumas, ka kongress gatavojoties steidzami pieņemt konstitūcijas labojumu, kas aizliegs izmantot tādus aparātus privātpersonām un jebkurām organizācijām, izņemot tās, kurām federālā valdība izsniegs speciālas atļaujas. Runā, ka visā valstī ļaudis pošas maršam uz Vašingtonu; viņi prasa novest līdz galam mūsu prāvu un paziņot, kādā mērā pret mums vērstās apsūdzības atbilst patiesībai. Pēc vairākuma domām, avīzes, radio un televīziju pašlaik pilnīgi kontrolē FIB un armijas iestādes. No visām pusēm kongresam sūta petīcijas un prasības, taču adresātu tās sasniedz reti.
Kādu dienu mūsu apteksne sacīja:
— Te laikam nepietiks vietas vēstulēm un telegrammām, ko cilvēki sūta jums! Jā, ļoti daudziem gribētos tikt uz šejieni, lai ar jums parunātu. Bet no tā nekas neiznāks — visa ēka bāztin piebāzta ar militāro policiju, — viņa bezcerīgi nobeidza.
Maiks palūkojās uz mani, un es nokrekšķinājies vaicāju:
— Bet ko jūs pati par visu to domājat?
Viņa prasmīgi apgrieza un uzbužināja spilvenu.
— Es redzēju jūsu pēdējo filmu, vēl pirms to aizliedza. Es noskatījos visas jūsu filmas. Pēc darba vēroju televizorā jūsu prāvu. Es dzirdēju, kā jūs viņiem atbildējāt. Es tā arī paliku neprecējusies, jo mans līgavainis neatgriezās no Birmas. Jūs labāk pajautājiet, ko domā viņš … — Viņa pamāja ar galvu uz sargkareivja pusi, kura pienākumos, starp citu, ietilpa raudzīties, lai apteksne ar mums nesarunājas. — Pajautājiet, vai viņš vēlas, lai kaut kādi nelieši liek viņam šaut uz tādu pašu nelaimes putnu, kāds ir viņš… Paklausieties, ko viņš teiks, bet pēc tam jautājiet man, vai es vēlos, lai man uzmet atombumbu tikai tāpēc, ka vienam otram pie mums gribas saraust vēl vairāk, nekā viņam jau ir?
Nākamajā nedēļā avīzes iznāca ar milzu virsrakstiem:
«BRĪNUMAINAIS STARS — ASV ĪPAŠUMS» «KONSTITŪCIJAS LABOJUMS TIKS APSTIPRINĀTS» «LAVJADA UN LEFKO ATBRĪVOTI»
Mūs patiešām atbrīvoja. Paldies par to Bronsonam. Taču avīzes droši vien neziņoja, ka tūdaļ pat mūs apcietināja no jauna — «jūsu pašu drošības interesēs», kā mums paskaidroja. Un es domāju, ka no šīs mūsu ieslodzījuma vietas mēs izkļūsim vienīgi tad, kad mūs nesīs ar kājām pa priekšu.
Mums nedod laikrakstus, neļauj rakstīt vai saņemt vēstules. Nē, ārā mūs noteikti nelaidīs! Viņi uzskata, ka nav ko baidīties, kamēr esam izolēti no pasaules un nevaram uzbūvēt jaunu aparātu. Bet, kad tracis būs norimis un mēs būsim aizmirsti, no mums varēs atbrīvoties uz visiem laikiem, aprokot divus metrus zem zemes. Taisnība, otru aparātu mēs uzbūvēt nevaram, bet vai tas nozīmē, ka patiešām esam pilnīgi izolēti no pasaules?
Pamēģini apsvērt situāciju — līdz ar mūsu aparāta parādīšanos karš kļūst faktiski neiespējams. Ja katrai valstij, katram cilvēkam būs tāds aparāts, visi būs vienlīdz aizsargāti. Bet, ja aparāts piederēs tikai vienai valstij, pārējās ar to nesamierināsies. Iespējams, ka neesam rīkojušies pareizi. Tomēr, dievs ir mans liecinieks, mēs darījām visu, ko spējām, lai neļautu cilvēcei nokļūt šai slazdā.
Maika aparāts un arī pats Maiks ir armijas rokās. Laika atlicis ļoti maz. Viens no sargkareivjiem nodos tev šo vēstījumu — un, es ceru, tas nenāks par vēlu.
Labi sen — pirms gadiem mēs tev iedevām atslēgu un izteicām cerību, kad nekad nelūgsim tevi to izmantot. Diemžēl nu ir pienācis brīdis, kad šo atslēgu tomēr vajag likt lietā. Ar to tu atvērsi vienu no Det- roitas bankas seifiem. Tajā glabājas vēstules. Nosūti tās adresātiem — tikai ne visas uzreiz un ne no vienas un tās pašas vietas. Šīs vēstules ir adresētas cilvēkiem visā pasaulē — cilvēkiem, kurus mēs pazīstam un esam pārbaudījuši, gudriem, godīgiem cilvēkiem, kas ir spējīgi īstenot plānu, ko mēs viņiem sūtām.
Bet steidzies — kuru katru mirkli kādam var ienākt prātā, ka mēs kaut kur esam paslēpuši otru aparātu. Otra aparāta mums nav. Būtu bijis muļķīgi tādu būvēt. Bet, ja kāds apķērīgs leitnants dabūs aparātu savā rīcībā uz laiku, kura pietiek, lai izsekotu mūsu agrākajām gaitām, viņš uzies arī šo seifu ar nosūtīšanai sagatavotajiem plāniem un vēstulēm. Tagad tu saproti, kāpēc ir jāsteidzas. Pasteidzies, Džo!