Pulksten četros devāmies meklēt pētījamo objektu — vīrieti. Protams, ne uzreiz izlēmām, ka mums vajadzīgs tieši vīrietis. Divreiz metām papīra gabaliņu, uz kura vienā pusē bija uzrakstīts «vīrietis», bet otrā — «sieviete», un abas reizes izlozējām «vīrietis». Tā nu iznāca, ka bija jāmeklē vīrietis.
— Cik daudz vīriešu pasaulē! . . . Kuru izvēlēties?
— Mēs esam kā vilki aitu barā.
— Nezini, uz ko skatīties. Cik žēl, ka mums nav vajadzīga sieviete . . .
— Nekas, gan nonāksim arī līdz sievietēm.
Sākumā mēs bezrūpīgi pastaigājāmies. Ar metro un elektrisko vilcienu nokļuvām līdz Sindzjuku. Pamazām tas apnika.
— Tā neiet. Pamēģināsim noteikt tieši, kāds cilvēks mums vajadzīgs …
— Kāds? Varbūt tāds, kas nodzīvojis garu mūžu?
— Tāds, par kuru no pirmā acu uzmetiena neko nepateiksi.
— Tam jābūt gaužām vienkāršam, ārēji ne ar ko neievērojamam cilvēkam.
Bet tādu taču ir ļoti daudz. Negribējās riskēt. Ap pulksten septiņiem, pavisam nomocījušies, iegājām mazā kafejnīciņā un apsēdāmies pie galdiņa netālu no loga.
Tur ieraudzījām šo vīrieti.
Viņš nekustīgi sēdēja pie blakus galdiņa, uz kura trauciņā bija saldējums, un stingi vērās stikla durvīs, uz kurām ar zelta hieroglifiem bija uzrakstīts kafejnīcas nosaukums. Saldējums bija izkusis un tecēja pāri trauciņa malām. Varēja redzēt, ka viņš pasūtījis saldējumu un tūlīt aizmirsis to.
Ievēroju, ka arī Joriki uzmanību piesaistījis šis cilvēks. Nezinu, cik ilgam laikam jāpaiet, kamēr izkūst saldējums, bet šī aina mūs dziļi iespaidoja. Pēc izskata tas bija ļoti parasts cilvēks, bet varēja just, ka viņā slēpjas kaut kas . . . Iespējams, ka mēs pārāk lielu nozīmi piešķīrām ārējām pazīmēm, tomēr likās, ka šī niecīgā detaļa —»- trauciņš ar neskarto, izkusušo saldējumu ir tieši eksperimentam nepieciešamā cilvēka īstā pazīme.
Joriki piebikstīja man pie elkoņa un pameta ar acīm uz to pusi. Pienāca oficiants pieņemt pasūtījumu. Joriki vēlējās sulu, taču, kad es pasūtīju kafiju, viņš pārdomāja un arī lūdza atnest tasīti kafijas. To gaidīdami, nepārmijām ne vārda. Bijām tik ļoti piekusuši, ka nevēlējāmies runāt; vēl vairāk mūs nomāca veicamais uzdevums. Mums taču bija vienalga, kādu cilvēku izvēlēties. Kaut tas būtu visparastākais, visviduvējākais cilvēks, tikai ar kādu mazu raksturīgu iezīmi. Bet vai bez iedziļināšanās var uzzināt, vai cilvēkam ir kāda raksturīga iezīme? Pie tam mēs bijām noguruši. Klīst apkārt un šaubīties, nevarēdams izšķirties, taču vari līdz bezgalībai. Bija skaidrs — ja kaut viens no mums būs ar mieru, tad par eksperimenta objektu noteikti kļūs šis pats vīrietis ar izkusušā saldējuma trauciņu.
Kaut laiks bija karsts, viņš bija ģērbies labi pašūtā, nedaudz apdilušā flaneļa uzvalkā. Cilvēks sēdēja taisni izslējies, nepakustēdamies. Laiku pa laikam viņš tikai mainīja kāju stāvokli. Un uz galda noliktā roka nervozi virpināja neaizdedzinātu cigareti.
Pēkšņi sāka dārdēt uzbāzīgi skaļa mūzika. Kāda meitene bija iemetusi mūzikas automātā desmitjēnu monētu. Meitenei varēja būt ap astoņpadsmit vai divdesmit gadu, viņai bija melni svārki līdz ceļiem un kājās sarkanas sandales. Mūzikas automāts atradās mums aiz muguras. Izdzirdis troksni, vīrietis satrūcies pagriezās, un mēs pirmoreiz ieraudzījām viņa seju. Tā bija skarba un vienlaikus nervoza, ar iekritušām acīm, tā cieši, gluži kā pieskrūvētā, piekļāvās melnajam kaklasaites taurenītim. Cilvēkam jau bija pāri piecdesmitiem, taču viņā bija kaut kas bērnišķīgs — varbūt krāsoto matu dēļ.
Mūzika man šķita pārāk vulgāra. Joriki gaumei gan tā pāri nedarīja, viņš pat sāka ar pirkstiem bungot līdzi ritmu. Viņa seja atmaiga. Iedzēris malku kafijas, viņš pievirzījās man tuvāk un teica:
— Šis ir tas cilvēks, ko mēs meklējam. Kā jums liekas, sensei? Viņā kaut kas ir, vai nav tiesa?
Pēkšņi es sāku šaubīties. Klusēdams paraustīju plecus. Nē, tā nebija muļķīga iedoma. Es jutu kaut kādu nenosakāmu nepatiku. Viena lieta ir domās izplānot kādas abstraktas, nepazīstamas personas likteņa pareģošanu; eksperiments šādā gadījumā šķiet lielisks un nozīmīgs. Pavisam kas cits ir pašam ieraudzīt cilvēku — nākamo izmēģinājuma trusīti. Patiesi, vai mūsu idejai ir kāda jēga? Pagājušajā naktī biju šausmīgi noguris. Ja nu mēs mašīnas priekšlikumu esam iztulkojuši nepareizi? Ja nu mani ietekmējis Joriki, kurš bija turpat līdzās un tūlīt piekrita? Bet varbūt tas nebija mašīnas priekšlikums, bet manis paša uztraukums, kas man nedeva miera? Komisijas spiediena radītie pārdzīvojumi. Varbūt uztvēru tā, kā man bija izdevīgi.
Joriki apjucis piemiedza acis.
— Kas noticis, sensei? — viņš čukstēja.
— Tas taču ir mašīnas uzdevums. Mēs tādējādi dabūjām Tomojasu piekrišanu.
— Neoficiālu piekrišanu. Nevar zināt, ko vēl teiks komisija …
— Muļķības! — Joriki lūpas izstiepās.
— Skaidri un gaiši pateica, ka pārvaldes priekšnieks piekritis. Ko jums vēl vajag?
— Kā tu nesaproti! Līdz nākamajai sēdei viņš var vēl divdesmit reižu pārdomāt. Kas par to, ka mūsu plāns nav saistīts ar politiku? Viņi velti netērēs līdzekļus tādām lietām, kas pašiem nav vajadzīgas. Neaizmirsti, ka komisiju vispirms nodarbina budžeta problēma. Tā nav bērnu pļāpāšana par to, kas kuram patīk un kas nepatīk.
— Kāpēc mašīna deva tādu pasūtījumu?
— Baidos, ka mēs bijām noguruši un pār- pratām.
— Es gan tā nedomāju! — Joriki aizsvilās un, pavicinājis roku, apgāza ūdens glāzi. Slaucīdams ar kabatlakatu bikses, viņš turpināja: — Piedodiet. . . bet es ticu mašīnai. Pamēģināsim atcerēties, ar ko viss sākās. Vispirms «MASKAVAS-2» ietekmē mēs visi — gan komisijas locekļi, gan līdzstrādnieki — centāmies izstrādāt pareģošanas programmu, kas balstītos tikai uz informāciju par sabiedriskām parādībām. Vai nav tiesa? Ja par pamatu ņem tikai cilvēces attīstības kopainas ārējās, vispārējās pazīmes, tad iespējams, ka mūsu mašīnai ir taisnība un maksimālās pakāpes pareģojuma iznākums ir komunisms. Gribu uzsvērt, ka citādi arī nevar būt, ja pareģošanas mašīnu izmanto šauri praktiskiem nolūkiem. Mašīnas apgalvojums, it kā komunisms esot maksimālās pakāpes pareģojums, bija ļoti interesants … Taču cilvēkam vissvarīgākais ir nevis sabiedrība, bet pats cilvēks. Ja cilvēkam klājas slikti, kāda tad jēga visideālākajai sabiedrībai?
— Tātad?
— Man šķiet, ka mašīnas priekšlikums mēģināt pareģot indivīda nākotni trāpa naglai uz galvas. Bet ja nu mēs «MASKAVAS-2» pareģojuma vietā iegūstam citu secinājumu?
— Mašīna neko tādu nav ziņojusi.
— Protams, ka nav. Es pats arī neesmu pārliecināts par tādu iespēju. Es gribu teikt, ka mums ir izredzes dabūt komisijas piekrišanu, ja ar apdomu par to ieminēsimies. Pavērsies arī pavisam konkrētas perspektīvas. Ja mūsu eksperiments būs sekmīgs un mēs izstrādāsim kaut kādus vispārējus paņēmienus indivīda nākotnes pareģošanai, tad, piemēram, balstoties uz noziedznieka iepriekšējās un turpmākās dzīves apskatu, būs iespējams pieņemt ideāli taisnīgus spriedumus . . . vai pilnīgi novērst noziegumus. Varēs dot padomus, dibinot laulības dzīvi, noteikt profesionālas dotības, noteikt diagnozes… un nepieciešamības gadījumā pareģot ari nāvi…
— Kam tas vajadzīgs?
— Un kā vēl! Vai varat iedomāties, cik priecīgas būs apdrošināšanas sabiedrības? — Joriki triumfējoši iesmējās. Viņš mani pavisam atbruņoja. — Jūs tikai labi apdomājiet, un jums pavērsies tādas iespējas… Vismaz es uzskatu mūsu plānu par ārkārtīgi perspektīvu.
— Jā, laikam gan tev taisnība… Es jau arī vispār nešaubos par mašīnas spriedumiem.
— Par ko tad jūs šaubāties?
— Tāpat, ne par ko … Nekas sevišķs … Tomēr uzklausi mani, ko tev teikšu — ja nu par eksperimenta objektu izraudzītos tevi, kā tu justos?
— Es nederu. Man mašīna ir pazīstama, tādēļ īsts eksperiments neizdotos.
— Pieņemsim, ka tu neko nezini par mašīnu.
— Tad tas mani neinteresētu. Man būtu vienalga.
— Nez vai…
— Protams, ka vienalga … Paklausieties, sensei, jūs esat vienkārši pārpūlējies.
Jā, iespējams, ka esmu noguris. Vai tiešām mašīna mani pametīs? Vai Joriki aizsteigsies man priekšā? Nē, tas nenotiks! . . .
Minūtes divdesmit pēc tam, kad bijām padzēruši kafiju, cilvēks beidzot piecēlās. Acīmredzot tas, kuru viņš gaidīja, nebija atnācis. Arī mēs gājām ārā no kafejnīcas.
Uz ielas biezēja krēsla. Likās, ka ņirbošā ļaužu straume cenšas attālināt nakti, celdama tās ceļā mākslīgās gaismas valni.
Cilvēka izskats neliecināja, ka būtu noticis kaut kas sevišķs. Izgājis no kafejnīcas, viņš noteiktā solī devās pa šauru ieliņu uz tramvaja pusi. Spriežot pēc gaitas, viņš nebija šeit pirmoreiz. Gar abām ieliņas malām atradās lēti krodziņi, dīvainās drēbēs ģērbušies vīrieši un sievietes kliedza pilnā kaklā, aicinādami iekšā savās iestādēs. Vīrieša lietišķā gaita izskatījās iespaidīga, vēl jo vairāk tādēļ, ka viņa āriene nebija piemērota šiem kvartāliem.
Aizgājis līdz tramvajam, viņš pēkšņi apstājās un pagriezās ar seju pret mums. Es apjuku un paliku stāvam kā iemiets, bet Joriki, pastūmis mani uz priekšu, čukstēja:
—• Nedrīkst! Viņš tūlīt jūs pamanīs.
Tad, skaļi klaigādamas, mūsu ceļu šķērsoja staigules. Vairīdamies no viņām, mēs devāmies pretī vīrietim, kurš vēl arvien stāvēja pagriezies pret mums. Bet viņš mūs nepamanīja, it kā būtu aizdomājies. Paskatījies pulkstenī, viņš devās atpakaļ, tieši mums pretī. Staigules to vien bija gaidījušas: viņas iespiedzās tik skaļi, ka man aiz pretīguma seja pārvērtās.
Vīrietis atgriezās kafejnīcā, taču tas, kuru viņš gaidīja, acīmredzot vēl arvien nebija atnācis. Tad viņš atkal soļoja pa ieliņu uz tramvaja pusi. Šoreiz staigules nelikās par viņu ne zinis. Kāds man aiz muguras pat nospļāvās. Laikam viņas bija nojautušas mūsu nolūkus un noturējušas mūs par detektīviem. Neviens nemīl slepenos. Es sacīju:
— Arī šis cilvēks nokļūs cietumā . . . Tiesa gan, pats to nezinādams.
— Ja tā skatāmies, tad jau katrs cilvēks ir ieslodzīts cietumā.
— Kā tā?
— Vai tad tā nav? …
Aizgājis līdz tramvajam, vīrietis nogriezās uz dienvidiem. Mēs pagājām garām dēļu sētai, aiz kuras pacēlās kāda ēka. Nams bija tumšs. Pēc diviem kvartāliem vīrietis pārgāja pāri ielai un pagriezās atpakaļ. Aizsteidzies garām mums jau pazīstamajai ieliņai, viņš izgāja uz ielas, ko apgaismoja laternu vītnes, un nogriezās pa labi. Tur, aklajā ieliņā, bija sablīvējušies nelieli kinoteātri. Nokļuvis līdz tiem, cilvēks atkal griezās atpakaļ.
— Viņš bezmērķīgi klejo pa pilsētu.
— Droši vien aiz uztraukuma. Tas, kuru viņš gaidīja, neatnāca.
— Bet kādēļ viņam tāda jocīga gaita? Interesanti, kāda viņam profesija?
— Hm … — Arī es šobrīd par to domāju. Var redzēt, viņš ir pieradis būt vienmēr uzmanības centrā. Ilgu laiku nostrādājis vienā un tajā pašā iestādē, un darbs viņam tāds, ka pastāvīgi jārūpējas par savu ārieni. — Zini, man tā kā … Tu domā, ka mums ir tiesības to darīt?
— Tiesības? …
Man izklausījās, it kā Joriki iesmietos. Palūkojos uz viņu, bet viņš, liekas, bija pavisam nopietns.
— Jā, tiesības . .. Piemēram, ārstam nav atļauts eksperimentēt ar dzīviem cilvēkiem. Ja mums misēsies, tad būs vēl ļaunāk nekā neizdevusies operācija. Vai tu mani saproti?
— Jūs pārspīlējat, sensei. Ja mēs paturēsim visu noslēpumā, klients no tā it nemaz necietīs.
— Tā jau ir .. . Bet es šā cilvēka vietā būtu kļuvis traks aiz dusmām.
Joriki neatbildēja. Likās, viņš neklausījās manī. Nav nekāds brīnums! Piecus gadus esam nostrādājuši plecu pie pleca, un viņš man redz cauri. Viņš zina, ka nevienam ne- atskaitīšos un no mūsu nodomiem nekādā gadījumā neatteikšos, lai es saku ko sacīdams. Pat tad, ja mašīna mums liktu nonāvēt, es droši vien nonāvētu. Pārdzīvotu, ciestu, tomēr nonāvētu. Tagad mums pa priekšu soļo parasts cilvēks vidējos gados, glabādams sevī kripatiņu noslēpuma, un nezina, ka no viņa pagātnes un nākotnes, no visas viņa dzīves tiks norauts noslēpumainības plīvurs. Sajutu mokošas sāpes, it kā man pašam vilktu ādu pār acīm. Tomēr atteikties no manas mašīnas būtu vēl briesmīgāk.