Pēc tam mašīna pastāstīja tādu notikumu. Dzīvoja reiz jaunietis. Viņš bija praktikants zemūdens naftas atradnēs. Reiz viņš palī- dzeja izlabot radiomastu — tas bija piestiprināts pie plastmasas pludiņa un peldēja virs ūdens — un nejauši izlīda no ūdens bez gaisa skafandra. (Tas ir hermētiski noslēgts apģērbs, ar ierīci, kas pastāvīgi piegādā žaunām svaigu jūras ūdeni; zemūdens cilvēki šo skafandru lieto, strādājot virs ūdens.) Kopš tā laika viņš nevarēja aizmirst dīvaino sajūtu, kāda viņu pārņēma. Medicīniskās uzraudzības dienests bija stingri aizliedzis šādas gaitas. Par to draudēja sods. Tādēļ jaunietis nevienam neko nestāstīja, un tas kļuva par viņa noslēpumu.
Bet nemiers, kas bija kā drebuļi pārskrējis pār kauliem, neizgaisa no atmiņas, un viņš arvien biežāk pameta pilsētu un peldēja tālu prom no citiem. Viņš devās uz zemūdens plato, kas, pēc nostāstiem spriežot, kādreiz bijusi sauszeme. Tādās vietās paisuma un bēguma laikā radās spēcīgas straumes un virpuļi, no dibena uzvandījās duļķes, veidodamas fantastiskas svītras un iegūda- mas zemūdens klinšu apveidus, un visu klāja necaurredzama migla. Jauneklis ielūkojās šajā miglā un iedomājās, ka tie ir mākoņi pie debesīm. Protams, mākoņi pie debesīm bija ari tagad, viņš tos vairākkārt mācību stundās bija redzējis kino. Bet šie mākoņi visi bija vienādi. Stāsta, ka sensenos laikos, kad uz zemeslodes atradušies milzīgi kontinenti un sauszemes reljefs bijis ļoti sarežģīts, mākoņi veidojuši visdažādākās. formas.
Interesanti būtu uzzināt, ko tādi spoki atgādināja, peldēdami debesis, un ko izjuta senie sauszemes cilvēki, skatīdamies uz tiem?
Taisnība, uz sauszemes cilvēkiem jaunek-. lis neraudzījās kā uz brīnumu. Viņus vienmēr varēja apskatīt muzeju gaisa telpās. Viņi izskatījās gurdeni, nedzīvi un neveikli kustējās starp sen ierastajiem iedzīves priekšmetiem, kurus piespiedis pie grīdas zemes pievilkšanas spēks. Ķermeņa augšdaļa viņiem ir pārliecīgi liela, tādēļ ka tajā atrodas gaisa sūknis, ko sauc par plaušām. Viņi ir gaužām nevarīgi: lai ieņemtu visparastāko pozu, tiem jālieto tā saucamais krēsls. Nē, diez vai viņi spēj sapņot. Mākslas zinātņu stundās zēnam bija stāstīts, cik nevarīga un barbariska bijusi māksla senatnē.
Piemēram, mūzika … Kā bija teikts definīcijā, tā ir māksla, kas balstās uz svārstībām … Dažādas frekvences svārstības izplatās ūdenī, un tās uztver ar visu ķermeņa virsmu. Bet sauszemes cilvēkiem mūziku veidoja gaisa svārstības. Šīs svārstības sauszemes cilvēki neuztvēra ar visu ķermeni, bet tikai ar niecīgiem orgāniem — bungādiņām. Gluži dabiski, ka viņu mūzika ir bijusi primitīva un vienmuļa.
Tam nevar neticēt, aplūkojot sauszemes cilvēkus muzejā. Starp citu, kā tas viss bijis īstenībā, nevar iedomāties. Varbūt tā bijusi kaut kāda sevišķa pasaule, kas nepavisam neizskatījās tāda, kādu viņš, ūdenī dzīvodams,
iedomājās? Viegls, svārstīgs gaiss … Mainīgi mākoņi, kas dej pie debesīm… Nereāla, visdažādāko brīnumu pārpilna pasaule …
Vēstures mācību grāmatās stāstīts, cik drosmīgi cīnījušies un savas dzīvības ziedojuši senči uz lielās sauszemes, šajā nemieru un ciešanu mājoklī. Viņi bija ar atpalikušu apziņu, toties apveltīti ar tā saucamo «cīņas garu». Kaut gan viņi bija konservatīvi, tiem netrūka drosmes ietriekt savā ķermenī ķirurga nazi, lai radītu zemūdens cilvēku. Un, kā rakstīts grāmatās, lai kādi bija viņu centieni, ir jāsaka paldies par šo vīrišķību.
Bet kādēļ vīrišķība un drosme nedveš pretī no tiem sauszemes cilvēkiem, kas atrodas muzejā? Skolotājs stāstīja, ka viņi degradējušies sakarā ar vadošās lomas zaudēšanu sabiedrībā. Iespējams, ka tā bija, bet ja nu viņos bijis kaut kas tāds, ko mēs nespējam aptvert? Nekādā ziņā negribas piekrist tam, ka viņiem, izņemot «cīņas garu», nekad nekā cita nav bijis… Jauneklis daudz par to lauzīja galvu, protams, ne gluži tādā secībā. Kopš tā brīža, kad vējš bija pieskāries viņa ādai, pagātnes pasaule otrpus gaisa sienas pievilka viņu ar neatvairāmu spēku. Zinātne sauszemes laikmetā bija sasniegusi diezgan augstu attīstības pakāpi. Pat pamatskolu mācību grāmatās sauszemes laikmetam bija ierādīta diezgan plaša vieta. Toties par sauszemes cilvēku iekšējo pasauli tajās nebija teikts gandrīz nekas, atskaitot vienīgi ziņas par viņu sajūtu sistēmas īpatnībām. Pētījumi šajā jomā netika stimulēti, jo baidījās no «sauszemes slimības»; šī slimība izpaudās vienīgi nervu satraukumā, ko izraisīja dabiskas emocijas, taču nezin kādēļ tai bija idejiskas infekcijas raksturs — iespējams, tādēļ, ka zemūdens laikmeta vēsture nebija gara un sabiedriskajā iekārtā vēl bija saglabājušās apstrīdamas un kļūdainas detaļas. Kārdinājums pārkāpt šo tabu nedeva jauneklim mieru.
Tagad viņš katru dienu pēc darba slepus peldēja prom no pilsētas. Visu brīvo laiku viņš braukāja ar zemūdens motorlaivu, meklēdams sauszemes cilvēku dzīves paliekas. Traukdamies zem viļņiem, kas mirguļoja blāvi zilā gaismā kā uz otru pusi apgriezts spogulis, viņš peldēja pāri zemūdens ganībām, apmeta līkumu meteoroloģiskajām stacijām, kas bija nostiprinātas pie neskaitāmām bojām, drāzās garām gaisa pūslīšu stabiem, kurus izvirda zemūdens rūpnīcas.
Taču tik īsā laikā neizdevās nokļūt līdz tādai vietai, kur, nostājoties uz kājām, varētu izbāzt galvu no ūdens. Viņa pilsētas tuvumā jau sen vairs nebija sauszemes.
Reiz jauneklis jautāja mūzikas skolotājam: vai sauszemes cilvēku mūzika nav bijusi līdzīga vējam, ko viņi uztvēruši ne vien ar ausīm, bet ar visu ādu? Skolotājs noraidoši papurināja galvu.
— Vējš ir gaisa kustība, nevis svārstība.
— Bet bija taču teiciens «dziesma līdzi vējam traucas»?
— Odens pārraida mūziku, bet pats ūdens nav mūzika … Uzskatīt gaisu par kaut ko vairāk nekā par rūpniecības izejvielu nozīmē iestigt misticismā.
Bet jauneklis par vēju domāja ne tikai kā par rūpniecības izejvielu. Skolotājs kļūdās. Un jauneklis nosprieda, ka viņš vēlreiz pats pārbaudīs, vai mūzika ir vai nav vējš.
Pienāca brīvdienas, kas ilga trīs dienas. Tad jauneklis ar saviem biedriem sēdās izbraukumu kuģī un devās ekskursijā pa vēsturiskām vietām. Nepagāja ne puse dienas, kad viņi nokļuva pie milzu drupām, kas senatnē esot saukušās par Tokiju. Tur ir tūristu bāzes, kas apgādātas ar visu nepieciešamo, veikali ar brīnišķīgiem suvenīriem, visā pasaulē slavens zooloģiskais dārzs ar sauszemes dzīvniekiem. Tur pamestos labirintos un aizās starp neskaitāmām betona kastu grēdām var paklejot un patrenkāt zivis. Tas ir interesanti, saistīts ar risku un patīkami kutina nervus. Ja uzpeld virs drupām, var vērot dīvainu ielu tīklu. Ielas — tas ir kaut kas līdzīgs tuneļiem, tikai bez pārseguma. Sauszemes cilvēki bija piekalti pie zemes un varēja izlietot tikai horizontālas plaknes, tādēļ arī viņiem bija vajadzīgas ielas. Cik nelietderīga telpas izšķiešana! … Pirmajā acumirklī tas liekas smieklīgi, bet, kad apdomā, skats ir varens. Pēdas, ko atstājusi senču smagā ciņa ar zemi… Liecinieces viņu pūlēm atraisīties no zemes pievilkšanas spēka un kļūt vieglākiem… Viņiem pat tukša plastmasas kārba krita lejup … Viņi cīnījās cits ar citu par zemes gabaliņu … Pārvietoja savus ķermeņus, mīdīdami ar tievajām kājām zemes virskārtu … Sauszeme, vējš, bet ūdens šajā milzīgajā tukšajā telpā krita lejup kā reti pilieni. . .
Taču jauneklim nebija laika prātot par šīm dīvainajām parādībām. Sajūsmu un ziņkārību atstājis naivajiem draugiem, viņš pats nemanot atpalika no tiem un peldēja tālāk uz priekšu. Ja viņš peldēs veselu diennakti uz ziemeļrietumiem, tad sasniegs sauszemes gabaliņu, par ko tika stāstīts ģeogrāfijas stundās. Rietēja saule, pienāca brīdis, kad viļņi mirdz sevišķi skaisti, bet, jo tālāk viņš peldēja, jo vienmuļāks un drūmāks viss kļuva. Šīs vietas, kuras tikai nesen bija aprijusi jūra, vēl tagad šķita glabājam nāves atspulgu.
Viņš pagriezās un paraudzījās uz apgaismoto skatu torņa platformu, kas pacēlās virs Tokijas drupām un izskatījās kā milzīga, mirdzoša zivs. Pēkšņi viņam kļuva baigi un gribējās griezties atpakaļ, taču kājas pašas no sevis kūla ūdeni, nesdamas viņu pretējā virzienā …
Jauneklis peldēja un peldēja … Pamazām zemūdens ainava kļuva arvien mežonīgāka, parādījās zemūdens klintis un dziļas aizas… Rēgojās ērkšķainas mirušo sauszemes augu atliekas … Pavīdēja tikko manāmi bālgani plankumi kāda paugura nogāzē — jādomā, kauli, kas bija palikuši pāri no sauszemes dzīvniekiem, kuri, uzbrūkošās jūras iedzīti, tur bija aizgājuši bojā.
Jauneklis peldēja visu nakti. Pa ceļam viņš trīs reizes atpūtās, iebaudīja saldo želeju un noķertās zivtiņas. Tik ilgi bez motorlaivas viņš nekad nebija peldējis un tagad aiz noguruma nejuta vairs ne rokas, ne kājas. Taču viņš peldēja tālāk un, beidzot, rītausmā sasniedza mērķi. Jūras dibens šeit bija augstāks un pacēlās virs jūras līmeņa. Tā bija sauszeme. Puskilometru gara tik tikko virs jūras izslējusies saliņa.
Ar pēdējiem spēkiem viņš izlīda no ūdens. Viņš bija iztēlojies, kā izsliesies visā augumā un klausīsies vēja mūziku, bet, tikko viņš bija izkāpis no jūras, pēkšņi viņam gāzās virsū viss pasaules smagums. Viņš pieplaka pie zemes un nespēja vairs pakustēties. Ar lielām pūlēm viņš pacēla vienu pirkstu. Turklāt bija neizsakāmi grūti elpot, it kā spēkojoties pretinieks viņam neatļauti būtu aizspiedis žaunas. Bet viņš tam nepievērsa uzmanību, jo skābeklis ir arī gaisā.
Senilgotais vējš pūta. Tas pieskārās viņa acīm, un it kā par atbildi tās kļuva mitras. Viņš bija apmierināts. Tās bija asaras. Ta- tad «sauszemes slimība» .. . Viņam vairs negribējās kustēties.
Ļoti ātri viņš pārstāja elpot.
Aizritēja vairāki desmiti dienu un nakšu. Jūra aprija arī mazo saliņu. Jaunekļa līķis vēl ilgi šūpojās viļņos.
«Bet es? Vai es varu pacelt pirkstu?» jautāju pats sev. Nē, liekas, ka nevaru. Pirksti ir smagi, kā ar svinu pielieti. Gluži kā tam zemūdens zēnam, kas izkāpa krastā.
Kaut kur tālumā nosvilpās elektriskais vilciens. Dārdēdama garām aizbrauca smagā mašīna. Kāds klusu ieklepojās. Divreiz nodrebēja rūtis, laikam no vēja.
Uz durvju pusi lēnām vilkās mana slepkavas brezenta kurpju šļūcošie soļi. Es vēl joprojām neticēju … Vai tiešām cilvēkam pienākumi ir tikai tādēļ, ka viņš eksistē? … Jā, laikam tā ir, strīdu starp tēviem un bērniem vienmēr izšķir bērni… Radītie tiesā radītājus, lai ko domātu radītāji, jo tas acīmredzot ir dzīves likums.
Soļi apstājās pie durvīm.
Beigas
K o b o A b e
CETURTAIS LEDUS LAIKMETS Vāku zīmējis /. Reinbergs.
Redaktors 0. Jansons. Māksi, redaktore Sk. Elere. Tehn. redaktore Z. Bruzgule. Korektore I. Ozola. Nodota salikšanai 1966. g. 25. jūlijā. Parakstīta iespiešanai 1966. g. 6. septembrī. Papīra formāts 70X 90'/3j. 8,875 fiz. Iespiedi.; 10,38 uzsk. iespiedi.; 9,66 izdevn. 1. Metiens 40 000 eks. Maksā 56 kap- Izdevniecība «Zinātne> Rīgā, Turgeņeva Ielā 19- Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Preses komitejas Poligrāfiskās rūpniecības pārvaldes 3. tipogrāfijā Rīgā, Ļeņina Ielā Nr, 137/139. Pašūt. Nr. 415. A(Jap)
[1] zinātniekā vai skolotāja pagodinoša uzruna.
[2] spēļu automāts.
[3] viena no divām galvenajām japāņu ābecēm.
[4] japāna par frizētavas izkārtni noder stikla cilindrs, kas lēni griežas.
[5] japāņu koka apavi.