— Nu redzat! — es ļaunā priekā uzvaroši iesaucos.
— Kas ir?
— Tagad pienākusi viņu kārta ilgoties pēc sauszemes!
Neviens man neatbildēja. Visās sejās bija vienāda godbijīgi skumja izteiksme, it kā šie cilvēki stāvētu pie aizgājēja gultas. Pat nepacietīgajai Vadai lūpas bija cieši sakniebtas, bet man pretī sēdošā cilvēka seja pauda te mīlestību, te naidu. Ne no šā, ne no tā man pēkšņi ienāca prātā: ko nu vairs tiepties …
— Tas ir neiedomājami tālu no mums, — kāds zemā balsī teica.
Likās, Jamamoto kungs. Jā, tālu… Šī nākotne ir tikpat tālu no mums, cik pirmatnējā pasaule … Krūtīs kaut kas notrīsēja, man kļuva nelabi un uznāca sēcošs klepus.
Acīmredzot esmu sapinies. Vai izlikties, ka atzīstu nākotni, skriet un pie pirmās izdevības visiem to paziņot? … Ja jēdzienā «taisnība» ir kaut daļiņa morālas vērtības, man jārīkojas tieši tā. Bet ja nav? Godīgi atzīties, ka ienīstu tādu nākotni, un tad gaidīt nāvi? … Ja jēdziens «gods» ietver sevī kaut daļiņu morālas vērtības, man jārīkojas tieši tā. Tātad, ja es neticu mašīnai, jāizvēlas pirmais ceļš, ja ticu — otrā iespēja …
Biju ne visai precīzs, apgalvodams, ka esmu sapinies. Pats sev iestāstīju, ka ir jāsa- pinas. Visticamāk gan, ka nepratīšu galīgi izlemt un mani sagaida nenovēršamas beigas kā nožēlojamu mīkstčauli. Un mašīna droši vien to jau iepriekš paredzējusi.
Es nevilšus pajautāju:
— Vai var uzskatīt, ka mašīna ir beidzamā instance?
— Jūs vēl šaubāties? — Joriki balss pauda pārsteigumu un līdzjūtību.
— Bet vai tad negadās kļūdas? Jo tālāka nākotne, jo vairāk kļūdu iespējams. Te nav runa par kļūdām vien … Kas var galvot, ka tas viss nav mašīnas izdomājums? Varbūt sagrozīja vai izmeta to, kas pašai nav saprotams, un pasniedza mums daudzmaz ticamu patiesību … Tu taču pats zini, ko tā spēj .. . Ja, piemēram, ievadītu tajā informāciju par cilvēku ar trim acīm, mašīna automātiski izlabotu trīs par divi.
— Arī to viņa pareģoja. Ka jūs agri vai vēlu sāksiet šaubīties par tās spējām pareģot un tad… — Joriki nepabeidza un izlikās, it kā sāktu klepot.
— Neesmu teicis, ka šaubos. Šaubīties un izturēties kā pret beidzamo instanci — tās ir divas dažādas lietas. Gribu tikai teikt, ka nākotne ir pavisam citāda.
— Citāda?
— Jūs izliekaties, ka aplaimojat zemūdens cilvēkus, bet es šaubos, vai nākamā cilvēk- zivs teiks jums paldies par šo labdarību. Esmu pārliecināts, ka viņa jūs līdz nāvei ienīdīs.
— Cūka neapvainojas, kad to nosauc par cūku…
Pēkšņi sajutu visā ķermenī nogurumu un nespēju vairs parunāt, tādēļ klusēju. Reizēm tā ir, kad raugies uz zvaigznēm, domā par visuma bezgalību un jūti, ka kuru katru mirkli sāksi raudāt. Tas ir nevis izmisums, nevis sentimentalitāte, bet apvienojusies paša ierobežoto spēju un fiziskās nevarības apziņa.
— Bet… — Šis vārds man paspruka nejauši, un es prātoju, ko teikt tālāk. — Kas noticis ar manu dēlu?
— Viss ir kārtībā, — kaut kur no tālienes atskanēja Vadas samtainā balss. — Tā ir mūsu vislabākā dāvana jums, sensei.