Zemūdens cilvēku (Uz ekiana redzamas audzētava dzelzs durvis, uz kuiam ai
Komentē Jamamoto baltu eļļas krāsu uzrakstīts kungs skaitlis «3». Parādās jauns
cilvēks baltā virsvalkā un, spilgtajā gaismā piemiedzis acis, apstājas objektīva priekšā.)
— Šeit ir audzēšanas kamera. Parādīsim jums, sensei, jūsu bērnu … (Jaunajam cilvēkam.) Vai jums viss ir sagatavots?
— Tieši tā … Šeit, trešajā kamerā …
— Nē, nē, neko nevajag paskaidrot. Parādiet sensei viņa dēlu.
(Jaunais cilvēks piekrītoši pamāj un atver durvis. Iekārtojums gandrīz tāds pats kā cūku audzēšanas kamerā. Jaunais cilvēks uzkāpj pa dzelzs kāpnēm un nozūd.)
— Ja jūs dosieties pa labi uz priekšu pa šo gaiteni, tad nokļūsiet pie ēkas pēdējās fasādes, kur jūs, sensei, bijāt vakar.. Atceraties? Pie baseina, kurā mācīju suni… Tur ir gara apakšzemes pāreja, vairāk nekā trīsdesmit minūtes ko iet, drīzumā izlemsim, vai neierīkot šaursliežu dzelzceļu.
(Jaunais cilvēks atgriežas, nesdams rokās stikla trauku.)
— Pieaugums ir?
— Jā, brīnišķīgi.
(Stikla kolba parādās tuvplānā. Redzams kurkulēnam līdzīgs embrijs. Caurspīdīgā sirds trīs kā sakarsis gaiss. Tumšajā receklī kā ugunīgas šautras uz visām pusēm stīdz asinsvadi.)
— Tas, sensei, ir jūsu dēls … Kā jums viņš patīk? … Mundrs puišelis, vai ne?… Ja jums nav iebildumu, dosimies tālāk. (Ekrāns satumst.) Mazliet pagaidīsim, kamēr viņi tur visu sagatavo. Tātad mūsu zemūdens cilvēku audzētava ir sadalīta audzēšanas, audzināšanas un apmācības sektoros. Audzēšanas sektoru neapskatīsim, tas neko neatšķiras no dzīvnieku kamerām. Audzināšanas sektora atšķirību no apmācības sektora nosaka bērnu vecums. Pirmajā turam bērnus no dzimšanas līdz pieciem gadiem, otrajā — par sešiem gadiem vecākus. Pagaidām mums tādu ir ļoti maz, — tie dzimuši tajā laikā, kad darbs vēl bija eksperimenta stadijā. Viens bērns te ir astoņus gadus vecs, astoņiem ir septiņarpus gadu, divdesmit četriem — septiņi gadi un, beidzot, simt astoņdesmit vienam — seši gadi. Piecgadīgu bērnu mums jau ir četrdesmit tūkstoši, četrgadīgus un jaunākus katru gadu iegūstam no deviņdesmit līdz simt tūkstošiem. Tāpēc jau ar nākamo gadu apmācības sektorā darbam būs īsti plašs vēriens. Tagad dažādās vietās okeāna dzīlēs notiek strauji šā sektora nodaļu būvdarbi. Tādu būs vairāk nekā divdesmit, un katrā no tām varēs uzņemt no trīs līdz desmit tūkstošiem bērnu …
(«Piedodiet, mēs likām jums gaidīt,» pārtrauc balss. Ekrāns kļūst gaišs. Milzu baseina iekšpuse. Neskaitāmas sīkos nodali jumos sadalītu garu plauktu rindas. Katrā nodalījumā peld pa zemūdens mazulim.)
— Tā ir zīdaiņu kamera. Katru dienu uz šejieni viņus pa pieciem simtiem vai pat pa tūkstotim atgādā no dzemdību kameras. Ideāli būtu, ja viņus šeit varētu atstāt piecus mēnešus … līdz «atņemšanai no krūts» … bet tad vajadzētu ierīkot baseinus ar simt div- desmittūkstoš vietām. Tas praktiski ir neiespējami. Tāpēc šeit visus turam līdz diviem mēnešiem un eksperimentam pa trīssimt zīdaiņu no nākamajiem mēnešiem. Pārējos divu mēnešu vecumā nogādā audzināšanas sektora filiālēs, kas pakļautas nākamo zemūdens koloniju pārvaldēm. Mums pastāvīgi trūkst darbinieku, tā ka ir zināmas bažas, tomēr mirstība, par brīnumu, ir ārkārtīgi zema. Šajā baseinā atrodas trīsdesmittūkstoš zīdaiņu, bet pavisam ir pieci šādi baseini. Vēl iekārtots paraugbaseins bērniem no trim līdz pieciem mēnešiem, kā arī audzināšanas un
apmācības nodaļas šā baseina audzēkņiem. Pēc tam jūs varēsiet apskatīt, tagad pavērojiet, kā zīdainis.saņem pienu .. .
(Objektīvs pavēršas pret kādu nodalījumu. Tā ir caurspīdīga plastmasas kaste. Ar galvu uz leju un dibenu uz augšu guļ zemūdens mazulis — sīciņa būtne, visa vienās baltās krunciņās. Var redzēt, kā darbojas viņa žaunas. Kastes vākā ir izciļņi, no tiem uz paresnu cauruli, kas iet pāri plauktam, stiepjas tievas šļūtenes. Apakšā atrodas vēl viena caurule, no tās uz katru kasti iet nozarojums.)
— Pa augšējo cauruli piegādā pienu, pa apakšējo aizplūst netīrumi…
(Šajā mirklī piepeld tehniķis akvalangā, pamāj mums un vieglītēm pieklauvē pie kastes sienas. Mazulis pamostas, lēnām apveļas uz muguras un, ātri ātri kustinādams žaunas, ar muti pieplok pie griestu izciļņa. Seja viņam gluži kā jebkuram zīdainim, kad tas ēd, taču neparasti ir tas, ka līdz ar katru norīto malku no žaunu spraugām izplūst piens. Pamazām kasti no iekšpuses aizsedz balta migla. Tagad var pārliecināties, ka apakšējā caurule ir paredzēta ūdens apmaiņai.)
— Vissarežģītākā bija nevis barības, bet temperatūras problēma. Mēs, protams, gaidījām, ka līdz ar žaunu attīstību notiks izmaiņas iekšējās sekrēcijas dziedzeros, ādas uzbūvē, zemādas tauku uzkrāšanas procesos, taču neko konkrētu paredzēt nevarējām. Turklāt galīgi nomocījāmies ar ādas fiziskās un fizioloģiskās pretestības spējas problēmu. Ar pieaugušajiem ir vienkārši: jāsagādā sintētiskā auduma apģērbs, un viss kārtībā, jo ūdens slikti vada siltumu… Šo jautājumu, starp citu, esam atrisinājuši sekmīgi… Visvairāk mūs nodarbināja jautājums par to, kādu temperatūru uzturēt piena barošanas periodā. Kā jūs zināt, siltasiņu dzīvnieki nav atkarīgi no apkārtējās vides temperatūras, viņu ķermeņa temperatūra ir pastāvīga; šā apstākļa dēļ viņi var iztērēt lielu enerģijas daudzumu. Zemūdens cilvēki izrādījās apveltīti ar augstāku pielāgošanās spēju, viņi spēj pazemināt sava ķermeņa temperatūru atbilstoši ūdens temperatūrai, un, ja mēs to pieļautu, tie kļūtu par vārgām, nekam nederīgām, flegmātiskām būtnēm. No otras puses, nedrīkst viņus pieradināt arī pie trīsdesmit piecu grādu temperatūras, jo tas traucētu ādas normālu attīstību un zemādas tauku uzkrāšanos. Tā radās pamatīga dilema. Taču mēs to atrisinājām. Palūkojieties uz augšējo cauruli… Pa to tek piens un arī jūras ūdens, kas atdzesēts līdz sešiem Celsija grādiem. Parasti pret bērniem ir pavērsti knupīši, pa kuriem tek piens, bet trīsreiz diennaktī — no rīta, dienā un vakarā, vadības kabīnē nospiežot sviru, cauruli pagriež un no knupīšiem zīdaiņiem virsū šļācas auksta ūdens strūkla, astoņas sekundes ar desmit sekunžu garu starplaiku. Tā ir masāža ar aukstu ūdeni. Rezultāti pārspēja visu cerēto. Žēl, ka nav iespējams jums parādīt, kā mazuļi zem dušas spirinās!… (Smejas, māj ar roku.) Pietiek, dosimies tālāk. Mums nav pārāk daudz laika, tādēļ pāriesim tūlīt pie pēdējās grupas, pie piecgadīgajiem bērniem.
(Ekrāns satumst un atkal iedegas. Baseins pamatskolas klases telpas lielumā. Ap trīsdesmit bērnu — zēnu un meiteņu ar gumijas pleznām pie kājām brīvi peld visos virzienos. Visparastākie japāņu bērniņi ar baismi ieplestām nemirkšķinošām acīm, gariem matiem, kas plīvo kā ūdenszāles, žaunu krokām kaklā un ļoti šauriem krūšukurvjiem. Dzirdams nerimstošs troksnis, it kā sarūsējuša dzelzs gabala čīkstoņa. No griestiem nokarājas vesels metāla cauruļu mudžeklis. Virs ūdens peld koka gabali. Sienās sarežģītas formas veidojumi, izciļņi ar iedobumiem. Acīmredzot tie domāti rotaļām.)
— Dzirdat troksni? Viņi griež zobus. Zobu griešana — tā ir zemūdens cilvēku valoda. Balss saites ir atmirušas, zem ūdens tām arī nebūtu nekādas nozīmes. Zemūdens cilvēki lieto Morzes ābeci, viņi sazinās japāņu valodā, tā ka pārtulkot nav grūti. Šādai valodai ir tā priekšrocība, ka sarunāties var ar kāda priekšmeta palīdzību. Sarunāties iespējams arī slepeni, pieskaroties cits citam ar pirkstiem, runāt var ēdot, ar pilnu muti, dauzot ar kāju pa grīdu. Ir radīta ļoti vienkārša ābece no burtiem, ko veido horizontālu un vertikālu līniju sakārtojums. Pašreiz jau as
toņpadsmit mūsu līdzstrādnieku, visi bijušie telegrāfisti, prot zemūdens cilvēku valodu, bez tam strādā elektronu tulkošanas mašīna, tā ka mēs saviem audzēkņiem varam sniegt pietiekami labu izglītību. Pavērojiet, visi sa- ausījās. Droši vien ir dota pavēle no sakaru kabīnes.
(Kādu brīdi visi bērni nepakustēdamies raugās uz vienu pusi. Pēc tam, aizsteigdamies cits citam priekšā, viņi metas pie kreisās lūkas. Objektīvs viņiem seko. Parādās divas sievietes akvalangos. Viena nostājas pie lielas kastes, otra klaudzina ar diviem dēlīšiem. Acīmredzot kaut ko skaidro. Bērni nostājas ar seju pret sievietēm. Izņēmušas no kastes plāksnītes prāvas grāmatas lielumā, viņas izdala tās visiem pēc kārtas. Kāds bērns, tikko saņēmis melno plāksnīti, tūlīt nokož no tās gabalu.)
— Vakariņas.
(Sieviete ar dēlīšiem iesit bērnam, kas sācis ēst. Nošņirkstinājis zobus, viņš metas bēgt.)
— Tas ir sods par sliktu uzvedību. Pie mums audzina stingri. Ēst ir atļauts tikai savā istabā.
— Vai tas bērns … Vai viņš smējās?
— Hm … Viņiem jūtas izpaužas mazliet citādi. Vismaz tādā nozīmē, kā mēs to saprotam, viņš nesmējās. Līdz ar plaušām ir atmiruši diafragma, tā ka viņi nespēj smieties. Viņi arī neraud. Viņiem ir izzuduši arī asaru dziedzeri, tie nevarētu raudāt, pat ja gribētu.
— Varbūt viņi raud kaut kā citādi, bez asarām?
— Ja var ticēt Džeimsam, cilvēks neraud aiz skumjām, gluži otrādi, viņam ir skumji tādēļ, ka viņš raud. Iespējams, ka tie nepazīst skumjas, jo viņiem taču nav asaru dziedzeru.
(Garām objektīvam aizpeld meitenīte. Viņa izbrīnījusies atskatās. Maza, šaura sejiņa, lielas, spožas acis. Griezīgi čirkstinādama, viņa apgriežas apkārt un aizpeld …)
— Kāda cietsirdība!
— Ko jūs teicāt?
— Tā taču ir traģēdija …
(Jamamoto kungs smejas.)
— Nē, tā nedrīkst. Jūs uztiepjat viņiem savu līdzjūtību uz analoģijas pamata. Labāk dosimies tālāk … Uz mācību paraugnodaļu sešgadīgiem un vecākiem bērniem . . .
(No ekrāna.)
— Varbūt piekritīsiet mazam pārtraukumam? .. .
— Jā, pareizi. Tas ir patālu. Viņiem jāpārvieto televīzijas kamera uz zemūdeni. Pa to laiku, lūdzu, ieslēdziet gaismu …
Hipotēzē par ceturtā ledus laikmeta beigām
sei, būsiet par to jau dzirdējis, šorīt jums zvanīja pa telefonu. Tas ir padomju priekšlikums par sadarbību
Pārtraukuma laikā ziņo Tomojasu kungs — Es taču esmu tikai vienkāršs ierēdnis, tādēļ stāstīšu īsi, pāris vārdos . .. Jūs, Kacumi-sen-
Klusā okeāna dzīļu vulkānu grēdu aktivizēšanās procesu pētīšanā. Taisnību sakot, mēs ar Joriki- sana palīdzību jau agrāk izdarījām šos pētījumus. Protams, arī Padomju Savienībai ir visas šīs ziņas, bet tas ir politikas jautājums …
— Ja varētu mazliet īsāk, — palūdza Joriki.
— Jā, protams . . . Starp citu, es nemaz gari nemāku stāstīt, jo šajās lietās esmu īsts nepraša. Vulkānu grēdas Klusā okeāna dziļumos patiešām aktivizējušās. Tas, jādomā, ir saistīts ar meteoroloģiskajām svārstībām beidzamajā laikā. Sevišķi ar to, ka ziemeļu puslodē vasaras periodā pastāv neparasti augsta temperatūra. Sākumā par šo parādību cēloni uzskatīja saules plankumus vai arī to, ka cilvēki zemes virsū patērē aizvien vairāk enerģijas, kādēļ atmosfērā palielinājies ogļskābās gāzes daudzums, bet izrādījās, ka ar to vien nevar izskaidrot.
Tāpat jau bija zināms, ka jūru un okeānu līmenis celsies, jo kusīs ledāji un polu cepures, kas izveidojušās ceturtajā ledus laikmetā, taču pašreizējā līmeņa paaugstināšanās neatbilst aprēķiniem. Teiksim, zināja, ka pēc tūkstoš gadiem ledāji būs pilnīgi izkusuši un okeānu līmenis, tāpat kā pēc pagājušā, trešā ledus laikmeta … vispār okeānu līmenim būtu jākļūst par simt metriem augstākam, tādēļ daudzas valstis pamazām jau sākušas pārvietot pilsētas un uzņēmumus tālāk prom no krastiem — uz augstienēm un plakankalnēm. Vienīgi mūsu valdība atstājusi šo jautājumu pašplūsmei un izliekas neko par to nezinām … droši vien tādēļ, ka mums nav tādu plakankaļņu.
Pēc pagājušā ģeofiziskā gada ir noskaidrojies, ka ūdens okeānos pieplūdis vairāk, nekā izkusuši ledāji. Pēc mērījumiem iznāk, ka trīs reizes vairāk, saprotat? … Daži zinātnieki pat apgalvo, ka trīsarpus reižu vairāk . .. No otras puses, sauszemes grimšana nav izskaidrojama arī ar gruntsūdeņu izsīkšanu. Tātad var būt tikai viens izskaidrojums — kaut kur atkal un atkal rodas jūras ūdeņi. Citiem vārdiem sakot, ļoti aktīvi sākuši darboties zemūdens vulkāni. Kā izpētīts, vulkāniskās gāzes gandrīz pilnīgi sastāv no ūdens tvaikiem, uzskata pat, ka visa okeāna ūdens masa ir izveidojusies no vulkāniskajām gāzēm. Es maz ko saprotu šajā jautājumā, bet tā laikam ir . ..
Spriežot pēc tā, cik spēji palielinās ūdens daudzums, tas nav kaut kāds vietējs izvirdums … Es daudz ko nesajēdzu, taču liekas, ir sācies velns zina kas. Jaunākie uzskati ir, ka sauszeme ir zemes garozas iecirkņi, kas satur daudz radioaktīvo vielu, kuras zemes garozu sasildījušas, izkausējušas un izstiepušas. Tātad zem garozas atrodas milzums izkausētas lavas. Kad šī lava uzburbst un izlaužas zemes virspusē, rodas vulkāns. Bet lavai tā nav izeja. Vēl vairāk — zemes garozas iecirkņi no lavas kļūst arvien biezāki un smagāki, tie spiež uz lavu, un lava galu galā sāk spraukties ārā tiem gar malām gluži kā ievārījums no saspiesta pīrāga. Tas, protams, notiek uz jūras un sauszemes robežām.
Uzskata, ka šādām parādībām jāatkārtojas ik pa piecdesmit vai deviņdesmit miljoniem gadu. Ir noskaidrots, ka uz Klusā okeāna un Āzijas kontinenta robežas notiek aizdomīga kustība. Tā saucamajā Klusā okeāna uguns aplī, zemestrīču joslā … Es nezinu, ko tas varētu nozīmēt. .. Iznāk, ka pašreizējā atmosfēras temperatūra un okeānu līmeņa celšanās ir ne tikai ar ledus laikmetu saistītas parādības, bet vēstī milzu katastrofu, kāda notiek reizi piecdesmit miljonos gadu. Lūk, ko nozīmē hipotēze par ceturtā ledus laikmeta beigām …
Nezinām, kurš pirmais izteica šo domu, taču tā sāka izplatīties, un tad visas valstis atģidās un ātri pārtrauca ģeofiziskā gada pētījumus. Ja hipotēze ir pareiza, tad tuvākajā nākotnē izvirdīs simtiem reižu vairāk zemūdens vulkānu nekā tagad, okeānu un jūru līmenis celsies par trīsdesmit metriem gadā, tā ka pēc četrdesmit gadiem tas būs par tūkstoš metriem augstāks. Pamēģiniet publicēt tādas ziņas, tad redzēsiet, kas notiks. Tūlīt sabruks valsts un sabiedriskā kārtība. Izņemot Padomju Savienību, visas pārējās valstis būs zem ūdens, noslīks Eiropa, nogrims
Amerika, virs zemes paliks tikai Klinšu kalni, no Japānas pāri paliks kādas desmit kalnainas saliņas. Valdībām tas jāslēpj no iedzīvotājiem, kamēr nebūs veikti attiecīgie pretpa- sākumi.
Patiešām, visas valdības apņēmušās neko neizpaust. Bet valdībās visu laiku notiek dažādas pārmaiņas, akli uzticēties tām nedrīkst .. . Tādēļ vislielākie finansu karaļi apvienojušies un izveidojuši īpašu komiteju nepieciešamo pasākumu izstrādāšanai. Vēlāk šo komiteju pārveidoja par jūras dibena apgūšanas un ekspluatācijas sabiedrību …
— Tas taču ir negodīgi!
Man svila mute, it kā tā būtu izplaucēta ar kādu stipru skābi. Nezinu, vai biju īsti noskaities, vai tikai biju nolēmis noskaisties, varbūt dusmas bija tikai iegansts, taču man vajadzēja kliegt pilnā balsī.
— Ja es to būtu zinājis … — runājot man mežģījās mēle. — Kāpēc? Kādēļ neteicāt man tūlīt? Ja es pašā sākumā to būtu zinājis . . . es …
Joriki paraudzījās manī caur pieri.
— Jūs tā domājat? — viņš jautāja.
— Nu vai tā drīkst? … — Mana balss skanēja kā vaids. — Jūs slēpāt no manis noteicošo faktoru…
— Diez vai tam būtu kāda nozīme. Ja jūs, sensei, būtu zinājis to jau agrāk, jūs vēl neatlaidīgāk turētos pie tagadnes un nodarītu daudz ļauna.
— Kādēļ? …
— Vai pasaules mēroga plūdi jūs biedē?
— Jā.
— Bet vai tas, ka eksistē zemūdens cilvēki, jūs izglāba no šīm bailēm?
Mēģināju atbildēt, bet nespēju. Man bija tāda sajūta, ka kuru katru acumirkli sākšu smilkstēt kā vajāts dzīvnieks … Viss degu vienās ugunīs, tikai kājas stindzināja ledains aukstums. Gluži kā zagtos klāt nāve.
— Tieši tādēļ, — lēni stiepa vārdus Joriki, — visas šīs runas par zemūdens vulkāniem es uzlūkoju par mazāk nozīmīgām.
— Kādēļ? — Tomojasu bija neapmierināts. — Tagadne nav tikai ledus laikmets, tā ir ceturtā ledus laikmeta beigas. Iespējams, ka pavisam jauna ģeoloģiska laikmeta sākums . . .
— Tā tas ir. Bet zemūdens kolonijām ir ļoti liela patstāvīga nozīme, neatkarīgi no ģeoloģiskām katastrofām. Tās ir brīnišķīgas pasaules, un nepavisam ne tādēļ, ka tās ir nepieciešamības radītas. Man, piemēram, Pasaules okeāna ūdens līmeņa celšanās ir tikai labs arguments, lai sakustinātu mantīgās šķiras.
— Nepareizs uzskats, Joriki-san, nepareizs uzskats . . .
— Lai būtu nepareizs. Mums abiem, To- mojasu-san, ir dažādi uzskati… Jā, sensei, mēs darām vienu darbu, bet raugāmies uz to katrs citādāk. Šī finansistu banda ir ieplānojusi ar mūsu uzņēmumu labi nopelnīt, vai nav tiesa, Tomojasu-san? Varbūt jūs domājat, ka viņi upurē savus gaistošos kapitālus nākotnes labā?
— Jūs pārspīlējat, — sašutis sacīja Tomojasu. — Vienalga, vai tas būtu otršķirīgs vai pat trešās šķiras jautājums, skaidrs ir viens: visas pilsētas un ciemi aizies dibenā. Par to nav šaubu, sakiet, ko gribat.
Zemudens cilvēku paraugskola
Komentē Jamamoto kungs (Okeāna dzelme … Tulpes ziedam līdzīgs veidojums ar tievu kātiņu izceļas uz zemūdens debess melnā fona.)
— Tā ir paraugskolas ēka. Interesanta arhitektūra, vai ne? … Ēka celta no plastikāta, sienas dobumainas, pildītas ar gāzi. Celtne ir vieglāka par ūdeni. Gluži pretēji virszemes principam, kur viss balstās uz gravitācijas spēku. Šīs ēkas iedzīvotājiem nav jārēķinās ar ēkas augšstāviem un apakšstāviem, jo viņi brīvi pārvietojas telpā. Horizontālās plāksnes nevienu neaiztur, tādēļ ieejas un izejas ierīkotas no augšas. Konstrukcija gaužām vienkārša. Vispatīkamākais ir tas, ka nav jādomā ne par ūdens spiedienu, ne par caurlaidību.
(Objektīvs tuvojas celtnei.)
— Cik tā milzīga …
— Pašreiz tajā atrodas divsimt četrdesmit bērnu, bet tā paredzēta tūkstoš bērniem. Tajā ir gan skola, gan internāts … Izdevīga mājiņa, vai nav tiesa? … Tuvākajā nākotnē » das te uzcels pavisam divdesmit vienu. Div desmit vienam tūkstotim bērnu no sešiem līdz desmit gadiem. Nē, uzcelt nav grūti. Drīz sāksim celt masveidā. Gatavās sekcijas nogādā uz vietas, samontē, piepūš ar gāzi, un ēka gatava. Nedaudz vairāk laika droši vien prasīs pamatu nostiprināšana.
(Objektīvs virzās visgarām ēkai. Pāri ekrānam mirguļo jāņtārpiņiem līdzīgu uguntiņu joslas. Acīmredzot spīd pašas sienas. Pāri redzes laukam aizšaujas sīku zivtiņu bars.)
— Ieskatieties uzmanīgi! Šīs uguns svītras acij gandrīz nemanāmi pastāvīgi maina spilgtumu. Spilgtākas un mazāk spilgtas gaismas viļņi ritmiski veļas no augšas uz leju … tie ir savdabīgi zivju pievilinātāji. Katrai zivju sugai ir savs iecienīts spilgtums; šīs gaismas viļņu kustības savaldzinātas, zivis peld uz leju, kur tās sagaida lamatu atplestā mute. Domāju, ka nākotnē plaši lietos tādu zvejas paņēmienu. Lomi ir ļoti bagāti. Tādēļ zvejnieki, kas zvejo šajā rajonā …
— Kur tas ir?
— Apmēram vidū uz taisnes, kas savieno Urajasu un Kisaradzu.
— Un neviens līdz šim nav jūs uzgājis?
— Tas ir piecdesmit sešdesmit metru dziļumā. Bez tam tur aizvākta prom dūņu kārta … divdesmit pieci metri, tieši ēkas augstumā … Tādā dziļumā bez ūdenslīdēja tērpa nevar doties. Iznirt virs ūdens audzēkņiem stingri jo stingri aizliegts .. .
— Bet audzinātāji?
— Kad ir nepieciešams, apaļstieni, kas satur celtni, izvelk. Tad attālums no virsmas līdz jumtam vairs ir tikai divdesmit metru.
(Objektīvs apstājas pie jumta. Tas ir kupols ar lielu, apaļu lūku centrā. Uz lūkas, balansēdams uz vienas kājas, stāv zēns. Viņam pie pleca piepeldējusi zivs plaukstas lielumā.)
— Izgājis sagaidīt… Tas ir pirmais un visvecākais no zemūdens cilvēkiem. Šogad viņš kļuva astoņus gadus vecs, bet, spriežot pēc izskata, var dot vismaz divpadsmit trīspadsmit gadu. Pat vēl vairāk. Tas izskaidrojams tādējādi, ka viņš aug bez vecākiem, taču tas nav galvenais. Zem ūdens viss dzīvais attīstās apbrīnojami ātri. Kādā PSRS Zinātņu akadēmijas izdotā grāmatā lasīju, ka pieci procenti augu bioloģiskā lietderības koeficienta uz sauszemes atbilst gandrīz simt procentiem okeānā. Ziloņa dzimumattīstībai nepieciešams četrdesmit gadu, bet milzu valzivs jau otrajā trešajā gadā pēc piedzimšanas spēj radīt pēcnācējus.
(Zēns izdveš tikko dzirdamu skaņu un paklanās. Zivs mēģina ar purniņu iespraukties viņam mutē, bet viņš to saudzīgi atvaira. Vienu mirkli liekas, ka viņš smaida, taču tas laikam nav smaids. Viņš ir ieģērbts svīterī un garās triko biksēs, kājās pleznas. Virs gal
vas, gluži kā dūmi, plīvo plāni mati, acis ieplestas neparasti plati. Kustības ir graciozas un vieglas kā meitenei. Tikai žaunas un šaurās krūtis rada nepatīkamu iespaidu.)
— Kā viņš pieradināja zivi? Šim puišelim patīk dzīvnieki. Fonētiski atveidojot viņa vārdu, tas skan Iriri… kaut jāpiebilst, ka tas ir tikai Morzes ābeces šifrs. Bet tagad palūkojieties uz jumta virsu.
(Skats uz jumtu no augšas. Cauri caurspīdīgai riastmasai var vērot melnganu biezokni, kas atgādina tumšas putas.)
— Tas ir saldūdens hlorellas paveids, bet mēs to esam pieradinājuši pie jūras ūdeņa. Šim augam ir ideāla barības vērtība, tas satur vairāk par duci dažādu aminoskābju. No tā pagatavotie cepumi ir bērnu iecienīts gardums.
(Zēns, palikdams agrākajā stāvoklī, tikai mazliet saliecis kājas, lēnām laižas iekšā pa lūku. Zobus čirkstinādams, viņš sauc līdzi zivi. Objektīvs viņiem seko. Zēns apgriežas ar galvu uz leju un sāk peldēt ātrāk. Kājas ar pleznām strādā veikli. Akas pašā dziļumā milzums bērnu. Viņi turas pie sienas margām un gaida. Nepārtraukts troksnis, it kā čirkstinātu cikādes…)
— Zivi gan viņš ir pamatīgi pieradinājis. Tā viņi zivis pakāpeniski pieradina un pārvērš par mājdzīvniekiem … (Mikrofonā.) Uz mirkli apstājieties!
(No skaļruņa atskan dobja balss.)
— Apskatīsiet darbnīcas?
— Jā, mēs ātri.
(Objektīvs apstājas. Sienās ir ovālu durvju vienādas rindas. Zēns kopā ar zivi, kas iepinusies viņam matos, paslīd uz priekšu.)
— Šeit veiks visu praktiskajā darbā nepieciešamo, sākot ar fizikas un ķīmijas eksperimentiem un mašīnu vadīšanu un beidzot ar pārtikas produktu apstrādes tehniku. Tiklīdz viss būs galīgi iekārtots, te vairāk izskatīsies nevis pēc klasēm, bet drīzāk pēc nelieliem cehiem. Pēc pieciem gadiem, kad vecākās klases būs pilnīgi nokomplektētas, skola varēs pāriet uz pašapkalpošanos.
— Bet pēc skolas beigšanas?
— Pašreiz būvē zemūdens rūpnīcas. Daudzi droši vien aizies strādāt uz zemūdens raktuvēm un naftas atradnēm. Visu laiku trūkst darbaroku zemūdens ganībās. Visspējīgākos audzēkņus pārcels uz speciālām skolām, kur viņi kļūs par ārstiem, inženieriem un tehniķiem. Domājams, ka sākumā viņi palīdzēs cilvēkiem, bet vēlāk pavisam aizstās cilvēkus.
(Tomojasu steidzīgi.)
— Ir būtiski iebildumi sakarā ar šīm speciālajām skolām…
— Tā nav nekāda problēma. Pirmkārt, zemūdens cilvēku iespējas ir ierobežotas, bez tam pārāk niecīgs ir viņu absolūtais skaits.
(Uz ekrāna parādās darbnīca. Darbgaldus tajā neredz, bet grīdas, griestus un sienas
klāj visdažādākie plauktiņi, izciļņi un āķi, bet pie plastmasas bumbām piekārti instrumenti peld telpas vidū. Zēns lepni raugās te uz objektīvu, te uz instrumentiem.)
— Skatieties, tas ir Iriri izgudrojums. (MikrofonāJ Palūdziet viņu, lai parāda.
(Dzirdama čirkstoņa… Zēns pamāj, satver kādu instrumentu kopā ar bumbu un pievieno pie caurules pretējā sienā.)
— No turienes pievada saspiestu gaisu. Zem ūdens tas ir galvenais enerģijas avots. Bez tam vēl ir gāzveida degviela, sašķidrinātas gāzes …
(Zēns pagriež krānu. Instruments sāk vibrēt, izgrūzdams gaisa pūslīšu strūklas. Pie griestiem no pūslīšiem izveidojas liels pūslis, kas lēnām izspraucas cauri ventilācijas atverei. Zivis dzenas pakaļ šiem pūšļiem. Zēns nolaiž instrumenta vibrējošo uzgali uz vinila dēļa un vienā mirklī pārgriež to uz pusēm.)
— Automātiskais zāģis … Pamatīgs, vai ne? Katru detaļu viņš pats izdomāja… un, protams, pats ar savām rokām izgatavoja. Šī ir plastmasu apstrādāšanas darbnīca, te sakomplektēti visi nepieciešamie rīki. Zem ūdens plastmasai ir gluži tāda pati loma kā dzelzij uz sauszemes, un tās apguve ir visu dzīves procesu pamats … Un tomēr negribas ticēt. Zēnam taču ir tikai astoņi gadi. Acīmredzot zem ūdens ātrāk norisinās ne tikai fiziskā attīstība.
— No kurienes ņem enerģiju? Plastmasu apstrādei nepieciešama augsta temperatūra, tāpat apgaismojums …
— Protams, izmanto elektroenerģiju … Tā ir visgrūtākā problēma zem ūdens, kaut gan sakarā ar izolācijas materiālu ražošanu šis jautājums vairs nav tik sarežģīts. Iztikt bez elektroenerģijas nav iespējams.
— Nav iespējams?
— Nekādā ziņā. Siltuma un mehānisko enerģiju vēl var iegūt ar citiem paņēmieniem. Bet, piemēram, radiosakarus … Ūdenī radioviļņi neizplatās, jāizmanto ultraskaņa, bet ultraskaņas ģeneratoriem nepieciešama elektroenerģija. Labi būtu, ja varētu pāriet arī uz saspiestā gaisa pašapgādi. Pašreiz elektroenerģiju pievada pa kabeļiem no sauszemes, bet nākotnē nepieciešami no sauszemes neatkarīgi līdzekļi… kaut kas līdzīgs mazgabarīta atomelektrostacijām, naftas siltumcentrālēm vai ģeneratoriem, kas izmanto gāzes cēlējspēku zem ūdens. Tad zinātniskās pētniecības institūtus varēs būvēt, cik tālu no krasta vien tīk, un milzīgās zemūdens pilsētas nebūs vairs sapnis vien. O, vēl viens izgudrojums?
(Zēnam rokās gara, taisna kārts, zem kuras piestiprināti pedāļi. Zēns uzsēžas uz kārts jāteniski, sāk mīt pedāļus, un kārts galā sāk griezties lāpstiņas. Kārts vertikāli ceļas augšā. Zēns noliecas uz sāniem, un kārts virzās horizontāli.)
— Zemūdens velosipēds. Zēns ir ļoti apmierināts, ka viņa noraugās cilvēki.. .
— Es vēroju, ka viņš tomēr ir pieķēries cilvēkiem.
— Jā … Iriri ir ļoti pieķēries … Šis zēns ir mūsu pirmais eksperiments, un audzēšanas procesā mēs laikam esam pieļāvuši kaut kādas kļūdas. Viņam nav pilnīgi atmiruši iekšējās sekrēcijas dziedzeri. Vai jūs ievērojāt, kādas viņam acis? Tas tādēļ, ka kreisās acs asaru dziedzeris viņam ir daļēji saglabājies. Iespējams, ka tādēļ zēns nav pilnīgi pārvērties.
— Nav pilnīgi pārvērties?
— Jūs saprotat, ka cilvēka emocijas zināmā mērā ir atkarīgas no gļotādas un ādas taustes spējām. Ņemsim, piemēram, izteicienus «šermuļi skrien pa kauliem», «tirpas skrien pār muguru», «rīkle izkaltusi», «viņš tai līp klāt kā dadzis». Pat no šiem vārdu savienojumiem var redzēt, kāda loma ir taustei mūsu noskaņu un pārdzīvojumu apzīmēšanā, īsi sakot, taustes spēja ir instinktīva cenšanās pasargāt jūru no gaisa. Es redzu, jums liekas, ka es gvelžu niekus, tomēr, lūdzu, uzklausiet, jo tas ir ļoti svarīgi… Kā jūs zināt, pat cilvēkam, vispilnīgākajam sauszemes dzīvnieku pasaules pārstāvim, viss — asinis, kauli, protoplazma — veidots no elementiem, kādi raksturīgi jūrai. Dzīvība ir izkristalizējusies jūrā, pat vēl vairāk — tā visu laiku bijusi atkarīga no jūras. Pat tad, kad tā atstāja jūras stihiju, tā paņēma līdzi uz sauszemes jūru, ietinusi to savā ādā. Slimniekiem dažkārt iešļircina vārāmās sāls šķīdumu. Bet arī āda nav nekas cits kā jūras metamorfoza. Un kaut gan ādai pretošanās spēja ir lielāka nekā citiem orgāniem, arī tā reizēm nevar iztikt bez jūras. Un ārējās sekrēcijas dziedzeri — vai tā nav jūras palīdzība nespēcīgajai ādai? Asaras ir acu jūra… Visas mūsu emocijas ir ārējās sekrēcijas dziedzeru noteikts stāvoklis … jeb stadijas jūras aizsardzības karā pret sauszemi.
— Un ja šā kara nav, tad nav ari emociju?
— Es nesaku, ka nav. Taču tas laikam jums ir kaut kas neizprotams. Tur, jūrā, tiem nav jācīnās ar atmosfēru. Tāpat kā, piemēram, zivis nebaidās no uguns.
(Zēns uz velosipēda sāk spēlēt sunīšus ar savu zivi.)
— Dažreiz, noskatoties uz citiem bērniem, ne uz Iriri, rodas jautājums: vai viņiem ir dvēsele? Protams, ir, bet pavisam citāda.
— Tātad tas ir vienīgais bērns, kas līdzīgs cilvēkam?
— Jā … Mēs saprotam, kāpēc viņš tā izturas. (Kļūst sentimentāls.) Ar sauszemes būtnes dvēseli jūras dzelmē. Nepilnīga pārvēršanās, citādi to nevar nosaukt…
(Dzīdamies pakaļ zivij, zēns paslīd garām objektīvam un telpā vairs nav redzams.)
— Vai tādēļ viņš ir tik gudrs un attīstīts?
— Nē, citiem bērniem intelektuālās spējas nav zemākas. Kāds trīs mēnešus par viņu jaunāks zēns konstruēja pulksteni, ko darbina saspiests gaiss. Rādītājs gan pavirzās uz priekšu tikai reizi piecpadsmit minūtēs, tomēr …
(Objektīvs, sekodams zēnam, lēnām tuvojas citiem bērniem …)
Jamamoto kungs atkal sāk runāt lietišķā tonī:
— Šeit, ēkas vidusdaļā, ir dzīvojamās telpas, bet apakšējos stāvos iekārtotas parastās klases. Mācību process, tāpat kā pie mums, sākas ar lasīšanu, rakstīšanu un rēķināšanu, bet kā viņus mācīt tālāk… Pastāv uzskats, ka vislielākā nozīme viņu dzīvē būs tādām zinātnēm kā fizikālā un organiskā ķīmija. Galu galā ne jau mums jānodarbojas ar minējumiem … Tas noskaidrosies, kad viņiem būs skolotāji no pašu vidus. Pārāk dažādi ir sajūtu izraisītāji gaisā un zem ūdens …
(Redzams vairākstāvu balkons … Bērni rotaļājas … Daži raugās uz objektīvu ar neslēptu ziņkāri, citi turpretim ir pavisam vienaldzīgi.)
— Protams, viņiem nemāca ne vēsturi, ne ģeogrāfiju, ne socioloģiju. Mēs nevaram vienoties, kā lai tiem izskaidro attiecības starp viņiem un cilvēku sabiedrību.
Tomojasu paberzē degunu.
— Gluži dabiski. Viņi mūs ienīstu, un tas būtu viss . . .
— Nu nē . .. (Noraidoši purina galvu.) To jūs sakāt tādēļ, ka pārvērtējat sauszemes cilvēku.
(Zemūdens bērnu ziņkārībā un vienaldzībā ir kopīga iezīme. Tas ir dīvains saltums. Cilvēkam, kuru viņi uzlūko ar tādu skatienu, sāk likties, ka viņš pats ir «priekšmets». Nevaru nepievienoties Jamamoto kungam, kad viņš sev jautā: vai viņiem ir dvēsele?
… Draiskulis piepeld pie objektīva un cenšas to aizklāt ar plaukstām. Meitenīte sasprindzināti vēro molusku, kas lien pa sienu. Zēni ielenkuši Iriri un viņa velosipēdu. Maza meitenīte noķer nomaldījušos zivteli un bāž mutē, bet kāds lielāks zēns liek viņai to izspļaut .. . Bērnu bariņš — var būt, ka tie ir dežuranti — ar saspiestu gaisu mazgā sienas … Mazāks zēns pieglaužas ar vaigu zemūdens sunim …)
— Ar to mūsu nelielā apskate ir beigusies … Soba-kun, lūdzu, izslēdziet…
(Kāds smagi nopūšas… Uz ekrāna, sarūk- dams arvien mazāks, trīsuļo gaišs plankums …)
Gaišais plankums uz ekrāna saruka arvien vairāk, līdz beidzot izzuda pavisam. Neviens nekustējās. Gaismas nebija, un neviens to arī nelūdza ieslēgt. Varbūt vēl kaut kas būs? … Sirds dziļumos cerēju, ka būs turpinājums. Tad vēl kādu brīdi varēšu dzīvot…
Bet klusēšana ieilga, un mani pārņēma šausmas. Savādi, redzētais mani nomāca, mana būtība protestēja, bet bija interesanti visu to skatīt. Pats sev nemanot sāku skaitīt, cik zēnu un meiteņu bija zemūdens ēkā, — liekas, viņu skaits bija vienāds, — un zīlēju, cik laulību nākotnē varēs sagaidīt. Jutos kā eksperimentētājs laboratorijā. Bet ekrāns apdzisa, es atkal atrados tumsā un kļuvu tas, kas biju agrāk. No eksperimentētāja atkal esmu pārvērties par izmēģinājumu trusīti. Es gaidu nāvi… Uz nāvi notiesātajam aiz žēlastības iedeva krūzīti tējas. Bet nāve paliek nāve …
Nagi iecērtas plaukstā. Sēžu kā piekalts un tveru mirkļus. Vai patiešām esmu noticējis savam otrajam «es» un pieprasu pats sev nāvi? Šaubīties par pareģošanas mašīnu nozīmētu piekrist tās spriedumam. Atzīt, ka tai ir taisnība, arī nozīmētu piekrist… Tas būtu tikpat kā mest naudas gabalu, kam abas puses vienādas. Tātad burvju loks? Tas ir absurds. Lai izbēgtu no nāves, nav vajadzīgs nekas cits kā tikai nevēlēšanās mirt. «Tas vairs nav izturams,» nodomāju. Bet tikai domāju. Neko nedaru. Ne tādēļ, ka neapzinātos savu stāvokli. Tā ir pasivitāte, no kuras var atbrīvoties, nevis ļaujot vaļu emocijām, bet, tieši otrādi, ar gausumu un atslābumu. Bet muskuļi man ir saspringti kā uzvilktas stīgas un sasīkstējuši kā veca āda. Liekas, tiklīdz pagriezīšu galvu, varēs dzirdēt, ka iečirkstas kakls.
Soba sakustējās, it kā grasītos kaut ko jautāt. Centos to izmantot, lai atraisītos no sasodītā sastinguma. Sāku runāt. Mana balss skanēja nožēlojami, it kā uz balss saitēm būtu uzlipināts parafīna papīrs. Beidzot zaudēju jebkuru pašcieņu.
— Iespējams, ka sauszeme salīdzinājumā ar jūru patiešām ir mazāk izdevīga dzīvei … — es šļupstu. — Taču šīs neērtības dēļ dzīvnieks ir evolucionējis par cilvēku. Te es nevaru piekrist…
— Jā, patiešām… — čukst Vada.
— Aizspriedumi! — moži iesaucās Jamamoto kungs. — Jā, dzīvās būtnes attīstījušās cīņā ar dabu. Jā, četri ledus laikmeti pārvērtuši australopiteku par mūsdienu cilvēku. Kāds ir zīmīgi teicis, ka cilvēks nometis burvju lakatu, ko sauc par šļūdoni. Tā tas ir… Bet cilvēce galu galā taču pakļāvusi dabu. Cilvēce ir mākslīgi pārveidojusi un uzlabojusi gandrīz visu, kas sastopams dabā. Citiem vārdiem sakot, viņa ir iemantojusi spēku pārvērst evolūciju no nejaušību procesa par apzinātu procesu. Un vai nav pieļaujams, ka tā misija, kas jāveic visam dzīvajam un kuras dēļ tas izlīdis uz sauszemes, jau beigusies? Senatnē lēcas vajadzēja slīpēt, bet tagadējās plastiskās lēcas jau ražo gatavas. Laikmets, kad «mokās un ciešanās dzima pērles», ir pagājis … Vai nav pienācis laiks arī pašam cilvēkam atbrīvoties no mežonīguma, sākt racionālu sevis pārveidošanu un ar to noslēgt cīņas un evolūcijas loku? Ir pienācis laiks atgriezties vecajā dzimtenē — jūrā, taču ne vairs kā vergiem, bet gan kā saimniekiem.
Viņš nez kādēļ nopūtās, un es saņēmies iebildu:
— Bet viņi tieši ir vergi. Dzīvo kolonijās, tiem nav ne savas valdības, ne politikas.
— Tā tas ir pašreiz… — Joriki bija saniknots. — Visos laikmetos visu jauno radījuši vergi.
— Tāds uzskats par zemūdens cilvēkiem nozīmē pašnoliegšanu. Sauszemes cilvēki, vēl dzīvi būdami, kļūst par pagātnes lieciniekiem.
— Vajadzēs izturēt. Izturēt šo lēcienu un ieņemt nākotnes pozīcijas.
— Ja es nododu zemūdens cilvēkus, tad jūs nododat sauszemes cilvēci!
— Labāk, sensei, padomājiet par ko citu, — Tomojasu teica, šūpodams galvu, it kā gribētu parādīt, ka lai nu kas, bet viņš visu saprot. — Pilsētās mudž no bezdarbniekiem, darbības aktivitāte nepārtraukti samazinās …
— Tas viss ir taisnība, par to neviens nestrīdas … Bet jums tik un tā nav tiesību turēt slepenībā šo baismīgo plānu.
— Ir tiesības. Tās mums devusi zemūdens cilvēce ar pareģošanas mašīnas starpniecību. Bez tam kādreiz tas viss tiks publicēts.
— Kad?… ,
— Kad lielākai daļai māšu būs kaut vai pa vienam zemūdens bērnam. Kad aizspriedumi pret zemūdens cilvēkiem vairs neapdraudēs mūsu pasākumu. Pa to laiku plūdu briesmas būs pienākušas pavisam tuvu, un cilvēcei vajadzēs izšķirties: vai nu sākt cīņu par sauszemi, vai arī pakļauties zemūdens cilvēku aizbildnībai… Saprotams, tauta, — nočīkstinājis krēslu, Joriki piecēlās, — izvēlēsies zemūdens cilvēkus.
Viņš pagriezās un deva zīmi Sobam. Šis žests, man šķita, pauda tik bargu noteiktību, ka es sarāvos, it kā tumsā negaidīti būtu uzskrējis virsū kādam neredzamam šķērslim. Soba tūlīt piecēlās un ielika mašīnā programmas karti. Tad, skatīdamies novērošanas ierīcē, sāka regulēt.
Pēkšņi sajutu kreisajā plecā skaudras sāpes, it kā kāds būtu iedūris ar šļirces adatu. Taču tā nebija adata. Tā bija Joriki roka. Viņš bija nedzirdami pienācis no mugurpuses un uzlicis roku man uz pleca. Viņš noliecās un klusu teica:
— Tā ir nākotnes aina, sensei… īsta nākotne … Jūs tik ļoti gribējāt to redzēt…