Cik ilgs laiks ir pagājis? Nezinu. Aiz loga sabiezējusi krēsla. Neviens nav pakustējies. Arī es sēžu kā snaudā, krampjaini ieķēries savā laikā. Man liekas, ja šis klusums turpināsies bezgalīgi, nekad nebūs arī nākamā mirkļa.
Vai es par kaut ko domāju? Laikam gan, bet tie bija tikai sīkumi. Kas izgludināja Joriki bikses — viņa saimniece vai Vada? … Kur esmu iebāzis rēķinu par televizoru? … Biju iestidzis šajās juceklīgajās domās un nevarēju pakustēties. Acīmredzot mūsu emocijas iedarbojas uz nervu sistēmu daudz stiprāk par domām. Gaidīju brīdi, lai bēgtu. Muskuļi man bija sasprindzināti kā kaķim, kas gatavs lēcienam. Nē, salīdzinājums ar kaķi nav vārdi vien. Manā iztēlē, it kā apliecinot ikdienas nemitīgo ritumu un protestējot pret šā plūduma bezjēdzīgo apraušanos, parādījās saules pielijuši, ziedos slīkstoša veranda. Kamēr pastāvēs šī veranda, es nemiršu, neparko nemiršu.
Pēkšņi, nočīkstinājis krēslu, piecēlās Soba.
— Vai nav jau laiks? …
— Nogalināt? — Apgāzdams krēslu, arī es pielēcu kājās.
— Nē jau nē … — nobijies izdvesa Joriki.
— Mūsu rīcībā vēl ir divas stundas, — ātri ierunājās Vada. — Mums jāparāda jums pa televizoru zemūdens cilvēku audzētava, bet pēc tam, ja vēlēsieties, jums parādīs jūras dzīļu koloniju nākotni.. .
— Viņš katrā ziņā gribēs to redzēt, — sauca balss no mašīnas. — Tāda ir programma, ne velti nāve atlikta uz pulksten deviņiem. Loģika nav viņu pārliecinājusi, viņš joprojām nesaprot. Vēl viņš domā pretoties …
— Tātad var sākt? — jautāja Soba un Tomojasu aiz muguras pastiepa roku uz pults pusi.
Tomojasu pavirzījās nost.
— Ja jūs atļautu, vispirms gribētu glāzi ūdens … — viņš palūdza, kautrīgi paskatīdamies uz Vadu.
— Varbūt augļu sulu?
— Jā, lūdzu. Rīkle pavisam izkaltusi… Piedodiet, ka jūs apgrūtinu …
— Nekas, lūdzu. Man tik un tā jānoiet lejā pie Kimuras un jāsaka, lai viņi dodas prom un negaida mūs …
Augstu pacēlusi galvu, viņa līganā gaitā devās uz durvīm. Es viņu apturēju.
— Tātad Kimura un viņa līdzstrādnieki arī ir saistīti ar šo organizāciju?
— Nē, viņi neko nezina … —• viņas vietā atbildēja Joriki.
Tajā pašā mirklī, ar visu spēku atspēries pret grīdu, metos uz durvīm. Jāizstāsta viss Kimuram un jālūdz palīdzība, citas izejas nav. Visa šī banda ir prātā jukusi… Taču nebiju paguvis pieskarties durvju rokturim, kad tās atsprāga vaļā un uz sliekšņa parādījās tas pats jaunais cilvēks, slepkavību speciālists, ar atplestām rokām, it kā lai mani satvertu, ja man paslīdētu kāja un es kristu. Viņš stāvēja, mulsi smaidīdams, pacēlis savas garās rokas, nezinādams, ko ar tām iesākt.
— Jūs tomēr gribat… Kādēļ tas vajadzīgs, sensei? …
Metos viņam virsū, ar kreiso plecu tēmēdams viņam krūtīs, lai nogāztu viņu no kājām un pats pa labo pusi aizslīdētu garām. Taču biju nošāvis buku. Sajutu spēcīgu grūdienu vēdera kreisajā pusē, apmetu kūleni, bet nākamajā mirklī mani jau svieda pret pretējo sienu. Nokritu un paliku guļam jocīgā, nedabiskā pozā. Ķermeņa apakšdaļa it kā bija atdalījusies un nez kur pazudusi. Pēc tam es atguvu normālu telpiskuma sajūtu un jutu sirds apkaimē skaudras sāpes.
Joriki ar Tomojasu piecēla mani kājās un, no abām pusēm balstīdami, nogādāja vecajā vietā. — Sviedri… — klusu teica Vada, uzlikdama man uz delnas salocītu kabatlakatu. Jamamoto kungs šūpoja galvu un smagi pūta. Atskatījos uz slepkavību speciālistu. Viņš stāvēja turpat, kur pirmīt, tai pašā pozā, mute viņam bija pavērta.
— Jūs pats to gribējāt, sensei… Mēs jau brīdinājām: sak, nesamulsti, ja es tā darīšu … Toreiz nodomāju, ka tas ir tikai joks, bet es taču nevarēju …
— Labi. Ej un gaidi, — pavēlēja mašīna.
Viņš laikam neatšķīra mašīnas balsi no manas balss. Nejuzdamies pārsteigts, viņš pamāja ar galvu un izgāja ārā, brezenta kurpju pazoles šļūkādams.
— Sāciet bez manis, — teica Vada un arī izgāja.
— Tu runa un rīkojies tieši tā, kā pareģots, — pārmeta mašīna, skaidri izrunādama katru vārdu.
Joriki nodzēsa gaismu, un Soba ieslēdza televizoru.
Piepeši, it kā tumsa būtu mani atbrīvojusi, es iekliedzos. Rīkle man bija izkaltusi, balss skanēja svešādi.
— Kādēļ… Kam tas viss vajadzīgs? Kāpēc jūs nenogalināt, ja esat nodomājusi to darīt?
Joriki pagriezās, no televizora ekrāna krītošās violetās gaismas apspīdēts.
— Mums taču ir vienalga, sensei… — viņš nedroši teica. — Ja jūs atsakāties skatīties …
Es klusēju … locīdamies aiz sāpēm vēderā.