. . . Un tādēļ mani nogalinās? Kāda nejēdzība! Vēl būtu saprotams, ka nonāvē, lai nepiepildītos pareģojums. Bet nonāvēt tieši tādēļ, lai piepildītos pareģojums par nonāvēšanu? Protams, tas ir vienīgi iegansts, lai izrēķinātos ar mani.
— Aplam, — skaļrunī atskanēja mana otrā pareģojuma balss, un pēkšņi es jutos tā, it kā manām drēbēm varētu redzēt cauri.
— Kas ir aplam?
— Tas, ko tu pašreiz domā.
Visu skatieni pievērsās man. Balss mašīnā turpināja:
— Tu maldies. Ar šo pareģojumu nebija apmierināts Joriki-kuns un viņa biedri. Viņi lauzīja galvas, domādami, kā tevi glābt. Un viņi lūdza man padomu.
— Jūsu nākotnes otrais pareģojums, — ar skubu paskaidroja Joriki. — Neviens tā nerūpējas par cilvēka likteni kā viņš pats. Bez tam jūsu otrais pareģojums pazīst jūs labāk, nekā jūs sevi…
— Pilnīgi pareizi… Viss, kas bija pēc tam, notika pēc mana plāna. Es esmu tava saprāta un neapzinātās gribas atspulgs.
— Arī šīs slepkavības … un lamatas …
— Jā. Par tām neviens nav atbildīgs. To visu tu darīji sevis dēļ.
— Neticu. — Nez kādēļ paskatījos uz Joriki.
Joriki nolaida acis un pielika pirkstus pie deniņiem.
— Kādēļ ne? Plāns bija pavisam loģisks, — mierīgi iebilda balss. Sajūta bija tāda, it kā mani no iekšpuses iztaustītu kāda roka. — Padomā pats. Visam vajadzēja virzīties uz vienu mērķi: kādi pasākumi jāveic, lai tu,
uzzinājis nākotni, neizpaustu organizācijas noslēpumu. Pirmajai slepkavībai neapšaubāmi bija divi mērķi. Pirmkārt, tevi pašu sāka turēt aizdomās un tu vairs nevarēji meklēt atbalstu sabiedrībā. Otrkārt, tev izstāstīja, ka pastāv tirdzniecība ar embrijiem, un tādējādi sagatavoja turpmākajiem notikumiem …
— Vai nav savādi, ka tieši tajā dienā es pirmoreiz sāku domāt par indivīda nākotnes pareģošanu? Un finansu nodaļas vadītāju mēs satikām gluži nejauši.
— Tu maldies. Mājienu par šo ideju tev deva mašīna. Pati ideja bija sagatavota jau agrāk. Ja tu pats to nebūtu ievērojis, Joriki- kuns tev dotu mājienu. Un finansu nodaļas vadītāju tev arī palīdzēja izvēlēties Joriki- kuns. Greizsirdis bija novedis nelaimīgo sievieti tiktāl, ka viņa izpļāpājās. Viņa bija izstāstījusi, bet vadītājs to uzzinājis. Kā paredzēts organizācijas noteikumos, abiem vajadzēja aizbāzt mutes. Apsolījis paskaidrot kaut ko par slimnīcu, Joriki-kuns aizvilināja vīrieti uz norunāto vietu, kurp aizveda arī tevi. Pārējo tu jau zini. Joriki-kuns viņu nonāvēja, bet es piedraudēju tev pa telefonu. Sieviete, iedzērusi indi, ko viņai iedeva Soba- kuns, paklausīgi izdarīja pašnāvību.
— Cik nežēlīgi!
— Tā nu ir …
— Lai cik cēlu mērķu vārdā tiktu izdarīta slepkavība, tā vienmēr būs nejēdzīga …
— Ar tamlīdzīgiem banāliem spriedumiem jautājumu par slepkavību atrisināt nevar. Slepkavība ir ļaunums ne tādēļ, ka atņem cilvēkam viņa nīcīgās miesas, bet gan tādēļ, ka laupa viņam nākotni. Mēs bieži sakām: dzīve nav neko vērta. Īstenībā ar dzīvi mēs saprotam nākotni. Piemēram, tu. Tu taču biji nodomājis iznīcināt savu bērnu? '
— Tas ir pavisam kas cits …
— Kādēļ cits? Tev derdzās bērna nākotne, un pret viņa dzīvību tu izturējies pavisam vienaldzīgi. Laikmeta pagrieziena punktos, kad nākotne vēl nav zināma… kad vienas nākotnes glābšanai ir jāziedo cita nākotne … upuri ir neizbēgami. Vai tā nav? Ko tu iesāktu, ja tā sieviete nebūtu nomirusi? Tu būtu viņu pārbaudījis ar pareģošanas mašīnu un, uzzinājis par zemūdens cilvēkiem, sacēlis brēku pa visu pasauli.
— Protams.
— Tu esi atklāts. Jā, tieši tā tu būtu rīkojies. Pateicoties tev, sabiedrība būtu sašutusi, satracinātais pūlis gāztos virsū zemūdens cilvēku audzētavai, un nākotne tiktu sabradāta …
— Kā tu to zini?
— To pastāstīja mašīna, ko tu pats radīji.
— Kaut vai tā. Bet nākotnei, kura pat vēl nav sākusies, nav tiesības sodīt tagadni.
— Nav tiesības, bet ir atļauts.
— Vēl mazāk tai ir atļauts.
— Un to saki tu? Vai tu pats nepamodināji snaudošo nākotni? Var redzēt, ka tu pats neaptver, ko esi paveicis. Kad suns kož saimniekam, vainīgs ir pats saimnieks. Taisnību sakot, tu nevarētu iebilst, ja būtu izrēķinājušies nevis ar sievieti, bet ar tevi…
— Jā, bija arī tāds priekšlikums, — teica Joriki.
— Bet mēs līdz pēdējam brīdim nezaudējām cerības. Nolēmām darīt visu nepieciešamo. Tas bija iespējams tādēļ, ka Joriki-kuns pats uzņēmās bīstamo slepkavas lomu.
— Es tikai… — nomurmināja Joriki.
— Jā, saki paldies Joriki… Saki viņam paldies, ka tevi nenosita… un tagad tev ir iespēja, kaut uz laiku, ielūkoties nākotnē … Un, starp citu, mūsu dēls … Jā, tu vēl nezini, mums ir dēls. Tā nav mana ideja, tas ienāca prātā Vada-kunai…
Palūkojos uz Vadu, bet viņa nenovērsās. Viņa izskatījās ļoti bāla, it kā būtu zaudējusi daudz asiņu, bet skatiens viņai bija vērīgs, gluži kā putnam. Pēkšņi man ienāca prātā mūsu vakardienas saruna, kad viņa teica, ka mani tiesās. Nē, viņa nejutās vainīga. Gluži otrādi, viņa apsūdzēja mani. Kāda jēga biedēt vilkaci ar bargiem skatieniem? Manas dusmas pamazām kliedēja apmulsums.
— Tas ir viņas nopelns, ka tagad tu esi saistīts ar nākotni… Tā ir mūsu kopīga dāvana tev, pareģošanas mašīnas radītajam.
Tu saproti? Tādēļ, ka tu esi tīrs nākotnes priekšā. Tas ir ļoti svarīgi… Jo noziegumam pret nākotni atšķirībā no nozieguma pret tagadni ir būtiska un izšķiroša nozīme.
— Tu domā, ka man vajadzētu pateikties par to, ka mans dēls pārvērsts par kropli un vergu? Man trūkst vārdu …
— Pagaidi. Tu atkal neko neesi sapratis. Vēlāk tev paskaidrošu . .. Pēc tam kad tu biji salīdzis ar Joriki, tev beidzot parādīja Jamamoto kunga laboratoriju. Tu droši vien uzskatīji, ka visi notikumi nav cits ar citu saistīti, ka tie ir nejauši, bet īstenībā tos saistīja viens pavediens. Viss bija jau iepriekš izdomāts. Un mērķis bija sasniegts. Tev ļāva ielūkoties nākotnē, bet uzlika par pienākumu neko neizpaust. Pārējais bija atkarīgs no tevis paša. Acis no tevis nenovērsuši, mēs gaidījām. Vai tu dosies pretī nākotnei, vai atkāpsies? …
— Un kas notika?
— Kāpēc tu jautā? Mēs taču runājam par tevi… Lai kā pūlējāmies, tu tomēr nemainījies. Visā šajā lietā tu iejauci vēl sievu un nonāci tiktāl, ka vajadzēja viņai visu atklāt. Vārdu sakot, rezultāts bija tāds pats, kā izdarot pirmo pareģojumu. Tiesa, pie šā rezultāta tu nonāci pa apkārtceļu. Ja es nebūtu tevi apturējis, tu noteikti būtu izpaudis noslēpumu, vai ne? … Tādēļ jau tevi ataicināja šurp, lai dotu pēdējo iespēju.
— Jamamoto kungs vakar teica, ka nf vienmēr vajagot nonāvēt. Esot arī citi paņēmieni.
— Jā, ir. Parasti lieto mazāk manāmus līdzekļus. Sabiedrība taču ik dienas saņem astoņus simtus embriju. Neskaitot ārstus un vidutājus, par embriju uzpirkšanu katru dienu uzzina astoņi simti māšu. Tas ir, gadā divi simti deviņdesmit tūkstošu cilvēku. Tu laikam domā: tad nu gan ir noslēpums! Zīmīgi, ka tas tomēr paliek noslēpums. Lai apslāpētu tukšo ziņkārību, mātēm iestāsta, ka embrijus pērk noziedzīgiem nolūkiem un līdz ar to viņas, mātes, kļūst par nozieguma līdzdalībniecēm. Bailes, par ko sievietei samaksā septiņus tūkstošus jēnu, spiež viņu pievaldīt mēli. Ja nemaksātu neko, tad, protams, būtu daudz sarežģītāk… Tu domā tā: kādēļ jāmaksā par embriju septiņus tūkstošus, ja viņus tikpat iemet kanalizācijā. Bet zemūdens kolonijām šie trīs miljardi gadā ir piliens jūrā. Septiņi tūkstoši jēnu par veselu cilvēka dzīvi, tas taču ir tik lēti. Starp citu, psihologi, ņemot vērā pašreizējās pārtikas produktu un plaša patēriņa priekšmetu cenas, ir aprēķinājuši, ka cilvēks izmaksā tieši septiņus tūkstošus jēnu. Interesanti, vai ne? Protams, tiem septiņiem tūkstošiem jēnu, kurus saņēma tava sieva, ir pavisam cita jēga … Tas bija vienkārši žests. Cilvēka vērtība arī nav vienmēr vienāda. Kad iznāk saskarties ar daudziem cilvēkiem, izņēmumi vienmēr ir nepieciešami. Kamēr tas skar tos, kas jūtas kā nozieguma līdzdalībnieki, vēl nav bīstami. Tad tā ir individuāla saslimšana, kaut kas līdzīgs kuņģa slimībai. Zināmā mērā sabiedrībai tas ir pat izdevīgi, jo embriju skaits arvien pieaug. Pavisam citādi ir, kad noslēpums izkļūst ārpusē. Baumas pārvēršas par neindividuali- zētu sabiedrības uzskatu, kas plosās kā gripas epidēmija. Protams, tad attiecīgi jārīkojas… Dažkārt jāsoda ļoti bargi, piemēram, kad iekrīt vidutājs, kā bija ar to sievieti. Ar visiem tā nedrīkst, tas sagādā pārāk lielas nepatikšanas. Nogalināt nav grūti, bet ir liela noņemšanās ar līķi. Parasti izvēlas tādus paņēmienus, kas neatstāj pēdas. Piemēram, pastiprina baiļu sajūtu, bet, ja tas nelīdz, mākslīgi rada psihisku traumu … Bet negribētos ticēt, ka tu labprāt beigtu dzīvi ārprātā.
— Par sevi tu tik viegli nespriestu …
— Nerunā muļķības… Tava nāve ir arī mana nāve. Bet nebūsim sentimentāli. Ja vien tu spētu spriest aukstasinīgi, tu pats būtu izdarījis šādu secinājumu… Tas ir daudz labāk, nekā samierināties un eksistēt kā cilvēka vrakam. Bez tam sabiedrība laipni piekritusi izmaksāt tavai ģimenei apdrošināšanas prēmiju…
— Apdrošināšanas prēmiju? Kāda labsirdība! … Bet, ja tava griba ir arī mana griba, tad mana nāve savā ziņā būtu pašnāvība. Vai pašnāvniekiem pienākas apdrošināšanas prēmijas?
— Par to neraizējies. Tava nāve izskatīsies pēc nelaimes gadījuma. Tu mirsi, pieskāries augstsprieguma vadiem . ..