Loģika nevar nonāvēt cilvēku … Vismaz nevar pastāvēt tāda loģika, kas pavēlētu man nomirt. Šie cilvēki smagi kļūdās. Paliku sēžam zāles vidū, bet ne tādēļ, ka būtu noticējis viņu vārdiem vai arī lai cīnītos ar šo loģiku. Divi cilvēki jau aukstasinīgi nonāvēti, no mātes miesām ar varu izrauts bērns, kaut kur tuvumā klejo virtuozais slepkava. Lai kāda būtu šī loģika, mani nonāvēt viņiem acīmredzot ir tīrais nieks. Taisnību sakot, pat klausīties viņos bija pazemojoši. Bet nez kādēļ nevarēju pakustēties ne no vietas. Man šķita, ka tad, ja sēdēšu pavisam nekustīgi, apstāsies arī laika gaita.
— Paskaidrošu visu pēc kārtas… — steidzīgi sāka skaidrot Joriki. — Par šīs organizācijas pastāvēšanu uzzināju apmēram pagājušā gada septembrī… tieši tad, kad mašīna bija pabeigta un sāka rādīt uz ekrāniem, kā plīst glāzes … Tajā laikā, atcerieties,' ar Jamamoto kunga ieteikumu no Centrālās apdrošināšanas sabiedrības slimnīcas pie mums ieradās Vada-kuna. īsi sakot, viņa man pastāstīja par to pirmā …
Pētījoši paskatījusies man acīs, Vada teica:
— Bet. visu es neizstāstīju. Vispirms viņu stingri pārbaudīju.
— Un kā vēl! — Joriki pašķielēja uz viņas pusi. — Pārbaude bija stingra. Man pat likās, ka mani grib ievilkt mīlas tīklos. Viņa nepārtraukti stāstīja man dažnedažādus romantiskus un fantastiskus stāstus par nākotni, kuru it kā parādīšot mašīna. Biju pat pārliecināts, ka viņa ir dzejniece. Pret visu izturējos diezgan miermīlīgi, un pēkšņi atklājās, ka tā bijusi briesmīga pārbaude.
— Es pārbaudīju, kā viņš reaģē uz priekšstatu par nākotni… par nākotni, kas atrauta no tagadnes. Pareizāk sakot, pārbaudīju, kas viņu interesē vairāk — paši pareģojumi vai pareģošanas mašīna. Arī jūs, sensei, es pārbaudīju, vai atceraties? …
Jā, kaut kas tāds bija. Neko konkrētu nevarēju atcerēties, tikai nāca prātā, ka viņa stāstīja kādus jocīgus niekus un man gribējās smieties. Gribēju kaut ko atbildēt, bet mēle bija kā sasieta un pār lūpām nenāca ne vārds.
— Ar jums, sensei, stāvoklis bija bezcerīgs. Jūs negribējāt pat dzirdēt par tādu varbūtību, ka nākotne varētu nodot tagadni. Tātad … Kā lai pasaka … Pareģošanas mašīna, piemēram, nevar atbildēt, ja nav saņēmusi jautājumu. Jautāt pati sev tā nevar. Tādēļ, strādājot ar pareģošanas mašīnu, ir svarīgi, kas jautā. Šajā ziņā, sensei, man šķiet, jūs absolūti neesat spējīgs strādāt ar mašīnu.
— Nav taisnība! Vissvarīgākie ir fakti! — Mana balss bija sausa un aizsmakusi. — Pareģojums nav pasaka! Tas … tas ir loģisks secinājums, kas balstīts tikai uz faktiem! Bet tu te pļāpā visādus … Eh, ko tur runāt! …
— Jūs esat pārliecināts? Vai tad mašīna spēj strādāt ar pašiem faktiem? Bet ja nu galvenais ir tas, kā faktus pārvērš jautājumos?
— Diezgan. Tā jau ir filozofija… Tu taču zini, ka esmu vienkāršs tehniķis.
— Pareizi. Te, sensei, arī atklājas jūsu metodes ierobežotība, izvēloties tēmu.
— Kas jūs tādi esat, ka gribat mani mācīt? — Atmetu roku aiz krēsla atzveltnes un noliecos uz priekšu. Mēģināju kliegt, taču man aizrāvās elpa un katrs vārds iestrēga kaklā. — Joriki-kun, saki, ko gribi, tu tomēr esi un paliec slepkava! Bet tu, Vada-kuna? Tu nozagi manu bērnu! Jūs visi šeit esat prātā jukuši! Un jūs, Tomojasu-san? Jūs esat nepārspējams liekulis, nekas vairāk! Jūs melojat ik uz soļa, un es pat nezini, kā lai jūs tagad nosaucu …
— Bet es taču… — it kā meklēdams palīdzību, Tomojasu skatiens slīdēja pāri grīdai. — Es tikai centos glābt stāvokli. Darīju visu, kas bija manos spēkos …
—■ Tā ir, — teica Jamamoto kungs un pastiepa uz manu pusi izplestu plaukstu. — Arī
Tomojasu-sanam nebija viegli. Viņa stāvoklis bija ļoti nedrošs, jo viņam vajadzēja slēpt no svešām acīm mūsu divkāršo organizāciju . ..
— Divkāršo organizāciju?
— Pagaidiet, atgriezīsimies pie mūsu temata, — teica Joriki. Viņš pagāja man garām, pie durvīm pagriezās un ar pirkstiem atbalstījās pret darbgaldu. — Kopš neilga laika pareģošanas mašīnu esam sākuši lietot jūras dzīļu izmantošanas sabiedrības vajadzībām. To darījām jums, sensei, nezinot, taču jūs laikam nojautāt. Nē, šis skaitītājs nerāda precīzi. Tam pierīkota ierīce, un tādēļ to var pagriezt atpakaļ.
— Kas jums atļāva tik patvaļīgi rīkoties?
— Redzat, pa organizācijas līniju mani iecēla par mašīnu zāles vadītāju. Protams, sākumā es atteicos. Kaut arī jūras dzīļu izmantošanas sabiedrībai ir dotas lielākas pilnvaras nekā valdībai, man bija ārkārtīgi nepatīkami uzņemties tādu atbildību bez jūsu ziņas. Tomēr sabiedrības vadība man neļāva ilgi domāt. Tā steidzās. Tā gan saprata, ka jūras dzīļu apguve jau rit pilnā sparā un atkāpties ir par vēlu, taču vajadzēja noskaidrot, uz ko var cerēt nākotnē. Saklausījusi par pareģošanas mašīnu, sabiedrība tūlīt steidza to likt lietā. Pieprasīt pareģojumu oficiāli nevarēja … organizācija taču ir pilnīgi slepena … Tad pie mums atsūtīja Vada-kunu, noskaidroja, pārbaudīja un atzina, ka esmu pilnīgi piemērots. Vēl ilgi pretojos šai iecelšanai. Ar visiem spēkiem centos pārliecināt un pierunāt, lai no mūsu slepenās organizācijas par atbildīgo personu kļūtu jūs. Netikās strādāt slepus no jums. Turklāt bija jābaidās, ka jebkuru brīdi jūs varētu atklāt mašīnas jaunās zināšanas, kādas tā noteikti iegūtu šajā darbā. Šai ziņā gan jūs bijāt ļoti lojāls un nekad neiedarbinājāt mašīnu bez komisijas atļaujas.
— Tas liecina, — aizkaitināta teica Vada,
— ka sensei interesēja nevis nākotne, bet pati mašīna.
— Vai nevarētu palūgt mazliet maigākā tonī? … — skarbi teica Joriki un turpināja.
— īsi sakot, paredzēdama tādas grūtības, sabiedrības vadība uzdeva Tomojasu-sanam, cik vien iespējams, bremzēt programmēšanas komisijas darbu … Tomēr mūžīgi tāds nedabisks stāvoklis turpināties nevarēja. Vajadzēja atrast izeju …
— Un jūs nolēmāt mani nogalināt?
— Nē, ne toreiz. To, ka citas izejas nav, sapratām tikai vēlāk. Nebrīnieties, sensei, ka Vada-kuna šeit runā tādā tonī. Cenzdamās jūs glābt, viņa ir pavisam nomocījusies. Sabiedrība iesniedza vairākus priekšlikumus, lai panāktu jūsu legālu atlaišanu, bet mēs ne- piekritām. Mēs nevarējām apieties ar jums cietsirdīgi. Ļoti labi sapratām, ko jums nozīmē paša radītā mašīna. Vada-kuna toreiz ierosināja, lai mašīna jūs analizē un pareģo jūsu nākotni. Izmēģinājuma pārbaude nekādu labvēlīgo rezultātu nedeva, bet mēs nolēmām, ka galīgajam secinājumam ar to nepietiek. Gribējām precizēt… Uzdevām mašīnai pareģot jūsu rīcību tad, kad konkrēti zināsiet par darbu jūras dzelmē.
— Un kas iznāca?
— E-e… — Joriki apklusa un, sakniebis lūpas, sāka zīmēt uz galda stūra mazus kvadrātiņus.
— Zemestrīce! — skatīdamies uz griestiem, pēkšņi iesaucās Soba.
Patiešām, pa kājām uz ceļgaliem virzījās nelieli, viļņveidīgi grūdieni. Tas ilga tikai dažas sekundes.
— Nu un? — es jautāju.
Joriki izklaidīgi pamāja.
— Jā. E-e… Vārdu sakot, mēs sapratām, ka tas ir veltīgi.
— Kas ir veltīgi?
— Ka jums, sensei, šī nākotne ir nepanesama. Jūs nespējāt iedomāties nākotni citādu, tikai kā ikdienas turpinājumu. Šai ziņā jūs lielas cerības likāt uz mašīnu, bet nespējāt traukties pretī nākotnei, kas ir atrauta no tagadnes … kas noliedz un grauj šo tagadni. Iespējams, ka jūs esat labākais programmēšanas speciālists, bet programmēšana ir kvalitatīvas realitātes pārvēršana kvantitatīvā realitātē. Taču bez šīs kvantitatīvās realitātes atgriezeniskas sintēzes kvalitatīvā realitātē nākotne nav domājama. Tas ir vienkārši un
saprotami, bet jūs, sensei, šai ziņā bijāt nelabojams optimists. Jums vienmēr šķita, ka nākotne ir tikai kvantitatīvās realitātes mehānisks turpinājums. Tieši tādēļ reālā nākotne jums likās nepanesama, kaut gan tās pareģošana jūs vienmēr ļoti interesēja.
— Nesaprotu. Tas viss ir muļķības. Par ko tu runā?
— Pagaidiet, centīšos paskaidrot. Pēc tam jūs šo nākotni skatīsiet pats ar savām acīm uz televizora ekrāna. Jūs ne vien atklāti uzstājāties pret nākotni, bet sākāt šaubīties pat par mašīnas spējām.
— Neko nesaprotu. Kādēļ visu laiku runājat it kā par pagātni?
— Tādēļ, ka to visu pareģoja mašīna. Un, lai novērstu šo nākotni, jūs lauzīsiet doto vārdu, kā mēģinājāt darīt pirms dažām stundām, un izpaudīsiet organizācijas noslēpumu.
— Un kas par to? Vai tas ir kas slikts, ja esmu pret šīm zemūdens kolonijām un zemūdens cilvēkiem? Varam iegūt otrā pareģo-
' juma nākotni, kas izrietētu no jaunajiem nosacījumiem, un tā būtu lieliska. Pēc manām domām, tieši tā ir pareģošanas mašīnas vērtība, ka iespējams jau laikus izslēgt tādus idiotiskus nākotnes variantus.
— Tātad, jūsuprāt, pareģošanas mašīna vajadzīga nevis nākotnes veidošanai, bet gan tagadnes iekonservēšanai?
— Tur jau ir tas suns aprakts … — stei
dzīgi partrauca Vada. — Te nu ir viņš — Ka- cumi-sensei. Liekas, vairs nav ko piebilst…
— Nedrīkst taču spriest tik aprobežoti, — es teicu, valdīdams augošās dusmas. — Vai tiešām jūs domājat, ka nākotne ar zemūdens kolonijām ir vienīgā iespējamā? Nekas nav tik bīstami, kā padarīt pareģojumu par absolūtu, to es jums mūždien esmu teicis ar putām uz lūpām. Tas taču ir fašisms. Tas ir tas pats, kas nodot garīgo varu politikāņu rokās. Kādēļ nemēģinājāt pareģot nākotni, pieņemot, ka noslēpumu atklāj?
— Protams, ka mēģinājām … — rāmi teica Joriki. — Gala iznākums bija tāds, ka jūs, sensei, nogalinās.
— Kurš?
— Algotais slepkava, kas gaida ārā.