Viņa pētījoši paskatījās manī, bet neko nejautāja. Varbūt tādēļ, ka es neko prātīgu arī nepaskaidroju, bet laikam mans tonis bija tāds, ka viņa neuzdrošinājās izjautāt. Reizēm gadās, ka jāsaprot bez paskaidrojumiem.
Noskatījos, kā sieva ar stingu seju kāpj lejā uz pirmo stāvu, lai pārģērbtos. Jāatzīst, ka, lai attaisnotu pats sevi, esmu lietojis pašanalīzi. Kādēļ to darīju? Vai tādēļ, lai tiešām aizstāvētu sievu? Varbūt tādēļ, lai izmantotu viņu kā paklausīgu instrumentu? Es pratināju pats sevi. Man bija kauns, un es noliecu galvu. Par ko man ir kauns? Kur slēpjas mana vaina? To izskaidrot es nevaru. Varbūt kaut kur pašos dvēseles dziļumos jau paredzēju, ka mūs sagaida tik briesmīgs iznākums?
Viens ir skaidrs: esmu zaudējis paļāvību pats sev. Man vairs nav pašam savu domu. Pāri palicis vairs tikai ārkārtīgs satraukums. Ļoti gribas bēgt prom .. . Būtu arī brīnums, ja es nesajustu nemieru. Nezinu, vai man ir dēls vai meita, tas nav svarīgi. Manam bērnam būs žaunas, viņš dzīvos ūdenī. Ko viņš domās par mums, saviem vecākiem, kad būs izaudzis liels? Jau šī doma vien liek nodrebēt. Tās ir vārdos neizsakāmas šausmas, un tām nav nekā kopīga ar vecāku atbildības izpratni. Bērna slepkavība uz šo šausmu fona izskatās it kā cēlākā, humānākā rīcība.
Pār manu seju tecēja sviedru lāses. Es atjēdzos. Biju nostāvējis kādas desmit minūtes un vēl neesmu nomazgājies. Steidzīgi kāpu lejā. Iebāzis mutē zobu suku, sajutu nelabumu, gluži kā paģirās.
Atskanēja telefona zvans. Pēkšņi man ienāca prātā šantāžists — tas pats riebīgais šantāžists, kam zināmas visas manas gaitas un plāni, — neizskalojis muti, pieskrēju pie telefona. Zvanīja Tomojasu no programmēšanas komisijas.
— E-e… Es, taisnību sakot, zvanu sakarā ar padomju priekšlikumu sadarboties.
•— Priekšlikumu noraida? — vienaldzīgi jautāju.
— Nē, nevar teikt, ka noraida… Mēs šeit nolēmām pagaidām nogaidīt un pavērot.
Viss pa vecam. Un laikraksti atkal klusēs. No gaidīšanas un vērošanas nekāda sensācija neiznāk. Interese par mašīnu beidzamajā laikā ir mazinājusies. Acīmredzot sākusi darboties propaganda, apgalvodama, ka pareģošanas mašīna nav savienojama ar liberālismu. Tagad tas mani vairs neaizskāra. Man gluži vienkārši nebija spēka pievērst tam uzmanību. Ja gļēvulis Tomojasu, kas iztēlojas, ka viņš tur aiz apkakles nākotni, būtu redzējis kaut simto daļu no tā, ko es skatīju pagājušajā naktī… Es neatbildēju, un Tomojasu turpināja:
— Jā, kā jums ar darbu? Komisijas sēde notiks parīt, un es jau iepriekš priecājos . ..
— Mēs gatavojam interesantu referātu. Starp citu, arī par personības raksturīgākajām pazīmēm.
— Bet kā ir ar slepkavu?
No lūpas uz rokas nokrita balts zobu pastas piliens.
— Šodien sastādu referāta plānu, Joriki jums to nodos, — steidzīgi pateicu un pakāru klausuli.
Tūlīt atkal atskanēja zvans. Šoreiz patiešām zvanītājs bija tas pats šantāžists ar manu balsi.
— Kacumi-sensei? Cik ātri jūs paņēmāt klausuli! Laikam gaidījāt, ka es zvanīšu …— viņš smiedamies teica un, negaidīdams atbildi, pārgāja uz nopietnu toni.
Viņa balss kļuva vēl līdzīgāka manai balsij.
— Jūs patiešām gaidījāt. Vai ne? … Jūs esat nodomājis darīt kaut ko tādu, no kā gribu jūs atturēt…
Jā, sirds dziļumos es tiešām biju gaidījis, ka šantāžists man piezvanīs. Jau kuro reizi viņš uzmācīgi iejaucas manos nodomos. Un tomēr biju apjucis. Ja manā mājā nav uzstādītas slepenas noklausīšanās ierīces, tad vienīgi Joriki varēja paredzēt, ka gatavojos pārbaudīt sievu ar pareģošanas mašīnu. Bet, no otras puses, Joriki ir pārāk veikls, lai tik muļķīgi atmaskotu sevi. Sajutu neredzamo okšķeri pavisam tuvu un nodrebēju.
— Kādēļ tu domā, ka es gaidīju? Tā ir nejaušība.
— Gluži pareizi. Iekāms es zvanīju, jūsu telefons taču bija aizņemts.
Es samulsu. Ja vēl pieļāvu varbūtību, ka kāds izmanto manu balsi, ko ierakstījusi magnetofona lentē pareģošanas mašīna, tad nekādi nevarēju saprast, kā šis ieraksts ikreiz precīzi atbilst notikumiem un pareizi reaģē uz maniem vārdiem.
— Jūs esat pārsteigts? — apvaicājās mans sarunu biedrs. Atskanēja smiekli: redzams, viņš noskārta, ka esmu apjucis. — Vai tagad jūs zināt, kas es esmu?
— Kas?
— Kā — «kas» … Vai patiešām jūs vēl neesat aptvēris? Tad došu jums rokās vēl vienu pavedienu. Pirms tam jums zvanīja Tomojasu-sans no programmēšanas komisijas.
— Tu, Joriki! … Nē, tu, protams, esi mašīna. Tu vienkārši esi balss. Bet tevi vada Joriki, par to nav šaubu. Viņš, jādomā, stāv tev blakus. Lai paņem klausuli, žigli!
— Nieki. Ja es runāju, tad pats arī klau
sos. Piezvanīju jums tāpēc, ka pats gribēju. Vai tiešām jūs domājat, ka mašīna spēj ātri un precīzi atbildēt, ja kāds to vada? Starp citu, sensei, jums mute pilna ar zobu pastu. Laikam nebijāt paspējis nomazgāties, kad jūs iztraucēja? Ja gribat, ejiet un izskalojiet muti, es pagaidīšu. Lūdzu piedodiet, bet es nejokoju. Gribu tikai pierādīt, ka runāju ar jums pēc paša vēlēšanās.
— Labāk skaidri un gaiši pasaki, kas tu tāds esi!
— Jā, laikam labāk pateikt… Bet vai tiešām jūs nevarat iedomāties? Kaut gan arī tas ir iespējams. Jūs, sensei, jau ievērojāt, ka mana balss ir tieši tāda kā jūsējā. Jūs tagad domājat: tā laikam ir nejauša sagadīšanās. Tā ir? Nu labi, labi, nestrīdēsimies. Tātad, sensei, jūs nevēlējāties mani pazīt. Tas, ka jūs negribat veltīt tam pūles, kā arī tas, ka esmu spiests runāt ar jums pa telefonu, ir vienas medaļas divas puses. Man jāpaskaidro jums kāds svarīgs apstāklis, tas ir…
— Kādēļ tu neienāc pie manis? … Izrunāties aci pret aci būtu vienkāršāk.
— Jūs tā domājat? Diemžēl tas nav iespējams. Bez tam mūsu saruna nav arī tik sarežģīta …
— Tad runā. Un labi īsi.
— Lieliski. Pacentīšos, — balss izteiksmīgi noteica un turpināja: — īsi sakot, jūs esat nolēmis izdarīt kaut ko nelabojamu.
Sapratu, ka jābūt uzmanīgam. Mans sarunu biedrs tikpat veikli lieto bramanīgās klaidoņa intonācijas kā sauso, ierēdniecisko toni. Tātad tas nav parasts cilvēks, kas runā to, ko domā. Kāds amats prasa noraut cilvēka esības ārējo čaulu, sabiedriskā stāvokļa un profesijas masku? Pirmām kārtām detektīva un šantāžista amats. Varbūt, tēlojot viszini, viņš grib izpētīt, kas man padomā.
— Nu, zināt… — uz manu klusēšanu balss atbildēja, klusu noklepodamās. — Kaut gan nav nekāds brīnums, ka jūs mani turat aizdomās. Es saprotu. Tātad jūs pašlaik gatavojaties iziet un gribat ņemt līdzi sievu? Tā ir? .. . Lūdzu, nedomājiet, ka es jūs vēroju binoklī no kādas tuvējās mājas. Starp citu, pašreiz pie jūsu mājas patiešām dežurē novērotājs. Labi veikli palūkojieties pa logu gaiteņa galā!
Es paklausīgi noliku klausuli un paskatījos pa logu. Tieši tajā brīdī gar vārtiem no kreisās puses uz labo ar garlaicības izteiksmi sejā aizgāja mans spiegs. Es atkāpos no loga, devos atpakaļ pie telefona un piesardzīgi, cik klusu vien varēju, paņēmu klausuli.
— Nu, kā ir? — tūlīt jautāja balss. Kā viņš zināja, ka esmu jau pie telefona? — Tas ir tas pats jaunais cilvēks, ar kuru jūs toreiz sakāvāties. Starp citu, spējīgs speciālists visāda veida slepkavībās.
— No kurienes tu zvani?
Pacietīgi panesdams trulās sāpes, kas no muguras pārgāja uz galvu, pūlējos izdomāt, no kurienes, runājot pa telefonu, tajā pašā laikā iespējams novērot manu māju.
— Nē taču, es, liekas, jums jau teicu, ka zvanu no tālienes. Aha, ļoti jauki, man te garām brauc ugunsdzēsēju mašīnas. Man logs ir vaļā. Vai jūs dzirdat? Pie jums nekas nav dzirdams, vai ne?
— Katrs muļķis var izstrādāt tādu joku ar magnetofona palīdzību.
— Arī tas ir taisnība … Pierakstiet manu
telefona numuru. Ja zināsiet to, jūsu šaubas izgaisīs. Nolikšu klausuli, bet jūs man piezvaniet, vai esat ar mieru?
— Pietiek! Man ir vienalga.
— Nē, tā vis nav… — Pēkšņi balss kļuva pamācoša. — Tas ir ļoti svarīgi. Es visam redzu cauri.
— Un kas tad ir?
— Nabadziņš, tu tomēr neko neesi sapratis …
Šantāžists dziļi nopūtās. Viņa balsī ieskanējās tik patiesas skumjas, ka mani neaizskāra pat tas, ka viņš pārgāja uz familjāro «tu».
— Un tā tu vēl līdz šim brīdim neesi atskārtis, kas ar tevi runā? Tas esmu es. Tu pats … Es — tas esi tu!
Ilgu laiku stāvēju kā stabs. Ne vien viss ķermenis, bet arī dvēsele bija pamirusi, noslēgusies sevī. Tā nebija vienkārša baiļu sajūta. Tās bija neaprakstāmas izjūtas: te miers, te satraukums, it kā man pašā sākumā viss būtu izstāstīts un, kaut es sen visu zinātu, tomēr jebkurā brīdī varētu sajukt prātā. Šo mieru var salīdzināt ar muļķīgi līksmo sajūtu, kas pārņem, kā caur miglu redzot pazīstamu cilvēku un pēkšņi atklājot, ka tas ir tavs attēls spogulī. Bet satraukums ir kā neizsakāmi sāpīgas skumjas, kādas tevi pārņem sapnī, kad esi pārvērties par garu un, lidinoties pie griestiem, no augšas raugies pats uz savu līķi…
Ar pūlēm, meklēdams vārdus, izdabūju:
— Kā tad tā … Tātad tu — tas esmu es … mašīnas sintezēts, vai?
— Tas nav tik vienkārši. Tu taču zini, ka sintezēta personība nespēj tā sarunāties.
Neviļus pamāju ar galvu.
— Bet tev nevar būt apziņa.
— Ko vēl ne! … Man taču nav ķermeņa … Es esmu tikai ieraksts magnetofona lentē, kā tu pareizi spriedi. Gluži dabiski, ka es nevaru būt apveltīts ar tādu dārgumu kā apziņa. Toties es esmu labāk determinēts un iekārtots nekā apziņa. Man vissīkākajās detaļās jau iepriekš zināms tavs domu gājiens.
Lai ko tu darītu, lai kā rīkotos, tu vienmēr iekļausies manī paredzētās programmas robežās.
— Kas tev sastādīja šīs sarunas konspektu?
— Neviens. To noteici tu pats.
— Tātad? …
— Pareizi. Es — tas ir tavas nākotnes otrais pareģojums, kurā ņemta vērā pirmā pareģojuma pieredze. īsāk sakot, es esmu tu. Līdz galam izzinātais tu pats.
Pēkšņi jutos kā kāda tāla, niecīga daļiņa. Bet tajā vietā, kur es atrados, kā frizētavas izkārtne [4] smagi un lēni riņķoja stipras, nemitīgas sāpes.
— Kas tev lika zvanīt? Vai Joriki?
— Tu vēl arvien nesaproti. Nekādi nevari iejusties pareizajā situācijā. Mana griba — tā ir tava griba. Tu tikai neesi vēl to apzinājies, un cauri. Es rīkojos tā, kā rīkotos tu, zinādams savu nākotni.
— Kā tu tieci galā ar magnetofonu?
— Beidz vienreiz gvelzt niekus. Protams, ka man palīdz cilvēks. Tas ir Joriki-sans, tu uzminēji… Tikai, lūdzu, nedomā, ka tās ir viņa intrigas vai kaut kas tamlīdzīgs. Līdz šim viņš visu veicis, izpildot manu lūgumu. Ja tu gribi turēt aizdomās Joriki, tad labāk turi aizdomās pats sevi…
— Labi, lai tā būtu. Bet kādēļ tu izturējies kā šantāžists un biedēji mani ar savu zvanīšanu?
— Es nebiedēju. Es brīdināju.
— Vienalga, kādēļ bija vajadzīgs šis aplinku ceļš? Ja tu zini manu nākotni, tad droši vien arī manus ienaidniekus? Kādēļ nevarēja iet taisnāku ceļu?
— Ienaidnieki… Tu esi nelabojams. Patiesībā ienaidnieks slēpjas tevī pašā. Tavs domāšanas veids — tas ir mūsu īstais ienaidnieks. Es tikai gribēju glābt tevi 110 katastrofas … A, redz, cik labi, nāk Sadako. Kaut gan es esmu tu pats, protams, tev nepatīk, ka es viņu tā saucu. Labi, saukšu viņu par tavu sievu. Viņa ir pārģērbusies un aiz durvīm gaida tevi. Un laikam neizpratnē klausās mūsu sarunā. Pasauc viņu un iedod viņai klausuli, es gribu kaut ko pajautāt.
— Ne prātā nenāk!
— Pareizi, es zināju, ka tu tā atbildēsi. Lai pastāstītu viņai kaut nedaudz, vajadzētu izstāstīt visu. Un tam tev trūkst drosmes. Tu taču viņai nepateici, kur tu gatavojies viņu vest. Tagad vairs nav arī nozīmes.
— Kādēļ? Šo apvainojumu es tev nepiedošu …
— Labi, labi. Ja negribi pasaukt viņu pie telefona, pajautā pats. Pajautā viņai par fiktīvo medmāsu ar dzimumzīmīti… Liekas, tava sieva teica, ka dzimumzīmīte bijusi uz zoda… Vai viņa nav kļūdījusies? Varbūt bija nevis uz zoda, bet gan uz augšlūpas?
Man trūka gaisa. Biju pavisam aizmirsis, ka jāelpo. No tālienes izlauzās gaismas stariņš, un viss ap mani mainījās. Dzimumzīmīte nevis uz zoda, bet gan uz augšlūpas … Atmiņa pievīlusi, sieva ir aizmirsusi. Vai tad medmāsa būtu bijusi mana palīdze Kacuko Vada? Viņai dzimumzīmīte ir uz augšlūpas. Aiz kautrības viņa pieliec galvu, lai dzimumzīmīte nekristu acīs. Tad tā pavīd pašā apakšā uz zoda un aizmiglotā atmiņa pārnes to uz zoda.
— Sadako! — šausmās kliedzu, ka visa māja skan. — Medmāsas dzimumzīmīte!
Pavērtajās durvīs parādījās sievas izbiedētā seja.
— Kas tev notika? Tu mani tā pārbiedēji .,.
— Kur tā dzimumzīme bija? … Varbūt nebija uz zoda? Varbūt bija šeit?
— Laikam gan … Liekas, jā …
— Bet precīzi? Papūlies atcerēties!
— Ja es viņu ieraudzīšu, tad atcerēšos, bet.. . Droši vien, jā.
— Tieši uz lūpas … — teica balss klausule.
Steidzīgi māju ar roku, raidīdams sievu prom. Viņa negāja. Stāvēja, raudzīdamās man acīs ar saltu skatienu. Nesapratu, kādēļ viņai tāda seja. Piespiedu klausuli ciešāk pie auss un pagriezu muguru.
— Citiem vārdiem sakot… — turpināja mans otrais «es», — šī medmāsa, kā jau tu uzminēji, bija Kacuko Vada. Tava sieva viņu nepazīst, jo Vada toreiz bija saslimusi, kad pārējie darba biedri tevi apciemoja Jaunajā gadā. Tagad tu saproti, ka tavi priekšstati par draugiem un ienaidniekiem nekur neder?
— Ja jau tā, tad viss ir labi. Viņa taču darīja to manā uzdevumā, tas ir, izpildot tavu lūgumu.
— Ar ko tu esi neapmierināts?
Slepus palūkojos visapkārt. Sieva bija aizgājusi.
— Ar to, ka tagad man visi liekas ienaidnieki.
— Jā, droši vien … — viņš mierīgi un, kā man šķita, skumji noteica. — Ko tur var darīt, tu pats esi bijis sev vislielākais ienaidnieks. Lai kā mēs centāmies, nevarējām tev palīdzēt.
— Sapratu, diezgan! — Pēkšņi mani sagrāba dusmas. — Pietiek staigāt riņķī un apkārt! Kāds ir secinājums? Kas man, pēc tavām domām, jādara?
— Jocīgais … Domāju, ka tev secinājums jau gatavs. Vispirms, nav vairs ko celt troksni un vēl jo vairāk iejaukt šajā lietā sievu.
— Es netaisu nekādu troksni!
— Kā tad ne? Vai tu domā, ka sieva tik vienkārši, bez jebkādiem paskaidrojumiem, piekritīs pētījumiem ar mašīnu? Ja tu uz to ceri, tad esi gatavais muļķis. Ar lepnumu tu domā par sevi: esmu aukstasinīgs cilvēks, visu redzu un varu izlikties, ka neko neesmu manījis. Patiesībā tu esi garlaicīgs un konservatīvs cilvēks līdz matu galiņiem, un sieva tagad neparko neļaus tev ielūkoties savā dvēselē. Kādēļ? Tādēļ, ka viņas dvēsele glabā kaut ko tādu, kas nav domāts tavām acīm. Neuztraucies, tā nav ne greizsirdība, ne neuzticība. Tas ir kaut kas daudz ļaunāks. Tas ir nicinājums un bezcerība.
— Blēņas!
— Nē. Slēpņi var būt ierīkoti visnegaidītākajās vietās. Pēkšņi tu sastop šķērsli, par kuru tev nav ne jausmas, un notiek pagrieziens tavā liktenī. Lai panāktu, ka sieva piekrīt pētījumiem, tev būtu vajadzējis viņai vismaz kaut ko pastāstīt… Tā tu gribot negribot būtu atklājis Jamamoto laboratorijas noslēpumu.
— Tā ir vienīgi tava hipotēze.
— Tā nav hipotēze, tā ir predestinācija. Tik un tā tu būtu nonācis pie šāda secinājuma. Ja es nebūtu tev piezvanījis, tu rīkotos tieši tā. Bija arī cita iespēja, kā no tā izvairīties. Piemēram, tu varēji lūgt Jamamoto kungam, lai atļauj tavai sievai apskatīt laboratoriju. Kaut gan, liekas, tāda nodoma tev nebija. Tavas domas ir vērstas diametrāli pretējā virzienā. Tu apmeklēji laboratoriju, sāki saprast, ka viss apkārtējais ir tikai reālās īstenības ārējā čaula, un tomēr tu domā tikai par to, kā nogalināt savu bērnu un pārraut visas saites ar nākotni, lai uz visiem laikiem ieraktos šajā ikdienā. Vai tu atceries, vakar vakarā Vada-kuna tev teica, ka tiesa nāk. Jā, tā bija īsta tiesa. Tas, ko tagad saku, iespējams, ir tiesas spriedums. Negribas ticēt, ka tāds iesīkstējis, līdz matu galiem konservatīvs cilvēks kā tu spējis radīt pareģošanas mašīnu.
—- Vai tu piezvanīji tādēļ, lai lasītu man morāli?
— Tu izturies tā, it kā runa būtu par svešu cilvēku. Bet es taču esmu tu pats… Nu labi… Lai nu kā, bet upuru jābūt pēc iespējas mazāk. Tu jau zini, ka medmāsa bija Vada-kuna, un tagad nav nekādas vajadzības pārbaudīt sievu ar mašīnu. Ja vismaz to tu esi sapratis, tad par pārējo var neraizēties.
—- Tātad mans bērns piestiprināts pie mākslīgās placentas un izaugs par zemūdens cilvēku?
— Tieši tā.
— Kādēļ? Kam tas vajadzīgs?
— Saprotu. Tu gribi zināt iemeslu. Tas ir dabiski. Pirmīt Jamamoto kungs visu laiku gaidīja, ka tu jautāsi par cilvēku audzēšanu ārpus mātes organisma, bet tu esi, kā viņš izteicās, pārlieku kautrīgs cilvēks. Tādēļ izlūdzos atļauju, lai tu varētu apskatīt zemūdens cilvēku audzētavu. Šim nolūkam vajadzīga īpaša atļauja. Droši vien mans pieprasījums jau būs izskatīts, bet pēc atbildes tev vajadzēs pašam iet uz komisiju. Ap pieciem tev atnāks pakaļ.
— Ko tad vēl… Kas galu galā nonāvēja finansu nodaļas vadītāju?
— Protams, ka Joriki-kuns … Bet nesteidzies izdarīt secinājumu. Nonāvēt pavēlēju es, tas ir, tu.
— Negribu par to ne dzirdēt!
— Neklausies, ja negribi, tas neko negroza.
— Kas tur ieklepojās? Vai Joriki stāv tev blakus?
— Nē, tā ir Vada-kuna.
— Vienalga … Iedod viņai klausuli!
— Vai tu runāsi? — novērsies sāņus, viņš jautāja, un viņam atbildēja maigā, smejošā Vadas balss:
— Dodiet, sensei, gana esat pats ar sevi sarunājies.
Tieši tā, pats ar sevi. Taisni smieklīgi, viens «es» tur jau esmu, tā tik vēl trūka, lai ierastos otrs «es». Ir gan situācija! Pirksti man pēkšņi kļuva stīvi, un klausule tikko neizslī- dēja no sasvīdušās plaukstas. Cenzdamies to noturēt, es neveikli pagriezos un nospiedu aparāta kontaktdakšu. Uzgriezu numuru, bet atskanēja tikai dobjš signāls.
Laikam tā vajadzēja notikt. Ja viņš ir manas nākotnes otrais pareģojums un zina par mani visu līdz beidzamam sīkumam, tad viņš ir paredzējis arī manu kļūmi ar klausuli. Bet es vēl gribēju viņam ko jautāt. Ja viņš pavēlēja nonāvēt finansu nodaļas vadītāju, tad viņš ir bijis jau toreiz. Jau tad, kad es vēl nebiju aizdomājis līdz atsevišķu cilvēku nākotnes pareģošanai. Kad viņš nācis pasaulē? Kas viņu radījis?
Piezvanīju Joriki. Viņa nebija. Protams, arī Vadas nebija.
Aiz pievērtajām durvīm sieva teica:
— Esmu gatava.
— Viss. Vairs nevajag.
— Ko nevajag?
— Iet. Viss kļuva skaidrs.
— Ak tā … Tev bija tāda savāda telefona saruna.
Atrāvu vaļā durvis un paliku uz sliekšņa. Sieva, raudzīdamās sānis, noņēma brošu un nosvieda to uz galdiņa spoguļa priekšā.
— Gribu tev ko jautāt, — es teicu. — Vai tu mani nicini?
Sieva paskatījās uz mani izbrīnījusies un negribīgi iesmējās. Un smiedamās teica:
— Tev visa mute ar zobu pastu …
Gribēju gan, bet neko neatbildēju. Man
viss bija kļuvis pretīgs. Es nenojautu, ka mēs viens otru redzam beidzamo reizi, es -— viņas stingo smaidu, no kā man kļuva nelabi, viņa — manu muļķīgo, ar zobu pastu notraipīto seju. Aizvēris durvis, gāju atpakaļ pie izlietnes. Izskaloju muti un sāku skūties.
Ik pēc pusstundas zvanīju uz laboratoriju un jautāju pēc Joriki, bet starplaikā bez steigas pāršķirstīju laikrakstus. Kā vienmēr, starptautiskas vienošanās, jautājumi par teritoriālajiem ūdeņiem, ekonomiskā spiegošana … neparasti augsta atmosfēras temperatūra, ūdens līmeņa celšanās Pasaules okeānā, zemestrīces … apraksti par skaistulēm, slepkavībām un ugunsgrēkiem. Savādi, kādreiz šīs informācijas par nepatīkamajiem notikumiem viesa manī sentimentālu noskaņojumu. Es redzēju gabaliņu no nākotnes, un viss ikdienišķais, arī mana mūža četrdesmit seši gadi, tagad man šķita kā ļoti tāla pagātne. Jutos tā, it kā aiz noguruma būtu pakritis un palicis viens guļam uz ceļa.
Pašam nemanot, atkal iesnaudos. Avīzes lapa, uz kuras biju nogūlies, kļuvusi slapja no sviedriem. No skolas pārnāca Josio, nometa somu un tūlīt kaut kur aizskrēja. Sieva pikti nokliedza viņam pakaļ. Piecēlos. Gribēju pasaukt Josio un parunāties ar viņu. Bet nākamajā mirklī viņa vieglie soļi jau izgaisa kādā attālā ieliņā.
Nokāpu lejā. Sieva no virtuves sauca:
— Varbūt paēdīsi?
— Nē, vēlāk.
Apāvu getas [5] un gāju prom. Gribējās mazliet paklejot.
Tikko izgāju uz ielas, ieraudzīju savu spiegu. Vilkdams kājas un spārdīdams akmentiņus, viņš nāca uz manu pusi, un viņa sejas izteiksme bija tāda, it kā viņam viss būtu apnicis. Ieraudzījis mani, viņš palika stāvam kā pienaglots. Devos viņam tieši pretī, taču šoreiz viņš netaisījās bēgt, tikai apjucis smaidīja man.
— Ko tu šeit dari?
— Piedodiet…
Dziļāk ar viņu sarunās neielaidos un pagāju viņam garām. Bet viņš apgriezās uz papēžiem un nāca man līdzi. Vai tiešām viņš būtu tāds muļķis, ka mēģinātu man tagad uzbrukt? Visapkārt dzirdamas bērnu balsis, redzami gājēji. Gribēdams viņu aizskart, teicu, ka vakar vakarā viņš ir varen izcēlies, taču spiegs tikai atņirdza zobus naivā smaidā un nomurmināja:
— Nē jau, es darīju tikai tā, kā bija pavēlēts …
— Vai tas taisnība, ka tu esot liels slepkavību meistars?
— Kas nu par lielu. Tikai tā, izpildu pavēles…
— Un ko tev tagad pavēlēts darīt?
— Piedodiet, sensei… — Viņš nolaida acis, it kā justos neērti. — Pavēlēts pagaidām tikai sekot jums, neko citu …
— Kas pavēlēja?
— Jūs pats, sensei, kurš cits?
Redz, kā! Tātad mans otrais «es» nodarbojas ar neģēlīgu slepkavību pasūtījumiem. Nekad savā mūžā nebūtu varējis iedomāties, ka esmu spējīgs uz to. Ja nebūtu jau līdz nāvei iebiedēts, droši vien no izmisuma un šausmām mani sāktu drudzis kratīt.
— Tā… Un cik cilvēku tu jau esi nonāvējis?
— Vispār neko lielu … Kopš esmu pie jums, vēl neesmu nevienu nonāvējis…
Es atviegloti nopūtos.
— Bet pirms tam?
— Vienpadsmit. Kas ir mana stiprā puse? Es neatstāju nekādas pēdas. Vispirms apdullinu, pēc tam aizspiežu muti un degunu. Cilvēks nosmok. Noņemšanās liela, toties ne gailis pakaļ nenodzied. Bet, ja pavēl iztaisīt slīkoni, iebāžu degunā gumijas šļūteni un leju pa to iekšā ūdeni. Pie tam jāizdara mākslīgā elpināšana, tad plaušas pieplūst pilnas ar ūdeni. Ne ar ko neatšķiras no īsta slīkoņa. Nožņaugt arī var dažādi. Vajag aptvert šitā te kaklu un atplestām plaukstām ciešāk saspiest, un nekādas pēdas nepaliks. Jāatzīst gan, ka tas prasa daudz laika. Bez tam vēl viņš pretojas. Pirmām kārtām viņš jāsalauž garīgi. Jānodara nelieli, ne nāvīgi miesas bojājumi. Piemēram, jāsalauž pirksts vai jāizsit acs . .. Rīkus es nekad nelietoju. Tie vienmēr atstāj pēdas. Strādāju ar kailām rokām … Man ir tādas spējas: tikko ieraugu cilvēku, lai kas viņš būtu, tūlīt zinu, kā ar viņu apieties. Pietiek tikai uzmest acis. Tas ir kaut kas līdzīgs hipnozei… Jāatrod tikai vājā vieta, un gatavs ir, miris kas miris, dari ar viņu, ko gribi. Ja, piemēram, ņemtu jūs, sensei… Vispār to nedrīkst izpaust, ja cilvēks zina jau priekšlaikus, grūti tikt ar viņu galā. Jums, sensei, to var pateikt… Jums šī vieta ir seja vai vēderam sānos.
Kādam nolūkam mans otrais «es» ir salīdzis šo cilvēku? Varbūt apsargāšanai, bet nav izslēgts, ka tam dots viņa specialitātei atbilstošs uzdevums. Katrā ziņā tas ir ļoti savādi. Un man nav nekāda vajadzība pastaigāties ar tādu tipu.
— Tu vari iet mājās.
Viņš pavīpsnāja un iešķībi paskatījās manī.
— Uz tāda āķa jūs mani nepaķersiet, sensei. Pats taču teicāt: nekādā gadījumā neizpildīt pavēles, pat jūsējās, ja tās nav iesniegtas rakstiski. Nē, mani jūs ap stūri neapvedī- siet. Labāk aiziesim kaut kur un iekodīsim, ja jūs neesat aizņemts. No rīta aizmirsu paķert līdzi brokastis. Biju jau nolēmis paciesties un iztikt, bet, ja iesim abi, pavēli nebūšu pārkāpis. Lūdzu, sensei, esiet tik laipns … Tagad tīri labi derētu griķu putra …
Galu galā atteikties bija kūtrums, bez tam
varbūt varēja cerēt, ka izdosies kaut kā pieradināt šo paklīdeni, un es piekritu. Viņš ievilka mani tuvākajā traktierī. Arī es pats jau kopš rīta nebiju neko ēdis un, kaut gan apetītes nebija, pasūtīju sev putru groziņā. Bet mans nāvējošais draugs, par spīti lielajam karstumam, izvēlējās makaronu zupu un sabēra tajā milzum daudz sarkano piparu. Viņš ēda ārkārtīgi lēni, ar baudu notiesādams katru makarona skaidiņu, un bija tā aizrāvies, ka nemanīja pat mušas, kas rāpoja viņam pa seju. To skatīties bija vēl pretīgāk nekā klausīties viņa vaļsirdīgajā stāstījumā par slepkavošanas paņēmieniem.
Pa televīziju ziņoja, ka pulkstenis ir pieci. Spiegs kā dzelts pielēca kājās un, paskatījies visapkārt, teica: — Pulksten piecos man jāpiezvana un jāuzzina, kur jūs šodien vest…
Satraukts viņš drāzās uz stūri pie telefona un satvēra klausuli. Liekas, viņam tūlīt atbildēja. Viņš pateica pāris vārdu, pašūpoja galvu un, nokāris klausuli, nāca atpakaļ. Viņa sejā varēja lasīt atvieglojumu.
— Kungi jau sanākuši un lūdz nekavējoties ierasties, — viņš teica.
— Kur ierasties?
— Jūs nezināt? Mēs taču norunājām… ka pēc pieciem aiziešu jums pakaļ…
Tad redz ko mans otrais «es» sūta pēc manis! Šim tipam jāaizved mani uz bēdīgi slaveno zemūdens cilvēku audzētavas komisiju. Tātad arī viņš ir no turienes. Cik viss izrādās sarežģīts, bet tajā pašā laikā neparasti vienkāršs!
— Kam tu nupat zvanīji?
— Joriki kungam.
— Joriki! Kāpēc viņam? Kāds Joriki sakars ar komisiju?
— Nezinu …
— Vai tu zini, kurp jābrauc?
— Tieši tā.
Es pirmais izskrēju no traktiera un tūlīt noķēru taksi. Beidzot taču noslēgsies minējumu loks un es ieraudzīšu mednieku, kas izliek cilpas, tikšu klāt pie zaru aizsegtā stumbra. Nokārtošu savu parādu, bet jūs, kungi, atdosiet man to, kas man pienākas, pēc tam noslēgsim rēķinus un paskatīsimies. Nedomāju par to, ka mugurā man ir saņurcīts krekls, kājās getas un kabatā pāri palikušas vairs tikai trīsdesmit jēnas. Tur būs Joriki, par taksi lai samaksā viņš.
Mans pavadonis, kā jau slepkavību speciālistam pienākas, pilsētu pazīst labi. Viņš liek šoferim braukt te pa kreisi, te pa labi, it kā tīšām izvēlētos visklusākās un šaurākās ieliņas. Bet liekas, ka mēs nebraucam uz to pusi, kur vajadzēja, nevis uz apbūves rajonu, un pamazām manī aug nemiers. Drīz vien mēs izbraucam uz pazīstamas ielas. Lūk, tramvaja līnija, gar kuru eju rītos un vakaros. Mans pavadonis uzsita šoferim uz pleca: — Pie tabakas veikaliņa nogriezies un tad pa labi, pie baltās sētas …
— Kas tie par muļķīgiem jokiem? •— neizpratnē jautāju. — Tā taču ir mana laboratorija.
— Tieši tā, — atbildēja spiegs, pavirzīdamies nost, lai es varētu izkāpt. — Joriki-sans tā pavēlēja …
Kaut ko iebilst vai strīdēties nebija nozīmes. Izkāpu un pajautāju sargam. Gluži pareizi, atbildēja sargs, neesot nekāds pārpratums, visi jau sanākuši un gaidot sensei. Mans pavadonis apmierināts māja ar galvu un braucīja zodu.
— Kurā telpā?
— Otrajā stāvā, mašīnu zālē.
Otrā stāva logos atblāzmojās saulrieta mākoņi, rūtīs blāvi laistījās balta gaisma. Palūdzu sargu norēķināties ar šoferi un devos cauri sētai. Pusceļā atskatījos. Sargs izbijies raudzījās uz manām getām. Bet slepkavas kungs ar nolaistām rokām nekustīgi stāvēja viņam blakus un smaidīja.
Pie ieejas es uzāvu kājās dzori, apmeklētājiem paredzētos apavus.
Pirmajā stāvā ielūkojos materiālu apstrādes nodaļā. Nenogurdināmais Kimura ar saviem četriem jaunajiem palīgiem plānveidīgi un rūpīgi izšķiroja un kodēja veselus kalnus visdažādāko datu, kas kādreiz varētu noderēt. Šo nodaļu var nosaukt par pareģošanas mašīnas virtuvi. Darbs šeit ir vienmuļš, taču prasa lielu precizitāti, atzīst tikai faktus, un nevienu neuztrauc, vai šī barība mašīnai
nāk par labu vai par sliktu. «^Uklāti sakot, šāds darbs man patīk visvairāk. Informācijas nodaļā neviena nebija.
Otrā stāva gaitenī, kurā ir tikai viens logs, bija jau tumšs. Mēģināju ieklausīties, bet, izņemot apslāpētu ielas troksni, neko nesadzirdēju. Uzmanīgi pielavījos pie mašīnu zāles durvīm un paskatījos pa atslēgas caurumu, bet to bija aizsedzis kāds stāvs.
Satvēru durvju rokturi, klusībā atkārtodams to, ko gribēju teikt.
(«Kas jūs tādi esat?! Kas jums atļāva? Varbūt jūs esat kāda komisija, bet es nevaru atļaut zālē rīkoties kaut kādam baram, par kuru pirmo reizi dzirdu. Pirmkārt, pareģošanas mašīnu stingri jo stingri kontrolē valdība. Pat man jāziņo par savu darbu ar mašīnu. Tātad lūdzu man paskaidrot. Nevaru pieļaut patvaļu. Nezinu, kungi, kādas ir jūsu tiesības, bet šeit katrā ziņā par visu atbildu es…»)
Jau iepriekš priecādamies par to, kādu efektu izraisīs šī runa, atvēru durvis. Ledains vējš man iecirtās sejā, apsvilināja acis. Es sastingu un nespēju izrunāt ne vārda. Nekas nebija tā, kā biju iedomājies.
Tāds, kādu šeit bija cerējuši ieraudzīt mani, izskatījos es. Smaidīdami uz mani lūkojās četri vīrieši un viena sieviete. Es viņus visus pazinu, pārāk labi pazinu. Viņos nemanīja ne mazāko satraukumu.
Pa kreisi pie galda sēdēja Jamamoto kungs un Kacuko Vada … Iepretī, starp diviem mašīnas blokiem, stāvēja Joriki… Ja vēl varēja saprast to, ka turpat stūrī bija Soba, šī Joriki uzticīgā ēna… Bet pa labi no tele- ekrāna ieraudzīju vēl Tomojasu no programmēšanas komisijas! Tas mani galīgi satrieca. Es, stulbenis, biju uzskatījis Tomojasu par sarežģītā valsts mehānisma vienkāršu skrūvīti! . . .
Vēl būtu pieņemams, ka ļaundara stāvs iznirst tavā priekšā no neziņas tumsas. Daudz briesmīgāk ir apjēgt, ka, neko nenojauzdams, esi dzīvojis plecu pie pleca tam blakus. Biju apstulbis un nezināju, kā izturēties. Prātā pazibēja doma, ka visbriesmīgākais rēgs ir labi pazīstama cilvēka nedaudz pārvērsta seja …
— Mēs jūs gaidījām, — teica Joriki.
Viņš paspēra soli uz priekšu un ar žestu
aicināja mani ieņemt vietu tukšajā telpā zāles vidū. Pārējie vienkārši un atturīgi sasveicinājās ar mani. Man tūlīt kļuva vieglāk. Protams, biju gaidījis kaut ko pavisam neparastu, un tādēļ laikam visikdienišķākās parādības man likās neparastas. Patiesībā nekā neparasta nebija.
Nolēmu izturēties tā, it kā nekas nebūtu noticis. Apsēdies uz piedāvātā krēsla un pieklājīgi noliecis galvu uz Jamamoto kunga pusi, ar cieņu apjautājos:
— Par ko spriedīsim šīsdienas sanāksmē?
— Izskatīsim iesniegumu, kurā jūs lūdzat atļauju apskatīt zemūdens cilvēku audzētavu … — savā parastajā lietišķajā tonī ātri norunāja Vada.
— Izpildot jūsu vēlēšanos, sensei… — pamājis ar galvu, steidza piebilst Jamamoto kungs, un viņa platajā sejā atplauka labsirdīgs, mazliet mulss smaids.
Pēkšņi man atkal kļuva slikti. Nē, tas viss tomēr bija pārāk neaptverami. Nespēju izsekot savu sajūtu straujajai maiņai. Seja man bija sastingusi, bet dvēsele, sarāvusies čokurā, noslēpās manas būtnes visdziļākajā kaktiņā.
— Oficiāli šīsdienas sanāksmes nosaukums, — teica Joriki, — ir «Jūras dzīļu apgūšanas un ekspluatācijas sabiedrības administratīvā biroja CZPIST laboratorijas komisija». Bet tas ir pārāk gari, bez tam pietiekami dziļi neizsaka un neatspoguļo būtību. Tādēļ parasti mēs saucam vienkārši par «biroja komisiju».
— Kaut gan mēs esam komisija, nekas vairāk, ar mums ļoti rēķinās, — piezīmēja Soba.
— Pilnīgi pareizi, — šūpodamies krēslā, teica Jamamoto kungs. — Es bez tam vēl esmu valdes loceklis. Tādēļ, ka pareģošanas mašīnas komisijas darbam ir ļoti liela nozīme, mani atsūtīja šurp par novērotāju . . .
Nolaidis acis, vārgā balsī nomurmināju:
— Kas jums atļāva izmantot šo telpu?
— Es, — pēkšņi atskanēja mašīnas skaļrunī.
— Jūsu nākotnes otrais pareģojums, sen- sei, — kā taisnodamies apstiprināja Tomojasu un atskatījās uz skaļruni.
Iestājās neveikls klusums. «Viņi mani žēlo,» es nodomāju. Man nebija kauns par savu nožēlojamo izskatu.
Jamamoto kungs uzrāva sērkociņu.
— Sāksim? … — klusu jautāja Joriki.
Soba ieslēdza magnetofonu.
— Sāksim gan, — Joriki teica. Viņš laikam šeit bija priekšsēdētājs. — Bez jebkādām formalitātēm. Galvenais jautājums, kas mums šodien jāizskata, ir … hm … Kacumi-sensei lūgums piešķirt atļauju un mūsu lēmums šajā sakarā.
— Lēmumu nosaka secinājums, — mašīna teica manā balsī, — tātad šo jautājumu nav ko izskatīt.
— Pareizi, —• piekrita Vada, tīdama ap pirkstu matu šķipsnu. — Atliek tikai lēmumu realizēt dzīvē.
— Neiebilstu. Bet komisijai ir jāpaskaidro. Ja jums nepatīk frāze «jautājuma izskatīšana», varbūt var formulēt kā «atbildi uz lūgumu» .. . Tā, sensei, ņemdami vērā secinājumu, mēs diemžēl bijām spiesti noraidīt jūsu lūgumu. Atteikuma iemesls ir tas, ka jums, sensei, ir padomā slepkavība, jūs esat nolēmis izdarīt noziegumu, ko sauc par bērna slepkavību … Mēs noraidām jūsu lūgumu, lai šis noziegums netiktu pastrādāts .. .
Norijis siekalas, pacēlu acis. Taču nespēju izteikt vārdos to, ko domāju. Ka mani mierinādams, Joriki turpināja:
— Lai sensei būtu skaidrs priekšstats, esam nolēmuši uzaicināt jūs paskatīties uz televizora ekrāna zemūdens cilvēka nākotni, kādu pareģojusi mašīna. Tā izlēmusi vienīgi mūsu komisija, taču mums liekas, ka tas jums dos vairāk nekā apskate. Pēc tam pāriesim pie secinājuma, kuru te jau pieminēja. Protams, vispirms jums paskaidrosim, kā un kāpēc šis secinājums tika izdarīts. Vienlaikus jums radīsies patiess priekšstats par to, kas norisinājies šajās pēdējās dienās.
— Bet slepkava taču esi tu! — iekliedzos vecīgi spiedzošā balsī, no kuras pats sabijos.
— Jūs jau sen to zinājāt, sensei… Bet jāņem vērā, ka to nedrīkst atraut no visa pārējā … Jāizprot sakars ar veselo … citiem vārdiem sakot, kādu apsvērumu dēļ…
— Vai tādēļ, — aizkaitināta pārtrauca viņu Vada, — labāk neapskatīt jautājumus, kuri sensei šķiet visnozīmīgākie? Piemēram, kad un kādam nolūkam izdarīja viņa nākotnes otro pareģojumu …
Taisnība, to man gribējās uzzināt par visu vairāk. Bet es jutu, ka man redz cauri, un tas mani aizvainoja. Padomā tik, pat šī Vada sen jau uzskata mani par nelabojamu muļķi! Tas bija nepanesami. Man paspruka pirmie vārdi, kas tajā mirklī iešāvās prātā.
— Vispirms gribu zināt, kas tas ir par secinājumu, par ko šeit spriež?
— Redzat… — kā neziņā noteica Joriki un palūkojās apkārt.
Bet pārējie, skatīdamies uz saviem pirkstiem, klusēja. Joriki šo klusēšanu droši vien iztulkoja kā atbalstu, tādēļ viņš, lēni aplaizījis lūpas, teica:
— Secinājums ir tāds, ka mums, sensei, vajadzēs lūgt jūs nomirt…
— Nomirt? … Kas tās par blēņām!
Piecēlos no krēsla. Uztraukumu nejutu, liekas, pat ironiski pasmaidīju. Joriki turpināja:
… un tagad pamēģināsim izskaidrot jums, kādēļ…
— Diezgan!
Ko šie tipi man var padarīt, neko, tikai jāpieceļas un bez vārda runas ātri jāiet prom. Un nekas nenotiks, nekas taču nevar notikt. Bet, paraudzījies viņu nomāktajās, uztrauktajās sejās, pēkšņi es nodrebēju.
— Paklausieties, sensei, —• paliekusies uz manu pusi, teica Vada. — Jūs nedrīkstat izsamist. Jums jācīnās līdz pēdējam elpas vilcienam.
Visi piekrītoši māja ar galvu. Joriki uzmundrinoši sacīja:
— Tieši tā. Tas ir secinājums, bet tīri loģisks secinājums. Mēs zinām, ka loģika mainās atkarībā no sākotnējās hipotēzes. Esam jau darījuši visu iespējamo, lai jūs glābtu, un sensei nekādā ziņā nedrīkst zaudēt cerības. Secinājums tagad jums ir zināms, un mes ceram, ka jūs pats radīsiet priekšnosacījumus, kas dos iespēju radikāli mainīt rezultātu … Bet tagad lūdzu jūs uzmanīgi klausīties.