«Jamamoto laboratorijai, 112. pasūtījums.
1. Jorkšīras šķirnes dzimtcūkas — 2.
2. Prethaizivju sargsuņi — 2.
3. Medību suņi, šķirnes — 5.
4. Piena govis, «Trešās, uzlabotās» šķirnes — 8.
5. Vakcīna pret dzelteno kaiti — 200 porcijas.
Norādīto lūdzam steidzami piegādāt pa sauszemi.
M. Niigata, 3. jūras ganības.»
— Jorkšīras cūku pēcteči? — es jautāju. — Tas ir, jūsu radītās pazīmes kļūst par iedzimtām?
Laiva ar prožektoru slīdēja pāri zemūdens ganībām neliela ezera lielumā. Saspiestajā gaisā trūka elpas.
— Nē. Pirmajā paaudzē to pagaidām vēl nevar panākt. Zemūdens zīdītāji, kas cēlušies no pirmās paaudzes, ir pietiekami dzīvotspējīgi, taču radīt pēcnācējus nespēj. Spējīgi vairoties viņi kļūst tikai tad, ja tos savukārt izaudzē ārpus mātes miesām. Tādējādi iegūtos otrās paaudzes dzīvniekus mēs saucam par dzimtcūkām, dzimtgovīm. Tas prasa daudz darba un līdzekļu, tādēļ pagaidām mums viņu vēl ir maz. Pienāks laiks, kad, pēc manām domām, zemūdens dzīvnieki, kas spēs vairoties patstāvīgi, nebūs vairs nekāds retums.
— Kas tās tādas par jūras ganībām Ni- igatā?
— Tieši tādas, kā tur teikts. Ganības jūras dibenā.
— īstas ganības? Varbūt jūs arī produkciju piegādājat tirgum?
— Hm … Šajās lietās, jāatzīstas, esmu profāns. Vismaz pagājušā gada pavasarī pēkšņi sākām saņemt tādus pasūtījumus. Ja nemaldos, pirmo saņēmām no jūras ganībām Boso. Pamazām pasūtījumu skaits pieauga, dažkārt tos atsūta no pavisam negaidītām vietām, piemēram, no dziļiūras Ka-Eļas ganībām Klusajā okeānā. Līdz šim esam nosūtījuši pavisam ap divsimt tūkstoš govju un cūku; tas ir gandrīz pieci procenti no mūsu valsts sauszemes lopu skaita. Šie lopi droši vien pāriet kādas organizācijas īpašumā, un iespējams, ka no komerciālā viedokļa tas ir visai ienesīgs pasākums.
— Gandrīz neticami! . ..
— Es pats lāgā nevaru aptvert. Kaut vai, piemēram, nogulumi okeāna dibenā, tās pašas dziļūdens dūņas. Cūkām tā ir gluži ciešama barība. Tādējādi barība cūkām ir neierobežotā daudzumā. Cūkas, tāpat kā aitas, var laist ganībās. Kādēļ lai šāds pasākums nebūtu rentabls? Paskatieties, tieši zem mums ar vakuuma sūkni slauc govi.
— Ja pieņemam, ka tik milzīgs uzņēmums patiešām eksistē, kādēļ neviens par to neko nezina? Nē, es nespēju tam ticēt. . .
— Tur jau ir tā lieta, — dzedri noteica uz airiem sēdošais Joriki. — Acīmredzot organizācija ir solīda …
Vēl nezināju, vai viņš ir mans draugs vai ienaidnieks, tādēļ arī nesapratu zemtekstu. Varbūt viņš atkal izmet makšķeri?
Es patiešām svārstījos. Šīs vietas apmeklējums bija radījis īstu apvērsumu manā prātā — šai ziņā Joriki bija taisnība. Versija par tirdzniecību ar embrijiem, par kuru es agrāk ir dzirdēt negribēju, mācās virsū kā reāla īstenība. Ja jau tā, tad jāpārvērtē visi pēdējā laika notikumi. Finansu nodaļas vadītāja noslepkavošana tad jau vairs nebūs šo notikumu centrā.
Pašam nemanot, vēlēšanās atrast un notvert slepkavu man bija atslābusi, tagad manu sirdi pildīja jūtas pret nolaupīto bērnu. Manīju, ka kļūstu par oportūnistu. Biju ar mieru sniegt nepatiesu liecību un pasludināt par slepkavu to pašu nelaimīgo sievieti, lai tikai saglābtu mašīnu. Laboratorijas apmeklējums mani bija pievirzījis tuvāk šai lietai, bet tai pašā laikā es jutu, ka visas problēmas atrisinājums atvirzījies vēl tālāk. Kas par to, ja tālāk, tad tālāk, man vienalga. Pietiek, tādās lietās vairs negribu iepiņķēties. Joriki teica, ka policija turot mūs aizdomās, bet arī policija, jādomā, augstu vērtē savu prestižu. Kaut arī tie būs meli, taču tie būs pareģošanas mašīnas meli, un policija ar prieku tos pieņems, lai izkļūtu no sarežģītās lietas. Tagad vēlos tikai vienu: pēc iespējas ātrāk tikt prom no šejienes un atpūsties pie savas uzticīgās, mierīgās mašīnas.
Bet vispirms man par katru cenu jāveic kāds uzdevums. Kamēr vēl nav par vēlu, jāatrod un jāiznīcina mans nolaupītais bērns.
Ja tas man izdosies, uz visiem laikiem varēšu pagriezt muguru Jamamoto kunga darīšanām. Atradīšu visparastāko cilvēku un sākšu visu no gala. Nāk prātā, ka eksperimentam sevi piedāvāja Vada. Ļoti jauki! Starp citu, gadu gaitā sievietes zaudē savu jaukumu. Bet viņu laikam sagaida rāma, mierīga nākotne, kas būs austa no sīku prieku un bēdu pavedieniem. Nekā sevišķi interesanta, tomēr nez vai drošāku objektu man izdosies atrast.
— Kādēļ to visu glabā kā lielu noslēpumu? — Joriki jautāja. Acīmredzot viņš nevarēja vairs paciest klusumu.
Tajā brīdī laiva piestāja malā. Jamamoto kungs ar savam augumam apskaužamu veiklību izlēca krastā un, pasniedzis man roku, mierīgi atbildēja:
— Tādēļ, ka tas ir pārāk revolucionārs pasākums. Tas radīs veselu apvērsumu kā iekšējā, tā arī starptautiskajā stāvoklī. Pat organizācijas smadzeņu trests droši vien nezina, kas no tā beidzot iznāks.
— Kādēļ ar tādām lietām jānodarbojas, ja nezina, kas no tām iznāks?
— No finansu karaļu viedokļa ar pieaugošajām grūtībām laikam var tikt galā, izveidojot mākslīgas kolonijas. Vairs nav atpalikušu zemju, kur bija tik izdevīgi tirgoties senos laikos, bez tam tas ir daudz drošāks kapitāla ieguldīšanas veids nekā karš. Ja jūsu pareģošanas mašīna, sensei, nebūtu kļuvusi par avīžu kņadas objektu, bet būtu turēta slepenībā, šie kungi, bez šaubām, ierastos pie jums, lai izdibinātu zemūdens koloniju nākotni. Ļoti interesanti būtu uzzināt, ko viņa atbildētu. Stāsta, ka «MASKAVA» esot pareģojusi cilvēcei komunismu, taču diez vai tā ņēma vērā, ka eksistē kolonijas okeānu dzīlēs.
— Pie mums nenodarbojas ar politiskiem pareģojumiem.
— Protams! Ja sabiedrību apgrūtinātu ar pareģojumiem, tas taču būtu pret liberālisma principiem.
Gar zemūdens ganību krastu stiepās augsta betona siena. Iegājuši pa durtiņām, atkal nokļuvām pie baseina. Šis bija nedaudz lielāks par baseinu piektajā kamerā, sienās melnēja aizrestoti caurumi. Dresētājs ar akvalangu uz muguras apmācīja zemūdens suni. Dzīvnieka spalva melni vizēja, gluži kā viduslaiku bruņas.
— Tas ir viens no tiem medību suņiem, kas bija minēti pasūtījumā. Viņa spalva pārklāta ar speciālu taukainu preparātu, kas aizsargā ādu, jo viņam jāpeld un jānirst dažādās bīstamās vietās. Paskatieties, uz ķepām tam ir gumijas pleznas. Suni dresē tik ilgi, kamēr tas pierod pie tām. Šo suni rīt no rīta sūtīs prom, un tagad viņam ir pēdējais treniņš.
Pēkšņi suns izstiepa kaklu, atmetis galvu, izliecās un drāzās pie viena no restotajiem lodziņiem. Pec mirkļa viņš atgriezās, turēdams zobos zivi.
— Galvenais laikam ir tas, ka suns atstāj zivi dzīvu, — Joriki piezīmēja, bet Jamamoto kungs piebilda:
— Kamēr zobos zivs, suns pievada žaunām ūdeni nevis caur muti, bet caur degunu. To spēj veikt tikai šāds dresēts suns.
Suns iebāza purnu celofāna maisā, ko turēja dresētājs, pagaidīja, kamēr viņš to ar roku aizspiež ciet, un tikai tad palaida vaļā zivi. Zivs patiešām bija dzīva. Varēja redzēt, kā tā lēkā pa maisu.
— Sensei, — Joriki kaut ko atcerējās, — vai jūs zināt, kā viņus pārsūta pa sauszemi? Arī tas ir ļoti interesanti. Naftas pārvadāšanai izmanto īpašas autocisternas, jūs varbūt esat redzējis, tām aizmugurē kuļājas ķēde. Dzīvniekus ievieto šajās cisternās. Lieliska ideja, vai ne? Kad redzu, kā šie automobiļi cits aiz cita pa pieciem vai sešiem aizdrāžas, es nodomāju, — āre, lieta iet! …
— Un tagad tu nevari vien sagaidīt, kad varēsi parādīt savu kompetenci? — zobgalīgi iejautājās Jamamoto kungs.
— Ko nu … — samulsis nomurmināja Joriki, bet pēc tam abi sāka skaļi smieties, it kā viņiem būtu ļoti jautri.
Bet man smiekli nebija prātā. Man nebija spēka pat pasmaidīt.
Laboratorija nodeva mūsu rīcībā mašīnu, ar ko nokļūt mājās, un šoferis visu ceļu piesardzīgi klusēja. Vēl gribēju ar Joriki parunāt tikai par vienu jautājumu, jo visas pārē- .jās sarunas man bija jau līdz kaklam. Liekas, arī viņš bija noguris un tādēļ klusēja. Nemanot aizmigu. Mani pamodināja jau pie mājām. Stipri sāpēja galva.
— Rīt gulēšu līdz pusdienai. ..
— Rīt? Pulkstenis jau pāri trijiem.
Joriki, tikko manāmi pasmaidījis, pamāj
man pa lodziņu ar roku. Es pamāju pretī ar galvu un velšus ieveļos savā mājā. Tikko turos uz kājām. Sieva sagaida mani ar mēmu klusēšanu, bet arī tas mani neietekmē. Baidos, ka aiz pārguruma nevarēšu aizmigt, jau stiepju roku pēc viskija pudeles galvgalī, bet, neaizsniedzis to, iemiegu.
Sapņos vairākkārt nokļūstu Jamamoto laboratorijā. Braucu prom no turienes ar mašīnu un tūlīt atkal dodos uz citu Jamamoto laboratoriju. Visi ceļi kā istabā ar spoguļu sienām ir līdzīgi cits citam un visi ved uz neskaitāmām Jamamoto laboratorijām. Bet tur, aiz vārtiem, mājo briesmīgi radījumi. Kas tajos briesmīgs, nevaru izskaidrot, taču briesmīgi tie ir. Viņi grib mani sodīt par to, ka esmu nokavējis darbu. Tas ir šausmīgs sods. Pie vārtiem jau nolasa apsūdzību. Ar katru sirds pukstienu apsūdzība kļūst arvien smagāka. Man jāsteidzas uz turieni, bet tai pašā laikā arī jābēg prom. Un nu vairs pats nezinu, vai bēgu vai steidzos turp. Lai kur es braucu, Jamamoto laboratorijas vārti man visur priekšā . ..
Vienpadsmitos es pamodies atviegloti no- pūšos — guļu savā gultā mājās. Nopūta mani sasmīdina, un es smejos. Līdzīgi sapņi mani bieži vajāja jaunības gados, kad gadījās iedzert pavairāk sake. Gribēju vēl mazliet pagulēt, bet pēkšņi man kaut kas ienāca prātā.
Izlēcu no gultas un gāju uz turieni, kur dīca putekļu sūcējs. Otrajā stāvā sieva uzkopa manu kabinetu.
— Vai es tevi pamodināju? — nepacēlusi galvu, viņa jautāja.
— Nē, neraizējies. Gribu tev ko jautāt.
— Kur tu vakar biji?
— Strādāju.
— Nevarēju tevi sagaidīt, sāku uztraukties un piezvanīju uz laboratoriju.
— Strādāju citā vietā.
Sāku uztraukties un noskaitos uz sevi par to, ka uztraucos. Nez kādēļ man likās, ka no šā brīža man ir tiesības dusmoties. Un, kad gribēju jau pa īstam sadusmoties, zvanīja telefons. Atviegloti nopūtos.
Zvanīja no laikraksta redakcijas. «MASKAVA-2» pareģojusi veselas vulkānu virknes aktivizēšanos Klusā okeāna dzīlēs, un
Padomju Savienība, cenzdamās noskaidrot šās parādības sakaru ar atmosfēras neparasto temperatūru beidzamajā laikā, aicina ieinteresētas Japānas organizācijas sadarboties. No laikraksta man jautāja, vai šo priekšlikumu pieņems CZPIST pareģošanas mašīnas laboratorija. Atbildēju, ka neko nevaru teikt, jo visu informāciju presei tagad izskata programmēšanas komisija Statistikas pārvaldē. Kauns, ko sajutu vienmēr, kad iznāca šādas sarunas, pārņēma mani ar jaunu spēku un sevišķu nozīmi.
Aiz loga, mainot kontūras, lēnām gaisa apaļš, žilbinoši balts mākonītis. Drusku zemāk redzēja lapotu zaru, kaimiņmājas jumtu un pagalmu. Vēl vakar biju cieši pārliecināts, ka sajūtu šo reālās esamības nepārtrauktību. Turpretim tagad neticu. Ja tas, ko redzēju pagājušajā naktī, ir reāla īstenība, tad mana realitātes sajūta mani viļ. Viss apgriezies ačgārni.
Biju cerējis, ka ar pareģošanas mašīnas palīdzību pasaule kļūs arvien mierīgāka un skaidrāka — tik dzidra kā kalnu kristāls. Esmu bijis idiots. Bet varbūt vārds «izzināt» patiesībā nenozīmē «saskatīt kārtību un likumsakarību», bet gan «atklāt haosu»?
— Pamēģini vēlreiz atcerēties, kāds izskatījās dzemdību nams, uz kuru tevi aizveda. Tas ir ļoti svarīgi.
Sieva klusēja, mulsi vērdamās manī. Skaidrs, viņa nesaprata, cik tas ir svarīgi.
Viņai nebija ne jausmas, kādas raizes tas man sagādā. Bet es viņai nevarēju paskaidrot un tik tikko atkal nenoskaitos. Pat ja mani nesaistītu pienākums glabāt noslēpumu, arī tad izstāstīt viņai patiesību būtu neiespējami. Tas ārkārtīgi sarežģītu stāvokli. Ja mūsu nedzimušā bērna liktenis tā satrauca mani, kas tad notiks ar sievu, ja viņa uzzinās … Jau iedomājoties vien man kājas trīc.
Bet vajag no viņas uzzināt. Varbūt kaut ko samelot?
— Kā tu domā, vai tas patiešām bija dzemdību nams?
— Kādēļ tu … — Viņas balsī manāms satraukums.
—• Redzi, man ir iemesls domāt, ka ar mums izspēlējuši ļaunu joku.
— Kā tā?
— Man bija kāds sens paziņa, ginekologs. Viņš sajuka prātā.
Tās bija tīrās blēņas, un citreiz es nebūtu varējis novaldīt smieklus. Bet es pateicu to pavisam nopietni, un sieva noticēja. Viņas seja kļuva skarba. Patiešām, smagāku aizvainojumu sievietei grūti būs izdomāt. It kā velnu dzenot, uzlikt uz galda un izraut no mātes miesām bērnu …
— Jā, tagad man sāk likties, ka tā nebija slimnīca.
— Pēc kā tā izskatījās?
— Saproti… — Viņa piemiedza acis un
atlieca atpakaļ galvu. — Tur viss bija tāds kails un briesmīgi tumšs …
— Netālu no jūras?
— M-m …
— Vai ēka bija divstāvu? Vienstāva?
— J-jā …
— Un pagalmā mētājās dzelzs mucas?
— M-m … Varbūt…
— Kāds izskatījās ārsts? Vai nebija tāds spēcīgs vīrietis?
— J-jā, iespējams …
— Vai tad tu neko vairs neatceries?
— Man taču iedeva tos zirnīšus. Viss ir kā miglā tīts; liekas, tūlīt atcerēšos, bet nevaru. Sajūta ir tāda, it kā atmiņa nebūtu vairs manis pašas. Es skaidri atceros visu, kas notika līdz tam, kamēr vēl nebiju iedzērusi zāles. Ja satiktu medmāsu ar dzimumzīmīti uz zoda, viņu gan es tūlīt pazītu.
Jā, sievieti ar dzimumzīmīti uz zoda es Jamamoto laboratorijā nesatiku. Liekas, ir atlikusi vairs tikai viena iespēja. Izpētīt sievas atmiņu ar pareģošanas mašīnu. Taisnība gan, tas ir bīstami. Tā jau viena sieviete — Tikako Kondo aizgāja bojā. Vai ir vērts riskēt?
Izlēmu to darīt ne tādēļ, ka būtu atbildējis uz šo jautājumu. Gluži vienkārši mani sagrāba dusmas. Neciešami bija jau tas vien, ka man tā jābaiļojas un jāuztraucas. Ar sievu nekas nenotiks, es no viņas acis nenolaidīšu. Domāt tikai par briesmām — tā būtu sevis pazemošana. Es teicu sievai:
— Mēs iesim. Ej pārģērbies …