Atkal nokļuvām garā gaitenī, kura grīda virzījās slīpi uz leju.
— Žaunu kroku stadijā iezīmējas tālākās attīstības līnija: vai nu krokas pārvērtīsies par īstajām žaunām, vai arī pārveidosies par iekšējās sekrēcijas dziedzeriem… — Jamamoto kungs sāka runāt klusāk, it kā viņam nepatiktu atbalss no sienām. — Tāpat kā kukaiņu pārvērtībās, tas atkarīgs no hormonu savstarpējās iedarbības. Hormonus taču izstrādā nervu šūnas. Nervu sistēma patiešām ir apbrīnojama. Tā ir ne vien nepieciešama, lai uzturētu līdzsvaru dzīvā organismā, piedevām tā ir enerģijas avots evolūcijai. Tātad, ja šajā stadijā apturētu hormonu darbību, tūlīt apstātos augošo audu specializācija. Reiz mēs ar tādu paņēmienu izaudzējām gandrīz septiņdesmit centimetrus garu cūku- gliemezi.
— Vai tāds radījums ir ēdams? — iejautājās Joriki.
Likās, ka viņš jau iepriekš izdomājis šo jautājumu. Viņš pūlējās par katru cenu parādīt, ka šeit viņam viss ir ierasts un ikdienišķs. Man tas nepatika.
— Kādēļ gan ne? — mierīgi atbildēja Jamamoto kungs. —- Droši vien ēdams. Tikai diezin vai tam ir laba garša. Specializācijas pārtraukšana nozīmē, ka apstājas nervu sistēmas un atbilstoši tam arī muskuļu audu attīstība, citiem vārdiem sakot, līdz ar olbaltumvielu kvantitatīvu pieaugumu nenotiek vairs kvalitatīvas izmaiņas.
Klusēdami palocījušies, mums garām pagāja vīrietis un sieviete baltos virsvalkos. Gaitenis veda arvien dziļāk, tā griesti kļuva velvjveida. Grīda, šķiet, kļuva arvien slīpāka. Es saklausīju troksni, tādu kā bangu dunoņu, bet varbūt man tikai ausīs tā skanēja.
— Ja varētu palikt pie tādām cūkām- gliemežiem, — pagriezies pret mani, turpināja Jamamoto kungs, — atstāt žaunas zīdītāju embrijiem būtu ļoti vienkārši. Būtībā viss ir daudz sarežģītāk. Žaunu stadijā taču jāaptur ne visa organisma, bet tikai elpošanas orgānu attīstība. Te ar hormonālo funkciju vispārējo teoriju cauri netiksi. Šai ziņā esam guvuši vislielākos panākumus.
— Cik garš gaitenis!
— Tūlīt būs pagrieziens, un tad vairs tālāk nav kur iet. Eka ir celta «n» veidā, un mēs esam izstaigājuši to no viena gala līdz otram. Esat noguris?
— Nē. Bet temperatūra . . .
— Ar temperatūru jāsamierinās. Mēs taču atrodamies zem jūras virsmas . . .
Šai kamerai durvju nebija. Visgarām sienai, divu metru attālumā no tās, atradās dziļš, ar ūdeni pildīts baseins. Tas bija no iekšpuses spilgti apgaismots, tā ka varēja redzēt cauri līdz dibenam, un izskatījās pēc neliela sporta peldbaseina. Baseina kreisajā pusē bija lodziņš ar kaut kādiem mēraparātiem gar malām. Pretējā sienā pa labi bija vēl lielāks lodziņš. Divi cilvēki akvalangos pie lodziņiem kaut ko darīja ar mēraparātiem, iz- laizdami ūdenī mirdzošus burbuļu mākulīšus.
— Veterinārs un barotājs, — paskaidroja Jamamoto kungs. Viņa balsī jautās apvaldīti smiekli. Apgājām apkārt baseinam un iegājām mazā istabiņā.
Tā bija nepievilcīga telpa, piemētāta ar medikamentiem, spožiem ķirurģiskiem instrumentiem, akvalangiem un kaut kādām savādām ierīcēm. Vienmērīgi sīca ventilators, degunā sitās asa, nepatīkama smaka. Istabas stūrī uz milimetra papīra kaut ko rasēja kāds neliela auguma cilvēks ar šauru pieri. Tikko ienācām istabā, viņš steigšus piecēlās un aicināja apsēsties. Pavēros visapkārt. Bija tikai divi krēsli, un es atteicos sēdēt. Negribējās te ilgi uzkavēties.
— Mums ir apmeklētājs, — teica Jamamoto kungs. — Pasakiet viņiem, lai strādā tā, ka viss būtu redzams.
Mazais cilvēks devās prom, vilkdams līdzi mikrofona auklu. Mēs gājām viņam pa pēdām un, tāpat kā viņš, notupāmies baseina malā. Mazais cilvēks kaut ko ierunāja mikrofonā, bet divi, kas atradās ūdenī, pacēla uz augšu sejas un pamāja mums.
— Nākamais būs pēc divām minūtēm, — pagriezies pret Jamamoto kungu, paskaidroja mazais cilvēks.
Viens no tiem, kas atradās ūdenī, parādīja mums divus pirkstus.
— Tagad pie mums viens piedzimst ik pa piecām vai astoņām minūtēm… — teica Jamamoto kungs. — Iekāms embriji žaunu stadijā, kurus mēs redzējām trešajā kamerā, nokļūst šeit, tie glabājas blakus, ceturtajā kamerā. Ilgums, protams, ir atkarīgs no dzīvnieka sugas. Cūkām šis laiks ir apmēram seši mēneši. Bet dīvaini skan šis vārds — «glabājas», vai ne, sensei?
Biju pārlieku izbrīnījies.
— Bet sešus mēnešus ik pa piecām minūtēm viens jauns klāt — tas taču ir milzīgi daudz!
— Viņi tur izvietoti piecās kārtās, katrā sešpadsmit tūkstoši, — pastiepis zodu, piezīmēja mazais cilvēks. — Tā ir astoņdesmit tūkstošu liela rezerve.
— Ja jūs, sensei, būtu speciālists šajā nozarē … — skatīdamies ūdenī, teica Jamamoto kungs. — Manuprāt, jūs interesē procedūra ceturtajā kamerā … Barošanas un asenizācijas sistēma, temperatūras un spiediena regulēšana … Sevišķi temperatūras problēma … Tā pie mums ir daudz zemāka nekā mātes ķermenī… Mēs kavējam žaunu kroku pārvēršanos un tajā pašā laikā stimulējam mākslīgo dziedzeru izveidošanos, kas sekmē visu pārējo orgānu specializāciju… Tas ir tik precīzs process, ka izsakāms skaitļos, tikai šo matemātisko izteiksmi nedrīkst iznest no laboratorijas. Vārdu sakot, mēs izdzenam velnu ar Belcebulu . . . Lai sāls kristāls vairs nešķīstu, ūdens jāpārvērš par piesātinātu šķīdumu, vai ne? Līdzīgu darbu veicam arī mēs, un mums ir izdevies apturēt žaunu evolūciju, neietekmējot pārējo orgānu attīstību.
Baseina sienā pie lodziņa iedegās sarkana gaisma. —- Nāk! — sauca mazais cilvēciņš, sabužinādams matus. Joriki, atbalstījies pret baseina malu, paliecās uz priekšu.
— Šis lodziņš ir kaut kas līdzīgs mākslīgajiem dzimumorgāniem, — viņš nomurmināja.
Cilvēki ūdenī, signalizēdami ar rokām, nostājās abpus lodziņa, lai gaisa pūslīši neaiz- klātu mums skatienu. Pēkšņi no lodziņa izlēca melna metāla kastīte. Cilvēki ūdenī tūlīt sāka rīkoties ar aparātiem.
— Atdala mākslīgo placentu.
Viņi atvēra kastīti un izņēma no tās polietilēna maisiņu, kas turpat mūsu acu priekšā piepūtās un pārvērtās par lielu balonu. Varēja redzēt, kā tā iekšpusē plūsmo duļķains, sarkans šķidrums. Kāds paņēma aiz uzgaļa šļūteni, kuras otrs gals atradās aparātā pie sienas, iebāza uzgali balonā un pagrieza krānu.
— No balona izsūknē šķidrumu. Tikko placenta ir atdalīta, refleksīvi sākas elpošana caur žaunām, un šai operācijai jānotiek, cik vien ātri iespējams.
Balons saruka, un plastmasas plēve ap- kļāva jaunpiedzimušo sivēnu. Sivēns tirināja kājeles un raustījās. Kāds akvalangists, pārgriezis plastmasas plēvi, noņēma to no sivēna gluži kā kreklu.
Mazā cilvēka rokās pēkšņi parādījās gara kārts. Ar to viņš izvilka no ūdens vairs nevajadzīgo apvalku — viņš kustējās līdz riebumam veikli un ierasti — un ar vienu vēzienu iesvieda to kaktā dzelzs mucā. Degunā iesitās pretīga smaka. Tātad no šejienes nāca tā riebīgā smirdoņa.
Sivēns, ko_turēja aiz priekškājām, neveikli ķepurojās. Ūdenī viņam visapkārt pletās iesārts, duļķains šķidrums. Otrs akvalangists ar šļūtenes uzgali tīrīja no sivēna ķermenīša tam pielipušos netīrumus. Laikam tāpēc, lai nepiesārņotu baseina ūdeni. Pēc tam sivēna ausī iebāza šļirci, un viņš palēcās gaisā.
— Bungādiņa viņam tik un tā nav vajadzīga, un tā vispār ātri iekaist. Mēs tūlīt ieliekam viņiem ausīs plastmasas aizbāžņus.
— Bet dzīvnieks taču aug … — Joriki iesāka, bet tūlīt arī apklusa, ievērojis, ka es grasos kaut ko jautāt.
— Nekas, — es teicu. — Jautā vispirms tu.
— Jā . . . Man ir pavisam vienkāršs jautājums. Vai tad, kad dzīvnieks ir izaudzis liels, šie aizbāžņi viņam nav izkrituši?
— Tā … Šai plastmasai ir ļoti interesanta īpašība. Neatkarīgi no smaguma spēka virziena tā vienmēr plūst augstākas temperatūras virzienā. Ķermeņa dabiskais siltums vienmēr pievelk aizbāžņus. Kā redzat, šī problēma pie mums atrisināta diezgan asprātīgi. Un ko jūs gribējāt jautāt, sensei?
— Par skaņu … Kā ir ar skaņu ūdenī?
— Saprotu . . . Diemžēl te vēl daudz neskaidrību, un es nevarēšu izsmeļoši atbildēt. Ari zivīm dzirdes orgāni ir aizsegti ar bruņu vairodziņiem, tomēr tās ļoti labi dzird. Droši
vien mūsu plastmasas aizbāžņi netraucē dzirdēt.
— Jūs gribat teikt, ka dzīvnieki ūdenī nav kurli?
— Nu protams! Piemēram, zemūdens suņi dzird pat ļoti labi.
— Jūru bieži vien sauc par «klusuma valstību», — dziļdomīgi piezīmēja Joriki. — Droši vien šī pasaule nemaz nav tik klusa.
— Tās ir blēņas! — iesaucās mazais cilvēciņš, it kā pēkšņi būtu atcerējies, ka šeit esam mēs. — Tas, kurš dzird, apliecinās, ka nav rosīgākas vietas par jūru. Ikviena zivtiņa čivina savā balsī, kā putniņš birzī.
— Ir vēl sarežģītāka problēma par ^ dzirdi, — teica Jamamoto kungs, noliekdams
galvu un ar milzīgo pirkstu paberzēdams degungalu. — Zivīm nav balss, bet tas ir pretrunā ar viņu instinktiem. Jūs paši saprotat, ka elpošana caur žaunām laupa iespēju izmantot baiss saites. Ar šo problēmu esam pavisam nomocījušies. Mēms suns nevar kļūt par sargsuņi. Starp citu, suņus mēs iemācījām.
— Iemācījāt riet?
— Ejiet nu ejiet… Iemācījām čirkstināt zobus. Uz to mūs pamudināja kāda zivs. Nav slikta ideja, vai ne?
Akvalangists bija beidzis tīrīt sivēnu, atgrūdās no dibena un, turēdams sivēnu izstieptās rokās, uzpeldēja līdz pašai virspusei. Iesārtais, ar baltām pūkām klātais sivēns
Sparīgi strādāja ar žaunu krokām, kas izskatījās kā gaļas šķēles, un izbrīnījies blenza uz mums.
— Kā, viņš jau skatās?!
— Ahā, ievērojāt? … — Jamamoto kungs apmierināts iesmējās. — Es, cik atceros, teicu jums, ka, atskaitot pārmaiņas elpošanas orgānos, nekas cits organismā neizmainās, tomēr tas nebūs gluži pareizi. Jāatzīmē vēl šādas tādas pārmaiņas.
Akvalangists paņēma sivēnu padusē, pagriezās un, vilkdams aiz sevis izbalējušas gaišzilas šļūtenes, strauji pārpeldēja pāri baseinam un veikli ieslīdēja pretējās sienas lodziņā. Aiz viņa palika plakana, balta sudrabotu burbulīšu lente.
■— Kurp viņš aizsteidzās?
— Uz piena barības kameru, — atbildēja Jamamoto kungs. — Dodiet man brilles, — viņš pavēlēja mazajam cilvēkam un gar dzegu aizveda mūs pie sienas ar lodziņiem. — Vēlāk parādīšu jums anatomiskās shēmas. Jūs redzēsiet, ka dažos orgānos, kas parasti attīstās pārvērtušos žaunu kroku izdalīto hormonu ietekmē, ir notikušas zināmas pārmaiņas. Visraksturīgākās no tām — izzuduši vairāki iekšējās sekrēcijas dziedzeri, piemēram, asaru, siekalu un sviedru dziedzeri. Deģenerējas plakstiņi, izkrīt balss saites. Zīdītājiem vēl ir plaušas. Izveidojoties žaunām, tās tomēr neizzūd. Bronhi deģenerējas un kļūst par atveri barības vada sieniņām, bet plaušas pārvēršas par peldpūsli. Acīmredzot daba prot pielāgoties. Zemūdens iedzīvotājiem nav vajadzīgi ne asaru, ne siekalu dziedzeri.
— Un viņi vairs nevar ne raudāt, ne smieties?
— Ko nu! Vai tad dzīvnieki raud un smejas?
No baseina kāpa ara otrs akvalangists. Liekas, viņš nomainīja mazo cilvēku. Mazais atnesa kaut kādu divus metrus garu, balti lakotu cauruli, pasniedza to Jamamoto kungam un, pagājis malā, sāka pārģērbties zilā zemūdens tērpā. Izrādījās, ka garā caurule ir periskops. Jamamoto kungs nolaida objektīvu ūdenī, pagrieza to uz loga pusi un paraudzījās okulāros.
— Tā. Lūdzu …
Viņš pasniedza periskopu man. Kaut turēju to pavisam tuvu pie acīm, tomēr neredzēju neko citu kā tikai pienbalti duļķaino šķidrumu. Domāju, ka lēcas nosvīdušas, tādēļ sāku meklēt kabatlakatu.
— Nē, nē, — mani apturēja Jamamoto kungs. — Tā jābūt. Ielūkojieties uzmanīgi. Ūdens ir saduļķots.
Palūkojos vērīgāk un drīz patiešām samanīju tajā kaut kādu kustību.
— Redzat, kā mudž? Tie ir sivēni. Bet tie, kas nokarājas no augšas un izskatās kā lielas bišu šūnas, ir mākslīgais tesmenis. Barošanas laikā daļa piena nokļūst ūdenī un to saduļķo.
— - Bet kādēļ piens neieplūst šeit, baseinā? Logam taču nav nekā priekšā.
— Aiz lodziņa aizsegu veido vertikāla ūdens straume. Ari pašā barošanas kamerā ir tādas sienas, kas sadala kameru četros nodalījumos. Temperatūra šajos nodalījumos ir dažāda — no 0,3 līdz 18 grādiem. Izkļūt cauri sienai nav grūti. Mākslīgais tesmenis tiek iedarbināts pārmaiņus dažādos nodalījumos, un dzīvniekiem gribot negribot jāpierod pie straujajām temperatūras svārstībām. Tas ļoti veicina tauku dziedzeru attīstību, zemādas tauku nogulsnēšanos un apmatojuma augšanu.
Pamazām acis pierada. Ieraudzīju baltu vārpstiņveida priekšmetu ar neskaitāmiem izciļņiem, kas bija līdzīgi bērnu pupiņiem. Pie tā ar mutēm bija pieplakuši desmitiem sivēnu. Izskatījās kā balti apsūbējis vīnogu ķekars. Laiku pa laikam redzes lauku lēnām šķērsoja akvalangos ģērbto ganu ēnas.
— Te viņus tur apmēram mēnesi, tad «atņem no krūts», pēc tam pārceļ uz zemūdens ganībām.