— Sākumā mēs pētījām kukaiņu pārvēršanos. Jums, Kacumi-san, protams, ir kāds priekšstats par embrioloģiju?
—• Nē, uzskatiet mani par pilnīgu neprašu. Pat neatceros, kas ir vispirms — gastrula vai blastula . ..
— Ļoti jauki. Tādā gadījumā centīšos izteikties vienkāršāk. — Un Jamamoto kungs sāka runāt monotonā balsī, ar neaizdedzinātu cigareti uzsizdams pa galda malu. — Protams, ne jau kukaiņu pārvēršana bija mūsu mērķis. Uzdevums visplašākajā nozīmē bija plānveidīgi pārveidot dzīvos organismus vispār. Zinātnē kaut kas ir sasniegts jau pļrms mums. Piemēram, ir izdevies augiem divkārt palielināt pigmentu sastāvu. Ar dzīvniekiem stāvoklis bija sliktāks. Tālāk par sugas uzlabošanas eksperimentiem neviens nebija ticis. Centāmies šo problēmu atrisināt radikāli. Gribētos pat sacīt, ka tā bija pārdroša iecere apsedlot evolūciju, likt tai attīstīties lēcienveidīgi un mums vēlamā virzienā. Jūs droši vien zināt, ka ontoģenēze ir filoģenēzes atkārtojums, tas ir, katrs organisms savā individuālajā attīstībā, sākot no embrija, nostaigā visus sugas vēsturiskās attīstības posmus. Patiesībā neviens organisms gan neatkārto sava priekšteča formu, taču tas zināmā mērā ir proporcionāls šai formai. Ja iejaucas embrija attīstībā, ir iespējams novirzīt to no iedzimtības nospraustā ceļa un iegūt pavisam jaunas sugas organismu. Jau pirms mums notika tādi mēģinājumi rupji iejaukties. Radīja kroplīgus ķēmus, kas izskatījās kā divgalvaini kurkulēni vai vardes ar ķirzakas muti, tomēr tas nebija tas, ko meklēja. Pulksteni saplēst var arī zīdainis, bet, lai konstruētu pulksteņa mehānismu, nepieciešama īpaša meistarība. Organisma attīstību ietekmē zināmi hormoni, savdabīgi karojoši stimulatori. Tieši šo elementu savstarpējā iedarbība arī nosaka dotā organisma raksturīgās iezīmes. Vajadzības gadījumā šo savstarpējo iedarbību laikam varētu izteikt ar integrālvienādojumu sistēmu.
— Mūsu žargonā to sauc par saliktu apgrieztu saiti.
— Lūk, tieši šī apgrieztā saite ir neparasti sarežģīta. Lai noskaidrotu tās būtību, mēs pētījām kukaiņu pārvērtības. Kā zināms, kukaiņu metamorfožu galvenokārt ietekmē divi hormoni. Kādu laiku izdarīja mēģinājumus, kuros vienu no šiem hormoniem izvadīja no kukaiņa organisma. Attīstības gaitas regulēšana šajā gadījumā ir atkarīga no tā, cik pareizi noteikta kāda hormona deva. Tas sagādā tehniskas grūtības. Pirms desmit gadiem tās gandrīz vienlaikus tika pārvarētas Amerikas Savienotajās Valstīs un Padomju Savienībā. Pēc gada arī mēs patstāvīgi apguvām šo tehniku. Radījām reti dīvainus kukaiņus. Lūk, paskatieties!
Jamamoto kungs izvilka no aizsega kaut ko līdzīgu lielam putnu būrim. Tajā rāpoja divi pelēki radījumi plaukstas lielumā. Riebīgie kukaiņi bija pārklāti ar tādām pašām pelēkām gļotām un pelēkiem, cietiem sariem.
— Kas tie ir pēc jūsu domām? Paskatieties, sešas kājas, pavisam kārtīgs kukainis, lai nu kā.. . Tās ir mušas. Jūs esat pārsteigts? Ja jums tīk, mušas kāpuri, kuru attīstība ir apturēta. Redziet, mute veidota kā mušai. Starp citu, viņi spēj reproducēties. Tas ir tēviņš, bet tā — mātīte . . . Protams, tie ir tikai tādi reti eksemplāri bez praktiskas nozīmes, mēs tos saglabājām par piemiņu pirmajam eksperimentam. Nešpetni radījumi, ļoti sāpīgi kož, ja liek tiem klāt roku. Bet, kad viņiem ir labs garastāvoklis — acīmredzot dzimumtieksmju periodā — viņi tā savādi čirkst. — Jamamoto kungs nolika būri atpakaļ aiz aizsega. — Atļaujiet, lūdzu, tagad pavadīt jūs uz audzēšanas kameru.
Mēs nokāpām uz tiltiņa, izgājām cauri telpai un atkal nokļuvām pustumšā gaitenī.
Jamamoto kungs gāja pa priekšu un, atskatīdamies pār plecu, turpināja stāstījumu:
— … tad pēkšņi starptautiskā informācijas apmaiņa šajā jautājumā apsīka. Pareizāk sakot, kaut kas jau tika darīts: publicēja rakstus par zīdītāju audzēšanu ārpus mātes organisma, bet ne vairāk. Visam pārējam priekšā slējās klusuma siena. Tas bija gluži dabiski. Mums, cilvēkiem, kas tieši saistīti ar pētniecības darbu, šī klusēšana bija skaidrāka par skaidru. Tā nesaistījās ar tehniku un zinātni, tai bija daudz dziļāks un briesmīgāks saturs. No tā, ka teorētiski un tehniski viss šķita pilnīgi iespējams, kļuva vēl baigāk. Tā, esam pie kameras.
Mēs apstājāmies pie dzelzs durvīm, uz kurām ar eļļas krāsu bija uzrakstīts skaitlis «3». Jamamoto kungs pavilka aizbīdni. Bija redzama desmit kvadrātmetru liela kaste ar trim stikla sienām. Iekšpusē uz labo un kreiso pusi lēni slīdēja desmitiem vairākos stāvos izvietotu konveijeru lenšu. Simtiem aparātu, kas atgādināja lēcu slīpēšanas darbgaldus, lēnām un ritmiski noliecās un atkal pacēlās virs konveijeru lentēm. Apakšā četri cilvēki baltos virsvalkos kaut ko darīja pie gara metāla galda.
— Iekšpusē viss ir rūpīgi sterilizēts, — Jamamoto kungs skaidroja, — tādēļ jūs tur ievest nevaru. Parasti arī es norādījumus dodu no šejienes. Lūdzu, paskatieties! Katru dienu vienā šādā kamerā apstrādā līdz tūkstoš trīs
simt embriju. Atbilstoši izstrādātajai programmai tiek pārtraukta viņu iedzimtās attīstības normālā gaita. Lūk, tieši mūsu priekšā ir zemūdens govju embriji. Jā … Tā tas ir . . . Sākumā mums šermuļi gāja pār kauliem, iedomājoties šādu ainu… — Jamamoto kungs palūkojās uz mani, un viņam gar acu kaktiņiem es pamanīju krunkas. — Protams, mēs esam dabas pētnieki, un mūsu darbību neaizkavēs tukšas pļāpas par dabas apgānīšanu. Taču godīgi jāatzīstas, ka man, par embriju apstrādāšanas fabriku domājot vien, kļuva nelabi.
— Arī man tagad kļūst nelabi, kad redzu pats …
— Par to es nešaubos .. . Vispār, ja nākotnes daļiņas izrauj no veselā, rodas ķēmīgs iespaids. Kā stāsta, kādas pirmatnējas tautas pārstāvis, pirmoreiz nokļuvis modernā pilsētā un ieraudzījis milzu celtnes, nospriedis, ka tās domātas cilvēku nonāvēšanai. Piedodiet, neuztveriet manus vārdus burtiski. Citiem vārdiem sakot, bailes rodas no neizpratnes, kāds visam sakars ar cilvēka dzīvi. Muļķīgi, tomēr nepārvarami.. .
— Jūs gribat teikt, ka šajā jūsu darbībā, kas līdzīga ļaunam murgam, ir jēga, kas palīdz tikt vaļā no bailēm?
Jamamoto kungs piekrītoši pamāja. To viņš darīja kā ārsts, kas bez liekām emocijām, ar nesatricināmu pārliecību un skaidrību pārliecina slimnieku. Taču man viņš neatbildēja, bet atvēra pie sienas piestiprinātas metāla kastes vāku, noknikšķināja pārslēdzēju un sacīja:
— Harada-kun, lūdzu, parādi mums graudu, ko jūs patlaban gatavojat… — Viņš pagriezās pret mani un paskaidroja: — Neapstrādātu embriju, kas tikko kā ņemts no placentas, mēs saucam par graudu.
Kāds no cilvēkiem, kas strādāja pie galda, pāri plecam pašķielēja uz mums, noņēma no statīva lēzenu stikla trauku un pa dzelzs kāpnēm nāca augšā pie mums. Viņa nebēdīgās acis raudzījās šurp, un viņš tikko jaušami smaidīja. Liekas, no tā man kļuva nedaudz vieglāk. Joriki man pie auss ieklepojās.
— Jorkšīras cūka, — Harada ierunāja stobriņā.
— Pieaugums ir? — Jamamoto kungs jautāja.
Harada apgrieza stikla trauku ar dibenu uz augšu.
— Jā, viss kārtībā.
Trauku pildīja recekļaina, sarkana masa. Tās centrā atradās tārpveidīgs ķermenītis, no kura uz visām pusēm stiepās tievi asinsvadi. Jamamoto kungs skaidroja:
— Visgrūtākais ir pieaudzēt graudu pie mākslīgās placentas. Tas ir tikpat kā iestādīt nozāģētu koku. Kaut gan vēl grūtāk ir graudus savākt un uzglabāt… kamēr tos dabū šurp… Var būt, ka tā ir galvenā problēma. Visu laiku iznāk darīšanas ar cilvēkiem no malas, noslēpums karājas mata galā. Ne vienmēr var būt absolūti piesardzīgs …
— Tagad no katriem simts cūku embrijiem izdodas pieaudzēt septiņdesmit četrus, — teica Harada.
Jamamoto kungs pamāja ar galvu.
— Tas tur lejā, — viņš turpināja, — ir darbgalds. Uz tā atlasa embrijus. Tas ir vienīgais process, kur nevar iztikt bez roku darba, viss pārējais ir automatizēts. Pie mākslīgās placentas pieaugušos graudus novieto uz konveijera. Tur tie paliek desmit dienu. Redzat šīs ierīces, kas klanās virs konveijeriem? Tie ir mūsu pavāri. Ikviens no tiem pasniedz graudiem stingri noteiktas dažādu hormonu porcijas. Embrija attīstība mātes organismā notiek, savstarpēji iedarbojoties dažādiem hormoniem, kurus izstrādā kā mātes, tā paša augļa organisms. Šeit savstarpējā iedarbība pārveidota laika un kvantitātes ziņā. Attīstība norit pa citu līniju, to nosaka tā saucamais vienādojums «Alfa». Bet es jūs neapgrūtināšu ar sīkumiem.
— Dažādām sugām pēc apaugļošanās attīstības laiks nav vienāds, tādēļ ari embriju vecums precīzi nesaskan.
— Taisni apbrīnojami, ka jūs esat to ievērojis. Tā tas ir, no cūkām, piemēram, mēs ņemam embrijus otrajā nedēļā, kaut gan zināmas atšķirības vērojamas arī te. Galvenais tomēr ir tas, lai vecums nepārsniegtu to robežu, kad embrijs jau veidojas vai nu par
sauszemes, vai par zemūdens organismu. Ja izmaiņas embrijā vēl atbilst «Alfa» vienādojumam, tad par precizitāti nav ko uztraukties. Jo vairāk tādēļ, ka arī mātes nav vienādas — ir jaunas un ir vecākas. Šķirojot nepieciešams noteikt, kad tiek pārkāpta šī robeža. Te mēs to nevaram redzēt. To var pateikt pēc placentas krāsas… tā kļūst zilgana. Pieredzējusi acs uzreiz ievēro.
Harada tūlīt piedāvājās sameklēt un parādīt mums piemērotu eksemplāru. Kamēr gaidījām viņu, Jamamoto kungs teica, ka tagad varot uzsmēķēt, izvilka no virsvalkā kabatas cigaretes galu un, raudzīdamies tabakas dūmos kā kādā brīnumā, nomurmināja:
— Mums, cilvēkiem, jāelpo gaiss, tādēļ mēs piesavināmies nelāgus ieradumus.
— Trešajā kamerā embrijus apstrādā līdz šim momentam, — nevarēdams nociesties, paskaidroja Joriki savā parastajā skarbajā tonī. Acīmredzot, lai aizdzītu miegu.
Kaut nervi bija sasprindzināti, arī man mācās virsū miegs, un es tikko apjēdzu, ko man stāsta. Jutos pat vainīgs. Bet Jamamoto kungs, nepievērsdams tam uzmanību, pievienojās:
— Pareizi… Pirmajā kamerā atmet nost brāķi, otrajā notiek pārstādīšana mākslīgajā placentā, pēc tam embriju pārvieto uz šejieni, bet, kad placenta maina krāsu, embriju nes uz ceturto kameru. Tur sākas viņa pārvēršanās zemūdens zīdītājā. Ahā, tūlīt, liekas, mums parādīs .. .
Šurp steidzās Harada, saudzīgi nesdams kādu citu stikla trauku. Izskatījās, it kā ap sazaroto asinsvadu tīklu plestos miglaina ēna.
— Tā ir pazīme, ka embrijā notiek pārmaiņas. Tikko to pamana, embriju tūlīt nogādā ceturtajā kamerā. Harada-kun, parādi viņu mums tuvāk .. . Redzat, trauks drīz jo drīz kļūs viņam par mazu… Šīs stadijas īpatnība ir tā, ka pamazām veidojas mugurkauls, bet priekšējās nieres un žaunu krokas darbojas visspraigāk. Lūk, šis padziļinājums zem galvas ir žaunu krokas. Mugurkauls pašreiz mūs neinteresē. Rodas jautājums: kādēļ priekšējās nieres un žaunu krokas, kas vēlāk bez pēdām izzūd, aktīvi darbojas tikai šajā stadijā? Jau iepriekš lūdzu atvainot, ka nolasīšu nelielu lekciju bioloģijā, bet tas ir ļoti svarīgs jautājums.
Jamamoto kunga paskaidrojumi bija apmēram šādi.
Evolūcijas teorijā pastāv svarīgs likums, tā saucamais «atbilstības likums». Tā būtība ir tāda, ka izmaiņas vienā orgānā neizbēgami saistītas ar izmaiņām citos orgānos. Sugas attīstības atkārtošanās indivīda attīstībā ir nevis vienkārša iepriekš noietā ceļa mehāniska kopija, bet gan fiziska nepieciešamība, kas ietver sevī evolūcijas iespēju. Gluži viss neatkārtojas. Piemēram, asinis tikpat kā nemainās. Embrija attīstībā atkārtojas tikai tie orgāni, kas rada pamatu jaunu orgānu veidošanai, bet paši pēc tam izzūd. Cūkas embriji iziet priekšējo nieru stadiju. Priekšējās nieres nobriedušā organismā ir tikai zušiem. Cūkas embrijiem tās izzūd bez pēdām jau apmēram pēc piecām dienām, bet to vietā izaug vidējās nieres. Pirmajā mirklī šķiet, ka priekšējās nieres ir gluži nevajadzīgs attīstības posms, bet, ja tās izņem, neizveidojas vidējās nieres. Tās savukārt pārvēršas par orgānu, no kura tālāk izveidojas īstās nieres.
Tas pats notiek ar žaunu krokām. Viena to daļa, kas atrodas tuvāk galvai, pārvēršas par iekšējās sekrēcijas dziedzeri, kas savukārt tālāk gādā par to, lai pārējā daļa pārvērstos plaušās. Šī pārvērtusies žaunu kroku daļa arī kļūst par orgānu, no kura izveidojas krūšu dziedzeri un vairogdziedzeris.
Rodas jautājums: kas notiktu, ja žaunu krokas nepārvērstos dziedzeros? Zivīm, piemēram, evolūcija apstājas tieši šajā stadijā. Protams, ja zīdītāja embriju apturētu šajā stadijā, tas par zivi nepārvērstos. Labākajā gadījumā iznāktu kaut kāds baismīgs gliemis, kas nebūtu dzīvotspējīgs. Ne viss tiek imitēts, un daudzi orgāni, kas nepieciešami, lai zīdītāja embriju pārvērstu par zivi, jau uz visiem laikiem degradējušies.
Jamamoto kungs runāja vienā runāšanā. Tad viņš apklusa, vērīgi palūkojās manī un, atviezis biezās lūpas smaidā, apvaicājās:
— Vai tāds paskaidrojums jūs apmierina?
Nenogaidījis atbildi, viņš tūlīt steidzās uz
durvīm, stāstīdams tālāk:
— Ievērojot pareizo secību, mums tagad vajadzētu apskatīt ceturto kameru. Taču tajā nav gaismas, tur pilnīgā tumsā griežas stikla bumbas, un tas arī ir viss. Dosimies tieši uz piekto kameru, tā ir pati pēdējā.
— Jā gan, — piekrita Joriki, palaizdams mani pa priekšu. — Arī es apskatīju tieši tādā pašā secībā, kad Vada-kuna mani pirmoreiz atveda šurp.
— Ja jūs vēlēsieties, vēlāk varēsim noskatīties filmu, kas uzņemta infrasarkanajos staros.
— Nē, man tas būs pārāk sarežģīti.
— Nu jā, protams, tehnoloģija taču jūs interesē mazāk. Bet piektajā kamerā tomēr ielūkosimies. Tas ir to vērts.