— Labi, šodien pietiks. Esmu noguris… — gurdenā balsī sacīju un pacēlu pie sejas divus pirkstus, ar kuriem biju atspiedies pret galdu. Uz pirkstu galiem bija balti nospieduma plankumi.
— Piedodiet, sensei… — iebilda Joriki. Viņš, kā vienmēr, bija apņēmīgs un neatlaidīgs. —- Droši vien esmu jums apnicis, bet, ja jau esat ar mieru, tad varbūt izdarīsim līdz galam šodien?
— Ko izdarīsim?
— Apskatīsim zemūdens zīdītājus.
— Kādas muļķības! Pulkstenis jau ir vienpadsmit.
— Zinu. Bet, ja esam nolēmuši braukt, vai nav vienalga, cik ir pulkstenis? Nedrīkst aizmirst arī, ka līdz komisijas sēdei atlikušas vairs tikai trīs dienas, un, ja gribam iesniegt Tomojasu kungam mūsu projektu, tad darbam paliek tikai vēl rītdiena.
— Tā jau ir, bet diezin vai viņiem patiks, ka ierodamies tik vēlu? Un varbūt vispār tur neviena nebūs.
— Nekā tamlīdzīga. Laboratorijas direktors Jamamoto kungs tieši mūsu dēļ pārcēla savu dežūru uz šo nakti.
— Dežurē direktors?
— Tur ir tieši kā slimnīcā. Tā kā viņi strādā ar dzīvām būtnēm… Tur vispār naktīs daudz darba. Gan jūs pats redzēsiet.
— Paklausies … — Uzlicis celi uz krēsla sēdekļa, izņēmu cigareti, kaut gan negribēju
smēķēt. Ar to laikam centos Joriki un pats sev pierādīt, ka esmu saglabājis pilnīgu dvēseles mieru. — Teikšu taisnību — tu neesi pret mani gluži atklāts.
Joriki izstiepa garu lūpu un saīga. Viņš tā kā gribēja ko sacīt, bet nepateica. Es turpināju:
— Man būtu daudz ko tev teikt. Visā notikušajā es nesaskatu nekādu loģiku. Izjūtu iekšēju neapmierinātību. īsi sakot, tas viss man ir pretīgi.
— Liekas, es jūs saprotu.
— Ja tā, tad met pie malas visus aplinkus un izstāsti man visu, ko zini. Mēs esam iedzīti strupceļā. Kāds visu apgriezis ar kājām gaisā. Mums nav ne jausmas, pēc kā tīko pretinieks, tādēļ nevaram atbildēt tam ar prettriecieniem. Kam un kāds no tā labums, ja atrodamies lamatās?
— Nav šaubu, tā banda baidās no pareģošanas mašīnas.
— Diez vai… Mašīna īstenībā neko nav mums atklājusi. Viņi noslepkavoja sievieti, un mums nav nekādu pierādījumu. No kā vēl viņi baidās? Nē, nevar būt.
— Mēs taču turpināsim darbu. Komisija cer atrast īsto noziedznieku un tādēļ neļaus mums apstāties pusceļā.
— Komisiju var apvest ap stūri, iesniedzot tai noslepkavotā paša liecību.
— Nezinu… — Joriki nogrozīja galvu. — To, ka mēs strādājam, zina arī policija. Protams, tikai augstākās amatpersonas. Viņi gaida no mums rezultātus, tādēļ izturas kā nomaļi vērotāji un pat atbalsta mūs. Ja neatradīsim slepkavu un aizdomas kritīs uz mums pašiem, tad visam ir beigas . . . Nē, tā nevar. Tas nekur neder.
— Labi, pieņemsim, ka tev taisnība. Tad gribot negribot rodas šāds apsvērums. Bandīti — pieņemsim, ka viņi patiešām eksistē . . . Šie bandīti var sameklēt savus lieciniekus un uzlaist mums virsū policiju kuru katru brīdi, kad vien viņiem iepatiksies. Mēs pilnīgi esam viņu varā.
— Blēņas! Viņi to vien gaida, lai mēs nokaram degunus. Gļēvulis vienmēr uzķeras uz šā āķa. Padzirdējis, ka tuvumā klaiņo vilki, paslēpjas savā alā un, kaut skaidri zina, ka viņam neizbēgami draud bada nāve, neparko nebāž degunu laukā. Piedodiet, sensei, līdzībās es runāju aiz niknuma, ka mums viss iznāk tik nejēdzīgi.
— Nekas. Es pats apzinos, ka esmu gļēvulis. Tagad, klausoties tevī, man ienāca prātā . . . Paklau, kā būtu, ja mēs aizietu uz policiju un visu izstāstītu? Pašiem kļūtu vieglāk.
Joriki lūkojās manī caur pieri. Nevarēja saprast, vai viņš jūt žēlumu vai arī nosoda mani, bet varbūt izliekas. Iekodis lūpu zobos, viņš neskaidri nomurmināja:
— Droši vien kāds par to priecāsies. Ir taču milzum daudz tādu, kas par to vien sapņo, kā mūs abus padzīt no šejienes un pārvērst laboratoriju par skaitļošanas palīg- centru . . . Un vēl kas, sensei. Jūs negribat atzīt, ka pastāv tirdzniecība ar embrijiem. Jūs domājat, ka jūsu dzīvesbiedre ievilināta lamatās, lai piesaistītu uzmanību šai pasaciņai. Bet iedomājieties, ka tā ir īstenība. Tad jau iznāk, ka viņi nevis grib paglābties no jums, bet paši bāžas virsū ar faktiem … — Viegli pabungojis ar pirkstiem pa pults malu, Joriki pēkšņi sāka čukstēt: — Varbūt tas ir brīdinājums, sensei. Viņi grib jums parādīt, ka tiem netrūkst spēka, lai izrēķinātos arī ar jums . . . Patiešām, vīrietis ir noslepkavots, arī sieviete beigta . . .
— Ko tu iesaki darīt? — Tikai tagad pamanīju, ka jau labu laiku, papēžiem klaudzot, staigāju starp mašīnas blokiem.
— Jānoskaidro, kas ir šīs lamatas. Cits nekas neatliek. — Es klusēju, un Joriki zaglīgi piemetināja: — Varam pajautāt mašīnai.
— Pietiek! — es iekliedzos. Man kļuva baismi, un es dusmojos uz sevi par šīm bailēm. Likās, biju gaidījis šo priekšlikumu. Gaidījis un baiļojies.
— Kādēļ? Vai jūs vairs neticat mašīnai?
— Mašīna ir loģika. Te nevar būt runas par neuzticēšanos.
— Kādēļ tad? . . .
— Tā nav tāda lieta, kuras dēļ ir vērts ņemt palīgā mašīnu.
— Savādi… Tātad jūs atzīstat, ka taisnība ir man?
— Kāpēc savādi?
— Jūs taču svārstāties, sensei. Ja jūs uzticaties mašīnai, tātad jūs neuzticaties loģikai?
— Domā, kā tev tīk.
— Nē, tā nevar. Iznāk, ka jums ir svarīga pati mašīna, bet jūs neesat ieinteresēts uzzināt tās pareģojumus.
— Kas tev to teica?
— Vai tā nav? Pieņemsim, ka jūs neizmantojat mašīnu nevis tādēļ, ka tai neticat, bet gan tādēļ, ka negribat ticēt, — ar ko tad jūs atšķiraties no mašīnas pretiniekiem? Un kā cilvēks, kam bail uzzināt nākotni, jūs, sensei, neesat spējīgs vadīt mūsu darbu.
Pēkšņi jutos pieveikts. Dusmu vietā stājās nožēla. Seja bija pietvīkusi aiz noguruma.
— Jā … Varbūt tev taisnība … Taču nevaru saprast, kā jūs, jaunie, ar tādu aukstasinību varat apgalvot tik briesmīgas lietas?
— Lūdzu, nerunājiet tā, sensei, — Joriki labsirdīgā tonī teica. Viņš it kā bija apmainījis masku. — Jūs taču zināt, kāda man mēle. Nedusmojieties, sensei…
— Negribu iet projām no šejienes. Man līdzīgi cilvēki, ja viņus atrauj no tā, ko viņi paši radījuši, nekam vairs neder. Ja jutīšu, ka netieku galā, pats aiziešu un nolīdīšu kaut kur maliņā. Kas cits man atliek? … Tā laikam ari notiks, ja ļaušos notikumu gaitai. Esmu stingri pārliecināts par to, kaut arī pretīgi tā domāt. Pretīgi, vai ne, ka inženieris, kas radījis pareģošanas mašīnu, pats baidās no pareģojuma. Taisni smieklīgi! Kad tu ieteici ņemt palīgā mašīnu, mani sāka kratīt drudzis …
— Jūs esat noguris.
— Bet tu rīkojies negodīgi.
— Kāpēc?
—• Es jau teicu, ka tu neesi atklāts.
Joriki neapmierināts jautāja:
— Kādā ziņā? Runājiet konkrēti. ..
— Pieņemsim, ka tev taisnība un mums visas pūles jāveltī, lai noskaidrotu šo lamatu būtību. Bet vai tādēļ noteikti jāredz zemūdens zīdītāji? … Pagaidi, zinu jau, tu esi par to pārliecināts .. . Ne velti ziedoji pusi dienas un tagad gribi mani tik vēlu aizvest turp. Saprotu. Ļoti labi saprotu . .. Bet nez kādēļ tu neparko negribi paskaidrot, kāds tam iemesls. Tu apgalvo, ka tirdzniecība ar embrijiem ir fakts un laboratorijā, kur audzē embrijus ārpus mātes miesām, mēs gūsim kādus pierādījumus. Neticu, ka tik miglainas cerības tevi tā aizrautu. Jā, līdz komisijas sēdei palikušas vairs tikai trīs dienas. Tu domā, es ticu, ka tu tērēsi šo dārgo laiku kaut kādu ūdens suņu un žurku dēļ, nebūdams pārliecināts par panākumiem. Skaidri redzams, ka tu kaut ko slēp no manis.
— Nē taču, nekā tamlīdzīga, — mulsi smaidīdams, atbildēja Joriki. — Es tikai domāju tā: lai izstrādātu precīzu rīcības taktiku, vajag būt cieši pārliecinātam, ka pastāv tirdzniecība ar embrijiem, un pēc tam var virzīties tālāk. Bet man, sensei, trūkst drosmes uzspiest jums tādu plānu, jo ļoti labi saprotu, ka tas būtu aplam. Kam gan patiks lauzīt galvu par lietām, par kurām nav pat nekāda priekšstata? Pavisam citādi būtu, ja jūs kaut reizi pats ar savām acīm paskatītos uz šiem zemūdens dzīvniekiem: tad jūs vairs nešaubītos un ticētu, ka ir iespējama tirdzniecība ar embrijiem. Es, piemēram, esmu tos redzējis un tagad bez pūlēm varu iedomāties šo tirdzniecību.
— Braukt turp tādēļ vien nav nekāda vajadzība. Ja, balstoties uz tādu hipotēzi, var izstrādāt rīcības taktiku, kādēļ lai mēs nepamēģinātu?
— Vai var ar visu sirdi nodoties tam, kam pats netici?
— Uzskatīsim, ka esmu noticējis.
— Nē, sensei, jūs vēl neticat. Nav nemaz tik vienkārši tam noticēt. — Es neviļus pasmaidīju, un viņš piemetināja: — Nu redzat, jūs smejaties, tātad neticat.
— Muļķības . . .
— Ja par visu pats pārliecinies, tad smiekli vis nenāk. Tas ir briesmīgi. Iedomājieties tik — miljoni zemūdens cilvēku gadā . . .
— Ai, cik liels tu jūties! . . .
— Par to jau es runāju. Iekāms jūs neticēsiet, mēs nepavirzīsimies ne par soli uz priekšu. Jebkuru iespēju jūs uztversiet kā fantāzijas augli. Kāda te var būt taktika!
— Saprotu. Labi, lai tā būtu . . . Tātad ik gadu tiek radīti miljoni zemūdens cilvēku…
— Un viņu vidū atrodas arī jūsu dēls, sensei.. .
Es iesmējos. Sausi un sēcoši, tomēr iesmējos. Kā gan citādi es būtu atbildējis, ja ne ar smiekliem .. . Kaut kur dziļi sirdī, cenzdamās iekļūt atmiņā, bezspēcīgi ķepurojās saruna ar sievu pirms dažām dienām. Toreiz nepievērsu tai gandrīz nekādu uzmanību.
Šķiet, tas bija vakarā pēc komisijas beidzamās sēdes. Biju apsēdies gultas galvgalī un dzēru viskiju ar sodu, bet sieva man kaut ko neatlaidīgi jautāja. Biju pikts. Mani kaitināja ne tikai komisijas ietiepība, bet arī nogurums, kas neļāva koncentrēt uzmanību uz sievas vārdiem. Sievas klātbūtne mani nomāca, it kā tā uzliktu man kādu atbildību. «Tad pērc vien . . .» es nomurmināju, iemezdams acis elektrisko piederumu kataloga lappusītē, un steidzīgi cēlu pie lūpām glāzi. «Pirkt? Ko pirkt?» — «Nu to . . . ledusskapi, vai…» — «Par ko tu runā?» Izrādījās, nebiju dzirdējis ne vārda. Acīs dūrās sievas plāno matu šķipsnas, kas, it kā nelaimi vēstīdamas, bija izjukušas pār viņas seju. Beidzot sapratu, ka viņa runā par mūsu nākamo bērnu.
Šī saruna sākās jau iepriekšējā vakarā. Sieva bija uzzinājusi, ka ir mātes cerībās, un jautāja man, vai neizdarīt abortu. Liekas, sievietes dievina tādas sarunas. Tieši par šādu tematu es nesen biju nejauši sācis runāt ar Vadu Kacuko. (Starp citu, tagad es šaubījos, vai tas notika nejauši.) Sieva taču labi zināja, ko es domāju. Ja būtu atkal ārpusdzemdes grūtniecība, līdzēt varētu vienīgi ārsts, no runām nebūtu nekāda labuma. Bet sieva gribēja parunāties, pastrīdēties. Ļoti labi sapratu viņu, taču man šķita muļķīgi kult tukšus salmus. Nevaru teikt, ka negribētu bērnu, bet nevaru arī teikt, ka gribētu. Bērnus nedzemdē, viņi piedzimst.
… Ārsts bija teicis, ka šoreiz grūtniecība ir normāla, taču būtu labāk, ja izdarītu abortu. Tādā jautājumā pieņemtais lēmums neko nenozīmē, pieeja no morāles un tikumības viedokļa acīmredzot ir vienīgi satrauktas iztēles sekas. Patiešām, lai cik grūti ir novilkt robežu starp abortu un bērna slepkavību, taču vēl grūtāk ir noteikt robežu starp abortu un pretapaugļošanās līdzekļiem. Cilvēks ir būtne ar nākotni, slepkavība ir ļaunums, jo atņem cilvēkam šo nākotni, tomēr nākotne vienmēr un visur ir tagadnes ēna. Kas atbildēs, kāda nākotne gaida tos, kam nav pat šīs tagadnes? Aizbildināšanās ar atbildību būtu bēgšana no īstenības.
«Tātad tu domā, ka vajadzētu taisīt abortu?» — «Es neko nedomāju. Teicu tikai, lai tu rīkojies pēc saviem ieskatiem.» — «Bet es gribu zināt tavas domas.» — «Man nav savu domu. Man ir vienalga…» Strīds, protams, ir muļķība. Taču izvairīšanās no strīda ir tāda pati nožēlojama izmānīšanās. Vai patiešām par tuviem var saukt tos cilvēkus, kas tik bezjēdzīgi ievaino viens otru? Biju pārliecināts par savas loģikas pareizību, pašpārliecināti domāju, ka viss vienmēr notiek saskaņā ar maniem uzskatiem. Tā arī šoreiz, kad sieva pēkšņi, saņurcījusi katalogu, piecēlās un aizgāja, es paliku sēžam, izdzēru vēl glāzi viskija un pēc mirkļa jau visu biju aizmirsis.
Joriki vārdi par to, ka mans bērns, iespējams, kļuvis par zemūdens cilvēku, acumirklī satrieca pīšļos manu pašpārliecinātību. Mans bērns, kam nevajadzēja nākt pasaulē, no melnā ūdens nekustīgi raugās uz mani… Tumšās spraugas pakaklē — tās ir žaunas … Ausis kā visiem cilvēkiem, bet plakstiņiem jākļūst citādiem … Melnajā ūdenī cilājas baltas rokas un kājas … Mans bērns, kam nevajadzēja nākt pasaulē … Bērns, kuru biju radījis un kura dēļ, sakrustojis kājas uz spilvena, pašapmierināti strīdējos ar sievu … Tā vakara laiskais pašapmāns un trulā pašpārliecinātība bija pārvērtusies par atriebību, kas tagad kā melni mākoņi savilkās pār paša galvu… Tagad man un sievai nebūs vairs savstarpēju pārmetumu. Turpmāk brūces saņemšu vienīgi es. Līdz mūža galam sieva mani biedēs ar varmācīgi starp dzīvajiem atstātā bērna rēgu, un, jo izmisīgāk aizstāvēšos, jo sāpīgāki būs sitieni, bet, ja mēģināšu glābties bēgot, man tik un tā visur no ūdens pretī raudzīsies nekustīgas, plati ieplestas acis . . .
Es aprāvu smieklus.
— Tā taču nevar… — noteica Joriki, cieši vērodams manu sejas izteiksmi. — Ja jūs pats nepārliecināsieties . . .
— Saprotu. Paldies tev, tagad, man šķiet, es zinu, kas jādara . ..
— Kas tad?
— 'Parunāsim par to, kad atgriezīsimies.
Joriki pētījoši paskatījās manī, pagrozīja
krūšu kabatā zīmuli un gāja izslēgt mašīnu.
— Ko? Visu laiku pierakstīts?
— Jūs, sensei, taču nelikāt izslēgt… — Joriki pasmaidīja. Viņš norādīja uz skaņu ieraksta skalu. — Ja nu kaut kas atgadītos, tas mums būs testamenta vietā.
Zāli piepilda tikko dzirdama klusuma elpa. Kā vienmēr, mašīna liekas citādāka nekā parasti. Sajūta ir ļoti nepatīkama: šķiet, ka, milzīgu rīkli atpletusi, aiz tās blokiem gaida nākotne. Pēkšņi nākotni ieraudzīju nevis kā sausu shēmu, kā līdz šim, bet kā briesmīgu nezvēru, kam ir pašam sava, no tagadnes neatkarīga griba.
Programmēšana
nav
nekas cits
ka kvalitatīvas
realitates
par vēršana
kvantitatīva
realitate.
Nakts bija klusa un tveicīga. Pirkststarpas kļuva mitras no sviedriem, it kā rokās būtu cimdi. Zvaigznes neredzēja, pa mākoņu spraugu izlīda zilgansārts mēness. Iegājām sargmājiņā, un Joriki kādam piezvanīja. Sargs, it kā tieši mūs būtu gaidījis, steidza attaisīt augļu sulas burku. Viņa iztapība bija pretīga.
— Sazvanījies? — uz labu laimi pajautāju.
— Jā, viss kārtībā, — smaidīdams atbildēja Joriki. — Iesim.
Mēs nepārmijām vairs ne vārda. Sekotāju pie vārtiem nemanīja. Devāmies uz tramvaja pusi, un drīz vien mums izdevās noķert taksometru. Apsēdos un steidzīgi bāzu roku kabatā, lai izņemtu kabatlakatu, taču nepaguvu: man no degungala nopilēja sviedru lāse. Joriki teica šoferim:
— No Cukudzi brauksim garām Harumi līdz tiltam, uz divpadsmito celtniecības iecirkni. Jūs zināt? Tas ir Joroi tilts … Tūlīt aiz tā tilta …
Pavecāks šoferis, kam zem formas cepures ap galvu bija aptīts dvielis, lai uz sejas ne- plūstu sviedri, uz mirkli apgriezās un aizdomīgi paskatījās uz mums, pēc tam, ne vārda neteikdams, iedarbināja motoru. Gar abām ceļa malām garām slīdēja it kā redzētas koka mājiņas, kas izskatījās kā lielajā karstumā iztvīkušas un pagurušas. Mūra māju kvartālos bija vēl tveicīgāk. Pēc stundas pabraucām garām Harumi, un skatienam pavērās skumīga ainava, kurā, likās, nebija nekā cita, izņemot grāvjus un ceļus. Braukdami sākumā runājām par visu ko — par kraso laika apstākļu maiņu pēdējos gados, par nepieredzēti augsto ūdens līmeni, grunts noslīdēšanu un biežajām zemestrīcēm, bet tad apklusām Liekas, es pat mazliet snaudu.
Beidzot, traucoties pret lipīgo, sāļo vēju, skatienam pavērās Joroi tilta zaļganās ugunis. Spilgtās ugunis drūmajā, tuksnesīgajā klajumā radīja ļoti nepatīkamu iespaidu. Kad braucām pāri tiltam, atskanēja īss, dobjš svilpes signāls. Tas vēstīja pusnakti.
Aiz tilta šosejas malā stāvēja vecmodīgs automobilis. Tam blakus bija notupies cilvēks ar kabatas bateriju rokā un izskata pēc rīkojās ap motoru. Joriki lika šoferim apstāties, samaksāja, un mēs izkāpām. — Tas ir no turienes, — pačukstēja Joriki un, piegājis pie mašīnas šosejas malā, kaut ko pateica. Cilvēks ar kabatas bateriju tūlīt piecēlās un paklanījās.
Mēs pārsēdāmies viņa mašīnā un braucām vēl kādas divdesmit minūtes. Ceļi bija plati un parasti, tikai braucām kaut kā neparasti. Ļoti ātri zaudēju orientēšanās spēju. Pabraucām garām trim lieliem tiltiem, tā ka droši vien vairs neatradāmies divpadsmitā celtnie- čības iecirkņa teritorijā. Nolēmu neko nejautāt. Ja jau ielaižas tādā dēkā, nav nozīmes jautāt, tikpat neatbildēs. Bet, ja viņi nedomā slēpt, tad labāk pagaidīt un vēlāk palūgt, lai parāda uz kartes.
Beidzot mašīna apstājās. Tukša iela starp milzīgām noliktavām. Priekšā, kur ceļš apraujas pie jūras, paceļas vienstāva koka mājiņa, tai apkārt parasta betona sēta. Pie ieejas tikko samanāms koka dēlītis ar uzrakstu: «Jamamoto laboratorija». Sētā zem klajas debess mētājās dzelzs mucas. Es steigšus palūkojos uz augšu. Bet diemžēl mēness aizslīdēja aiz mākoņiem. Tā kā tā mēness nebūtu palīdzējis man noteikt, kur esam nokļuvuši. Šo vietu no visām pusēm, izņemot ziemeļus, ieskāva jūra.
Jamamoto kungs pats iznāca mums pretī. Viņš bija liela auguma vīrietis ar zilganu, it kā nosmērētu seju. — Mans brālis vienmēr izmanto jūsu palīdzību, — viņš sacīja noteiktā, tvirtā balsī, sniegdams savu vizītkarti. Viņa gaļīgajos pirkstos ar dziļi iedobtajiem nagiem kartīte izskatījās niecīga. Man tūlīt ienāca prātā, ka viņa brālis vada Centrālās apdrošināšanas sabiedrības slimnīcas skaitļošanas laboratoriju, un šie vārdi viesa manī nelāgu nojautu. Šķiet, ka tieši tā viss izliekas mīklaini nozīmīgs cilvēkam, kas cieš no amnēzijas. Cenzdamies nepadoties, ātri nomurmināju, kas pirmajā mirklī iešāvās prātā:
— Jūs patiešām esat viņam līdzīgs.
— Ko jūs, mūs saista tikai radniecība.
Jamamoto kungs līksmi smejas un lūdz
mani iet viņam līdzi. Arī viņš ir baltā virsvalkā un sandalēs, tikai drēbes mazliet notraipītas ar eļļu. Milzīgās, gar sāniem nolaistās rokas liekas ļoti smagas. Lai cik tas savādi, parasti tieši šādu roku pirksti ir neiedomājami veikli un kustīgi. Tiem ir darīšana nevis ar neredzamām abstrakcijām, kā mūsu pirkstiem, bet ar dzīvu būtņu smalko uzbūvi.
No iekšpuses celtne izskatījās sačākstē- jusi un stipri nolaista, it kā tā būtu kādas pamatskolas ēka, kam dienas ir skaitītas. Bet gaiteņa viņā galā nišā bija lifts. Mēs iekāpām tajā, Jamamoto kungs piespieda pogu, un lifts negaidot sāka slīdēt lejup. Taisnību sakot, daudz zemāk tas nevarēja braukt, jo celtnei bija tikai viens stāvs, taču es aiz ieraduma biju sagatavojies straujam braucienam un jutos tik ļoti izbrīnījies, ka neviļus iekliedzos. Jamamoto kungs sāka skaļi smieties. Tie bija naivi, bezrūpīgi smiekli, kas lika aizmirst gan to, ka ir jau tik vēls, gan arī novērsa domas no dīvainajiem apstākļiem. Priekšstats par sazvērestībām un intrigām nekādi nesaistījās ar Jamamoto kunga personību. Ļaunais nodoms atmaskot un apvainot pamazām izkusa manā sirdī un pārvērtās kaut kādās neskaidrās cerībās.
Lifts kustējās lēnām, un man šķita, ka esam nobraukuši jau par kādiem trīs stāviem zemāk. Mūsu priekšā bija garš gaitenis un tajā daudz durvju. Ja sevi neliktu manīt drēgnais mitrums, te būtu diezgan parasti pētniecības institūta apstākļi. Pagājuši gabalu pa gaiteni, mēs pagriezāmies pa labi, un mani ieveda plašā telpā.
Pavērās apbrīnojams skats. Gluži kā kubveida akvārijs. Kā no netīra ledus blāķiem veidota celtne. Mazu un lielu baseinu labirints, cauruļu, krānu un mērinstrumentu mudžeklis. Trīs rindās stiepjas dzelzs tiltiņi, pa kuriem iet pāri cilvēkiem, tieši kā okeāna kuģa mašīntelpā. Ar zaļu eļļas krāsu nokrāsotas, nosvīdušas sienas, noslēpumaini, lipīgi šļakstieni, bēguma atsegta liedaga smirdoņa . . . Tādi murgi man bieži rādās pirms saslimšanas ar gripu.
Pa tiltiņu virs mūsu galvām, sandalēm klaudzot, šurp un turp soļoja cilvēks baltā virsvalkā. Viņš apstaigāja un pierakstīja aparātu mērījumus. Mums viņš nepievērsa uzmanību, bet, kad Jamamoto kungs uzsauca: «Harada-kun!» — atskatījās un apbrīnojami laipni uzsmaidīja.
— Harada-kun, pēc tam atver mums trešo kameru!
— Klausos, tur viss jau sagatavots.
Jamamoto kungs pamāja.
— Ieiesim pagaidām manā kabinetā, — viņš teica un sāka staigāt pa centrālo tiltiņu.
— Skatieties, skatieties! … — satverdams mani aiz elkoņa, čukst Joriki.
Taču es bez aicina juma nenolaižu acis no baseiniem, kam ejam garām.
Pirmajā baseinā redzamas divas milzīgas zemūdens žurkas — tēviņš un mātīte. Tās ne ar ko neatšķiras no parastajām lauku žurkām, tikai kakla apakšdaļā, kur retāka spalva, atveras un aizveras bālgansārtas spraugas, bez tam acīs krīt krūšu forma, kas atgādina nelielu mucu. Ūdenī viņas kustējās apbrīnojami veikli, pie tam peldēja ne tikai kā suņi, irdamies ar ķepām kā sauszemes dzīvnieki, bet kā garneles, spēji saliecot un iztaisnojot rumpi. Taču grauzējiem piemītošos instinktus viņas acīmredzot nebija zaudējušas: kāda žurka uznira virspusē, ieķērās peldošā koka gabalā un, grauzdama to, lēni, vēderu uz augšu pavērsusi, atgriezās dziļumā. Cita žurka grasījās mesties man virsū, tik tikko neuzgrūdās baseina stiklam, bet pēdējā brīdī veikli pašāvās sānis un, pavērusi muti, izkārusi sarkano mēli, palika stāvam, blenzdama manī ar lielām, apaļām acīm.
Divos nākamajos baseinos arī bija žurkas. Bet ceturtajā atradās zaķi. Gluži pretēji žurkām, tie kā nedzīvi, ar salipušu spalvu pārklāti maisi nekustīgi karājās ūdenī pie paša dibena. Jamamoto kungs pabungāja ar nagu pa stiklu un teica:
— Ar zālēdājiem pagaidām nekas prātīgs neiznāk. Pārāk specifisks enerģijas asimilācijas paņēmiens . . . Pirmo paaudzi vēl kaut kā
izdodas izaudzēt, bet, sākot ar otro, viss saiet grīstē.
Mēs devāmies augšā pa dzelzs kāpnēm un nonācām pie kameras, kas bija piekārta pie griestiem un izskatījās pēc kastes. Uz kameras sliekšņa es instinktīvi pagriezos. Tieši tajā brīdī baseinā, kas bija preču vagona lielumā un atradās pie attālākās sienas, sakuldams ūdeni, smagi nosēkdamies, iznira milzīgi liels, melns dzīvnieks ar spīdīgu spalvu. Tā bija govs.
— Iespaidīgs skats, vai ne? — aizvērdams durvis, ar smaidu iejautājās Jamamoto kungs. — Ar zālēdājiem to pašu var panākt, ja nežēlo mākslīgo barību. Govis dod gaļu un pienu, tādēļ mākslīgās barības ražošana plašos apmēros ir izdevīga. Vienīgi slaukšanas aparāti ūdenī nedarbojas. Pagaidām lietojam nelielus vakuuma sūkņus, bet tā, protams, nav izeja … — Viņš pagriezās pret sienas ledusskapi, paņēma porcelāna krūzi un ielēja glāzē pienu. — Nogaršojiet, lūdzu. Silts, tikko slaukts piens. Gandrīz neatšķiras no piena uz sauszemes. Jāatzīmē gan, ka analīzes rāda augstāku sāls saturu, bet tas nav no piena, — slaucot pienam piejaucas klāt jūras ūdens. Galvenais, ka piens ir svaigs.
Lai viņu neapvainotu, vienā rāvienā izdzēru glāzi tukšu. Piens bija garšīgāks nekā mājās. Acīmredzot labās barības dēļ. Pēc tam mani piesēdināja pie galda. Jādomā, tas ir lielisks paņēmiens, kā izkausēt sastinguma ledu, — vispirms pacienā ar pienu un tikai tad piedāvā apsēsties. Ja tā ir spēle, tad mans partneris ir īsts aktieris.
— Ir jau vēls, jūs droši vien esat noguris .. . Mēs te esam pieraduši pie nakts darba, — teica profesors Jamamoto.
Viņš stāvēja, savijis uz krūtīm savus resnos pirkstus un pagriezis muguru pret stendu ar mikroskopu un dažādiem ķīmijas aparātiem. Viņa pirkstus klāja reti, cieti mati, gluži kā sukas, ar ko tīra mājas kaķus un suņus. Man aiz muguras atradās augsts grāmatu skapis un aizslietnis, aiz kura varēja redzēt gultas galu.
— Nekas, arī mums bieži vien iznāk nosēdēt stipri vēlu.
— Nu protams, jūs esat ļoti noslogoti. .. Bet pats mūsu darbs ir tāds, ka mums neeksistē ne diena, ne nakts. Liktenis, nekā nevar darīt! Plēsoņas galvenokārt ir nakts dzīvnieki. Varētu izlīdzēties ar mākslīgo apgaismojumu, bet suņi mums jādresē zem klajas debess, un dienā tas nav izdarāms. Mēs taču slēpjamies, lai svešas acis neieraudzītu …
— Jūs slēpjaties?
— Protams, slēpjamies, — viņš apstiprināja, labsirdīgi pasmīnēdams. — Bet jums mēs vēlāk parādīsim, ja atliks laiks … Kā tad ir ar pienu? Varbūt ieliet vēl vienu glāzi? Joriki-kun, varbūt tev?
Izbrīnījies paskatījos uz Joriki. Ar vienkāršiem paziņām tā nesarunājas, pat ņemot vērā, ka Jamamoto kungs ir draudzīgs un sabiedrisks cilvēks. Tomēr Joriki nemaz neslēpa, ka viņš šeit nav svešinieks. Viņš atbalstīja profesoru.
— Dzeriet, sensei! Pienā ir Tokijas līča ūdens, bet tas ir sterili tīrs. To šeit izfiltrē un pēc tam mākslīgi rada no jauna …
— Es jums parādīšu maketu. — Jamamoto kungs piecēlās un no skapīša blakus grāmatu skapim izvilka ādas rulli. Sacēlās putekļi. — Te nu gan es nevaru lepoties ar sterilu tīrību … Paskatieties, lūdzu. Tas ir viens no laboratorijas iecirkņiem vertikālā griezumā. Virs tā ir jūra . .. Līdz ūdens līmenim ir apmēram divsimt metru, vai ne? Ūdens tek pa šīm caurulēm. Filtrus darbina spiediens, tiek izmantots ūdens dabiskais spiediens. Caurlaides spēja ir ap astoņi tūkstoši kilolitru minūtē. Bez tam ir vēl divi rezerves filtri, katrs divtūkstoš kilolitru. Bet rūpīgi izfiltrētā ūdenī acīmredzot tiek izjaukts kaut kāds dabisks līdzsvars, un tas traucē organismu normālu attīstību. Starp citu, zūd asimilācijas spēja, rodas alerģiskas slimības. Tādēļ šeit, lejā, izfiltrētajam ūdenim tiek pievienotas dažādas organiskas un neorganiskas vielas, lai tā sastāvu tuvinātu dabiskajam jūras ūdenim. Tā mēs pēc vajadzības varam atveidot Sarkanās jūras, Antarktikas jūru un Japānas jūras līča ūdeni. Pie mums, piemēram, pētī, kādas jūras ir vispiemērotākās cūkkopībai.
— Šeit var pēc sirds patikas mieloties ar cūkgaļas sasumi, — piebilda Joriki.
— Gluži pareizi. Cūkgaļa pie mums ir sevišķi garšīga. Daži gan, kas nav pieraduši, jūt pret to pretīgumu. Bet tā ir daudz garšīgāka par liellopu gaļu. Kad esi pieradis, grūti bez tās iztikt. Gribat pagaršot?
— Nē. Tagad ne. — Man šķita, ka viņi norunājuši mani izmuļķot, un es saskaitos. — Es gan atzītu par labāku, ja vien iespējams, bez kavēšanās ķerties pie galvenā jautājuma … — Tūlīt pats pamanīju, ka neesmu visai pieklājīgs, taču atpakaļceļa vairs nebija, un es turpināju, lai notiek kas notikdams: — Nezinu, kā lai atvainojos. Uzkritu jums kā sniegs uz galvas tik nepiemērotā laikā… Ceru, ka Joriki jums ir paskaidrojis, kādēļ esam ieradušies?
— Jā, dzirdēju, ka jūs interesējoties par mūsu pētījumiem … Bet tam taču nav nekādas nozīmes, lūdzu, neuztraucieties. Šeit esam pilnīgi izolēti no ārpasaules, un jūs, sensei, nevarat pat iedomāties, cik patīkami ir parunāties ar tādu cilvēku kā jūs… Dzīvojam gandrīz pašā Tokijas centrā, bet ar cilvēkiem tiekamies ļoti reti. Grūti ir dabūt atļauju.
— Atļauju iziet ārā no šejienes?
— Nē, atļauju apmeklēt mūs.
— Vai tad šī nav valsts laboratorija?
— Protams, ka nav! Ja tā piederētu valstij kā jūsējā, vai tās darbību varētu saglabāt noslēpumā? Tiesa, tad nebūtu arī tāda stingrība. — Viņš pastiepa pret mani savu milzīgo roku, it kā atvairīdams manu jautājumu. — Nē, to es jums nevaru teikt. Taisnību sakot, es pats ne visai labi zinu, kas tā par organizāciju, kam pieder mūsu laboratorija . . . Bet šai organizācijai ir milzu spēks! Man ir tāda sajūta, it kā tā turētu savās rokās visu Japānu. Bet, tā kā pilnīgi paļaujos uz šo organizāciju, man nav vajadzība izzināt un precizēt to, kas uz mani neattiecas.
— Tādā gadījumā to zini tu, — es teicu Joriki.
•— Es? Ko jūs!
Joriki pārlieku izbrīnījies savilka uz augšu uzacis un papurināja galvu, bet es ievēroju, ka viņa seja pauž līdzšinējo mieru.
— Tas ir savādi, — es teicu. — Kā tu izgādāji man atļauju?
— Protams, ar manu palīdzību, — paskaidroja Jamamoto kungs, smaidot atsegdams garus, retus zobus. Viņam, liekas, bija pa prātam, ka saruna kļūst tik raita. —■ Kā cilvēks no malas varētu zināt to, ko nezinu pat es, kas tomēr esmu atbildīga persona! Gluži vienkārši, zinu, pie kā ir jāiet, un atļauju jums sadabūju bez grūtībām.
— Saprotu …
Taču manās rokās bija vēl viena kārts, es nojautu, ka tas ir trumpis, un tādēļ nesteidzīgi, izbaudīdams pats savu satraukumu, liku to galdā:
— Tātad, kad Joriki-kuns pirmo reizi uzzināja par šo laboratoriju, arī viņam, lai to apskatītu, vajadzēja dabūt atļauju no kādas trešās personas . . . Citādi nevar būt…
Joriki pavēra muti, lai kaut ko teiktu, taču Jamamoto kungs aizsteidzās viņam priekšā.
— Gluži pareizi, — viņš sacīja. — īsumā jums paskaidrošu, kas par lietu. Lai tā būtu tāda kā instrukcija apmeklētājiem. Kā jau teicu, darbs šajā laboratorijā notiek slepeni. Glabāt to noslēpumā ir svēts pienākums ikvienam cilvēkam, kas zina par tās darbu, neatkarīgi no tā, vai viņš ir līdzstrādnieks vai apmeklētājs. Protams, nav tāda likuma, kas to garantētu. Mēs neprasām arī apzvērēt to ar parakstu un zīmogu. Formāli neviens ne ar ko nav saistīts. Toties ļoti stingra ir atlase. Mēs rādām laboratoriju tikai tiem, kam pilnīgi uzticamies. Tādēļ arī šīs saistības gandrīz nekad netiek pārkāptas.
— Jūs teicāt — gandrīz? Tātad ir arī izņēmumi?
— Kā lai jums to izskaidro … Tā kā cilvēkiem nekas nav zināms par mūsu darbu, var pieņemt, ka tādi gadījumi vispār nav bijuši, vai ne? Tomēr kādreiz pa ausu galam dzirdēju, ka viens no mūsu darbiniekiem, rupjš un neaptēsts cilvēks, dzērumā esot izpļāpājies. Par to viņš saņēma stingru sodu.
— Viņu nonāvēja?
— Nē, kādēļ tad tā. . . Zinātne iet uz priekšu. Nav obligāti jānonāvē. Var atņemt cilvēkam atmiņu. Ir ari citi paņēmieni.
Liekas, mans trumpis bija līdzējis. Jamamoto kungs bija tikpat laipns un pretimnākošs kā sākumā, bet Joriki, pašam nemanot, bungoja ar pirkstiem pa galda malu, un klau- dzoņas paātrinātais ritms liecināja, ka saruna skar vissvarīgāko jautājumu.
— Bet, ja līķis sāk runāt, atliek tikai sagriezt viņu sīkos gabaliņos, — es teicu.
Jamamoto kungs iesmējās, it kā es būtu pateicis kaut ko ļoti jocīgu.
— Jā, — viņš noteica, kratīdamies smieklos, — tas nu gan nebūtu labi.
— Es tomēr nespēju saprast… Ja jūs šeit tik ļoti baidāties no atklātības, kādēļ tad vispār atļaujat apskatīt? Ja nu vēl cilvēks neliktos mierā un par varēm gribētu apskatīt, bet jūs taču paši uzplijaties, bet pēc tam draudat ar nāvi… Tas nav nekas cits kā lamatas. Bez tam — kāda nozīme ir zināšanām, ja nevarat par tām ne ar vienu runāt? Viss jūsu pasākums izklausās pēc ņirgāšanās.
— Jūs pārspīlējat, sensei, — Joriki iebilda. — Neviens jums neliedz dalīties uzskatos ar saviem domubiedriem …
Jamamoto kungs viņu pārtrauca:
— Gluži pareizi, atļauju vienmēr dabū ar trešās personas starpniecību. Tas tiek darīts tādēļ, lai paplašinātu domubiedru loku, un nebūt nav pretrunā ar prasību saglabāt noslēpumu. Baumas, sabiedriskā doma un tā saucamā tautas balss, kam nav konkrēta pamata, — tā būtu viena puse. Bet domubiedra, atbildīgas personas uzskati — tas ir pavisam kas cits.
— Domubiedri, domubiedri. .. Kādā ziņā īsti?
— To jau mēs gribam jums parādīt. — Jamamoto kungs strauji piecēlās un saberzēja rokas. Starp viņa šaurajiem, pietūkušajiem plakstiņiem priecīgi šaudījās acu zīlītes.
— Man šķiet, ka jūs tik daudz neinteresē faktiskais materiāls, cik pati ideja. Sāksim apskati ar audzēšanas kameru, taču vispirms gribētos jūs īsumā iepazīstināt ar mūsu pētījumu priekšmetu, ar vēsturi.
— Pagaidiet, — es teicu, pacēlis roku.
— Vispirms noskaidrosim vēl vienu jautājumu. — Arī es piecēlos, pakāpos soli atpakaļ un lēni nolaidu rokas uz galda. — Joriki- kun … tagad es zinu, kādēļ tu izgādāji man atļauju. Bet vēl nezinu, kurš un kādēļ izgādāja atļauju tev. Tagad man ir tiesības to uzzināt, vai ne? Visi, kas dabūjuši atļauju, taču ir domubiedri. Tātad — kurš izvēlējās tevi un kāpēc?
Arī Joriki piecēlās un mazliet pasmaidīja.
— Lūdzu, — viņš teica. — Tagad es jums varu pateikt. Baidos tikai, ka sadusmosieties.
— Es netaisos dusmoties. Gribu zināt taisnību.
— Pamatota vēlēšanās, — Jamamoto kungam bija pamuļķīgs izskats. — Taisnība vienmēr ir patīkama. Un Joriki-kunam novelsies kā akmens no sirds.
—• Tā bija Vada, —• teica Joriki un aplaizīja lūpas.
— Vada?!
— Jā, agrāk, kamēr vēl nebija pārgājusi pie jums, viņa strādāja šeit, — paskaidroja Jamamoto kungs. — Viņa bija spējīga asistente, ar skaidru un noteiktu pārliecību, kāda sievietēm reti gadās. Bet viņai bija viens trūkums, kas padarīja to pavisam nepiemērotu mūsu darbam. Viņa nevar skatīties uz asinīm. Tādēļ arī viņa iesniedza atlūgumu un pārgāja darbā pie jums. Starp citu, galvojumu par viņu jums deva mans brālis no Centrālās apdrošināšanas sabiedrības slimnīcas.
— Jā, jā, nāk prātā …
Atsevišķie ķēdes posmi pēkšņi šķindēdami savienojās vienā veselā ķēdē. Viss bija ļoti vienkārši. Tas, protams, nenozīmēja, ka šaubas būtu izkliedētas un vairs nerastos jautājumi. Jā, ķēde apbrīnojami veikli izvilkta no haosa, taču tieši šī veiklība skubina uz pārdomām. Nelāgi ir tas, ka nekādi nevaru ieraudzīt pašu galveno triku meistaru. Taču ķēde mani sajūsmina. Tā ir lieliski savirknēta. Šķietami pavisam nejauši cilvēki pēkšņi pārkārtojās, un katrs no tiem dabūja skaidru un noteiktu lomu. Tagad radās vismaz kaut kāda cerība izprast, kādēļ Joriki atvilcis mani šurp. Vismaz varēs izskaidrot visu notiekošo. Un mana paļāvība Joriki.. . Starp citu, līdz paļāvībai vēl tālu. Taču man likās, ka kuru katru mirkli sākšu viņam uzticēties. Lēnām, lai citi nemanītu, es nopūtos.