Es vairākkārt gribēju doties prom, taču nevarēju saņemties, un paliku pacietīgi gaidām. Ja Joriki uzzinās, ka esmu šeit, viņš noteikti atnāks. Savādi, ka viņš vēl arvien nenāk. Varbūt zina, bet grib mani tikai paķircināt? Nē, nav vērts skaisties par tukšiem minējumiem.
Divdesmit minūtes pāri deviņiem . . . Bez piecpadsmit minūtēm desmit. . . Bez desmit. . . Beidzot desmitos un desmit minūtēs viņš piezvanīja.
— Tas esat jūs, sensei? Tikko satiku Vadu … — Nē, viņa balsij nebija bikluma un vainas pieskaņas. Gluži otrādi, tā pauda enerģiju, pat prieku. — … Jā, es gribētu jums kaut ko parādīt. Varbūt mājās ērtāk? Ak tā, nu labi, pēc piecām minūtēm būšu laboratorijā.
Raudzījos pa logu un gaidīju, mēģinādams sagatavoties uz šo tikšanos. Meklēju un atmetu vārdus, ko teikt Joriki. Aiz loga pletās naksnīgā pilsēta. Man likās, ka vienā vietā starp debesīm un jumtiem izvilkta plāna, bālgana plēve. Nu protams, tā ir piepilsētas elektriskā dzelzceļa stacija. Cita ar citu satikdamās, tur saviļņojas neskaitāmas dzīves un likteņi, bet, skatoties iztālēm, šķiet, it kā tur valdītu klusums un miers. No kalnu virsotnes pat bangojoša jūra izskatās kā gluds līdzenums. Raugoties tālās ainavās, liekas, ka tur vienmēr valda kārtība. Visfantastiskākais notikums nevar pārkāpt ietvarus, ko noteikusi tālajai ainavai piemītošā kārtība . . .
Pie vārtiem apstājās taksometrs, no tā izkāpa Joriki. Paskatījies uz logu, viņš pamāja ar roku. Bija aizritējušas tieši piecas minūtes.
— Tā mēs viens otru pazaudējām, — viņš teica, ienākdams zālē.
— Sēdies. — Es norādīju uz krēslu, uz kura pirmīt sēdēja Vada, bet pats paliku stāvam — tā, lai gaisma būtu man aizmugurē. — Ilgi man vajadzēja gaidīt. Vai jūs ar Vadu ceļā izmainījāties?
— Nē. Atklāti sakot, kā aizgāju, tā vairs neatnācu šurp. Mani aizkavēja …
— Labi, tas nav svarīgi… — es viņu pārtraucu, cenzdamies runāt mierīgi. — Lai tā būtu. Redzi, kas par lietu. Man ar tevi jārunā, un es gribu, lai mūsu sarunu fiksētu mašīna.
— Kā?… — Joriki vaicājoši nolieca galvu. Viņa sejā nebija ne mazākā apmulsuma.
— Es gribētu vēlreiz rūpīgi pārrunāt visus šāsdienas notikumus.
— Tas būtu labi… — Viņš piekrītoši žestikulēja un apsēdās ērtāk. — Es jau centos izanalizēt šos notikumus, un man ļoti žēl, ka jūs, sensei, nevēlējāties ar to nodarboties. Cik atceros, pirms promiešanas jūs uz mani pat tā kā saskaitāties.
— Jā . . . Ko tad es teicu?
— Ka jums tagad pietiekot un jūs negribot spēlēt slepenos.
— Jā, tā bija. Turpināsim šo sarunu. Ieslēdz ievadkanālu.
Joriki pieliecās, lai iedarbinātu mašīnu, bet tad pārsteigts iesaucās:
— Tā jau ir ieslēgta! Neviens to nav pamanījis, jo tai ir izdegusi signāllampa. Esam nu gan mēs abi! . ..
— Kas ir ievadkanālā?
— Mikrofons.
— Tātad mašīna fiksējusi visu, kas te runāts?
— Acīmredzot… — Viņš noņēma nost mašīnas ādas apvalku un iebāza savus veiklos pirkstus metāla nervu sistēmas mezglos. — Aha, redzi, kas … Tad tādēļ Vada bija tik pārliecināta, ka esmu bijis šeit pirms viņas atnākšanas. Es to noliedzu, bet viņa manī pat neklausījās. «Kāpēc,» viņa prasīja, «zālē ir tik auksts?» Uz to, protams, arī es nevarēju atbildēt. Bet tagad man viss ir skaidrs.
Atkal viņš apvedis mani ap stūri. Grūti pateikt, ko sajutu stiprāk, vilšanos vai aizdomas, ka arī tas ir speciāli sagatavots. Kad viņš man apgalvoja, ka neesot šeit bijis, klusībā jau triumfēju. Manas prombūtnes laikā neviens cits, izņemot viņu, mašīnu nevarēja ieslēgt, un aukstums zālē viņu nodeva. Bet tagad atkal viss vējā. Neko nevar darīt. Bet tādēļ nokārt degunu nebija vērts.
— Labi, — es teicu. —• Sāksim ar notikumu vispārēju apskatu.
— Lūdzu. Es savukārt koriģēšu un precizēšu.
— Mēs izvēlējāmies eksperimenta objektu un gribējām ar to iepazīstināt programmēšanas komisiju. Mūsu izvēle bija pilnīgi nejauša. Pēkšņi atklājās, ka šo cilvēku kāds noslepkavojis … Tā kā slepkavības brīdī bijām tuvu nozieguma vietai, radās varbūtība, ka aizdomās varētu turēt mūs.
— Pareizak sakot, mani, — Joriki izlaboja.
— Aresteja nonāvētā mīļāko, taču policijai, liekas, ar to nepietika . . . Starp citu, nezinu, vai policijai . . . Iespējams, ka ideju par meklēšanu citā virzienā policijai iegalvojuši slepkavas līdzdalībnieki, lai mūs iebiedētu.
— Piekrītu.
— Lai nu kā, bet mēs iekļuvām lamatās. Sapratām, ka jādara kaut kas, citādi policija tā kā tā nokļūs mums uz pēdām. Vajadzēja atrast īsto slepkavu, un mēs nolēmām stimulēt nonāvētā līķi. Bez tam, ja viss būtu veicies labi, to varētu iesniegt komisijai kā pirmo eksperimentu ar izciliem panākumiem. - Taču noskaidrojām tikai to, ka slepkava nav sieviete, kā arī noklausījāmies neticamu pasaku par tirdzniecību ar cilvēku embrijiem. Par eksperimenta pielikumu var uzskatīt telefona sarunu ar kaut kādu šantāžistu.
— Sevišķa uzmanība jāpievērš tam, cik ātri šis objekts saņem informāciju . . .
— Jā. Un vēl tam, ka viņa balss man ir pazīstama . . .
— Jūs tā arī neatcerējāties?
— Nē. Liekas, tūlīt tūlīt atcerēšos, bet nevaru. Šis cilvēks noteikti ir no mums tuvākajiem.
— Bez tam, — manu domu turpināja Joriki, — viņš ir samērā labi informēts par mūsu mehānisko pareģotāju. Tieši tādēļ, kad nolēmām analizēt noslepkavotā mīļāko, viņš
tūlīt nojauta briesmas un nonāvēja Tikako, pirms viņa nonāca mūsu rokās . . . Taču ar to nebūt nav izskaidrots, kā pilnīgi nejauša cilvēka nāve varēja būt par iemeslu notikumiem, kas saistīti ar mūsu lietām.
— Neviens mums neliedz uzskatīt to par nejaušību. Iznāk, ka pretinieks iedzinis mūs lamatās, lai pasargātu sevi no nepatikšanām. Bet varbūt šai ķēdei ir vēl citi, pagaidām mums nezināmi posmi. Un tad lamatām var būt daudz lielāka jēga.
— Ko jūs ar to gribat teikt?
— To, ka ir kāds, kas grib diskreditēt pareģošanas mašīnas nozīmi.
— Nesaprotu.
— Labi, ejam tālāk … Tā nu ir, ka mūsu rokās nav neviena pavediena.
— No pirmā acu uzmetiena tā liekas.
— Ar to viņiem vēl bija par maz .. . Man atkal piezvanīja šantāžists; lai izspiegotu, man seko kāds tips. Tai pašā laikā tu man pastāstīji par zemūdens zīdītājiem, un man jau zuda visas cerības kaut ko šai lietā apjēgt . . .
— Es tieši gribēju . ..
— Acumirkli, ļauj man pabeigt.. . Kad pārgāju mājās, mani gaidīja jauns pārsteigums. Kamēr biju prom, manu sievu ar viltu ievilinājuši kaut kādā slimnīcā un tur ar varu izdarījuši viņai abortu.
— Ko jūs sakāt!
— Sieva jau trešo nedēļu bija stāvoklī.
Kad viņa braukusi mājās, tai izmaksājuši septiņus tūkstošus jēnu … Pagaidi taču … Tas, protams, mani nepiespiedīs noticēt versijai par tirdzniecību ar embrijiem mātes miesās. Ar šantāžu pa telefonu viņiem nepietika, tādēļ tie ķērās pie iespaidīgākas iebiedēšanas formas. Nezinu. Ne velti ir teiciens, ka viltīgs blēdis cenšas noslēpt lielus melus sīku melu kaudzītē. Varbūt ar šiem septiņiem tūkstošiem viņi cenšas saistīt manu uzmanību pie visbezjēdzīgākās vietas noslepkavotā cilvēka grēksūdzē . .. Nē, atļauj man pabeigt… lai mani psiholoģiski apdullinātu. Starp citu, vai nav vienalga, kāds viņiem mērķis. Svarīgākais ir tas, ka nelietis, kas organizējis visu šo nekrietno sazvērestību, ļoti labi zinājis stimulācijas rezultātus. Vai tā nav? Vai notikumu ar sievu es būtu uztvēris kā draudus, ja noslepkavotā grēksūdzē nebūtu runāts par tirdzniecību ar embrijiem, par septiņiem tūkstošiem jēnu, par trijām nedēļām? Šis tips zināja visu. Vai nav tiesa? … Ir. Bet grēksūdze bija zināma tikai diviem. Man un tev. Tu taču to nenoliegsi?
— Jā, to es atzīstu, — izdvesa Joriki.
Viņš sēdēja nekustīgi, mazliet nobālējis un
acis nolaidis.
— Tā tik vēl trūka, lai tu neatzītu. Tagad taču viss ir skaidrs.
— Kas ir skaidrs?
Nostājos viņa priekšā un, pastiepis roku pret viņa seju, lēni, vārdu pa vārdam, ar pūlēm izdabūju:
— Tas … ka slepkava … esi tu!
Pavisam negaidīti bija tas, ka Joriki ne sa-
guma, ne aizsvilās. Nervu sasprindzinājumu viņš nevarēja noslēpt, taču viņa balss skanēja salti un mierīgi. Raudzīdamies man tieši acīs, viņš jautāja:
— Bet kā ar motīvu?
— Ja tu domā, ka neesmu gaidījis tādu iebildumu, tad dziļi maldies. Ja tu esi slepkava, motīvs atradīsies pats no sevis. īsi sakot, nonāvētais tikai man bija nejaušs cilvēks, turpretim tu viņu pazini un paturēji prātā jau no paša sākuma. Todien mums nebija noteikta mērķa, nogurums arī mācās virsū. Nebija nemaz tik grūti ievest mani kafejnīcā un pievērst uzmanību šim cilvēkam, kurš bija tur ievilināts ar mīļākās palīdzību. Un to tu nostrādāji diezgan prasmīgi. Tu mani ievilināji lamatās, iebiedēji ar policiju, pēc tam izlikies, ka palīdzi man meklēt noziedznieku, un tādējādi novērsi no sevis aizdomas. Tu biji paredzējis visu līdz beidzamam sīkumam. Un tagad tev ķeras pie sirds, ka tavos aprēķinos atklājusies kļūda … Tu pārāk paļāvies uz šo slepkavības motīvu…
— Bet, ja nu šīs kļūdas nebūtu, ko tad?
— Tavs nodoms bija skaidrs. Tu gaidīji, ka es, lamatās iedzīts un iebaidīts, visiem dzirdot, samelošu, it kā mašīna būtu apstiprinājusi, ka šī pašnāvniece ir vainīga.
— Interesants siloģisms … Ko jūs tagad domājat iesākt, sensei?
— Esmu spiests palūgt tevi aiziet, kur vajag.
— Kaut ari nav motīva?
— Par to tu droši vien aprunāsies ar advokātiem. Starp citu, var gadīties, ka tevi pilnīgi likumīgi pārbauda ar mašīnu … — Pēkšņi man izsīka spēki un es jutu sevī briesmīgu tukšumu. — Padomā, cik daudz muļķību tu esi pastrādājis! . . . Vai tad tā var? Tu taču … Es vienmēr tā cerēju uz tevi. . . Kas to būtu domājis! . . . Tīrās šausmas . . .
— Ko šeit teica Vada?
— Vada? Ak tā, Vada . . . Neko sevišķu viņa nepateica .. . Kaut gan . . . Liekas, viņa uztraucās par tevi. .. Redzi, tagad arī viņu tu esi padarījis nelaimīgu . . . Bet kāda nozīme tevi žēlot, tikpat nekas vairs nav labojams . . .
Joriki smagi nopūtās un noraidoši papurināja galvu.
— Siloģisms bija ļoti interesants. Pilnīgi jūsu garā, sensei. Loģisks un precīzs. Tajā gan ir viena kļūda — arī pilnīgi jūsu garā.
— Kļūda?
— Nu, labi, nesauksim to par kļūdu. Sauksim to par aklo punktu.
— Kādēļ tu mēģini izlocīties? Mašīna taču visu ir fiksējusi.
— Patiešām, kādēļ mums nelūgt palīdzību mašīnai? Tā izlems. — Joriki apsēdās pie pults un, grozīdams kloķus, teica mikrofonā: — Sagatavoties izlemšanai!
Zaļā lampiņa — gatavības signāls.
— Noteikt, vai dotajā siloģismā ir vai nav kļūda.
Sarkanā lampiņa signalizē, ka siloģismā ir kļūda.
Joriki pārslēdza ierīci no izejas stāvokļa uz skaļruni un nokomandēja:
— Norādīt, kur ir kļūda!
Mašīna tūlīt atsaucās:
— Sākotnējā pieņēmumā ir noticis loģisks lēciens. Saņemot informāciju par tirdzniecību ar embrijiem, cilvēkam iepriekš jāzina, ka šis jautājums atspoguļosies līķa stimulācijas rezultātā.
Es iekliedzos un saķēru Joriki aiz rokas.
— Tas ir viņš! Tā pati balss! Es viņu pazīstu!
— Tā taču, sensei, ir jūsu balss.
Velns parāvis! . . . Patiešām . . . Kad mašīnu ieskaņoja, tai piešķīra manu balsi. Šī pati balss toreiz runāja ar mani pa telefonu, par to nevarēja būt šaubu. Kāds tur brīnums, ka tā bija man pazīstama. Iespējams, ka no mašīnas kāds to ierakstījis magnetofona lentē. Es triumfēju. Kratīju un raustīju Joriki roku: «Re, kāds vilkača purns! Tavu viltnieku, tavu nezvēru! Ak, neizdevās vis? Nu, par nelietību ar nelietību arī soda!»
Joriki necentās izrauties un, raudzīdamies sānis, nekustējās no vietas. Kad es, palicis bez elpas, aprimu, viņš klusu teica:
— Tas jau nav pierādījums. Balss nav tik ļoti individuāla kā seja …
Man aizrāvās elpa "un acīs sariesās asaras. Palaidu vaļā Joriki roku, lai noslaucītu asaras. Joriki pagāja nost un, nostājies aiz krēsla, teica:
•— Kā apstiprina mašīna, visi jūsu spriedumi, sensei, balstās uz aklo punktu — uz ciešo pārliecību, ka tirdzniecība ar embrijiem nav nekas cits kā noslepkavotā cilvēka fantāzija. Jāsāk tikai to apšaubīt, un viss jūsu spožais siloģisms sabruks pīšļos… Protams, es arī nezinu neko konkrētu. Kaut tas ir aplinkus ceļš, bet, iekāms mums nav iespējams izmeklēšanu izdarīt atklāti, policijas acu priekšā, kādēļ nepārbaudīt arī šādu versiju? Protams, tā ir tikai darba hipotēze … Pieņemsim pagaidām, ka tirdzniecība ar embrijiem tiešām notiek. Tādā gadījumā mēs varam iegūt daudz interesantākus secinājumus nekā no versijas, it kā es būtu slepkava. Piemēram, veselības aizsardzības ministrijas nesen publicētajā biļetenā ir dati, ka mūsu valstī abortu skaits ir aptuveni vienāds ar jaunpiedzimušo bērnu skaitu un gadā sasniedz apmēram divus miljonus. Ja nu pastāv tirdzniecība ar embrijiem, tad tā ir plaši izplatījusies un notiek diezgan organizēti. Tātad diezgan ticams, ka nejaušs objekts kaut ka var būt saistīts ar šo organizāciju.
— Tās ir muļķības. Dīkdieņiem domātas pasakas.
Joriki iekoda lūpā, spītīgi savilka uzacis un izņēma no kabatas fotogrāfiju pastkartes lielumā. Viņš lēnām nolika to uz krēsla sēdekļa un teica:
— Lūdzu, paskatieties. Šajā fotouzņēmumā jūs redzat zemūdens suni… Jāatzīstas, es šovakar biju aizbraucis uz Jamamoto kunga brāļa laboratoriju. Man atļāva to apskatīt, pie viena paņēmu līdzi šo uzņēmumu.
Fotogrāfijā bija redzams zem ūdens peldošs suns. Suņa priekškājas bija pievilktas klāt, bet pakaļkājas izstieptas, galva nolaista. No kakla visgarām mugurai stiepās gaisa burbulīšu ķēdītes.
— Tas nav sugas suns … Šeit, paresninājumā aiz apakšžokļa, redzamas melnas spraugas. Tās ir žaunas … Ausīm nepievērsiet uzmanību, tas ir fotouzņēmuma defekts. Visumā tas izskatās pēc parasta suņa, kaut gan neliela operatīva iejaukšanās tūlīt pēc piedzimšanas, šķiet, tomēr nepieciešama. Acis ir savādas. Atmirstot plaušām, pārveidojas arī dažādi dziedzeri, starp citu, deģenerējas asaru dziedzeri, un tas savukārt izmaina acu formu.
— Sintētiskais vilkacis, ķirurģijas brīnums …
— Nekā tamlīdzīga. Tādas žaunas ir tikai haizivīm, bet vai ir iespējams no haizivs tās pārnest uz suņa? Nē, tādu rezultātu dod plānotā evolūcija, kas pamatojas uz audzēšanu ārpus mātes organisma. Ja jūs to pats redzētu …
— Skaidrs. Tu gribi teikt, ka tirdzniecībai ar embrijiem ir nozīme zemūdens cilvēku radīšanā?
— Triju nedēļu veci embriji garumā nepārsniedz trīs centimetrus. Ja tos iepirktu gaļai, tad nebūtu vērts maksāt septiņus tūkstošus jēnu gabalā.
Aplūkoju šo fotouzņēmumu, kas šķita kā ļauns sapnis, un man bija tāda sajūta, ka reālā īstenība vairs nepastāv. Negribēju vairs ticēt, ka ārpus šīs zāles sienām eksistē ielas un ka tur dzīvo cilvēki.
— … Un viņi atļāva apskatīt?
— Jā, man izdevās viņus pierunāt, — Joriki sarosījās un pievirzījās man tuvāk. — Tikai ar noteikumu, ka mēs klusēsim.
— Paklausies, te kaut kas nav kārtībā. Pieņemsim, ka tirdzniecība ar embrijiem pastāv un finansu nodaļas vadītājs noslepkavots tādēļ, lai neizpaustu šo noslēpumu. Bet kādēļ tādi rūdīti konspiratori mūs pielaiž sev tik tuvu klāt?
— Lai cik savādi, bet acīmredzot viņiem ir iemesls to darīt.
— Iemesls? . .. Varu iedomāties, kas tas par iemeslu! . . . Vai gribi zināt manas domas? Ja tur varētu iegūt kādus pierādījumus, viņi mūs neparko nelaistu. Un, ja jau viņi atļauj, tad tur nav ko braukt.
Joiiki drudžaini norija siekalas.
— Sensei… — viņš vārgā balsī sacīja. — Tā laikam ir pēdējā iespēja.
— Vai tad viņi pārtrauc darbu?
— Es nerunāju par braukšanu. Tā, sensei, jums ir pēdējā iespēja.
— Ko tu ar to gribi teikt?
— Neko, pietiek . . .
Kas tad tas? Man jau bija ar kādu tieši šāda saruna. Ak jā, šos pašus vārdus nesen teica Kacuko Vada . . .
— Šis suns . . . vai viņš pats ķer zivis?
Joriki acis iemirdzējās.
— Jā, tur viņus tieši šim nolūkam apmāca. Kad aizbrauksim turp, varēsim paskatīties, kā tas notiek.
— Savādi. Par ko tu tā priecājies? Mēs taču dosimies uz pretinieka nometni.
— Es? . . . Jā, esmu apmierināts. Ja mums veiksies, pret mani vairs nevērsīsies aizdomas.
— Vai tev tas ienāca prātā, ka mēs varam no turienes arī neatgriezties?
Joriki iesmējās.
— Ja gribat, atstāsim šeit zīmīti.