Es biju nikns. Pat nevaru pateikt, uz ko īsti dusmojos. Gribēju atšķetināt šo sapiņ- ķēto kamolu, taču nezināju, no kura gala sākt. Ne tādēļ, ka man trūktu pavedienu, gluži otrādi, to bija pārāk daudz. Tie bija sa- vijušies kopā un, raisot vaļā vienu, pārtrūka otrs, tā ka nevarēja izprast, kurš ir īstais.
Pa ceļam uz mājām man uzmācās bailes, tomēr, liekas, neviens nesekoja. Izdzirdusi, cik spēji atrauju vārtiņus, sieva izsteidzās man pretī. Nopratu, ka viņa gaidījusi mani. Tikko biju paguvis priekštelpā novilkt kurpes, viņa pēkšņi saka runāt zemā, aizsmakušā balsī:
— Ko tas nozīmē? Šī slimnīca … un vispār viss …
Viņa bija saģērbusies iziešanai. Vai nu viņa tikko bija pārnākusi, vai arī gatavojās kaut kur iet. No istabas krītošā gaisma spīdēja caur viņas izspūrušajiem matiem. Viņa bija loti uztraukta un aizkaitināta. Nesapratu, kas atgadījies. Izdzirdējis vārdu «slimnīca», atcerējos tikai Centrālās apdrošināšanas sabiedrības slimnīcas skaitļošanas laboratoriju, kur bija risinājies šīs asiņainās lietas viens cēliens. Kā sieva par to uzzinājusi? Un kādēļ tas viņu tik ļoti interesē?
—• Kā tā — ko nozīmē?
— Kā tu tā vari? … — viņa čukstēja nomāktā, pārmetošā balsī, un es paliku stāvam kā piekalts.
No viesistabas plūda šurp televīzijas mūzikas skaņas un mūsu dēla Josio spalgie, saraustītie smiekli. Gaidīju, ko sieva teiks. Pēkšņi man radās muļķīga iedoma: ja nu sieva atklājusi Jamamoto kunga skaitļošanas laboratorijas darbā kādas kļūdas, kuras neesmu pamanījis? Bet viņa gaidīja, ko teikšu es.
Brīdi valdīja saspīlēts klusums. Beidzot viņa ierunājās:
— Izdarīju tā, kā tu gribēji. Es redzu, tu vairs pat neatceries, par ko viņiem zvanīji. Tādu vieglprātību no tevis negaidīju . . . Pietiek ar to vien, ka tu neatradi par vajadzīgu atbraukt man pakaļ.
— Es zvanīju?
Sieva pacēla galvu. Viņas sejā lasīju izbailes.
— Vai tā nebija? …
— Pagaidi. Kādā sakarā es būtu zvanījis?
Viņai ietrīcējās zods:
— Viņi teica, ka tu esot viņiem piezvanījis … Tu taču zvanīji, vai ne?
Viņa izskatījās pagalam apjukusi. Acīmredzot pārmetumi, ar kuriem viņa nupat vēl bija gatavojusies mani apbērt, sašķīda kā ziepju burbuļi. Tas, ko viņa nupat dabūja dzirdēt, bija tik neaptverams un pārsteidzošs, ka viņas uztraukums vienā mirklī saplaka. Lūk, ko es sapratu no viņas juceklīgajiem, satrauktajiem vārdiem.
Ap pulksten trijiem, tikko Josio pārnācis no skolas, viņai piezvanījis ārsts no sieviešu slimību klīnikas, kur viņa gāja uz pārbaudēm. Tā ir neliela klīnika, ko vada mans vecs paziņa, un no mūsu mājas uz turieni var aizbraukt ar autobusu piecās minūtēs. (Man kaut kas ienāca prātā. Pirms dažām dienām sievu brīdināja, ka viņa ir stāvoklī, un viņa prasīja man padomu, vai neizdarīt abortu. Reiz viņai bija ārpusdzemdes grūtniecība, un kopš tā laika viņa kaut ko tādu pārdzīvo ļoti sāpīgi. Liekas, neko noteiktu viņai neatbildēju, tas bija tieši ap to laiku, kad jautā- juina par mūsu mašīnu bijām iedzīti strupceļā.) Pa telefonu sievu esot aicinājuši steigšus braukt uz klīniku, kur pēc mana lūguma viņu tūlīt operēšot. Sieva sākusi šaubīties. Šķiet, viņā pat sacēlies protests. Tad viņa zvanījusi man, bet nav varējusi sazvanīt. (Pulksten trijos es sēdēju pie komisijas locekļa Tomojasu un mēģināju panākt, lai līķi nodod mūsu rīcībā. Laboratorijā neviens neko nezināja un acīmredzot vēlāk bija aizmirsuši man pateikt, ka zvanījusi sieva.) Viņai nav atlicis nekas cits kā braukt uz klīniku.
— Tātad tev izdarīja abortu? — es vaicāju.
Es tīšām runāju neapmierinātā tonī, droši vien instinktīvi cenzdamies atbrīvoties no augošā nemiera.
— Kā tad, — dusmīgi atbildēja sieva. — Ko citu es varēju iesākt? …
Mēs kāpām augšā uz otro stāvu, kur atrodas mans kabinets, viņa nāca aiz manis. «Labvakar, tēt!» kā parasti no gaiteņa man nopakaļ sauca Josio.
— Es teicu, ka tomēr gribu aprunāties ar ārstu … Izrādījās, ka viņa nav poliklīnikā. Esot kaut kur aizbraucis. Tad sadusmojos un gribēju tūlīt braukt mājās. Tikko biju izgājusi pa durvīm, mani panāca kāda sieviete, acīmredzot medmāsa, ar palielu dzimumzīmi labajā pusē uz zoda, un teica, ka ārsts drīz būšot atpakaļ. Viņa lūdza mani pagaidīt pieņemamajā istabā un deva iedzert kaut kādus zāļu zirnīšus. Rūgtus zirnīšus sarkanos papīriņos … Kā liekas, tie bija sarkani, tātad stipri iedarbīgas zāles. Drīz vien tās lika sevi manīt… Pēc brīža mani pārņēma dīvains stingums. Viss ķermenis it kā iegrima nemaņā, sajutu tikai acis un ausis… Pēc tam … Atceros visu, tikai kā pa miglu, it kā tas nebūtu noticis ar mani. Liekas, mani izveda no istabas, atbalstot no abām pusēm, iesēdināja mašīnā un aizveda uz citu slimnīcu … Tur bija tumši, gari gaiteņi… Un ārsts … Tas bija pavisam cits ārsts, bet viņš jau visu zināja un ātri izoperēja mani. Viss gāja ļoti raiti. Man nedeva laika ne apdomāties, ne aptvert… Bez tam, es nesaprotu, kāpēc, man promejot izsniedza aplam lielu naudas summu. Teica, ka tas esot atlikums …
— Atlikums?
— Jā. Tu laikam iepriekš samaksāji? …
— Cik tev iedeva? — es vaicāju, neviļus pieceldamies kājās.
— Septiņus tūkstošus jēnu … Nezinu, cik viņi atrēķinājuši par operāciju.
Sniedzoties pēc cigaretes, apgāzu glāzi ar ūdeni, ko iepriekšējā vakarā biju atstājis uz galda.
— Tev, liekas, bija trešā nedēļa?
— Jā … Apmēram tā bija.
Ūdens tecēja zem grāmatu kaudzītes.
«Lūdzu, noslauki.» Septiņi tūkstoši jēnu . . . Trīs nedēļas .. . No kakla pār muguru aizveļas milzu smagums, it kā es rāptos kalnā ar trīs pudu smagu nastu plecos. Sieva apjukusi raugās manī. Novēršu skatienu un, klādams uz peļķes vecu laikrakstu, jautāju:
— Kas tā bija par slimnīcu? Kāds tai nosaukums?
— Nezinu. Pēc manis atsūtīja mašīnu un ar to pašu ari atveda atpakaļ.
— Vai tu vismaz neatceries, kur tā atrodas?
— Nudien… Kaut kur ļoti tālu… uz dienvidiem, gandrīz pie pašas jūras. Pa ceļam visu laiku snaudu … — Brīdi klusējusi, kā mani pārbaudīdama, viņa piemetināja:
— Tu taču zini?
Es neko neatbildēju. Jā, zinu gan, tikai pavisam citā nozīmē. Lai nu kā, neko nedrīkst izpaust. Katrs mans vārds var rosināt jaunus jautājumus, un man vajadzēs uz tiem atbildēt. Uztraukums pamazām norima, un manī modās neganta spītība, kas kvēloja kā nokaitēta dzelzs, zem kuras lēkā liesmu mēles. Pats vēl nebiju ticis skaidrībā par visu. Pareizāk sakot, es nesapratu, kāpēc mani arvien dziļāk un dziļāk velk iekšā šajā atvarā. Pēkšņi arī mana sieva kopā ar mani bija ievilkta šajās lamatās, un tas tik ļoti aizvainoja, ka mani sagrāba niknums, kas aizēnoja visu pārējo.
Kāpu lejā uz pirmo stāvu un piegāju pie telefona. Sieva jau gribēja teikt Josio, lai izslēdz televizoru, bet es viņu aizkavēju. Tā tik vēl trūka, lai es iepītu sievu visā šajā jezgā, kurā pats taustos kā akls.
Vispirms piezvanīju uz klīniku savam paziņam un lūdzu pateikt, kur dzīvo ginekologs, kas ārstē manu sievu. Man pateica viņa telefona numuru. Ārsts bija mājās. Mani jautājumi viņu samulsināja. Protams, viņš neko nezināja un nebija manu sievu izsaucis. Viņš arī neko nav varējis zināt, jo pats kopš vakardienas apmeklējis slimniekus mājās. Vēl apjautājos par medmāsu, kas sievai bija devusi zāļu zirnīšus. Kā jau varēja gaidīt, viņš atbildēja, ka klīnikā neesot medmāsas ar dzimumzīmīti uz zoda. Nojauta nebija mani vīlusi: viss ievirzījās nelabā gultnē.
Zvanot uz laboratoriju, man kļuva slikti, bija tāda sajūta, it kā sirds vairs nebūtu īstajā vietā un pukstētu pakrūtē. Šo nelabumu radīja apziņa, ka notikumi, kuros tik pēkšņi biju ierauts, runā pretī visiem dabas likumiem, saskaņā ar kuriem notikumu attīstību parasti virza nejaušību virkne.
Septiņtūkstoš jēnu . .. Trīs nedēļas veci embriji. . . Audzēšana ārpus mātes organisma . . . Žurkas ar žaunām . . . Zīdītāju abinieki . . .
Pavisam cita lieta, ja tas būtu radiouzve- dums vairākās daļās. Bet nejaušības jau tādēļ ir nejaušības, ka tām citai ar citu nav nekā kopīga. Finansu nodaļas vadītāja nāve … Aizdomas . .. Sievietes nāve … Noslēpumainie telefona zvani… Tirgošanās ar embrijiem… Lamatas, kurās iekļuvusi sieva … Ķēdes reakcija, ko izraisīja tikai gadījums, pārvērtusies par stabilu ķēdi, un šī ķēde arvien ciešāk aizžņaudz man kaklu. Nekā nevaru atrast tam visam ne motīvus, ne mērķus, rodas iespaids, ka mani vajātu vājprātīgie. Mans racionālais prāts nespēj to aptvert.
Klausulē atskanēja dežurējošā sarga balss.
— Vai laboratorijā vēl deg gaisma? — es jautāju.
Sargs skaļi nokrekšķinājās, ieklepojās un atbildēja, ka viņš gaismas neredzot un tur neviena laikam neesot. Apēdu dažus kumosus siermaizes, iedzēru alu un sāku posties.
Sieva apjukusi skatījās uz mani un, atspiedusi zodu pret kreisās rokas dūri, ar labo roku kasīja otras rokas elkoni. Viņa laikam domāja, ka esmu noskaities par nekārtībām klīnikā, un jutās vainīga manā priekšā.
— Varbūt nav vērts? — viņa nedroši ieminējās. — Tu taču esi noguris …
— Tos septiņus tūkstošus tev pasniedza aploksnē?
— Nē, bez aploksnes..
Sieva sarosījās, lai ietu pēc naudas, bet es viņu atturēju. Tad apāvu kājas.
— Kad tu būsi brīvs? — viņa vaicāja. — Gribu ar tevi parunāties par Josio. Skolotājs man teica, ka viņš kavējot stundas.
— Neuztraucies. Viņš taču vēl ir bērns.
— Varbūt parīt, svētdien, aizbrauksim uz jūru?
— Ja rīt viss nokārtosies ar komisiju.
— Josio gaida un nevar vien sagaidīt…
Manā dvēselē sašķīda kaut kas trausls,
olas čaumalai līdzīgs, un es klusēdams izgāju no mājas. Nē, es sevi nemocīju ar pašpārmetumiem. Šīs čaumaliņas patiešām ir pārāk trauslas. Pat tad, ja es tās saudzēšu, tās sadauzīs kāds cits.
Tikko biju izgājis laukā, kāds metās prom no vārtiem, pārskrēja pāri ielai un iebēga pretējā šķērsieliņā. Devos pa ierasto ceļu uz tramvaju. Svešais tūlīt iznira no šķērsieliņas un, it kā nekas nebūtu bijis, sekoja man. Tas laikam bija tas pats tips, kas jau kādu laiku blandījās ap laboratoriju. Es strauji apsviedos un devos viņam pretī. Viņš apjuka, arī apsviedās apkārt un drāzās atpakaļ uz šķērs- ieliņu. Romānos, kurus es biju lasījis, vajātāji nekad tā nerīkojās. Vai nu viņš bija nepieredzējis iesācējs, vai arī tīšām centās piesaistīt sev uzmanību. Skrēju viņam pakaļ.
Es biju veiklāks par viņu. Sen nebiju skrējis, taču studiju gadu treniņi bija atstājuši savu iespaidu. Bez tam nākamās ielas krustojumā, nezinādams, uz kuru pusi nogriezties, svešais uz mirkli aizkavējās. Noskrējis kādus simt metrus pa ielu, kas bija nobruģēta ar akmens šķembām, es viņu panācu un sagrābu aiz rokas. Svešais rāvās prom, paklupa un pakrita uz ceļa. Turēdams viņu ciet, arī es tik tikko noturējos kājās. Cenzdamies viens otru pieveikt, mēs elsdami pūzdami cīnījāmies klusēdami. Skrejot es biju pārāks, bet cīnoties viņš bija lunkanāks un kustīgāks par mani. Pēkšņi viņš it kā padevās, atlieca muguru taisnu un, kad es pieliecos, iebelza man pa vēderu ar galvu, kas smaržoja pēc briljantīna. Man aizrāvās elpa, un es nokritu zemē kā ar svina plātni piespiests.
Atjēdzies vēl saklausīju tālumā izgaistam soļus. Tātad nesamaņā biju nogulējis neilgi, tikai dažas sekundes. Tomēr man vairs nebija ne spēka, ne gribas skriet viņam pakaļ. Degunā līda pretīgā, salkanā briljantīna smaka. Piecēlos un sajutu skaudras sāpes, it kā man būtu lauztas apakšējās ribas. Notupies sāku vemt.
Sakopies devos uz tramvaja pusi un apturēju taksometru. Pie Joriki mājas Takatano- baba ielā liku pieturēt un pagaidīt, bet pats devos pie vārtsarga. Joriki nebija mājās. Viņš vēl neesot pārnācis no darba. Devos atpakaļ pie taksometra un braucu uz laboratoriju.
Sargs, izmeties kails līdz jostasvietai, ar dvieli ap kaklu, ieraudzījis mani, briesmīgi apjuka.
— Kā tad tā, — es teicu, — paskaties, laboratorijā deg gaisma …
— Patiešām … — viņš apmulsis murmināja. ■— Jāpazvana uz turieni… Kamēr es sētas pusē mazgājos… Tūlīt, brītiņu pagaidiet …
Atstāju sargu un iegāju ēkā. Mani apņēma necaurredzama, dreboša tumsa, atrados it kā ar biezu sodrēju kārtu pārklātas folijas kastē. Visapkārt absolūts klusums. Bet mašīnu zālē kāds bija — pa durvju spraugu spīdēja gaisma. Atslēgas bija tikai man un Joriki, bet rezerves atslēga glabājās pie sarga. Vai nu Joriki nemaz nav izgājis no laboratorijas (tādā gadījumā sargs nez kādēļ bija man melojis), vai arī viņš kaut ko aizmirsis un atnācis paņemt. Beidzamā varbūtība parastos apstākļos laikam būtu gluži dabiska. Tātad esmu sastapis vēl vienu nejaušību. Nez kādēļ biju cieši pārliecināts, ka es šeit pārsteigšu Joriki. Izskaidrot to nekādi nevarēju, tikai nojautu. Arī Joriki, teikdams, ka viņš nācis šurp, lai satiktu mani, droši vien man draudzīgi uzsmaidīs. Diez vai tagad man pietiks drosmes smaidīt viņam pretī. Kaut gan negribētos domāt, tomēr vairs nevaru uzlūkot Joriki bez aizdomām, kā agrāk. Protams, bezjēdzīgi ir pieņemt, it kā Joriki būtu uz vienu roku ar pretinieku, tomēr. . . Par eksperimenta objektu mēs izraudzījāmies noslepkavoto finansu nodaļas vadītāju, un mūsu izvēle tiešām bija nejauša. Bet vai nav dīvaini, ka visu šo muļķīgai izdomai līdzīgo nejaušību virkni Joriki uztver tik mierīgi un lietišķi? Vismaz viņš vienmēr zināja vairāk un redzēja soli tālāk par mani. (Piemēram, viņš izvirzīja dīvaino teoriju par zīdītāju abiniekiem un tādējādi apstiprināja versiju par tirdzniecību ar embrijiem, kura līdz tam šķita kā nabaga grāmatveža slimīga fantāzija.) Cik atceros, toreiz viņš gribēja vēl kaut ko stāstīt, bet es iespītējos un, nenoklausījies līdz galam, aizgāju mājās. Bet tagad nav īstais laiks tiepties. Man par katru cenu jādabū skaidrība, kas te notiek.