Profesors Jamamoto atvienoja smadzeņu analizētāju un, pamājis man, no televizora ekrāna teica:
— Jā, tas ir viss. Stimulācijas programma ir izsmelta.
Pateicos un ar satrauktu sirdi izslēdzu televizoru. Ekrānam satumstot, paguvu ievērot, ka Joriki ar saviem biedriem samulsuši raugās manī. Acīmredzot esmu bijis nelaipns un rupjš pret profesoru. Viņi visi tur, slimnīcā, ar lielu interesi un nepacietību gaidīja, ko ar mašīnas starpniecību pastāstīs mirušais finansu nodaļas vadītājs Susumu Toda. Visi tik ļoti gribēja uzzināt, kā uz šo eksperimentu reaģējusi mašīna. Taču man bija savi apsvērumi. Pirms jautājums nebūs pilnīgi noskaidrots, šīsdienas darba rezultātus publicēt nedrīkst. Jācenšas nesatraukt bailīgo komisiju ar sensacionālām baumām. Ja, piemēram, no šīs slepkavības kaut vismazākā ēna kritīs uz mums, komisija tūlīt noliegs darboties. Bet man šā mīklainā nozieguma atklāšana patlaban ir daudz svarīgāka par mašīnas predikatora spēju pārbaudi. (Kad atnāks Joriki, viņam visu varēs izstāstīt.)
Tieši tad, kad gatavojos ieslēgt izvadsis- tēmu, iezvanījās telefons. Nocēlu klausuli un sadzirdēju tālu, aizsmakušu balsi.
— Hallo, vai tas esat jūs, Kacumi kungs?
Balss man šķita pazīstama, tomēr nespēju
iedomāties, kas runā. Acīmredzot runātājs zvanīja no automāta, jo bija dzirdams ielas troksnis.
—Brīdinu jūs, — turpināja balss, — neiejaukties mūsu darīšanās.
— Jūsu darīšanās … Kādās tad?
— Tas jums nav jāzina. Starp citu, policija interesējas par tiem diviem, kas sekoja nosistajam.
— Kas tu tāds esi?
— Jūsu draugs.
Nezināmais nolika klausuli. Es aizdedzināju cigareti un, mazliet nomierinājies, atgriezos pie izvadsistēmas. Noklakšķ pārslēdzēji, un es lasu ierakstu lenti. Citu pēc citas izsaucu visas sekcijas, kas sniedz no slimnīcas saņemto informāciju, apvienoju tās un pārslēdzu uz «vispārējo reakciju». Tagad mirušajam psihe ir pilnīgi atjaunota un tā spēj reaģēt uz ārēju iedarbību. Protams, ne pati psihe, bet tās elektronu attēls. Bez šaubām, ir jābūt kaut kādai atšķirībai starp dzīva cilvēka psihi un tās attēlu, un būtu ļoti interesanti izpētīt šo atšķirību, taču tagad mani interesē pavisam kas cits.
Mēģinādams pārvarēt satraukumu, es jautāju mašīnai:
— Vai varēsi atbildēt uz jautājumiem?
īsa pauze. Tad seko tik tikko dzirdama, bet
noteikta atbilde:
— Domājams gan. Ja vien jautājumi būs konkrēti.
Balss skan gluži kā dzīva, un es mazliet apjūku. It kā mašīnā būtu paslēpts dzīvs cilvēks. Bet tā ir tikai elektronu shēma. Tai nav ne apziņas, ne gribas.
— Tu, protams, zini, ka esi miris?
— Miris? — izbijusies, aizlūstošā balsī čukst formula mašīnas iekšienē. — Es esmu miris? . . .
Nē, tas ir šausmīgi. Pārbijies es murminu:
— Nu jā . . . Protams . . .
— Ak tad tā .. . Mani tomēr nosituši.. . Ak tādas tās lietas . . .
— Tu, protams, zini, kas tevi nosita?
Balss pēkšņi kļūst skarba un naidīga:
— Bet kas jūs tāds esat? Kādēļ man jautājat?
— Es? …
— Un kur es atrodos? Kas notiek? Es esot miris, bet es taču sarunājos^ domāju… — Balss triumfējoši sauc: — Ā, saprotu! Jūs melojat. Jūs neviens nerunājat taisnību, gribat mani ievilkt savos tīklos …
— Nē jau, ne. Tu taču neesi īsts cilvēks. Tu esi tikai vienādojums, Susumu Todas formula, kas nodota pareģošanas mašīnas rīcībā.
— Man prāts nenesas uz smiešanos. Metiet pie malas savus muļķīgos jokus! Ir gan neģēļi… Es vairs nejūtu savu ķermeni… Pasakiet labāk, kur palikusi Tikako? Un, lūdzu, iededziet gaismu!
— Tu esi miris, — saproti?
— Pietiek! Tu mani vairs neiebiedēsi! Diezgan esmu drebējis bailēs no tevis.
Es noslauku sviedrus, kas aizmiglo man acis. Liekas, tam visam ātri jādara gals.
— Kas tevi nosita?
Mašīnā dzirdami ņirdzīgi smiekli.
— Labāk pasaki, kas tu tāds esi. Ja esmu nosists, tad tu esi mans slepkava. Labi, pietiks. Iededz gaismu un pasauc Tikako. Dzirdi? Izrunāsimies vaļsirdīgi.
Liekas, viņš patiešām uzskata, ka esmu noziedznieks. Tātad apziņa izdzisusi mirkli pirms nāves. Varbūt nav vērts iedvest viņam citu pārliecību? Pamēģināt un nospēlēt komēdiju?
— Labi. Kas tad es esmu, pēc jūsu domām?
— Kā lai es to zinu?! — gluži kā jauneklis, kam sācies balss lūzums, sauc cilvēks no mašīnas. — Vai tu mani turi par idiotu? Vai tu patiešām domā, ka es noticēšu tavai muļķīgajai idejai?
•— Idejai? Kādai?
— Apklusti!
Liekas, ka manu seju skar viņa smagā elpa. Zinu, ka tā ir mašīna, tomēr man kļūst pretīgi. Jā, stāvoklis sarežģījas. To es no vienkāršās un nepārprotami precīzās mašīnas nebiju gaidījis. Kaut kādā ziņā esmu pārrēķinājies. Nu, protams, nedrīkstēja taču tā uzreiz, bez jebkādas iepriekšējas sagatavošanas atklāt viņam patiesību. Vajadzēja rīkoties apdomīgi, atstājot sev atkāpšanās ceļu.
Es strauji pagriežu pārslēdzēju. Mans sarunu biedrs vienā mirklī sairst elektronu putekļos. Kaut kas saurda manu sirdsapziņu: viņa eksistence šķita pārāk reāla. Steigšus noregulēju laika indikatoru un pagriežu to par divdesmit divām stundām atpakaļ. Uz to brīdi, kad Sindzjuku ielas kafejnīcā Susumu Toda gaidīja savu mīļāko. Pēc tam ieslēdzu attēlu. -
Atkal ietrinkšķējās telefons. Zvanīja Cuda no noziedznieka meklēšanas komandas.
— Kā veicas? Kādi rezultāti ir līķa stimulācijai?
— Pagaidām vēl nekādi, — atbildēju un pēkšņi attapos. Mana saruna ar mašīnu taču atklāja kādu ļoti svarīgu detaļu. Kad runājām ar Joriki, viņš ieminējās, ka slepkava varbūt nemaz nav Tikako Konda. Tas bija visnepatīkamākais no visiem iespējamiem pieņēmumiem, taču bija tikai pieņēmums bez jebkāda pamata. Bet no sarunas ar mašīnu izriet, ka Toda gaidījis ne tikai sievieti, bet vēl kādu trešo personu. Vai nu vidutāju, vai arī ienaidnieku.
— Pastāsti, kā jums klājas. Vai ir kas jauns?
— Gandrīz nekā. Līdz pašai mājai viņam divi sekojuši. To apstiprina, piemēram, vecītis no tabakas veikaliņa, kas atrodas blakus mājā. Bet sieviete savu atzīšanos jau apliecinājusi ar pirksta nospiedumu. Izmeklētājiem nav vienota uzskata, visi kļuvuši daudz vienaldzīgāki pret šo lietu.
— Un kā tu pats domā?
— Nudien nezinu . .. Runāju ar Kimuru no sievietes komandas. Iekāms neesam noskaidrojuši viņas attiecības ar noslepkavoto, liekas, nav pamata apgalvot, ka sievietei bijis līdzdalībnieks. Un vispār, vai patiešām tas ir tik ļoti svarīgi?
— Ej tu sazini, ir vai nav svarīgi, ja vēl neko neesam paveikuši? — Manā balsī izskan sapīkums. Kā nu ne, meklējām gluži nejaušu objektu un iepināmies tādā jezgā. — Es vēlētos, lai jūs mazāk noņemtos ar teorētiskiem prātojumiem un visu uzmanību veltītu faktu materiāla vākšanai. Būtu labi, ja varētu dabūt Tikako istabas precīzu plānu.
-— Nespēju iedomāties, kā tas varētu mašīnai palīdzēt…
— Es vēlreiz atkārtoju: mēs nezinām, kas mums ir svarīgi un kas nav! — zaudējis pašsavaldīšanos, sāku kliegt, taču tūlīt to nožēloju. — Labi, vēlāk sanāksim visi kopā un rūpīgi apsvērsim. Mums nav laika, es steidzos. Piesargies no reportieriem. Iegaumē, ka tā ir mūsu pēdējā iespēja tikt galā ar komisiju …
Liekas, viņš nav ar mani vienisprātis, tomēr klusēdams piekāpjas. Stāvoklis sarežģījas arvien vairāk. Mums tagad nav laika domāt par projektiem, kas būtu pa prātam komisijai. Raujamies vaiga sviedros, lai nomazgātu sevi baltu. Tā vien liekas — jo vairāk mēs cenšamies izķepuroties, jo dziļāk purvā iestiegam.