Jā, bija noticis pats drausmīgākais, kas vien varēja notikt: būdami tikai trīs četrus kilometrus no salas, uz kuras atradās Marks un Zvēru cilvēki, Ingus, Džīna un Marvīns sirmgalvja neuzmanības dēļ ar punduru raķeti bija uzbraukuši debesīs.
Nav izstāstāms, kādi pārmetumi nelaimīgajam Marvīnam bija jāuzklausa, jo Džīna tos bija ietērpusi vārdos, kas meklējami ārpus literārās valodas krājuma.
Taču kosma kuģis bija plašs, un Marvīns glābās bēgot, klīda pa neskaitāmajiem stāviem, gaiteņiem un telpām, līdz iekļuva kādā nodalījumā, kur atradās kaut kas līdzīgs slimnīcas stacionāram.
Viedais prāts sirmgalvi pilnībā nebija pametis, un pēc neilgas meklēšanas viņš atrada lielu skapi, uz kura durvīm bija sarkans krusts. Ar uztraukumā trīcošām rokām viņš tās atrāva un … jā, tur jau atradās tas, kam jābūt katrā kārtīgā slimnīcā, — prāvs stikla balons ar uzrakstu «C2H5OH».
Ar grūtībām pacēlis smago trauku, Marvīns pielēja pusi no litrīgas kolbas, aizkorķēja balonu un novietoja atpakaļ skapī, drošības pēc vēl apsedzis ar dvieļiem un palagiem, tā ka nezinātājs padomātu, ka te nav nekas cits kā slimnīcas veļas skapis. Ar destilēto ūdeni atšķaidījis kolbas saturu un ierāvis krietnu klunkšķi, viņš atgūlās uz kušetes, lai ļautos rūgtām pārdomām.
Viņš mocījās. Viņš cieta.
Kad iedarbojās otrais klunkšķis, Marvīns sāka domāt, ka nekas tik briesmīgs tomēr nav noticis, vai tad viņi savulaik nebija iekūlušies vēl šausmīgākās nepatikšanās?
Viņš ierāva trešo šļuku, noslēpa kolbu zem kušetes un optimistiski noskaņots devās uz vadības kabīni pie Džīnas un Ingus.
Puisis stāvēja pie lokatora ekrāna, Džīna bija atlaidusies vienā no pilotu krēsliem.
Marvīns bikli apsēdās blakus brīvajā krēslā, un Džīna tūlīt pabužināja sirmās, noskrandušās krēpes un silti vaicāja:
— Kā jūties, mīļumiņ?
— Brīnišķīgi, — Marvīns aizkustināts atbildēja un noskūpstīja viņai roku. — Redzu, ka jūs uz mani vairs nedusmojaties. Ingu, vai tu pasacītu, kur mēs atrodamies? Vai tālu līdz Zemei?
— Kuģa navigācijas aparatūra darbojas vienā vienīgā programmā… — Ingus apklusa, viņa lūpas sāpīgi sakniebās, bet viņš saņēmās:
- — Vienā vienīgā programmā — atrast planētu, uz kuras būtu tādi paši apstākļi kā uz… Zemes.
— Tu esi jucis! — Marvīns iekliedzās un rāvās augšā, bet Džīna nospieda viņu atpakaļ un žēli pasmaidīja:
— Zemes vairs nav, mīļo večukiņ! Kamēr tu klaiņoji apkārt pa kuģi, daudz kas ir noticis.
— Mēs bijām lokatorā fiksējuši Zemi, gribējām jau griezt kuģi apkārt… Un tad Zeme piepeši uzliesmoja kā vates bumbiņa un sasprāga gabalos.
To pateicis, Ingus pārslēdza lokatoru, un Marvīns, kurš jau bija iedomājies, ka viņu nes cauri, apstulbis blenza ekrānā.
Marss, Jupiters, Saturas… un uz Sauli lidojošs bijušās Zemes pavadonis Mēness.
Marvīns saspieda deniņus. Prāts atsacījās kaut ko saprast.
— Acīmredzot kodolkatastrofa, — Ingus sacīja, pārslēgdams atpakaļ lokatoru. — Visu laiku mums bija sakari ar Zemi. Diemžēl vienpusēji. Punduri ir tā ierīkojuši, ka uztvert iespējams, tikai kaut ko noraidīt ne. Un Zemes raidstacijas par karu un mieru vien runāja un raidīja mūziku… Un, kad tur viss bija beidzies un Zemes vietā lokatorā vīdēja tukšums, mēs vēl labu laiciņu dzirdējām viņu balsis. Viņi pārtrauca mūzikas raidīšanu un visi reizē izmisīgi sāka saukt, ka jābeidz runāt un tūlīt, tūlīt kaut ko jāsāk darīt. Taču bija par vēlu.
— O, mūžīgā kustība, mūžīgā virzība uz priekšu no visvienkāršāko elementu savienojumiem līdz Marvīnam! — sirmgalvis ievaidējās. — Un tagad beigas visam, it kā nekas nebūtu bijis. Ak, labāk tik tiešām nekas nebūtu bijis! Lūk — vienīgā Visuma gudrība un mūžīgā patiesība!
Tā vaimanādams, Marvīns aizklīda līdz stacionāram, izvilka no kušetes apakšas kolbu un atgriezies Džīnai ļauni teica:
— Tavas vēlmes, kobriņ, ir piepildījušās.
— Nē jau! — Džīna sāpīgi atteica. — Man nebija nekas pretim aizceļot, bet tā, lai Zeme paliktu. Es varu nebūt, bet Zeme ir un būs mūžīgi. Un tagad tāds drausmīgs tukšums!
— Mums jāiztur! — apņēmīgi teica Ingus. — Mēs nedrīkstam padoties. Mēs nedrīkstam iet bojā. Mēs atradīsim jaunu Zemi! Apkārt ir neskaitāmas galaktikas un katrā no tām neskaitāmas planētas, starp tām noteikti ir arī dzīvošanai derīgas.
— Jūs radīsiet jaunu Zemi! — Marvīns, iekampis no kolbas, iesaucās spējā sajūsmā, viņa acis iemirdzējās. — Jums būš brīvi un laimīgi, skaisti un veselīgi bērni, un tas, par ko tarkšķēja Verituss, tas, uz ko tiecāmies mēs uz Zemes, vērtīsies īstenībā. Leģenda par Ādamu un Ievu kjūs patiesība, tikai augstākā kvalitātē, jo Kains vairs nenokaus savu brāli Ābelu; Zemes pagātne kļūs par ķīlu, lai jaunās Zemes nākotne būtu citāda. Un tā Tau-Sigma ar karļikiem lai iet galīgi…
— Nesāc atkal lādēties, Marvīn! — Džīna aizsedza viņa muti ar plaukstu. — Ingus jau izpētīja, ka Visuma kartē trūkst liela fragmenta, droši vien ta, uz kura atrodas punduru planēta. Tā ka liec viņus mierā!
Sirmgalvis brītiņu raudzījās puisī un meitenē, jo prātā iekrita: ko gan abi darījuši, kamēr viņš klaiņojis pa milzīgo kuģi? Vai tik nav turpinājuši jau pie mežezera sākto? Taču savādā kārtā greizsirdību vairs nejuta un sāka prātot par svarīgāku jautājumu, proti, balons ar C2H5.OH, bez šaubām, ir ļoti liels, taču ne tik bezgalīgs kā Visums.
Tā nu viņi lidoja.
Ingus bija aizņemts ar kuģa vadīšanu, mērījumiem, skaitļojumiem, trijos vārdos — lidojuma tehnisko pusi.
Džīna rosījās pa kosma kuģa virtuvi, kaut gan ēdienkarte nebija diez cik plaša — visādi koncentrāti tūbiņās, paciņās, bundžās.
Marvīns lielāko daļu laika pavadīja ar mūžam pilno kolbu, kuģa bibliotēkā filozofēdams, kavēdamies atmiņās vai nākotnes plānos, kā arī lasīdams biezos sējumus par punduru civilizācijas vēsturi. Viņam bija jāatzīst, ka neko tik apbrīnojamu un vienlaikus tik stulbu viņš vēl nebija sastapis.
Šad tad bibliotēkā ieklīda arī Džīna, un tad Marvīns reizēm ieminējās par tēmu, no kuras līdz šim bija vairījies:
— Džīn, vai patiešām tevi vairs neinteresē, kas tu esi, no kurienes?
— Nē, es to vairs negribu zināt, — tādās reizēs viņa novēlās. — Zemes vairs nav. Mēs meklējam jaunu Zemi, lai sāktu no jauna. Tāpēc tam nav nekādas nozīmes.
— Protams, — sirmgalvis skumji atteica un iedziļinājās kapitālā darbā par Tau-Sigmas hidrogrāfiju…
Marvīns bija samierinājies ar Džīnas un Ingus mīlestību, jo apzinājās, ka pats to zināmā mērā veicinājis. Viņam Ingus patika arvien vairāk, viņš juta pret to arvien dziļāku uzticību un dažkārt nevarēja vien nobrīnīties, ka pašreizējais puisis ir tas pats, kurš nošņurcis bija vilcies pa šoseju gar pilsdrupām un kuram viņi ar Džīnu pēkšņā žēluma uzplūdā bija ļāvuši nākt sev līdzi; tas pats, kurš bija pieslapinājis bikses nekrietnā Grego- riusa priekšā un nav gribējis vairs dzīvot, kad bija ieskatījies violetā zieda acī.
Kādu dienu uz kuģa pēkšņi atskanēja trauksmes signāls.
Džīna kambīzē pameta traukus, Marvīns pa roku galam aizlidināja monogrāfiju par seno punduru rakstu zīmēm uz koku mizas, un viņi reizē ieskrēja vadības kabīnē.
Ingus stāvēja pie lokatora un raudāja aiz laimes. Nespēdams izrunāt ne vārda, viņš tikai pamāja uz ekrānu, kurā bija zaļš mākonis.
Kosma kuģis ienira tajā.
Automātiski ieslēdzās bremzēšanas ierīces.
Mākonis pārvērtās zaļganā miglā, tā pamazām izgaisa un zvaigžņu ceļotāji lejā ieraudzīja zaļu planētu.
Zeme! — ar bezgalīgas pateicības pilnu sirdi nočukstēja Ingus. — Mīļā, labā jaunā Zeme…
Pžīna piekļāvās viņam.
Kuģis nolaidās pļavā.
Ingus atvēra lūku, un, tiklīdz automātiskais traps bija noslīdējis līdz zemei, viņi abi ar Džīnu metās pa to lejā, zaļajā pļavā, apkampās, kliedza un smējās, vāļājās pa zemi, nevaldāmā jautrībā meta kūleņus un staigāja Uz rokam.
Bet Marvīns apsēdās uz lūkas malas, nolaida kājas uz trapa pakāpiena, ierāva no kolbas un iebāza to azotē.
Viņš smaidīja. Tas bija noguruša cilvēka smaids.
Es piederu bojā gājušajai Zemei, gurdi domāja Marvīns, es esmu daļa no tās un nespēju pārvērsties citu pasauļu iemītniekā. Es varu tikai turpināt kustību. Mani vada inerce, pieradums, amēbas instinktīvas konvulsijas, paša organisma ģenētiskajā kodā ieprogrammētās bailes no izzušanas.
Marvīns, iekampis vēl malciņu, nokāpa lejā un, atstājis Ingu un Džīnu pārgurušus gulšņājam zālītē, devās izlūkot tuvāko apkārtni.
Pļava, kurā bija nolaidies kosma kuģis, atradās ielejā.
Marvīns aizsoļoja augšup pa nogāzi.
Muskuļos jautās neparasts vieglums. Gaiss likās tikpat spirgts kā uz zemes pēc pērkona negaisa.
Nogāzes virsotnē Marvīns pārsteigts sastinga.
Līdz pat pašam horizontam zem zaļajām debesīm aizvijās mierīga un varena upe, un abpus krastiem, cik vien tālu acs varēja saskatīt, pletās zaļojoši dārzi, un viss šis zaļums viļņojās maigā, spirdzinošā dvesmā.
Marvīns devās uz upi.
Visapkārt čivināja savādi putni, skraidīja neredzēti zvēriņi, lidinājās lieli taureņi.
Pie upes Marvīns novilka drēbes un, drošs paliek drošs, paslēpis zem tām kolbu, iemetās ūdenī.
— O, tas ir sapnis! — sirmgalvis sajūsmā dvesa, juzdams, ka muskuļos ieplūst spēks, pārkaļķojušajos asinsvados sāk straujāk pulsēt asinis un tie atkal kļūst elastīgi.
Sī ir jaunības zeme, viņš domāja, senajās pasakās nav samelots par mūžīgās dzīvības zemi, kur viss vienmēr zaļo un nav pazīstama nāve.
Nopeldējies viņš steidzās atpakaļ pie kuģa — pirmajai reizei redzēts un saprasts pietiekami daudz.
Tuvodamies raķetei, Marvīns pārsteigts ieraudzīja, ka Ingus un Džīna stāv pie trapa, itin kā tikai gaidīdami viņu, lai kāptu iekšā.
— Kas noticis? — Marvīns uzsauca.
— Džīnai liekas, ka viņa redzējusi viņus, — Ingus izstostīja.
— Nē, ne redzējusi, — meitene klusu teica, it kā baidīdamās, ka varētu sadzirdēt kāds svešs. — Es jutu… ka viņi nāk no visām nogāzēm, ifāk neredzami, apstāj mūs, sačukstas, ka viņi apskauj mūs kā maiga, draudzīga dvesma, kurā tomēr jaušas neuzticēšanās.
— Tas ir ļoti dabiski, ka uz šādas planētas ir saprātīga dzīvība, vienalga, kādās formās, — Marvīns centās runāt nosvērtā, pārliecinošā balsī, kaut arī pats bija pagalam uztraucies.
Izrāvis no azotes kolbu ar atšķaidīto C2H5OH, viņš ar lūpām pieplaka pie kakliņa. Tad kaut kas smadzenēs sašķobījās — un Marvīns līksmi iesaucās:
— Ziniet, bērni, uz šīs zaļās planētas alkohols nemaz nav vajadzīgs! Un atcerieties — ja pēkšņi manis vairs nav, kaut gan, protams, šeit ar mani nekas ļauns nevar atgadīties, bet, ja nu tomēr notiek neticamais un es nomirstu, tad obligāti, es atkārtoju, obligāti, — Marvīns paskalināja kolbas saturu, — šitas ir jāiznīcina pilnībā. Tas nav pat jāpiemin kā pagātnes palieka. Formula jāsadezina vai — sliktākajā gadījumā — jāieraksta visbriesmīgāko inžu sarakstā, un katrs, kas kaut reizi būs lietojis šo produktu, bez žēlastības sodāms ar nāvi. Un nedrīkst sākties runas par kaut kādu humānismu, žēlsirdību, iecietību un tā joprojām, par ko sāk muldēt jebkura sabiedrība, tiklīdz iedomājas kļuvusi pietiekami civilizēta un kulturāla. Tā ir aksioma, par kuru uz vecās Zemes jūs varētu norauties pa purnu, taču šeit jāveido visaugstākā morāle un ētika, protams, ne tik augsta, lai tā nespētu vairs attīstīties, jo bez šādas iespējas jūsu pēcteči ātri vien kļūs par mērkaķiem un sāks dzīvot kokos; tas, no vienas puses, tomēr ir veselīgāk nekā dzīvot zemē izraktās alās, bet, no otras puses, arī diez kas nav…
— Apklusti reiz! — Džīna izmisusi iesaucās. — Tu atkal esi pillā! Viņi no jauna ir kaut kur tuvumā. Es jūtu!
— Kad būs klāt, tad arī paskatīsimies! — Marvīns atcirta. — Un tā, mīļie bērni: ja kādam alkohola nepieciešamība pamatojas uz organisma bioloģiskām prasībām, jo varētu trūkt kādas vielas, ko satur alkohols, piemēram, kālija, tad rodiet iespēju to uzņemt citādā veidā. Un to kandžas aparātu, ko es uz kuģa vaļaspriekos uzmeistaroju, bez žēlastības sadauziet! Tomēr uzsveru: tikai tad, kad manis vairs nebūs. Par Ingu esmu drošs, viņš uz tādu cūcību nav spējīgs, bet, ja tev, Džīn, ienāks prātā izstrādāt kaut ko tādu, man dzīvam esot, es tev gluži vienkārši iekraušu pa ausi un uzmeistarošu jaunu.,.
Bet Marvīnā vairs neviens neklausījās, skatieni bija pavērsti tālumā, un tajos jautās kaut kāda vārdos nepasakāma izmisīga cerība.
Viņi bija nekārtīgs bariņš, kas tuvojās ceļotājiem. Viņu zaļie ķermeņi neskaidri viļņojās un brīžam kļuva pavisam caurspīdīgi, gluži kā būtu veidoti no stikla. Bet, jo tuvāk viņi nāca, jo vairāk kļuva līdzīgi cilvēkiem.
Marvīns nošņaukājās un paslēpa kolbu azotē.
Pūlītis apstājās pārdesmit soļu attālumā. No tā atdalījās kāds slaida auguma plecīgs vīrs ar garu bardu, spriežot pēc visa, planētiešu runasvīrs.
Tikpat kā pravietis Mozus, nodomāja Marvīns un, devis zīmi Džīnai un Ingum palikt uz vietas, aizsoļoja pretim svešajam.
Runasvīra acis raudzījas Marvīnā labsirdīgi un draudzīgi.
Abi sirmbārži apstājās viens no otra dažu soļu attālumā. Marvīns nokāsējās, gribēdams sākt apsveikuma runu, taču nepaguva. Kaut arī runasvīra mute pat nepakustējās, vien lūpas smaidīja, vecais plencis juta, ka viņa smadzenes telepātiski uztver planētieša sacīto.
— Kas gan tu esi, svešiniek? Un kas ir tavi draugi? Un kādēļ jūsu kosma kuģis nolaidās uz šīs planētas?
Jautājumu bija daudz, taču šobrīd Marvīnam svarīgs bija viens: viņa domas nolasīt planētieši neprot, vai tad savādāk būtu kāda vajadzība tik sīki izprašņāt?
Marvīns lēnprātīgi, bet ar cieņu atbildēja:
— Tu uzdevi daudz jautājumu, godājamais! Es pacentīšos atbildēt tādā secībā, kādā tu jautāji.
Tas pamāja, ka piekrīt.
Un Marvīns izstāstīja, no kurienes viņi atceļojuši, klāstīja par veco, mīļo, labo Zemīti, itin kā tā vēl vienā angļu mierā grieztos ap savu asi, žilbinādama ziemeļpola un dienvidpola ledājus, vārdu sakot, runāja par pagātni tā, it kā tā būtu tagadne. Stāstīja visu patiesību, taču tikai labo patiesību. Nobeidza ar to, ka viņi, divi lāga zēni un viena tikpat jauka meiča, piedzīvojumus meklējot, nolēmuši mazliet paklejot Visuma plašumos un, kaut arī nav cerējuši šeit sastapt civilizāciju, tagad esot ārkārtīgi laimīgi — un būtu vēl laimīgāki, ja tādiem godīgiem un kārtīgiem ļaudīm kā viņiem tiktu dota iespēja kādu laiciņu paciemoties uz šīs zaļās un brīnišķīgās planētas.
— Tava runa mums bija tīkama, — runasvīrs telepātiski atbildēj a. — Taču mūsu civilizācijas īpatnība ir tāda, ka daudz augstāk par vārdisku informāciju mēs vērtējam vizuālu. Tātad, pirms kaut ko izlemjam, mēs vēlētos tādu iegūt.
— Godājamais, — Marvīns nožēlā noplātīja rokas. — Ar lielāko prieku sagādātu jums šo iespēju, taču nevaru iedomāties, kā to praktiski izdarīt. Mums nav līdzi nekādu materiālu par dzimto planētu, jo pat prātā nenāca, ka uzdursimies citai civilizācijai. Uz mūsu planētas savādā kārtā valda uzskats, ka mēs esam vienīgās saprātīgās būtnes Visumā, tā teikt, Visuma Saprāta Centrs ar visām no tā izrietošām sekām.
Atbildes vietā runasvīrs pagriezās pret savējo pulciņu un pamāja. Tūlīt divi atnesa kaut kādu aparātu un to iedarbināja. Zaļajās debesīs iedegās kaut kas līdzīgs ekrānam.
— Šis aparāts spēj domas pārvērst attēlā, — runasvīrs paskaidroja.
Marvīnam viss kļuva skaidrs.
Turies, vecais, viņš sev teica, tavas dzīves lielākais un atbildīgākais pārbaudījums ir klāt. Tagad būs vajadzīga visa tava gudrība, viltība un dzīves pieredze, un, pats galvenais, kosolāls gribasspēka sasprindzinājums, viss, uz ko tu esi spējīgs, un vēl mazliet vairāk! Nedomā to, par ko nedrīkst domāt! Jā, bet vispirms taču jāiedomājas tas, par ko nedrīkst domāt… Tātad tev atliek vienīgais — darboties emocionāli intuitīvi, paš- iedvesmojoties tādas informācijas atlasei, kas izsauc patīkamas emocijas.
Marvīns ierāva simt gramus un jau gribēja ņemt aparātam pieslēgto ķiveri, kad runasvīrs viņu aizkavēja, un Marvīnam šķita, ka viņa telepātiskā balss skan ironiski:
— Tu jau esi pietiekami pūlējies. Mēs vēlamies, lai aparāta priekša stājas kāds, kas vēl neko nav paudis!
Marvīns ar visu spirta kolbu tik tikko nepakrita.
Runasvīrs norādīja uz Ingu.
Puisis pienāca apmulsis un iztrūcies.
— Ko lai dara, Marvīn? — viņš drebošām lūpām nočukstēja.
— Cik lieliski būtu, ja tu nekā nezinātu! — sirmgalvis izdvesa. Viņš apķērās Ingum ap kaklu un ielūkojās acīs. — Ak, ja es spētu tevi hipnotizēt! Džīnas prāts vēl kaut kā varētu izgrozīties, bet tu esi godīgs, pārak godīgs, mums un tev pašam par nelaimi, taču ne tu, ne mēs neesam vainīgi, ne jau nu mums pieder tā bagāža, mēs paši esam tās radīti, mēs esam objektīvā realitāte, kādu savās smadzenēs esam paņēmuši līdzi no Zemes;
kaut allažiņ esam tiekušies uz gaismu, un ne mūsu vaina, ka tumsa ir pārāk dziļa bijusi…
— Nevaimanā, Marvīn! — Džīna iesaucās un atrāva sirmgalvi no Ingus. — Mūsu liktenis saistīts ar Zemes likteni, un no sava likteņa vēl neviens nav izbēdzis. Ingus visu saprot. Lai viņš iet! Viņš darīs visu, ko varēs.
Puisis saņēmās un, aizgājis pie aparāta, uzlika galvā ķiveri.
Viņa seja saspringa, uz pieres izsitās sviedru lāsītes, viņš dziļi ieelpoja kā pirms lēciena dzelmē — un ekrāns zaļajās debesīs uzliesmoja, un visi ieraudzīja ugunīgu lodi, kas virpuļoja melnajā izplatījumā.
Ekrānā sāka reproducēties visas tās fragmentārās un bālās zināšanas, ko Ingus bija guvis skolā vai arī sagrābstījis vēl nez kur. Naivi priekšstati, pārsvarā lubu- bildītes bez jebkādām loģiskām likumsakarībām, klaja bezjēdzība, pat tādi idiotismi, ka Marvīnam mute pavērās līdz ausīm.
Taču viss bija tādas labestības apdvests, ka pat plēsonīgie pterodaktili un pleziozauri šķita kā mīļi dzīvnieciņi no multiplikācijas filmām, un arī pirmcilvēki bija apveltīti ar tādu cilvēciskumu, it kā būtu mūsu pozitīvākie laikabiedri.
O, tagad sākas homo sapieris vēsture, novaidējās Marvīns, taču pēc brīža cerība viņā iemājoja no jauna — gan senie, gan viduslaiki, gan mūsdienas izstaroja tādu pašu labestību un humānismu, cilvēku dzīves ritēja tik mierīgas un harmoniskas, ka sirmgalvis aizkustinājumā gandrīz vai iešņukstējās un bēdīgs nodomāja, ak, kāpēc gan vienīgi mums bijis lemts tāds briesmu un ciešanu ceļš …
Pēkšņi attēls sāka raustīties, pazuda.
Pianētieši vaicājoši paraudzījās Ingū.
Puiša seja bija sāpēs saviebta, pār to lāsēm ritēja sviedri, rokas trīcēja, sažņaugtas dūrēs, un dzīslas deniņos piepampa. Viņš cīnījās ar sevi, nē, viņš cīnījās ar cilvēku cilts pagātni, viņš slēpa to sevī, gatavs mūžam nest kā lāstu… Bet viņš nebija tik stiprs. Viņš salūza.
Un ekrāns no jauna kļuva skaidrs.
Un visi ieraudzīja, kā šī brīnišķīgā cilvēku cilts iznīcina pašu radīto, grauj drupās un sadedzina skaisto, ka cilvēks cilvēku nogalina kā traks zvērs, mērdē badā un sit krustā, iesloga koncentrācijas nometnēs, kur krematoriju skursteņi met zilajās debesis dūmu mutujus; viss tiek atdots postam un nebūtībai, visās planētas zemes un jūrās līst asinis, to ir tik daudz, ka pietiktu vēl Piektajam planētas okeānam, un, ja pa tvērienam nav zobena vai automāta, tad nogalina kailām rokām vai vienalga kā… Slepkavošanas un pašiznīcināšanās mānija pārņēmusi visus…
Pēdējais kadrs bija uzliesmojums kuģa lokatorā, im tad Zeme sasprāga gabalos.
Ingus norāva ķiveri un sabruka.
— Nomierinies, Ingu! — Marvīns centās puisi piecelt. — Taviem bērniem šīs pagātnes vairs nebūs. Viņiem būs tāda pagātne, kādu radīsi tu, kādu radīs Džīna. Un tā būs laba pagātne.
— Jums nebūs labas pagātnes, — teica runasvīrs. — Jums jāiznīkst. Jūsu smadzenes ir piesūkušās ar indi — un tā ir jūsu pagātne. Var to aizmirst kādu laiku, var piespiest sevi neatcerēties, bet nevar no tās atbrīvoties, jo tā ir kjuvusi par daļu no jums pašiem. Jūs esat apkārtstaigājoši infekcijas perēkļi. Jūs nedrīkstat klaiņot pa Visumu.
— Nē! — Ingus pietrūkās kājās. Seja viņam bija vienās asarās. — Nekad vairs! Mēs tagad esam mācījušies … Mēs esam citi! Nekad vairs!
— Tagad ne, — līdzjūtīgi atteica runasvīrs, — jo gluži vienkārši nav tādu iespēju. Bet ja šāda izdevība radīsies? Nāvējošās baktērijas ir paslēptas jūsu smadzeņu šūnās, un katra šūna nes sevī atmiņu kā mīnu, kas veselu mūžību var gulēt nekaitīga, bet pēkšņi pie mazākā satricinājuma… Jūs esat Visuma ģenealoģiskā koka zars, kurš izaudzis kropls. Tas jānozāģē.
Marvīns sašļuka. Viņš dvēseles dziļumos apzinājās, ka planētiešu runasvīram ir taisnība. Bet zaļā planēta viņā bija iesvēlusi drausmīgas dzīvības alkas, viņš burtiski jutās kā no jauna piedzimis, viņa ķermenis bija sācis atjaunoties, prāts bija kļuvis atkal možs un darbīgs — un doma par drīzo aiziešanu, kuru viņš pēdējā laikā bija apcerējis ar padevīgu lēnprātību, tagad šķita kā murgi. Dzīvot un dzīvot, šī planēta taču sniedz nemirstību!
Bet tad Marvīns saņēmās. Viņš no kolbas salēja sev iekšās visu spirta atlikumu un sāka savu Gulbja Dziesmu.
Viņš atstāja ēnā visdižākos vecās Zemes oratorus un traģiķus.
Viņš bija ģeniāls.
Viņš pārņēma planētiešus savā varā.
Tie bija tik aizkustināti, ka zaudēja pieņemtos cilvēku sugas veidolus, kjuva caurspīdīgi, brīžam lidinājās apkārt kā zaļas miglas vāli, vijās ap Marvīnu kā vēja brāzmas, smeldzīgi un žēli vaidēdami, un kā zaļš lietus bira viņu asaras.
Seneka, par kuru stāsta, ka tas, zinādams savas pašnāvības neizbēgamību, sarīkojis dzīres un stoiskā mierā nosvinējis savu aiziešanu, bija mazāk dižs par Marvīnu. Jo, raugi, romiešu filozofs pacēlās pāri pašai nāvei, gar citiem viņam daļas nebija, bet Marvīns glāba dzīvību Džīnai un Ingum, reizē ar to glābdams no iznīcības homo sapieris.
Sirmgalvis gāza sev virsū vismelnākos un neķītrākos apvainojumus, viņš sevi vainoja visā, kas uz Zemes bijis slikts, viņš mazgāja Džīnu un Ingu tik baltus un nevainīgus, ar tik šķīstām un kristālskaidrām dvēselēm, ka pašam kļūtu kauns, ja viņš neapzinātos spēles šaušalīgi augsto likmi, un tikai tad, kad gandrīz jau bija atzinis, ka tieši viņa dēļ Zeme gājusi bojā, aprāvās. Tālāk vairs nebija kur iet…
Planētieši no jauna pārtapa cilvēkiem līdzīgās būtnēs, un runasvīrs teica:
— Viņi drīkst aizlidot. Tev jāpaliek. Tas ir mūsu galīgais lēmums.
— Ja tā, tad tā, tomēr labāk nekā… — Marvīns nošļupstēja. — Vismaz atļauj no viņiem atvadīties…
Un te visapkārt priecīgi iešalcās daudzas telepātis- kas balsis: protams, to viņš drīkstot, drīkstot pat pavadīt draugus līdz raķetei un atgriezties pēc tam, lai tik ejot, lai ejot laimīgs.
Marvīns tikai nosmīkņāja.
Tikuši pie trapa, Ingus un Džīna pa galvu pa kaklu, raudami līdzi sirmgalvi, iedrāzās kuģī, iemetās vadības kabīnē.
257
— Mēs atradīsim citu planētu, — murmināja Ingus, drudžaini rosīdamies ap aparatūru. — Ja paveicās šoreiz, kāpēc lai nepaveiktos vēlreiz? Mums vienīgi vajadzīga planēta, uz kuras ir gaiss. Un tad mēs sāksim visu no jauna, pārveidosim un celsim, lai pat visnožēlojamākā planēta kļūtu tāda kā šī.
9 — 490
— Paklau, Ingu! — Marvīns, kā šķita, bija aizņemts ar pavisam citām domām. — Pēc cik minūtēm mēs būsim gatavi startēt?
— Pēc divdesmit, — Ingus atteica. — Tu varēji ievilkt trapu un noslēgt lūku.
— Tiks izdarīts, kaptein! — Marvīns sacīja, aiziedams no vadības kabīnes uz slimnīcas stacionāru.
Tā, pietiks, viņš nodomāja, piepildījis kolbu ar C2H5OH un atšķaidījis. Sirmgalvis jau gribēja iet uz raķetes izeju, kad viņu sagrāba tik smeldzīgas skumjas, ka viņš aiztenterēja atpakaļ uz vadības kabīni un neredzams palika stāvam pusatvērtajās durvīs.
— Nemaz nezinu, kā viss beigtos, ja tie naivie nepalaistu Marvīnu mūs pavadīt, — Džīna ieteicās.
— Mēs viņu neatstātu, — sacīja Ingus. — Vai nu aizlidosim visi, vai neviens.
Marvīns ieklunkšķināja un teica:
— Ingu, traps ir ievilkts un lūka ciet.
— Lieliski! — puisis atsaucās. — Vēl astoņas minūtes.
Viņš bija noliecies pār pulti. Gaišie mati sviedros salipuši, iedegusi seja saspringta, un zaļās acis vērīgi sekoja skaitļu rindai tablo. No Ingus dvesa spēks, pārliecība un drosme, un tieši tādu Marvīns viņu gribēja paturēt atmiņā.
Džīna piecēlās un aizgāja pie Ingus, kaut ko vaicāja, un Marvīns pēdējo reizi uzlūkoja arī viņu, šo melnmataino, zeltainādaino meiteni, kuras senčus ikviens maldīgi domātos meklēt starp vairs neesošajiem indiešiem un čigāniem, šo lokano un slaiko Džīnu ar žilbinoši baltajiem zobiem un medainajām lūpām, šo meiteni, smaržojošu pēc zemenēm un koriandra, kurai neviens nekad vairs neatbildēs uz viņas mūžīgo jautājumu: «Kas esmu es, Marvīn?» Viņš centās atcerēties. Kā viņa toreiz bija teikusi? Ak, jā.,» «Man šķiet, esmu piedzimusi naktī un it kā to pat atceros, ai, upes dvesma, zāles un lapu čaboņa, glāstošā un maigā vēja dvesma un naktsputnu balsis, un neredzamu zvēru uzmanīgie soļi biezoknī… Dažbrīd es jūtos kā tava meita, kurai ir vislabākais tēvs pasaulē, citreiz kā kaislīga mīļākā bezgala alkstu tevis, vēl citreiz esmu kā māte, kurai tu esi vienīgais bērns,,, Ūn vēl dažbrīd… Un vēl dažbrīd es ienīstu tevi, it kā tu būtu drausmīgākais elles radījums, kura nāvi es vēlos… Un vienlaikus apzinos, ka esmu kā daļa
no tevis, saistīta ar tevi uz mūžiem, lai kādi attālumi un laiks mūs šķirtu… Kas esmu es, Marvīn?»
Nē, pēdējā laikā tu vairs to negribi zināt, kopš tā laika negribi, kad iemīlēji Ingu. Vai varbūt tu kaut ko miglaini nojaut? Lai tā arī paliekI Lai tu to neuzzini nekad! Jo vientulība, tikai vientulība lika man tevi vēlēties, Džīn, sirmgalvis domās teica meitenei, un piedod man, ka tev nav ne tēva, ne mātes. Mans vecais draugs, kurš dzīvoja tumšajos viduslaikos, kuri nemaz tik tumši nebija, mans mīļais draugs, dižais Nostrada- muss, kura vārds man mūžam svēts, tevi radīja, lai tu vienmēr būtu mierinājums manās šaubās un meklējumos, un es allažiņ esmu balstījies uz tava trauslā pleca, kad bijis neizturami grūti, un esmu mīlējis tevi, bezgala mīlējis, un vienīgi tiekšanās uz gaismu mani bijusi spēcīgāka par šo mīlestību…
Marvīns uzmeta pēdējo skatienu Džīnai un Ingum, klusu pievēra durvis un devās uz raķetes izeju. Aizcirta lūku no ārpuses, piesardzīgi, lai nesadauzītu kolbu, nokāpa lejā pa trapu un paskrēja nost no kuģa.
Dzinēji spēji ierēcās, izsviezdami uguns šaltis, un kosma kuģis lēnām pacēlās zaļajās debesīs, aizvezdams sev līdzi visu Marvīna dzīvi.
Sirmgalvim tuvojās planētieši.
Viņš nožagojās un ieklunkšķināja.
— Tu esi bijis gudrāks, nekā mēs to būtu vēlējušies, — teica garais, plecīgais runasvīrs, un viņa bārda plīvoja vējā.
— Es to zinu, — Marvīns atteica. — Jūs gaidījāt, ka es jūs apkrāpšu un bēgšu, un tad…
— Lai kā tas arī būtu, tu esi parādījis sevi kā Visuma cienīgu pilsoni. Taču… Diemžēl… Savu lēmumu grozīt nevaram. Tu patiešām esi bīstams, lai ari vai-* nīgs pie tā neesi.
— Vai es ko lūdzu?
' Planētiešu skumjās sejas viļņojās kā atspīdums ūdenī, kad tam uzpūš vējiņš.
Marvīns, aizturējis elpu, salēja rīklē atlikumu. Bija mazliet par daudz, rāva uz āru. Viņš paostīja jakas pie'* durkni Tas līdzēja.
9*
259
Tad ieelpoja pilnas krūtis spirgtā gaisa un, paskatījies debesīs, kur vēl bija samanāma sīka, mirdzoša uguntiņa, aizsvieda sānis tukšo kolbu.
Pēc tam, izslējies lepns un stalts, ar drosmīgu skatienu pavērās planētiešos.
Jā, tas vairs nebija tikai garš un stiegrains sirmgalvis ar vējos ārdētu seju, ar sirmiem, pinkainiem matiem un bārdu, kura apavi un drēbes ilgajos klejojumos bija pārvērtušās skrandās. Tas nebija arī brīžam smieklīgais, brīžam niecīgais un nožēlojamais klaidonis, pastāvīgais pļāpa un stiprāka malka cienītājs, tas bija Zemes bojā gājušā saprāta pārstāvis, lepnais gars, kas cauri kļūdām un maldiem bija tiecies uz gaismu, un tāpēc dižs viņš varēja raudzīties acīs svešajai civilizācijai.
Planētiešu runasvīrs pacēla spogulim līdzīgu priekšmetu, kurā acumirklī koncentrējās planētas enerģija, — un zaļš stars iedzēla Marvīnam galvā kā tūkstoš saules.
Aliis luceris uror[3] — tas bija pēdējais, ko nodomāja sirmgalvis, pirms pieņēma nāvi.
Skrandās tērptais, izģindušais augums sabruka zālē un uzliesmoja kā brīnumsvecīte, šķiezdams žilbinošas dzirksteles, kuras tūlīt pārvērtās pelnos un aizvējoja pa zaļo planētu, un brīnumsvecīte dega tik ilgi, kamēr no Marvīna pāri nepalika itin nekas.
Planētiešu stāvi bēdās saviļņojās, sāka kust un, pārveidojušies kādās citās būtnēs — labsirdīgās un smaidošās —, aizlidoja līdzi zaļajiem vējiem.